Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Kurš gan nav pieredzējis situāciju, kurā svinīgu pasākumu sabojā kāds, kurš ieņēmis par daudz grādīgā vai sācis vicināt dūres pret pārējiem klātesošajiem? Diemžēl tā nav tikai mūsdienu pasaules problēma – trakas ballītes notika arī viduslaikos, tostarp Rīgā, un notika ne tikai bagāto tirgotāju, bet arī ierindas amatnieku vidū.

Gandrīz visu nozaru amatnieki un strādnieki, kas bija vienojušies savās amatu ģildēs, vismaz reizi gadā tikās gada lielākajos svētkos. Šajos svētkos ģildes biedri devās uz baznīcu un pieminēja savus mirušos biedrus, bet tad organizēja svētkiem atbilstoša apmēra mielastu.

Mielasts gan nebija iedomājams bez dzērieniem un par to liecina arī šo svētku nosaukums viduslejasvācu valodā – "drunke". Šī "drunke" bija vistiešākā mērā saistīta arī ar dzeršanu – visbiežāk tieši alus.

Mucas ar alu ģilde iepirka par biedru iemaksātajām svētku maksām vai iekasēja soda naudas veidā no biedriem, kas bija pārkāpuši ģildes šrāgās rakstītos noteikumus.

Amatu šrāgās ļoti bieži tika ietverti noteikumi par uzvedību sabiedrībā, tostarp tādos svētkos kā "drunke". Vispirms jau tieši par dzeršanu, kas, kā iedomājams, varēja radīt nopietnus izaicinājumus pasākuma noskaņai. Rīgas drēbnieku šrāgas 15. gadsimtā tā arī saka – sods sagaida to biedru, kurš svētkos dzers vairāk, nekā pats uz to ir spējīgs.

Dzērums un jautrība varēja novest pie vispirms mazām nekārtībām svētku norises vietā. Daudzas ģildes brīdina biedrus, ka tiem jāuzmanās no alus izliešanas. Ja kāds izlēja tik daudz alus, ka to nevarēja apsegt ar pēdu, jāmaksā sods, kurš pieauga, ja neuzmanībā tika saplēsts arī alus biķeris.

Rīgas drēbnieki brīdina, ka nedrīkst arī apliet ar alu kādu citu svētku dalībnieku – īpaši, ja tas darīts dusmās ar nolūku kaitēt. Tad sodā bija jāmaksā gabals vaska katram brālim, kuru skāris uzbrukums.

Sods sagaidīja arī tos, kuri atļāvās nejauki izturēties pret citiem biedriem –  apsaukājot un aizskarot viens otru vai uzsākot strīdus. Ar sliktiem vārdiem nedrīkstēja aizvainot ne tikai citus ģildes biedrus, bet arī ģildes oldermani jeb vecāko un viņa piesēdētājus. Kā nekā, tieši viņiem "drunkē" bija jānodrošina kārtība, jāvada pasākums, kā arī jāpiefiksē, kuri dalībnieki noteikumus pārkāpuši, lai nākamajā tikšanās reizē varētu iekasēt sodu – naudā, vaskā vai alū.

Rīgas mūrnieki 16.gadsimtā pierakstījuši tā: "Ja kāds sevi ar alu piedzirda tā, ka viņam tas jādod atpakaļ notekās, viņam pienākas sods 6 vērdiņi."

Rīgas zvejnieki savukārt piespriež sodu arī par izvemšanos notekā vai ģildes mājā. Tas, kurš to darījis uz ielas, maksāja ar savu paša godu. Mūrnieku šrāgas arī noteica, ka ģildes pasākumos nedrīkst ierasties ar dunci vai citu ieroci. Ja tomēr izcēlās ķīviņš un kāds tika ievainots – iesitot, sadurot  vai pat iekaustot līdz asinīm, šāds pārkāpums vairs nepalika ģildes pārvaldībā. Tad, lai lemtu sodu vainīgajam, tika iesaistīts pilsētas fogts.

Publiskais sektors negrib, lai nodokļu maksātāji zinātu, kā atalgojumam tiek tērēta viņu samaksātā nauda. Tas secināms pēc publiskajām debatēm par algu publiskošanu. 

"Sabiedrība par atklātību "Delna"" nupat rosinājusi likumdevējam uzlikt pienākumu katru mēnesi publiskot katra valsts pārvaldē strādājošā algu. Tomēr Saeima šo ideju jau iebāzusi atvilktnes dziļumā. Tikmēr vairāk nekā gadu ir spēkā negribīgi pieņemtā norma, ka publiskajam sektoram ik mēnesi ir jāpublicē svarīgāko amatpersonu jeb lēmumu pieņēmēju algas. Arī ar šo lietu valsts pārvaldei sekmējas grūti. 

Saeima pirms pusotra gada atbalstīja tolaik vēl "Progresīvo" deputātes Skaidrītes Ābramas iesniegtos Valsts pārvaldes iekārtas likuma grozījumus, kas paredz atjaunot normu par amatpersonu atalgojuma publicēšanu iestāžu mājaslapās. Saeimas vairākums viņas ideju atbalstīja, kaut gan noraidoša bija gan Saeimas atbildīgā komisija, gan Juridiskais birojs, Valsts kanceleja, Tiesībsarga birojs un citas institūcijas. Beigu beigās likums liek katru mēnesi publiskot nevis visu strādājošo, bet tikai lēmumu pieņēmēju algas. 

Sarunās ar Irānu ASV prezidents Donalds Tramps izmanto sev raksturīgu iebiedēšanas taktiku. Tā uzskata politoloģe Žaneta Ozoliņa. Trampam patīkot iebiedēt savu pretinieku, jeb šajā gadījumā savu ienaidnieku tā, lai notiek piekāpšanās būtiskos jautājumos.

Iebiedēšanas retorika ir nostrādājusi īstermiņā, priekšā ir divas nedēļas un pēc tam varētu sekot nākamie kārtējie termiņi – tā Latvijas Radio pauda Ozoliņa.

Politoloģe pieļauj, ka tik skaļi paziņojumi Trampam bijuši nepieciešami arī iekšpolitikas dēļ, jo gaidāmas vidustermiņa vēlēšanas un republikāņiem politikā šobrīd neiet viegli.

No piektdienas, 10. aprīļa,  Mākslas muzejā ”Rīgas birža” būs skatāma starptautiska izstāde ”Mākslinieciskais intelekts”. Tā ir Eiropas un Japānas radošo profesionāļu sadarbības projekts, kas risina dialogu gan starp atšķirīgām kultūrām, gan senajām amatu prasmēm un laikmetīgo mākslu. Latviju izstādē pārstāv māksliniece Elīza Māra Kamradze-Tūtere, kas veidojusi kopdarbu ar japāņu ikebanas mākslinieku Toru Vatarai. Rīga ir viena no pieturām projekta Eiropas tūrē. 

Izstāde tapa starptautiskas rezidenču programmas rezultātā, un viens no tās mērķiem bija izpētīt, kā senās amatniecības prasmes var mijiedarboties ar mūsdienu modi, mākslu un tekstila industriju kopumā. 

Atklātā konkursā tika izvēlēti pieci mākslinieki, dizaineri un amatnieki no dažādām Eiropas valstīm, kas aizvadītā gada augustā vienu mēnesi strādāja Japānā un veidoja kopīgus projektus ar japāņu amatniekiem. Viņu vidū bija Latvijas laikmetīgā izšuvuma māksliniece un dizainere Elīza Māra Kamradze-Tūtere, kura veidoja kopdarbu ar japāņu ikebanas mākslinieku Toru Vatarai.

Elīza Māra Latvijā pazīstama ar izšuvumiem par Rīgas mikrorajonu tematiku, kuros dažādos kontekstos apspēlē mikrorajonu arhitektūru, sadzīves detaļas un identitāti, un, esot Japānā, viņa atklājusi, ka japāņiem ir ļoti līdzīgi pēckara mājokļi, saukti par "danchi". "Danchi" tēmu tad viņa apspēlē arī kopprojektā, tikai ļoti poētiskā veidā un ciešā saiknē ar japāņu autoru.

Projekta gaitā vērtīgi bijis ne tikai iepazīt japāņu tradīcijas un amatniecības tehnikas, bet līdzās atšķirīgajam ieraudzīt arī daudz kopīgā.

Izstādē kopumā varēs skatīt piecus starpkultūru sadarbības stāstus. To vidū būs Bulgārijas modes dizainera Stefana Karčeva un Kurume kasuri meistara Šimogavas Kjozo sadarbība, Austrijas apavu dizainera Matiasa Vinklera un saki-ori amatnieces Išigaširas Ecu kopprojekts. Tāpat sadarbības projektus izveidojuši Niderlandes tekstila dizainere Laura Luhtmana un Kioto karogu un tekstila studijas pārstāvis Kato Cujoši un Armēnijas kuratore Nairi Hačadurjana un zīda audēja Uehara Mičiko.

Kā uzskata Mākslas muzeja ”Rīgas birža” izstāžu kuratore Kristīne Milere – šie starpkultūru stāsti ir lielisks papildinājums šobrīd muzeja Lielajā zālē skatāmajai izstādei ”Sniegs kūst. Japānas māksla”.

Izstāde ”Mākslinieciskais intelekts” muzeja ”Rīgas Birža” Boses zālē būs apskatāma līdz 3.maijam.

Sapnis par savu kafejnīcu laikam ir katram šefpavāram, tikai ne katram izdodas to īstenot. Šefpavāre ar 20 gadu stāžu Svetlana Riškova stāsta, ka meklējusi telpas Rīgā, bet īre bija par dārgu. Tad vienā brīdī viss salicies – gan atrastas piemērotas telpas Ropažu novada Upesciemā, kas neprasīja lielu remontu, gan bija iespēja uzrakstīt LEADER projektu un tikt pie finansējuma. Kafejnīca “Re Maize” atvērta pagājušā gada 8. augustā un līdz šim apgrozījums bijis nedaudz virs 70 000 eiro.

“Gribējās šeit izveidot ne tikai ceptuvi un kulināriju, bet arī tādu satikšanās vietu vietējiem. Kā jūs redzat, ienākot šai zālē, mēs uzreiz iekļūstam manā virtuvē.”

Kafejnīcā “Re Maize” blakus vitrīnām atrodas arī elektriskās krāsnis, kur cep gan maizi, gan bulciņas. Kafejnīcas atvēršanas dienā iedzīvotāji pat stāvējuši rindā.

Lai īstenotu ieceri, Svetlana uzrakstīja projektus gan LEADER, gan ALTUM programmai.

Darbiniekus uzņēmēja meklē ne tikai ar pavāra vai konditora specialitāti, piemēram, Vilnis bija celtnieks.

Svetlanai svarīga ir uzņēmuma ilgtspēja un tas saistīts ne tikai ar atkritumu šķirošanu, bet arī ar otrreizēju resursu pārstrādi.

Svetlana Riškova stāsta, ka, atverot kafejnīcu ārpus Rīgas, jārēķinās ar dažādiem papildus apstākļiem. Piemēram, var iepazīt vietējos iedzīvotājus, bet sestdienu rītos jācep kruasāni, jo pēc tiem ierodas kāda franču ģimene. Mazam uzņēmējam arī jāapgūst daudz zināšanu.

Bet uz kafejnīcas sienas zīmējumus veidojušas Svetlanas meitas. Vidū redzama pati Svetlana ar koši rudiem matiem.

Laura un Andris ir šķīrušies jau astoņus gadus. Šķiršanos, pēc 20 gadu kopdzīves, viņi nosvinēja ar ballīti: "Pēc tam mums to ļoti pārmeta – priekš kam taisījāt ballīti, ja jau zinājāt, [ka šķirsieties]?” “Nu kā, smuki pabeigt," saka Andris.

Viņu sarunā piedalās arī Lauras tagadējais partneris Jānis, kurš no savas bijušās sievas izšķīrās apmēram tad, kad Laura no Andra. “Nezinu, kurš to ir teicis – visbriesmīgāk ir tad, kad divi labi cilvēki viens otru galina nost – tas bija mūsu gadījums," par savas laulības šķiršanas iemesliem spriež Jānis. Šķiršanās gan bijusi mierīga, jo "izcīnījušies" līdz tam, un Jānim nesusi atvieglojuma sajūtu.

Šajā sarunā visi trīs runā arī par bērnu iepazīstināšanu ar jaunā partnera bērniem un iespēju precēties vēlreiz – Lauras un Jāņa attiecībās pirms četriem gadiem izskanējis bildinājums, bet vēl nav apprecējušies, arī Andrim ir jaunas attiecības.

Vai trauki plīst uz laimi arī podnieku darbnīcā? Kā veidot traukus un kopienu ap sevi? Par to Monopola sarunā ar Talsu keramiķi Diānu Dzelmi.

Raidījumā kopā ar arboristu Gustavu Stradiņu dodam vērtīgus padomus kā apgriezt ābeles, kas svarīgs bērzu kopšanā un cik ilgi jāmācās, lai kļūtu par arboristu!

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē.

"Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju.

Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami.

Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības. 

***

Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!"

Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei.

Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda.

"Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.