Būtu jāsāk vērtēt akcīzes nodokļa samazināšana benzīnam, norāda ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).

Valdība šodien, 7. aprīlī, sēdes slēgtajā daļā skatīja Ekonomikas ministrijas informatīvo ziņojumu par degvielas cenu monitoringu pasaules biržās un ietekmi uz tautsaimniecību Latvijā. Pēc jautājuma izskatīšanas Valainis norādīja, ka būtu jādiskutē arī par akcīzes nodokļa samazināšanu benzīnam. Tāpat viens no risinājumiem varētu būt pievienotās vērtības nodokļa samazināšana degvielai, sekojot Polijas un Spānijas pieredzei.

Arī likumprojekts, kas paredzēja ieviest virspeļņas nodokli degvielas tirgotājiem, lai ierobežot degvielas cenu kāpumu, šodien valdībā vēl nav pieņemts un to nolemts nodot saskaņošanai līdz piektdienai.

Ekonomikas ministrija piedāvājusi šādu nodokli piemērot mazumtirgotājiem, kuru degvielas cenas pārsniegs valdības noteiktos cenu griestus. Bet likumprojekts jau izpelnījies gan nozares, gan Finanšu ministrijas un Konkurences padomes kritiku.

--

Situāciju analizē "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

Valdība lemj par solidaritātes maksājuma ieviešanu degvielas tirgotājiem. Satiksmes ministrs rosina uz trim mēnešiem par 50 % samazināt vilciena mēnešbiļešu cenas.

Apmēram 90 tūkstoši eiro lieli zaudējumi radušies bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska bezdarbības dēļ, organizējot speciālus lidojumus toreizēja Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa komandejumiem.

Zelenskis: Ja Krievija būs gatava apturēt uzbrukumus mūsu enerģētikai, mēs atbildēsim  ar to pašu.

Misijas "Artemis II" astronauti novērojuši Mēness otro pusi, Saules aptumsumu un Venēru.

Ar maču Rīgā sākas Latvijas atklātā hokeja čempionāta finālsērija.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ekonomisti Līvu Zorgenfreiju par ASV un Irānas kara ietekmi uz pasaules ekonomiku, kara sekām un Latvijas enerģētisko neatkarību.

"Trampa karš Irānā pārvērtis šo karu par Trampa karu pret pasaules ekonomiku." Tāds virsraksts bija titulrakstam pagājušajā nedēļā vācu nedēļas žurnālā "Der Spiegel". Tur rakstīts: "Nav vispār skaidrs, kur tas viss novedīs. Skaidrs šķiet tikai viens: ar savu neparedzamo ārpolitiku Donalds Tramps par ķīlniekiem ir paņēmis pasaules ekonomiku, kas tikko bija daļēji pārvarējusi viņa ieviestos sodīšanas tarifus. Šī fatālā atkarība no viena cilvēka lēmumiem saglabāsies pat tad, ja atradīs izeju no viņa paša izraisītās Irānas katastrofas."

Vai mums draud pasaules ekonomikas krīze un kas ir šis Trampa karš pret pasaules ekonomiku? Vērtē ekonomiste Līva Zorgenfreija.

Vai jūs piekristu "Der Spiegel" apgalvojumam, ka vienu ģeopolitisku kara situāciju, militāru operāciju Tramps ir pārvērtis par karu pret pasaules ekonomiku?

Līva Zorgenfreija: Lielā mērā var piekrist šim apgalvojumam. Kāpēc? Tieši tā reģiona dēļ un tā, cik ļoti šis reģions ir ietekmīgs visā pasaules ekonomikā. Tie ir galvenie iemesli. Galvenais pudeles kakls pasaules ekonomikā, kas šobrīd ir apdraudēts, ir Hormuza jūras šaurums. Caur šo jūras šaurumu virzās aptuveni piektdaļa pasaules naftas, aptuveni piektdaļa pasaules gāzes un ne tikai tas vien. Ir vēl virkne citu izejvielu, citu sektoru, kas ir ietekmēti tādēļ, ka tur šobrīd faktiski satiksme ir apstājusies. 

Ja paskatāmies uz to, kā tas ir ietekmējis pasaules cenas, redzam, ka

ir kāpušas naftas cenas, ir kāpušas gāzes cenas, kā aug mēslojuma izmaksas, un tas var būt būtisks risks nākotnē pārtikas pieejamībai vairāk nabadzīgajās pasaules valstīs. Mūsu reģionā pārtikas cenām tie var būt lieli izaicinājumi. Tāpēc to ietekmi novērtēt par zemu nevajadzētu. Mēs tiešām uztraucamies no ekonomikas perspektīvas par to, kur tas var aizvest. 

Ir pilnīgi pareizi, ka "Der Spiegel" apgalvoja, ka nav skaidri kara mērķi. Līdz ar to nav skaidrs, cik ilgi šis vilksies. Pēdējie jaunumi, kas ir likuši tirgiem ļoti pozitīvi reaģēt, ir par to, ka Tramps 2-3 nedēļu laikā taisās šo karu izbeigt. Bet esam dzirdējuši arī citāda veida paziņojumus, ka Tramps tūliņ sakopo spēkus un, iespējams, būs kādas sauszemes operācijas. Ārkārtīgi liela neskaidrība, un tas nekādā veidā nenāk par labu pasaules ekonomikai.

"Der Spiegel" šajā publikācijā, kurā analizē pasaules ekonomikas situāciju Irānas kara kontekstā, raksta, ka visi - gan tirgi, gan politiķi - ar aizturētu elpu gaida katru Donalda Trampa paziņojumu sociālajos tīklos. Mēs redzam, kā jūs sakāt, ka tirgi uz to reaģē. Kas ir tas Trampa paziņojuma, nezinu, "tauriņa spārnu efekts", kurš atsaucas pilnīgi citās pasaules vietās?

Līva Zorgenfreija: Viņš viens būtībā ir sācis šo karu un iepriekšējie viņa tāda veida gājieni lielā mērā ir bijuši tādi, ko viņš pats var arī izbeigt. Varam paskatīties, kā pasaules tirgi reaģēja uz iepriekšējiem Trampa lielajiem paziņojumiem, piemēram, par tarifiem. Milzu tarifu uzlikšana bija liels šoks pasaules ekonomikai, liels šoks pasaules tirgiem, tie ļoti strauji nogāzās, bet tajā pašā laikā arī bija kā brīdinājuma signāls prezidentam Trampam. Viņš diezgan ātri - gan tāpēc, ka nogāzās akciju tirgi, gan tāpēc, ka arī obligāciju tirgos varēja redzēt šo stresu, viņš diezgan ātri atkāpās pats no sava lēmuma un situāciju faktiski nolīdzināja. Lai pagājušajā gadā ir bijuši lieli satricinājumi ekonomikai - Trampa tarifu paziņojumi, neskaidrība par to, kas notiks ar tirdzniecības plūsmām akciju tirgos, mēs faktiski redzējām strauju kritumu, bet pēc tam ļoti strauju atkopšanos un jaunus rekordus, jaunus maksimumus. 

Šobrīd izskatās, ka tirgi gaida kaut ko līdzīgu zināmā mērā. Bet, protams, ir fundamentāli atšķirīga situācija.

Iepriekš tā bija problēma, ko varēja ar pildspalvas parakstu faktiski izlabot. Šajā gadījumā tas ir karš. Pat ja ASV prezidents izlemj, ka viņš ir sasniedzis savus mērķus, lai arī kādi tie būtu, tas nenozīmē, ka šis karš beigsies. Un tas nenozīmē, ka Hormuza šaurums būs tikpat tirdzniecībai pieejams, kāds tas ir bijis iepriekš.

--

Līva Zorgenfreija ir "Swedbank" galvenā ekonomiste. Pirms tam strādājusi Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorātā Beļģijā, Rotšildu investīciju bankā. Kopš 2013. gada bijusi arī Latvijas Bankas Makroekonomikas analīzes daļas darbiniece. 2010. gadā viņas darba pienākumos ietilpa Latvijas un eirozonas ekonomikas analīze, Latvijas izaugsmes prognožu veidošana, kā arī Latvijas pārstāvība Eiropas Centrālās bankas Ekonomikas prognožu darba grupā. 

Līva Zorgenfreija ir ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu ekonomikā un starptautiskajā politikā Varvikas universitātē Lielbritānijā, savukārt maģistra grādu ekonomikā un publiskajā politikā - Francijā, Sciences Po institūtā.

Eksāmenu laiks tuvojas, un tieši matemātikas eksāmens rada vislielāko satraukumu daļā skolēnu. Arī viņu vecāki satraucas, jo katru gadu ir pietiekami liels skolēnu skaits, kuri nespēj iegūt vajadzīgo vērtējumu, lai eksāmens vispār būtu nokārtots.  Kā sagatavoties matemātikas eksāmenam kā zināšanu, tā arī emocionālās noturības ziņā? Ģimenes studijā vērtē Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas matemātikas skolotājs Aleksandrs Vorobjovs, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadošā pētniece Ilze France, Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore, matemātikas skolotāja Gunta Lāce un Nacionālajā psihiskās veselības centra pētnieks Edmunds Vanags.

Šogad 9. klašu skolēni matemātikas eksāmenu kārtos 26. maijā, vidusskolēni - 1. jūnijā. Ja paskatāmies uz pagājušo gadu, varētu teikt, ka eksāmenu rezultāti uzlabojas. Vidusskolā optimālajā mācību satura apguves līmenī 2023. / 2024. mācību gadā vidējais rezultāts bija 34,2%, savukārt 2024. / 2025. mācību gadā - 43,7%. Ja skatās uz augstākā līmeņa eksāmenu, arī tur rezultāti ir uzlabojušies o 59 uz 62%. Arī 9. klašu skolēnu sasniegumi eksāmenā pieaug.

Publiskie iepirkumi ir minēta kā viena no jomām, kur var būtiski samazināt birokrātiju, par kuru sūdzas gan uzņēmēji un kas apgrūtina dzīvi arī valsts un pašvaldības iestādēm. Ir rosināts būtiski paaugstināt finansējuma slieksni, no kura šādi iepirkumi būtu jāveic. Tagadējie jau sen vairs neatbilst reālajai dārdzībai, jo ir 10 tūkstoši precēm un pakalpojumiem, bet 20 tūkstoši – būvdarbiem. Piedāvātās izmaiņas ir milzīgs lēciens – līdz 143 tūkstošie precēm un pakalpojumiem, bet būvdarbus bez iepirkuma varētu veikt pat 5,5 miljonu eiro apmērā. Vai tā neiebrauksim otrā grāvī un vai šāds piedāvājums nemazinās konkurenci, par to diskutējam Krustpunktā.

Analizē Birokrātijas mazināšanas rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš, Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Gatis Liepiņš, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Andris Kulbergs un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa.

No 9. līdz 17. aprīlim Rīgā un Liepājā notiks laikmetīgās mūzikas festivāls "Baltijas Mūzikas dienas" – centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs, kas rotē starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Festivāla laikā izskanēs veseli 15 pasaules pirmatskaņojumi!

Šogad Baltijas Mūzikas dienas ar moto "Mēs dzīvojam citos laikos" aizsāk ciešu sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām: programmās dzirdēsim ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu interesantākos darbus.

"Klasikā" par festivālu plašāk runājam ar komponistu, Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju, JVLMA Kompozīcijas katedras vadītāju un "Baltijas Mūzikas dienu 2026" māksliniecisko vadītāju Kristu Auznieku.

Anna Marta Burve: Ļoti bieži šo frāzi – "Mēs dzīvojam citos laikos" – mūsdienās dzirdam tehnoloģiju sakarā. Vai šis moto, runājot par festivālu, tā arī domāts? Vai varbūt runa ir par cilvēka iekšējo, psiholoģisko laika izjūtu? Vai varbūt runa par sava veida cikliskumu?

Krists Auznieks: Paldies par šo jautājumu! Tavi jautājumi aptver pilnīgi visu, ko es jebkad būtu vēlējies, festivālu šādi nosaucot, jo tie liek mums domāt par laiku. Ko tas nozīmē?

Arī man pirmā asociācija ir ar to, ka parasti citas paaudzes cilvēki saka – mēs dzīvojam citos laikos. No otras puses – ko tas nozīmē manai paaudzei, nākamajai paaudzei? Festivālā satiekas gan jaunākie Komponistu savienības biedri, gan vecākie.

Festivāla noslēgumā ir pianista Reiņa Zariņa koncerts Spīķeru koncertzālē, kura nosaukums ir "Laika upe", un tajā dzirdēsim gan Aleksandru Avramecu, kuram ir 24 gadi, gan Paulu Dambi, kuram šogad paliek 90 gadi. Vienā koncertā! Tātad, no vienas puses, šis paaudžu aspekts un laiku maiņa. 

No otras puses, šajā festivālā Latvija iet roku rokā ar pārējām Baltijas valstīm. Kādi tad ir atšķirīgie laiki Igaunijā un Lietuvā? Un, it kā ar to vēl nepietiktu, šogad aizsākam vērienīgu sadarbību ar Ziemeļvalstīm: līdz ar to festivālā ienāk arī Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas, Islandes, Skotijas, Grenlandes un Fēru salu laiki. Kādi tie ir? Vai tiem ir kas līdzīgs ar mums? Vai tie visām ziemeļu tautām un ziemeļu nācijām ir vienādi? Vai tomēr katrā no vietām ir citi laiki? 

Un visbeidzot jau tevis pieminētais psiholoģiskais laiks. Tiešām – iekšējā pasaule. Vai mākslinieka iekšējā pasaule ir atšķirīga no ārējās pasaules, un vai mēs tajā varam ietiekties? Kurš gan labāk zinātu atbildi uz šo jautājumu kā mākslinieki, kuru matērija, ar ko tie strādā, ir laiks. Komponisti. 

Jo mūzikā taču laiks ir viens no galvenajiem aspektiem.

Daudziem komponistiem laiks ir pat materiāls – piemēram, franču spektrālistiem šķiet, ka laiks ir domāšanas centrā. Vai tas tā ir visiem Baltijas un Ziemeļvalstu komponistiem? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānāk uz koncertiem.

Kāpēc Latvijai ir svarīga sadarbība ar Ziemeļvalstīm? Vai vēlme ir labāk iepazīt citam citu, vai kaut kādā veidā vairāk nostiprināt Latvijas laikmetīgās mūzikas nozīmi arvien plašākā lokā?

Mērķi ir daudzpusīgi. Viens no tiem – veicināt kontaktu tīklu, sadarbību, lai esam dzirdami un atpazīstami arī ārpus savas valsts robežām. Jebkuram komponistam tas ir būtiski, jo nedzīvojam lokālā pasaulē: liela daļa no Latvijas komponistiem izglītojušies ārvalstīs, viņu darbus atskaņo ārvalstīs. Un tieši tāpēc likās svarīgi stiprināt sadarbību ar Ziemeļvalstīm un Ziemeļvalstu mūzikas dienām.

Viens no mūsu ilgtermiņa mērķiem ir festivāls, kurā Ziemeļvalstu un Baltijas mūzikas dienas varētu kļūt par vienu festivālu – modeli šobrīd vēl grūti paredzēt.

Bet tas ir pirmais solis – ka mēs aizsākām tik ciešu sadarbību, turklāt ļoti daudzos līmeņos: pirmkārt, mēs katrā no koncertiem atskaņojam ne tikai Baltijas komponistu darbus, bet arī kādu Ziemeļvalstu komponistu darbu. Otrkārt, festivālā piedalās vairāki Ziemeļvalstu ansambļi un mūziķi – īpaši abos Ģertrūdes ielas teātra koncertos. Ir mūziķi pat no tik tālas vietas kā Grenlande. Treškārt, festivāla ietvaros notiks plašs divu dienu simpozijs, kurā mūzikas profesionāļi – komponisti, komponistu savienību vadītāji, mūzikas informācijas centru vadītāji – kopumā apmēram simt cilvēku no visas Ziemeļeiropas – domās par kultūras un kultūrpolitikas risinājumiem, kas veicinātu labākus darba un dzīves apstākļus māksliniekiem un jo īpaši jaunās mūzikas pārstāvjiem Eiropā jau patiešām tādā līmenī kā Eiropas Komisija un Eiropas Savienība.

Vairāk – audioierakstā.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tam, kas mūsu ikdienā šķiet pašsaprotams – medikamentu lietošana. Tomēr 21. gadsimtā medikamenti vairs nav tikai veselības aprūpes instruments. Tie ir kļuvuši par ekonomisku, stratēģisku un ģeopolitiski nozīmīgu elementu. Farmācijas industrija šodien iemieso ne tikai zinātnes progresu un ārstēšanas iespējas, bet arī globālās ražošanas ķēdes, starpvalstu atkarību, tirgus koncentrāciju un politisko ietekmi. Citiem vārdiem sakot, medikamentu lietošana mūsdienās vairs nav tikai veselības jautājums – tā ir arī varas, piekļuves un kontroles jautājums.

Farmācijas nozares ietekmi īpaši spilgti atklāj arguments, ka mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi strukturāli atkarīga no nepārtrauktas medikamentu pieejamības. ASV 49,95 iedzīvotāju lieto vismaz vienu recepšu medikamentu 30 dienu laikā, un ievērojama daļa vienlaikus lieto vairākus preparātus. Eiropā dažās valstīs recepšu zāles lieto vairāk nekā 55 procenti iedzīvotāju, savukārt vecāka gadagājuma grupās šis īpatsvars pārsniedz 90 procentus. Šie skaitļi parāda, ka medikamenti vairs nav izņēmums vai individuāla izvēle, bet gan viens no pamata mehānismiem, uz kuriem balstās mūsdienu sabiedrības funkcionēšana. Tas savukārt nozīmē, ka jebkuras piegādes ķēdes svārstības, cenu kāpums vai ģeopolitiski satricinājumi automātiski kļūst par politisku problēmu.

Papildus tam, zāļu, kuras var iegādāties Eiropas aptiekās, pamatā bieži ir aktīvās farmaceitiskās vielas, kas ražotas Ķīnā vai Indijā, pēc tam apstrādātas citā valstī, iepakotas vēl citur un tikai tad nonākušas galapatēriņa tirgū. Tas attiecas ne tikai uz sarežģītiem biotehnoloģiskiem preparātiem, bet arī uz šķietami vienkāršiem un plaši lietotiem medikamentiem, piemēram, paracetamolu, amoksicilīnu, asinsspiediena zālēm vai noteiktiem insulīna veidiem.

Eiropas Savienībā (ES) aptuveni 75 līdz 80 procenti aktīvo farmaceitisko vielu tiek ražotas ārpus ES. ASV aina ir līdzīga – vairāk nekā puse zāļu tiek ražotas ārvalstīs, savukārt pašu valsts aktīvo vielu ražotāju īpatsvars ir samērā neliels, salīdzinot ar Ķīnu un Indiju. Līdz ar to rodas fundamentāla pretruna: veselības aprūpe tiek organizēta nacionālā līmenī, bet medikamenti tiek ražoti globāli. Šī pretruna ir viens no mūsdienu starptautiskās politikas centrālajiem mezgliem.

ES šajā sistēmā atrodas īpaši sarežģītā pozīcijā. No vienas puses, tā joprojām ir viens no spēcīgākajiem farmācijas spēlētājiem pasaulē. Eiropa eksportē medikamentus vairāk nekā 100 miljardu eiro vērtībā gadā tikai uz ASV, un tādas valstis kā Beļģija, Īrija, Dānija, Francija un Vācija ir nozīmīgi ražošanas, inovāciju un biomedicīnas centri. No otras puses, šī šķietamā drošība slēpj ievainojamību. Eiropas tirgus ir sadrumstalots, zāļu cenu politika daudzviet ir stingri regulēta, iepirkumu sistēmas bieži ir orientētas galvenokārt uz zemāko cenu, bet stratēģiskā atkarība no ārējiem piegādātājiem arvien pieaug. Tas nozīmē, ka Eiropa vienlaikus ir gan spēcīgs eksportētājs, gan arī ievainojams importatkarīgs tirgus. Tieši tādēļ pēdējos gados arvien biežāk tiek runāts par nepieciešamību stiprināt Eiropas “stratēģisko autonomiju” farmācijas jomā, lai gan praksē šī autonomija ir grūti īstenojama, jo visa sistēma balstās savstarpējā atkarībā.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.