Komunistu pārvaldītā Kubas sala vakar vakarā grima tumsā, jo visu valsti skāra plaši elektrības padeves pārtraukumi. Pēdējos mēnešos miljoniem kubiešu regulāri ir palikuši bez elektrības. Iemesls tam ir naftas trūkums. ASV īsteno Kubas enerģētisko blokādi, lai panāktu režīma maiņu Kubā. ASV prezidents Donalds Tramps neslēpj, ka viņš vēlas sev paklausīgu valdību Havanā.

Lielākā daļa no Kubas 11 miljoniem iedzīvotāju vakar palika bez elektrības, jo valsts elektroapgādes sistēma piedzīvoja sabrukumu. Ielas bija tumšas ne tikai valsts tālākajos nostūros, bet arī ārzemju tūristu iecienītajā galvaspilsētā Havanā. Tāpēc cilvēki izmantoja galvas lukturus vai citas ar baterijām darbināmas apgaismošanas ierīces, lai varētu pārvietoties. Savukārt pie daudziem dzīvojamiem namiem bija iekurti ugunskuri, lai varētu pagatavot ēst.

Daļa neapmierināto iedzīvotāju sapulcējās Havanas ielās un dauzīja pannas un katlus, tādējādi protestējot pret situāciju valstī, kur pēdējos mēnešos plaši elektrības padeves traucējumi ir pieredzēti arvien biežāk. Turklāt Kubā trūkt pārtikas un medikamentu. Šādas nesaskaņotas demonstrācijas ir liels retums salā, ko pārvalda autoritārs režīms.

Galvenais iemesls, kāpēc Kuba arvien biežāk piedzīvo elektrības padeves traucējumus, ir ASV prezidenta Trampa spiediens uz salas vadību.

Pēc tam, kad janvāra sākumā ASV militārās operācijas laikā Venecuēlā tika nolaupīts šīs valsts vadītājs Nikolass Maduro, Tramps pavēlēja Venecuēlas pagaidu vadītājai pārtraukt naftas piegādes Kubai. Havana gadu desmitiem ir bijusi atkarīga no lētas naftas piegādēm no Venecuēlas, taču šogad Kuba nav saņēmusi nevienu naftas kravu no Venecuēlas.

Pēdējo reizi Kuba nelielas naftas kravas saņēma janvārī un februārī no Meksikas. Taču jaunas piegādes vairs nav sekojušas, jo Tramps ir draudējis piemērot augstu ievedmuitu precēm no valstīm, kas pārdos naftu Kubai.

Tramps pēdējos mēnešos ir licis saprast, ka Kubas komunistu prezidentu Migelu Diasu-Kanelu var piemeklēt Maduro liktenis, ja viņš nepiekritīs sadarboties ar ASV.

Slovākija oficiāli informējusi Ukrainu, ka vienpusēji apturējusi avārijas enerģētisko palīdzību Ukrainai elektrības piegādē.

Kubā uz laiku pilnībā pārtraukta elektroapgāde. Galvenie iemesli ir enerģētikas infrastruktūras sliktais stāvoklis un ASV noteiktais naftas produktu piegādes aizliegums. 

Nebanku kreditētāju pārraudzību vēlas mainīt - valdība lemj par priekšlikumu šo pienākumu uzticēt Latvijas Bankai, kas to pārņemtu no Patērētāju tiesību aizsardzības centra.

Līdz ar silto laiku ielās atkal parādījušies elektroskrejriteņi, un pirmajos policijas reidos trešdaļā gadījumu konstatēti dažādi pārkāpumi.

Saeimas apakškomisijā spriež par veselības mācības integrēšanu skolu programmās.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas teorētiķi un izstāžu kuratoru Kasparu Vanagu par mākslas un maigās varas attiecībām, Krievijas dalību Venēcijas biennālē un Krievijas ārpolitikas mērķiem.

Marta sākumā pasaules ziņu aģentūras vēstīja, ka pirmo reizi kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukumu Ukrainā Krievija plāno atvērt savu nacionālo paviljonu Venēcijas biennālē. Ukrainas paviljona līdzkuratore Ksenija Malika teica, ka viņa nav īpaši pārsteigta. Intervijā viņa teica: "Es domāju, ka visi, kas šajos četros gados ir bijuši iesaistīti starptautiskos kultūras projektos, diemžēl nav īpaši pārsteigti. Visā šajā laikā Krievija ir meklējusi veidus, kā vienā vai otrā veidā iekļūt svarīgās vietās. Kara noziegumu attaisnošanas skatuve." Tā Venēcijas biennāle tika atspoguļota laikrakstā "The Guardian". Kultūra un maigā vara: publiskā diplomātija un kādu ietekmi ar kultūras starpniecību iespējams panākt - par to saruna ar Kasparu Vanagu.

Skatījos, ka 2013. gadā bija 450000 apmeklētāju Venēcijas biennālē. Lai izvērtētu maigās varas ietekmi caur Krievijas paviljonu - tas ir daudz vai maz? Kā mērīt šo ietekmi uz starptautisko politiku? Kā tā rezonanse veidojas?

Kaspars Vanags: Domāju, ka mums ir jāiet atpakaļ uz 19. gadsimta beigām, kad Venēcijas biennāle tiek dibināta. Ja vēlamies redzēt Venēcijas biennāli kā forumu, kurā satiekas globālās kultūras norišu līdzdalībnieki kopējam atvērtam dialogam. Tas tā, pirmkārt, nekad nav bijis.

Venēcijas biennāle ir dibināta 1895. gadā, kad Itālija ieiet Etiopijā un sevi piesaka starp koloniālajām lielvarām vai mēģina tāda būt. Paviljoni, kuri tajā laikā tiek atvērti un kas joprojām ir dārzos, tās ir lielās impērijas. Tā ir Apvienotā Karaļvalsts jeb Lielbritānija, tā ir Beļģija ar savām kolonijām Kongo, tā ir Francija ar Alžīriju. Būtībā visi paviljoni, kas ir dārzos, ir lielās imperiālās varas, kuras arī rāda savu koloniālo spēku un lomu pasaules civilizēšanā. Līdz ar to grūti teikt, ka Venēcijas biennāle jebkad ir bijusi brīva no politiskajiem kontekstiem. 

Un tieši tāpat arī, man liekas, Krievijas paviljons. Tur arī ir ārkārtīgi interesanta vēsture. Paviljona arhitekts ir Aleksejs Šusevs, kuram ir spīdoša arhitekta karjera bijusi cauri desmitgadēm. Viņš sāk 20. gadsimta pašā sākumā kā viens no redzamākajiem jūgendstila jeb nacionālā romantisma arhitektūras pārstāvjiem Krievijā un uzbūvē virkni burvīgas nacionālā romantisma stila pareizticīgo baznīcas, tostarp arī vairākas Ukrainā. Pečoras lavras ikonostass ir viņa veidots. Pāris mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš pabeidz Krievijas impērijas paviljonu Venēcijas biennāles dārzos. Pēc tam viņš pieslējās komunistiem, 20. gados Maskavā bija viens no pilsētplānošanas galvenajiem arhitektiem. Viņam uztic trīs reizes pēc kārtas būvēt Ļeņina mauzoleju. Pirmais, kas bija fiksi jāuzceļ 30 grādu salā, kad Ļeņins tikko miris, pēc tam uzbūvēja lielāku, kur ir arī tribīnes, un beigās šis te granīta monolīts. Pēc tam no konstruktīvisma arhitekta, kur viņš ir devis burvīgas pērles Maskavas arhitektūrā, viņš pārmetās uz Staļina baroku un būvē tā sauktās "kāzu kūkas"  - Staļina augstceltnes. Viņš bija Berija draugs, kas ir viņa galvenais pasūtītājs NKVD. Viņš būvē pirmās intūrista viesnīcas. Viņš ir arī Lubjankas [PSRS Valsts drošības komitejas ēkas] arhitekts. 

Ja skatāmies uz pašu ēku [Krievijas paviljonu Venēcijā], tā pati pēc savas būtības stāsta mākslas un politikas nepārtraukto saistību.

Bet man liekas, lai dialogs vispār notiktu, tam ir jābūt no visām pusēm ar godīgu vēlmi to veidot. Kā mēdz teikt, saruna ir notikusi tad, ja katrs, pēc šīs sarunas šķiroties, ir nedaudz mainīja savu viedokli. Krievijas līdzdalība šajā dialogā nekādā ziņā nav ar labiem nodomiem. Ja mēs palūkojamies, kas tad ir Krievijas paviljona vadītāja kopš 2021. gada, tā ir Anastasija Karņejeva, kas ir ne tikai FSB ģenerāļa meita. Nikolajs Volobujevs ir "Rostek", kas ir viena no lielākajām aizsardzības militārajām kompānijām Krievijā, ģenerālā direktora vietnieks. Viņai ir kopīgs bizness tieši mākslas menedžmentā ar Sergeja Lavrova meitu. Tas nav kultūras dialogs, tā ir FSB militārā kompleksa sadaļa.

(..) Man liekas interesanti pievērst uzmanību Bolīvijai.

Varētu teikt, ka šī maigās varas stratēģija, ja ne pēc Krimas okupācijas, tad pēc pilna mēroga kara sākšanas un iebrukumu Ukrainā Eiropā kaut kādā mērā sabruka. Krievijā pārorientējās no Eiropas uz to, ko varētu saukt par globālajiem dienvidiem.

Sadarbība ar BRICS valstīm, ar Ķīnu, atjauno sadarbību ar Indiju. Nolika, tā sakot, plauktiņā Eiropu, pievērsās globālajiem dienvidiem. Tas, protams, ir ārkārtīgi izdevīgi. Tās ir vecas tradīcijas arī Padomju Savienībai, domājot par Latīņamerikas komunistiskajām partijām un sociāldemokrātiskajām kustībām. (..) Aizgāja pa vecajām takām. 

--

Kaspars Vanags ir studējis Berlīnes Brīvajā universitātē, Londonas universitātes Kortolda mākslas institūtā, ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē ar specializāciju muzeju studijās. Kopā ar domubiedriem 90. gados izveidoja radošo apvienību "Open", organizē starpdisciplinārus pasākumus, sadarbojoties ar vizuālās mākslas, elektroniskās mūzikas un jauno mediju mākslas un literatūras pārstāvjiem. Veidojis kritiski sociālas mākslas projektus, meklējot alternatīvas patērētājsabiedrības kultūrai, - "Slaidlugas" 1998. gadā, "Subversija" pilsētvidē, "Tējas sēne" 2022. gadā. Vadījis mākslas galeriju "Kromme" Berlīnē, bijis kurators Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša projektam "Armpit". Veidojas izstādes "Šķērssvītra - starp normatīvo un fantāziju" un "Tev ir pienākušas 1243 īsziņas. Dzīve pirms interneta: Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bijis labdarības fonda ABLV mākslas programmu vadītājs un vadījis radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. No 2020. gada ir Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs.

Laiku pa laikam izgaismojas gadījumi, kad bērni ir piedzīvojuši smagus pāridarījumus un tad saņēmušies par tiem pastāstīt pieaugušajiem. Taču mēs gluži vienkārši neesam viņiem noticējuši. Mēdz būt arī otrādi, ka bērni pastāsta to, kas varbūt nav noticis. Kāpēc tā ir un kādas ir iespējas tomēr atklāt patiesību vissarežģītākajos apstākļos, kā notiek speciālistu darbs ar bērniem? 

Ģimenes studijā skaidro Bērnu mājas vadošā sociālā darbiniece Aija Medne, Rīgas bāriņtiesas Kurzemes rajona Zemgales priekšpilsētas Aizgādības lietu nodaļas vadītāja Arta Paegle, Valsts policijas Organizētās noziedzības, smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes ceturtās nodaļas galvenā inspektore, juridiskā psiholoģe Dace Landmane un Nacionālā psihiskās veselības centra tiesu psiholoģijas eksperts, Latvijas Universitātes lektors Raitis Eglītis.

Izmaiņas darba likumā, kas mainītu to, cik lielā apmērā apmaksājams virsstundu darbs un darbs svētku dienās, ir raisījušas lielas diskusijas un pat parakstu vākšanu. Piedāvājums virsstundu  apmaksu samazināt līdz 50 procentiem, bet darbu svētku dienās – 75, pašreizējo 100 procentu vietā ir raisījis neapmierinātību no darba ņēmēju puses. Vienlaikus darba devēji argumentē, ka esošā kārtība mazina uzņēmumu konkurētspēju un liedz arī paaugstināt darba algas. Saeimas komisija, skatot projektu uz otro lasījumu, mainīja viedokli un attiecībā uz svētku dienām un saglabāja 100 procentu apmaksu. Bet diskusiju būs vēl daudz.

Krustpunktā diskutē Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektore, pētniece un uzņēmēja Līga Leitāne.

"Pārmijās" tiekamies ar mūsu kādreizējo kolēģi – komponistu un pedagogu Andri Dzenīti, turklāt šoreiz mazāk runājam par mūziku, bet gan Andra literārajām gaitām: proti, apgādā "Neputns" tikko kā iznācis viņa eseju krājums "Es esmu, manis nav".

Grāmatas dizainu veidojis Klāvs Priedītis, redaktors – Raimonds Ķirķis.

Sarunā ar Andri Dzenīti – par lasīšanas ieradumiem un noteiktos dzīves posmos nozīmīgiem autoriem; par teksta un mūzikas radīšanas kopsakarībām; par mūzikas sadzirdēšanu esejas tekstā; par sadarbību ar dizaineru Klāvu Priedīti un redaktoru Raimondu Ķirķi; par eseju krājuma tapšanu apgādā "Neputns". Sarunas izskaņā – aicinājums uz Grāmatu svētkiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā!

Dāvis Eņģelis: Kādi cilvēki vai autori veidojuši tavu izpratni par to, kas ir labs teksts – kā tam ir jāplūst, kas ir labi lasāms. 

Andris Dzenītis: (..) Līdzīgi kā rakstot mūziku – kompaktums laikam ir tas, kas spēj noturēt manu uzmanību un mani interesē: gan pašam darbojoties, gan arī lasot kaut ko. Šajā sakarā diezgan daudz mēdzu lasīt šodienas literatūru, jo īpaši latviešu, tajā skaitā arī dzeju, kas man varbūt liekas tā vistuvākā. Grūti atbildēt par kādiem ārzemju autoriem, bet tur ir gan Rilke, gan Kafka. Ir autori, kas man bijuši ārkārtīgi tuvi konkrētos dzīves periodos, bet nevarētu teikt, ka es būtu ietekmējies no viņu literārā stila – nekādā veidā!

Manā grāmatā ir daudz atmiņu par pagātni. Atceros savu pirmo satikšanos ar Imantu Ziedoni un viņa "Epifānijām", kas mani "nogāza gar zemi" – ieraudzīju, ka arī šāda var būt literatūra, arī šāda var būt valoda – tik lakoniska un tēlaina.

Jā, varbūt tas ir virziens, kurā man paticis fantazēt – eseju virziens. Gan Ziedoņa gadījumā, gan savā.

Pēdējā eseja tavā krājumā – "Manifests" – robežojas ar dzeju.

Tas faktiski arī ir dzejolis – esejveida dzejolis. Gribējās to šeit pievienot. Man bija doma, ka ar šo ciklu esmu noslēdzis konkrētā perioda eseju rakstīšanas ciklu. Jo stāsts sākotnēji bija tāds… Biju sācis rakstīt esejas, un dažas no tām biju izlicis sociālajos tīklos publiskai apskatīšanai. Citi gan teikuši, ka sociālie tīkli nav tā vieta, kur gribas lasīt pagarus tekstus.

Kad eseju bija sarietējis pietiekami daudz, padomāju, ka varbūt ir vērts tās kaut kādā veidā materializēt, un ar diezgan mazām cerībām uzrunāju [apgāda "Neputns" vadītāju] Laimu Slavu – vai viņa nevēlas palasīt manas esejas, un viņai tās arī nosūtīju. Pēc kāda laika saņēmu atbildi, ka tās noteikti vajag publicēt! Biju priecīgi pārsteigts.

Protams, gāja kā pa kalniem un lejām, meklējot veidus, kā tās varētu izdot. Laiks gāja un gāja, un man radās vēl daudzas esejas, kuras arī nosūtīju grāmatas galvenajam redaktoram Raimondam Ķirķim. Un viņš teica – jā, pamiksēsim! Atmetīsim kādas no vecajām, kas varbūt ir mazāk nozīmīgas, sajauksim, un būs aptverts ilgāks laika periods. Ar "Manifestu" sajutu, ka konkrētā laika ciklu esmu noslēdzis. Teicu Raimondam, ka vairs klāt nesūtīšu. "Manifests" ir tāda dzejproza.

Sadarbība ar Raimondu Ķirķi un Klāvu Priedīti – vai vari īsi raksturot, kā jums veidojās ķīmija? 

Zinu tikai, ka grāmata nodrukāta uz īpaša papīra. Šāds vāka materiāls vēl līdz šim neesot izmantots. Neesmu speciālists tipogrāfijas jautājumos, tāpēc grūti par to spriest – tāpat arī par fonta izvēli. Bet viena lieta – kad redzi maketu digitālā formātā. Bet drukātajā formā man ļoti, ļoti patīk Klāva ieguldījums un arī noformējums, kurā tikai ļoti nesen pamanīju to piecu līniju jēgu... Domāju – tās vienkārši tādas fona līnijas, tomēr tajās ir atsauce uz mūziku. Runājot par Raimondu Ķirķi… Kad vēl strādāju drukātajā presē, ar redaktoriem iznāca sadarboties regulāri, bet ar šādiem literārajiem redaktoriem, kas nerediģē manas recenzijas vai rakstus žurnālam, tā laikam tiešām ir otrā reize:

biju ārkārtīgi pārsteigts par Raimonda korekto, ļoti saudzīgo pieeju manam tekstam, jo biju absolūti pārliecināts: manu tekstu izķidās, apgriezīs otrādi, liks kaut ko pārstrādāt, kaut ko mainīs vietām vai izmetīs. Bet nācās labot samērā maz.

Bija mums diskusijas par atsevišķiem mazsvarīgiem jautājumiem, bet rezultātā teksts lielā mērā ir tāds, kāds tas sākotnēji arī bijis. Raimonds arī teica – viņš varbūt būtu savādāk izturējies pret mani, ja es būtu profesionāls literāts un tekstam būtu jābūt visaugstākajā literārajā līmenī. Bet šajā grāmatā būtiska ir dokumentālisma noskaņa – tā savā ziņā ir personīgās telpas dokumentācija, līdz ar to tur daudz iejaukties nevajag. Protams, laika gaitā šo un to laboju arī pats – varbūt kādas naivas vietas pārveidoju. Bet Raimondam tiešām esmu pateicīgs, ka viņš bija ļoti saudzīgs pret mani.

Tu uz lapas liec arī vārdus, kas mums apkārt, ko lietojam ikdienā, bet kas, iespējams, latviešu valodas tezaurā vēl nav iegūlušies. Mums patiesi netrūkst apkārt netrūkst internacionālismu, svešvārdu, kurus paši cenšamies aprobēt vai atrast variantus, kā tos lokalizēt latviski. Vai šos jēdzienus mēģini izprast arī analītiski? Kaut vai tajā pašā "Manifestā". 

Katrs droši vien šo tekstu redzēs savādāk. Šo tekstu rakstīju ar mazu ironiju par jauno paaudzi un tās terminoloģiju, runas manieri, ideāliem. Savā ziņā tā ir neizbēgamība. Bet ir daži vārdi, kurus esmu ieviesis pats. Vai esmu lietojis vārdus no lietuviešu valodas. Šad tad man ienāk prātā vārdi, kurus redaktori izķidā ārā un saka, ka tā neviens nerunā. Bet šajā grāmatā tie ir palikuši. Raimonds man ik pa laikam pajautāja par kaut ko – kas tas tāds ir? Paskaidroju. Labi, tad lai tā paliek! Jaunvaloda, vecvaloda vai žargona valoda – kā pēdējās esejas gadījumā – tā tiešām kaut kādā mērā ir parodija.

Vai ir kāda īpaša diennakts stunda vai vieta, kur tev teksts labāk dodas rokā?

Ir periodi, kad gribu rakstīt, un ir periodi, kad negribu rakstīt. Tā laikam man ir ar visu – izņemot mūziku, kas ir mana galvenā dzīvesvieta un kurā atrodu iespēju strādāt katru dienu.

Kas attiecas uz tekstu rakstīšanu, zīmēšanu vai ko citu – vienmēr atļauju sev sagaidīt iedvesmas brīdi… Ir periodi, kad šāda veida iedvesma mēdz aizkavēties uz ilgāku laiku, un tad arī šīs lietas notiek regulāri. Un tie noteikti ir brīži, kad esmu viens un klusumā – visvairāk vakaros vai naktīs.

Tad, kad atņemu laiku kompozīcijai, un pārsvarā tad, kad tik tiešām ir vajadzība kaut ko pateikt – kad saprotu, ka būs slikti, ja es to neuzrakstīšu. Vispirms jau pašam sev. Protams, šie teksti rakstīti ar domu, ka kāds tos varētu arī izlasīt, un šis aspekts šo valodu atšķir no tās, kādā tiktu rakstīta parastā dienasgrāmata, kur vārdu secība nav tik svarīga – galvenais, ka tiek pierakstīts, kas darīts. Principā es šo [eseju krājumu] uzskatu par tādu kā dienasgrāmatu, tikai citādākā formā. Viena dzīves perioda dienasgrāmata.

Tu saki – sajūta būtu sliktāka, ja kāds teksts nebūtu uzrakstīts. Vai rakstīšana un teksts var sniegt arī katarses vai terapeitisku efektu? Atvieglojumu un labāku pašsajūtu? 

Jā, tieši tā! Un arī kaut kādu rezumējumu. Kā maisam aizsiet galu ciet. Man ir pāris tekstu, kurus esmu rakstījis ne jau paštīksmināšanās nolūkos, bet gan tieši šajā nolūkā – lai atgrieztos un sev palīdzētu. (..) Jā, vairāki no tekstiem man pašam ir ļoti būtiski – tie saistīti ar atgriešanos realitātē, dziedināšanu un savas vietas izprašanu. Pāris no tekstiem gan, jāteic, ir arī tādi, kurus baidījos publicēt un to darīt mani lielā mērā pierunāja – ka arī tas pieder pie lietas. Varbūt no malas var likties, ka šie teksti ir vājuma izpausme – varbūt pat depresīvi savā tiešumā, tiešajā runā un formā. Nu, jā… (..)

Visi mēs esam tikai cilvēki ar savām dažkārt nekontrolēti negatīvajām vai depresīvajām izjūtām, kuras ir tik svarīgi izrunāt!

Jo, kā zinām [no sociālajiem medijiem], mēs dzīvojam pasaulē, kurā nevienam nekas nekaiš, visi ir smaidīgi un veseli... Un tad pēkšņi kāda cilvēka, kurš bijis ļoti smaidīgs un priecīgs, vienkārši vairs nav! Īstenībā mums šī saruna ir vajadzīga – nevajag izvairīties no neērtiem tematiem!

Savos tekstos esmu arī paudis, kā jūtas mākslinieks brīdī, kad viņu piemeklējusi tā sajūta, ka viņš nekam neredz jēgu. Tādu tekstu nav daudz – nebiedēšu potenciālos lasītājus. (Smaida.) Tā ir pāris vietās, kur ir arī atsauce uz Emīlu Dārziņu, jo man liekas, ka arī Emīls Dārziņš jutās kaut kā tā...

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!

Raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas” šonedēļ runājam par galveno valstu un vietu atpazīšanas atribūtu, aiz kura slēpjas arī kaut kas vairāk, – par valstu nosaukumiem un to maiņu.

Valstu nosaukumiem ir svarīga loma, lai mēs saprastu, par kuru vietu runājam. Tas palīdz noorientēties ģeogrāfiski un saprast, par kuru politisko sistēmu mēs runājam, kāda tauta konkrēto vietu apdzīvo un kādi vēsturiskie notikumi ir ar to saistīti. Piemēram, pasakot “Lielbritānija”, klausītāji uzreiz sapratīs, par ko ir runa. Un, protams, daudziem radīsies arī asociācijas.

Runājot par Lielbritāniju, daudzas valstis maina nosaukumus, lai atbrīvotos no koloniālās pagātnes. Piemēram, 2018. gadā Āfrikas valsts Svazilenda mainīja nosaukumu uz Svatini Karalisti. Līdz pat 1968. gadam Svatini bija Lielbritānijas kolonija, tādēļ vecais nosaukums iedzīvotājiem asociējās ar kolonizāciju. Protams, vēlme atbrīvoties no koloniālās pagātnes nebija vienīgais iemesls. Karalis Msvati III nosaukuma maiņu pamatoja ar nepieciešamību izbeigt to, ka Svatini jauc ar Šveici, jo angliski “Swaziland” skanēja līdzīgi “Switzerland”.

Mums tuvāks un pazīstamāku piemērs ir Turcija. Pirms dažiem gadiem visai pasaulei bija jāpierod pie Turcijas jaunā nosaukuma angļu valodā. Iepriekš Turcija angļu valodā bija pazīstama kā “Turkey”, bet kopš 2022. gada valsts ir mainījusi nosaukumu uz “Turkiye”. Oficiāli prezidents Redžeps Tajips Erdogans valsts nosaukuma maiņu pamatoja ar to, ka jaunais labāk reprezentēs valsts kultūru, turku civilizāciju un vērtības. Tomēr nav noslēpums, ka Turcijas vēlējās izbeigt asociācijas ar tītaru, jo angliski gan iepriekšējo Turcijas, gan putna nosaukumu rakstījaun izrunāja vienādi.

Tā kā valstu nosaukumi atspoguļo to identitātes, tad valstīm ir svarīgi, kā tās tiek dēvētas un kādas asociācijas ar to nosaukumiem rodas. Kopumā valstis maina nosaukumus trīs gadījumos. Pirmkārt, kad valstī notiek kardinālas sociālās, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, kas pilnībā maina valsts struktūru, darbību un būtību. Šajā grupā iederas valstis, kuras mainīja nosaukumu revolūciju vai citu nemieru rezultātā. Piemēram, 1917. gadā Februāra revolūcijā Krievijas impērijā tika gāzta monarhija, un Pagaidu valdība valsti pasludināja par republiku.

Otrajā grupā ir valstis, kuras maina nosaukumu, sabrūkot impērijām vai iegūstot neatkarību no koloniālās varas. Svatini gadījums iederas šajā grupā. Bieži vien valstis, īpaši bijušās kolonijas, atgriežas pie vēsturiskā nosaukumā, kas tām bija pirms kolonizācijas vai okupācijas. Piemēram, Indijas premjers Narendra Modi vēlas atjaunot pirmskoloniālo valsts nosaukumu, proti, viņš vēlas, lai Indiju dēvētu par Bhāratu. Tāds bija Indijas nosaukums pirms valsti 1858. gadā pilnībā kolonizēja Lielbritānija.

Bet trešajā grupā ir valstis, kur notika izmaiņas politiskajā struktūrā, kas mainīja to iekārtu. Bet šajā gadījumā izmaiņas notika miermīlīgi. Piemēram, valsts no monarhijas kļuva par republiku, kas nozīmē, ka arī valsts nosaukumā ir jāidentificē šīs izmaiņas. 1946. gadā referendumā tika pieņemts, ka Itālijas Karaliste kļūs par Itālijas Republiku. Ir arī gadījumi, kurus nevaram klasificēt šajās trīs grupās. Un piemērs tam ir Maķedonija, kas tagad ir pazīstama kā Ziemeļmaķedonija. Valsts mainīja nosaukumu 2019. gadā, lai atrisinātu strīdu ar Grieķiju, paverot iespēju tai iestāties NATO un Eiropas Savienībā.

Valstis maina nosaukumus, lai leģitimizētu jauno politisko, ekonomisko un sociālo struktūru. Tomēr ir viens BET. Ne vienmēr valsts nosaukums rada patiesu priekšstatu par tajā pastāvošo pārvaldes formu. Piemēram, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, ko mēs vairāk pazīstam kā Ziemeļkoreju, nemaz nav demokrātija.

Rezumējot – valstu nosaukumi piešķir vietām unikalitāti, veidojot arī nacionālo identitāti un kopības sajūtu. Valstu nosaukumi ir ne tikai simboliski vārdi, bet bieži vien arī noteicošais faktors, kas veido mūsu piederību vietai. Tomēr, kā jau tas ir valstīm, kuras tika okupētas vai kolonizētas – piešķirtie nosaukumi var asociēties arī ar kaut ko negatīvu.