Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Ogres novada Lēdmanes pagasta "Siliņos" pie Pētera un Ievas Langrātiem. Abi izauga Rīgā, bet satikās, mācoties Bulduru tehnikumā. Pēc studijām Jelgavā un darba pilsētā nolēma pārcelties uz Ievas senču īpašumu Lēdmanes pagastā. Jau septiņus gadus abi strādā savā uzņēmumā "Gardi ziedi" un audzē restorāniem ēdamus ziedus, augus un garšaugus. Mājā iekārtota arī neliela ražotne, kurā ziedus un augus kaltē, saldē un sublimē. Saimniecībā ir arī bites un vistas, un no bišu vaska saimnieki gatavo īpašus traukus restorāniem.

Lokāciju menedžeri jeb filmēšanas vietu pārzinātāji ir viena no neredzamajām kino profesijām, bez kurām kino tapšana nebūtu iedomājama. Par šīs profesijas specifiku un izaicinājumiem, par nesen īstenotajiem projektiem, kā arī par Latvijas kā filmēšanas vietas potenciālu kā lokālā, tā starptautiskā mērogā - sarunā ar trim šī jomas pārstāvjiem: Ēriku Kibermani, Ingrīdu Nagli un producenti Dārtu Vijgriezi (Mistrus Media).

15. oktobrī nosvinēta pašmāju kino ainavai īpaša darba - Rīgā filmētās dāņu režisores Majas el Tūhī jaunākās filmas "Nezināmā sieviete" Baltijas pirmizrāde, ar kuru tika atklāts Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Maja el Tūhī Latvijas skatītājiem pazīstama kā vairāku Netflix seriāla "Kronis" sēriju režisore, un viņas jaunākā filma ir spriedzes un empātijas piepildīta drāma, skatītāju aizvedot uz nulle atbrīvoto Dāniju neilgi pēc Otrā pasaules kara noslēguma. 6. septembrī tā pirmzirādi piedzīvoja Venēcijas kinofestivālā, saņemot arī galveno balvu. Filma tapusi Dānijas un Zviedrijas filmu studiju "Nordisk Film" un Latvijas filmu studijas "Nafta Films" sadarbībā, un tās veidošanā iesaistījies plašs Latvijas kino profesionāļu loks, tai skaitā arī filmēšanas vietu Latvijā vadītāja Ingrīda Nagle.

Tas nav vienīgais liela apjoma starptautiskais projekts, kāda īstenošanā ir piedalījusies Latvijas profesionāļu komanda. Ērika Kibermaņa portfolio ir gan vietējie, gan starptautiskie filmu projekti, piemēram, Dienvidkorejas režisora Rjo Songvana (Ryoo Seung-Wan) pilnmetrāžas spriedzes filma Humint.

Es saskatīju glābiņu kamerā un ceru, ka mans "Sērošanas ceļvedis" vēl kādam palīdzēs – saka dokumentālists Ivars Zviedris un filmā fiksē savas izjūtas pēc meitas zaudējuma. Kas notika ar Purva Intu un kāpēc neizdevās Piejūras kino, par sumbriem pierobežā un filmēšanu kapos, arī par savulaik nodibināto videobāru "Vējiņš" – saruna ar Ivaru Zviedri Laikmeta krustpunktā.

Šī raidījuma viesis ir teicis, ka dokumentālajam kino vajadzīgi trīs stūrakmeņi – laiks, varonis un notikums. Taču, runājot par režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, šķiet, jāpieliek vēl ceturtais – ziņkārība, nepārejoša vēlme paskatīties, kas notiek otrpus durvīm, aiz birokrātijas, aiz cilvēka publiskās sejas un reizēm arī aiz paša režisora robežām. Varbūt tieši tāpēc Ivara Zviedra dokumentālie stāsti nav tikai par to, ko redzam uz ekrāna. Tas ir par mums pašiem, par Latviju, kas reizēm ir absurda, reizēm smieklīga un reizēm skarba. Viņa dokumentālajās filmās ir interese par latvietību un Latvijas laukiem, jo īpaši nomalēm un cilvēkiem tur, interesi par cilvēku. Latvijas dokumentālajā kino šis meklējums gan nav nekas jauns. Herca Franka, Ulda Brauna, Aivara Freimaņa, Ivara Selecka, Jura Podnieka un citu dokumentālistu kino savulaik pavērsa kameru prom no ideoloģiskajām dekorācijām un pretī dzīvajam cilvēkam. Ivars Zviedris ir šīs tradīcijas mantinieks. Tikai viņa Latvija bieži vien ir daudz raupjāka. Purva Inta, zāģeri, robežšķērsotāji, kaprači, vientuļi pensionāri.

„Lai kāds tu sūdu muša būtu, bet tevī kaut kas cilvēcisks arī ir iekšā,” – Purva Inta filmā „Dokumentālists” to teica par Ivaru Zviedri, un, iespējams, viņa neapzināti pateica arī ko būtisku par dokumentālo kino. Ka aiz visa, ko kamera fiksē, beigās tomēr jāatrod cilvēks.

Ivar, tu Latvijas Radio studijā esi ieradies ar kameru. Vai tu esi tagad kā politiķi pirms vēlēšanām, kuri fiksē un dokumentē visu, ko viņi dara? Vai kā influenceri, kas dokumentē katru savu minūti?

Ivars Zviedris: Es filmēju filmu ar darba nosaukumu „Sērošanas ceļvedis”. Redzēsim, vai tas nosaukums tāds arī paliks. Droši vien jau daļa sabiedrības zina, ka no manis atvadījās pirms pāris gadiem mana meita un es īsti nezināju, ko darīt, un es saskatu to glābiņu vienmēr kamerā. Kā mans kino skolotājs Kalvis Zalcmanis teica – kamera ir tāda māte barotāja vai māte sargātāja. Dokumentālais kino jau, ja tu gribi kādu filmu uztaisīt no sirds un labi, ir dzīvesveids tev, un tas arī psihoterapijas seanss. Tad, es domāju, noteikti ir jāfilmē. Es sāku filmēt divu iemeslu dēļ – viens, es gāju pie cilvēkiem, kas bija ar mieru ar mani runāt, un teicu - palīdzi man. Runājām sērošanas procesā. Otra lieta, es domāju, varbūt, ka no tās filmas arī kādam citam kļūs labāk un kādam tā palīdzēs, noskatoties, kādas ir iespējas sērot un ko var darīt sērojot.

Kas ir no auduma šūta divstobrene? Šo Gunara Gūžas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min astoņu bērnu ģimenes mamma Ruta Linde no Pārdaugavas ar bērniem: Esteri (16 gadi), Regīnu (15 gadi), Marianu Dominiku (12 gadi), Jāzepu (11 gadi), Sofiju (9 gadi), Terēzi (6 gadi), Rebeku (4 gadi) un Martu (2 gadi).

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- būsim gatavi brīvdienām!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Viņam ir izdevies savienot vairākus ceļus vienā. Stabils darbs Eiropā, cienīta mūziķa karjera Latvijā un gatavība pieveikt "Iron Man" distances. Monopolā saruna ar Kārli Būmeisteru.

17. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā koncertā “Itāļu operas pērles” uzstāsies jaunās paaudzes operdziedātāji – soprāni Jeļizaveta Galkina un Ieva Gorda un baritons Artis Muižnieks, pie klavierēm – koncertmeistare Veronika Rinkule.

Jaunie mākslinieki aktīvi darbojas profesionālajā mūzikas vidē, regulāri piedaloties koncertos, operas iestudējumos un dažādos muzikālos projektos. Viņu profesionālo izaugsmi papildina studijas Latvijā un ārvalstīs, meistarklases pie ievērojamiem vokālās mākslas pedagogiem un dalība vokālajos konkursos.

Ar divām koncerta dalībniecēm – Jeļizavetu Galkinu un Ievu Gordu – tiekamies uz sarunu "Klasikā". Dziedātāju ceļi savijušies Hāgas Karaliskajā konservatorijā Nīderlandē, kur viņas mācījušās pie vienas pedagoģes, bet vēlāk sadarbību turpinājušas Latvijā.

„Mēs gribam parādīt sevi, parādīt savas balsis kā jaunie mākslinieki, kas tikko no studijām "izkāpuši",” stāsta dziedātājas. Koncerta programmā skanēs operas ārijas, dueti un tercets itāļu valodā, aptverot trīs nozīmīgus operas vēstures laikmetus – baroku, klasicismu un romantismu. No Vivaldi un Hendeļa līdz Mocartam, Bellīni, Doniceti, Verdi un Pučīni – klausītāji varēs izbaudīt dažādu laikmetu stilu, skanējumu un emociju daudzveidību.

Abas mākslinieces uzsver, ka operā svarīga ir ne tikai balss tehnika un muzikālā virtuozitāte, bet dziedātājam arī jāzina, kas ar varoni noticis pirms konkrētās ainas, ko viņš piedzīvo tās laikā un kādi notikumi sekos. „Mums kā dziedātājām ir jāzina katrs vārds, par ko mēs dziedam,” uzsver Gorda. Savukārt repertuāra izvēlē būtiska ir arī pacietība un balss pakāpeniska nobriešana, necenšoties pārāk agri pievērsties tehniski un emocionāli sarežģītiem darbiem. Abas mākslinieces vēlas turpināt veidot kopīgas koncertprogrammas, attīstīt kamermūzikas repertuāru un piedalīties konkursos. Viņu iecere ir ne tikai demonstrēt vokālās iespējas, bet arī atklāt klausītājiem mazāk dzirdētus opermūzikas darbus un ļaut klasiskajai mūzikai uzrunāt arvien plašāku publiku.

Kas tas par izskatu; kā kaut ko tādu var uzvilkt; kas tā par sievieti, varēja vismaz lūpas uzkrāsot, bet diktors – bārdu nodzīt. Šādi komentāri nereti parādās arī pie amatpersonu vai ekspertu video un fotogrāfijām, aizēnojot to, ka cilvēks ir teicis vai darījis. Pašlaik visos pasaules medijos skaļi izskan gadījumi ar jauno Baltā nama preses sekretāri Keitiju Zahariju, kā arī filantropi un bijušo modes dizaineri Sūzanu Dellu. Un uzmanība, pārmetumi un joki ir nevis par preses sekretāres kļūdām vai filantropes vēstījumu par ziedojumiem, bet to, ka viena ir pilnīga blondīne – tātad dumja, otra – slikti izskatās. Cik spēcīgi ir sabiedrības aizspriedumi par izskatu un dzimumu, vai arī žurnālistikā tiem var būt izšķiroša loma? 

Mediju anatomijā uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci, asociēto profesori Maritu Zitmani un Latvijas Televīzijas ziņu moderatori ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi dažādās televīzijās Ilzi Dobeli.