Ar Jurģi runājam par to, kā meklēt zagļus, par jūras piesārņošanu, Zemeslodes bojāšanu un lielīšanos. Lasāmm Sabīnes Jergas grāmatu "Dzīves gudrības. Pazudis divritenis!", ko izdevusi "Zvaigzne ABC", kā arī Viktorijas Ameļinas "Ekskavatora Ekas e-e-ēstāstus", ko izdevis "Liels un mazs".

Valkas kultūras namā tiekamies ar Valkas folkloras dziesmu draugu kopu "Nāburgi" un sarunās ar omulieti, turnēnieti, rancēnieti, ienācēju no Alūksnes puses un vienu Valkas iedzimto izzinām, kādi ir šīs puses cilvēki, kā Igaunijas tuvums iekrāso Valku un valcēniešus. Klausāmies arī šīs apkaimes izloksnē un, protams, "Nāburgu" dziesmās.

Katuoļu prīsters Lauris Kārklis ir vikars Ludzys, Raipolis i Rundānu draudzēs. Vosorā Latgolā aizviņ dzeiva ir kopusvātku tradiceja, kas vīnoj lyugšonu par aizguojiejim, dzymtys sasatikšonu, i ari pīdereibu sovai vītai. Prīsteram Laurim Kārklim itūvosor pīrūbežā juobyun 28 kopusvātkūs, kur reizem sabrauc vaira cylvāku nakai apleicīnē dzeivoj iz vītys, „kur ruodīs, ka ir tikai kopsāta, tok cīši leli kopusvātki, cīši plotai apmaklāti. Tys nūzeimej, ka tur kuodreiz cīši daudz ir dzeivuojuši cylvāki, i jim ir sasaglobuojuse vēļ tei saikne ar vītu, ar saimis saiknem, i jī dūdās tī i lyudzās.”

Tyvuoki i tuoluoki radinīki meklej sovu dzymtys sakņu i goreigū spāku, i caur koposvātkim var īraudzeit saimis attīceibu stuostus i ticeibys dziļumu, stuosta vikars Kārklis: „Atbrauce saime nu Luksemburgys. Cylvāks dzeivuoja Ludzā, i jis jau izveiduojs gimini Luksemburgā. Jis tī dzeivoj i struodoj, bet jis vad sovu bārnu kristeit iz Latgolu. Jis soka: tei ir muna bazneica, tei ir muna bierneiba, tuos ir munys atminis, es grybu, lai muns bārns tyktu nūkristeits ite, munā dzimtinē. I tei saikne daudzim ir sasaglobuojuse, i taišni caur gareigū daudzi cylvāki meklej sovys saknis, i taidu gareigū smāku smeļ.”

Ludzys pusē ir stypra draudze, tok vīns nu myusdīnu izaicynuojumim ir sabīdreibys vīntuleiba i dzeivuošona tikai sev, izsver prīsters: „Cīši vylynūši, tok daudz kur tī poši skaitli ruoda koč kū pretejū – par cylvāku vīntuleibu. Niu cīši izteikti, ka jaunīši jiutās vīntuli. Deļ tuo Latvejā, par nūžālu, ir vīns nu augstuokajim pusaudžu pašnuoveibu skaitim. Tei sovys vītys naatrasšona, taida bezcereiba. It kai dzeivoj kai gribi, dori kū gribi, bet tys ir ar sekom. Tu navari dzeivuot vīns, tu navari byut vīns. Ari kristīts tei ir kūpīna, kristīteiba suocās giminē, tei ir taida mozuo bazneica. Niu izpalīk giminis lyugšona. Patīseibā kūpīnu vajag i daudzi jū meklej.”

Dzeivojūt pīrūbežā, satraukumu cylvākūs jiut, tok „vairuokums tūmār sagloboj īškejū mīru, taidu vasalū sapruotu.” Ticeigajim itymā geopolitiskajā situacejā ir vīgluok panest puorbaudejumus, skaita prīsters: „Tragedeja ir kod mes pazaudejom sovu dvēseli. Styprajam nikod nauzbryuk. Uzbryuk tim, kuri ir vuoji – kod vuoja sabīdreiba, vuoja tauta, vuoja ticeiba. Breiveiba īt kūpā ar atbiļdeibu i ar atbiļdeibys uzajimšonu.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „pēc manām domām, manuprāt”. Itai lobuok – pa munam, pa manim.

Var saceit pa munam i pa tovam, i var saceit ari pa manim, pa tevim. Pa manim itai nav pareizi dareits, a kai pa tevim?

Piec munom dūmom – tys jau ir otkon puorlykums nu latvīšu literaruos volūdys. Nav juosakauna nu latgaliskuos runys, bet vysleidza, kod esi publiski koč kur, tev vairuok juopadūmoj, kaidim vuordim tu izasoki. I tod cylvākam nazkaidys barjerys suocās, tod jam suoc ruodeitīs, ka tys, kai es sātā runoju, nav pareizi, tod maņ vajaga runuot gruomotu volūdā. A tei gruomotu volūda parosti saīt tys tulkuojums nu latvīšu volūdys. Tod tei ir, tai saucamuo, trešuo izlūksne, kas atsaškir tikai fonetiski. I taida latgalīšu volūda nivīna nainteresātu, nivīns rītumu profesors koč kaidā augstškolā napieteitu taidys volūdys, ka jei byutu tikai fonetiski puorlykumi nu latvīšu literaruos volūdys. Mums ir divejis sistemys, i mums obejis sistemys byutu juokūp. I latgaliskuo seviški partū, ka tei latgaliskuo ir nūturiejuse vairuok arhaismu, vairuok senejuo, nakai latvīšu literaruo volūda – tradiceja, kura jau ir apcierptuoka, kura, prūtams, ir vajadzeiga, par kuru mes ari stuovim sardzē. Bet ari tei ūtra – latgalīšu literaruo ci rokstu volūda, kai myusu volūdys boguoteibu ruodeituoja, juotur.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par grupys „Patrioti.LG” albumu „Latgaleite” (2012), kas ir spūdrys pīmārs latgaliskuos ideņtitatis kluotyn byušonai muzykā – jimā apvīnuota kai latgalīšu volūda, tai nūvoda patriotismys i ari cylvākim tyvs i saprūtams stuostejums. Albuma skaniejumā dominej šlagermuzykai rakstureiguos īzeimis i vīglai saprūtama nūskaņa, kas daudzuos vītuos baļsteita iz pazeistamom vierteibom i pīdareibys sajiutu. Tok kluotyn īrostajam skaniejumam klauseituoju sagaida ari puors nagaideiti muzykali pagrīzīni i puorsteigumi, kas ļaun iz albumu pasavērt plotuok i īt tuoļuok par stereotipiskajim žanra prīškstotim.

Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Vainagu pīšana, Jāņa daudzināšana, ozolu aplīgošana, ugunskura iedegšanas dziesmas, lauku aplīgošana, pretskauģu dziesmas, Jāņu siera siešanas un alus darināšanas dziesmas, peldes dziesmas, rasas vākšanas, saules pavadīšanas un saules sagaidīšanas dziesmas. Saulgriešu laikā var gan skaņi gavilēt, gan citu dziesmās klasīties. Latvijas Radio līgotnes dzied tradicionālās dziedāšanas kopa "Burdons". Dzied Valda Vītola, Zoja Heimrāte, Marga Stalta, Iveta un Vidvuds Medeņi.

Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Latgali – Augšdaugavas novada Vaboles pagasta "Meža skuķiem", kur saimnieko Aija Skuķe. Aija dzimusi Vaboles pagastā, bet pēc arhitektūras studijām 30 gadus strādāja Rīgā. Pirms 11 gadiem viņa atgriezās Latgalē un uzņem viesus brīvdienu namiņā meža vidū, Inikšu ezera krastā. Aijai ir arī 34 bišu saimes, vistas un mazdārziņš. "Meža skuķi" ir vieta, kur vienmēr svinēti Jāņi, un šogad Jāņu ugunskuru aizdedzinās dzimtas vecākais Jānis – 93 gadus vecais Jānis Strods.

Es vienmēr esmu bijis kompromisu cilvēks – saka arhitekts, bijušais diplomāts un ministrs Jānis Dripe. Par paša projektēto baznīcu Maskavā un savu tēvu rakstnieku Andreju Dripi, kā izrādīja Rīgu tagadējam karalim Čārlzam un pieveica 90 kilometru slēpojumu Zviedrijā. Arī par Gaismas pili un koncertzālēm reģionos saruna ar Jāni Dripi Laikmeta krustpunktā.

Jānis – profesionālis kultūras apvārsnī. Tajā viņš ir arhitekts, bijušais kultūras ministrs, diplomāts un pasniedzējs. Izglīto un vēsta par arhitektūru, iestājas par tās nozīmi mūsu tautas un jebkuras sabiedrības dzīvē. Tas viņa dzīvē nesis arī dažādus amatus kultūrpolitikas jautājumos, algotā un arī sabiedriskā kārtā. Ko Jānis Dripe vēl gribētu projektēt un redzēt to topa un vai ar viņam piemītošā diplomāta dotībām ir kāds, ar kuru nav izdevies atrast kopīgu valodu?

Jūsu darba mūžs ir piepildīts ar darbu Latvijā, arī ārpus Latvijas, un bija laiks, kad jūs, metaforiski sakot, skicējāt un īstenojāt Latvijas kultūras ministra uzdevumus. Tad nonācāt diplomātiskajā dienestā un bijāt Rīgas galvenais arhitekts. Un darbs valsts un pašvaldības labā un radošie projekti ir bijusi visa jūsu ikdiena dzīvē. Katru no šiem punktiem nedaudz pieskarsimies sarunā, bet kāda ir šī brīža jūsu aktualitāte?

Jānis Dripe: Šobrīd es baudu to situāciju, ka esmu starp gudriem cilvēkiem īpašā ēkā. Un tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Es kādu savu darba daļu arī esmu veltījis – un jūs jau pieminējāt periodu Valdemāra ielā 11, Kultūras ministrijā. Tolaik bija dzīva ideja par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Vajadzēja izvēlēties, kas uzraudzīs šo procesu. Un tolaik mēs izvēlējāmies starptautisku kompāniju "Hill International", ko nekad nenožēloju, jo mazā korporatīvā valstī ir ļoti labi, ka kāds procesus un sarežģītus procesus pieskata no ārpuses. Tas šodien ir aktuāli arī "Rail Baltica" gadījumā. Bet jā, atrašanās Nacionālā bibliotēkā, svinēt Birkerta simtgadi un baudīt šo ēku kā patiesu kultūrvietu un izziņas vietu, un gudras kolēģes sev apkārt – tā ir sava veida laime.

Es jau uzskaitīju jūsu darba dzīves posmus. Kurš jūsuprāt, ir bijis visnozīmīgākais, kas ir visvairāk ietekmējis?

Jānis Dripe: Es pārliecinājos, ka arhitekta izglītība dod diezgan labas iespējas. Protams, tās ir dzīves sakritības, un man šie dažādie darbi ir nākuši kā piedāvājumi. Nekad īpaši tos neesmu pats meklējis. Šo pēdējo darbu ieskaitot. Bet kaut kāds brieduma periods, sapratne, ka kaut ko tu jau šajā dzīvē zini, un tajā pašā laikā tas ir pilnīgi jauns lauks, pilnīgs izaicinājums bija pieci gadi Zviedrijā vēstnieka amatā. Es tolaik novērtēju, ka valsts sekretārs Māris Riekstiņš un tolaik ārlietu ministrs Valdis Birkavs man uzticēja šo darbu. Tā bija drosme no viņu puses. Bet viņu tolaik rekrutēja dažus bijušos ministrus – Andris Piebalgs kļuva par vēstnieku Igaunijā, pēc tam Briselē. Pēc tam divi termiņi komisāra amatā. Es gribu teikt Andris jau tolaik tā kā bija mazliet mirdzēja starp mums pārējiem un skaidrs, ka Tallina viņam par šauru. 

Jā, Zviedrija, tas bija kaut kas skaists, skaista zeme ar tradīcijām, arhitektūru, ar latviešu kopienu. Man kaimiņos Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš, izcils dizainers. Visa tā iepazīšanās ar diplomātijas niansēm – tas vēlāk dzīvē lieti noderēja. Varbūt gaišākais periods manā darba dzīvē.