Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību.

Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim.

Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā.

Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt Putina lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas.

Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību.

Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta.

Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību.

Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.

Saksafonists Aigars Raumanis un latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi. Kultūras rondo par ideju uzrunāt desmit komponistus un ļaut radošajā laboratorijā ielūkoties arī publikai izvaicājam Aigaru Raumani.

14. maijā plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas Aulā saksofonists Aigars Raumanis aicina uz īpašu notikumu „Skatpunkts”, kurā izskanēs desmit latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi solo saksofonam un saksofonam ar elektroniku.

Aigars Raumanis uzrunājis desmit komponistus radīt jaunus opusus. Koncertā skanēs Platona Buravicka, Andra Dzenīša, Diānas Gritānes, Ērika Mieža, Henrija Poikāna, Madaras Pētersones, Edgara Raginska, Agitas Reķes, Kārļa Rēriha un Armanda Skuķa jaundarbi.

Šis mākslinieciskās jaunrades projekts ir daļa no Aigara Raumaņa doktorantūras studiju pētījuma par komponista un atskaņotājmākslinieka sadarbību.

Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto.

"Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta.

"Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava.

"Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts.

Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās."

Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni.

Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol’s" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.

Peldsezona Latvijā sāksies 15. maijā. Tāpat tūlīt sāksies arī aktīva laivošanas sezona, arvien populārākā ir arī supošana un dažāda veida burāšana. Un visas šīs nodarbes, kā arī glābēju darbs ir lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem.

Sākoties sezonai, medijos daudz runā par drošību uz ūdens, raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz saruna ar Rīgas pašvaldības Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieku Jāni Skrimu. Viņš daudzus gadus pats ir bijis glābējs pludmalē.

Sarunā Jānis Skrims min vairākus pieredzes gadījumus, kādos apstākļos un kā cilvēki nonāk nelaimē, un kā no tādām situācijām izvairīties.

Pagaidām gan ūdens vēl ir vēss un peldas tikai tie, kas ir rūdīti, bet nedēļas nogalē, kad gaisa temperatūra kāps pāri 20 grādu atzīmei, gan jau būs arī pa kādam pārgalvīgajam, kas izdomās mesties peldē.

Atgādinājums – ūdens ir auksts. Šorīt, 12. maijā, lielākajās upēs un ezeros Latvijā ūdens temperatūra ir tikai 10 – 14 grādi, bet jūras krastā 8 – 12 grādi. Nerūdītam cilvēkam tas pēc sajūtām ir principā kā ledains ūdens.

Jānis Skrims sarunā min, lai arī literatūrā min +16 grādus kā ūdens temperatūru, kad varētu domāt par peldēšanos, sākoties vasaras sezonai. Nav vienas drošas ūdens temperatūras, katram jāizvērtē sava pieredze, veselības stāvoklis un adaptācijas spējas.

Tāpat viņš min vairākus faktorus, kurus ieteicams ņemt vērā un izvērtēt, pirms d doties peldēt.

Jānis Skrims arī atzīst, ka lai gan negadījumi un traģēdijas ūdenstilpēs Latvijā ir liela problēma, atbildīgās iestādes, ne pašvaldības, ne valsts likumdevējs tā arī nav noteikušas, kad glābēji drošības dēļ varētu liegt cilvēkiem doties ūdenī.

Dārzā rosība rit pilnā sparā, un nereti tas nozīmē stīvu muguru un sāpes ceļos nākamajās dienās. Kā darbošanos dārzā padarīt mazāk traumatisku? Kādus trikus un ieteikumus zina teikt dārznieki un veselības eksperti? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies par agrofitnesu.

Stāsta Latvijas Universitātes profesore, fizioloģe Līga Plakane, kura arī pati labprāt rosās dārzā, ergoterapeite Zane Liepiņa, fizioterapeite Marta Fogele un arborists, dārznieks, ainavu arhitekts un arī uzņēmuma "Labie koki" vadītājs Edgars Neilands.

Līga Plakane atzīst, ka agrofitness nav gluži zinātnisks termins.

"Šo jēdzienu lieto ar nozīmi treniņš. Tas ir treniņš, lai attīstītu dažādu muskuļu grupu spēku, izturību. Tas nenozīmē, ka pēc tam puķes smuki zied un un kartupeļi ienākas, tas ir vairāk treniņa veids, kas imitē tādu dārza darbu aktivitātes. Līdz ar to tas ir izdomāts termins," bilst Līga Plakane.

Bet Latvijā kā treniņa veids, kas imitē dārza darbus, tas nav īpaši izplatīts.

Marta Fogele mudina arī pirms dārza darbiem iesildīties.

"No ergoterapeita skatupunkta man ļoti negribētos dārzkopības aktivitātes saukt par agrofitnesu, jo ir jāuztver šī aktivitāte kā mērķtiecīga nodarbe, ko cilvēks izpilda savā brīvajā laikā vai arī darbalaikā atbilstoši arī profesijai," palidina Zane Liepiņa, norādot, ka ergoterapijā nodarbes skata plašāk.

Viņa norāda, ka mūsu kultūras kontekstā dārzkopības aktivitāte ir kaut kas vairāk, nevis tikai ravēšana, stādīšana un ražas novākšana. Tam ir ļoti dziļš kultūras konteksts pamatā, latviešiem sirdij tīkama ir tieši rosīšanās dārzā. Bet tam var būt arī negatīvās puses.

"Dārzkopība un dārza dārza aktivitātes, ja tās izpilda neapdomīgi, ir ļoti augsts traumu risks, ļoti augsts arī muskuloskeletāro sistēmu saslimšanu risks, piemēram, karpālā kanāla sindroms, osteoartrīts un citas. Kas, protams, nerodas tikai no dārzkopības aktivitātēm. Tas jau ir faktoru kopums. Bet, ja mēs nerūpējamies par sevi, ja mēs izmantojam nepiemērotus darba rīkus, ja mēs pārmērīgi forsējam, kampaņveidīgi izpildām dažādas dārzkopības aktivitātes, tas var novest pie šiem negatīvajiem riskiem un ietekmēm," atzīst Zane Liepiņa.

Bankas pierobežas reģionos bieži vērtē kredītrisku kā augstāku, tādēļ aizdevumu saņemšana var būt apgrūtināta. "Altum", uzņemoties daļu riska, palīdz padarīt finansējumu pieejamāku. Drīzumā, lai veicinātu uzņēmumu kreditēšanu tieši Latvijas Austrumu pierobežas novados, "Altum" piedāvās bezprocentu aizdevumus, proti, paņemot konkrētu summu, tikpat daudz būs jāatdod, bez kādas papildu maksas. Šādus aizdevumus būs iespējams saņemt Augšdaugavas, Krāslavas, Ludzas, Balvu un Alūksnes novadu teritorijās.

Kāda šobrīd ir uzņēmējdarbības vide Latgales pierobežā un cik būtiska ir aizņēmumu iespēja?

Nelielajā Ludzas mazpilsētā jau deviņus gadus darbojas picērija „Astotais rajons”. Te skan mierīga fona mūzika, turpat pie letes, apmeklētāju acu priekšā, tiek gatavotas picas. Interjers veidots tumšos, siltos toņos ar mākslas un fotogrāfiju akcentiem, radot mājīgu un radošu atmosfēru. Biznesa ideja par picēriju pirms deviņiem gadiem bija iespēja trim jauniem cilvēkiem, brāļiem Ērikam un Elmāram Malakiem un nu jau Elmāra sievai Agnesei Malakai no Rīgas atgriezties atpakaļ uz savu dzimto pusi, radot pašiem sev darbavietas.

„Riskēt vajag un viss kārtībā! Bet tas nenobiedēja, ka citi saka, ko jūs tik mazā vietā, ka nesanāks? Nebiedēja tas, mēs kaut kā pārliecināti bijām, ka mums būs viss kārtībā.”

Vajag riskēt un cerēt uz labāko, saka Elmārs. Tā Ludzā iegādājušies nelielu vienstāvu ēku un ar "Altum" finansiālu atbalstu, kas jau labu laiku kā atdots, uzsāka darboties.

Savukārt Balvos pirms gada drosmīgi savu biznesu ir uzsākuši jaunieši Aleta Boldāne un Miks Mičs, kas atgriezušies no Nīderlandes. Aleta un Miks ražo šokolādes dražejas. Viņu darbībā ar šokolādi viss attīstījies ļoti strauji, pagājušā gada pavasarī dibināts individuālais komersants IK „LaVersa”, vasarā ar savu produkciju piedalījušies pirmajos tirdziņos. Saņēmuši vietējās pašvaldības grantu, lai attīstītu savu ieceri. Taču bija nepieciešams arī aizņēmums.