Sesto gadu pēc kārtas pasniegta BDO “Jauno mākslinieku balva 2025”. Šoreiz to iegūst māksliniece Elizabete Andersone par instalāciju “Oda nemanītajam”. Balvas mērķis ir veicināt un atbalstīt jauno mākslinieku atpazīstamību, darba novērtējumu un izaugsmi.

Otro reizi balvas pastāvēšanas vēsturē pasniegta arī skatītāju simpātijas balva, par kuru nobalsojuši izstādes apmeklētāji un portāla "Satori" lasītāji. To saņem Baiba Čadore par instalāciju “Nepiepildīto ieceru mezgli”. 

Konkursa finālistu darbu izstāde galerijā “Pilot” skatāma vēl tikai līdz 2. aprīlim.

Vērts iepazīties – jaunie dramaturgi un "Satori" autori Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons. Arī dramaturgi Dailes teātra iestudējumam bērniem "Runcis zābakos".

"Mēs jau iepriekš minējām par vēsturiskajām pasakām, to dažādajām versijām. Kā es teicu, saskāros pirmajā cēlienā ar tādu nelielu bloku saistībā ar to, ka oriģināli visās pasaku versijās kaķis nes karalim nomedītus zaķus un paipalas. Man šķita problemātiski..." min Aleksandrs Barons. "Tad, kāpjot lidmašīnā, es iedomājos ierakstīt "Spotify" Runcis zābakos. Varbūt kaut kas atrodas. Tur izlec ārā - 2023. gada bronzas medaļas ieguvēja hokejā lasa savu mīļāko pasaku. Skatos, pasaku "Zābakotais runcis" lasa, manuprāt, šobrīd labākais Latvijas hokejists Uvis Balinskis. Un viņa lasījumā tā izrādījās pilnīgi jauna versija, ar ko nebiju vispār pazīstams. Kur nevis kaķi manto, bet ir dezertējis zaldāts, kurš ievācas siena gubā un izdzen kaķi no turienes ārā. Kaķis, lai tiktu no viņa vaļā, viņam palīdz. Tur tas kaķa trikstera motīvs bija izvērsts arī uz zaķiem, un arī lapsas bija. Tas ir otrs dzīvnieks, kas arī izrādē parādās.

Kaķis ieiet mežā, zaķis iet garām un redz - kaķis zābakos, tā sapucējies - kurp tu ej? Kaķis saka: es eju pie karaļa, būs tur mielasts, nāc tu arī. Šis bija tāds viens no pēdējiem rakstīšanas procesa pievienojumiem. Paldies Uvim Jānim Balinskim!"

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.

--

Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem.

Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Ja tu neinteresējies par mākslīgo intelektu (MI), tas nenozīmē, ka tas neinteresējas par tevi. Izklausās draudīgi, bet kā izmantot MI un to darīt tā, lai pašiem nebūtu jāuztraucas par savu virtuālo drošību, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro Mākslīgā intelekta Latvijas asociācijas (MILA) padomes loceklis Guntis Kalniņš, "Tilde" vadītājs Latvijā un MILA valdes loceklis Artūrs Vasiļevskis, VARAM valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis.

"Visu vēlams pārbaudīt, pirms pieņemt lēmumu," atgādina Gints Mālkalnietis. "Ja jūs skatāties, kā uztaisīt kūku, viss kārtībā, ja jums ir jāpieņem lēmums, no kura ir atkarīgas lielas finanses vai kāda cilvēka dzīvība vai veselība, jums tomēr ir jābūt tam, kas ir gudrāks."

"Ja mēs runājam par riskiem, es vienu risku gribētu aktualizēt. Proti, mākslīgais intelekts ietekmē mūsu, domāšanu, rada slinkuma paradumus," norāda Artūrs Vasiļevskis. "Ir veikti jau pētījumi, ka cilvēkiem, kuri izmanto mākslīgo intelektu, domāšanas prasmes, kognitīvā koncentrēšanās ir samazinājusies 50 -60, pat 70 procentus.

Šobrīd notiek sarunas par to, kā mākslīgo intelektu izmantot izglītībā. Es domāju, ka vissliktākais, ko var izdarīt mūsu nākotnes paaudzei šajā posmā, kad notiek domāšanas un loģiskās spriešanas attīstība, ir ļaut  piekļūt pie vispārīgiem mākslīgā intelekta rīkiem, tādiem kā . Šis ir vēl līdz galam neapzināts risks, ka mēs mūsu nākotnes paaudzei spriešanas, domāšanas spēju samazināsim ļoti būtiski."

Guntis Kalniņš papildina, ka ne tikai pazaudējam laiku domāšanai, bet arī pašu prasmi domāt zaudējam. Viņš arī norāda, ka pasaulē jau darba devēji ceļ trauksmi, ka cilvēki zaudē prasmes.

No vienas puses MI ir palīgs, no otras - jau tagad dažādu nozaru pārstāvji norāda, ka MI ir līdz galam neapzināts risks, kura dēļ samazinās cilvēku spriešanas, domāšanas spēja.

Kādus maldus sociālajos medijos izplata par masalām un vakcīnām pret tām? Un kā portāli "LA.lv" un "NRA" biedē ar iebraucējiem? Par to šīs nedēļas "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā stāsta Annija Petrova.

Ar Klusās nedēļas un gaidāmo Lieldienu noskaņām cieši sasaucas izstāde ”Ticēt un kalpot”, kas atklāta Okupācijas muzejā. Tā vēsta par okupācijas varu represijām pret garīdzniekiem un citiem ticīgajiem, kā arī šo cilvēku ticības spēku, ko viņi saglabāja arī ļoti smagu pārbaudījumu laikā.

Izstādē var uzzināt stāstus par visu kristīgo konfesiju pārstāvjiem, stāstus papildina arī dažādi priekšmeti, kas grūtībās kalpoja kā mierinošs atbalsts, bet ko bieži vien vajadzēja turēt slepenībā. 

”Lūk atkal diena, spilgta un saulaina – 27.marts, kura tāpat ātri aizlidos, kā iepriekšējās. Ar katru stundu mēs pietuvināmies Mūžībai, kur nav ne bēdu, ne nopūtu.”

Izstādes veidotāja Aija Ventaskraste lasa fragmentu no pareizticīgo priestera Nikolaja Trubeckoja vēstules sievai, kas rakstīta gandrīz tieši pirms 80 gadiem – 1946.gada martā no ieslodzījuma nometnes Sibīrijā. Vēstulē viņš piemin, ka, lai arī viņa rakstītais var šķist sēru tonī, patiesībā viņš nav zaudējis dzīvesprieku un optimismu, jo neaizmirst, ka ir kristietis, un viņš vienmēr atkārto lūgšanu – ”grūtsirdības garu nedod man”.

”Un arī paraksta vēstuli: ”Cieši, cieši skūpstu mūsu mīļos bērniņus un tevi, mana mīļā sieva.”.

Nikolajam Trubeckojam mājās ir palikuši trīs pavisam mazi bērni, padomju režīms viņu sodījis par dzimtenes nodevību un aktīvu pretpadomju darbību.

Kopumā izstāde iepazīstina ar desmit dažādu konfesiju garīdznieku likteņiem, daļa no viņiem ieslodzījumā arī gāja bojā. Viņu vidū katoļu garīdznieks Jānis Mendriks, kurš Vorkutā strādāja ogļu raktuvēs, nometnē slepeni vadīja dievkalpojumus, dalīja komūniju un pieņēma grēksūdzes. Izstādē apskatāma metāla etvija, kurā viņš glabāja Vissvētāko Sakramentu, un viņa rožukronis, izgatavots no maizes.

Viena no apsūdzībām viņam bija, ka viņš noturējis aizlūgumu nacionālā partizāna piemiņai, ko režīms dēvēja par pretpadomju bandu dalībnieku atbalstīšanu.

Par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem 10 gadus ieslodzījumā piesprieda arī luterāņu mācītājam Paulam Birzulim.

Izstādē redzēsim arī dažādus ar ticības dzīvi saistītus priekšmetus, kas grūtībās kalpoja kā mierinošs atbalsts un kas dažkārt bija arī rūpīgi jāslēpj. To vidū ir Dziesmu grāmata, ko deportētajai Annai Vijumai bija svarīgi paņemt līdzi 1941. gada 14. jūnijā, arī 19. gadsimta Bībele, kas tāpat izgājusi visus Sibīrijas ceļus.

Izstādē apkopotās liecības par spēju palikt uzticīgam savai pārliecībai arī vissarežģītākajos apstākļos ir ļoti vērtīgas arī mūsdienu kontekstā – uzskata viens no izstādes veidotājiem Mārcis Romancevičs.

Izstāde ”Ticēt un kalpot” Okupācijas muzejā būs skatāma līdz augustam.

Ja Viktors Orbāns vairs nevadīs Ungāriju, tad sāksies karš – tā ir pārliecināti daudzi ungāri, kas atbalsta valdošo partiju. Tas ir arī viens no centrālajiem Orbāna un viņa partijas "Fidesz" priekšvēlēšanu saukļiem. Viņš bez pamata un pierādījumiem regulāri apgalvo, ka Brisele un citi ārvalstu spēki mēģina ieraut Ungāriju karā, ko Krievija īsteno pret Ukrainu. Šiem apgalvojumiem tic arī nabadzīgie romu kopienas iedzīvotāji, kas dzīvo netālu no Budapeštas.