Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli. 

Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi.

Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja viņas ārējais izskats un, jāsaka, laimīga nejaušība. Tas, ko var teikt par viņas izglābšanos, tā tiešām bija skatīšanās nāvei vaigā vairākkārt. Pie kam vienu reizi nāves personifikācija bija Viktors Arājs. Citu reizi tas bija pats SS un policijas šefs Baltijā Fridrihs Jekelns, kurš arī viņai uzdeva dažus jautājumus, un tad esot teicis: Mana nojauta man saka, ka viņa ir āriete.

Šī staigāšana pa naža asmeni, šī balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, kur tiešām tikai laimīgs gadījums un dažu cilvēku gatavība atbalstīt, palīdzēt, pašiem riskējot, ļauj izdzīvot. 

Sākumā par grāmatas tapšanas apstākļiem. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, nebūt neiestājas situācija, kad ebreju glābšana, izdzīvošana būtu kaut kas tāds, kuru mestos apzināt vēsturnieki, juristi, interesenti. Ella Medalje par savu likteni faktiski ceturtdaļgadsimtu klusē, un viņas atmiņas pieraksta un stāstīto padara par lasāmu materiālu entuziastisks cilvēks Dāvids Zilbermans, kurš arī ir pavīdējis šajos raidījumos ļoti epizodiski. Tāpēc vispirms mazliet par Dāvida Zilbermaņa darbu un likteni.

--

Ella Medalje (dz. Gūtmane 1913-1999) dzimusi un uzaugusi Tukumā, pabeigusi Valsts Tukuma ģimnāziju, ieguvusi pedagoģisko izglītību Rīgā, strādājusi par latviešu valodas skolotāju ebreju pamatskolās Subatē, Kuldīgā, Liepājā un Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Ella ar māsu Sāru strādāja slimnīcā Rīgas geto, no kurienes viņas tika aiztransportētas uz Rumbulu.

Nacistu organizētajās masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti ap 25 000 Latvijas pilsoņu – Rīgas geto ieslodzīto ebreju. Tikai divām sievietēm izdevās izdzīvot Rumbulas slaktiņā – Ellai Medaljei un Frīdai Mihelsonei.

Grāmatu izdevus apgāds "Zinātne".

Otrais olimpiskais raidījums Piespēle Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu laikā. Aizvadītajā nedēļā Latvijas sportisti izcīnījuši divas olimpiskās medaļas: Elīna Ieva Bota kamaniņu braukšanā sudraba godalgu, bet šorttrekists Roberts Krūzbergs 1500 metru distancē - bronzu. 

Līdzīgi kā iepriekšējā nedēļa - viens ieraksts tapis Kortīnā, otrs - Milānā. Milānā saruna ar Ludmilu Alampasu, kura Latvijas hokeja fanu grupas koordinatore. Viņa allaž zina visu par to, kurās viesnīcās dzīvo Latvijas hokeja fani, kā dodas uz pasaules čempionāta norises vietu, bet šoreiz arī olimpisko spēļu sacensībām. Viņa atklāj interesantas detaļas par Latvijas fanu ceļu uz spēlēm, piedalīšanos un atbalstu izlasei.

Savukārt otra saruna Kortīnā ar bobsleja pilotu Renāru Grantiņu. Viņam diemžēl jau 4. februārī beidzās olimpiskās spēles vēl nesākušās, jo vienā no treniņbraucieniem viņš krita. Sākotnēji kritiens šķita ne pārāk smags, bet nu sekas ir pietiekami smagas un varēja būt arī krietni smagākas. Šobrīd viņš var turpināt dzīvot pilnvērtīgi un arī visticamāk, turpināt savu karjeru bobslejā. Interesējamies, kas notika liktenīgajā 4. februārī un kādēļ viņš to tagad dēvē par savu otro dzimšanas dienu.

Nedēļas notikumu izlase: 

Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna".

Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ".

Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei.

Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Viņš un Uldis Pauzers ir pirmie speciālo filmu scenogrāfa profesiju apguvušie latviešu mākslinieki. Savus zīmējumus mākslinieks Gunārs Balodis ir novēlējis Latvijas Kino muzejam, un daži no tiem aplūkojami izstādē.

Gunārs Balodis pēc studijām Maskavā bija iecerējis veidot filmu, kas galarezultātā tapa Rolanda Kalniņa režisētajā "Es visu atceros, Ričard!". Kā tika pārstrādāts scenārijs daudzsēriju filmai "Ilgais ceļš kāpās", no kuras filmas veidošanas mākslinieks gandrīz atteicās – par to visu tagad var lasīt Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino".

Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”.

Raidījumu atbalsta:

Kur ir bīstamāk – skolā, pilsētā vai mežā? Bet varbūt nekur nav bīstami. Par to runājam ar Valteru, kad lasām Zanes Volkinšteines "Bīstamo skolu" ("Liels un mazs") un Vanesas Valderes "Lapsu pilsētu" ("Zvaigzne ABC").

"Kurši ir brīvi, izdarīgi, un tiem netīk, ja aiz muguras kāds tos aprunā," tā par sevi saka trīs Kuldīgas un tās apkaimes iedzīvotājas – stāstniece Liesma Lagzdiņa, stāstniece un folkloras kopas "Kūrava" vadītāja Ina Celitāne un Eva Muižniece no senā ķoniņu ciema Lipaiķiem. Viņu izpildījumā dzirdēsim, kā skan "Pūt vējiņi" kuldīdznieku versijā, uzzināsim kādi ir kurši, ieklausīsimies tāmnieku dialektā. Šo dialektu komentē arī valodniece Anete Ozola.

Latviešu šorttrekists Roberts Krūzbergs startēja Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu šorttreka sacensību A finālā 1500m distancē, kurā izcīnīja bronzas medaļu.

Vai pirms pāris nedēļām vairums Latvijas iedzīvotāji zināja, kas ir Roberts Krūzbergs? Kopš 14. februāra viņa vārdu zina ne tikai šorttreka sekotāji. Savukārt tie, kas zinātāji viņu, zināja arī, ka viņš var. Vakar Roberts Krūzbergs spēja sagādāt pirmo olimpisko medaļu Latvijas šorttreka vēsturē. Turklāt viņš 1500 metru distancē startēja ar nopietnu ceļgala savainojumu.

Par sacensībām stāsta Latvijas Radio korespondents Māris Bergs. Protams, uzklausām arī Roberta Krūzberga vērtējumu emocijas, kā arī otru Latvijas pārstāvi šorttrekā Reini Bērziņu, kuram vēl viens starts priekša rīt.

Priecīgs par bronzas medaļnieka panākumiem ir arī viņa brālis Kārlis Krūzbergs un Nīderlandes šorttreka izlases treneris Haralds Silovs - vīrs, kurš bija pirmais lielais vārds Latvijas šorttrekā un vēlāk ātrslidošanā. Viņa audzēknis Jenss van't Vouts izcīnīja zeltu.

Vakar labas emocijas līdzjutējiem sgādāja arī Latvijas hokeja izlase ar 4:3 uzvarot Vāciju. Bet jau šodien priekša svarīga spēle ar Dāniju. Par hokeju sarunājamies gan Māri Bergu Milānā, kur viņš uzklausīja gan spēlētājus, gan izlases treneri, gan arī sazināmies ar hokejistu Rodrigo Ābolu, kurš diemžēl nevar piedalīties olimpiskajās spēlēs, jo šobrīd Ziemeļamerikā dziedē pavisam svaigu NHL spēlē gūtu potītes savainojumu.

Spelē Latvija - Dānija šovakar plkst. 20:10.

Par volūdys daudzveideibu, jaudu i prestižu, kai veiduot pozitivu atsatīkšonu pret volūdu i cytam pret cytu – saruna ar volūdneicu, filologejis doktori i gruomotys „Valodu jauda: no ģimenes līdz sabiedrībai” autori Sanitu Martenu.

Par gruomotu vīglajā volūdā Sanitai ideja beja, tik vajadzēja ļautīs impulsam i raksteit. „Es rokstu seņ, bet zynuotniskūs rokstus. Maņ ir bejuse vuiceibu gruomota 10. klasei i 9. klasei kai vīnai nu autoru kolektiva. Bet taida popularzynuotniska gruomota maņ beja pruotā jau seņ. Gribieju runuot par volūdys vaicuojumim ar jaunīšim, ar vacuokim cylvākim, ar tim, kam ir bārni, kam nav bārnu, par volūdu kūpumā, lai uzrunuotu sabīdreibu.”

Sanita roksta par cylvāku, par volūdu caur cylvāka prizmu. „Ar volūdu, ar vuordim var izdareit cīši daudz, var cylvāku „iznycynuot” i ar volūdu var paceļt, var īdvasmuot, var pasaceit.”

Sanita izsver, ka volūda nav tikai komunikaceja, volūda ir koč kas vairuok – caur volūdu mes veidojam sevkura veida attīceibys, sevkura veida sadarbeibu. „Tei jauda ir tymā, kai mes izavielejam vuordus, kū kuram pasaceit. Pat ka mes gribim kritiski saceit, tys vaicuojums ir — kai tu tū pasoki, kaidus vuordus tu izavielej, kaidā intonacejā tu pasoki. I nu tuo ir atkareigs, voi tys rezultats byus konflikts, voi jius kūpā meklēsit rysynuojumus.”

Volūda cīši ītekmej cylvāka personeibys veiduošonūs, „tys ir pamats bārnam, pīdzymstūt saimē, veids, kai tāvs ar muoti runoj sovā vydā, kai tāvs ar muoti runoj ar sovim vacuokim. Voi tys ir cīna pylni, voi tys ir respektejūt, voi viņ dūdūt pavēlis, voi monologā. Na uzvedeibys kultura, bet volūdys uzvedeiba – tī modeli, kai cylvāks izaver komunicejūt vīns ar ūtru, tū bārns cīši dreiži sagiun saimē.”