Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) ceturtdien, 12. februārī, īsi pirms sacensībām diskvalificēja Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču, kurš atteicās mainīt ķiveri, uz kuras attēloti vairāk nekā 20 ukraiņu sportisti un treneri, kas nogalināti Krievijas uzsāktajā karā. Heraskevičs sola lēmumu pārsūdzēt Sporta šķīrējtiesā.

Divkosība - šis ir viens no biežāk lietotajiem apzīmējumiem par notikumiem šodien Olimpiskajā Kortīnā. Sportistam bija ļauts ar šo ķiveri piedalīties treniņos, sniegt intervijas, taču trasē ar tādu doties viņam aizliedza.

Daudzi šodien sociālajos medijos ir neizpratnē - kāpēc vieni sportisti sacensību laikā ir varējuši paust savus mirušo piemiņas vai līdzīgus vēstījumus, vēl dažam pat uz ekipējuma bija manāms agresorvalstu simbols, bet ukraiņu sportistam šāda vēstījuma paušana ir liegta.

Oficiālu protestu pret SOK rīcību iesniedza Latvijas skeletona izlases treneris Ivo Šteinbergs, kurš pirms mēneša Eiropas kausa posmā Insbrukā aktīvi protestēja arī pret agresorvalsts sportistu dalību neitrālo atlētu vidū.

Šteinbergs Latvijas Radio pastāstīja, ka bija pārsteigts, ka Heraskevičam netika atļauts aizvadīt pat pirmo braucienu.

Sociālo tīklu vietnēs to lietotāji, tostarp vairākas Latvijas valsts amatpersonas, turpina paust atbalstu Ukrainas skeletonistam un nosodīt Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu viņu diskvalificēt.

Ilggadējs Latvijas sporta žurnālists Dainis Caune "Facebook" atgādina, ka citās olimpiskās spēlēs rīkotāji un SOK nav izvairījušies no piemiņas un atceres. Viņš raksta, ka bija klāt, piemēram, Lillehameres spēlēs, kur visi kopā pieminēja asiņaino Slaktiņu Bosnijā un Hercogovinā. Bija pat izgatavotas īpašas gaismiņas, ko šim nolūkam lietot ceremonijā. Viņš Heraškeviča rīcību sauc par krietni neuzkrītošāku nekā tā kāda kādreiz bijusi. Viņš arī norāda uz SOK morāli vēl iepriekš, kad tā padomju laikā starp pirmo ziemas spēļu dalībvalstīm nav pieminējusi tobrīd okupēto Latviju.

--

Saeima atbalstīja Nacionālās apvienības un "Apvienotā saraksta" lēmuma projektu par atbalstu Ukrainas sportistiem, godinot Ukrainas aizstāvēšanas karā kritušo biedru piemiņu Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs. Par lēmuma projektu nobalsoja 81 deputāts. Nebalsoja deputāti no partijas "Stabilitātei".

SOK lēmumu vērtē arī cilvēki Rīgas ielās.

--

„Sportam nevajadzētu nozīmēt amnēziju, un olimpiskajai kustībai ir jāpalīdz apturēt kari, nevis jāpiespēlē agresoram.” Šādi savu reakciju uz SOK lēmumu sociālajos medijos ievada Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Viņaprāt, komitejas lēmums liecina par pretējo un noteikti neatbilst olimpiskajiem principiem. Reakcijas pasaulē par liegumu ukraiņu skeletonistam piedalīties sacensībās apkopojis Rihards Millers.

Olimpiskā komiteja diskvalificē ukraiņu skeletonistu Heraskeviču par nevēlēšanos mainīt piemiņas ķiveri.

Konkurētspējas veicināšana šodien ir Eiropas Savienības līderu uzmanības centrā. Politiķi ir sanākuši uz šim tematam veltīto diskusiju teitoņu ordeņa pilī Beļģijas ziemeļos.

Par jaunizveidotās Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētāju ievēlēts diriģents Mārtiņš Klišāns, bet par priekšsēdētāja vietnieku - horeogrāfs Jānis Purviņš.

Valsts kontrole: Elektroautobusu iegāde par Eiropas naudu pašvaldībās īstenota nelietderīgi.

Šīs nedēļas fokusā dienvidkorejiešu zvaigznes Čanvuka Parka jaunākā kapitālisma sistēmas kritika filmā “Citas izvēles nav”, kā arī režisora Klinta Bentlija poētiskā amerikāņu sapņa analīze “Vilcienu sapņi”, kas ir izrādījies par šīs "Oskaru" sacensības sezonas "tumšo zirdziņu".

"Citas izvēles nav" iepazīstina ar Dienvidkorejas sapņa pussabrukšanas periodu. Filmas galvenais varonis, ilggadējs papīra fabrikas darbinieks, uzzina par savu atlaišanu, un, nespējot samierināties ar pārmaiņām, sper aizvien drastiskākus soļus savas konkurētspējas uzlabošanai.

Čanvuks Parks ir viens no Dienvidkorejas kinematogrāfa spožākajiem vārdiem un viņa jaunākā filma pierāda, ka šo slavu nenodrošina vien izkopts stils, bet arī spēja spert drosmīgus mākslinieciskus soļus. Epiozodē apspriežam filmas attēla un skaņas sintētiku, vēršanos pret vidusšķiras pārticības ideāliem un to, kādēļ filma, ko sākotnēji paredzēts uzņemt ASV, tik labi strādā arī režisora dzimtās zemes kontekstā.

ASV filmdara Klinta Bentlija liegi poētiskais darbs "Vilcienu sapņi" ("Train Dreams") ir viens no pagājušās sezonas lielākajiem pārsteigumiem. Režisors savā otrajā pilnmetrāžas darbā meistarīgi savij kopā vesterna tekstūras un taktilu vizualitāti, kas caur viena varoņa prizmu atklāj vesela laikmeta garu.

Epizodē apspriežam, kādēļ citu darbi, kas tiecas aptvert veselu mūžu, nereti iekrīt patosa lamatās un atšķetinam iemeslus, kuru dēļ filmas šķietami lakoniskā forma atstāj tik spēcīgu emocionālo iespaidu.

Pašvaldības tikko lēmušas par līdzfinasējuma palielinājumu privātajām pirmsskolas mācību iestādēm. Vienlaikus ir arī pašvaldības, kas kā prioritāti izirzījuši atbalstu savām pirmsskolām, liedzot līdzfinansējumu privātajam dārziņam, ja ir vietas pašvaldības pirmsskolā. Savukārt Rīgā atsevišķus bērnudārzus plānots slēgt. Cik droši par vietu sev vēlamajā pirmsskolā var būt vecāki?

Ģimenes studijā diskutē Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja Daina Kājiņa, Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta Pirmskolu nodaļas vadītāja Iveta Nagla, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestādes "Austriņa" vadītāja Agrita Tauriņa un Ventspils pirmsskolas "Varavīksne" vadītāja Kristīne Boitmane.

Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnālists Kristaps Ūganis un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.

Jau gadu Latvijā ir spēkā aizliegums tirgot elektroniskās cigaretes ar aromātiem. Taču tirgū ir parādījušies dažādi risinājumi, lai to apietu,  – pārtikas un istabas aromatizētāji. Tie tagad aizpilda ne tikai specializēto veikalu plauktus, bet tos jau var nopirkt arī lielajās mazumtirdzniecības ķēdēs.

Veikala "Rimi" pārdevējs: „Mūsu ģeniālā valdība ir izgudrojusi tādu gājienu, ka cigaretes ar garšām nedrīkst būt un tad tās garšas liek atsevišķi.”

Tabakas likuma uzraudzību veic vairākas iestādes, kuras pašas atzīst – kontrole ir sarežģīta un ne vienmēr efektīva. Turklāt nevienai no tām nav tiesību bloķēt interneta mājaslapas, kur šīs preces tirgo nelegāli.

Normunds Šteinbriks, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja priekšnieks: „Ja mums būtu tas instruments, kā lai saka, ierobežot to nelikumīgo apriti būtu daudz vienkāršāk.”

Kamēr atbildīgā ministrija gatavo jaunus grozījumus, nozares asociācija apgalvo – pašreizējā aizlieguma dēļ esot pieaudzis nelegālais tirgus, ko apliecinot jauns pētījums.

Kristīna Mauere-Stendere, PVO Eiropas reģiona padomniece tabakas kontroles jautājumos: „Ļoti bieži, ja sākam skatīties, kas stāv aiz šo pētījumu finansēšanas, ļoti bieži, lai gan ne vienmēr, pavedieni aizved atpakaļ pie tabakas industrijas.”

Atvērto failu pusstundā pētām, kāpēc elektronisko cigarešu aromātu aizliegums Latvijā pastāv likumā, bet praksē tā īstenošana klibo?

Jaunā epizode ir turpinājums pētījumam par nikotīna industrijas centieniem apiet ierobežojumus e-cigaretēm.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē.

Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē.

Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem.

Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”.

Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros.

Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu. 

Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē.

Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas.

„Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”

Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

"Я не знаю, как бы я всё пережила, если бы рядом не было моего верного друга с его мокрым носом. Желание защитить его, сделать что-то полезное для своего любимца и для страны стало началом моего хобби. Может, это звучит жёстко, но собака — дорогой инструмент, который помогает украинцам в борьбе с оккупантами".

Так в разговоре с Рихардсом Плуме говорит главная героиня уличного выпуска "Drošinātājs" этой недели - Татьяна Славинская, кинолог и специалист по разминированию из Киева, чьи собачьи бронежилеты используют и военные на фронте, и охрана президента Зеленского.