Ziemas olimpisko spēļu gaisotnē Ģimenes studijā runājam, kā izaudzināt olimpieti. Kāda ir treneru pieredze un kāds to vecāku redzējums, kuru bērniem tas ir izdevies?

Ģimenes studijā sarunājas hokeja treneris Ēriks Miļuns, Latvijas Radio sporta žurnālists, arī diplomēts hokeja treneris Harijs Ortveins, divu olimpiešu mamma, arī sporta trenere Jana Zvejniece, Murjāņu Sporta ģimnāzijas kamaniņu nodaļas treneris Pēteris Cīmanis, Cēsu sporta skolas trenere, biatlonistes Esteres Volfas mamma Ieva Cēderštrēma.

Publisko iepirkumu sistēmu daudz kritizē, jo labāko rezultātu bieži tā arī nesasniedz. Kas maināms šajā jomā, par to diskusija Krustpunktā.

Analizē Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras Pakalpojumu padomes locekle Katrīne Pļaviņa-Mika, Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre Aiva Vīksna, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece iepirkumu jautājumos Zane Zvaigzne un Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins.

Latvijā 2024. gadā tika izsludināti vairāk nekā 11000 iepirkumu, kuru rezultātā noslēgti līgumi par kopējo summu 5,4 miljardi eiro. Tas veido apmēram 13 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Publiskā iepirkumu sistēma tiek kritizēta jau gadiem un no dažādām pusēm - gan no Valsts kontroles revīzijām, gan biznesa organizācijām, pašvaldībām, un arī Finanšu ministrija secināja, ka lietas jāmaina. Publiskie iepirkumi tiek raksturoti kā birokrātiski sarežģīti, nepietiekami caurskatāmi, tajos ir konkurences trūkums un ar publiskajiem iepirkumiem saistīti arī virkne korupcijas skandālu. Kādas pārmaiņas ir gaidāmas un kādēļ daudzu gadu garumā šo smago vezumu nav izdevies izkustināt?

Pēc pēdējiem pieejamajiem statistiskas datiem, pirms trim gadiem Latvijas kopējais ekonomikas apmērs jeb iekšzemes kopprodukts (IKP) bija teju 40 miljardi eiro. Nav pārsteigums, ka lielākā daļa tā tika saražota tieši Rīgas reģionā – teju 66% no kopējās summas. Arī turīgākie cilvēki dzīvo Rīgas reģionā – proti, uz vienu iedzīvotāju iekšzemes kopprodukts pārsniedza 30 tūkstošus eiro, bet vismazākais – nepilni 12 tūkstoši eiro bija Latgales reģionā.

Kopprodukta dati tiek izmantoti kā galvenais ekonomikas izaugsmi raksturojošais rādītājs. Zemgalē IKP uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā bija teju 14 tūkstoši eiro. Raidījumā Reģioni krustpunktā runāsim par to, kādu pienesumu valsts ekonomikai un novada attīstībai dod lielie uzņēmumi Dobeles novadā.

"Ir pilnīgi skaidrs, ka Dobeles novadam ar tā ļoti auglīgajām zemēm, piemēroto reljefu, atrašanos, nu, ne gluži varbūt Rīgas aglomerācijā, bet ļoti tuvu tai, dzelzceļi, lielie autoceļi, arī plus vēl pieminēsim tā industriālā bāze, kas tur bijusi, tās iespējas noteikti bijušas daudz labākas nekā austrumu pierobežā."

Bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš regulāri seko reģionu attīstībai un viņš vērtē, ka starp bagātākajām un nabadzīgākajām pašvaldībām Latvijā ir lielas atšķirības, IKP atšķiras pat 6,6 reizes. Starp novadiem vislielākais IKP uz vienu iedzīvotāju – 45,5 tūkstoši eiro 2023. gadā bija Pierīgā, Mārupes novadā. Pirmajā desmitniekā kopā ar Ropažu, Ķekavas, Līvānu, Valmieras, Olaines, Smiltenes, Ādažu, Saldus novadiem ir arī Dobeles novads, kas var lepoties ar uzņēmumiem, kas turpina strādāt jau no tālajiem padomju gadiem.

"Tie ir novadi, kur ir veiksmīgi saglabāts tas, kas jau ir bijis iepriekš, kas ir veidojis padomju ērā vai pirms tam jau vēl. Var attīstīties ļoti dažādi, kāpēc salauzt veco, ja tas labi strādā. “Dobeles dzirnavnieks” ir viens no spilgtākajiem piemēriem vērienīgas ražošanas attīstībai Latvijā. Pirmkārt, viņi ir ļoti audzējuši jaudas un apjomus, viņi ir pavisam pavisam citā līmenī patēriņa preču ražošanā, nekā viņi kādreiz bija un jauni eksporta tirgi, kas agrāk nebija."

AS “Dobeles dzirnavnieks” šobrīd  ir lielākais pārtikas ražošanas uzņēmums Latvijā un šogad svinēs 50 gadu jubileju. Pēdējo 15 gadu laikā uzņēmumam ir arī enerģisks valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils un šai laikā investīcijas uzņēmuma attīstībā pārsniegušas 150 miljonus eiro.  60% no saražotā tiek eksportēti un uzņēmums ir viens no vadošajiem eksportētājiem Eiropas Savienībā - otrajā vietā auzu pārslu un septītajā vietā pastas ražošanā.

"Mēs mēdzam teikt, ka esam maizes klētī pa vidu, jo mums riņķī šeit ir lielas zemes platības, kur ražo graudus, plus noteikti mums ir salīdzinoši netālu pieejama šeit osta, caur kuru mēs arī realizējam savu produkciju, mums ir dzelzceļa pievadceļš, mēs esam, var teikt, Baltijas valstīm pa vidu."

Māksliniece Paula Vītola, lai gan nāk no vizuālās un mediju mākslas lauka, aizvien vairāk pievēršas skaņu mākslai. Izjūtot, ka trūkst iespēju to apgūt, Paula izdomāja veidot pati savu izglītības programmu. Un tā nupat Rīgā atklāta mākslai un pētniecībai veltīta telpa “AB12 kabinets”.

Skaidrojam, kas gaidāms eksperimentālajā programmā un ko Paulai Vītolai ir svarīgi par elektronisko mūziku pastāstīt tiem, kas šo lauku vēl iepazīst.

"Tīrība" – labākā īsmetrāžas filma, labākā debijas filma, labākais animācijas filmas režisors un mākslinieks. Ar četrām "Lielā Kristapa" nominācijām bagātais režisors Andrejs Brīvulis par "Tīrību" un dzīvi pēc tās sarunā Kultūras rondo studijā.

"Primāri es tomēr taisu sev [filmas], jo patīk un sagādā prieku. Protams, ir jauki, ka ir vēl papildus novērtējums un tas patīk. Bet tas nav galvenais mērķis," sarunā atzīst Andrejs Brīvulis.

„Jauna balss un rokraksts Latvijas animācijā, par ko mēs vēl dzirdēsim,” – tā par jauno režisoru Andreju Brīvuli saka kinofestivāla „Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka.

Tā vien šķiet, ka filmas „Straume” panākumi pavēruši plašāk mūsu iekšējās slūžas *ieraudzīt* un novērtēt, cik talantīga, interesanta un daudzveidīga ir Latvijas animācija un tās profesionāļi. Un varbūt vairāk pamanām arī jaunos vārdus, kuri tajā ienāk.

Andrejs Brīvulis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu. Animācijas filma „Tīrība” ir Andreja Brīvuļa studiju darbs 3. kursā, vēl studējot Mākslas akadēmijā.

Filma iekļuva arī Denveras, Vīborgas, Tallinas un Rīga IFF programmā, kur kuratori rakstīja: „Humoreska ir Latvijas kino reti satopams žanrs, bet animācijas režisors Brīvulis kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu pacēluši to jaunos horizontos. Rotaļīga poēzija, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā, par kvīru kopienas pārstāvi, kura ekrāna diārijs zibsnī pasteļos un karikatūrām līdzīgās ainās. Lai gan pats stāsta “dibentiņš” ir skaudrs, hiperreālā un nonšalantā filmas intonācija liek ieplānot šo filmu savā “Google” kalendārā.”

Pašlaik Andrejs Brīvulis strādā pie nākamās animācijas īsfilmas "Rīgas līnijas", kurā redzams ikvienam rīdziniekam atpazīstams pilsētas un sajūtu portrets caur ēdiena kurjera acīm. Arī pats režisors savulaik piepelnījies, strādājot par ēdienu kurjeru.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē.

Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus. 

Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene.

Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē.

Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās.

Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska.

Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs.

--

Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

"Dzeltenā stērste ir viens no tiem putniem, kas pie mums sastopami visu gadu. Lai arī dzeltenās stērstes mazliet mēdz paceļot. Daļa no Latvijas dzeltenajām stērstēm ziemā aizceļo uz siltākām zemēm, un pie mums ieceļo ziemeļu dzeltenās stērstes. Bet šeit viņa ir visu laiku," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Dzeltenā stērste ir sēklēdājs putns, ka ir masīvs, stiprs knābis, lai varētu pārkniebt sēklas. It īpaši dzeltenajām stērstēm patīk vietas, kur cilvēki uzglabā graudus. Ja viņi uzglabā neuzmanīgi, tad dzeltenajām stērstēm tās ir lieliskas barošanās iespējas. Viņas labprāt nāk arī pie barotavām cienāties ar sēklām.

"Nākot pavasarim un dienām kļūstot garākām, dzeltenās stērstes vairāk parāda savu klātbūtni. Viņas sāk cīnīties par draudzenēm un teritorijām, respektīvi, sāk dziedāt," turpian Viesturs Ķerus. Un šie ir putni, kas savu dziesmu iemācās, līdzīgi kā cilvēks iemācās runāt. Tāpēc arī stērstes dziesmās veidojas dialekti.