
Sign up to save your podcasts
Or


Terapeitiskās grupas ar dažādiem mērķiem ir arī ļoti iecienīta un pasaulē populāra prakse. Ko var gūt no darba terapeitiskā grupā, ko no tās sagaidīt un cik dažādas ir iespējas, ko izmantot, noskaidrosim raidījumā Vai tas ir normāli?. Plašāk stāsta klīniskā psiholoģe, supervizora un arī psihodrāmas psihoterapijas speciāliste Jolanta Baltiņa.
Raidījuma viešņa daudz strādā ar grupām, un pieredze noteikti ir dažāda un ir arī dažādas situācijas piedzīvotas. To arī pārrunāsim, jo grupas darbs tāds formāts, kas vienlaikus var būt ļoti atbalstošs, bet var reizēm būt arī izaicinošs, jo cilvēks vairs nav tikai viens pret vienu ar speciālistu, ar ko notiek darbs, bet viņš ir attiecībās, kurās atspoguļojas arī viņa grūtības un arī resursi. Tas jau ir citādāk. Sarunā pētīsim, kā tas notiek.
Iesākumā par to, kas vispār ir grupu darbs. Domājot par terapiju, visbiežāk cilvēkiem tas saistās ar to, ka ir speciālists - psihoterapeits vai ārsts-psihoterapeits, vai varbūt psihologs un es. Bet grupa?
Parasti terapeiti strādā ar grupām, kurā 8-10 cilvēku. Jā, tas vairs nav viens pret vienu, tāpēc arī veidojas dažādas attiecības, tur ir viens speciālists un vairāki dalībnieki kopā. Reizēm cilvēku darbu grupā izvēlas, jo tā ir jauna, nezināma pieredze, viņš nezina, ko varēs piedzīvot. Ir cilvēki, kam bijusi sāpīgā iepriekšējā pieredze dzīves grupā, tāpēc viņš izvēlas psihoterapeitisko grupu, jo tur ir droša vide, kur piedzīvot attiecības citādā formā.
13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi.
Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama.
Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas varbūt pieder pie tāda kanona, tas ir viens dzejolis, kas ir kļuvis par dziesmu, kur u daudzi uzskata, ka tā ir tautas daiļrade. Tas ir dzejolis "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas ir zināmā mērā 1905. gada himna.
Tad ir divi autobiogrāfiski prozas darbi - "Kalpa zēna vasara" un "Degošā sala". Par pārējo - Akurateram ir diezgan daudz dzejas krājumu iznākuši viņa mūža laikā, uzrakstītas vairāk nekā 10 lugas, stāstu krājumi, pāris romāni, bet tas viss ir salīdzinoši daudz mazāk zināms. Tāpēc jautājums ir par Akuratera literārā mantojuma svaru.
Itālijas dienvidiem ir īpaša vēsture, problēmas un paradumi, taču aiz Eboli, šķiet, pat Kristus nav ieskatījies… Karlo Levi romāns "Kristus apstājās pie Eboli" ir teksts, ko Ilmārs Zvirgzds ļoti gribējis tulkot, un tagad tas arī izdarīts, publicēts izdevniecībā „Aminori”.
Autors Karlo Levi fašistu režīma laikā tika izsūtīts uz nomaļu ciematu, kur valda gan nabadzība, gan slimības, gan māņticība un gadsimtiem iesakņojušies aizspriedumi. Kaut arī izsūtītais gribētu savā trimdā netraucēti gleznot, ciematnieki ātri vien uzzina, ka viņš ir ārsts, tāpēc viņam nākas palīdzēt arī bez nepieciešamajiem medikamentiem. Vieta, kur viņu neviens netraucē, ir kapsēta.
Karlo Levi (1902-1975) bija ārsts, rakstnieks, gleznotājs un antifašists, viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Itālijas kultūras un politiskās domas pārstāvjiem, bet romānā "Kristus apstājās pie Eboli” (1945) Karlo Levi ir izcils vērotājs. Būs arī mazliet smieklīgi, bet tikai mazliet. Pēc romāna motīviem uzņemta arī Frančesko Rosi filma.
Raidījumu atbalsta:
Kas ir mūsu lielākie ienaidnieki un kāpēc ar tiem ir jāsadzīvo? Un kas atrodas tur, kur mūsu nav. Par to domājam ar Grētu. Lasām Alises Melvinas "Peli un upi" ("Jāņa Rozes apgāds") un Sāras Kekeleienas "Pēnelopi un lielo drēbju haosu" ("Latvijas Mediji").
„Kad man bija 13 gadu un es pirmo reizi apmeklēju igauņu dziesmu svētkus, tad sajutu vēlmi tajā visā ieplūst un saplūst ar to," saka Valmieras teātra aktieris un Latvijas Igauņu biedrības valdes loceklis Januss Johansons.
Sarunā ar aktieri Janusu Johansonu lūkojam viņa igaunisko mantojumu dzīvē, teātrī un dzejā.
Bet viesošanās laikā Rīgas Igauņu pamatskolā kopā ar skolotāju Iviku Keiseli un viņas audzēkņiem izzinām ko vairāk par igauņu tradīcijām, dziesmām un ēdieniem.
Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.
Itūreiz par grupys „Varang Nord” albumu „Mygla” (2025), kas ir grupys nūbrīdušuokais dorbs leidz šam, apvīnojūt folkmetala i melodiskuo death metal skanis ar izteiksmeigu akordeona spēli, rodūt episku, reizem kinematografisku nūskaņu. Desmit kompozicejis pīsaskar dobys, poguonu vierteibu i mitologejis temom, eipašu nūskaņu albumam pīškir gostu muziķu pīsadaleišona.