Adventa kalendārs

Ak, Emānuel, mūsu karali un likumdevēj, tautu cerība un to Glābēj: nāc un glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs.

/23. decembra vesperu Magnificat antifona/

Dievs-ar-mums. Emānuels. Tā sauc bērnu, kura piedzimšanu pravietis Isajs pasludina Jeruzalemes ķēniņam Ahazam (Is 7,14; ar „O!” 8,8). Dievs-ar-mums ir Dieva Vārds daudzos citos Bībeles fragmentos, jo tas ir vārds, ar kādu Dievs sevi atklāj cilvēkam vai savai tautai, galvojot par savu klātbūtni, rūpēm, mīlestību visas dzīves garumā.

Dievs-ar-mums. Emānuels. Šis vārds atklāj Dieva vislielākās ilgas — būt ar mums. Evaņģēlijā pārliecība par Dieva klātbūtni atgriežas vairākkārt: „tur kur divi vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mt 18,20); šis vārds ir Augšāmceltā pilnīgā dāvana: „Lūk, es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules beigām” (Mt 28,20).

Dievs-ar-mums. Emānuels. Tieši šis vārds tiek atklāts Jāzepam. Tieši šajā vārdā viņam ir jānosauc šķietami neloģiska, varbūt pat absurda situācija un pieredze, kas izjauc viņa plānus un sapņus. Nosaukt jaunos vārdos to, ko nesaprotam, un piešķirt jaunu nozīmi tam, kas līdz šim šķita absurdi. Tā ir Dieva klātbūtnes atpazīšana un atzīšana, kas kļūst par pārveidojošu pieredzi Jāzepam, Marijai un visai pasaulei. Dievs-ar-mums vēlas, lai visi cilvēki tiktu pestīti un tagad tas kļūst iespējams.

Dievs-ar-mums. Emānuels. Šī klātbūtne starp mums līdz pat nāvei pie krusta atklāj, ka viņš ir arī Dievs-priekš-mums. Mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā! Viņš skumst par mūsu kritieniem un priecājas par katru mūsu soli mīlestības ceļā. Patens quia patiens — atvērts, jo pacietīgs vai cieš, jo ir pacietīgs, teiktu svētais Bernards no Klervo.

Dievs-ar-mums. Emānuels. Šī Klātbūtne vēlas būt patiesi paliekoša, tāpēc sniedz mums sevi Eiharistijā. Emānuels kļūst arī Dievs-mūsos. Šādi Dieva vēsture tiek nesaraujami saistīta ar cilvēka vēsturi.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tu varētu nākt pie Viņa.

Šodien tu vari vēlreiz ieskaitīties savā šaurajā vēsturē un mēģināt ieraudzīt Dieva klātbūtni tajā.

Ak, tautu Karali un viņu gaidītais, stūrakmens, kas apvieno abus vienā: nāc un glāb cilvēku, ko veidoji no zemes.

/22. decembra vesperu Magnificat antifona/

Kristus — stūrakmens, kas sevī apvieno jūdu un pagānu tautas, veidojot vienu vienīgu Baznīcu, garīgu celtni, kas balstīta Viņā – akmenī, ko namdari atmeta. Jēzū visi cilvēki kļūst brāļi, neskatoties uz savu etnisko izcelsmi, nacionālo piederību vai valodu, kurā runā.

Vārds top, atskan pasaulē, nosaucot arī mūsu katra vārdu. Šajā orķestrī katram instrumentam ir sava funkcija un vērtība. Katra instrumenta, tāpat kā visa orķestra, daiļums neatklājas tad, ja katrs atskaņo kaut ko savu, bet gan tad, ja katrs ir pakārtots skaņdarbam. Advents ir brīdis, kad katrs var noskaņot savu instrumentu, lai piedalītos lielajā simfonijā.

Pēdējās dienās pirms Ziemassvētkiem varam mēģināt izdarīt ko šķietami neiespējamu: vingrināties klusumā. Jēgpilni pavadīt mirkli pirms pasaules kņadā atskanēs cilvēktapšanas simfonija. Romāno Guardīni reiz rakstīja, ka klusums ir priekšnoteikums, lai varētu atpazīt patiesību un arī, lai varētu to pasludināt: «vārds ir būtisks un iedarbīgs tikai tad, ja dzimst no klusuma… Klusums atver iekšējo avotu, no kura izšalcas vārds» (Il testamento di Gesù, Vita e pensiero, Milano 2005, 35-36). Un citviet viņš norāda, ka klusums ir vienīgais priekšnoteikums, lai mēs varētu būt konstruktīvi: «Vienīgi klusumā var veidoties kopiena, vienīgi klusumā var celt Baznīcu» (Ibidem, 34).

Šajā klusumā ieskanas paļāvības un pateicības dziedājums — Marijas Magnificat, uzticīgās kalpones dvēseles līksme: «Augsti slavē Kungu, mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā. Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds!»

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tava un mana dvēsele varētu gavilēt.

Šodien tev ir iespēja radīt savu personīgo Magnificat - pateicības un paļāvības himnu Dievam.

Ak, Ausekli, mūžīgās gaismas spozme un taisnības saule: nāc un atbrīvo tos, kuri sēž tumsības un nāves ēnā.

/21. decembra vesperu Magnificat antifona/

1. decembris ir ziemas saulgrieži, tātad, gada visīsākā diena, kad gaismai atvēlēts visīsākais laika sprīdis. Šajā dienā dabā kļūst redzams, ko nozīmē, ja tumsība un ēnas apņem lietas. Tomēr, sākot ar šo dienu, ziemeļu puslodē saules gaisma sāk pieaugt. Arī liturģijā, vēršoties pie Kristus kā pie Ausekļa, Austruma, tiekam sagatavoti uzņemt gaismu, kas jau nāk mums pretī un pieaugs laika ritējumā, norādot arī uz kādu citu Gaismu, kura ir nākusi pasaulē (sal. Jņ 1,18).

Oriens ir pamats vārdiem orientieris, orientēšanās – tātad tas, kas nosaka virzienu. Senajās kartēs var redzēt, ka par orientieri izvēlējās austrumus: to centrā parasti atradās Jeruzaleme. Kristībā atsacīšanās no ļaunā notika, pagriežoties uz rietumiem, bet ticības apliecināšana – uz austrumiem; baznīcu būvniecībā tiek ievērots princips, ka altāra telpai jāatrodas austrumos; arī lūgšanas virzienā austrumiem ir nozīme, jo līdzīgi saulei Kristus nāk mums pretī no austrumiem (sal. Mt 24,27) un mūsu skati un ilgas ir virzīti ad orientem. Mums tiek atgādināts, ka Jēzus ir mūsu orientieris, virziena noteicējs, virzītājs un mērķis.

Katra kristieša dzīves, arī izvēļu un rīcības, pamatā, ir jābūt Kristum. Tāpat arī Baznīcas mācības un rīcības pamatā ir jābūt Kristum. Arī šodien. Arī tad, kad vairākuma kņada pieprasa ko citu.

Kungs, kuru šodien piesaucam kā austošo gaismu, ir gaidāmais Dēls, tas, kas nāk no augšienes, lai apgaismotu tumsībā ieslīgušo cilvēci. Tā ir gaisma, kas vēl ir apslēpta Mātes klēpī, bet kura jau pavisam drīz atklāsies cilvēku skatienam.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tavai dzīvei būtu mērķis.

Šodien tu vari salīdzināt savus plānus ar Dieva plāniem un izdarīt labojumus.

Ak, Dāvida Atslēga, Israēļa nama scepteris, kas atver, un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt: nāc, atbrīvo ieslodzīto, kurš sēž tumsības un nāves ēnā.

/20. decembra vesperu Magnificat antifona/

Nav tiesa, ka tam, kurš tic, nav jautājumu. Tāpat nav tiesa, ka Dievs neatbild. Lūgšanā mums jāatgūst patiesa dialoga dinamisms, vienlaikus atzīstot, ka Dievs ne vienmēr saka to, ko mēs labprāt gribētu dzirdēt, tomēr Viņš vienmēr saka patiesību. Kaut kas patiess ir daudz vērtīgāks par simtiem izdomātu stāstu. Maz ko līdz viegli mierinājuma vārdi; ir jāpaļaujas tik lielā mērā, lai varētu kopā ar Mariju teikt: «Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda».

Gaidīt, lai satiktos ar Patiesību: cilvēktapšanā un laiku beigās. Satikt Patiesību savā ikdienā un savā vēsturē — tā ir pārveidojoša pieredze, kas ir iespējama dialogā starp Dievu un cilvēku. Vārdos esam gatavi paļauties, tomēr ikdienā, sastopoties ar šīs paļāvības konkrētajām konsekvencēm, varam no tām nobīties. Atkārtojot Marijas vārdus — lai man notiek pēc tava vārda — mums jābūt gataviem, ka šis vārds ne vienmēr būs mums tīkams, ka šis vārds būs prasīgs, ka tas būs kā atslēga, kas atver un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt.

Svētajam brālim Šarlam no Jēzus (Šarls de Fuko) pieder kāda paļāvības lūgšana, kuru, iespējams, pazīstam: «Mans Dievs, es uzticos Tev, dari ar mani, ko vien gribi. Lai arī ko Tu ar mani darītu, es pateicos Tev. Es esmu gatavs uz visu, es pieņemu visu, lai tikai Tava griba piepildās manī un visā Tavā radībā, tad es nekā vairāk nevēlos, mans Dievs». Atkārtojot šīs vai arī līdzīgas lūgšanas vārdus ikdienā, kādā brīdī var piemeklēt šaubas un pat bailes, vai es patiešām esmu tam gatavs. Būt gatavam, ka Kungs ne vien atnāks, bet arī paliks ar mums. Būt gatavam Nācaretes pieredzei: ŠEIT Vārds ir tapis Miesa.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tevi pārveidotu.

Šodien tu vari pārdomāt, kā un kādus jautājumus tu uzdod Dievam: neticības un skepticisma raisītus vai arī ilgu un dzīvības piepildītus.

Ak, Kungs, Israēļa nama vadoni, kas esi parādījies Mozum degošajā krūmā un Sinajā esi devis viņam likumu: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku.

/18. decembra vesperu Magnificat antifona/

Pēdējā nedēļā pirms Ziemassvētkiem Baznīcas lūgšana kļūst arvien uzstājīgāka: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku! Šodienas vesperēs izskan sauciens: O, Adonai! Kyrios! Kungs! Ja Gudrība mūs ir aizvedusi pie pirmsākumiem, kad radībā ir iespiests Dēla attēls, tad šodien mums ir dota iespēja dzīvot līdzi Israēļa tautas izceļošanai – fundamentālai pestīšanas pieredzei izredzētās tautas ietvaros. Jaunā Derība atklāj Jēzu kā patieso un vienīgo Glābēju. Pestīšanas kulminācija ir krusts, uz kura pieminētā Dieva spēcīgā roka kļūst par Dēla pie krusta koka piesistajām rokām, kā to uzsver svētais Irenejs (Adv. Haereses, V,17,4) Tās ir rokas, kas veic brīnumus (Mk 1,41).

Cilvēka vēsturē Dievs darbojas spēcīgi un vienlaikus arī maigi. Tas var mūs pārsteigt. Tomēr tieši ticībā atklājam, ka Dievs ir Kungs (Adonai, Kyrios) un vienīgi Viņa vadībā mēs spējam mērot ceļu pretī pilnīgai brīvībai, šajā ceļā atbrīvojoties no aizspriedumu un nedrošības shēmām. Tieši tāda ir Jāzepa situācija, kuru tik bieži aizmirstam, pievērsdami uzmanību vienīgi laimīgajām beigām: Jāzeps mīl Mariju, Marija mīl Jāzepu; viņi plāno kopīgu nākotni; ir saderināti. Negaidīta grūtniecība draud to visu izjaukt, sagraut visus Jāzepa sapņus. Varam arī teikt, ka Dieva iejaukšanās Jāzepa vēsturē sajauc labi pārdomātus plānus. Tomēr šajā dramatiskajā pieredzē viņš nebeidz klausīties Kungā. Pārbaudījumu brīžos ir jāieklausās Kungā, jo, ja neklausāmies Viņā, dzirdam vienīgi pašu postažu (L. M. Epikoko). Dieva piedāvātais risinājums ir uzņemties atbildību par neparedzēto, nebēgt no pretrunīgas situācijas. Šis ir Jāzepa brīvības ceļš, kas sniedzas pāri taisnīgumam.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai mūs vestu pretī pilnībai.

Šodien tu vari vēlreiz ielūkoties savā vēsturē tās kopveselumā, nevis tikai lasot laimīgās beigas. «Dievs arī uz līkām līnijām raksta taisni» (Pols Klodēls).

Vienmēr priecājieties Kungā! Vēlreiz saku: priecājieties! Jo Kungs ir tuvu.

/Flp 4:4-5/

Adventa trešajā svētdienā tiekam aicināti priecāties par drīzo Pestītāja atnākšanu. Mēs dzirdam arī Jāņa Kristītāja liecību un, turpinot virzīties pretī Kungam, vesperēs sveicam Viņu kā Gudrību pirmajā no lielajām O-antifonām: O Sapientia!

Jānis Kristītājs ir liecinieks, kurš apzinās savu pravieša sūtību un pazemīgi to pieņem, visdrīzāk apzinoties visus riskus, kas ar to ir saistīti. Svētais Gregors Lielais palīdz saprast šo sūtību, rakstot, ka «tradicionāli antīkajā pasaulē, ja kāds atteicās precēt tam apsolīto līgavu, viņam vajadzēja atraisīt sandales tam, kurš tika izraudzīts par jauno līgavaini.» Svētais pāvests turpina: «Vai tad Kristus nav sevi atklājis kā svētās Baznīcas Līgavainis? … bet, tā kā ļaudis domāja, ka Jānis varētu būt Kristus - to Jānis pats noliedz - viņš paziņo, ka nav cienīgs atraisīt tā sandales, it kā skaidri pasakot: ‘es nepiedēvēju sev līgavaiņa vārdu’» (Homiliae XL in Evangelia, VII).

Jānis Kristītājs savos vārdos un ar savu piemēru palīdz mums drošāk rīkoties, labāk izprotot un uzņemot cilvēktapšanas noslēpumu, atklājot, ka patiesa un ilgtspējīga prieka noslēpums ir mūsu spējā radīt otram telpu, nebaidoties pazaudēt savu vietu un prestižu, nebaidoties tikt cita aizēnotam vai pat aizmirstam. Vai tā nav gudrība, ko mums māca īstā Gudrība — pats Jēzus?

«Ak, Gudrība, kas izgāji no Visaugstā mutes, sniedzoties no vienas pasaules malas līdz otrai, un visu kārto ar saldmi un spēku: nāc, māci mums vieduma ceļu». Jēzus ir Tēva Gudrība, – tas, kurš saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem „ir kļuvis gudrība un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa” (1 Kor 1,30), novedot līdz pilnībai Likumā, Praviešos un Gudrības rakstos klātesošo Izraēļa cerību. Viņš ir darbīgais Vārds, kas izgājis no Tēva mutes, Viņa pasludinātais mīlestības Vārds, kas atskanējis pār visu radību, kļūstot par visa pastāvošā iesākumu un piepildījumu.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tava un mana sirds ielīksmotos no jauna.

Šodien tu vari priecāties par mazajām un vienkāršajām lietām savā ikdienā.

Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā.

/Jņ 3,30/

«Pirms Kunga Jēzus atnākšanas cilvēks savu godību balstīja pats sevī», saka svētais Augustīns un turpina: «Ir nācis šis cilvēks [Jēzus Kristus], lai pazeminātu cilvēka godību un ļautu pieaugt Dieva godībai. Viņš ir nācis bez grēka un ir atradis visus grēkā. Tagad, ja jau viņš ir nācis, lai piedotu grēkus, Dievs būs dāsns, tomēr cilvēkam būs jāatzīstas savos grēkos. Atzīstoties grēkos cilvēks pauž savu pazemību, žēlsirdībā Dievs atklāj savu diženumu. Ja jau viņš ir nācis, lai atlaistu cilvēka grēkus, ak, cilvēk, atzīsti savu nožēlojamo stāvokli, lai Dievs ļauj atspīdēt savai žēlsirdībai. Viņam jāaug, man jāiet mazumā» (In Io. Ev. tr. 14, 5).

Jāņa Kristītāja pazemības piemērs adventā mums atgādina par kristieša sūtību pasaulē, arī šodien, arī tur, kur pašreiz atrodamies un tajā, kas esam un ko darām: būt par balsi, nevis Vārdu. Būt par sāli, būt par raugu… katram atsevišķi un visiem kopā — kā kopienai, kā institūcijai.

Būt par raugu nenozīmē kļūt redzamam, bet gan raudzēt. Mūs biedē ideja, ka kristietība ir kļuvusi, vai drīz kļūs maznozīmīga, bet, ne jau meklējot atpazīstamību, mēs iegūstam svaru, bet gan no jauna cenšoties saraudzēt visu mīklu (L. M. Epikoko).

Mazskaitlīga kristiešu kopiena vai politiski neietekmīga Baznīca, izstumta no sabiedrības, nesadzirdēta, ignorēta… — ja vien paliek uzticīga savam Līgavainim, Viņa atnestajai Labajai Vēstij — turpina būt par balsi, gaismekli, sāli un raugu, tādējādi nostiprinot savu autoritāti un ticamību. Nav jābaidās būt mazam, jābaidās zaudēt Evaņģēlija garšu.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tu atgūtu dzīves garšu.

Šodien tu vari ieskatīties savā ikdienā un atrast tās vietas, kur vari iet mazumā un ļaut Kungam pieaugt.

Lūk, Kungs nāks lielā godībā, nesot savai tautai mieru un dāvājot tai mūžīgo dzīvi.

/Adventa II nedēļas piektdienas introits/

Lai sagatavotos savai sūtībai — sagatavot ceļu un sludināt atgriešanos — Jānis Kristītājs dodas tuksnesī. Tā ir vieta, kur cilvēks var koncentrēties uz būtisko; vieta, kur radība klusē un klusumā dzied Noslēpums, kā to atgādina kāda adventa laika himna. Klusums ir veids, kā dievišķais Vārds ievada pats sevi cilvēces vēsturē. Šis klusums attīra cilvēces vēlmes. Klusums vienmēr ir jautājumu un lūgumu piepildīts; laiks un paļāvība palīdz izšķirt, kas ir patiess, būtisks, vajadzīgs. Ilgas un vēlmes rodas brīdī, kad kaut kas vai kāds pietrūkst. Žēlastība ir tas, pēc kā šajā ceļā, šajā klusumā, šajā gaidīšanā cilvēkam būtu jāilgojas, kas būtu patiesi jāvēlas.

Tomēr Dieva žēlastība nebeidzami pārsniedz cilvēku, tā ir nebeidzami pārāka par viņu. Cilvēkam jāvingrinās, jābūt gatavam, ka neviena darbība, neviens vingrinājums, pat ne vispilnīgākā gatavība nevar piespiest Dieva atnākšanu. Tāpēc «kristīgajā ceļā pie Dieva», raksta H. U. fon Baltazars, «noteikti ir jāiekļauj desolatio [atstātības, pamestības] pieredze», proti, ka cilvēks var arī nepieredzēt Dieva atnākšanu. Tā ir daļa no kristīgās pieredzes: man jābūt gatavam, ka būs brīži, kad man būs iespēja pieredzēt Dieva uzmanību un tuvumu — klātbūtni, bet būs arī brīži, kad šāda pieredze man tiks liegta (Nuovi punti fermi, Jaca Book, Milano 1980, 88). Līdzībās Jēzus taču saka, ka vienmēr ir jābūt nomodā, tomēr nezinot, kad nāks Kungs vai līgavainis. Tā ir Marijas un Jāņa Kristītāja pieredze; tā ir daudzo svēto pieredze, ja atceramies kaut vai Terēzi no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga (Francisks, C’est la confiance, 25-26) vai māti Terēzi no Kalkutas. Šis klusums var būt sauss kā tuksnesis mēnešiem un pat gadiem ilgi, tomēr nebūt ne neauglīgs. «Nāc, Kungs Jēzu!» nav vis pavēle vai mantra, bet gan šķīsta katra kristieša un visas Baznīcas vēlme. Klusums ir mūsu sūtības sākums: ne jau tādēļ, ka tajā domājam, ko teiksim citiem, bet gan tādēļ, ka pacietīgi klausāmies, ko Dievs saka mums.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai dāvātu tev un pasaulei paliekošu mieru.

Šodien tev ir iespēja vingrināties ārējā un iekšējā klusumā.

Ak, Jesses atvase, kas pacelies kā zīme pār tautām: tavā priekšā klusē zemes karaļi un tautas tevi piesauc: nāc, atbrīvo mūs, jel nekavējies.

/19. decembra vesperu Magnificat antifona/

«Nāc, jel nekavējies!» Pravietis kā nakts sargs gaida Kunga atklāsmi; beidzot iesācis runāt, Kungs pasludina Habakukam, ka apsolījums piepildīsies, pat ja būs jāgaida (Hab 2,3b). Tas ir ilgu un gaidu pilns sauciens, kas balstās drošā pārliecībā par Dieva uzticamību, drošībā, ka Viņš izpildīs visu, ko ir apsolījis.

Ilgoties pēc Vārda, kas top Miesa. Būt gatavam uzņemt to, kurš arī «mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm», kurš mūsu dēļ ir tapis Miesa un šajā Miesā darbojas arī šeit un tagad. Viņš darbojas eiharistiskajā Miesā, Viņš darbojas Baznīcas Miesā; Viņš iemiesojas mūsu personiskajā aicinājuma ceļā; Viņš iemiesojas klusumā un žēlsirdības darbos; Viņš iemiesojas studijās un brīvajā laikā. Advents nav tas brīdis, kad, ieslēgušies sevī, gaidām kādu iedvesmu no augšienes. Advents vienmēr ir dinamisks; tā ir mūsu līdzdalība vēstures ritējumā, ļaujoties, lai iemiesotā Klātbūtne mūs arvien pilnīgāk iesaista šajā vēsturē.

Jāņa evaņģēlija prologā dzirdam, ka «tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem» (Jņ 1,12): tā ir jauna radīšana — nevis pēc cilvēka, bet pēc Dieva gribas. Šī jaunā radīšana nav standarta mācekļu radīšana. Cilvēktapšana nerada modeļus, bet dzemdina dēlus un meitas, kuri, tāpat kā ģimenē, nav vienādi. Jēzus Gars ir radošs un ļauj uzplaukt katra personībai. Kristiešu kopība, īstenota pilnībā, izceļ katra atšķirīgumu. Tā ir dāvanu un aicinājumu dažādība, līdzīgi kā dažādi locekļi veido vienu vienīgu ķermeni. Tā ir zīme tautām arī šodien.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai īstenotu savus apsolījumus.

Šodien tev ir iespēja ieraudzīt un novērtēt dāvanu un aicinājumu dažādību kopienā, kurai piederi.

Nebīsties, es nāku tev palīgā.

/Is 41, 13. Adventa II nedēļas ceturtdienas pirmais lasījums (Is 41, 13-20)/

Advents ir ne vien pacietīgas cerības brīdis liturģiskajā gadā, bet arī raksturo visu kristieša eksistenci. Mūsu dzīvei ar Dievu piemīt kaut kas no adventa: mēs gaidām ar cerību Kunga atnākšanu visjaunākajā dienā.

Ticība ir memoria futuri, atmiņa par nākotni, un tādēļ ir cieši saistīta ar cerību. Skatījums, kādu dod ticība, būs vienmēr saistīts ar uz priekšu veicamo soli: ticība redz tādā mērā, kādā tā mēro šo ceļu, un kādā ienāk Dieva Vārda atvērtajā telpā. Ticība, ciktāl atbilde Vārdam, vienmēr būs atcerēšanās akts. Tomēr šī atmiņa nefokusējas pagātnē, bet, esot atmiņa par apsolījumu, kļūst spējīga atvērt nākotnei, izgaismot soļus dzīves ceļā. Ticība saprot, ka vārds, kaut kas ārēji īslaicīgs un pārejošs, uzticīgā Dieva izteikts, kļūst pilnīgi drošs un nesatricināms. Ticība uzņem šo Vārdu kā drošu klinti, uz kuras ir iespējams būvēt kā uz drošiem pamatiem. Dieva un cilvēka uzticība. Svētais Augustīns to skaidros sekojoši: „Uzticīgs cilvēks ir tas, kurš tic Dievam, kurš apsola; uzticīgs Dievs ir tas, kurš dāvā to, ko ir apsolījis cilvēkam” (sal. Lumen fidei, 9-10).

Šādi mūsu advents var kļūt par auglīgu laiku savas ticības jāunatklāšanai un/vai padziļināšanai. Klātbūtne liek vēlreiz paraudzīties uz pirmsākumiem. Ticība uz Dievu izgaismo esamības visdziļākos pirmsākumus, ļauj atpazīt labestības Avotu, kas ir visa pamatā, un apstiprināt, ka dzīve neizriet no nekā vai no gadījuma, bet gan no personiska aicinājuma un personiskas mīlestības.

Noslēpumainais Dievs, kas tevi ir aicinājis nav svešādais Dievs, bet gan Tas, kurš ir visa pirmsākums.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai piepildītu tavu cerību.

Šodien tu vari pārdomāt sava ticības ceļa iesākumu, atceroties cilvēkus, kas ir bijuši līdzās un notikumus, kas ir atstājuši kādu iespaidu.