Adventa kalendārs

Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un es jūs atspirdzināšu.

/Mt 11,28. Adventa II nedēļas trešdienas evaņģēlijs (Mt 11,28-30)/

«Nāciet!» Šis Jēzus aicinājums adventā skan paralēli Baznīcas saucienam «Nāc!». Tai vajadzētu būt spriedzei, kas virza visu mūsu kristīgo eksistenci. Atkārtosim to vēlreiz: es nāku pretī Kungam, kurš nāk man pretī.

«Nāciet pie manis visi… un es jūs atspirdzināšu!» Dieva klātbūtne cilvēka dzīvē ir kā kluss apskāviens grūtā brīdī, kad vārdi ir lieki. Tā ir arī ticības pieredze: tas nenozīmē tik daudz atrast īsto savas dzīves interpretāciju, cik pieredzēt otra klātbūtni, kad paša spēki iet mazumā. Apziņa, ka neesi viens, jau sniedz pirmo atspirdzinājumu — dulce refrigerium, saldais spirdzinājums — tā Baznīca sauc Svēto Garu, šo viscēlāko Klātbūtni.

«Laimīgs ir tas, pie kura durvīm klauvē Kristus», raksta svētais Ambrozijs, turpinot: «mūsu durvis ir ticība, kas, ja vien ir izturīgas, spēj pasargāt visu māju. Caur šīm durvīm ienāk Kristus» (Expositio psalmi 118, 12,14). Savukārt svētais Augustīns teiks, ka šo durvju sargs (ostiarius) ir Svētais Gars (In Io. Ev. tr., 46,4).

Ticības spēks ir tajā, ka neesam vieni, ka varam ikvienu savas vēstures notikumu dzīvot kopā ar Kristu. Ticība ir gaisma, kas līdz ar cilvēktapšanu ieņem paliekošu vietu šajā pasaulē… pat, ja tiek noliegta, apkarota, pasludināta par tumsu… Kristus paliek. «Ticība dzimst no satikšanās ar dzīvo Dievu, kurš aicina un atklāj savu mīlestību, mīlestību, kas jau ir pirms mums un kurā varam balstīties, lai būtu līdzsvarā un veidotu dzīvi. Šīs mīlestības pārveidoti saņemam jaunas acis, piedzīvojam, ka tajā ir ietverts dižens pilnības apsolījums un mums paveras skatiens nākotnē. Ticība, ko saņemam no Dieva kā pārdabisku dāvanu, atklājas kā ceļagaisma, gaisma, kas orientē mūsu virzību laikā» (Lumen fidei, 4).

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tu vairs nebūtu viens.

Šodien tu vari atrast brīdi, lai noliktu malā lietas, darbus un domas un vienkārši būtu Dieva klātbūtnē.

Tas nav jūsu Tēva, kas ir debesīs, prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.

/Mt 18, 14. Adventa II nedēļas otrdienas evaņģēlijs (Mt 18, 12-14)/

Dieva acīs katrs no mums ir kaut kas īpašs. Katrs tiek uzlūkots ar īpašu skatienu. Un katram no mums ir jānonāk līdz šai pieredzei tikt uzlūkotam ar īpašu, tikai tev domātu un veltītu skatienu. Tā ir vispatiesākā mīlestības pieredze — tas, kurš jūtas mīlēts, jūtas īpašs (vienreizīgs). Kad tu kādu mīli, tu uzlūko viņu citādi; kad kādu mīli, esi pret to labvēlīgs. Šī īpašā skatiena un īpašas labvēlības pieredze ir pārveidojošs spēks, kas pagāž mūsu dzīvi kājām gaisā. Tādā veidā, kādā Dievs mīl tevi, Viņš mīl tikai tevi. Otru Viņš mīl tā, kā Viņš mīl otru. Cik bieži man sev jāatgādina, ka tas ir prieka, nevis skaudības iemesls.

Šis prieks ir vēl viena Dieva klātbūtnes zīme, kas mums tiek atklāta adventā. Svētais pāvests Pāvils VI saka, ka «prieks dzimst no noteikta skatiena uz Dievu un uz cilvēku» (Gaudete in Domino, 1975. gada 9. maijs). «Mūsu prieks ir vislabākais veids kādā sludināt kristietību», teiks svētā māte Terēze.

Prieks būt mīlētam. Izdzīvot patiesi šo stāvokli nozīmē nepaturēt šo prieku vienīgi sev, bet dalīties tajā. Pārveidojoša pieredze. Bet kādas tam ir sekas manā dzīvē? Dominikāņu teologam tēvam Režinalam Garrigu-Lagranžam (Réginald Garrigou-Lagrange) pieder zīmīgi vārdi: «Baznīca ir nepiekāpīga principos, jo tā tic un iecietīga praksē, jo tā mīl. Savukārt Baznīcas ienaidnieki ir iecietīgi principos, jo netic un nepiekāpīgi praksē, jo nemīl. Baznīca atbrīvo grēciniekus, Baznīcas ienaidnieki atbrīvo grēkus» (Dieu, son existence et sa nature. Solution Thomiste des antinomies agnostiques, Paris 1950, 725). Mīlestības prieka pieredze ir atbrīvojošas patiesības pieredze.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai neviens no mums nepazustu.

Šodien tu vari beigt sevi žēlot un sajusties īpašs: Dieva mīlēts.

Mēs šodien redzējām brīnumdarbus!

/Lk 5, 26. Adventa II nedēļas pirmdienas evaņģēlijs/

Pestīšana, par kuras tuvošanos mums atgādina adventa laika liturģiskie lasījumi, nav nekas cits kā žēlsirdības un līdzcietības dāvana vismazākajiem, nabagajiem, cietējiem. Žēlsirdības pasludināšana šajā pasaulē ir īstā revolūcija, jo apgāž šīs pasaules loģiku: tie, kas loģiskās pasaules acīs ir nicināmi un atmetami, izslēdzami no cīņas par izdzīvošanu (cancel culture), iegūst īpašu vērtību Dieva acīs. Izraēļa svētais atlikums; pazemīgie, kas tiek paaugstināti — jo spožāka kļūst cilvēktapšanas gaisma, jo biežāk par viņiem dzirdēsim. Tūlītēja žēlsirdības pieredze, kas tomēr ir jāgaida.

Advents ir iespēja vēlreiz un vēlreiz apjaust, ka Dievs ir īpašā veidā klātesošs starp vismazākajiem, atmestajiem, starp tiem un tajos, kurus Kungs Kalna sprediķī sauc par svētlaimīgiem. Tieši viņi ir arī tie, kas sev piemītošajā sirds vienkāršībā apliecina dievišķo klātbūtni pasaulē: mēs šodien redzējām brīnumdarbus! Dievs savā Dēlā mums atklāj mīlestības loģiku. Viņš nāk, lai šo pasauli atbrīvotu no visbriesmīgākā posta: grēka verdzības un nāves.

Kad liekas, ka vēsture turpina ierasto gaitu, sekojot pasaules loģikai, ir īstais brīdis vingrināties adventam raksturīgā tikumā: neatlaidīgā cerībā. Šī cerība mūsos ir Dieva klātbūtnes zīme šajā pasaulē. Apustulis Jēkabs teiks: esiet pacietīgi un stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana ir tuvu! [..] Lūk, tiesnesis stāv durvju priekšā! (Jēk 5, 8-9). Cilvēces un cilvēka vēsturē pēdējais vārds pieder Dievam.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai mīlestības loģika var sākt savu uzvaras gājienu.

Šodien tu vari savā ikdienā mēģināt ieraudzīt tos, kurus citi izliekas neredzam.

Izvēlētā tauta, lūk, Kungs nāks atpestīt visas ciltis. Viņš ļaus sadzirdēt savu balsi, lai iepriecinātu jūsu sirdis.

/Is 30:19,30. Adventa II svētdienas introits/

Viens no tēliem, kas pavada mūs adventa ceļā, ir Jānis Kristītājs jeb Priekštecis (ο Πρόδρομος), kā viņu godbijīgi dēvē austrumu tradīcijā. Viņa izskats, balss, žesti mūsu ceļā pretī cilvēktapšanas noslēpumam kļūst par atgādinājumu, ka Dievs katra cilvēka sirdī ir ielicis neremdināmas slāpes pēc taisnīguma. Šīs slāpes ir Dieva klātbūtnes zīme pasaulē, kas cenšas iztikt bez Dieva klātbūtnes. Šī patiesības klusā balss turpina skanēt netaisnības troksnī: «Sagatavojiet Kungam ceļu; dariet taisnas viņa takas» (Mk 1,3). Dažreiz kristietis gaida zīmi, lūdz žēlastību sadzirdēt Dieva balsi, izprast Viņa nodomu… Tomēr, visbiežāk, tas nenotiek tā, kā esam iedomājušies… «Viņš ļaus sadzirdēt savu balsi», tomēr tā būs vismazāko, vispazemotāko, visatstumtāko balss.

Advents ir brīdis, kad varam pārdomāt un no jauna ieraudzīt veidu, kādā Dievs ir klātesošs šajā pasaulē un mūsu dzīvē, atskārstot, cik paradoksāla, neiedomājama, šķietami neloģiska var būt šī Klātbūtne.

Jānis Kristītājs pats nav šī Klātbūtne, tomēr viņa vēstījums sagatavo atnākšanu un kaut kādā mērā jau ļauj mums ņemt tajā dalību — gaidot. Gaidot kādu svarīgu ciemiņu, gatavojoties viņu uzņemt, tu, visbiežāk, centies radīt mājīgu, draudzīgu, dialogu veicinošu gaisotni. Jānis dodas tuksneša klusumā, lai atgrieztos pie būtiskā, sagatavojoties uzņemt kāda cita Klātbūtni.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai paliktu pie tevis.

Šodien tu vari pārdomāt, kas ikdienā tevi dara nepacietīgu un ko tu esi gatavs pacietīgi gaidīt.

Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, rādi gaišu savu vaigu, un mēs būsim glābti.

/Ps 80, 4.2. Adventa I nedēļas sestdienas introits/

Savos patiesības un laimes, jā, savos Dieva meklējumos cilvēks kādā brīdī atskārst, ka to nevar paveikt viens. Līdzās «es» un «tu» ir arī «mēs». Ceļabiedri. Līdzgaitnieki. Kopiena. Baznīca. Šī kopība uzņem tevi konkrētajā tavas dzīves posmā un var palīdzēt lasīt un interpretēt tavu personisko vēsturi.

Tomēr tās metode nav nekas cits kā ikdienā iemiesots Evaņģēlijs. Jo nevar nest pestīšanas vēsti citiem, ja neesi pieredzējis šo Vārdu atskanam tevī — personiski, bet arī institucionāli. Kristiešu kopiena atklājas kā vieta, kur Vārds atskan un iemiesojas, kļūstot par izšķiršanas kritēriju, un tādēļ arī vieta, kur cilvēciskās eksistences reālijas netiek noliegtas, bet iegūst nozīmi un virzību; vieta, kur varam saprast, ka otra citādībai ir nozīme; vieta, kur iesākas atgriešanās. Kristus Baznīca, kurā arī tev ir vieta un nozīme; kurā arī tev tiek dots viss, lai dzirdētu un saprastu Labo Vēsti un iemiesotu to savā dzīvē.

Evaņģēlijs kā katra kristieša un visas Baznīcas izšķiršanās kritērijs: visos laikos tas ir raisījis gan sacelšanos, gan atjaunotni. Arī šodiena nav izņēmums. Līdzīgi kā mēs katrs, arī institūcija var paraudzīties uz saviem pirmsākumiem, lai, gan pārbaudījumu vētrā, gan pilnīga bezvēja apstākļos no jauna atklātu, ka Kungs to nav atstājis, tomēr vēlas, lai tā atgriežas pie Evaņģēlija. «Rādi gaišu savu vaigu un mēs būsim glābti».

Varbūt šajos laikos tai ir «jākļūst mazai un jāiesāk gandrīz no sākuma. Tā vairs nebūs spējīga apdzīvot labklājības laikos celtās ēkas. Pasaule atklās mazo ticīgo ganāmpulku kā kaut ko pilnīgi jaunu… cerību sev» (J. Racingers).

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai caur tevi ienāktu šajā pasaulē un šīs pasaules labā. Kopā ar Jēzu būt par cerību citiem.

Šodien tev ir iespēja apzināties sevi kā daļu no kāda lielāka «mēs».

Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilna.

/Lk 1,28/

Marijā kļūst skaidra cilvēka vēlmju un ilgu pilnība — žēlastība. Svētais Bernards saka, ka Marija lūdza žēlastību, kā vienīgo, ko patiesi vēlējās: et semper inveniat gratiam. Viņa nelūdza gudrību, kā to darīja Solomons. Marija lūdza žēlastību, jo žēlastība ir vienīgais, kas mums nepieciešams. Viņa lūdza žēlastību un to saņēma: Ave, Maria, gratia plena.

Žēlastības pilni. Kristus piepildīti. Vienīgi šādi mēs varam būt tas, kas patiešām esam, tādi, kādus Dievs mūs ir iecerējis un gribējis jau pirmsākumos. Marijā atklājas arī lielais cilvēka brīvības noslēpums. Ļaunums viņai ir pilnīgi svešs un Ļaunais neatrod viņā nevienu atbalsta punktu. Cik gan daudz šādu atbalsta punktu ir manī: nepieņemtais trauslums; ciešanas un ievainojumi, kurus arvien neesmu patiesi piedevis; lepnība un egoisms, mans ego, kurš vēlas būt pārāks par visu un visiem… viss, kas iesprosto manu brīvību.

«Marijas bezvainīgās rokas ir Baznīcas bezvainīgās rokas ikreiz, kad tā dāvā Eiharistiju un žēlsirdību. Marijas vārdi ir Baznīcas vārdi, ikreiz, kad tā atkārto, norādot uz Jēzu: dariet visu, ko viņš jums teiks. Marijas kājas ir Baznīcas kājas ikreiz, kad tā dodas misijās, līdzīgi kā viņa devās ceļā pie Elizabetes. Marijas ticība ir Baznīcas ticība ikreiz, ka tā atkārto: lai man notiek pēc tava vārda» (L. M. Epikoko).

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai es būtu patiesi brīvs.

Šodien tu vari pārdomāt, kādas ir tavas patiesās vēlmes.

Kungs, tu esi tuvu, un visi tavi baušļi ir patiesība. Jau sen no tavas atklāsmes man ir zināms, ka tu tos nostiprināji uz mūžiem.

/Sal. Ps 119, 151-152. Adventa I nedēļas ceturtdienas introits/

Nākot cilvēkam pretī, Dievs ir vēlējies noslēgt derību. Sinaja kalnā noslēgtā Derība ir izteikta desmit vārdos, jeb baušļos, kas aptver visu cilvēcisko eksistenci. Iet baušļu ceļu nozīmē uzticīgi, pat ja atšķirīgos tempos, virzīties pretī pilnībai.

Nav svarīgas nedz gaismas, nedz gaismekļi, nedz saule un mēness. Ir vajadzīgas tīras un atvērtas acis, spējīgas redzēt Dieva godību (Selma Lāgerlēva).

Svētais Ambrozijs visu cilvēka dzīvi redz kā ceļojumu un pats cilvēks ir homo viator, ceļinieks. «Cilvēk, tu esi ceļā», viņš raksta, «kusties, lai nonāktu galā un ceļā tevi nepārsteigtu nakts; lai dzīves diena nebeidzas, pirms tu sasniedz izaugsmi tikumos! Tu esi ceļinieks šai dzīvē: viss pāriet, viss beidzas tev aiz muguras, viss, ko šai ceļā apbrīno - pāriet. […] Tāda ir šī dzīve: laimīgs liktenis nepaliek ilgi un nelaimes pāriet. Rēķinies, ka esi ceļā: lai nedz fortūna tevi cildina, nedz lai nelaimes tevi pieviļ; lai veiksme tevi nekavē, nedz aptur neveiksmes. Steidzies pretī mērķim, steidzies nokļūt galā. Bet izvēlies labi ceļu, pirms to mērot» (Explanatio psalmi I,24).

«Nāc, Kungs Jēzu!», saka Baznīca Kungam (Atkl 22,20). «Nāc, seko man!», nenogurstoši saka Kungs katram no mums. Advents atklāj kristīgās dzīves pozitīvo spriedzi starp šīm divām nākšanām: es nāku pretī Kungam, kurš nāk man pretī. Atliek izvēlēties ceļu.

Šodien tu vari pāršķirstīt savas vēstures lappuses un ieraudzīt, uz cik diženām lietām Dievs tevi līdz šim ir aicinājis.

Kungs nāks un nekavēsies. Viņš apgaismos to, kas apslēpts tumsā, un atklās sevi visām tautām.

/Sal. Hab 2,3 + 1 Kor 4,5. Adventa I nedēļas trešdienas introits/

Ieskatīties sevī, lai atklātu un saprastu dažādas cēloņsakarības, kas pavada mūs visas dzīves garumā, nozīmē arī apzināties savu šaurību un mazumu, to, ko tik ļoti labprāt cenšamies paslēpt no citiem un pat no sevis, paturēt tumsā. Svētais Augustīns kādā sprediķī saka: «Es neesmu nekas cits kā tumsa, bet tu esi gaisma, kas kliedē tumsu un mani apgaismo» (Sermo 67,8).

Bet nepietiek tikai ar skaistiem un pareiziem vārdiem un labiem nodomiem. Kristietības būtība ir darbībā. Evaņģēlijs cilvēktapšanu ieliek četros vārdos: «Vārds ir tapis miesa» (Jņ 1,14), tas savā būtībā ir darbīgais Vārds. Līdz ar sava mazuma un šaurības, jā, arī grēka tumsas, apzināšanos, mēs dodam iespēju Vārdam darboties, kādā brīdī atskārstot, ka mans personiskais mazums var būt ļoti vērtīgs jaunas realitātes iesākums. Dāvāt savu mazumu tam, kuram ir vara to pavairot: tā no piecām maizēm un divām zivīm top bagātīgs mielasts.

Kāds nezināms 9. gadsimta autors par Jēzu saka, ka «Viņš, Taisnīgais, ir nācis pie mums, grēciniekiem, lai mēs no grēciniekiem taptu par taisnīgajiem; Svētais ir nokāpis starp mums, ļaunajiem, lai darītu mūs svētus; Pazemīgais ir nācis pretī augstprāšiem, lai šie augstprāši kļūtu pazemīgi. Un ko vēl? Viņš, kura daba ir labestība, ir nācis starp cilvēkiem, kas pilni netikumiem» (Sermo I in Adv. Domini). Mūsu ceļš pretī Kristum ir iespējams, jo Viņš vēlas nākt mums pretī. Dievs, kurš pirmais sāk meklēt tevi: Ādam, kur tu esi? (Sal. Rad 3,9).

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai manu grēka tumsu pārvērstu žēlastības gaismā.

Šodien tev ir iespēja būt godīgam ar sevi un izmeklēt sirdsapziņu, sagatavoties grēksūdzei vai vaļsirdīgai sarunai.

Lūk, nāks Kungs un kopā ar viņu visi viņa svētie; un liela gaisma atspīdēs tajā dienā.

/Sal. Zah 14,5.7. Adventa I nedēļas otrdienas introits/

Mūsu mazajās vēsturēs, atgriešanās ceļā pie sevis un pie Dieva, neesam vieni paši. Līdzās Otram, kurš nāk mums pretī, ir arī daudzi citi, kas iet mums līdzās. Tie ir vīrieši un sievietes, mazie un vienkāršie, kas līdzīgi mums reiz ir atbildējuši Kunga izrunātajam «Nāc!» un sapratuši, ka ne jau viņi, bet vienīgi Viņš ir gaisma. Lai atpazītu šos mazos un vienkāršos, ir vērts sekot viņu paraugam, proti, vingrināties pazemībā. Svētais Augustīns saka, ka pazemība ir vislabākais līdzeklis, lai dziedētu mūsu lepnības audzēju un sakraments, kas sarauj grēka saites (sal. De Trinitate 8, 5, 7). Atgriezties pie saviem pirmsākumiem, nereti, līdzās drosmei, prasa arī lielu pazemību. Tikai tad aizvainojumu un apsūdzību monologi sāk pārtapt par piedošanas dialogu. Dialogu ar sevi, ar Dievu un ar cilvēkiem man līdzās. Tad arī ģimene, skola, darbs, draudze, kaimiņu būšana… līdz ar katru pazemības soli var pārvērsties par auglīgu zemi.

Pazemība nav iespējama bez uzticēšanās. Tā ir arī spēja raudzīties uz realitāti bērna acīm, — nedz meklējot vājos punktus, nedz turot aizdomās; tvert realitāti tādu, kāda tā ir pie Dieva, kurš mums dara un dod labu; redzēt, kā Noslēpums sevi atklāj un norisinās manā un tavā tagadnē. «Sekot Dievam nozīmē redzēt Dievu» (Nisas Grēgorijs).

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai mācītu man raudzīties uz realitāti bērna acīm.

Šodien tu vari izrauties no monologu važām un sākt jaunu dialogu ar sevi — savu pagātni, realitāti sev apkārt, soli pa solim nonākot līdz sarunai ar Dievu jaunā kvalitātē.

Klausieties, tautas, Kunga vārdu un sludiniet to līdz zemes robežām: lūk, nāk mūsu Pestītājs, vairs nebīstieties.

/Sal. Ier 31,10 + Is 35,4. Adventa I nedēļas pirmdienas introits/

Atgriezties pie pirmsākumiem, ieskatīties sevī dažreiz nozīmē sastapties ar ēnām un sāpēm, kas, lai arī ir daļa no patiesības par mums pašiem, tomēr izsauc mūsos bailes. Pravietis Isajs iedrošina, ka Pestītāja drīzā atnākšana var uzvarēt mūsu bailes. Baiļu stāvokļa pretmets ir gaidīšana. Es gaidu savu Pestītāju, nevis baidos no Viņa atnākšanas. Jā, Viņš, taisnīgās atriebes soģis (iuste iudex ultionis), nāk, lai tiesātu. Bet šis tiesas brīdis ir vispatiesākās patiesības un vistaisnīgākā taisnīguma brīdis, jo svaru kausos tiek likts mūsu katra pirmsākums — pirmsmūžīgais Dieva nodoms attiecībā uz katru no mums un mūsu katra izvēles un rīcības, šo nodomu īstenojot.

Tiesas brīdis ir satikšanās brīdis. Gaidīt nozīmē vēlēties satikties. Satikt Patiesību un Taisnīgumu Personā. Atklāt patiesību par sevi un saņemt taisnīgu algu Kristus personā. Adventa paradokss ir arī tajā, ka šis soģis Ziemassvētkos atnāk pie mums kā bērns. Šis dievišķais maigums palīdz mums saprast, ka manas personīgās vēstures izskaņā mani gaida galīgā satikšanās ar Personu, kas jau ir klātesoša šajā manā vēsturē kopš pirmsākumiem.

«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai es vairs nebaidītos.

Šodien tu vari nostāties pretī savām ēnām un sāpēm un apliecināt, ka viss, kas esi un ko dari, kas vēlies būt un ko vēlies darīt, iegūst mērķi — satikt Viņu, kurš tevi no tumsības ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā. Ikdienā. Ziemassvētkos. Laiku beigās.