Atvērtie faili

Valsts pēdējo gadu laikā subsidētajās darbavietās cilvēkiem ar invaliditāti ieguldījusi desmitiem miljoniem eiro. Taču pēc atbalsta beigām vairāk nekā puse darbu pie tā paša darba devēja nesaglabā.

Antons (vārds mainīts), Liepājas Neredzīgo biedrības sociālās rehabilitācijas centra darbinieks: “Nu… [nopūšas] bija cilvēcīgas saruna. Es kā bijušais darba devējs ļoti zinu visu matemātiku. No savas kabatas man maksāt algu? Es arī tā negribēju.”

Lai gan valsts mērķis ir palīdzēt cilvēkiem iegūt ilgstošu darbu, realitāte ir cita. Daži uzņēmumi valsts subsīdijas izmanto gadu no gada, bet darbiniekus nepatur.

Imants Lipskis, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors: “Tādu biznesa modeli mēs noteikti nākotnē negribētu atbalstīt.”

Tikmēr cilvēki ar invaliditāti baidās, ka pēc kārtējā subsidētā darba gada atkal būs jāmeklē jauna darbavieta.

Irīna Gorbaņa-Janeviča, grāmatvede: “Ja tu iesi uz subsidēto darbavietu, tad tas būs tikai uz gadu.”

Kādēļ valsts atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti nepaver ceļu uz ilgstošu darbu? To pētām “Atvērto failu” pusstundā.

Arvien vairāk cilvēku Latvijā oficiāli atzīst, ka viņu veselība ir cietusi darba dēļ. Turklāt pie ārsta viņi parasti nonāk nevis ar vienu kaiti, bet ar vairākām.

Ārija Krauze, skolotāja no Valmieras: “Man sāp arī mugura, pleci. Daktere teica, ka viņa tādu sprandu nav redzējusi, kāda ir man.”

Taču ārsti arodslimību atzīst tikai tiem, kuri paši pie viņiem vēršas. Daudzi to nedara, jo katrs piektais strādājošais atzīst, ka par savām veselības problēmām ārstam nestāstītu, jo baidās zaudēt darbu. Citi slimību vienkārši pacieš un ārstējas par savu naudu.

Jolanta Cīrule, arodslimību ārste Paula Stradiņa Klīniskājā universitātes slimnīcā: “Parasti saviem studentiem es saku: “Padomājiet, vai šī saslimšana būtu radusies, ja viņš strādātu citur, vai vispār nestrādātu?””

Valsts iestādes statistikas pieaugumu skaidro dažādi.

Inese Sūna, Valsts darba inspecijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadošā eksperte: “Tas ir tāds kā domino efekts. Viens izdarīja, otrs izdarīja, un tā tas arī aiziet.”

Kāpēc arodslimību Latvijā kļūst arvien vairāk, taču atbildīgās amatpersonas to skaidro ar labāku uzskaiti, nevis kaitīgākiem darba apstākļiem? Par to stāsts Atvērto failu pusstundā.

Latvijā ieviests naudas sods par sporta treniņu vadīšanu bez nepieciešamās kvalifikācijas. Un runa nav tikai par formālu prasību – trenera izvēlētā slodze un ieteikumi var ietekmēt cilvēka veselību.

Inese Leikuma, rīdziniece: “Es uzticējos sporta zālei, ka pie viņiem strādā profesionāļi.”

Arī līdz šim sporta treniņu vadīšanai bija nepieciešama atbilstoša kvalifikācija, un treneriem bija jābūt reģistrētiem publiskajā sporta speciālistu reģistrā. Taču ne visi šīs prasības uzskata par nepieciešamām.

Līva Romane, sertificēta trenere: “Ir treneru grupa, kas uzskata, ka viņiem sertifikāts nav vajadzīgs, jo viņi tāpat visu zina.”

Turklāt jautājumi rodas ne tikai par treneriem, kuri strādā bez sertifikāta, bet arī par pašu sistēmu, kurai jānodrošina viņu kvalifikācijas pārbaude.

Inese Ļubinska, RSU Sporta akadēmijas studiju virziena “Sports” vadītāja: “To, ka tā ir neadekvāta rīcība, kas tur notiek, es pati to zinu, un tā tas nevar turpināties.”

Atvērto failu pusstundā pētām, vai sistēma, kuras uzdevums ir aizsargāt cilvēkus un nodrošināt treneru kvalifikāciju, visos gadījumos patiešām kalpo šim mērķim?

Vairākus gadsimtus veco priežu audzi Rucavas apkārtnē līdz pēdējam brīdim vēl varēja glābt. Taču Meža pētīšanas stacija un Zemkopības ministrija, kas uzrauga iestādi, apzināti izvēlējās ignorēt informāciju par iespējamu dabas vērtību iznīcināšanu.

Jana Simanovska, Saeimas deputāte: “Viņi man atbildēja – neko tādu viņi neredz, viss ir likumīgi!”

Arī pēc meža izzāģēšanas Zemkopības ministrija un Valsts meža dienests, kas izsniedz ciršanas atļaujas, nekādus pārkāpumus notikušajā nesaskata.

Āris Jansons, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors: “Tas, kas ir noticis, [..] ir atsevišķu dažu vecu koku nozāģēšana cirsmā, kas bija normāla, parasta cirsma sagatavota.”

Tomēr iespējams, ar Rucavas meža nociršanu tā apsaimniekotājs ir pārkāpis ne vien dabas aizsardzības prasības, bet arī krimināllikumu. To tagad izmeklē policija.

Jānis Nicmanis, biedrības “Puse Latvijas” pārstāvis: “Manuprāt, tas ir skandāls un apkaunojums, bet es ļoti ceru, ka šī lieta virzīsies uz priekšu un mēs pie kaut kāda risinājuma nonāksim.”

Kāpēc ierēdņi un politiķi arvien pieļauj īpaši aizsargājamu dabas vērtību iznīcināšanu valsts mežos? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Psihiskās veselības problēmas var piemeklēt ikvienu. Taču nokļūšana pie speciālista Latvijā var prasīt gan dažas dienas, gan vairākus mēnešus.

Sanita Lazdiņa, Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniece: “Man laikam nav uzreiz atbildes, kā to atrisināt, jo tā diemžēl nav tikai Latvijas problēma.”

Kamēr pieprasījums pēc palīdzības pieaug, ārstu skaits tam netiek līdzi.

Māris Taube, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents: “Vienā dienā 25, 30 pacienti, kas ir nenormāli, jo pieprasījums ir milzīgs!”

Cilvēkam, kurš jau tā jūtas slikti, ilgā gaidīšana var vēl vairāk saasināt veselības problēmas.

Zane (vārds mainīts), rīdziniece: “Tas tāds, es teiktu, nedaudz bīstams laiks, jo situācija var saasināties. Tu vari sākt domāt visādas domas nepareizās arī.”

Vai Latvijā cilvēks ar psihiskās veselības grūtībām var laikus saņemt palīdzību, pirms nonāk krīzē? To pētām šajā Atvērto failu pusstundā.

Raidījums ir daļa no šā gada "Dod pieci!" kampaņas.

Latvijā ir apmēram 111 tūkstoši cilvēku, kas ir vecāki par 80 gadiem. Veco ļaužu pansionātos – gan pašvaldību, gan arī nevalstisko organizāciju un  privātajos – kopā vietas pietiek vien katram desmitajam. Taču tiem, kuri tomēr pansionātā nonāk, jārēķinās ar būtiskām izmaksām.

Ingūna Raudiņa, rīdziniece, radiniece privāta veco ļaužu pansionāta iemītniecei: “Es domāju, ka man vecmammiņa īstenībā to nesagaidīs.”

Pašvaldība no pašvaldības atšķiras gan informācijas, gan finanšu atbalsta jautājumos, taču lielākoties palīdzība pienākas tiem, kuri var pierādīt, ka nespēj samaksāt.

Solvita Rudoviča, Rīgas sociālās aprūpes centra “Mežciems” direktore: “Ja man būtu jāievieto savi vecāki aprūpes centrā un es jūtu, ka drīz tāda situācija varētu būt, man jāšķiras būs vismaz no 2000, un es skaidri zinu un saprotu, ka es to samaksāt nevaru.”

Toties aprūpētājiem, kas strādā pašvaldību pansionātos, darba samaksa uz papīra ir vidēji minimālās algas apmērā.

Kārlis Volanskis, pansionāta “Lauciene” vadītājs: “Mēs nevaram prasīt no cilvēka, lai viņš strādātu ar pilnu atdevi, ja viņam ir jādomā par savu ikdienu.”

Kas jāmaina sociālās aprūpes sistēmā, lai Latvijas iedzīvotājiem varētu nodrošināt cieņpilnas vecumdienas? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Pēdējos gados skolēnu vidū strauju popularitāti iemantojusi elektronisko cigarešu smēķēšana, ko sarunvalodā dēvē par veipošanu. Nikotīns komplektā ar aromatizētājiem kļuvis par daudzu jauniešu ikdienu.

Elīna Rotbaha-Zaremba, psiholoģe, Bērnu un pusaudžu resursu centra Siguldas filiāles vadītāja: “Patiešām tā ir atkarība, ja tik daudzi ir mēģinājuši atmest gada laikā, bet viņiem nav izdevies.”

Lai pret to cīnītos, pagājušā gada sākumā Saeima ar likumu aizliedza tirgot tabakas aizstājējproduktus, kas satur aromatizētājus jeb tā saucamos “veipus ar garšām”. Likumsargi tajos norāda uz trūkumiem.

Normunds Šteinbriks, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja priekšnieks: “Diez ko pozitīvs efekts no tā nav. Tas ierobežojums šobrīd to mērķi nav sasniedzis.”

Veselības ministrijā gan uzskata, ka tirdzniecības ierobežojumi savu mērķi sasniedz, taču vēl sekmīgāku cīņu kavē problēmas sadarboties ar policiju. 

Sanita Lazdiņa, VM Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniece: “Diemžēl mēs bieži vien esam vienīgie. Es jums varu pateikti godīgi, ka tā arī ir!”

Vai elektroniskās cigaretes jeb veipošana ir palielinājušas smēķējošu skolēnu īpatsvaru? To Atvērto failu pusstundā pēta Raimonds Rudzāts.

Eiropā ienākumi no nelicencētu interneta kazino darbības ir desmitiem miljardu eiro. Šīs naudas apritei ir izveidota īpaša industrija, kas palīdz kazino īpašniekiem apiet nodokļus un ienākumus legalizēt. Šajā procesā ir iesaistīta arī Latvija.

Poļina Volkova, Igaunijas ziņu portāla “Äripäev” žurnāliste: “To, kas tieši stāv aiz šīs shēmas vai šo firmu izveidošanas, nevar pilnīgi droši pateikt. Jo šeit notiek tāda lieta kā atbildības izpludināšana.”

Shēmā iesaistītas desmitiem firmas, kas reģistrētas Igaunijā. To īpašnieki un direktori ir no Latvijas, bet naudas pārvedumiem tās izmanto maksājumu iestādes Lietuvā, Polijā un citviet.

Andrejs Vasks: “Labdien! Mēs meklējam tādu cilvēku kā Artjoms Čurkins.

Sieviete (anonīma), privātmājas iedzīvotāja Ziepniekkalnā: Artjoms Čurkins? Viņš nedzīvo šeit. Cita adrese.”

Katrs iesaistītais posms – firmu īpašnieki, notāri un finanšu starpnieki visticamāk pat nezina, ka darījumu mērķis ir slēpt nelikumīgi iegūtu naudu. Azartspēļu un finanšu uzraugi ir gandrīz bezspēcīgi.

Signe Birne, VID Nefinanšu sektora uzraudzības pārvaldes direktora vietniece: “Tas ir pietiekami sarežģīti, pietiekami darbietilpīgi, daļēji cīņa ar vējdzirnavām.”

Kāda ir Latvijas loma shēmā, kas ļauj nelicencētiem interneta kazino saņemt Eiropas spēlētāju naudu? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā četrus gadus, un tur daudziem civiliedzīvotājiem došanās uz bumbu patvertnēm ir daļa no ikdienas. Latvijā patvertņu regulējumu likumā politiķi sakārtoja tikai pērn.

Uldis Ķevers, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks: „Ja mēs skatāmies tīri matemātiski, tad vietas patvertnēs pietiek aptuveni, gribētu teikt, pat pusmiljonam [gandrīz 496 tūkstošiem] iedzīvotāju.”

Taču skaitļi uz papīra vēl nenozīmē gatavas patvertnes.

Liene Amantova-Salmane, Centrālās finanšu un līgumu aģentūras Latgales reģiona nodaļas vadītāja: „Te, protams, ir ļoti labi saprotams sabiedrības spiediens par to, ka šim visam ir jānotiek ātrāk.”

Tikmēr pierobežā jautājums par drošu vietu, kur patverties, vairs nav tikai teorētisks.

Ligija Purinaša, literāte un publiciste: „Jā, astoņi šūnapraides ziņojumi tikai maijā!”

Vai Latvijas bumbu patvertņu tīkls pasargās cilvēkus, ja Krievija gadījumā nolemtu sākt militāru konfliktu ar NATO un uzbruktu Latvijai? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Pēdējo divu gadu laikā valsts un pašvaldību iestādes ir iztērējušas gandrīz pusmiljardu eiro dažādos informācijas tehnoloģiju jeb IT iepirkumos. Aptuveni piektajā daļā šo iepirkumu piedalījās tikai viens pretendents, kas ir krietni virs rekomendētā lieluma.

Viktors (vārds mainīts), programmētājs, IT nozares uzņēmējs: „Vai eksistē gigantiska ēnu karteļa konspirācija, sazvērestība, kurā Latvijas lielie IT uzņēmumi ir sazvērējušies apčakarēt valsti IT iepirkumos?”

Par nozari atbildīgie nesteidz meklēt vainīgos vai atbildīgos un piebilst, ka citās Eiropas Savienības valstīs situācija nav diži labāka.

Artis Lapiņš, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs: „Es negribētu, teiksim, kaisīt arī visus iespējamos pelnus uz galvas. Ir ko darīt, bet nu, mums tā situācija tāda vidēja.”

Nozares līderi neslēpj, ka patlaban iepirkumos forma ir svarīgāka par saturu.

Edžus Žeiris, uzņēmuma „Dativa” direktors: „Tu gribi izstrādāt labu sistēmu, bet lai uzvarētu konkursā, tev jāuztaisa labs piedāvājums.”

Vasaras sākumā valdības vadītājs apturēja lielo IT iepirkumu norisi. Cita starpā viņš norādīja, ka gandrīz 40% iepirkumu apkalpojuši trīs uzņēmumi. Vai birokrātija informācijas tehnoloģiju iepirkumos traucē tirgū ielauzties jauniem spēlētājiem? To pētām Atvērto failu pusstundā.

--Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.