Šīs dienas acīm

2001. gada 11. septembris - diena, kad notika līdz tam nepieredzēts un praktiski visai pasaulei absolūti šokējošs un negaidīts terorakts Savienotajās Valstīs. Tika nolaupītas četras pasažieru lidmašīnas, trīs no tām ietriecās trīs ļoti nozīmīgās ēkās, kopējais upuru skaits tiek lēsts apmēram 3000 cilvēku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu.

Toreiz, 2001. gada 11. septembrī, tu vēl biji Britu bruņoto spēku personālsastāvā brigādes ģenerāļa dienesta pakāpē. Kur tu biji un ko tu atceries par 2001. gada 11. septembri?

Jānis Kažociņš: Pirms es atbildu, gribētu pieminēt, ka gandrīz līdzīgā veidā man ir atmiņā palikusi tā diena, kad 1963. gadā es dzirdēju par prezidenta Kenedija nošaušanu. Es zinu precīzi, kur es biju un kā mēs tajā laikā reaģējām. Tad arī šķita, ka kaut kas monumentāls noticis.

2001. gadā mans darbs bija palīdzēt Slovākijas bruņotajiem spēkiem iekļūt NATO. Es biju Slovākijas bruņoto spēku komandiera britu militārais padomnieks. Es biju iesaistīts visās nopietnākās sarunās. 

(..) Tā bija pēcpusdiena, kaut ar uzbrukums notika Ņujorkā no rīta. Mums bija sanāksme pie bruņoto spēku komandiera, kur bija arī atvaļināts ASV divu zvaigžņu ģenerālmajors kā padomnieks, bija vairāki instruktori seržantu, virsseržantu līmenī. Pēkšņi kāds ienāca sanāksmes zālē un teica: "Kaut kas dramatisks notiek."

Blakus telpā bija CNN, un mēs gājām tur. Es noskatījos, kā pirmais trieciens notika. Tad mēs redzējām otro triecienu tiešraidē. Vari iedomāties, kāda tiem amerikāņiem bija sajūta, īpaši tiem, kas bija dienējuši bruņotajos spēkos. Man savilkās rokas dūrēs, pilnīgi nespējīgs jebko ietekmēt un redzi ka notiek viena no vislielākajām traģēdijām, kāda ir bijusi ASV vēsturē.

2. septembrī apritēja 35. gadskārta, kopš 1991. gadā Amerikas Savienotās Valstis atjaunoja pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības ar Latvijas Republiku, tādējādi atzīstot to par 1918. gadā dibinātā suverēnā Latvijas valstiskuma turpinātāju. Tolaik diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm nodibināja vai atjaunoja ļoti daudzas pasaules valstis. Tomēr prezidenta Džordža Buša vecākā administrācijas lēmumam šai ziņā bija īpašs svars, un tas tika uzlūkots kā šī procesa vainagojums. Kā zināms, Savienotās Valstis nekad neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju Padomju Savienībā un baltiešu pārstāvniecības Amerikā arī aukstā kara periodā saglabāja pilnvērtīgu diplomātisko statusu. Tomēr to pārtapšana par pilnvērtīgām neatkarību atjaunojušo Baltijas valstu diplomātiskajām misijām bija pakāpenisks process, kas bija daļa no neatkarības atjaunošanas ceļa.

Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām ar diviem nu jau mūžībā aizgājušajiem tā laika Latvijas ārlietu sfēras darbiniekiem, kuri tolaik bija aktīvi šī procesa dalībnieki. Vispirms fragmenti no sarunas ar kādreizējo Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs, vēlāko Latvijas institūta vadītāju un vairāku sasaukumu Saeimas deputātu Ojāru Ēriku Kalniņu. Tam seko fragmenti no sarunas ar kādreizējo Latvijas Republikas Augstākās padomes un Latvijas Republikas Saeimas deputātu, ārlietu ministrs laikā no 1992. gada novembra līdz 1994. gada jūnijam Georgu Andrejevu.

Šogad mūsu valsts galvaspilsēta Rīga svin jau 825 gadadienu kopš savas dibināšanas.  Vairāki nākamie raidījumi būs veltīti Rīgas vēsturei. Šajā reizē vēlamies pieskarties tam, kas šeit, Daugavas grīvā, un arī plašākā reģionā bija pirms Rīgas un kāpēc varbūt Rīga radās tad, kad tā radās un tieši šeit.

Sarunu biedrs studijā ir vēsturnieks, arheologs, akadēmiķis, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks Guntis Zemītis.

Pirms 35 gadiem Latvijā un daudzviet citur tobrīd vēl Padomju savienībā risinājās dramatiski notikumi, proti, notika valsts apvērsuma – puča – mēģinājums, kas faktiski pielika punktu Padomju savienības pastāvēšanai un arī finišēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Šie 1991. gada notikumi nozīmīgi saistījās arī ar Latvijas Radio darbību.

Latvijas Radio tolaik, laikmetā pirms tīmekļa, pirms mobilajiem sakariem, bija faktiski vienīgais operatīvais saziņas kanāls, pa kuru Atmodas piekritēji, neatkarības kustības dalībnieki, varēja sazināties, saņemt informāciju. Skaidrs, ka pret Latvijas Radio tika vērsta arī šo pučistu spēku darbība. 1991. gadā naktī no 19. uz 20. augustu Latvijas Radio ēka Doma laukumā tika ieņemta, raidīšana no šejienes pārtraukta, taču burtiski minūti vēlāk ēteram pieslēdzās slepeni izveidota raidstacija Salaspilī, no kurienes radio signāls tika vispirms pa "Latvenergo" tīklu struktūru nogādāts Valmierā un no turienes izplatīts pa vairākiem punktiem Latvijā. Tātad Latvijas Radio turpināja raidīt.

Šajā komandā darbojās ļoti ierobežots cilvēku skaits. Ļoti maz bija tādu, kuri to zināja, burtiski uz pirkstiem skaitāmi cilvēki. Centrālā figūra bija toreiz skaņu inženieris Aigars Semēvics, vēlāk Latvijas Radio ģenerāldirektors, kā diktors strādāja Dzintris Kolāts – vēl viens vēlākais Latvijas Radio ģenerāldirektors, Sergejs Kruks, kurš strādāja ar saturu krievu valodā. Vēl pāris skaņu tehniķu cilvēki – Andris Ūze un Aivars Štengels, un arīdzan jauns cilvēks, kura atbildības lauciņš bija gatavot informāciju par Latvijā notiekošo angļu valodā – Uldis Cērps, šobrīd viņš ir viens no prominentākajiem finanšu sfēras darbiniekiem.

Ar Uldi Cērpu tiekamies uz sarunu raidījumā "Šīs dienas acīm".

1961. gada 13. augusts ir datums, kad toreizējās Austrumvācijas (Vācijas Demokrātiskās republikas) valdība slēdz satiksmi ar Rietumberlīni, kuru kontrolē Otrajā pasaules karā uzvarējušo rietumvalstu militārie spēki. Līdz ar šo datumu sākam, tā sauktā, Berlīnes mūra vēstures skaitīšanu.

Par to, kas bija Berlīnes mūris, kā tas tapa, kā tas pastāvēja un kā tas beidzās, šodienas saruna ar vēsturnieku profesoru Antoniju Zundu.

Šogad aprit jau 825. gadskārta, kopš dibināta Rīga - mūsu valsts galvaspilsēta. Rīgas tapšana pašā 13. gadsimta rītausmā iezīmēja fundamentālu pavērsienu mūsu dzimtenes vēstures gaitā - aizvēstures un seno laiku beigas un iekļaušanos viduslaiku Eiropas vēstures procesā. Pilnvērtīgu pilsētu parādīšanās bija viens no šī pavērsiena iezīmīgākajiem fenomeniem. Savukārt to, ka Rīga tapa tieši šeit, Daugavas grīvā, noteica Daugavas ūdensceļa kā nozīmīgas tirdzniecības maģistrāles loma. Šai tēmai savulaik pievērsos raidījumu ciklā "Nauda laiku lokos" sarunās ar nu jau mūžībā aizgājušo vēsturnieci un numismāti Tatjanu Bergu un vēsturnieku un arheologu, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Andri Šnē. Šo sarunu fragmenti skan raidījumā.

30. jūlijs atnesa sēru vēsti – mūžībā devies Marģers Vestermanis, vēsturnieks, pasniedzējs, muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs, arī viens no nedaudzajiem holokaustu pārdzīvojušajiem Latvijas ebrejiem. Zaudējis šausminošajā genocīdā visus tuvākos cilvēkus un savu kopienu, Marģers Vestermanis atlikušo mūžu veltīja holokausta pētniecībai, kas padomju totalitārisma periodā nebija vienkārša izvēle, jo šī tēma, kaut arī nebija kategoriski aizliegta, tomēr tika uzlūkota par nevēlamu, pakļauta pastāvīgai cenzūrai un manipulācijām. 

Pēdējā trešdaļgadsimtā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Marģers Vestermanis varēja pilnvērtīgi pievērsties savai mūža misijai, pētot, virzot atmiņas saglabāšanas un uzturēšanas procesus, skaidrojot un popularizējot. Viņa mūža darbu vainagoja grāmata "Cilvēcība tomēr nebija mirusi: ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā", kas līdz ar autora simto jubileju iznāca pagājušajā gadā.

Aizvadītajos gados Marģers Vestermanis vairākkārt bijis raidījuma Šīs dienas acīm viesis. Dažus no tiem tuvākajā laikā piedāvājam jūsu uzmanībai. 

2011. gadā tapa divi raidījumi, kas bija veltīti Latvijas ebreju kopienas vēsturei. Šoreiz tā sarunas daļa  klausieties to sarunas daļu, kurā pievērsāmies Latvijas ebreju situācijai starpkaru periodā neatkarīgajā Latvijā un kopienas bojāejai holokaustā.

Pirms 85 gadiem, 1941. gada vasarā, Latvijā sākās traģiskākā epizode tās moderno laiku vēsturē, proti, holokausts, kuru īstenoja nacistu okupācijas vara pret sākotnēji Latvijas, bet vēlāk arī no citurienes Eiropā šurp atvestajiem ebreju tautības iedzīvotājiem. Raidījuma šodienas temats veltīts tām vietām Latvijā, kur tika turēti gan holokausta pirmajā, asiņainākajā fāzē pasaudzētie Latvijas ebreji, gan tie, kuri tika šurp atvesti no citām vietām Eiropā. Stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. 

Pirmām kārtām ir jāiezīmē tādas galvenās šī procesa likumsakarība. No vienas puses, okupētās Padomju Savienības teritorijas kļūst par tādu bezprecedenta holokausta intensitātes zonu, pat salīdzinot ar okupēto Austrumeiropu, ar okupēto Polijas teritoriju. Tur tomēr tam nav tāda tempa un tādu industriālu mērogu tobrīd vēl, kā tas notiek okupētajā Padomju Savienības daļā un arī Padomju Savienības anektētajās Baltijas valstīs. Cik var noprast, tad faktiski tas process ir tobrīd zināmā mērā vēl tāds "improvizācijas process" no nacistu varas puses. Pie kam šeit, Baltijā un Latvijā, saduras varbūt divas konceptuālas pieejas: viena pieeja, ka ebreji ir iznīcināmi principā un jo ātrāk, jo labāk. Otra pieeja, ka tomēr vajadzētu izmantot viņu darbaspēku. Un turpat notiek zināmas diskusijas un birokrātiskās stumdīšanās un savas varas apliecināšana, kur vienā pusē kategoriskas un ātras iznīcināšanas pieeju pārstāv pamatā policijas un drošības spēku iestādes, tātad galvenais SS un policijas spēku komandieris Ostlandē Fridrihs Jekelns. Otrā pusē ir vācu civila pārvalde, kas ir pakļauta Rozenberga ministrijai, tātad Austrumzemju ministrijai - hierarhiskā Ostlandes struktūra, kā arī Rīgas īpašais pārvaldes apgabals.

Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai un padomju - vācu kara sākums 1941. gada jūnijā fundamentāli mainīja globālo ģeopolitisko ainavu. Lielbritānija, kas līdz tam praktiski viena bija cīnījusies pret nacistu reihu, tagad kļuva par staļiniskās Padomju Savienības sabiedroto. 1941. gada decembrī, kad pēc Japānas impērijas uzbrukuma amerikāņu jūras spēku bāzei Perlharborā Havaju salās, karā iesaistījās arī Savienotās Valstis, tās pievienojās britu un padomju aliansei. Šī jaunā starptautiskā realitāte bija principiāli citāda - daudz nelabvēlīgāka tiem Baltijas valstu diplomātiem, kuri turpināja pārstāvēt savas de jure suverēnās valstis Londonā, Vašingtonā un vairākās citās galvaspilsētās. Reālpolitiskie apsvērumi attiecībās ar nozīmīgu sabiedroto padarīja Rietumu demokrātiju valdības daudz dzirdīgākas pret Maskavas prasībām atzīt par likumīgu Baltijas valstu aneksiju 1940. gadā. 

Padomju Savienības centieni panākt izšķirošu izrāvienu Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājumā pastiprinājās pirms trīs vadošo antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju tikšanās, kas 1943. gada novembra un decembra mijā notika Irānas galvaspilsētā Teherānā. Svarīgākais notikums Teherānas konferences sagatavošanas posmā bija koalīcijas valstu ārlietu ministru konference Maskavā 1943. gada oktobrī un novembrī. Tūdaļ jāsaka, ka Padomju Savienībai tur neizdevās panākt kādu fundamentālu lūzumu Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājumā, lai gan, spriežot pēc baumām, kas tolaik klīda diplomātiskajās aprindās, Staļins esot bijis tuvu šī mērķa sasniegšanai.

Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Uldis Neiburgs.

Nule kā Savienotajās Valstīs un zināmā mērā visā pasaulē atzīmēja apaļu jubileju, proti, 250. gadskārtu kopš Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Tātad 1776. gada 4. jūlijs, kad Savienoto Valstu tobrīd koloniju, šobrīd mēs tās pazīstam jau kā pavalstis, pārstāvji pieņēma šo savai vēsturei ļoti nozīmīgo dokumentu, kas tiek uzskatīts par Amerikas Savienoto Valstu vēstures aizsākumu. Tas ir arī ļoti nozīmīgs teksts pasaules valststiesiskajai, cilvēktiesību un vispār tiesiskās domas jomai. Par to arī saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Augstākās tiesas senators Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Jānis Pleps.

Šajā reizē nerunāsim par to politisko un militāri politisko kontekstu, jo tajā brīdī jau notiek karadarbība starp Britu impērijas spēkiem Ziemeļamerikā un koloniju spēkiem, un nebūt vēl nav skaidrs, kā tas viss varētu beigties. Britu karalis ir pasludinājis tai brīdī, ka deklarācijas pieņēmēji ir dumpinieki, valsts un monarha nodevēji un viņu rīcība pelna nāvi. No politiskā viedokļa un arī no tā laika valsts tiesisko priekšstatu viedokļa tā ir diezgan izteikta anomālija, ja tā varētu teikt. Revolūcija. Jo līdz tam tomēr pamatprincips ir, ka monarhs ir kā valsts suverenitātes nesējs un subjekts. No otras puses, jāsaka, ne jau tukšā vietā rodas šīs idejas. Saknes ir tajā pašā laikmetā. Tāpēc vispirms par to, kur smeļas iedvesmu "tēvi dibinātāji"? Uzreiz jāsaka, ka briti jau paši lielā mērā ar savu 17. gadsimta vēsturi un savu 17. gadsimta valststiesisko domu ir šo izauklējuši.