Laikmeta krustpunktā

Politika man ir paņēmusi ļoti daudz nervu šūnu, piedzīvots lepnums, bailes, pazemojums un gods, tomēr tas bija ļoti interesants periods – atzīst bijušais politiķis, publicists Andrejs Panteļējevs. Par krievu valodu skolās un sabiedrības sašķeltību, par trīs miljonu lietu deviņdesmitajos un premjeru Šķēli, arī par to, kā skolā netika vaļā no trijniekiem un ko tagad māca ģimnāzijā saruna ar Andreju Panteļējevu Laikmeta krustpunktā.

Fiziķis, politiķis, publicists. Gan pirms, gan pēc šiem dzīves posmiem viņa atbildes caurvij tāds kā sentiments par iespējami labāko, ko cilvēks dzīvē var paveikt. Un atziņas, kuras gūtas vienās no skarbākajām attiecībām – varas pasaulē. Laikmeta krustpunktā studijā viens no nozīmīgākajiem apvienības „Latvijas ceļš” politiķiem Andrejs Panteļējevs, kurš tagad ar saviem laikabiedriem raidījumu ciklā diskutē par kopā lemto un, kā tas ietekmēs mūs visus šodien. Viņš arī Atmodas laika notikumu dalībnieks, Augstākās padomes, vairāku Saeimu deputāts, „Latvijas ceļa” frakcijas priekšsēdētājs un kopš 2013. gada Latvijas Zaļās partijas biedrs.

Esam satikušies dažas dienas pēc 15. Saeimas vēlēšanām. Ir skaidrs, ka Saeimā būs sešas partijas. Kā jūs vērtējat vēlēšanu rezultātus?

Andrejs Panteļējevs: Godīgi runājot, rezultāti ir labāki, nekā es sagaidīju, jo es baidījos, ka tās nosacīti latviskās vai valstiskās partijas būs tādas saskaldītas mazos gabaliņos un ka nākošā valdība būs atkal tāda raiba kā dzeņa vēders, ar četriem pieciem koalīcijas partneriem. Tādā ziņā es esmu priecīgs. Es negaidīju tik lielu rezultātu – man liekas, neviens negaidīja. Pirmkārt, kā bijušais „Latvijas ceļa” priekšsēdētājs apsveicu Kulberga kungu, ka viņš ir pārspējis mūsu, „Latvijas ceļa”, rekordu savā laikā.

Var patikt vai nepatikt kaut kas Kulbergā, bet labā ziņa ir tā, ka viens politiskais spēks un viens politiskais līderis ir saņēmis ļoti spēcīgu mandātu. Tas nozīmē, ka ir visas iespējas, nemeklējot nepārtrauktu kompromisu koalīcijā, radikālāk veikt kaut kādas nepieciešamās reformas. Mums ilgi nav bijis tā, ka premjeram ir tik liels mandāts. Par to man ir prieks.

Baletā ļoti svarīgi ir izjust centru un nezaudēt mērķi, un tieši tāpat ir dzīvē – saka horeogrāfe un baletdejotāja Lita Beiris. Par tēva darinātajām baleta kurpītēm, uzstāšanos ar Māri Liepu un kāpēc sevi sauc par titāna meiteni, kā savulaik iesaistījās politikā un kā dzima ideja par baleta festivālu, arī par vingrošanu – saruna ar Litu Beiris Laikmeta krustpunktā.

Viņa piedzima ar pēdām, par kurām ārsts teica mātei – šis bērns nekad nestaigās. Bet izrādījās, ka tās ir balerīnas pēdas. Baletā, tāpat kā dzīvē, nepietiek tikai ar skaistu augumu un kustību. Ir jāprot noturēt līdzsvaru arī tad, kad zem kājām vairs nav drošas grīdas. Lita Beiris to zina labāk nekā daudzi. Viņa 26 gadus dejoja uz mūsu Baltā nama skatuves, bet, kad priekškars aizvērās, Litas dzīve neapstājās. Sākās nākamais cēliens. Pēc lielās skatuves viņa nevis aizgāja no baleta, bet uzdeva sev jautājumu – kāpēc ne es? Viņa nolēma Latvijā radīt to, kā mums nebija – starptautisku baleta festivālu. Viņa ir piedzīvojusi aplausus un vientulību, lielas lomas un brīžus, kad šķita, varbūt nevienam vairs neesi vajadzīga. Taču balets ir iemācījis pašu svarīgāko – nokrist drīkst, apstāties nedrīkst. Dažreiz dzīves lielais stāsts sākas pavisam nemanāmi – ar mazu meiteni, kura, gaidot tēti pie trolejbusa pieturas Torņakalnā dejo uz trotuāra. Piecu gadu vecumā tēvs Lilitai pats uztaisīja pirmās puantes un no šī brīža sākās ceļš, kas viņu aizveda līdz lielajām baleta lomām. Mūsu dzīve ir kā deja, dažreiz jākrīt, dažreiz jāmeklē jauns līdzsvars, bet galvenais ir turpināt kustību. Latvijas baleta viena no spožākajām prīmām Lita Beiris arvien ir kustībā, un visu viņas dzīvi var nosaukt vienā vārdā – deja.

Vairs nevēlos dzīvot divās pasaulēs un esmu abām kājām atpakaļ Latvijā – saka dziedātāja un komponiste Lolita Vambute un gatavojas 90. jubilejas koncertam. Par estrādi padomju gados un kā čekas dēļ emigrēja, par bērnībā piedzīvoto karu un Vācijas politiku tagad, arī par savām poļu saknēm un – kā būt laimīgai, saruna ar Lolitu Vambuti Laikmeta krustpunktā.

"Ja gribēju būt laimīga, man bija jāiemācās izturēt nelaimi." Šādu teikumu var pateikt tikai cilvēks, kurš dzīvē pieredzējis arī daudz zaudējumu, bet nav pazaudējis pats sevi. Lolita Vambute zina, ko nozīmē zaudēt. Bet vēl labāk viņa zina, ko nozīmē atkal atrast un sākt no jauna. Savulaik viņa Latvijas estrādē izdarīja ko tādu, kas šodien šķiet pašsaprotami, bet toreiz bija gandrīz revolūcija – kļuva par pirmo sievieti mūsu estrādes žanrā, kura pati komponēja un pati izpildīja savas dziesmas. Un viņas dziesmas nebija vienkāršs meldiņš. Tajās bija simfoniskās mūzikas elpas sarežģītība un viņas pašas dvēsele. Tāpēc uz jautājumu: "Kāpēc Lolita nevar uzrakstīt vienkārši šlāgeri?" Viņa atbildēja: "Es rakstu tā, kā jūtu."

1972. gadā "Liepājas Dzintarā" viņa tika atzīta par labāko vokālisti. Viņas balss bieži skanēja radio un televīzijā, bet katru dziesmu uz skatuves viņa izdzīvoja kā mazu izrādi. Taču aiz spožās skatuves vienmēr bija tā pati meitene, kurai bērnība bija trūcīga un aiz loga kara šausmas, nebija iespēja iet mūzikas skolā, bet bija klavieres, pie kurām viņa pati pēc dzirdes sāka veidot savu mūzikas pasauli. Un tomēr šodien par to laiku viņa spēj pateikt neticamus vārdus: "Es biju ļoti laimīgs bērns."

Vēlāk dzīve viņai atņēma jau ko citu – skatuvi, darbu un iespēju dziedāt, jo pēc atteikšanās sadarboties ar padomju drošības iestādēm Lolita tika izstumta no Latvijas mūzikas dzīves. 47 gadu vecumā viņa aizbrauca uz Vāciju un varētu šķist, ka tur arī beidzas stāsts par vienu no Latvijas spožākajām estrādes balsīm. Bet stāsts turpinās arī šodien. Lolita Vambute gatavojas savai 90 gadu jubilejai. Viņa būs uz skatuves Rīgas Latviešu biedrības namā. Saruna ar cilvēku, kura viena mūža stāsta pietiktu vairākiem mūžiem, bet kura pati joprojām grib tikai vienu – dzīvot, radīt un mīlēt savu Latviju.

Ja kaut ko rakstu, tad man gribas, lai tas ir ļoti labi, nevis tikai tāpēc, ka amats prasa – saka komponists Uldis Marhilevičs. Par vectēva jūrnieka stāstiem, Maestro smago roku un konservatorijas bohēmu, par "Remix" Amerikā, mūziklu "Tobago" un dzīvi Pāvilostā – saruna ar Uldi Marhileviču Laikmeta krustpunktā.

Maestro Raimonds Pauls mūsu šīsdienas viesi reiz ir vērtējis šādi: „Es brīnos, kā tik mazā cilvēkā var būt iekšā tāds temperaments un tāds muzikāls melodiskums, un tik izcils pianista talants.”

Šis mazais cilvēks ir pianists un komponists Uldis Marhilevičs, kurš varbūt nav no tiem garākajiem Latvijas mūziķiem, bet kura melodiskums, talants un temperaments ir ne vien reiz Raimonda Paula pamanīts, bet klausītāju novērtēts jau vairākās paaudzēs. Viņa saknes ir Kurzemē, Liepājā, Pāvilostas pusē, Akmensragā, kur meklējamas mammas dzimtas pēdas, bet tēva Stefana dzimta nāk no Latgales. Un arī viņa muzikālajā ceļā vienmēr bijis šo dažādo pasauļu savienojums – akadēmiskā pianistu skola, estrāde, rokmūzika, teātris un, protams, dziesmas. Viena no tām ir „Lūgums” ar Ārijas Elksnes vārdiem. Dziesma, kas 1984. gadā Mirdzas Zīveres izpildījumā uzvarēja „Mikrofona” aptaujā. Varbūt zīmīgi, ka dziesmas stāstā jau ir tas, kas kaut kādā ziņā raksturo arī pašu Uldi Marhileviču – vēlme aizvest klausītāju kaut kur citur ārpus ikdienas un ārpus ierastā.

Tu esi teicis: "Es nevaru sēdēt tikai pie klavierēm. Man vajag kustību." Tagad dzirdam tu kusties, domā par nākamo pavasari, pieraksti savas atmiņas grāmatā, ko vēl šodien dara Uldis Marhilevičs? 

Uldis Marhilevičs: Tā ir problēma vispār. Cits var sēdēt un smuki visu laiku spēlēt un visu laiku komponēt kaut ko. Es kā tieku no Rīgas ārā tos 200 km līdz saviem laukiem Pāvilostā, mani pārņem kaut kāds īstens latviešu zemnieka gars, jo es tomēr esmu dzimis un audzis…  Dzimis esmu pilsētā, bet arī visu laiku bijis lauku vidē viensētā. Es tieku dabā un tad, protams, es esmu atbildīgs cilvēks, man ir meži, man viņi jākopj, man ir dārzs un tā tālāk. Bieži tajā visā tā kā pazūdu. Tad tik es saprotu, kā nāk koncerts un mana roka kā baļķis, es neesmu spēlējis. Bet no otras puses tā ir laime – saaugt kopā ar dabu. Kas tad mums vēl varbūt tuvāks. Sajūti tādu īsti dievišķo garu tur.

Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, atbalsojas tepat Šķērsielā, kur tagad dzīvo arī bijušā diktatora Huseina pulkveža dēls – saka leģendārais dokumentālists Tālivaldis Margēvičs. Kāpēc vidēji izglītoti cilvēki ar augstāko izglītību ir visgarlaicīgākie un kā filmēja Zilākalna Martu, kā savulaik publicēja Ļeņinam veltītu dzejoli un kāpēc narkotiku tableti sauc par vienu no tuvākajām dāvanām – saruna ar Tālivaldi Margēviču Laikmeta krustpunktā.

Tālivaldi, ja jums šodien būtu jāizvēlas viena Latvijas vieta un tajā jānofilmē cilvēki tā, kā jūs savulaik filmējāt "Šķērsielu". Kur jūs dotos, ko jūs meklētu?

Tālivaldis Margēvičs: Nav nekur jāiet, turpat Šķērsielā.

Bet tur jau ir jaunas paaudzes.

Tālivaldis Margēvičs: Kad "Šķērsiela" tā plašāk izgāja pasaulē, visi teica: "Tādu filmu var uztaisīt jebkurā ielā." Nevar uztaisīt jebkurā. Tomēr Šķērsiela ir īpaša, jo tai tomēr ir arī sava neparasta vēsture. Šajos 800 metros pašā nabadzīgajā nomalē dzīvoja gan pozitīva personība – rakstnieks Jānis Veselis, gan GULAGa dibinātājs Eduards Bērziņš.

Ielai pa vidu scenārists Tālivaldis Margēvičs.

Tālivaldis Margēvičs: Lai cik tas dīvaini nebūtu, savulaik ar Šķērsielu Vilnis Baltiņš bija saistīts, viņa sievas māsa Dzintra Vilks, tekstilmāksliniece. Pie tam neviens to neorganizēja, tas vienkārši kaut kā tur krājās. Šai mazajā, pie tam izcili necilajā it kā ielā. Tur visu laiku kaut kas notiek. Tagad, protams, Šķērsiela jau ir kā tāds brends, kas pievelk daudzus. Tur saliek stabiņus pirmos Rīgā. Nevajadzīgi. Ko tik tur nedara! Tad politiķi izmanto savā reklāmā Šķērsielu, ka tur nav kas. Kritizē tos, kas ir pie varas. Redz, kā salika stabiņus... Vienmēr atrod, kāpēc tur ir bijuši, sākot no Šlesera, beidzot diez ar ko. Bez tam tur tomēr tas laikmets joprojām parādās. Pilnīgi neiedomājama lieta – mana mazdēla draugs, kas bieži pie mums nāk, pagalmā rotaļājas. Vienreiz viņa vecāki grib atnākt pie mums ciemos, paskatīties, pie kā dēls tik bieži ciemojas. Un ierodas pāris, kas mani nošokēja. Tas patēvs ir Sadama Huseina uzticamā pulkveža dēls, musulmanis, kas izgājis daudz kam cauri, ar rētām. Tāds būdīgs. Viņš tagad dzīvo Šķērsielā.

Nopietni?

Tālivaldis Margēvičs: Nopietni! Tā pasaule atkal nāk Šķērsielā iekšā. Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, pat no tik tālām zemēm atbalss ir Šķērsielā. Tādu gadījumu tur ir daudz.

Gan cilvēkam, gan pelei, murkšķim vai zilonim ir noteikts sirdspukstu skaits dzīves garumā, bet mēs savu sirdi varam trenēt, daudz staigājot – iesaka kardiologs Andrejs Ērglis. Kā pirmajai asinsvadu paplašināšanai pats locīja katetrus un par modernajām tehnoloģijām tagad, par ārstu izdegšanu un viņu algām, arī par iekrišanu vircas bedrē bērnībā un maestro Paula mūžam jauno sirdi – saruna ar Andreju Ērgli Laikmeta krustpunktā.

„Ja mums ir lieli kreņķi, mēs parasti sakām, ka sāp sirds. Un arī sāp, jo sirds uz visu ap mums notiekošo reaģē ātri. Viņa ir ļoti emocionāla. Sirds ir sieviete, un tāpēc mums viņa ir ļoti jāsargā, bet sirds var arī ļoti daudz paciest.” Tā ir teicis Andrejs Ērglis, profesors, kardiologs, kurš savu sirdsdarbu ikdienā veic sava vectēva Paula Stradiņa reiz izveidotajā sirdsdarbā – Stradiņa slimnīcā.

Un vēl viens citāts nu jau par pašu profesoru Ērgli. „Sabiedrība redz Andreju tikai priecīgu, bet lai visu laiku būtu priecīgs, vajag nenormālu iekšējo spēku. Nekāda sniegpārsliņa un balta pūciņa brālis nav, bet viņam ir spēks un viņš ir dāsns un ļoti labsirdīgs.” Tā par Andreju teikusi viņa māsa Jana.

Saruna ar cilvēku, kura dzīve ir tikpat pulsējoša, nemierīga, priekpilna un jūtīga kā mūsu katra sirds.

Andrejs Ērglis: Sirds ir ārkārtīgi mīlīga. (..) Sirds ir ārkārtīgi interesanta. Romāns Lācis kādā sanākšanā teica, ka kardioloģija kā katedrāle. Bet, atklāti sakot, tā sirds ir kā katedrāle. Ja paskatāmies īpaši kādos aprakstos, nezinu, Igo [Viktora], vai vienalga kādu, ko mēs skatāmies, piemēram, par Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā tiešām ir ar kambariem, sirds ir ar priekškambariem, sirds ir ar austiņām. Par austiņām ir vesels stāsts. Sirdij ir iekšā vadīšanas ceļi. Tas ir īpatnēji, ka sirsniņa ir tādas Purkinjē šūnas, kas visu laiku dod impulsu. Un man nekad nav bijis īsti skaidrs, no kurienes viņa ņem tos impulsus.

"Es domāju, ka māku uztaisīt svētkus cilvēkiem, jo viņos ieklausos un tas ir mans lielais trumpis," saka izdevēja Santa Anča un ir pārliecināta, ka internets žurnālus neizkonkurēs. Kāpēc viņa vairās no politikas, bet pati intervijas raksta vismaz divreiz, kā avarēja Repšes džipā un kopā ar Paulu izdzīvoja Krājbankas krahu, arī par sētas bērniem Liepājā un teātra spēlēšanu, vairāk sarunā ar Santu Anču Laikmeta krustpunktā.

Viņai nepatīk, ja viņu salīdzina ar Emīliju Benjamiņu, pirmskara Latvijas preses karalieni. Viņai varbūt nepatīk, ja kāds pavaicā – kāpēc jūs uz sava žurnāla vāka izvēlaties likt tikai skaistas un veiksmīgas sievietes. Un viņai pavisam noteikti nepatīk cilvēki, kuri daudz runā un maz dara. Viņa ir Santa Anča, izdevniecības "Santa" un viesnīcas "Villa Santa" līdzīpašniece. Latvijas veiksmīgākā preses izdevēja jau kopš 90 gadu sākuma.

Santa reiz ir teikusi: “Man visu laiku nav miera, nezinu kur un kā to mieru varēšu atrast. Tāpēc man patīk Raimonda Paula “Mēmā dziesma”.”

Santas saknes ir no Liepājas puses. Viņas senči bija vienkārši zemnieki un diez vai pat Santas vecāki varēja nojaust, ka mazā Santa reiz dienās būs svarīga dāma Rīgā, brauks pa Francijas vīna dārziem un Satversmes tiesas priekšā stāsies kopā ar maestro Raimondu Paulu.

Zinot, cik daudz tu cilvēkus esi intervējusi, man vienmēr problēma sarunas sākumā ir – ar ko sākt. Kas ir tas pirmais jautājums, ko uzdod, jo bieži vien no tā arī ir atkarīgs viss sarunas pavediens. Vai tu atver to cilvēku, vai gluži otrādi – viņš tā kā noslēdzas, aizveras. Ilgi domāju, ar ko sākt sarunu ar tevi, un nevarēju izdomāt. Ar ko tu pati sāktu?

Santa Anča: Pēc manas pieredzes tā ir, ka pirmā stunda aiziet taustoties un jāļauj arī tam cilvēkam pateikt to, ko viņš grib, jo viņš, ja nāk uz interviju, tad kaut kādā ziņā ir sagatavojies, ko grib pateikt. Tāpēc es visas savas intervijas intervēju divas reizes. Kas es domāju, vispār ir tāds unikāls piegājiens. Un esmu arī laimīga, ka varu to atļauties, jo es uzskatu, ka pirmajā reizē mēs kā cilvēki tikai viens otru iepazīstam un visas tās lietas, par ko es kādreiz esmu savās intervijās slavēta, man vienmēr cilvēki ir atklājušies otrajā reizē. Bet, ja tu man prasi, ar ko sākt, es domāju, ka visdrošākais vienmēr cilvēkam ir jautāt par bērnību, jo tā vairāk vai mazāk visiem ir diezgan tuva tēma.

Par bērnību mēs noteikti arī daudz runāsim, bet, ja par intervēšanas mākslu – man ir bijusi tikai viena intervija žurnālista karjerā drukātajā presē, un tas bija žurnāls „Santa”. Tas bija projekts, kad televīzijas cilvēki apmainījās ar rakstošajiem, un man bija redakcijas uzdevums nointervēt Raimonda Paula meitu Aneti Paulu. Tad tik es sapratu, cik grūti ir izveidot un uzrakstīt labu interviju. Mēs tikāmies divas vai pat trīs reizes. Tad es aiznesu uzrakstīto redaktorei. Tur atkal bija labojumi. Es atkal zvanu Anetei, mums vēl ir jātiekas. Un tad, kad jau tas viss ir gatavs, es aizsūtu Anetei, viņa saka – nē, te varbūt to vajag izņemt un es tev kaut ko citu pastāstīšu. Es ar to interviju noņēmos nedēļu vai pat ilgāk. Tas nav viegli uzrakstīt labu stāstu žurnālam.

Santa Anča: Tas jau ir ļoti arī atkarīgs no tā, kāda tev pašam ir tā iekšējā latiņa un cenzūra. Bet tā ir tā, kā tu saki. Protams, ka tas arī atkarīgs no tā otra cilvēka, ko tu intervē. Tu jau toreiz arī biji paņēmis smagu gadījumu. Anete Paula, kurai, manuprāt, tā bija vispār pirmā intervija presē un viņa taču visādi izvairās. Tev bija arī grūts uzdevums, un, pateicoties tavai tuvībai ar Raimondu Paulu, es domāju, tur vispār kaut kas iznāca. Iespējams, citam vispār neizdotos.

Tu esi teikusi, ka tavs uzdevums ir būt pēdējai, kas drukātajai presei Latvijā izslēgs gaismu. Cik tuvu vai tālu tas slēdzis šobrīd ir?

Santa Anča: Mums tagad arī izdevniecībā ir pārmaiņu vēji. Šobrīd gadu ir nostrādājis par direktoru bijušais „Delfu” izpilddirektors Konstantīns Kuzikovs, viņš simtprocentīgi pārstāv digitālos medijus un visu tur zina. Man likās, kad viņš ienāca mūsu izdevniecībā, ka jā, man būs jāatkāpjas jaunu ideju priekšā. Bet tā jau īsti tas nav. Tā tas tomēr īsti nav. Pēc šī gada es teikšu, ka mēs viens bez otra nevaram. Ka es nevaru bez tā digitālā un viņš nevar bez tā drukātā. Jo šobrīd mums digitālajam ir 7000 abonentu, kas arī ir ļoti daudz. Un pēdējā gada laikā tur pa pusotru tūkstoti ir palielinājies. Tad drukātajai presei mums arvien vēl ir 80 tūkstoši [abonentu]. Un man nav cerības un ticības, ka Konstantīns varēs pārņemt visus 80000 drukāto uz digitālo.

Tātad tas slēdzis, ka drukātajā presē jāieslēdz gaisma vēl ir diezgan tālu?

Santa Anča: Man tā liekas, man tā liekas.

Es vienmēr esmu bijis kompromisu cilvēks – saka arhitekts, bijušais diplomāts un ministrs Jānis Dripe. Par paša projektēto baznīcu Maskavā un savu tēvu rakstnieku Andreju Dripi, kā izrādīja Rīgu tagadējam karalim Čārlzam un pieveica 90 kilometru slēpojumu Zviedrijā. Arī par Gaismas pili un koncertzālēm reģionos saruna ar Jāni Dripi Laikmeta krustpunktā.

Jānis – profesionālis kultūras apvārsnī. Tajā viņš ir arhitekts, bijušais kultūras ministrs, diplomāts un pasniedzējs. Izglīto un vēsta par arhitektūru, iestājas par tās nozīmi mūsu tautas un jebkuras sabiedrības dzīvē. Tas viņa dzīvē nesis arī dažādus amatus kultūrpolitikas jautājumos, algotā un arī sabiedriskā kārtā. Ko Jānis Dripe vēl gribētu projektēt un redzēt to topa un vai ar viņam piemītošā diplomāta dotībām ir kāds, ar kuru nav izdevies atrast kopīgu valodu?

Jūsu darba mūžs ir piepildīts ar darbu Latvijā, arī ārpus Latvijas, un bija laiks, kad jūs, metaforiski sakot, skicējāt un īstenojāt Latvijas kultūras ministra uzdevumus. Tad nonācāt diplomātiskajā dienestā un bijāt Rīgas galvenais arhitekts. Un darbs valsts un pašvaldības labā un radošie projekti ir bijusi visa jūsu ikdiena dzīvē. Katru no šiem punktiem nedaudz pieskarsimies sarunā, bet kāda ir šī brīža jūsu aktualitāte?

Jānis Dripe: Šobrīd es baudu to situāciju, ka esmu starp gudriem cilvēkiem īpašā ēkā. Un tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Es kādu savu darba daļu arī esmu veltījis – un jūs jau pieminējāt periodu Valdemāra ielā 11, Kultūras ministrijā. Tolaik bija dzīva ideja par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Vajadzēja izvēlēties, kas uzraudzīs šo procesu. Un tolaik mēs izvēlējāmies starptautisku kompāniju "Hill International", ko nekad nenožēloju, jo mazā korporatīvā valstī ir ļoti labi, ka kāds procesus un sarežģītus procesus pieskata no ārpuses. Tas šodien ir aktuāli arī "Rail Baltica" gadījumā. Bet jā, atrašanās Nacionālā bibliotēkā, svinēt Birkerta simtgadi un baudīt šo ēku kā patiesu kultūrvietu un izziņas vietu, un gudras kolēģes sev apkārt – tā ir sava veida laime.

Es jau uzskaitīju jūsu darba dzīves posmus. Kurš jūsuprāt, ir bijis visnozīmīgākais, kas ir visvairāk ietekmējis?

Jānis Dripe: Es pārliecinājos, ka arhitekta izglītība dod diezgan labas iespējas. Protams, tās ir dzīves sakritības, un man šie dažādie darbi ir nākuši kā piedāvājumi. Nekad īpaši tos neesmu pats meklējis. Šo pēdējo darbu ieskaitot. Bet kaut kāds brieduma periods, sapratne, ka kaut ko tu jau šajā dzīvē zini, un tajā pašā laikā tas ir pilnīgi jauns lauks, pilnīgs izaicinājums bija pieci gadi Zviedrijā vēstnieka amatā. Es tolaik novērtēju, ka valsts sekretārs Māris Riekstiņš un tolaik ārlietu ministrs Valdis Birkavs man uzticēja šo darbu. Tā bija drosme no viņu puses. Bet viņu tolaik rekrutēja dažus bijušos ministrus – Andris Piebalgs kļuva par vēstnieku Igaunijā, pēc tam Briselē. Pēc tam divi termiņi komisāra amatā. Es gribu teikt Andris jau tolaik tā kā bija mazliet mirdzēja starp mums pārējiem un skaidrs, ka Tallina viņam par šauru. 

Jā, Zviedrija, tas bija kaut kas skaists, skaista zeme ar tradīcijām, arhitektūru, ar latviešu kopienu. Man kaimiņos Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš, izcils dizainers. Visa tā iepazīšanās ar diplomātijas niansēm – tas vēlāk dzīvē lieti noderēja. Varbūt gaišākais periods manā darba dzīvē.

Lai nopelnītu naudu, ir jāiet pret straumi – saka uzņēmēja Ieva Plaude-Rēlingere. Skaistumkopšanas jaunumus joprojām vispirms izmēģina pati, bet no politikas tagad turas tālāk. Par tēvu, Smiļģi un teātra leģendām bērnībā, par lekcijām universitātē miličiem un operas festivālu rīkošanu Vācijā. Arī par izvēlēm ģimenē – saruna ar Ievu Plaudi Rēlingeri Laikmeta krustpunktā.

„Vecāki man 18 gadu vecumā pateica: „Mēs, protams, tev palīdzēsim spert pirmo soli, bet ne vairāk, kaut vai tu pēc tam grāvmalā vaļātos.” Jā, dzīvē visu esmu sasniegusi saviem spēkiem. Vienmēr man absolūti svarīga bijusi mana brīvība, tiesības darīt to, ko pašai gribas.” Šos vārdus ir teikusi mūsu raidījuma viese Ieva Plaude-Rēlingere.

Viņa ir uzņēmēja, jau gadu desmitiem saistīta ar skaistumkopšanas jomu. Biznesā piedzīvojusi gan ierindošanu Latvijas miljonāru sarakstā, gan bankrota procedūras un tiesu lietas. Viņa ir kāpusi un kritusi, un tad atkal kāpusi pa savas dzīves un Latvijas jaunāko laiku laikmeta kāpnēm.

Citāts ir izvēlēts no Mārtiņa Ķibilda raksta 1996. gadā laikrakstā „Diena”, kas tolaik bija pirmais plašākais apraksts presē par to, kas 90. gados ir Ieva Plaude. Publikācijas nosaukums „Postfeministe Ieva” un tajā par viņu izsakās Raimonds Pauls, Alvis Hermanis, Maija Tabaka un daudzi citi. Vērtējumi ir tikpat atšķirīgi kā sabiedrības priekšstati par to, kas ir Ieva Plaude. 

Raimonds Pauls saka: „Viņa ir cilvēks, kurš iedomājas, ka var iet pāri līķiem, lai dabūtu savu. Nāk prātā salīdzinājums ar vienu zivi – haizivs to sauc.” Alvis Hermanis pirms 30 gadiem atkal saka šādi: „Ja kāds man no sākuma teātrī ir palīdzējis, tad tā ir tikai Ieva.” 

Un vēl šajā rakstā var uzzināt, ka bērnībā reiz viņu mazu meiteni pieskatījis leģendārais teātra režisors Eduards Smiļģis. Viņš sešgadīgo Ievu modinājis ar vārdiem – „Celies, celies! Tavā vecumā Mocarts jau orķestri diriģēja.” 

Ievas dzīvē bijis arī kāds nopietns pārbaudījums, daudz smagāks par biznesa zaudēšanu. Ievas Plaudes-Rēlingeres piedzīvotais un pieredzētais ir Latvijas laikmeta stāsta vērts.

Raidījumā daudz runāsim par to, kā jums ir klājies agrāk. Bet kas ir Ieva Plaude-Rēlingere šodien – kas jums liek smaidīt šodien un kas iedrošina? Kāda ir jūsu ikdiena tagad?

Ieva Plaude-Rēlingere: Tas apraksts, ko jūs nolasījāt, mani līdz asarām aizkustināja, jo es noteikti ikdienā nedomāju par pagātni. Manuprāt, lai cilvēks būtu jauns, un es gribu būt priecīga jebkurā vecumā, tad ir svarīgi, ka ir šodiena, ir svarīgi, ka ir plāni uz priekšu. Ir svarīgi dzīvot. Es diezgan apzināti esmu ilgus gadus izvairījusies vispār pieskarties pagātnei, jo kuru tā interesē, izņemot mani. Es esmu arī diezgan skeptiska par to, ka cilvēki raksta savas biogrāfijas vai pagātnes grāmatas. Tanī brīdī, kad es nomiršu, tad jau kāds varēs kaut ko uzrakstīt. Bet šodien es esmu vēl pilna enerģijas. Es katru dienu strādāju – tieši tāpat kā pirms gadiem četrdesmit un man ir daudz jaunu, jauku plānu. Tas arī aizņem manu šodienu.

Esmu lasījis, ka jums mājās esot pat kastēs salikti dažādi materiāli, arī par tēvu. Tolaik jūs teicāt, ka vēl nav laiks pienācis, ka nav vēlme to visu pārskatīt, pārlūkot. Kā ir tagad?

Ieva Plaude-Rēlingere: Kas attiecas uz manu tēvu, tur es savu pienākumu esmu izpildījusi. Faktiski tas vilkās daudz ilgāk, nekā man kādreiz likās. Uzrunājot Paulu Bankovski, kurš jau bija sācis interesēties par manu tēvu.

Mākslinieks, scenogrāfs Arnolds Plaudis.

Ieva Plaude-Rēlingere: Pauls Bankovskis gribēja rakstīt mana tēva biogrāfiju. Man tas bija liels pagodinājums un arī ārkārtīgi interesants gads, kad es kopā ar Paulu strādāju un varbūt arī ieraudzīju dažas sava tēva biogrāfijas detaļas, kuras es nezināju. 

Kad Pauls jau aizgāja no mums, tas arī bija traģiski. Es emocionāli, man liekas, biju ļoti iesaistīta, un Paula nāve faktiski arī uz mani atstāja tādu lielu iespaidu. Bet pēc tam man palīgā nāca Vija Kilbloka. Un pateicoties "Zvaigznei", mēs izdevām grāmatu "Peldētājs". Vijai ir humora izjūta, viņa teica, ka tagad, kad sākas peldēšanas sezona, varētu to grāmatu atkal pareklamēt. Bet manam tēvam tieši dzīve aprāvās baseinā peldēšanas treniņu vidū. Un diez vai tā būtu labākā reklāma. 

Es vēlos teikt, ka šī grāmata, protams, ir Paula Bankovska versija par manu tēvu. Ne es, ne arī Pauls, mēs jau nezinām, ko viņš pa īstam domāja. Man mājās ir izstāžu zāle, kuru arī, lai cik interesanti nebūtu, uztaisīja pats Arnolds Plaudis. Arī viņam bija lieliska humora izjūta. Viņš teica, ka… Bija 2008. gada krīze, visi sāka taupīt naudu, nevarēja neko izdot, un mans tēvs pierunāja manu asistenti paņemt pietiekami lielus finanšu līdzekļus tiem laikiem, man liekas, tie bija kādi 40000 eiro, un viņš uzbūvēja pats savu izstāžu zāli. Es ticu liktenim un ticu kaut kādām sakritībām, jo tieši tajā brīdī, kad tā izstāžu zāle bija gatava, viņš pats bija pielicis visus darbus pie sienām un vajadzēja tikai grīdlīstes pabeigt. Un tajā dienā viņš arī aizpeldēja baseinā.

Mēs jūsu tēvu šodien raidījumā vēl pieminēsim. Bet par jūsu pašu ikdienu... Es jūs sagaidīju šodien pie radio durvīm – smaidīga, dzirkstoša, bet ar diviem kruķiem, jāsaka kā ir.

Ieva Plaude-Rēlingere: Liktenis vienmēr man māca ko jaunu un man gadījās nokļūt traumu slimnīcā. Un tas viss bija ļoti pozitīvi un pat ne pārāk ilgi vilkās, bet man tagad ir četras vai pat sešas nedēļas jāstaigā ar kruķiem. Es sapratu, ka man ir atkal dots jauns pārbaudījums – mācīties pazemību, jo ar manu tādu diezgan dumpiniecisko raksturu man ir ārkārtīgi grūti visu laiku palūgt kādam, lai iedod man ūdeni, lai iedod man kafiju, lai atver man durvis, jo katrā rokā ir pa kruķim. Un dažas dienas es smejos, dažas raudu, nu tagad jau esmu pieradusi. Jau ir trešā nedēļa.

Jūsu mūža darbs ir skaistumkopšanas joma, skaistumkopšanas bizness. Tagad tiek runāts, ka mākslīgā intelekta laikā daudzas jomas pazudīs, bet šķiet, ka skaistumkopšana būs mūžīgi. Ssabiedrība noveco, ļaudis gribēs izskatīties arvien jaunāki, un šobrīd skaistumkopšana ļauj 70 gadu vecumā izskatīties par 20-30 gadiem jaunākam. Skaistumkopšanas biznesam ir nākotne?

Ieva Plaude-Rēlingere: Jūs atkal mani sasmīdinājāt. Skaistumkopšanas biznesā pats pamats ir atcerēties, ka, sevi kopjot, tas neizmaina tavu vecumu. Ir vienmēr ļoti skaidri jāsaprot, cik tev ir gadu, jo labam izskatam tieši ar mēģinājumu izlikties citā vecuma grupā nekad nav izdevies un tas vienmēr izgāžas ar lielu blīkšķi. 

Man pašai ir pieci principi, kā rokā ir pieci pirksti, lai es pati varu atcerēties un neaizmirst, kas ir jādara, lai cilvēks būtu skaists. Un tai svarīguma secībā pirmās ir domas. Šis pavisam nopietni. Es neesmu redzējusi ļaunu cilvēku, kas būtu skaists. Domas, tava dvēsele, tava arī mūžam ilgā cīņa pašam ar sevi. Otrais ir fitness, kustība. Vienalga kā, bet vajag kustēties. Tamdēļ arī mana šī epopeja ar kruķiem, lai es varētu vēl nākamos 30 gadus tikpat aktīvi kustēties, jo es, mežā ejot, pēkšņi pamanīju, ka man ir drusku kustību ierobežojumi. Laikam jau dēļ vecuma, bet to skaļi nepatīk teikt. Trešais ir ēdiens. Ir tomēr ārkārtīgi svarīgi, ko mēs apēdam, lai cik banāli tas neizklausītos. Es neesmu arī nekāda augstas kulinārijas īpaša cienītāja. Man liekas, jo ēdiens ir pieticīgāks un vienkāršāks, bet dabiskāks - ir skaidrs, ko tu apēd, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tad ir higiēna. Varbūt šis princips bija svarīgāks pirms 20 gadiem. Tagad cilvēki it kā mazgājas, lai mēs varētu viens otru cienīt, braucot pārpildītā tramvajā vai trolejbusā. Un tikai piektais ir skaistumkopšana. Tas, ko mēs saprotam ar šo vārdu, kur ir friziera pakalpojumi, kosmētikas pakalpojumi, nagu kopšanas pakalpojumi. Tad vēl kādi 20 modernie termini, kuros man liekas īsti arī speciālisti vairs nespēj orientēties.

Kur visā šajā uzskaitījumā ir botokss un hialurons?

Ieva Plaude-Rēlingere: Tas ir tikai pie piektā. Tu vari špricēt botoksu, cik tu gribi, bet tu jau nevari izskatīties 20 gadus jaunāks. Tā kā es tiešām esmu nozarē dažnedažādās lomās un situācijās jau 30 gadus, tad arī man liekas, es ar tādu vieglu ironiju skatos, un faktiski es pati arī ikdienā lietoju septiņus produktus. Tas ir pilnīgi pietiekami un vairāk nevajag.

Jūs arī visus produktus un visas jaunākās inovatīvās metodes, kā saka, pati uz savas ādas pārbaudāt?

Ieva Plaude-Rēlingere:  Atzīšos, jā, bet tikai līdz kaklam. Ar savu seju es esmu ārkārtīgi piesardzīga. Es lietoju tikai to, ko es labi pazīstu. Interesanti ir tas, ka sejas āda tiešām cilvēkam atjaunojas katras 28 dienas. Un cilvēki bieži netic, ka rutīna, ikdienas sevis kopšana ir daudz svarīgāka nekā krēma cena, kuru tu lieto. Bet jā, es pārbaudu uz sevi visu, ko vien var. Vienīgais, ko es neesmu pārbaudījusi, ir botokss un filleri, jo tur man bailes. Bija stāsti, ka filleri pārvietojās pa seju. Es vienreiz iešpricēju ceļgalā. Jā, es mēģinu pārbaudīt visu, ko vien var man. Man liekas, ka tu nevari stāstīt citiem, ja tu pats neesi pārbaudījis un nezini.

Nevajag noniecināt savas tiesības izvēlēties varu Latvijā, bet pirms balsošanas – pētiet kandidātu "kredītvēsturi" nevis lozungus. Tā iesaka jurists Gunārs Kusiņš. Kā Saeimā piedalījās likumprojektu tapšanā un cik sarežģīti ir pieņemt nepārsūdzamos Satversmes tiesas spriedumus, arī par vidusskolēnu zināšanu robiem Latvijas vēsturē – saruna ar Gunāru Kusiņu Laikmeta krustpunktā.

21 gadu Gunārs Kusiņš ir bijis klāt Saeimas izstrādātajiem likumiem, tātad tam, kā ar likumu veidota mūsu valsts. Tad desmit gadus bijis Satversmes tiesas tiesnesis,  jau vērtējot tās normas likumos, pret kurām kāds iebildis. Tagad, tāpat kā vēl pirms šiem vairāk nekā 30 gadiem viņš ir atgriezies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un savus studentus konsultē tāpat kā toreiz, tikai klātienē. Laikmeta krustpunktā jurists, bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesnesis, strādājis arī pie diviem prezidentiem Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā, vairāku grāmatu un publikāciju autors Latvijas Universitātes Senāta senators Gunārs Kusiņš.

Priekšvēlēšanu laiks, kuru jau tagad zināmā mērā piedzīvojam, ar zināmu regularitāti ir arī brīdis, kad cilvēki runā gan par tautas vēlētu prezidentu, gan par to, vai būtu vajadzīga vēlēšanu sistēmas maiņa. Vispirms par pēdējo. Cik, jūsuprāt, kvalitatīva ir bijusi līdz šim jums dzirdētā diskusija par to, ka Latvijā būtu nepieciešams mainīt vēlēšanu sistēmu? Cilvēki, kuri vēlas ienākt politikā, ir sevi pieteikuši tieši ar šādu uzstādījumu.

Gunārs Kusiņš: Es gan uz šo lietu raugos nedaudz savādāk, ja tā drīkst teikt, jautājuma uzdošanas secībā. Vispirms es gribētu uzdot jautājumus, kas pašreizējā sistēmā ir slikti? Lai gan ar vārdu vēlēšanu sistēma dažādi cilvēki saprot nedaudz atšķirīgas lietas, bet es pirmo jautātu, kas šobrīd ir slikti? Es vienmēr esmu aizstāvējis tādu viedokli, ka jālabo ir tas, kas ir nepareizi, nevis vienkārši jāmaina tādas iedomātas vajadzības dēļ vai vienkārši greiza priekšstata dēļ, ka kaut kas ir jāmaina. Jebkuriem piedāvājumiem ir jānovērš kaut kādi trūkumi. Es teiktu, arī man pašreizējā vēlēšanu likuma ietvaros ir vairākas tādas lietas, kas ne īpaši labi patīk. Vienkārši laika gaitā tas Saeimas vēlēšanu likums, kas ir pieņemts un jau tiek piemērots no 5. Saeimas līdz 14. Saeimai, ir jau veikti grozījumi, bet ir atsevišķas lietas, kas vēl aizvien nav izlabotas. Bet par šo būtu vēlama plašāka diskusija. Sabiedrībā tā notiek šobrīd, bet ne tādā formātā, kā man gribētos. Vajadzētu identificēt, kas ir slikti, ar kādiem līdzekļiem to varētu labot, jo ne vienmēr jālabo likums. Manā skatījumā likums ir pēdējais līdzeklis, kā kaut ko labot. Pirmkārt, ir jāizvērtē visādas alternatīvas, nevis vienkārši jāaizņemas no kādas citas valsts modelis. Bieži vien tas, kas citā valstī strādā, Latvijā nebūt nav piemērots.

Bet tas, kas ir izskanējis par to, kā vēlēšanas organizēt savādāk, ka būtu vajadzīgs izvēlēties varbūt tikai konkrētus cilvēkus, balsot par cilvēkiem, nevis par sarakstiem. Vēl dažādas idejas ir izskanējušas. Vai tas jums ir šķitis kvalitatīvi vai tie ir tādi zibšņi, lai cilvēki šūmētos, bet beigās jau līdz šīm vēlēšanām noteikti nekādas izmaiņas nebūs.

Gunārs Kusiņš: Līdz šīm vēlēšanām noteikti nē. Es gan atbalstītu diskusiju par to, vai pašreizējā vēlēšanu sistēma ir vislabākais iespējamais modelis. Ja man uzreiz jāsniedz atbilde, es vēl aizvien uzskatu, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vispiemērotākais modelis gan Latvijas nacionālā sastāva dēļ, gan arī politisko tradīciju dēļ. Līdz ar to tie Satversmes tēvi, kas to ir kādreiz iedibinājuši, man liekas, viņi ir piedāvājuši tīri labu modeli.

Bet tas, ko jums šķiet, ka vajadzētu mainīt, tās ir nelielas nianses, vai tās jau būtu būtiskas pārmaiņas? Jūs pirms tam atbildē teicāt, ka ne līdz galam viss ir šobrīd tāds, ka to varētu tomēr mainīt.

Gunārs Kusiņš: Divas lietas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēku mobilitāte ir ievērojami atšķirīga no tās, kas bija pirms 100 gadiem, un pat 90. gadu sākumā nebija tādas iedzīvotāju mobilitātes. Ja mēs paraugāmies uz to, kādas konsekvences tas rada Saeimas vēlēšanu kārtībā. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo ļoti daudz vēlētāju, un ar to ļoti daudz es saprotu tā, ka varētu saskaitīt. Ārpus Latvijas ir ap 250 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Viņi visi gan nav vēlētāji, ir tādi, kas vēl nav sasnieguši vēlēšanu vecumu. Bet vēlētāju skaits ir samērojams ar Kurzemes apgabala vēlētāju skaitu un tuvojas Latgales vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam. Šobrīd visas šīs ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu balsis tiek pierēķinātas mandātu skaitam Rīgā. 14. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 36 mandāti. Es neesmu tā ļoti precīzi rēķinājis, bet man liekas, uz šīm vēlēšanām varētu būt jau 38. Tas ir izteikti neproporcionāli. Pie kam Saeimas deputātu skaits ir 100, ja Rīgā ir 38, tas nozīmē, ka pārējos ir mazāk. Man liekas, 5. Saeimas vēlēšanās Latgalē bija 20 mandātu, tad šobrīd Latgalē ir 13 mandātu. 5. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 24, tagad ir - 36, būs - 38.

Tas nozīmē, pārstāvniecība ir disproporcionāla.

Gunārs Kusiņš: Es atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ideju, bet man šķiet, ka pieci ir par maz un Rīgā ir izteikti par daudz. Te būtu acīmredzami kaut kāds risinājums nepieciešams. Te kaut kas ir aizgājis pilnīgi nepareizi. Laika gaitā tas tā ir izveidojies. Tas ir tikai viens no iespējamajiem risinājuma variantiem.

Tas ir noteikti temats, par ko, kā jūs teicāt, ir nepieciešama plašāka diskusija, un to vismaz ir vērts pārdomāt.

Gunārs Kusiņš: Un to ļoti dažādi var risināt. Mēs neesam unikāli ar to, ka cilvēki, kas ir pilsoņi, dzīvo ārpus. Ir valstis, piemēram, Polija, kur ļoti daudz Polijas pilsoņu dzīvo ārpus Polijas. Man liekas līdzīga problēma, ja to var saukt par problēmu, ir lietuviešiem. Tieši tāda pati situācija. Dažādi risinājumi. Bet tas, kas man ne īpaši labi patīk, ka bieži vien šie risinājumi tiek piedāvāti kā tādas "ātras idejas", nepārdomājot iespējamās konsekvences. Likumos bieži vien ir savas konsekvences. Pamainot kaut ko vienā vietā, uzreiz citā vietā kaut kas ir savādāk.

(..)

Ko jūs varbūt novēlētu, lai mēs vairāk uzticētos savai valstij, lai būtu prasmīgāki, vērtējot pieņemtos lēmumus? Tajā pašā laikā, lai mēs arī zinātu savas gan tiesības, gan atbildību paši pret savu valsti katru dienu.

Gunārs Kusiņš: Mēģināšu tādu provokatīvu priekšlikumu uzreiz – es jums pateikšu, kā jābalso vēlēšanās. Jūs iepletāt acis.

Man ļoti nepatīk, ka bieži saka, ka balsij nav nozīmes un nevajag iet uz vēlēšanām. Es taisni pretējo gribu teikt, ka nevajag noniecināt savas tiesības un šo Latvijas politiskajā sistēmā ietverto shēmu, ka Saeima ir patiesībā varas centrs un tieši vēlētāji ir tie, kas izvēlas, kuri tad būs tie 100 deputāti.

Man nav, protams, receptes, kā atšķirt tos, kas būtu cienīgi, no tiem, kas varbūt vēl nebūtu cienīgi, bet nav arī tādas vienas labas receptes, kā atšķirt partiju, no citas partijas, kurai uzticību nedāvāt. Bet tas, ko es gribētu ieteikt – man liekas, ka būtu daudz vairāk jāpievērš laika tieši izvēles procesam. Dažkārt prasa – par ko jābalso? Es saku – pētiet "kredītvēsturi", to vārdu bieži vien tagad saka. Ir jāpēta gan kandidāta nosacīti "kredītvēsture", gan partijas "kredītvēsture". Dažas partijas maina nosaukumus, pārgrupējas. Nevajag lasīt tikai tos lozungus. 

Bieži vien jūs diezgan labi zināt, kuram cilvēkam var uzticēties un kuram nevar uzticēties kaut kādos ikdienas jautājumos. Tos pašus kritērijus jūs varat ņemt un par kandidātiem paskatīties, ar kuriem jā, ar kuriem nē. Un visbeidzot,

ja man jāmēģina kaut kādi tādi kritēriji [piemērot], es neteiktu, ka liela nozīme ir partijas piederībai. Latvijā diezgan liela nozīme ir arī paša kandidāta rakstura īpašībām.

Daudzās partijās ir visnotaļ cienījami cilvēki, un nevarētu teikt, ka tikai partijas "cepure"ir tā izšķirošā. Bet trīs lietas gan. Es noteikti aicinātu raudzīties uz tiem kandidātiem, kas iestājas par likuma varu, par valdības atbildību Saeimas priekšā, par varas dalīšanu, nevis par autoritāru iekārtu. Mums ir bijuši mēģinājumi ar autoritārās iekārtām, kas ir beigušies slikti. Un jāsaka, ka visa vēsture liecina, ka autoritāra iekārta neved ne pie kā laba. 

Nākamais, es noteikti aicinātu raudzīties labvēlīgāk uz tiem, kas saka, ka jābūt iespējai publisko naudu pārbaudīt, ka ir budžeta pārskatāmība. Jo bieži vien, nepiekļūstot šādai informācijai, arī kādi negodīgi cilvēki mēģina slēpt un izpļekarēt naudas līdzekļus. Latvijas budžets nav pārāk liels, būtu pavisam nepareizi, ja vēl tur slēptu kaut ko. Nepieciešama maksimāli iespējamā, ne simtprocentīgi, bet maksimāli iespējamā pārskatāmība, caurskatāmība.

Un visbeidzot es aicinātu raudzīties uz tiem, kas atbalsta cilvēka pamattiesību ievērošanu. Tas ir mūsu pamatinstruments pret valsti. Ja kāds saka, ka cilvēktiesības vajag ierobežot – jā, tad [vajadzīgs] kaut kāds pamatojums. Šīs trīs lietas nav ne par vienu politisko partiju, ne – par, ne – pret. Bet es aicinu, lai vēlētāji rūpīgi pārdomātu savas izvēles, jo tie 100 deputāti nokļūst tikai tad, ja par viņiem ir nobalsojuši Latvijas pilsoņi.