Laikmeta krustpunktā

Teātris kļuvis par tādu sintētisku mākslu, kas nesastāv tikai no aktiera spējām, un man tas vairs nesniedz tādu gandarījumu – saka aktieris Zigurds Neimanis. Par jokiem no skatuves agrāk un tagad, īso kinokarjeru un kā veidoja leģendāro seriālu "Dzīvoklis", kāpēc raksta grāmatas un kas kopīgs ar hokejistu Balderi saruna ar Zigurdu Neimani Laikmeta krustpunktā.

Tuvojas Latvijas Radio simtā jubileja un šīs reizes raidījumaviesi ar Radio māju Doma laukumā saista krietns radošās dzīves mūžs. Ar radio starpniecību viņš mudinājis klausītājus kaut uz brīdi pasmaidīt, aizmirst mūsu ikdienas raizes un likstas, īpaši jau 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktieris Zigurds Neimanis kopā ar kolēģiem ironiski un asprātīgi dokumentēja pārmaiņu laiku, Latvijas politisko un saimniecisko dzīvi " "Provinces dzīves ainiņās". Pārlūkojot Latvijas Radio skaņu ierakstu bagātību, fonotēkā var atrast vairāk nekā 400 ierakstus ar Zigurda Neimaņa balsi. Tie nav tikai joku raidījumi. Pie Radioteātra mikrofona ierakstīti arī lieli iestudējumi un pat dziesmas. 

Zigurdu Neimani un viņa kolēģi Voldemāru Šoriņu var saukt par pirmajiem mūsdienīgajiem pasākumu vadītājiem, izklaidētājiem un šovmeņiem Latvijā. Zigurda Neimaņa aktiera mūžs saistīts ar Nacionālo teātri, bet daudzi radoši darbi tapuši arī Latvijas Televīzijā. Ar seriālu "Dzīvoklis" tika aizsākta vakara TV seriālu ēra Latvijā. Lai arī no viņa mūždien tiek gaidīti joki, ikdienā Zigurds Neimanis ir gana nopietns. Viņa aizraušanās ir kriminālromāni un arī pats sarakstījis detektīvromānu "Dubultportrets". 

Vai jums ir atmiņā pirmie soļi Radio mājā? Daudz ir darīts, daudz ir ierakstīts, kāds bija pats sākums? Radio arhīvā dokumentēts pirmais ieraksts ar jūsu balsi 1971. gadā. Tas ir Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs", režisors Alfrēds Jaunušans. Rakstīts - Zigurdam Neimanim jaunekļa loma.

Zigurds Neimanis: Es gan nebūšu pārliecināts, ka tas varēja būt pirmais ieraksts, jo tajā laikā radio nepārtraukti tapa dažādi iestudējumi.

Tas ir senākais, kas ir dokumentēts.

Zigurds Neimanis: Varētu tā būt. Agrāk jau gandrīz visas teātra izrādes ierakstīja arī radio. Lai cilvēki, kas netiek uz teātri atbraukt un apskatīties, lai dzird pa radio. Tagad to dara televīzija arī, filmē un parāda. Bet tur acīmredzot notiek kaut kāda atsijāšana, jo visu jau nevar parādīt. Tā arī patiesībā ir viena no manām pirmajām lomām vispār teātrī.

Agrāk radio programmā humors skanēja daudz un bieži, arī raidījumos, kuros jūs piedalījāties. Šobrīd ir vien kāda reta humora pārraide. Vai tas ir tādēļ, ka mēs vairs neprotam jokot? Mēs negribam jokot? Vai arī šis ir tāds laiks pasaulē, kad varbūt prāts uz jokiem nenesas?

Zigurds Neimanis: Drīzāk pēdējais arguments man liekas, sakarā ar ģeopolitisko stāvokli. Es domāju, ka tas, ko mēs ik vakaru dzirdam ziņās, nevar rosināt uz lieliem priekiem. Bet tas jau nenozīmē, ka nenotiek dziesmu svētki vai lieli pasākumi un ka Miķeļu gadatirgus. Es domāju, ka tur arī varbūt ir radio vadības nostāja – vai tas ir vajadzīgs vai nav? Ja kāds uzskatīs, ka vajag, gan jau atrastos cilvēki, kas varētu kaut ko uzrakstīt un arī kāds kaut ko varētu smuki ierunāt. Bet varbūt arī šis ir tas gadījums, kad piedāvājumu jārada pieprasījumam. Kā jau es teicu, tā situācija patlaban, dzīvē nav tik spoža, lai mēs gribētu pieprasīt – dodiet mums jokus, dodiet jokus.

Kad skatāties vai klausāties radio ziņas vai kādu televīzijas vakara ziņu izlaidumu, tiešām ir tā sajūta, ka prāts uz jokiem nenesas? Vai dažbrīd – nezin, ja ir kāda reportāža no Saeimas – tomēr pie sevis pasmaidāt?

Zigurds Neimanis: Tas arī ir teātris. Bet olitika jau vispār ir teātris. Es domāju, ka tas ir zināmā mērā likumsakarīgi, un jābrīnās, kā mēs esam tik daudz labas "aktierus" ievēlējuši Saeimā un neesam viņus aizsūtījuši uz teātriem strādāt.

Esmu dažkārt runājis ar dažiem jūsu kolēģiem, un viņi pat aizvainojas, kad teātri salīdzina ar politisko teātri, jo īstam aktierim tā ir izglītība, tev ir ilgi jāmācās, tev ir sevi jāpierāda. Dažam labam Saeimas namā – vēl augt un augt līdz aktieriem.

Zigurds Neimanis: Var jau it kā pamanīt, ka cilvēks vienkārši runā to, kas viņam ir iedots uzrakstīts, vai kāds cits gudrāks ir pateicis pirms viņa. Bet aktieris jau arī patiesībā ir tāds, kurš ar savām domām reti kad uz skatuves kāpj. Viņš runā tekstu, ko kāds cits ir uzrakstījis. Kaut kādas paralēles vilkt var.

Kas jūs šobrīd mūsu ikdienā satrauc? Vai varbūt gluži otrādi  – dod tādu pārliecību un cerību, zinot visu, kas mums šobrīd apkārt notiek?

Zigurds Neimanis: Es laikam pēc dabas esmu optimists un man liekas, ka viss nokārtosies pats savā ceļā. Jo, manuprāt, kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka 90% problēmas atrisinās pašas no sevis, kādi 10 procenti problēmu nav atrisināmas. Un tad vai ir vērts dēļ tiem atlikušajiem 10% iespringt? Protams, varētu teikt – vēsturi veido cilvēki un visa cilvēce kopā, bet principā tie jau ir daži cilvēki, kas to vēsturi veido. Un pa lielākai daļai viņi vienmēr ir bijuši psihopāti. Tas ir vienkārši dīvaini, kā tas var būt. Laikam to cilvēku ambīcijas ir tik lielas, ka viņi vairs nevalda paši pār sevi.

Bet kā savaldīt šos psihopātus? Viņi ir daži, kuri šobrīd nosaka to pasaules toni.

Zigurds Neimanis: Man gribas domāt ķecerīgi – viņiem nav gadījušās īstās sievietes. Nē, nopietni! Man liekas, ka sieviete var ļoti ietekmēt vīrieti un, ja viņiem ir, kā saka, blakus sieviete, kuru viņš mīl un ciena, viņam ir grūti būt nelietim, vienkārši tas pēc definīcijas neiet kopā. Ja tiem tagadējiem dižgariem, ja tā var izteikties, būtu laimējies dzīvē ar sievietēm, man liekas, stāvoklis varētu nebūt tik traģisks. Bet varbūt es kļūdos.

Es varu sarunāt diezgan daudz, ja man ir ko teikt, bet galvenais jau ir sasniegt rezultātu – par savu apņēmību saka Žanete Grende, Ziedoņa un tagad arī Purvīša muzeja veidotāja. Kā sports izglāba no nabadzības bērnībā, kā iepazinās ar Ziedoni un taisīja kopīgu biznesu, arī par skandāliem ministres krēslā un mācīšanos pateikt nē – saruna ar Žaneti Grendi Laikmeta krustpunktā.

Ejam dzert kafiju! Tā mūsu raidījuma viesi pirmo reizi uzrunājis dzejnieks Imants Ziedonis. Viņu satikšanās notikusi saulainā 1. aprīļa dienā Vērmaņdārzā, un pēc pirmās kafijas tika izdzertas vēl neskaitāmas krūzītes, vēlāk pievienojot arī mazu balzamiņu.

Imants iemācīja man daudzas vērtīgas pamatlietas. Viena no tām – vienmēr teikt jā. Ja pasaki nē, tad nogriez Dieva tev noteikto ceļu. Saki jā, un tev nāks,”  šādus iedrošinājuma vārdus no dzejnieka tagad atminas Žanete Grende.

Viņa ir Imanta Ziedoņa muzeja rosinātāja un veidotāja, daudzu radošu ideju īstenotāja, bijusi arī kultūras ministre un uzņēmēju organizācijas vadītāja. Bet agrākos gados arī aktīva sportā un savulaik ļoti populārās orientēšanās sacensības „Magnēts” arī ir viena liela daļa no viņas aktīvās dzīves. Vai tiešām dzīvē vienmēr ir jāsaka jā, pat ja uz to mudina Ziedonis? Vai ir jāsaka jā, ja tevi aicina politikā un piedāvā kultūras ministra krēslu? Krēsls saļodzījās un kritiens no tā bija gana smags. Varbūt šī bija tā reize, kad vajadzēja pateikt nē? Arī šo jautājam Žanetei Grendei.

Mēs tiekamies jau rudens laikā un es atminu sev viena no nedaudzajām intervijām ar Imantu Ziedoni, un man bija liels pārsteigums, ka viņš teica, ka tieši rudens ir viņa mīļākais gadalaiks. Kad viss ir nobriedis. Man likās, kā – Ziedonis – tur pavasarim vajadzētu būt? Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks?

Žanete Grende: Mans mīļākais gadalaiks noteikti ir pavasaris! Nav nekas skaistāks par laiku no maija līdz Jāņiem. Viss tas zaļums, tā mainība, plaukšanas smarža. Es gaidu ceriņus, tad jasmīnus, tad peonijas. Un tas ir brīnišķīgs laiks man. Arī martā esmu dzimusi.

Un kā ar gada tumšāko laiku sadzīvojat, kad daudziem nāk arī tumšākas domas un varbūt tāds gurdenums?

Žanete Grende: Pa dzīvi – bez tā, ka vienmēr ir jāsaka jā, es esmu iemācījusies, ka vienmēr jāpadomā – vienalga, kas notiek, kāpēc tas ir labi. Un ziemā man ļoti patīk slēpot ar distanču slēpēm un ziemā man patīk tā saule sniegā, un tas sniegs tik skaisti vizuļo. Un Ziedoņa sarmas, viņš saka – Žanete, tādas sarmas kā Latvijā nav nekur pasaulē. Un to visu skaisto ieraudzīt jau arī ir tas, kas dod tai dzīvei jebkurā situācijā prieku. Es jau saprotu, ka būs tūlīt novembris un tumšie vakari. Jāizdomā kaut kas, ko darīt, kas dod prieku, jo Imants Ziedonis jau saka: dzīves jēga ir prieks.

Esmu dzirdējis, ka viens tāds gluži vai ik rīta jūsu darbiņš – jūs rakstāt tādas rīta pārdomas vai dienas apņemšanos. Vai kā jūs esat teikusi – "parindeņi", "rīta putras". Vai kaut kas tiek rakstīts arī šorīt? Un kas varbūt no pēdējā laikā uzrakstītā jums ir svarīgākie pieturas punkti?

Žanete Grende: Es sāku rakstīt rīta putru 2019. gada 12. martā, kad sākās Covid un es tiešām nezināju, ko tagad darīt? Tādu kā uzmundrinājumu no sākuma savai komandai rakstīju – ko mēs tagad varētu darīt katrs mājās? Mēs varam lasīt un kaut ko domāt. Un tad 2020. gadā mēs bijām “Ceļā ar Baronu". Mums pievienojās 65 mūsdienu baroni, kas gāja ceļu no Tartu, Tērbatas universitātes, uz Dundagu, un es tiem 65 vēl klāt rakstīju, ko mēs darām katru dienu, kur mēs esam, un tādu vēsturisku. Un pēc tam tie 65 baroni teica: Žanete, mēs esam atkarīgi no tevis. Jo es mēnesi rakstīju. Rakstām tālāk. 

Pieci gadi. Rakstīt katru darba rītu ir izaicinājums, un tai pat laikā es esmu ļoti zinātkāra. Es visu laiku skatos, kas ir noticis. Piemēram, šodien es no rīta rakstīju, ka šodien ir Zinātnieku nakts, un es redzēju, ka Latvijas Universitātē ir ļoti, ļoti interesanta programma. Tur ir tādi runātāji, ko mēs varētu satikt  – Vjačeslavs Kaščejevs, Mārcis Auziņš, Ambainis [Andris]. Iedomājies, aiziet uz universitāti, satikt Ambaini un paprasīt, kā top kvantu dators kaut kur pasaulē, pie kā viņš piedalās. 

Es mēģinu skatīties, protams, visu laiku iet cauri arī Ukrainas kara tēma. jo es Ukrainā pavadīju diezgan ilgu laiku, būdama Ukrainas kultūras ministra padomniece 2014. gadā.

Tajā dienasgrāmatā ir tikai tādas uzmundrinošas, iedrošinošas lietas vai tur arī ir Žanetes sapīkums dažreiz manāms?

Žanete Grende: Man ir liels sapīkums par to, ka Ziedoņa un Purvīša muzejiem ir atņemts valsts finansējums. Un, protams, ka es savus 200 lasītājus visu laiku informēju, kā mums iet un ko mēs darām, jo man pilnībā nav saprotams, kā var atņemt finansējumu Ziedonim un Purvītim. Tas vienkārši manā galvā neiet, un es to nesaprotu. Līdz ar to es dažādos veidos meklēju izeju no šā jautājuma. Protams, es par to rakstu.

(..)

Par bērnību runājot, jūs kādā intervijā diezgan atklāti, esat teikusi, ka dzīve bija diezgan nabadzīga, arī apkaunojoša, bet tas ir devis to stimulu, pamatu, tā apņemšanās, ka es izaugšu liela, es pelnīšu un nekad vairs nedzīvošu nabadzībā.

Žanete Grende: Es teiktu - ja nebūtu sporta, nezinu, kā tas būtu beidzies. Tā nabadzība bija briesmīga. Man liekas, mūs katru bērnība ietekmē. Un tikko bija iespējams, es traucos pasaulē pelnīt un orientēšanās deva ļoti lielas iespējas braukt pa pasauli. Pirmais biznesa veids bija ļoti smieklīgs un tajā pašā laikā peļņu nesošs. Es biju pie sava drauga Zviedrijā, jo zviedru orientieristi brauca uz Latviju, piedalījās sacensībās, un es ieraudzīju… Es esmu ļoti acīga, es visu redzu. Un es pēkšņi redzu, un es nespēju noticēt savām acīm - otrais Žigulis maksā 4000 kronu. Es arī labi rēķinu - ding ding ding - 400 rubļi. Un es vienkārši saprotu, ka ir jāņem. Man nav ne mazākās nojausmas, kā mēs tiksim mājās, kā tas viss tālāk notiks. Bet kaut kā impulss, intuīcija, spēja pieņemt ātru lēmumu. Drosme, esmu ļoti drosmīga. Un mēs nopērkam šo Žiguli. Un, protams, viss saliekas, un mēs tiekam uz mājām. Un mēs šo apli veicam kaut kādas 20 reizes savā mūžā. Tātad - iegājām orbītā, kā rezultātā mēs nopirkām pirmo māju Ogrē ar manu pirmo vīru Juri. 

Un paralēli visu laiku arī veidojām "Magnētus". Tā ir arī kā tāda pirmā uzņēmējdarbība sportā, kur sapulcina ļoti lielu skaitu cilvēku, kas visi maksā naudiņu par iespēju iet mežā un skriet. Savukārt mēs zīmējam kartes un veidojam to. Desmit gadus mēs nodarbojamies ar "Magnētu". Mana laika rekords ir 2500 skrējēju vienā pēcpusdienā. Tātad vienā trešdienā atbrauc uz Šmerļa mežu divarpus tūkstoši. Un kā nomenedžēt, novadīt visu to procesu, lai visi tiek mežā, visi arī laimīgi iznāk ārā.

Tūlīt mēs arī no kino arhīviem palūkosimies, kā, cik vērienīgs "Magnēts" tolaik bija, bet vēl paliekot pie skolas gadiem, es saprotu, piemēram, epizode, kas jums arvien ir prātā, ka jūs uz veļas mazgātavu nesāt vienu savu jaku un jums neņēma pretī, jo teica tik vecas drēbes mēs neņemam.

Žanete Grende: Jā, tāds gadījums ir manā mūžā, un es to vienmēr  atceros kā tādu pagrieziena punktu, ka es neko tādu vairs dzīvē negribu piedzīvot. Skaidrs, ka tas ziemas mētelītis tika nēsāts jau ceturto gadu, skaidrs, ka viņš nodilst. Iekšā oderīte bija salāpīta. Es vēl līdz šim brīdim tik labi māku krustdūrienā viskautko izšūt, un es arī pati atšuju ar roku savas kleitas, ja man kaut kas ir pa garu vai pa īsu, piešuju kādu bantīti klāt. Un viņi paņem un viss ir kā mežģīnēs sašūts, tā odere. Viņa saka:  Nē, mēs šitādus nepieņemam. Es tā raudāju. Es tādos emocionālos brīžos raudu. Es izraudu visu, tad ir miers un eju tālāk.

(..)

Runājot par Nacionālo attīstības plānu, 2009. gadā toreiz Žaneta Jaunzeme-Grende, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, saka skarbus vārdus par Latvijas attīstību.

Šajā video bija tā simboliski, tur bija starptautiskas izstādes un igauņi rāda savus IT produktus, mēs rādām savu rupjmaizi. Visu cieņu, protams, rupjmaizei, bet jau tad mēs redzam, kā redz savu attīstību un kā - otri.

Žanete Grende: Un draugi mīļie, vai gadījumā pēc 16 gadiem mēs neesam turpat? Mēs esam tieši turpat. Un tas ir tas, kas mani ļoti apbēdina un dzen izmisumā, un es atkal būšu skarba. Piemēram, šī brīža situācija ar to trakumu ar vēja poligoniem. Tā vietā, lai valsts izveidotu samērīgu enerģētikas politiku kopā ar baltiešiem, kur skaidri saprastu, cik ūdens, cik TEC, cik vējš, cik saule, cik atoms, cik ūdeņradis, un attiecīgi izvēlētos vietas, kur nolikt šīs vēja turbīnas, lai ražotu tik, cik nepieciešams. Nevis tā, kā tagad - ir izveidots pilnīgākais haoss 110 vietās. Ir satracināti iedzīvotāji. Tāpēc, ka notiek  ietekmes uz vidi vērtējums. Viņi domā, ka pie viņu mājām 800 metru attālumā rīt uzcels milzīgos vēja poligonus 300 metru augstumā, bet īstenībā vajag kādus desmit. Mēs maksājam milzīgas algas valsts ierēdņiem, un viņi nespēj izdomāt šo vienkāršo lietu, kā ieviest enerģētikas politiku. Tas ir šausmīgi. 

Un viss šis process, viss šis haoss, ko atzīst arī Meļņa kungs, ministrs, viņu nevar apstādināt vairs, un tas nodara divus lielus kaitējumus. Pirmais kaitējums tiek nodarīts vispār vēja industrijai, tāpēc, ka visi kliedz, brēc, ka visu to negrib. Un otrs, šobrīd ir ārkārtīgi svarīgs brīdis Latvijā, mēs esam - uzticības procents valdībai un Saeimai ir 13%, pats zemākais kāds bijis. Un tas ir tikai tāpēc, ka nav šis redzējums, kopīgais redzējums, kur mēs ietu un veidotu savu attīstību tādu, kā mums ir vajadzīgs. Es zinu, ka Latvijas Universitātē Mārča Auziņa vadībā kaut kāda "Formula 2050" notiek. Bet ir pēdējais laiks sanākt kopā un pateikt godīgi - tā vairs nedrīkst darīt. Punkts.

(..)

Palūkojot jūsu dzīves cēlienus, šībrīža cēliens - Ziedoņa muzejs, Purvīša muzejs, muzeju lietas un fondi un aktivitātes. No kurienes tā enerģija?

Žanete Grende: Droši vien, ka no tēva, kurš bija ļoti enerģisks cilvēks, ļoti labi gēni. Viss jau ir gēnos… no Gruzijas kalniem. Bet Imantam ir viens tāds ļoti labs teiciens par cilvēkiem. Kas ir cilvēks? Un tad viņš saka - ļoti svarīgi ir gēni, tā dzimta, no kurienes es nāku, un skaidrs, ka tēvs un Gruzija ir tas viens avots, kas nāk. Otrs, ir ļoti svarīgi, kā audzina. Mana mamma mani ļoti audzināja, ļoti piestrādāja pie tā, kāda esmu šodien. Un trešā lieta ir pašaudzināšana. Es esmu beigusi trīs augstskolas. Es esmu Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante, un, ja es nosauktu kursu skaitu, ko es esmu iemācījusies, es vēl tikko burtiski Latvijas Universitātē beidzu mākslīgā intelekta kursu, lai sekotu līdzi visam, kas te iegriežas.

Es vairākkārt esmu redzējis, ka jūs mudināt ļaudis, īpaši, protams, sievietes 50+. Jūs sakāt, tās nav dzīves beigas 50+, tas ir tikai varbūt tāds ieskrējiens. Un vajag stāties augstskolās un…

Žanete Grende: Mīļās sievietes. Man ir 61 gads un dzīve tikai sākas. Man ir baigie dzīves plāni uz nākošajiem 40 gadiem un nākat man palīgā.

Interneta paaudzei vainas nav, tikai vajag mācēt ar viņiem strādāt – saka režisors, skatuves mākslas pedagogs Pēteris Krilovs. Par neiecietību pret meļiem un liekuļiem, par feodālismu un krievu valodu teātrī, par tēva likteni un arī dzīvi ar četriem uzvārdiem – saruna ar Pēteri Krilovu Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz saruna ar cilvēku, kura dzīves pieredzējumi saskan ar mūsu raidījuma nosaukumu – Laikmeta krustpunktā. Viņa paša un viņa dzimtas stāsts ir liecība par dažādiem laikmetiem un Latvijas vēsturē pieredzēto. Viņš ir stundām un pat gadiem pētījis savas dzimtas vēsturi, tādēļ mūsu viesim tas šodien nebūs jaunums, ka viņa senču saknes atzari ved arī pie aktiera Ivara Kalniņa vai TV un radio personības Baibas Sipenieces-Gavares. Es nezinu otru tādu cilvēku Latvijā, kuram liktenis ir paredzējis dzīvot starp četriem dažādiem uzvārdiem. Viņš piedzimšanas brīdī bija Bileskalns, tad Kalniņš, viņa īstajam uzvārdam bija jābūt Teibe, bet viņš ir Krilovs. Tie ir ne tikai četri uzvārdi, bet aiz katra arī četri dažādi Latvijas laikmeta stāsti. Pēteris Krilovs, kino un teātra režisors, skatuves mākslas pedagogs, kurš teātra skolā ir skolojis krietnu daļu no šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm spēlējošajiem aktieriem.

Nesen intervēju dziedātāju Žoržu Siksnu, arī runājām par 70.-80. gadiem, viņš teica, ka daudzas savas dziesmas tur pagātnē ir arī atstājis un pat virkni ir aizmirsis, jo ne visu var un ne visu vajag pārnest uz šodienu, uz šo laiku. Vai kinomāksla atšķiras, piemēram, no mūzikas? Vai arī kino noveco un varbūt ir daži darbi, kuriem pagātnē arī ir jāpaliek?

Pēteris Krilovs: Ir ļoti dīvaina lieta ar kinomākslu, jo viņa noveco ļoti dažādi. Viņa noveco kā…  es nezinu, ar ko var citu salīdzināt, ar kaut kādām varbūt freskām, kuras kaut baznīcās vai telpās pie sienas. Un ir tādas sienas, kas pašas iznīcina ar mitrumu, ar visādām ķimikālijām, tā freska nobrūk un pazūd, un ir sienas, uz kurām daudz kas paliek, un tās ir interesanti skatīties. Un ir tādas lietas  kino mākslā, ka filma varbūt sižetiski un savā stāsta veidā, formas ziņā ir novecojusi, bet tur ir ārkārtīgi daudz izziņas momentu, kuri dod refleksijas un iespaidus cilvēkiem, kas pēta kino vai pēta laikmetu, vai pēta kaut kādu radošu domāšanu. 

Piemēram, man ir zināma saistība ar Aloizu Brenču, es pie viņa sāku strādāt par “klapīti” slavenajā filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”, un tur ir vesels stāsts par to ir. Bbet es esmu redzējis tās Brenča pirmās spēlfilmas, tur laikam bija “Līdz rudenim vēl tālu” un kaut kas vēl bija - “Kolumba mazdēli” vai kaut kas tāds bija. Viņas ir kā filmas drusku aizgājušas pagātnē, kurš viņas vairs atceras. Bet, kad es redzēju tās filmas, es skatījos, man liekas, arhīvā, tur ir tāda Rīga, tik dokumentāli uzfilmēta, pie tam nevis kā dokumentālajās filmās nu priekš kaut kāda mērķa, cik skaista vai cik viņa tur dažāda, vai kāda arhitektūra. Tur ir cilvēku dzīve reāla. Un tām filmām ir kaut kāda milzīga vērtība. Ja jūs gribat kaut ko par 60. gadiem uzzināt, kā Latvijā dzīvoja cilvēki, tad jums jāskatās tās Brenča spēlfilmas, kaut gan tās ir spēlfilmas, tur ir sižets, tur aktieri, protams, priekšplānā tur ir aktieru kaut kādas izdarības un likteņi un stāsti, kas varbūt pat ir drusku banāli. Bet tā Rīga ar interjeriem, ar kaut kādām sadzīves lietām, ar veikaliem, rindām, ar kaut kādām izklaides vietām un satiksmi Rīgas un visu to cilvēku sejām - tas tur ir tā iemūžināts, jo Brenčs bija ļoti pēc dabas dokumentālists, viņam ļoti patika realitāte, viņš viņa cienīja.

(..)

Atradu "Panorāmas" arhīvā vienu stāstu no 1999. gada un tolaik Latvijas Nacionālajā operā viesojas Eimonta Ņekrošus teātris ar Šekspīra "Hamletu". "Panorāmā" par to ir sižets, un Andrejs Volmārs jūs intervē un citus skatītājus. Bet tas, ko pēc šīs izrādes teica režisors Ņekrošus - "māksla nevar ietekmēt ne politiku, ne cilvēku dzīvi, mākslai ir vienkārši jāaizskar cilvēka dvēsele". Un tuvāk šai dienai atradu interviju, kādas ir jūsu pārdomas par mākslas mērķi. Jūs sakāt, ka "ir jārada mākslas darbi, kas vienkāršam cilvēkam palīdz dzīvot". 

Vai starp jums abiem ir pretruna, vai jūs papildināt viens otru? 

Pēteris Krilovs: Nē, es domāju, tur pretrunas nav, jo mēs runājam varbūt par dažādām plaknēm šai figūrai, ko sauc par ietekmēšanu. Mana pārliecība ir tāda, ka mūsdienu, tas jau nav tikai vakar vai aizvakar sācies, visa ir šī laika civilizācija tomēr ir veltīta, lai pēc iespējas ātrāk pakļautu jebkuru cilvēku, jebkuru būtni, kas piedzimis attiecīgajā teritorijā, attiecīgā ģeopolitiskā, kā tagad saka, struktūrā - ietekmēt viņu un sociāli pakļaut, lai viņš ir paklausīgs, lai viņš ir lietojams,. Kā saka, viņš ir vajadzīgs šim sociumam. Un sociums ļoti labi izdomā, kā viņu pakļaut. Un cilvēki lielākoties nodzīvo savu dzīvi, lielākoties, es uzskatu, nezinu pateikt tos procentus vai daļas, bet lielākā puse no cilvēkiem dzīvo faktiski visu dzīvi apjukuši. Viņi ir apjukuši, jo viņu vēlmes, viņu instinkti, viņu kaut kādi varbūt dvēseliskie impulsi un pat kaislības, un kaut kādas slēptās lietas - viņus visu laiku mudina kritizēt sevi, kritizēt citus, sabiedrību, varbūt būt nīgram, naidīgam, agresīvam.

Tas ir "vissirslikti.lv"?

Pēteris Krilovs: Gandrīz vai. Vai arī, protams, būt ļoti tādam mehāniski paklausīgam. Darīt to… Man ir vesela virkne ar stāstiem par to, kā es runāju vienā bankas, kur mani uzaicināja teikt runu par talantu audzināšanu Ziemassvētku korporatīva pasākumā. Vairāk viņi prasīja par to, kā aktierus audzināt, un es sapratu, ka es neesmu gatavs tādā īsā runā, ko es tur stāstīšu, kā es tur Skrastiņu vai Keišu vai Baibu Broku audzināju, es izstāstīšu viņiem par to, kā viņi paši ir spiesti spēlēt sociālas lomas savā darba lokā, savā sabiedrībā, kur viņi strādā. Un ka viņiem vajag ļoti rūpīgi kontrolēt, vai viņi nav pārāk vieglprātīgi šīs lomas uzņēmušies, un pakļāvušies un viņi ļoti ilgi būs tur. Viens būs čalis, kuru sūta pēc aliņiem, viena meitene būs tāda, kurai priekšniece uzticēs savas intīmās problēmas, viņai būs tas jāklausās. Es teicu, ka jums ir jāmāk šīs lomas pārkāpt, ka tās lomas jūs saista un viņas nav jums uz mūžu. Jūs esat varbūt netīšām viņām piekrituši, bet jums ir jāmāk… 

Kad beidzu runu, priekšnieks teica: Man liekas, ka jums daži cilvēki grib kaut ko vēl pajautāt. Es atskatījos un stāvēja 60 cilvēku rinda, kur viņi visi prasīja - kā lai es pārkāpju to lomu? Es saprotu, ka tā ir problēma. Un es domāju, ka māksla, ja atgriežamies pie jautājuma, ka

māksla tieši to dara, viņa tā kā pasaka priekšā, viņa pasaka, ka tu neesi vientuļš savās jūtās un savās problēmās, ka ir arī citi tēli, kas to dara. Un tu vari to ņemt vērā. Es nedomāju, ka mākslai jāmāca, kā rīkoties, kā kļūt, pieņemsim, pārgalvīgam vai ļoti drošam, vai tur nezin vai taisni otrādi, kur vajag būt agresīvam un uzstājīgam. Ne jau tā skola ir vajadzīga, bet tas, ka tu jūti, ka ir kaut kāda pieredze, ir citu cilvēku pieredze. Un tas man liekas tas būtiskākais.

Par vērtībām mākslā un dzīvē. Jsu viens no pirmajiem studentiem aktieris Artūrs Skrastiņš reiz ir teicis, ka "ir tādas mēru sistēmas - pēc Celsija, pēc Fārenheita un pēc Krilova". Kas jums pašam ir jūsu mēru sistēma. Tie pieturas punkti?

Pēteris Krilovs: Nav tā, ka es to varētu noformulēt. Bet es skaidri zinu, ka es ļoti esmu jūtīgs un to man iedeva, patiesību sakot, augstākā izglītība Maskavā, Kino institūtā. Es esmu ļoti jūtīgs,

man ir sensors pret melošanu, falšumu un tādām nedabiskām vai arī klišejiskām reakcijām, ko aktieri lieto un man tie riebj. Es pilnīgi jūtu, ka man iedegas sarkana lampiņa galvā, ka šito nevajag, šito, lūdzu, tagad vai nu likvidējam, vai arī, ja to dara cilvēks, kuru es nevaru ietekmēt, tad es vienkārši atzīmēju - tas ir tas falšais un man nepieņemamais.

Tas jau dzīvē ir ārprātīgi daudz.

(..)

Ir viedoklis, un viņš diezgan plaši pārstāvēts, ka šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm ir jāiepauzē ar krievu darbiem, arī ar krievu klasiķu darbiem. Jūsu skatījums par šo.

Pēteris Krilovs: Es domāju, ka tas ir nepareizi. Tur ir daudz nianses. Tas nav vienkārši pasakāms, bet es domāju, ka cilvēki to proponē, viņi drusku emocionāli mētājas. Protams, ir ļoti viegli, un tā ir tāda arī sevis kacināšana un nomierināšana - šito izdarīsim, un tad gan mēs būsim īsti patrioti, un mēs cīnīsimies. Pret ko?

Mans sapnis kādreiz bija vai nu kino vai teātrī uzvest Tolstoja romānu "Hadži Murats" par to, kā krievu cara armija sistemātiski nežēlīgi iznīcināja čečenus viņu tajā dzimtajā Čečenijas novadā. Tas bija ārprātīgi nežēlīgs, anti krievisks romāns par krievu politiku pret nacionālajām minoritātēm. Šodien par to varētu runāt viskautkur - teātrī, kino un tā tālāk. Bet lūk, nē, krievus mēs neaiztiksim, jo viņi ir visi apkaunoti. Nu nezinu. 

Protams, tur ir ļoti daudz tādas lietas. Tiešām man arī drusku tagad ir tāda…. Pie tam ir arī izmaiņas krievu kultūras sabiedrībā jau ir notikušas. Patiesību sakot, tagad, ja tu arī saskaries vai nodibini sakarus ar kādiem krievu teātra vai kino darbiniekiem, tev vēl ilgi jāfiltrē, kāds viņš ir patiesībā?

Krievi māk brīnišķīgi melot. Viņiem tas starp citu nāk līdz ar teātra kultūru. Viņi ir ļoti labi aktieri un viņiem, kā lai saka, izlikties, sameloties ir tfu – tā, viņi to izdara viegli. Un tāpēc ir jābūt... 

Ne visiem.

Pēteris Krilovs: Protams, jā. Tāpēc jābūt ļoti jūtīgiem pret to. Bet tāds totāls aizliegums, es domāju, tas ir muļķīgi.

Apbrīnoju šodienas politiķu spēju paciest visu to, ko par viņiem raksta sociālajos tīklos, saka bijušais Augstākās Padomes un piecu Saeimu deputāts Jānis Lagzdiņš. Par kļūdām privatizācijā, ētikas kodeksu un rupjo žestu Zatlera pretiniekiem, par unikālo 18. novembra avīžu kolekciju un kāpēc vairs nesper kāju Saeimas namā – saruna ar Jāni Lagzdiņu Laikmeta krustpunktā.

"Latvijas politiķi ļoti daudz spēku velta nevis, lai kopīgi sasniegtu mērķi, bet savstarpējai cīņai, lai cits citu noniecinātu un iznīcinātu. Turklāt politikā iet cilvēki ar lielām ambīcijām un ne vienmēr tie spējīgākie." Šie ir šīs reizes raidījuma viesa vārdi. Un, kā jau var noprast, šoreiz daudz runāsim par politiku.

Vikipēdijā un interneta aprakstos Jānis Lagzdiņš ir raksturots šādi:  viņš ir Latvijas jurists un bijušais politiķis, liepājnieks. Viņš ir viens no tikai četriem Latvijas politiķiem, kas ir bijis Augstākās Padomes un piecu Saeimu deputāts. Sākums Tautas frontē, tad bijis „Latvijas ceļa” un Tautas partijas biedrs. Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. 

Vēlākajos gados preses aprakstos kopā ar savu kolēģi Dzintaru Ābiķi – žurnālisti abiem pieliek arī apzīmējumu “politiskie dinozauri”, jo abi spēja tik ilgus gadus panākt, ka vēlētāji viņus pārceļ no viena Saeimas sasaukuma uz nākamo.

Jānis Lagzdiņš ir bijis klāt un pieredzējis, kā veidojas mūsu jaunāko laiku Latvijas politika un kā radās un pazuda dažādi politiskie varoņi. Viņš ir bijis klāt, kad pieņēma mūsu valstij svarīgus likumus, apstiprināja Valsts rezidentus un Ministru prezidentus. Viņš Latvijas politiskajā virtuvē daudzus gadus ir bijis pie tās galvenā galda.

Pavisam netālu no Latvijas Radio ir arī Saeimas nams. Vai pa ceļam nogājāt pa Jēkaba ielu gar parlamentu, kur tik daudz gadus esat pavadījis? Vai jums ir vēlēšanās atkal atvērt Saeimas nama durvis un izstaigāt tos gaiteņus un kabinetus, kur tik daudzus gadus pavadījāt?

Jānis Lagzdiņš: Es nevienu reizi, kopš es izgāju pa Saeimas durvīm, neesmu gājis pa Jēkaba ielu.

Jau 15 gadus?

Jānis Lagzdiņš: Jau 15 gadus es pa šo ielu garām Saeimai neeju. Ne tādēļ, ka man būtu kaut kādas īpaši negatīvas [emocijas], tieši otrādi, man ir diezgan daudz pozitīvu atmiņu no tiem laikiem. Bet man ir tāds princips, ja reiz esmu tur iegājis kā deputāts, tad citā statusā es tur vairs neiešu iekšā. Citi brīnās, kāpēc man ir tāda attieksme. Bet tā tas ir. Man nav vēlēšanās būt ne Saeimas ēkā, ne arī aktīvajā politikā.

Arī tādēļ, ka jums ir kaut kāds aizvainojums vai kādi sāpīgi momenti, atceroties parlamenta gadus?

Jānis Lagzdiņš: Nekādā gadījumā, tieši otrādi.

Piemēram, 4. maijā vai 18. novembrī uz svinīgo sēdi tiek aicināti arī deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarību, jūsu bijušie kolēģi tur pulcējas. Jums nekad nav bijusi doma?

Jānis Lagzdiņš: 4. maiju un citus tādus svētkus es svinu Liepājā. Un man nav īpaša nepieciešamība būt parlamentā. Es to daru savādāk. Katrā ziņā nekāda aizvainojuma nav, bet laikam ritot, tieši otrādi, man atmiņas par tiem laikiem kļūst arvien pozitīvākas, gan par kolēģiem, cīņu biedriem un arī daudziem pretiniekiem.

Ar kolēģiem, ar cīņu biedriem, arī ar tā laika politiskajiem pretiniekiem arvien kontaktus uzturat, sazināties? Īpaši ar savu kolēģi Ābiķi, ar kuru jums kopīga vēsture tik ilglaicīga.

Jānis Lagzdiņš: Jā, ir pusducis bijušo politiķu un daži esošie politiķi, arī ministri, ar kuriem es reizumis kontaktējos, it īpaši tad, kad man ir kaut kas sakāms par to, kā būtu pareizāk viena vai otra lieta parlamentā un valdībā jāvirza. Bet tie ir reti gadījumi. Tie tiešām ir ļoti reti gadījumi, un reizumis arī man piezvana. It īpaši priekšvēlēšanu periodā. Zinot manu lielo pieredzi vēlēšanu lietās, tad biežāk zvana.

Šodien, ja tu neesi sociālajos tīklos,  ja tu neesi internetā, tu neesi nekur. Faktiski katrs politiķis šobrīd uzskata par pienākumu būt sociālajos tīklos. Jūs esat teicis, ka šajā sociālo tīklu laikmetā partijas un politiķi ir kļuvuši bailīgi, iztapīgi un populistiski, jo viņi bieži nespēj pieņemt valstiskos lēmumus tieši baidoties, ko rakstīs un ko teiks interneta komentētāji.

Jānis Lagzdiņš: Es absolūti piekrītu šim savulaik manis teiktajam. Atklāti sakot, apbrīnoju šodienas politiķu izturību, spēju visu to, kas tiek rakstīts sociālajos tīklos, paciest, jo manā laikā manus darbus un nedarbus vērtējāt jūs, profesionālie žurnālisti, kas bija mācīti profesionāli izsvērt visus par un pret. Šobrīd sociālo tīklu lietotājiem pēkšņi ienāk galvā kāda doma, kāds slikts noskaņojums un viņš to žulti izgāž ne tik vien uz politiķiem, bet arī uz jums žurnālistiem, protams.  Arī uz dziedātājiem, uz valsts prezidentiem. Tāpēc es arī esmu zināmā mērā laimīgs un nevēlos būt ikdienas politikā, zinot to, cik šobrīd ir daudz grūtāk nekā manā laikā.

Jūs redzat, ka sociālie tīkli pat vairāk kaitē gan politiķu darbam, gan lai pieņemtu sekmīgi dažādus lēmumus un likumus.

Jānis Lagzdiņš: Diemžēl jā, un to mēs redzam ne tikai Latvijā. Bet sociālo tīklu un digitālās demokrātijas milzu ietekmi uz ārpolitiku un iekšpolitiku mēs redzam Amerikā, jo faktiski pasaules ietekmīgākais cilvēks Tramps šobrīd strādā uz sociālajiem tīkliem, uz publiku. Nevis lai sasniegtu kādus valstiskus Amerikas un pasaules rezultātus, bet strādā, lai būtu populārs, lai katru rītu uz brokastu laiku par viņu rakstītu, viņu slavētu, liekuļotu un tā ir ļoti bīstama tendence. 

Paldies Dievam, Latvijā nav divpartiju sistēma, kur viena partija, viens līderis var iegūt absolūtu varu. Savulaik vēlētāji teica un arī dažādās diskusijās - cik žēl, ka mums nav kā Amerikā, ka mums nav divpartiju sistēmas. Protams, pastāvot divpartiju sistēmai, valdība un parlaments var pieņemt ātrāk lēmumus, bet pie reizes ir lielāka bīstamība. Ko mēs redzam Amerikā.

Sociālos tīklus nevar ignorēt, tā ir šīsdienas realitāte. Ja mēs paraugāmies uz vēlēšanu rezultātiem - pašvaldībās vai Saeimas vēlēšanās, tad tieši pateicoties šiem tīkliem, daža laba partija varbūt vispār iekļuva Saeimā vai arī saņēma tik daudz balsis.

Jānis Lagzdiņš: Sociālie tīkli un to aktīvie lietotāji politiķus un jebkuru populāru cilvēku vērtē nevis profesionāli, bet pēc šķietamības, kā viņš izskatās.

Šobrīd, lai gūtu panākumus politikā, arvien vairāk - arī Latvijā - jābūt nevis profesionālam, gudram, profesionāli piemērotam politikai, valdībai un parlamentam, bet jābūt populāram.

Šovmenim.

Jānis Lagzdiņš: Amerikas precedents ir ļoti spilgts.

Klausieties Latvijas Radio un saglabājiet optimismu – saka atpazīstamākā radio balss Sandra Glāzupa. Par ziņu lasīšanu, smēķēšanu radio un kāpēc nestājās partijā, par mākslīgo intelektu un savu balsi filmās – saruna ar Sandru Glāzupu Laikmeta krustpunktā.

Raidījums Laikmeta krustpunktā atsāk rudens sezonu un kopā ar producenti spriedām, ja reiz šis ir Latvijas Radio simtās jubilejas gads, mūsu pirmais viesis būs radio cilvēks, radio balss.

Viņas balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tai ir īpaša vibrācija, siltums un pat nemierīgākā ziņa viņas balsīs skan ar mieru un nosvērtību. Uz sarunu esam aicinājuši Sandru Glāzupu. 

Pusaudzes gados Sandra bija izdomājusi divus savas nākotnes ceļus. Viens – mācīties par ārsti. "Sandris ir dikti žēlīgs, dikti labs. Tu meitiņ, mācies par dakteri," tā teikusi Dundagas omamma. Tomēr bailes par ķīmijas eksāmenu atturēja no iestāšanās Medicīnas fakultātē.

Otrs sapnis, klusais sapnis – darbs Latvijas Radio. Mazā Sandra stāvējusi virtuvē pie loga, paņēmusi rokās spogulīti un tajā uz sevi skatoties, teikusi – pie Latvijas Radio mikrofona bija Lauma Amatniece. Pagāja gadi un radio diktore Lauma Amatniece kļuva par Sandras kolēģi. Abām liktenis devis zemas un skaisti vibrējošas balsis. Latvijas Radio māja kļuva par Sandras māju daudzu gadu garumā, un Sandras Glāzupas balss ir viena no izcilākajām, kāda pie Radio mikrofona šo gadu laikā no šī senā nama Doma laukumā ir skanējusi.

Sandra, arī radio leģenda Lia Guļevska ir teikusi, ka sakritību un nejaušību nav, bet gluži nejauši sanācis, ka pirms mūsu sarunas šajā pašā studijā raidījumu ierakstīja Gunārs Jākobsons. Arī radio leģenda. Droši vien pusaudža gados pie radioaparāta tu kā maza meitene vēl klausījies Gunāra balsi.

Sandra Glāzupa: Jā, noteikti. Gunārs bija, šķiet, viens no atpazīstamākajiem, jo tajā laikā jau sākās raidījums "Mikrofons", un tur Gunārs ar savu balsi, ar savu dikciju, ar savu erudīciju izcēlās. Viņš bija, protams, tas, kas manā prātā, sirdī un ausīs bija iekritis. Bet, protams, bija arī visi pārējie, godājamie un cienījamie radio diktori.

Sapnis bija par darbu radio, bet diez vai tu varēji sapņot, ka tik daudzus gadus kopā ar Gunāru Jākobsonu pie Radio mikrofona būsiet?

Sandra Glāzupa: Gunārs jau vienmēr uzsvēra, ka es, salīdzinot ar viņu, esmu tīrais zaļknābis, kaut gan radio nostrādāju 42 gadus. Pirmā iepazīšanās ar Gunāru bija, kad es nācu uz radio diktoru konkursu. Tas bija 1979. gadā. Konkurss notika lielajā "Litdram" studijā un tur aiz loga sēdēja žūrija, un Gunārs tā paliecās, un es viņu redzēju loga stiklā. Viņš teica:  "Lūdzu, nolasiet operas pieteikuma programmu." Nezin ko viņš ar to bija domājis. Vai es izskatījos dikti intelektuāla, gudra? Jā, protams, ar Gunāru cieši sadarbība visu laiku.

Tava nokļūšana radio, es saprotu, zināmā mērā bija nejaušība. Pie sava vīratēva diriģenta Riharda Glāzupa Tu atradi avīžu kaudzēs sludinājumu, ka Latvijas Radio meklē diktori.

Sandra Glāzupa: Jā, tas ir pilnīgi neticami!

Tētis un mamma atbrauca uz laukiem, kur es biju ar savu mazo dēliņu vasarās, skaistā vietā Amatas krastā. Viņi patiešām atveda avīzes, "Rīgas Balsi", lai laukos būtu ko kurināt krāsni un plīti. Un es kā ņemu pirmo avīzi, skatos - Latvijas Radio izsludina konkursu sieviešu balsij latviešu valodā vecumā līdz 26 gadiem, vēlams ar augstāko filoloģisko izglītību. 

Tas tieši tā kā par tevi.

Sandra Glāzupa: Es atbildu visām prasībām! 

Cik liels bija konkurss uz vienu vietu?

Sandra Glāzupa: Konkurss bija diezgan liels. Visas jaunās sievietes, kas mēs tur bijām, bija labas. 27 cilvēki uz vienu vietu. Tā man laimējās.

Par tavu mūža profesiju - radio diktors. Vai var teikt, ka šī jau ir tāda izzūdoša vai izzudusi profesija? Mūslaikos ir moderatori, programmu vadītāji, ētera balsis, diktori vai vēl senāk – spīkeri, daiļlasītāji - šī profesija izzūd?

Sandra Glāzupa: Jā, tādu "tīru" diktoru, protams, vairs nav, jo diktori, kurus es domāju šobrīd visvairāk mēs varam dzirdēt ziņās, nav tikai diktori, bet ir arī redaktori, kas paši gatavo un paši arī lasa. Kad es sāku strādāt, ļoti ilgu laika posmu mēs jau bijām tikai lasītāji, visu sagatavoja redaktors.

Bija latviešu ziņu redaktors, ārzemju ziņu redaktors, daudzie korespondenti, un mums atnesa tikai apdrukātas lapas ar visām ziņām, sākot ar galveno un beidzot ar laika ziņām. Mūsu uzdevums bija precīzi, skaidri, saprotami nolasīt, tā, lai arī klausītājs to saprot.

(..)

Kādi bija tavi pirmie vārdi pie mikrofona, leģendārie - Runā Rīga. Pareizs laiks 12?

Sandra Glāzupa: Jā, un pirms tam es piezvanīju mammai, un es teicu - mammiņ, papiņ, klausieties, es tūliņ pie mikrofona. Jā, tie bija tie vārdi. Runā Rīga.

Un pagājuši būs 46 gadi jau kopš pirmoreiz tos pie mikrofona teici?

Sandra Glāzupa: Jā, 42 gadus es biju Radio štata darbiniece, tagad es esmu radio klausītāja.

Televīzijas diktori īpaši padomju gados bija ļoti atpazīstami un ierindojās atpazīstamībā līdz ar aktieriem. Kā bija ar radio diktoriem? Tev dzīvē ir bijušas situācijas, kad tevi atpazīsi pēc balss? Tu tirgū iepērcies un saka - es jūs kaut kur esmu dzirdējis.

Sandra Glāzupa: Jā, ļoti daudz gadījumu. Es nezinu, tā balss laikam tomēr... Jā, tomēr laikam atšķiras no tādas vidējā līmeņa. Arī tagad veikalos, tirgū vienmēr tiek uzmests tāds jautājošs skatiens. Man ir prasījuši - vai jūs ierakstāt tās skaistās filmas, vai jūs dublējiet tās skaistās filmas?

Tev nebija sapnis arī par diktora darbu televīzijā?

Sandra Glāzupa: Nē, nē, nē, nekad mūžā.

Kāpēc?

Sandra Glāzupa: Tāpēc, ka es esmu vairāk vēlējusies būt neredzama. Man ir arī licies, ka es neesmu pietiekami izskatīga, lai es to varētu darīt.

Un šī radio studija, mikrofons, tas man deva lielu drošības sajūtu. Es šeit esmu viena pati. Es esmu saimniece. Esmu izlasījusi visas ziņas vai pieteikumus. Es to visu pārzinu. Mikrofons ir mans draugs. Es ieslēdzu mikrofonu un jūtos pavisam droši.

(..)

Par radio diktoriem es jau tev gribēju vaicāt - tas bija tāds īpašs kodols radio mājā un kādas jums bija attiecības? Pieļauju, ka jūs bijāt diezgan lielas zvaigznes. Jums bija varbūt tāda "rīvēšanās", kuram ir balss skanīga un labāka? Kādas bija jūsu iekšējās attiecības?

Sandra Glāzupa: Radio diktori bija patiešām, kā tu saki priviliģētās personas, jo radio diktoriem bija vienīgajiem atļauja iet pie mikrofona. Raidījumu, protams, gatavoja arī redaktori visās redakcijās, bet visu tekstu, ko bija sagatavojuši redaktori - vai tā bija celtniecības kaut kāda raidījuma programma vai par sasniegumiem zinātnē, vai mākslā, vai lauksaimniecībā. Teksts jau bija uzrakstīts un to lasīja diktors, un tikai pēc tam aizgāja fragments, kur uzstājas, vai nu tas bija kāds mežzinis, vai tas bija kāds lauksaimnieks. Tā kā mums katru dienu darba plānā, diktora darba plānā bija arī ierakstīts, piemēram, no divpadsmitiem līdz diviem Ierakstu studija. Un tad kurš redaktors nāca ar savu materiālu, to mēs arī lasījām.

(..)

Diktoram vienmēr jābūt labā omā?

Sandra Glāzupa: Labā omā, priecīgam, un es jūtu, ka es eju ar prieku uz to studiju. Es vispār vienmēr nācu uz darbu ar lielu prieku. Man patika tas, ko es daru. Man patika šī vieta, šis skaistais Doma laukums. Vienmēr esmu teikusi, ka tā ir skaistākā vieta Latvijā, un es vienmēr esmu ļoti lepojusies ar to, ka es strādāju tieši šeit un tik ilgi vēl, tik ilgi. Man pat prātā nenāca mainīt savu profesiju vai pievērsties kaut kam citam.

(..)

Sandras Glāzupas balss izmantota, lai ar mākslīgā intelekta palīdzību veidotu dažādus tekstus, kurus var dzirdēt dažādās publiskās vietās.

Vēl nupat Inita Kresa-Katkovska bija radio, un viņa teica, ka vienu dienu viņa iet autoostā uz savu autobusu un pēkšņi pa visu autoostu skan Sandra Glāzupa, kura saka uz kura perona viņai jāiet.

Sandra Glāzupa: Un visi prasa - vai tu sēdi tur augšā tai mazajā būdiņā dispečeru punktā un skaties visus tos autobusus? Nē, nē. Tas ir kompānijas "Tilde" projekts. Milzīgs. Tas tapa pirms gadiem pieciem, ja es nemaldos. Viņi mani uzaicināja. Tā bija viņu izvēle, un

tas bija ļoti liels darbs vairāku dienu garumā, ielasot dažādus vārdus, teikumus, frāzes dažādās intonācijās, un tad no visa tā milzīgā klāsta, ko es tur biju sarakstījusi, dators pats izvēlas, momentā tas viss tiek sakonektēts un tas autobuss pienāk astotajā pieturā. 

(..) Es domāju, ka arī Nacionālā bibliotēka izmanto šo manu balsi, manu balsi arī Mākslas muzejs. 

Bet tas, ko teici par autoostu. Es redzu atšķirības, kā tas bija sākumā, kad tikai mākslīgais intelekts centās visu saprast, un kā tas skan tagad. Pavisam nesen braucu uz Jūrmalu ar mikroautobusu. Es patiešām biju patīkami pārsteigta. Izdzirdēju sevi un nekas neliecināja, ka tas ir veidots mākslīgi. Patiešām viņi ir auguši un skolojušies. Viss mākslīgais intelekts. Bija labi.

Tev nav bail, ka tavu balsi, kas daudziem ir atpazīstama, var izmantot arī kādi slikti cilvēki kaut kādās nelabās lietās?

Sandra Glāzupa: Kad tas tikko sākās, es saskāros ar diezgan daudziem nepatīkamiem gadījumiem, kur

manā balsī bija sarunāti visādi muļķīgi teksti un ne pārāk labi vārdi. Bet es arī sapratu un sevi nomierināju, ka tas ir tāds…, ja šobrīd to var izdarīt, pēc tam tas pāriet. Es vairs arī neesmu pārāk interesanta persona tiem jaunajiem, kas tagad ar to nodarbojas, tāpēc viņi izvēlas kādus citus.

Samānīt tur var riktīgi cilvēkus. Jā, tā tas ir.

"Esmu laimīgs, ka man ir iespēja palīdzēt Latvijai un mūsu ārsti ir pasaules līmenī," saka latviešu ķirurgs ortopēds Bertrams Zariņš. Mūsu saruna ir par bērnību Amerikā un dienestu Saigonā, kā ārstēja amerikāņu hokeja un futbola zvaigznes un ko domā par Trampu, arī to, kā Atmodas laikā 1989. gadā rīkoja pirmo Pasaules latviešu ārstu kongresu, toreiz vēl okupētajā Latvijā.

Kad šī saruna skanēs Latvijas Radio ēterā, raidījuma viesis jau būs devies prom no Latvijas. Pirmoreiz viņam Latvija bija jāatstāj 1944. gada rudenī divu gadu vecumā, kad Zariņu ģimenei pēdējā brīdī izdevās paglābties no krievu okupācijas. Sākumā ar laivu, tad ar kuģi viņi nokļuva Zviedrijā. Tālāk ceļš veda uz Savienotajām Valstīm. Tēvs Rihards bija cienīts luterāņu mācītājs, abi dēli – Bertrams un Kristaps – Amerikā kļuva par izciliem ārstiem.

Bertrams Zariņš ir latviešu ķirurgs, ortopēds un sporta medicīnas atzīts speciālists. Viņu par savu skolotāju sauc arī Valsts prezidents Valdis Zatlers (2007–2011). 

Abi brāļi Zariņi ir ļoti daudz palīdzējuši Latvijas medicīnai, izglītojot mūsu zināmākos ortopēdijas un kardioķirurgus, atbalstījuši mūsu jaunos mediķus arī ar stipendijām. Viņi daudz devuši Latvijai, un Latvija ir novērtējusi brāļu Zariņu veikumu. Šogad jūnijā abi Rīgas pilī no Valsts prezidenta saņēma cildinājuma rakstu.

Kopš astoņdesmito gadu beigām droši vien vairs pat nevar saskaitīt, cik reizes jūs esat atgriezies dzimtenē. Vai arvien katru braucienu vēl uzskaitāt, vai jau ir tās reizes sajukušas?

Bertrams Zariņš: Es nezinu, cik reizes, bet katru reizi, kad atbraucu, it sevišķi sākuma gados, katru reizi izskatījās labāk.

Kādu jūs ieraudzījāt šajā reizē Latviju, Rīgu?

Bertrams Zariņš: Es domāju, pēdējos gados daudz nav mainījies, bet sākuma gados bija manāmi labāk katru reizi pēc 1987. gada.

Un pirmais iespaids 1987. izkāpjot no lidmašīnas, ko jūs ieraudzījāt, kas šodien vēl ir acu priekšā?

Bertrams Zariņš: Tas bija tāds pārdzīvojums uz Latvijas zemes spert soli. Atceros, tas bija vēlu naktī, mēs braucām no lidostas un visur bija krievu zīmes, ceļazīmes. Bet vienā veikalā es redzēju zīmīti, kas teica "piens". Jā, tā ir Latvija.

Kādu jūs toreiz redzējāt Latvijas medicīnu, ja salīdzinām ar šodienu?

Bertrams Zariņš: Tas bija, salīdzinot ar mūsu standartiem, ļoti sliktā stāvoklī. Tas palika pat sliktāk 1991. gadā, kad Latvija palika brīva, tāpēc mēs ar Kristapu [brāli] veidojām to Medicīnas fondu, lai kaut ko mēģinātu palīdzēt.

Jūs abi ar brāli esat sasnieguši lielas medicīnas virsotnes. Prezidents Rinkēvičs Latvijas vārdā jums pateicās ar cildinājuma rakstu. Tos pasniedz ļoti reti un ļoti īpašiem cilvēkiem. Ko jums nozīmē šī pateicība no Latvijas par jūsu devumu Latvijai?

Bertrams Zariņš: Mēs, protams, to ļoti novērtējam un labi jūtamies, bet mēs faktiski labi jūtamies te atbraukt un esam ļoti laimīgi, ka mēs kaut ko varam izdarīt. Mēs neesam aizmirsuši, no kurienes mēs nākam. Dažreiz ienāk prātā – varētu būt, ka mēs šeit būtu un kāds no ārzemēm atbrauktu un mums palīdzētu. Mēs darām, ko varam.

Latvijā mēs esam pateicīgi ikdienā mūsu mediķiem, mūsu izcilajiem ārstiem. Bet vai ik dienas presē un citur Latvijas medicīnas sistēma tiek kritizēta - garas rindas pie speciālistiem, ir dažādi skandāli ar slimnīcu būvniecību vai ar slimnīcu vadību. Jūs pirmoreiz ieraudzījāt Latvijas medicīnu 80. gadu beigās, jūs to redzat arī tagad. Kas ir tas svarīgākais, kuras lietas un kā ir mainījušās Latvijas medicīnā?

Bertrams Zariņš: Par sistēmu es daudz nezinu. Es dzirdu, ka ir problēmas, bet es neko nevaru īsti pateikt par to. Zinu, ka ārsti šeit, kurus satiekam, tagad ir ļoti augstā līmenī, pasaules līmenī. Domāju, ka ārsti ar zināšanām ir pasaules līmenī.

Mēs priecājamies par mūsu ārstiem un novērtējumu, kuri ir pasaules līmenī, bet saskaramies arī ar tādu stāstu, ka ļoti daudz mūsu speciālistu, sākot no medmāsām un ārstiem, diemžēl aizbrauc prom no Latvijas uz Zviedriju, Vāciju, citām valstīm, kur, protams, tas atalgojums ir krietni lielāks. Jūs esat virknei Izcilību devuši savas stipendijas un vēlāk ļaudis aizbrauc. Un ne visi atgriežas. Ko ar to darīt?

Bertrams Zariņš: Protams, tā ir liela problēma. Valsts varbūt neatzīst, ka tas ir svarīgi, citādi viņi paaugstinātu algas, un tie cilvēki paliktu šeit. Bet tas ir liels trūkums Latvijai, ja vairāk un vairāk ārstu aizbrauc. Mēs, kad stipendijas dodam, sākumā mēģinājām kaut kā teikt viņiem, ka jāpaliek Latvijā, bet mēs to nevaram kontrolēt. Mums ir žēl, ka cilvēki aizbrauc.

Brīdī, kad skanēs saruna radio, jūs jau būsit atgriezies Savienotajās Valstīs. Mēs šeit daudz brīnāmies par Latvijas politiku, bet, ja paraugāmies uz Savienotajām Valstīm, dažbrīd šķiet, ka tur brīnumi ir vēl lielāki. Es domāju par visu, kas ir ap prezidentu Trampu un viņa administrāciju.

Bertrams Zariņš: Nesauksim tos par brīnumiem. Žēl, ka mums tā iet, ka Amerika nevarētu būt labāka.

Ja jums būtu jāraksturo, kas šobrīd notiek Amerikā, kā jūs pats uz Amerikas politiku raugāties?

Bertrams Zariņš: Es domāju, ir trakums un nemiers. Izskatās, ka viņš [Tramps] paliek par diktatoru un ka viņš visus tagad valdīs un nevar viņam uzticēties. Tā kā es nevaru teikt, ka mēs par to labi jūtamies.

Jūsu paziņu lokā vairāk bija republikāņu vai demokrātu atbalstītāji? Ja drīkstu vaicāt arī, kāda bija jūsu paša izšķiršanās vēlēšanās?

Bertrams Zariņš: Es negribu par politiku runāt, vairāk gribētu par medicīnu runāt.

Bet bez tās politikas neiztikt.

Bertrams Zariņš: Katrā štatā ir citādi. Masačūsetsa ir citāda nekā Kalifornija. Masačūsetsa ir vairāk demokrāti. Bet, tā kā es ar politiku neņemos un tur neko nevaru izdarīt, medicīnā…

Esmu Tautas frontes paaudze un man tās vērtības nav mainījušās – saka bijušais diplomāts Andris Teikmanis. Kāpēc kļuva par tiesnesi un kā nonāca Rīgas mēra krēslā, ko domā par Putinu un vēstnieka darbu, arī par dziedāšanu korī - saruna ar Andri Teikmani Laikmeta krustpunktā.

Ļaudīm šī brīža ģeopolitiskajā situācijā nevajadzētu krist histērijā. Tā gada sākumā, vērtējot aktuālos pasaules notikumus, teica pieredzējušais diplomāts Andris Teikmanis. Viņaprāt, šodien mēs dzīvojam daudz drošākā laikā nekā, piemēram, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad Latvijā vēl bija padomju okupācijas vara un dzīve varēja beigties jebkurā brīdī.

Andris Teikmanis ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tieši pirms 35 gadiem viņš kļuva arī par Rīgas pašvaldības vadītāju, nomainot amatā Alfrēdu Rubiku. Andris Teikmanis savā diplomāta karjerā ir bijis Latvijas vēstnieks virknē pasaules lielvaru un savām acīm pieredzējis, kā pasaule ir mainījusies pēc aukstā kara un kā esam nonākuši līdz Krievijas agresijai Ukrainā.

Jūsu vārdi - nevajag krist histērijā. Šonedēļ Kanādā notika pasaules ietekmīgāko valstu līderu tikšanās G7 samitā un namatēvs Kanādas premjers Marks Kārnijs teica: „Mēs dzīvojam briesmīgā laikā.” Kā briesmīgā laikā nekrist histērijā?

Andris Teikmanis: Es domāju, ka jātic, pirmkārt, sev un jātic tam, ko tu dari. Varbūt esmu vairāk intraverts cilvēks, bet salīdzinot ar to laiku, ko es atceros pirms trīsdesmit pieciem gadiem, es esmu Tautas frontes paaudze - tas ir brīdis, kas izmainīja pilnībā visu manu dzīvi, un tās bija vērtības, kas toreiz tika definētas kā jaunas, kas izmainīja arī Latviju. Un man kopš tā laika arī tās vērtības nav mainījušās. Šodien pasaule varbūt ir dinamiskāka, varbūt ir vienkārši vairāk iespējas skaļi kaut ko pateikt. Varbūt ir vairāk iespējas paust savas emocijas. Es cenšos savas emocijas paturēt pie sevis, bet koncentrēties uz to, kas ir jāizdara. Ja tu esi izgājis cauri astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumam, cauri visām barikādēm, šaušanām, pučiem, cauri OMON trakošanai, cauri ekonomiskajai transformācijai, cauri milzīgai inflācijai, kas pilnībā mainīja ekonomiku pa dienām, ne tikai pa gadiem...

Arī droši vien caur augusta pučam, kad tiešām viss varēja beigties vienā brīdī.

Andris Teikmanis: Tas varēja beigties vienā brīdī un atkārtoties arī vēsture, bēdīgā vēsture, jo mēs nezinājām, kā tas beigsies. Un tāpēc tagad, kad cilvēki ir gatavi "šūmēties"par būtībā sīkumiem, man liekas, ka tas nav tā vērts. Sargāsim savas nervu šūnas.

Kuri ir tie sīkumi?

Andris Teikmanis: Jebkurš. Ja palasa sociālos tīklus, teiksim, mašīna ne tā aizbrauca garām, kas te notiek? Nekur pasaule nav ideāla, bet man ir pilnīgi nepieņemami, un tas mani tiešām "pavelk", ja kaut kur kaut kas nenotiek tā, kā vajag un tad cilvēki uzreiz to visu transformē – Latvijā viss ir slikti, Latvijā nekas nenotiek tā, kā vajag. Nav tā.

Latvija ir tik fundamentāli mainījusies, salīdzinot ar to Latviju, kādu es atceros, kad es biju divreiz jaunāks. Tāpēc ir jānovērtē viss tas, kas ir mainījies uz labu, bet nav jāsamierinās, protams, ja kaut kur nenotiek, kā jābūt. Bet katrai sliktajai lietai ir savs uzvārds un sava adrese. Runāsim par tiem, kas par to atbild, nevis vispārināsim to uz mūsu valsti. Mūsu valsts esam mēs, tie esam mēs paši.

Ja tu saki kaut ko sliktu par savu valsti, tad tu saki, pirmkārt, sliktu par sevi pašu, jo tu esi tas, kas to valsti veido.

Kanādas premjers šo laiku sauc par briesmīgu. Kā jūs raksturotu laiku, kurā mēs šobrīd esam?

Andris Teikmanis: Viņš ir neparedzams. Laiks patiešām ir neparedzams, un mēs šodien nevaram zināt, kas notiks rīt un kāda tam būs ietekme. Protams, Kanādas premjers, kas uzņem lielo septītnieku pie sevis un ne tikai lielo septītnieku, viņš ir tik daudz investējis, lai visu sagatavotu perfektā veidā, ielūdzis vēl daudz citu valstu un reģionu valstu līderus, un Amerikas līderis vienkārši aizbrauc projām. Dabīgi, ka tas nav paredzēts, nav ieplānots, bet tas ir sakritis, ka tieši tajā brīdī norisinās ļoti karstā fāzē vai turpinās Tuvo Austrumu konflikts ar neparedzamu iznākumu. Mēs vēl joprojām nezinām, kā tas beigsies un kādas būs sekas, kādi līdzekļi tiks pielietoti. Bet arī pats Amerikas prezidents šīs karstās fāzes ietvaros jau ir mainījis savus it kā sākotnējos uzstādījumus, ir mainījis savu attieksmi, ir mainījis savus vēstījumus. Saglabāsim mieru un skatīsimies, kā attīstīsies šis konflikts tālāk. Šajā gadījumā ļoti daudz var tiešām mācīties no britiem. Tas viņu leģendārais teiciens – „Keep calm and carry on”, kas faktiski iet cauri visam Otrajam pasaules karam. Saglabā mieru un dari, kas tev ir jādara, un tad viss būs kārtībā. No tevis ir atkarīgs.

(..)

No milicijas kabineta nokļūt tiesas zālē

Andris Teikmanis: Tas bija veids, kā tikt vaļā no milicijas.

Kļūt par tiesnesi?

Andris Teikmanis: Jā, jo tiesnesis skaitījās vēlēts amats. Ievēlēja tāpat kā deputātus. Neviens jau nezināja, ko viņš vēl, viņiem visiem bija vienalga. Kad bija vēlēšanas, tad bija jāvēl. Bet tas bija veids, kā tikt prom no milicijas. Un es atceros, tas nebija pārāk vienkārši, jo toreiz vēl bija tāda diezgan odioza persona Gončarenko, Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš man teica – Teikmani, kā tu drīksti iet projām no milicijas, mēs tevi aizsūtīsim uz Afganistānu vispār. Nemēģini nemaz. Es teicu – bet mani taču ievēlēja tauta, man ir jāiet, tas ir arī cienījams un goda pilns amats. 

Par tiesnesi tiešām nebiju pārāk ilgi, kādus divus gadus, bet pa šo laiku man  ir saglabājušās ļoti labas atmiņas, jo tas bija arī laiks, kad sākās pārmaiņas. Es sāku savu tiesneša darbu 1988. gada sākumā, tātad jau šie pārmaiņu vēji bija. Un manā rakstāmgaldā bija gan kriminālas, gan civillietas, ļoti dažādas, sākot ar zādzībām vai laulības šķiršanu… Visa veida lietas, kas toreiz bija rajona tiesai jāizskata. Līdz brīdim, kad pie manis nonāca pirmā politiskā lieta, un tas bija 1988. gada jūlijs, tātad vēl nebija pat Tautas fronte. Un toreiz Augstākajā tiesā notika tiesas process pret… kā to puisi sauca?

Modris Lujāns?

Andris Teikmanis: Jā, Modris Lujāns. Savukārt Helsinku grupa pie prokuratūras protestēja, regulāri stāvēja piketos un protestēja pret šo tiesas procesu.

Darbojās pilnīgi automātika – kā atnāca "Helsinku" pārstāvji, tā viņus sagrāba ciet, aizstiepa pie tiesneša, iedeva divas nedēļas aresta un tad gaidīja nākošos. Tā tas turpinājās līdz kāds no grupas tika pie manis, un es viņus attaisnoju. Tā bija pirmā reize, kad kāds tika par demonstrāciju attaisnots, un kopš tā laika arī mani kolēģi tiesneši sekoja šim piemēram un vairs neviens netika arestēts. 

Dzenīša prokuratūra vēl pārsūdzēja šo manu lēmumu Augstākajā tiesā, un Augstākā tiesa atstāja to spēkā. Būtībā tas bija tas brīdis, kad Latvijā arī pavērās demokrātijas jauna iespēja brīvam vārdam, brīvām demonstrācijām. Un tas arī bija tas brīdis, kad es taisīju vēlreiz savu lielo kūleni un pieslēdzos Tautas frontei, pieslēdzos politikai.

(..)

Kas Putina acīs ir, piemēram, Latvija. Kā viņš mūs redz?

Andris Teikmanis: Es domāju, tā attieksme noteikti ir mainījusies ar laiku pirms 20 gadiem. Bet gan toreiz, gan šobrīd mēs varam būt kaut kādā mērā apmierināti par to, ka jau toreiz, pirms divdesmit un arī pirms 35 gadiem Baltija bija kaut kas nošķirts, kaut kas atsevišķs no Padomju Savienības, kaut kas atšķirīgs no pārējās Padomju Savienības. Un šobrīd mēs varam kaut kādā mērā no tā profitēt tādā ziņā, ka

Krievija lielu daļu no apkārtējā reģiona, es teiktu, iedala divās kategorijās - ienaidniekos un nodevējos. Mēs esam ienaidnieki. Labi, ka tā.

Un, ja mēs būtu…

Andris Teikmanis: Ukraiņi ir nodevēji.

Ā, tādā veidā.

Andris Teikmanis: Un tas ir sliktāk. Arī citas padomju republikas ir nodevēji. Mēs, kas īsti tā arī nekad neiedzīvojās Padomju Savienībā… Ja Putins ir teicis, ka Padomju Savienības izjukšana ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa, es gribētu teikt, ka

Staļins pieļāva lielāko ģeopolitisko gadsimta kļūdu četrdesmitajā gadā okupēdams Baltijas valstis, jo Baltijas valstis bija tās, kas saindēja pārējo Padomju Savienību ar šo brīvības, neatkarības vīrusu. Un tas vīruss ļoti ātri 80. gadu beigās izpletās visā Padomju Savienībā. Ja tas tā nebūtu, ja četrdesmitajā gadā Baltija nebūtu okupēta, es nezinu, vai šobrīd Krievija būtu tajās robežās, kurās tā ir pašlaik.

(..)

Kam jānotiek, lai Maskavā atkal atgrieztos Latvijas vēstnieks? Lai atkal Latvijas vēsturniekiem būtu pieejami Krievijas arhīvi, lai Maskavā brīvi atkal varētu pulcēties viņu demokrāti. Kad tas varētu notikt, vai mēs to piedzīvosim?

Andris Teikmanis: To ir grūti pateikt. Var notikt pārmaiņas pēc varbūt pāris gadiem un tās var nenotikt vēl piecdesmit gadus. Krievija ir valsts, kur attīstību patiešām ir ļoti grūti paredzēt, un pat tad, ja notiktu kādas demokrātiskas pārmaiņas, tad man vēl būtu liels jautājums - cik noturīgas varētu būt šīs pārmaiņas. Deviņdesmitajos gados šādas pārmaiņas notika, bet nebija noturīgas. Viņas tika visas likvidētas, un Krievija atgriezās būtībā pie skaidra autoritāra režīma, kāds tur ir pašlaik. Krievija atgriezās pie sava vecā modeļa. Vai Krievijas tauta ir spējīga dzīvot demokrātijā? Šeit vairāk ir cerības kā pārliecības.

""Karoga dziesma" Mežaparkā lielā kora izpildījumā bija milzīgs saviļņojums, un šo kopības izjūtu ļoti gribētos vairāk piedzīvot ikdienā," saka komponists Jānis Lūsēns. Par dzimtas četriem Jāņiem un darbošanos amatierkino, par "Zodiaka" dzimšanu un kā tagad piepilda mūža sapni Ozolu skolā, saruna ar Jāni Lūsēnu Laikmeta krustpunktā.

„Ārēji ikdienas situācijās viņš bieži ieņem nihilistisku pozu, mēdz būt savrups un ass, bet, komponējot mūziku, šī čaula nokrīt. Tad viņš ir mīļš dabas bērns no visas sirds. Un, kad beidz komponēt, atkal ielien savā čaulā un intervijās stāsta visādas muļķības.” Tā komponistu Jāni Lūsēnu reiz ir raksturojis viņa uzticamais sabiedrotais mūzikā daudzu gadu garumā Zigfrīds Muktupāvels.

Arī pārlasot dažādas intervijas, to ievadā gandrīz vienmēr tiek uzsvērts, ka Jānis Lūsēns esot mazliet neiecietīgs, mazliet nīgrs cilvēks, kurš labprāt nedēļu nevienu nesatiek un nesarunājas. Garas sarunas neesot viņa iecienītākā nodarbe. Lūkosim, cik šie priekšstati par viņu ir precīzi vai gluži otrādi pārspīlēti.

Sarunas ieraksts notiek dienu pirms pašvaldību vēlēšanām. Kad intervija skanēs ēterā, vēlēšanu rezultāti jau būs zināmi. Vai Jānis Lūsēns arī klusumā noraugās uz šo pirmsvēlēšanu laiku? Vai ir kaut kādas lietas, kas arī mierīgajam Jānim Lūsēnam uzsit asinis?

Jānis Lūsēns: Nezinu, kas tur var īpaši uzsist asinis. Katrs ietiepīgi turas pie saviem izvēlētajiem mērķiem pamatā, es domāju, un ļoti daudz ir liekvārdības un tukši solījumi, un visādi brīnumi. Es diezgan distancēti to vēroju. Esmu Valkas rajonā [novadā], man ir skaidrs, mēs jau novēlējām ar sievu, es tur nevienu negribu aizskart konkrēti. (..) Rīgā, domāju, brīnumi būs.

(..) Ar distanci raugoties, tomēr kāds ir skats uz Latvijas politiku šodien, uz to, kādā valstī dzīvojam?

Jānis Lūsēns: Tā ir ļoti gara saruna, bet, manuprāt, šobrīd trūkst cilvēku, kas ir līderi, kas var pārliecināt, kuros vēl ir godaprāts un kaut kāda vērtību sistēma. Jo es tikko arī skatījos pašvaldību debates, kur vienai dāmai prasīja, kā viņa attiecās pret Ukrainas karu, viņa izvairījās, cik nu varēja. Bet jautājums jau ir par vērtībām. Un galu galā tu vēlē nevis partijas programmas, kuras, es domāju, neviens īpaši nav lasījis, ejot vēlēt, bet tu vēlē par cilvēkiem, kas pārstāv. Kas ir sarakstījis šo programmu, kas domā vai nedomā, vai strādā pie tā, lai visiem būtu labāk.

Man saistībā ar jums prātā "Karoga dziesma", kuras laikā 2018. gada Dziesmu svētkiem, kas īpaši uzrunāja arī mani toreiz. Tā enerģija Mežaparka estrādē. Šīs dziesmas laikā, kad tika pacelts virs estrādes sarkanbaltsarkanais karogs, kaut kas īpaši īpašs rezonēja.

Jānis Lūsēns: Jā, tieši tā! Un man šī dziesma ir ļoti tuva. Katru reizi viņu dzirdot lielā kora izpildījumā, man ir milzīgs saviļņojums. Bet, ja mēs patinam mazliet filmu atpakaļ, tad atceramies to, ka pēdējos Dziesmu svētkos šī dziesma neskanēja un karogs netika iznests. Un nekāda cepšanās par to nebija. Bija cepšanās par cīsiņiem, par rīsiem, par ēdienu, par biļetēm, par viskautko, bet par šo faktu nebija. Tāds ir klimats sabiedrībā. Diemžēl.

Dziesmu svētki 2018.gadā, Mežaparka estrāde. Šis ir vienam latvietim, vienam komponistam viens no dzīves augstākajiem punktiem?

Jānis Lūsēns: Absolūti, absolūti, Tas ir gan m gribētos to vairāk piedzīvot ikdienāilzīgs stimuls arī tālāk kaut ko darīt un just, ka cilvēki ir kopā. Tā ir brīnišķīga sajūta. Un ļoti. Arī pirms vēlēšanām. Ka cilvēki tomēr ir vienoti kādas idejas vārdā un mūs vieno kaut kāda kolektīva apziņas forma un kaut kādas vērtības un uzdevumi, kas mums liekas svarīgi.

Ar komponistu Raimondu Tigulu šajā raidījumā runājām par to, kādēļ Mežaparkā mēs varam būt tik vienoti dziesmā un par Latviju un jau izejot pa vārtiem, jau dodoties uz 11. tramvaju varbūt jau sākas pirmie strīdi. Ja mēs paraugāmies, kas notiek sociālajos tīklos un visa komentāru vide un arī noskaņojums, ka Latvija ir neizdevusies valsts, arī tādu varam dzirdēt. Kādēļ, jau izejot ārpus Mežaparka vārtiem, daudz kas no šīs vienotības pazūd?

Jānis Lūsēns: Es domāju, tā ir tāda varbūt vilšanās. Visi šie komentāri un attieksme ir tāda dīvānā sēdētāju izpausme.

Jautājums katram, kas komentē un izsakās nevis konstruktīvi, bet aizvainojoši, - ko tu pats esi izdarījis, ko tu esi paveicis nesavtīgi, nevis par maksu, nevis kā algots darbinieks? Kāda ir ir bijusi tava iniciatīva, tava personīgā iniciatīva valsts veidošanā? Tava personīgā iniciatīva, bez samaksas. Vai tu esi, nezinu, savācis kādu ziedojumu, kaut kam atdevis vai pats noziedoja kaut ko, vai aizgājis un ar savām rokām kaut ko izdarījis. Tas ir tas jautājums katram. Es domāju, ka tie, kas to ir izdarījuši, tie arī ir vienoti. 

Ļoti daudzi cilvēki ir vienkārši, es teikšu, - izlaidušies. Tas nāk no padomju iekārtas - ko jūs man dosiet, cik man par to, kas man par to? Nevis ko tu dosi. 

Tas bija arī mans lielais jautājums Dacei Melbārdei toreiz lielās Latvijas jubilejas sakarā - tik un tik miljoni un tagad mēs tur taisīsim. Es gribēju teikt otrādāk - tu esi šeit mācījies, tu esi šeit apguvis zināšanas -  ko tu dosi Latvijai? Mācoties Briselē, Londonā, vai tu kā mūziķis vari aizbraukt uz Līvāniem un vienu koncertu vienkārši nospēlēt par velti cilvēkiem kā dāvanu. Lūk, tā ir tā lielā atšķirība. Taisīt projektus, rakstīt projektus, tērēt naudu - nekāda māksla nav, tur tāmes var būt bezgalīgas un idejas tāpat.

Daudz kas man nav saprotams šīgada svētkos un arī tas, kāpēc tik daudz netalantīgu, saceptu deju – saka horeogrāfe un deju pedagoģe Baiba Šteina. Par "Danci", "Zelta sietiņu" un kā būtu jāģērbjas dejotājiem, par darbu kinostudijā, cenzūru un spītīgo raksturu – saruna ar Baibu Šteinu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viešņai ir divas meitas un viņas abas diezgan līdzīgi ir raksturojušas savu mammu. Dace ir teikusi, ka mamma ir neatlaidīga un centīsies sasniegt visu, ko iecerējusi. Anna uzsver mammas enerģiju, ar kuru varot darbināt pat kādu mazu elektrostaciju. Viņu mamma ir Baiba Šteina, deju ansambļa “Zelta sietiņš” ilggadējā vadītāja, horeogrāfe un pedagoģe. Arī Rīgas dokumentālā kino zelta paaudzes aculieciniece un dalībniece, sava darba mūža lielu daļu veltot Rīgas kinostudijai.

Baiba Šteina dejo no sešu gadu vecuma, ar deju kopā viņa ir arī savos tikai 85 gados un Baiba par sevi saka: “Mani nav iespējams ielikt rāmjos, lai esmu pareiza. Tieši otrādi – gribu būt nepareiza!”.

Par deju mūža garumā, par pieredzēto Rīgas kinostudijā un par to, kādēļ arī seniora gados ir stilīgi būt nepareizam, saruna ar Baibu Šteinu.

Ievadā es citēju jūsu meitas, kā viņas jūs raksturo, bet pati par sevi Baiba, jūs esat teikusi – esmu bezgala uzticīga, bet arī ārkārtīgi spītīga kā angļu buldogs. Ir kādi pēdējā laika notikumi, ar kuriem jūs varat dalīties, kā tad izpaužas šī jūsu spītība un neturēšanās pieņemtajos rāmjos?

Baiba Šteina: Mani pēdējā laikā sāk kaitināt un es vairs negribu – ja par dejas līniju runājam – šo ārkārtīgo unificēšanu, visi ir vienādi, frizūras vienādas, galviņas vienādas ,apģērbs vienāds, visi kā armijā. Tad es strīdos pretī, taču nevar būt, ka senos laikos tā meita gribēja izskatīties tāpat kā otra meita, visticamāk – nē. Visticamāk, viņa piesprauda puķi vai sapina bizi savādāk, vai uzvilka svārkus citādus. 

Varbūt es pārspīlēju, bet es gribētu teikt, ka „Zelta sietiņš” bija viens no pirmajiem kolektīviem, kur mēs atsevišķās dejās neģērbām vienādi. Jo mani tas vienkārši kaitināja. Manuprāt, mēs bijām pirmais kolektīvs, kas bērniem uzvilka linu krekliņus un aizgājām dejot. Un tajā laikā, Ingrīda Saulīte varbūt atcerēsies, mēs ar šo uzvedumu braucām uz Maskavu, un viņi ieraugot, tā žūrija, jo toreiz nevarēja uz Maskavu aizbraukt, to skatījās un pieņēma. Kā – linu kreklos latviešu bērni, mēs taču neesam tik nabadzīgi! Bet es pastāvēju – jā, tas bērns, kad viņš piedzima, viņam bija linu krekliņš. Viņš nevilka neko citu. Tad viņš pamazām apģērbās. Tagad, piedodiet, ar linu krekliem dejo, meitas pusplikas pa laukumu skraida.

Varbūt tieši šī nevēlēšanās līdzināties man nepatīk. Tāpēc varbūt arī es neģērbjos, neizturas tā, kā pienāktos maniem gadiem.

(..)

Jau drīz Skolēnu dziesmu un deju svētki, pirmie pēc 10 gadiem, jo vienu ciklu izjauca Covid laiks un tas būs atstājis ietekmi uz to, kādi šie svētki būs šogad, jo ļoti daudziem jaunajiem dejotājiem, dziedātājiem un mūziķiem šis piedzīvojums būs pirmreizējs. Kādu, jūsuprāt, šis desmit gadu pārtraukums būs atstājis ietekmi?

Baiba Šteina: Man ir ļoti grūti pateikt par citiem. Par "Sietiņu" es varu pateikt, ka tā ir leģenda par pārtraukumu. Mēs pandēmijas laikā nepārtraucām. Pat man liekas, mēnesis nepagāja. Sākās pandēmija, un es nežēlīgi savus pedagogus un savus bērnus – mēs strādājām. Jā, mēs strādājām zoomā, bet mums bija uzdevumi. Mēs gatavojam mazus uzvedumiņus. Mēs paņēmām tēmu uz Ziemassvētkiem "Uzsniga sniedziņš balts", kas bija jāsagatavo bērniem kopā ar vecākiem. Ak, Kungs, cik tas bija skaisti, ko tēvi ar bērniem dejoja un bēra sniedziņu! Un katrs nofilmēja gabaliņu. Beigās mums bija uzvedumi vesela strīpa.  Otrs - man ir sakrājusies kaudzīte, ko es saucu par pandēmijas laika darbiņiem. Praktiski visi sakrātie materiāli un tādu ļoti daudz. Televīzijā ir tikai 32 stundas mūsu uzvedumi. Mēs viņus izlaidām skatīties, un bērni rakstīja par viņiem recenzijas un rakstīja savus ieteikumus. Nepaņēmu līdzi, bet tur bija arī ieteikumi, kādi izskatīsies nākamie deju svētki. Bērni paši apcer. Respektīvi, viņi visu laiku bija procesā iekšā. 

Visskaistākā bija, to es atceros, jo tā man vienmēr izraisa mazu asariņu, jautājums - kādu jūs redzat "Sietiņa" simtgades svētkus? Un tad bija tāda atbilde - svētki notiek Mežaparka Lielajā estrādē, ir nakts, pie debesīm ir īstās zvaigznes un skatītāju rindās - simtgades! - sēž skolotāja Baiba un skatās mūs. Patiesībā mēs visu laiku strādājām. Un tikko kā pandēmija beidzās, mums pirmais uzvedums bija ar mūziku "Atgriešanās", un mēs atgriezāmies jau kopā un dejojām. Mēs momentā izdejojām ārā atkal, lai nebūtu telpās – VEF priekšā, skatītājiem, kas brauc ar tramvajiem, kas nāca – mēs izdejojām visu to neizdejoto svētku repertuāru.

(..)

Saklausu, ka jūsu mudinājums ir vairāk turēties pie saknēm, pie pamata. Un jūs redzat, ka dažbrīd varbūt par daudz moderni viss paliek.

Baiba Šteina: Es pat neteikšu, ka tas ir moderni.

Šoviski?

Baiba Šteina: Nē, netalantīgi. 

Netalantīgi?

Baiba Šteina: Jā! Jo es domāju, varbūt tagad es izklausīšos atkal slikta, es domāju, ka vismaz šī gada svētkos ir ļoti daudz netalantīgas, es viņas saucu par saceptām dejām. Mēs tā sacepam un tad palaižam. Kāpēc tā tas ir noticis? Es nezinu.

Man, kas nav saistīts ar dejošanu, kā saprast, kas ir sacepta deja?

Baiba Šteina: Tāda – salikt vienkārši kustības un kombinācijas pēc kārtas, bez iekšējas domas, bez iekšējas dramaturģijas. Katrai dejai ir dramaturģija iekšējā – sākums, kulminācija, beigas. Visparastākais dramaturģijas veids. Bet es tiešām atļaujos teikt, ka šī gada svētkos ir tādas, kurās ir vienkārši saliktas kombinācijas pēc kārtas.

Bet varbūt viņas atkal televīzijā vizuāli labi izskatās?

Baiba Šteina: Te ir nākošā lieta. Uzskatu, ka jau pasen, jau gadus desmit vai cik – skolnieku svētkos mazāk, jo skolnieku svētki nav bijuši desmit gadus, bet lielajos svētkos tie vairs nav deju svētki. Tos mēs varētu saukt par zīmējumu svētkiem. Jo laukumā deja kā tāda vispār praktiski neeksistē, ir tikai pārvietošanās. Čik, čik, čik, čak, čak, čak… zīmējums skaists. Bet zīmējumu redz tikai no augšas, tikai televīzija. Un šādā veidā skatoties, praktiski gandrīz neko neredz. Sevišķi, ja tas notiek naktī kā tagad pēdējie visi svētki. Tērpus neredz, kājas neredz, soļus neredz. Redz šo zīmējumu un tad vēl to milzīgo "krabi", kas aizmugurē ir kaut kur. Jo es domāju, atkal droši vien es atkal izklausīšos briesmīgi, tā ir nemācēšana vai nevarēšana, mēs visu nosedzam ar milzīgu dekorāciju.

""Nespēlē kārtis un neej politikā!" – šim tēva padomam esmu sekojis vienmēr un domāju, ka tagad viņš ar mani lepotos," saka uzņēmējs Gunārs Ķirsons. Par bērnību Sibīrijā un rūdījumu sporta skolā, par zagšanu padomju laikos un čeku, par reketu deviņdesmitajos un ēdināšanas biznesu – saruna ar Gunāru Ķirsonu Laikmeta krustpunktā.

Vienā no savām pirmajām intervijām, kas bija publicēta laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1993. gadā, viņš teica šādus vārdus: "Es mēģināšu izvērst Rīgā bistro ēdināšanas tīklu, jo neizbēgami Latvijā ienāks "makdonaldi", picas, amerikāņu hotdogi. Es gribu izveidot mūsu pašu latviešu bistro ar gaumīgu latvisku mēbeļu interjeru."

Abi viņa 1993. gadā teiktie pareģojumi piepildījās. Jau drīz "McDonalds" ienāca Latvijā, bet arī viņš jau drīz izveidoja savu ēdināšanas tīklu ar latvisku interjeru un nu jau leģendāro "Ķirsona kotleti".

Gunārs Ķirsons ir dzimis latviešu izsūtīto ģimenē Sibīrijā, Omskā, un iespējams, tieši bērnības gados pieredzētais, tēva stingrais tvēriens un pusaudža gadu dzīves rūdījums Murjāņu sporta internātskolā veidoja viņu par vienu no Latvijā zināmākajiem uzņēmējiem. Arī viņa tēvs pirms izsūtīšanas bija uzņēmējs Balvu pusē Latgalē un jau bērnībā mazajam Gunāram mācījis dzīves likumus. Viens no pirmajiem bērnībā dzirdētajiem: "Kad izslaucīta istaba, vēl jānoslauka slota, tikai tad darbs ir padarīts."

Jūsu tēvs jau sen ir mūžībā, bet jūs arvien viņa dzīves padomus un atziņas savās intervijās esat pieminējis. Ko jūsu tēvs Alberts varētu teikt par laiku, kurā viņa dēls dzīvo šodien? Kādu padomu viņš Gunāram dotu šim laikam?

Gunārs Ķirsons: Es domāju, ka tēvs lepotos ar mani un es vienmēr saviem bērniem un mazbērniem saku – vai jūs lepojaties ar mani? Viņi atbild – jā. Es domāju, ka mans tēvs arī lepotos ar mani. Un es viņiem vienmēr saku, mīļie mani, dariet tā, lai Latvija ar jums lepojas, tā, lai es varētu lepoties ar jums, kā ar mani lepojas tēvs. Tad dzīve jums būs daudz patīkamāka un nebūsiet pa velti kaut ko darījuši. Es domāju, ka māte un tēvs ļoti lepotos, bet es ar viņiem vairāk lepojos, kā viņi ar mani varētu lepoties. Iedomājaties, māti izsūtīja. Tēvu ļoti cienīja darba ņēmēji un atskrēja un teica: Albert, tevi rīt ņem ciet čeka. Alberts, mans tēvs, paķēra zirgu un projām uz mežu. Viņš nebija domājis, ka māti aizsūtīs, paķers. Tad atbrauca krievs ar…

….ar maziem bērniem.

Gunārs Ķirsons: Jā, manai jaunākajai māsai bija tikai pāris mēnešu. Ar krūti baroja mamma. Atbrauca un paņēma. Un tēvs. Iedomājaties, tēvs gadu meklēja, kur viņi ir. Padevās. Cietumā bija jāiet tur, viņš brauca uz turieni, jo Esteri bija aizveduši ar visiem bērniem. Tas ir varoņdarbs no vīrieša, kad viņš... Bija iespēja braukt uz ārzemēm, paņemt briljantus, zeltu un visu pārējo, mukt. Mans tēvs to neizdarīja. Tēvs aizbrauca pakaļ Esterei. Un pats galvenais, es zinu, kad tēvs nomira, mammai bija pāri 80 gadu. Bieži mammai teicām - aizej uz teātri, nopērkam biļetes. Mēs esam pieci bērni tev. Uz ko viņa man atbildēja: Dēls, tu zini, kur ir mans teātris? Pie tēva kapiņos.

 Katru rītu cēlās augšā un gāja uz kapiņiem. Un vakarā nāca atpakaļ. Es gribu teikt, ka tāda ģimene, kāda man bija, paraugģimene – māte un tēvs. Es lepojos ar viņiem, tiešām lepojos!

(..)

Jūsu vārdu arvien daudzi saista ar "Lido". Bet kas šobrīd Gunāru Ķirsonu saista ar "Lido"? 

Gunārs Ķirsons: Gribētu teikt, ka es esmu padarījis darbu, ar ko es lepojos. Pats galvenais, lai viņš tālāk turpinās. Bet es neapstājos. Es izgāju ārā, jo….

Jūs esat pilnīgi prom?

Gunārs Ķirsons: Man vēl ir kādas akcijas, bet es iziešu ārā, domāju, kādi 2-3 gadi. Bet gribētu teikt, ka tur es atstāju savus kolēģus, tiešām ilgi strādājuši kolēģi, kuriem var uzticēties, kuri strādā, kuri zina to darbu, kuri to "drēbi sajūt". Vienīgais, kas mani biedē, vai igauņu īpašnieki nepiespiedīs kaut ko darīt tādu, kas sabojās to 37 gadu manu darbu. Jūs ziniet, jebkuru darbu var sabojāt. Cerēsim, ka tā nebūs.

Ir kādas pazīmes, ka tā tas varētu būt?

Gunārs Ķirsons: Man negribas neko teikt pašreiz, lai nedomā, ka es kaut ko ļaunu vai kā… Man gribas, lai tas tomēr ir, lai strādā, lai tā vērtība… Kā "McDonalds" - īpašnieku nav, bet "McDonalds" strādā. Un es atceros, kā man mācīja "McDonald's", kad es mācījos -  no tā, kad cilvēkam nav ko darīt, viņš galdu slauka, no tā viņš netīrāks nepaliek. Un es pie tā paša esmu gājis, kad tautai jātaisa viss. Kā man tēvs teica vienmēr - dēls, tēvs ēd pēdējais, bērni no sākuma. Un man uzņēmumā "Lido" ir bērni, tā ir Latvija. Un cik tev paliek, tas tev paliek. 

Ne vienmēr katrs biznesmenis vai kolēģis, vai partneris, kas man bija, tā domāja. Es domāju tāpat kā agrāk esmu agrāk, un es gribu tagad uztaisīt jaunu vērtību. Man daudz ko prasa, kā tur būs. Es saku mazāk es runāšu, lai runā par mani darbi. Vienīgais, ko es varu pateikt, es sāku Mežaparkā taisīt vienu objektu. Nu ja Dievs dos, izdosies. Es gribu tiešām radīt, jo Mežaparks bišķiņ ir tāds - viena no skaistākajām vietām Rīgā….

Bet īsumā - jūs atkal vienu savu lietu sākat faktiski pilnīgi no nulles?

Gunārs Ķirsons: Pilnīgi no nulles. Un jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir grūti. Saviem kolēģiem teicu - tas ir tik grūt. Gribētu teikt, ka mums, latviešiem laikam tā ir, ka, ja man kaimiņam ir slikti, tad man ir labi, ja kaimiņam labi, tad man ir slikti. Un es pat jūtu to nedaudz, ka ne katrs vēlētos, lai es radītu kaut ko tādu, bet es radīšu. Man gribas radīt, un man rada gandarījumu, ka es varu līdz pusnaktij domāt, cik grūti tas ir… Bet man jāpāriet grūtībām pāri, ir jāpierāda, ka es to varu izdarīt un varu izdarīt vēl labāk. Man tā gribētos.

Jūs dzīvē un arī biznesā esat cēlies un kritis. Ja jums būtu jānosauc uzņēmēja Ķirsona gudrākais lēmums un arī sliktākā ideja, kuras pirmās nāk prātā?

Gunārs Ķirsons: Gudrākais ir tas, ka domā no sākuma par biznesu, nedomā par savu egoismu, savu privāto lietu. Un esi pārliecināts, ka tas tev izdosies. Pārliecībai [jābūt], tad tikai tu drīksti to darīt. 

Sliktākā biznesa ideja.

Gunārs Ķirsons: Lielākā un sliktākā mana kļūda bija, kad es kādu paklausīju, atkal neteikšu uzvārdu, bet nu ko - vainīgs jau vienmēr es. Es sev saku, kad kaut kas notiek, vainīgs tikai es esmu, neviens cits. Un šeit es arī vainoju tikai sevi. Sliktākā bija tad, kad sāku taisīt kokapstrādes rūpnīcu, lai varētu interjerus taisīt un mājas, un paralēli taisīju Gaiziņā viesnīcu, ar ko es lepojos, tiešām. Arī rūpnīca ir ļoti laba, tur kādi tagad strādā. Es visu no sirds taisīju. Divus paralēlus biznesus nevarēja. Uz kotleti, kā es saku, uzliku pārāk lielu ekonomisko masu, to nedrīkstēju darīt. Tā ir lielākā mana kļūda.

(..)

70.gadu beigas, 80. gadi ir laiks, kad jūsu dzīve pagriežas vēl vienā jaunā gultnē - bārmenis, restorāni, restorāns "Ščecina, arī "Ruse" kādu brīdi. Šo sadaļu arī sākšu ar citātu no periodikas. Laikraksts "Rīgas Balss" 1980. gads. Reportāža no Tallinas. PSRS notiek olimpiāde un raksta nosaukums "Paldies rīdziniekiem par meistarību!".

"Burātāju Olimpisko svētku laikā daudzās Tallinas kafejnīcās un ēdnīcās strādāja labākie meistari - kulināri no Viļņas, Kostromas, Vologdas, Pleskavas, bet ļoti atzinīgi tika novērtēti kafejnīcas "Kadriorg" virtuves izstrādājumi. Šajā kafejnīcā strādāja speciālistu grupa no Rīgas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma "Ruse" direktora Pavloviča vadībā. (..) Kāds no apmeklētājiem nenogurdināmos, aristokrātiskos, artistiskos Gunāru Ķirsonu un Uldis Skudru nosauca par super bārmeņiem. Vajadzēja redzēt, cik veikli viņi žonglē ar maisītājiem, cik meistarīgi gatavoja kokteiļus pēc 32 receptēm."

Runājot par šo jūsu dzīves periodu, ir jāpiemin arī bārmenis Kārlis Bilders, kurš pats mācījies ārzemēs, un devu jums pamatus.

Gunārs Ķirsons: Ar lielāko cieņu pret Kārli un gribu teikt, ka viņš man deva ļoti daudz. 

Gribu teikt, ka man neizdevās kā sportistam aizbraukt uz olimpiādi, bet kā bārmenim jā. Mani aizsūtīja uz turieni. Bet es arī mīlēju šo darbu, tur es ieraudzīju..., priekš "Lido" man tas palīdzēja. Es agrāk strādāju par bārmeni, es zagu, visi zaga bārmeņi, lai stāsta man, ko grib. Tāda bārmeņa nebija, pat neviena, kas ne… Tas nebija kā zagļi, bet nepieliet, tak ir nozagšana no otra cilvēka.

Jūs arī to darījāt?

Gunārs Ķirsons: Jā. Tu savādāk nevarēji. Tā dzīve bija. Toreiz jau Padomju Savienība, padomijā, kad strādāja rūpnīcā, pāri sētai vai kaut ko nesa ārā, un to darīja daudzi. Tāda tā dzīve, un lai neviens nestāsta…

Arī lējāt tajās smalkajās pudelēs kaut ko citu iekšā?

Gunārs Ķirsons: Nē. Cik nu katram ir tā robeža. Cik cilvēks ir iekšēji audzināts. Es nevarēju taisīt to žļurgu saucamo. Nē, tā nebija, bet kaut ko tomēr bišķiņ, bet es tā darīju. Un tad, aizbraucot uz olimpiādi, jūs nevarat iedomāties, ārzemnieki, kad tu viņu apkalpoji, viņi deva tev "tējas". Un tad es sapratu - ak, Dievs…

Tējas naudu?

Gunārs Ķirsons: Protams, tīrā, to, ko tev iedod, un nevis to, ko tu nezodz. Tev dod. Un tad es saku - man jāuztaisa ir noteikti tāds bārs, lai man nebūtu jāzog, bet lai es varētu, lai cilvēki ir pateicīgi. Un tas mani tā audzināja, ka arī jāuztaisa ēdināšana, lai cilvēki ir pateicīgi. Nu negrāb, neapšmauc, nedari tā, lai tu ļoti būtu bagāts un cilvēks spiests pie tevis nākt. Nē, dod cilvēkam un tev pietiks no tā.

(..)

Starp citu, es varu pateikt, ja es būtu ticis PSRS izlasē un būtu brauciens uz ārzemēm, es būtu pamucis tanī pašā dienā. Momentā būtu pamucis. Man jau bija tādas domas, ja es izlasē tikšu, mani aizvedīs uz ārzemēm…  Nu Āris Rudzītis aizmuka no mums. Viņš gan tiesāja, tiesnesis bija PSRS. Un es arī biju domājis tā. Un tad man neizdevās. Tad bija jādomā, kā pelnīt naudu. Es jutu, ka es ar sportu nevarēšu tālāk un gāju tur strādāt. Bet es izglītojos tā strādāt, lai varētu. Un šodien man tas deva daudz ko.