Laikmeta krustpunktā

Es protu zīmēt, dziedāt un muzicēt – bet tikai ar vārdiem, tā man sanāk labāk, saka dzejniece un daudzu dziesmu tekstu autore Inese Zandere, un ir pārliecināta, ka bērniem lasīt atkal būs stilīgi. Par pirmo mīlestību un bēgšanu no mājām, par pirmajiem dzejoļiem un kāpēc ar bērniem jārunā arī par karu un nāvi – saruna ar Inesi Zanderi Laikmeta krustpunktā.

Raidījumu šoreiz sākam ar dzejas rindām, jo saruna būs ar dzejnieci. Stundas garumā dzejas rindas un dažādu stāstu fragmenti skanēs ik pa brīdim. Šis dzejolis publicēts žurnālā "Liesma" 1976. gadā.

"Nekad savam mazajam rotaļu tīģerim / Es nestāstīšu par džungļiem / Nekad neteikšu viņam / Ka ir lieli un dzīvi tīģeri / Lai tas paliek noslēpums / Es negribu rotaļu tīģeri sāpināt / Ar viņa niecīgumu / Un sevi ar to / Ka mīlestība uz lieliem tīģeriem / Priekš manis ir pārāk sarežģīta."

Tālāk zem dzejoļa ir arī piebilde: "Šādos gadījumos mēdz pievienot tādu kā jaunā dzejnieka priekšā stādīšanu. Atzīstos, man tas ļoti nepatīk, jo izskatās samāksloti. Tādēļ par sevi varu pateikt tikai to, ka man ir 17 gadu. Mācos Dobeles Roberta Eihes vidusskolas 11.klasē un es vēl neesmu ne slikts, ne labs, bet topošais cilvēks." Un paraksts - Inese Zandere. 

Dzejolim par mazo rotaļu tīģeri nākamgad jau varēs svinēt 50 gadu jubileju.

Inese Zandere: Ja tu būtu turējis rokā to žurnālu, tad redzētu, ka tur viņš bija arī uzzīmēts. Tas rotaļu tīģeris.

Tava fotogrāfija tur arī bija.

Inese Zandere: Jā, fotogrāfija arī bija. Un tā fotogrāfija bija fragments no vienas lielākas fotogrāfijas, kas arī bija uz žurnāla "Liesma" vāka. Jo tad, kad žurnālam palika 18 - tas arī būtu varējis teikt - es esmu ne labs, ne slikts, bet topošs žurnāls. Viņi izvēlējās tādu noformējumu šim žurnāla vākam, ka nofotografē kādus cilvēkus, kuriem arī ir 18. Un izvēle krita uz mani un maniem skolas biedriem. Un tad mēs saģērbāmies tolaik populārajās, piemēram, man bija strīpaini adīta veste dažādās krāsās, tāda novēlota hipiju laika atblāzma, varētu teikt. Un nez no kurienes tika izvilktas lielas ragavas. Puiši no mūsu skolas, kuriem bija ansamblis un kuriem bija ģitāras, tie bija ar visām ģitārām. Pārējās bija manas klasesbiedrenes. Un man arī iedeva ģitāru rokā. Un tad mēs pozējām uz sniegota pakalna žurnāla vākam. Vispār šausmīgi patīkamas atmiņas, tādas draudzīgas, tādas jautras. Un lai arī tā bija pozēšana, sevišķi samākslota nelikās. Un no tās pašas lielās bildes viņi bija izgriezuši to mazo bildīti. Līdz ar to man mati plīvo vējā, ģitāras nav redzamas. Bet nu tā lietas būtība jau tajā bildītē izpaužas.

Inese 11.klasē raksta: "Mīlestība uz lieliem tīģeriem priekš manis ir pārāk sarežģīta." Arvien tā ir?

Inese Zandere: Nevajag jau ticēt tam, kas tur rakstīju tajos dzejoļos. Sevišķi tajos jaunības laika dzejoļos ir ļoti daudz tādu lietu, par kurām es brīnos, kas tur ir uzrakstīts. Šī varbūt ir tā, kur es varu brīnīties par savu naivumu un varbūt pat apbrīnot to savu naivumu, bet droši vien kaut kādā dzīves posmā ir labi būt tādam galīgi nevainīgam. Bet no otras puses, ir arī tādas rindas, kas skolā zem sola bezmazvai ir uzrakstītas, kur es brīnos, kā tāda doma man vispār ir ienākusi prātā, jo es neatceros, ka es kaut ko tādu būtu domājusi. Un tā ir pavisam cita sajūta. Tāda varbūt pat drusku biedējoša, jo kļūst skaidrs, ka tu pats sevi un savus kambarus, visus prāta kambarus un jūtu kambarus līdz galam nekad nepazīsti un no turienes izpeld kaut kas, ko tu pat īsti neapzinies un dzejoļos paliek.

Daudz runāsim par bērnu literatūru, par bērniem dažādos sarīkojumos un pasākumos. Raugoties uz tavām rokām, šķiet vēl pavisam nesen tu esi bijusi blakus bērniem, jo tās izskatās ar flomāsteriem aprakstītas.

Inese Zandere: Tās ir jau krietni berztas flomāsteru pēdas, kuras nav nogājušas līdz galam. Protams, ka es esmu bieži ar bērniem. Bet ar flomāsteriem darīšana bija tādēļ, ka svētdien es piedalījos izdevniecības "Liels un mazs" un Stricka villas kopīgi rīkotajos ikmēneša lasītāju kluba pasākumos. Mums ir lasītāju klubs, dzīvo grāmatu klubs "Piena zobs". Tāpēc, ka piena zobi ir jāpucē un jākopj, lai pēc tam būtu stipri kaula zobi, un lasīšana bērnībā ir jākopj, lai pēc tam būtu labs lasītājs kā pieaugušais. 

Sarunas ierakst notiek dienā, kad Doma laukums ir ļaužu pilns. Uz lielā ekrāna rāda Latvijas - Austrijas hokeja spēli un sporta komentētājs saka, ka Latvijai šī ir izšķirīga spēle. Ja mēs paraugāmies ārpus hokeja arēnas, vai mēs šobrīd arī varam teikt, ka mēs dzīvojam brīdī, kad pasaules politikā Latvijai šī ir izšķirīga spēle, redzot visu, ko mēs redzam ziņās šobrīd.

Inese Zandere: Protams, ka tā ir izšķirīga spēle. Un tā ir spēle, kurā Latvija diezgan daudz ko ir nogulējusi un ko dara novēloti. Es ceru, ka mūsu hokejisti ir čakli trenējušies un varēs to Austriju uzvarēt. Bet Latvijai nav pagaidām nekas jāuzvar, bet vienkārši ir jābūt līdzvērtīgam spēlētājam. Un faktiski arī tas hokejs ir par to pašu. Ir jānoturas tā, lai būtu līdzvērtīgs. Ir lietas, kuras vienkārši vajadzēja sākt darīt jau daudz, daudz ātrāk. Es ar to domāju Latvijas aizsardzības lietas, protams. Un arī, ja tā varētu sacīt, mazliet ir nogulēts tas, bet es nevienam to negribu inkriminēt kā kādam lielam gulētājam, kurš būtu to speciāli nogulējis, bet ir nogulēts tas, ka cilvēkiem būtu jāapzinās sava konkrētā vieta situācijā, jebkādā situācijā, vienalga, vai tā būtu labvēlīga Latvijai situācija vai tā būtu nelabvēlīga situācija. Ja vienīgā plānošana ir galvā cilvēkam tāda – kur es sprukšu, kur es aizmukšu, ja būs kaut kādas ziepes, tad var uzskatīt, ka tas cilvēks vispār šeit nedzīvo. Viņš nedzīvo arī šeit un tagad, kamēr nekas slikts nav noticis, jo ar tādu plānošanu galvā var tikai Latviju nogremdēt. Tas ir skaidrs. 

Tas nogulētais ir tas, ka

pārāk piesardzīgi visu laiku ir runāts ar cilvēkiem par to, kā būs, ja kaut kas būs, un tur neder ne tas mazumiņš par 72 stundu somu, ne tas, ka ielido drons un neviens negrib atklāti runāt par to, kā tas noticis un ko tas īsti nozīmē. Vienkārši tā konkrētība. Man vajag zināt, kas būs un ko es darīšu tad, ja tas notiks. Man liekas, ka Latvijai jātrenējas tieši šajā virzienā visvairāk.

(..)

Vēl šodien gribēju ar tevi runāt arī par jauno paaudzi, viņu latviešu valodu un lasīšanu turpmāk. Bet tas droši vien ir atsevišķs stāsts. Mēs jau reiz Krustpunktā ar par to runājām, un tu biji cieši pārliecināta, ka bērni lasīs, bērniem interesēs burti. Vienīgi tagad vairāki latviešu valodas skolotāji saka, ka tas, ko mākslīgais intelekts dara, tas gan ir posts skolās: ja tu bērnam lūdz izanalizēt grāmatu un atrast dzejoļus, piemēram, par sauli, nelasa vairs neviens, ieliek meklētājā, un tie dzejoļi uzreiz izlec priekšā.

Inese Zandere: Labi, bet pēc tam lieciet viņiem iemācīties no galvas tos dzejoļus, ko viņiem mākslīgais intelekts ir piespēlējis. (..) Pagaidām es esmu sajutusi, ka mode var pagriezties, kā tā grib. Tas nav tā, ka viņai ir jāvirzās kā novilktai taisnei. Un lasīšana - tikpat labi kā mēs tagad visi plēšam matus un žēlojamies, ka tur jau vairs neviens neko nespēs glābt, viņa var vienkārši ņemt un svārsts var aiziet uz otru pusi. Viņa var kļūt atkal savā veidā populāra. Kā kaut kas tāds, ko darīt - lietošu šo drausmīgo vārdu stilīgi -, ko darīt ir moderni. Un varbūt arī, ka tas, par ko mēs visu laiku klaudzinām pie cilvēku apziņas, ka lasīšana kā process ir vajadzīga nevis tāpēc, lai izpildītu kaut kādus iepriekšējo paaudžu izdomātus standartus, bet tāpēc, ka lasīšana, it īpaši grāmatā vai drukātā veidā uz papīra, ir citādāka nekā lasīšana datorā.

Lasīšana datorā arī ir svēta lieta, bet lasīšana grāmatā nozīmē to, ka tu lasot savieno laiku un telpu, jo tu visu laiku pāršķir lapas. Tev ir jāapgūst kaut kāda telpa, ar acīm un ar prātu jāapgūst telpa, un tu virzies uz priekšu laikā. Šis process ir lēnāks. Lēnāks process dod cilvēkam iespēju saprast teksta jēgu. Un tāpēc es loloju aizvien vēl zināmu optimismu attiecībā uz to, ka lasīšana no cilvēces ikdienas nepazudīs.

(..)

Vēl kāds citāts no "Padomju Jaunatnes", 1976. gads, raksta nosaukums - "Jaunie tiekas atkal", autors Andris Bergmanis. 

"Šis jauno autoru seminārs bija neparasts. Pirmdienas rītā semināra dalībnieki sasveicinājās kā veci paziņas. Nebija ierastā bikluma, ar kuru jaunie pārkāpj Rakstnieku nama slieksni. Šāgada semināra dalībnieku lielākā daļa - Rīgas Jauno literātu studijas biedri, autori ar respektējamu literāro stāžu, autori, kuri saistījuši lasītāju uzmanību.

Mani saistīja dažu autoru īstums un īstumu es visspilgtāk saskatīju tieši Antona Kūkoja un semināra jaunākās dalībnieces Ineses Zanderes dzejoļos. Nav tajos izsmalcinātu aforismu, toties ir sirds klātesamība Inesei Zanderei un latgaliski svaigais kolorīts Antonam Kūkojam."

Inese Zandere: Saliec mūs ar Kūkoju blakus, toreiz es biju labi ja trešdaļa no Kūkoja. To semināru es ļoti labi atceros, un paldies Bergmanim, protams, par tādiem sirsnīgajiem vārdiem. 

Man vispār no tās sirsnīgas lauku meitenes tēla vajadzēja tikt ārā kaut kā, jo vienu brīdi es biju tiešām jaunākā un dumjāki, un visādi citādi. Tur lēju asaras un jutu līdzi tiem, kurus dikti nokritizēja un…

Jā, es jutu līdzi. Jo tajos semināros uz glaudīšana nebija neviens orientēts. Šķiet, ka tas nebija tieši tas seminārs, kurā es klausījos Vizmu Belševicu, kas vērtēja jaunos autorus, tas bija varbūt jau kāds nākamais seminārs. Bet

man ļoti ir iespiedies atmiņā, ka Vizma sāka vienmēr ar vārdiem - Ja vari nerakstīt, neraksti. Tur nemudināja rakstīt. Tur drīzāk mudināja ieskatīties sevī un saprast, vai tas tev ir tiešām tik nepieciešams un likties mierā, ja nav. Bet jā, pret mani izturējās kaut kā ļoti mīļi un draudzīgi tajā pirmajā reizē. Tur es iepazinos ar tiem kolēģiem, kuri ir mani kolēģi visu mūžu bijuši.

Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, jo māksliniekiem sava zeme ir jāmīl un jāmīl sava tauta – pārliecināts latviešu estrādes leģenda Žoržs Siksna, kuru liriskā balss savulaik pasargāja no propagandas dziesmām. Arī par skandināvu saknēm un sirdssāpēm ne tikai dziesmās – saruna ar Žoržu Siksnu Laikmeta krustpunktā.

Kad nesen ar Raimondu Paulu runāju par mūsdienu dziedātājiem un viņu vokālajiem talantiem – Maestro teica: “Tu labāk paklausies, kā joprojām dzied Žoržiks. Noturēt tādu līmeni tik ilgus gadus, tas nav viegli. Publikai viņš patīk joprojām un arī jaunā paaudze viņa izpildījumu novērtē. Žoržiks ir malacis, tur nav ko teikt.” 

Šos vārdus Raimonds Pauls teica par dziedātāju Žoržu Siksnu, kura balsi klausītāji iepazina 70. gadu beigās un kura joprojām skan izcili gan seno, zināmo dziesmu izpildījumā, gan modernos mūsdienu ritmos, jo ar Žoržu kopā vēlas dziedāt mūslaiku reperi, hiphoperi un citi jaunās paaudzes mūziķi.

Maestro saka, ka Žoržiks ir malacis!

Žoržs Siksna: Man patīk, ka viņš sauc par Žoržiku, tā mīļi. Tā mani bērnībā arī sauca vecāki, daudzi paziņas. Tikko satiku viņu Doma laukumā un mīļi apmainījāmies ar laipnībām. Pldies Maestro par skaistām dziesmām un ka viņš novērtē, jo viņš liela autoritāte ir man un, es domāju, mūsu paaudzei. Un tas darba tikums, kas viņā ir, tā kā tāds labs skolotājs. Man laimējies dzīvē strādāt kopā ar daudz izciliem cilvēkiem, no kuriem var mācīties. Tie kolēģi bija vecāki, un tā ir laba veiksme. Tā kā jauniešiem arī daudz ieteikšu strādāt ar vecākiem kolēģiem kopā, no kuriem var mācīties.

Žorž, drīz jau būs 50 gadi, kopš pirmo reizi jūs vērāt Latvijas Radio durvis un pašas zināmākās dziesmas ir tapušas tieši šeit, Latvijas Radio studijā. Un tieši šeit jūs satikāt Raimondu Paulu.

Žoržs Siksna: Pirms tam es viņu satiku Filharmonijā 1977. gadā. Es mācījos pie brīnišķīga vokālā pedagoga – Leonīda Zahodņika. Viņš visu laiku teica – labāk nedziedi filharmonijā, ja tevi gadījumā aicina. Mums visiem bija "Modo" un Pauls, un Lapčenoks. Tie bija mani jaunības elki latviešu estrādē. Un tad pienāca brīdis – bet varbūt, ka tev tomēr jānāk uz Rīgu dziedāt? Kā, bet jūs visu laiku bijāt pret Rīgu? Nē, nē. A tu gribētu? Es saku – protams, ka gribētu. 

Bija zvans Paulam. Viņi kopā strādājuši, jo pirmos vokālistus Zahodņiks Paulam sagatavoja – Noru [Bumbieri], Margitu [Vilcāni], Ojāru [Grīnbergu], Viktoru [Lapčenoku], Lihtenbergu. Mēs bijām ar Laimu Vaikuli nākošais posms. Un Maestro atbrauca otrā dienā noklausīties mani pie Zahodņika mājās, un tad jau aiznākamajā dienā es biju pie Maestro dzīvoklī uz noklausīšanos, kur ieradās arī trīs brīnišķīgas meitenes kolēģes man topošās – Mirdza Zīvere, Aija Kukule, nu jau nelaiķe Pārsla Gerbharde. Un Maestro lepni paziņoja – tas jūsu jaunais kolēģis. Tā es nokļuvu "Modo". Ātri. Pēc nedēļas jau mēs stāvējām uz Filharmonijas skatuves. 1977. gads. Tikko Maestro bija uzrakstījis "Māsu Keriju", izcils darbs. Un tā ļoti ātri aizgāja tas viss.

Bet prakse man bija liela , pirms tam Jelgavā no 1974. gada jau koncertēju, nevis tikai ballītes, bet koncerti bija ar orķestri. Mums bija bigbends "Gamma" Jelgavā, kurā es dziedāju, kādus trīs gadus jau es biju pa Jelgavu pamaisījies.

Žorž, vai atminat pirmās reizes, kad ieslēdzat radio un dzirdat –radio atskaņo dziesmas ar jūsu balsi. 

Žoržs Siksna: Jā. Pirmā bija Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem "Top un esi", tā bija pirmā, ko es ierakstīju 1978. gadā un kas skanēja radio. To vēl piedzīvoja mana māte. Viņa gan ātri aizgāja, bet to dziesmu viņa dzirdēja. Tā savdabīgi mums ģimenē sanāca, ka mamma bija mans fans. Viņai patika dzeja. No tēva puses, Siksnu pusē ne visai, viņi bija lieli Noras Bumbieres fani. Manu novadniece. Mēs esam no vienas mājas, starp citu, arī Augstkalnē, pie Leišmales.

Vienā mājā?

Žoržs Siksna: Jā, skaistā ezera krastā ir tāda vieta Augstkalne, Mežmuiža, skaista pils pie ezera. Ļoti skaista vieta. Mēs pēc tam iepazināmies un arī kopā pastrādājām.

Un toreiz, kad pirmoreiz sāka jūsu dziesmas skanēt radio, un arī televīzijā…

Žoržs Siksna: Dīvaini, ka ne visai ģimenei patika, bet māte bija mans fans.

Bet televīzija arī sāka jūs rādīt koncertos. Vai Žoržs gāja pa ielu un lūkojās, vai uz jums atskatās?

Žoržs Siksna: Tas bija jau 1979. gadā, kad sākās atpazīstamība vairāk. Bet tas man nav…. Es esmu vairāk tāds ziemeļnieks. Man nav tā tīksmināšanās.

Bet tagad jūsu dziesmas dungo arī jaunā paaudze, kura varbūt pat maz ko zina par savulaik leģendārajiem "Mikrofona" koncertiem, par mūsu estrādi 70. un 80. gados. Kādēļ jums pašam ir interesanti šobrīd iesaistīties šajos muzikālajos piedzīvojumos ar mūsdienu reperiem un citu žanru izpildījumu?

Žoržs Siksna: Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, lai tie jaunieši… Kaut kur šis laiks ir briesmīgs, pasaulē briesmīgs laiks, ko mēs pārdzīvojam. Pasaule pārdzīvo lielas krīzes - kari, nemieri, lielvaras grib atkal valdīt pār pasauli un tamlīdzīgi. Un tajā brīdī, es domāju, tā ir tāda laba misija - popularizēt savu valodu, savus dzejniekus, savus komponistus un tāpēc jauniešiem varbūt ka labi, ka viņi lieku reizi neklausās kaut kādas ārzemju… Protams, ka daudz kas ir ārzemēs arī labi, bet nevar teikt, ka tikai viņiem un nekas labs mums nav. Tā nevar teikt, ka pie mums viss ir slikti.

Bet jūsu mērķis, sadarbojoties ar jaunajiem, ir, lai latviešu valoda skan?

Žoržs Siksna: Valoda, jā, latviešu dziesma, latviešu valoda. Lai viņi neaizmirst savas saknes. Tā kā jūsu kolēģi arī to labi dara, ka pēta arī tos ciltskokus, izcelsmi. Lai mēs neaizmirstam, no kurienes mēs esam, ar ko mēs esam savādāki.

(..)

Pirmie ieraksti. Saprotu, ka toreiz ierakstu tehnika bija tāda, ka nevarēja atsevišķi ierakstīt fragmentu, vajadzēja visu vēlreiz.

Žoržs Siksna: No sākuma līdz beigām.

Pirmajās reizēs daudz bija jāpārraksta?

Žoržs Siksna: Jā, it sevišķi trakāk, ja vēl ar ansambli kopā. Ja kāda no meitenēm nokļūdās pie beigām, tad vēlreiz no sākuma. Skaņuvīri bija ļoti augstas klases mūziķi, diezgan nejauki, kuriem ne visai patika populārā mūzika. Tad viņi uz mums labi atspēlējas uz tiem populārās mūzikas dziedātājiem. Lika diezgan ilgi pamocīties, nepieņēma visas versijas, kamēr ar laiku piešāvās un tad jau aizgāja.

(..) 15-16 gados izvēlējāties dziedāšanas ceļu, jo tas bija vieglākais no visiem...

Žoržs Siksna: Protams, protams, visiem iesaku dziedāt, jo klavieres - tas ir šausmas, vijole - tas ir 5-6 stundas katru dienu, klavieres tāpat. Taurīte arī vismaz trīs četras piecas, lai būtu profesionāls klarnetists, lai tiktu augstā līmenī, jo arī Jelgavā es mācījos pie Jūlija Grūtupa, kuram bija augstas prasības, jo viņam bija toreiz izcili audzēkņi, profesors Ģirts Pāže un augstas klases mūziķi, kas spēlē simfoniskos orķestros. Tās prasības bija augstas, un es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības. Un dziedāt..., vienīgais, kas ir jādara, katru katru dienu jātrenējas.

Un ja jums šodien vajadzētu spēlēt klarneti?

Žoržs Siksna: Ļoti patiktu, bet es nopietnāk pieietu tam visam. Es mācoties uzspēlēju, nav, ka es pavisam aizmirsis. Protams, ka es neesmu tādā līmenī kā profesionāls klarnetists, man koncertos parasti līdzi brauc saksofonists. Bet kaut ko jau es varētu nospēlēt.

(..) Lai 50 gadu garumā dziedātu un balsi noturētu formā, lai gan jūs sakāt, ka tajos pirmajos gados vēl kaut kas nebija atvēries, bet tāpat šodien arvien dziedāt. Ko tas nozīmē jums?

Žoržs Siksna: Katru dienu trenējos.

Katru dienu trenējaties?

Žoržs Siksna: Balss ir kā stīgu instruments. Ja pazudīs šī izjūta… Klarneti es varu nepaspēlēt kādas četras piecas dienas vai pat pianists var kādu dienu izlaist, bet stīdziniekiem, vokālistiem nē, jo nav jau atzīmēta tā nots kaklā, cik augstu un cik zemu jātrāpa. Tas ir katru dienu, nedaudz, bet ir katru dienu...

Tas tāpat kā jūsu mīļo futbolu, basketbolu, ja grib profesionāli spēlēt, tad jātrenējas.

Žoržs Siksna: Jā, to izjūtu, lai trāpītu tai grozā ar aizsietām acīm, tev jāizjūt tas grozs.

(..)

Kāpēc Žoržam šobrīd ir svarīgi runāt tiešu un skaidru valodu?

Žoržs Siksna: Mēs par daudz... Es uzskatu, ka Atmodas gados mūsu inteliģence ļoti daudz panāca, ka sākās Atmodas gadi. Bija tomēr mums stāvēja priekšā. Jā, toreiz Zigmara [Liepiņa] rokopera bija laikā un vietā ar Māru Zālīti un Igo skaisti nodziedāja. Un jā, tas laiks, kad inteliģence bija kaut kādi, šobrīd to inteliģenci kaut kā neredzu. (..) Kaut kā visi radošie stāv, actiņas nodūruši un nezina, gaida, vai būs "Jaunais vilnis" vai kā viņš sauksies savādāk un cer vēl tikt uz tiem Dzintariem varbūt atkal. Varbūt kaut kāds brauciens būs atkal kaut kur uz Krieviju. 

Tāpēc skumji bija klausīties, Kaupers sūdzējās par to pašu Sipenieci, redzēji varbūt to fragmentu pēc Koru kariem, kā viņš brauc un ka Sipeniece viņam nav pateikusi veikalā tieši, bet aizmuguriski runā, ka viņš ir savā laikā, bet viņš uzstājas diemžēl tajā armijas festivālā pie tiem krievu tankiem. Atceros, ar kādu patosu mans novadnieks Roga, izcilā mākslinieka dēls, teicis, ka Krievija - tā ir iespēju zeme, tur jābrauc, tur jāuzstājas, tur ir nauda. (..) Un tad man gribas teikt: jaunais cilvēk, kādu laimes zemi tu tur redzi, tad brauc un dzīvo tur. Kāpēc jūs braucat atpakaļ? Un dziedāt pie tankiem nevajadzētu.

Galvenais, lai bērniem dziedot sirds un dvēsele ir klāt – pārliecināta ilggadējā "Dzeguzītes" vadītāja Daila Martinsone, kas šos pienākumus nodevusi meitai Zigdai. Tagad Daila klausās kārtīgu džezu un risina krustvārdu mīklas. Kādi bija dzeguzēnu "zelta gadi", kāpēc viņai patīk būt igaunietei un kādu atceras savu pirmo mīlestību – saruna ar Dailu Martinsoni Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma ieraksts ir tapis ārpus Latvijas Radio studijas Doma laukumā, bet mēs tiekamies ar cilvēku, kura otrās mājas daudzu gadu garumā bija Latvijas Radio ēka. Daila Martinsone kopš 1965. gada ir savu mūžu savijusi ar radio. Dailas pirmie gadi radio ir pavadīti Mūzikas redakcijā, bet tad 1973.gadā viņas paspārnē nonāk bērnu vokālais ansamblis "Dzeguzīte" un tas tagad jau ir vesels laikmets latviešu bērnu mūzikā. Viņas pirmie dzeguzēni šobrīd jau paši ir vecuma grupā 50 plus. Bērni Dailu mīļi sauca un arvien dēvē par "učenīti" un tagad daudzi no šiem bērniem ir lieli cilvēki lielajā dzīvē – aktieri, žurnālisti, mūziķi, juristi, krietni cilvēki. Par garajiem darba un muzikālajiem gadiem Latvijas Radio, par sadarbību ar Raimondu Paulu un citiem komponistiem, par ceļu uz mūziku un par bērnību Limbažu pusē Svētciema pagasta Ieviņu mājās runājam ar Dailu Martinsoni, pie kuras ciemojamies viņas mājās Ikšķilē.

Kā jums šobrīd klājas? Tas pavasaris ir tāds diezgan slinks šogad, bet es skatos pa jūsu mājas logu – kaut kas jau te sāk plaukt un ziedēt. Jau pirmie ceriņi aizmetušies.

Daila Martinsone: Tas ir mans darba lauks. Šis logs, jo kaimiņos dzīvo lēdija, kura strādāja Salaspilī, Botāniskajā dārzā. Un tad es redzu, cik viņa iesprauž tās zīmītes, kas kurā strīpiņā būs. Un es jau zinu un gaidu. Kā ziedēja tā forsītija, kura ir noziedējusi jau tagad, ķirši vēl zied un ābeles zied. Nu labāk nevar būt.

Es minēju, ka Latvijas Radio māja ir jūsu otrās mājas. Cik bieži vēl arvien jums ir acu priekšā radio nams, radio gaiteņi, telpas, kur gadu garumā mēģinājāt ar "Dzeguzīti" un ierakstījāt daudzas dziesmas.

Daila Martinsone: Tas ir interesanti. Es esmu tāds tips - kur es esmu, tur man ir labi. Es neesmu tāda briesmīga latviete, jo man saknes laikam nemaz nav īsti Latvijā. Es nezinu, tagad jūs būsiet izpētījuši.

Esam izpētījuši, to mēs uzzināsim.

Daila Martinsone: Un tāpēc, kur es esmu, tur man ir labi. Bet Radio māju, protams, jūtu kā savas otrās mājas, jo pirms sāku strādāt Radio, jau man ar bija sakars ar radio, ar Radio kori, bērnu kori. Toreiz bija tāds. Un es gāju vienmēr atvietot, jo man bija… Te laikam no tām saknēm, ka es neesmu tik dziļi skolota un mācīta, kā es visu pati izdomāju un jūtu un tveru. Un ja vajadzēja kādu aizvietot, vienmēr tā bija… toreiz gan es biju Daila Pēce. Tāpēc es visur jūtos ļoti labi un savā Ikšķilē, savā dārzā, kur tagad viss plaukst un zied, nu vai var kaut ko skaistāku izdomāt? Un pavasaris tas ir…. Ansis Pavasaris - tas ir mans laiks atkal. Rudenī, paldies Dievam, ir baigi daudz darba vienmēr. Un tad nejūt, kad aizskrien tie rudens tumšie mēneši un ja janvāris klāt, tad jau saulīte pagriežas uz otru pusi un atkal nāk atpakaļ. Un tā man visa dzīve ir viens pavasaris!

(..)

Ja tā pavisam īsi būtu jāizstāsta "Dzeguzītes" paši sākumi. Es saprotu, ka tos pirmos pamatus lika jūsu māsa Alda Strazda un arī Gunārs Stade, kas bija radio skaņu režisors. Viņi bija tie, kas iekustināja "Dzeguzīti"?

Daila Martinsone: Mana māsa strādāja Mūzikas redakcijā jau pie Diānas Albinas. Viiņai trūka kaut kādas minūtes, kas jānostrādā nedēļā laikam, tāpēc norunāja, ka Bērnu redakcijā visas bērnu dziesmas, ko dzied Vera Singajevska... Paldies viņai, protams, tas ir skaisti un ārkārtīgi patīkami. Bet kāpēc nevarētu arī bērni uzdziedāt? Un tāpēc nodibināja "Dzeguzīti". Bet sākumā tas bija ļoti grūti. Un paldies arī Gunāram Stadem Gunāram un arī viņa famīlijai faktiski, kas arī piedalījās visā tajā darīšanā.

Daigas Mazvērsītes grāmatā “No vienas ligzdas” par "Dzeguzītes" vēsturi ir arī viens citāts, kur jūs raksturojat darbu un ko tas nozīmē - vadīt bērnu ansambli. "Esmu mācījusies dažādas metodikas, taču vēlāk atklāju, ka tās mani traucē. Sapratu, ka ir jāiet savs ceļš, kā redzu un jūtu, nav jātaisa no bērniem opera, galvenais ir dabiska elpošana."

Daila Martinsone: Es vēl šodien tā domāju, ka tas ir pareizi un ka briesmīgi runā par visām tām metodēm un par visām... Tur ir domes un padomes apkārt uzreiz un kas dod. Bet galvenais jau ir lai ir sirds un dvēsele klāt! Lai viņi nav vienaldzīgi. Lai viņi parāda to, kas ir viņos, un viņu attieksmi pret to. Tas man laikam no Paula iedzimts, jo viņš vienmēr, kā viņš atnesa dziesmu… man vajadzēja pa kluso tiem bērniem drusciņ kaut ko ātri parādīt, lai viņi kaut ko var nodziedāt, kā viņš grib dzirdēt, kā tie bērni reaģē uz tām dziesmām. Un, ja tie bērni dziedāja savādāk, viņš teica - pagaidi, tātad tam jābūt tā, nevis tā, kā es tur esmu uzrakstījis. Tas laikam ir mūsu kopējs, tāpēc mēs varējām saprasties un tik daudz ko radīt. Bet vajadzēja jau kaut ko citu ar vēl vienmēr.

(..)

Tas satikšanās stāsts ar Raimondu Paulu: "Dzeguzītei" tuvojas 10 gadu jubileja, un jūs metat kaunu pie malas un zvanāt Maestro un mudināt viņu rakstīt.

Daila Martinsone: Kāpēc viņš nevarētu bērniem uzrakstīt speciāli dziesmu? Un tā laime man bija Jānim Peteram, arī lai viegls lidojums. 

 Un viņi abi uzreiz atsaucās?

Daila Martinsone: Viņi bija kopā abi tajā brīdī, kad es piezvanīju Paulam. Un es tiku apcelta piecas reizes apkārt. Un otrā rītā man bija dziesma uz klavierēm, viņš man spēlēja. Un tā bija "Dzegu meitenes un zēni".

"Dzegu meitenes un zēni". Šo var uzskatīt arī par sava veida dzeguzēnu himnu?

Daila Martinsone: Protams, tā bija pirmā himna, bet pēc tam vēl nāca klāt daudz. Braukājām pa pasauli apkārt un tur jau katrs izvēlējās savu himnu. Vēlāk arī "Cielaviņa" un citas.

Mēs pārāk daudz ko noslepenojam, bet tas dod brīvāku ceļu dezinformācijai – uzskata bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš. Par dienestu britu armijā un kā saņēma karalienes apbalvojumu, par krieviem dzimtas saknēs un kā bērnībā plānoja Latvijas atbrīvošanu  – saruna ar drošības ekspertu Jāni Kažociņu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis pēdējā laikā publiski redzams un dzirdams daudz, komentējot aktuālākos starptautiskās politikas notikumus. Bet bija laiks, kad viņš sniedza labi ja vienu interviju pusgadā. Tas bija laiks, kad Jānis Kažociņš divus termiņus pēc kārtas vadīja vienu no Latvijas slepenākajiem dienestiem – Satversmes aizsardzības biroju. Dienesta specifikas dēļ par Jāņa Kažociņa gaitām un domām pēdējās desmitgadēs mēs publiski varējām uzzināt maz. Toties trimdas prese palīdz uzzināt daudz par viņu. Laikā, kad Jānim Kažociņam bija vien desmit gadu, viņš bija ļoti aktīvs dalībnieks Anglijas latviešu trimdas dzīvē. Desmit gadu vecumā Jānis spējis no galvas noskaitīt 150 latviešu tautasdziesmas, par to saņemot atzinību. Viņš aktīvi iesaistījās sava tēva Induļa rīkotajos Anglijas latviešu jauniešu pasākumos. Jau no pusaudža gadiem uzstājās arī ar referātiem, mudinot latviešu trimdas jaunatni izzināt savas tautas vēsturi, aicinot interesēties par politiku un daloties pārdomās, kā apkarot komunismu, lai Latvija atkal būtu brīva valsts.

Bijušais britu armijas ģenerālis, bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors, drošības jautājumu eksperts un arī latvju dainu zinātājs Jānis Kažociņš ir raidījuma viesis.

Ar dainām arī sāksim - bērnībā 150 tautasdziesmas no galvas, cik jūs varētu noskaitīt tagad?

Jānis Kažociņš: Atklāti sakot, mums ar sievu ļoti patīk šad tad piesēsties pie klavierēm un padziedāt tautasdziesmas, ziņģes, šādas tādas dziesmas. Jo mums dziedāšana ir ļoti tuva bijusi gan viņas ģimenē, gan manā ģimenē. Un ņemot vērā, ka jau parādīsies vēlāk, mans vectēvs bija tieši saistīts ar koriem un komponēšanu, tad tas nav nekāds brīnums, ka gribas padziedāt.

Un ne vien padziedāt, skatos jaunības gados arī akordeons rokās turēts.

Jānis Kažociņš: Ne jau tikai tas, jo akordeons bija tad, kad tēvs nodibināja kopā ar Imanta Lieģa tēvu deju kopu "Ritenītis" Koventrijā. Sākumā, kad mēs to darījām, tēvs bija pasniedzējs - mācīja jauniešiem tautas dejas un es spēlēju uz klavierēm. Bet, protams, tas jau nekam neder. Tāpēc dabūjām beidzot akordeonu. Man bija jāiemācās spēlēt akordeonu, bet pēc tam es arī biju ērģelnieks laikam divās vai trijās latviešu draudzēs Lielbritānijā, luterāņu draudzēs, un spēlēju ērģeles dievkalpojumos. Tā kā mūzika ir vienmēr bijusi tuvu.

Par jūsu jaunības gaitām, arī par jūsu senčiem mēs vēl runāsim, arī par pasaules politikas notikumiem, bet man jau sen ir bijusi vēlēšanās pie iespējas pavaicāt, ko vispār nozīmē vadīt un ko nozīmē strādāt valsts drošības iestādēs, piemēram, Satversmes aizsardzības birojā? Tu zini daudz informācijas, kuru tev pie sevis ir jātur faktiski līdz kapa malai. Tu pat saviem tuvākajiem radiem tā īsti nevari stāstīt, kur tu strādā un ko tu darbā dari. Tu nevari, piemēram, būt soctīklos vai pat it kā tāds nieks – tev nevar būt veikalu atlaižu kartes, lai nekur tu neatstātu savas pēdas. Ko nozīmē strādāt drošības dienestos?

Jānis Kažociņš: Ja ir dienesta priekšnieks, tad tik traki īsti nav, jo dienesta priekšnieks ir pazīstams. Ja ir dienesta darbinieks, kuram varbūt ir jāveic operatīvie darbi, tad, protams, pēdas nedrīkst atstāt. Bet man ir jāsaka, ka tas man nebija nekas tik jauns, jo patiesībā man ir bijušas trīs dzīves. Vēl ir trešā. Pirmā - līdz universitātes beigšanai bija kā latviešu trimdiniekam lielā mērā latviešu vidē, bet dzīvojot Apvienotajā Karalistē. Otrs bija 30 gadi britu bruņotajos spēkos, kur man tiešām bija ļoti, ļoti uzmanīgi jādomā par to, ko es runāju un ar ko. Un tad Latvijā, tad jā - Satversmes aizsardzības birojā, protams. Un mana sieva Līvija. Viņa jau arī ļoti labi saprata, ka tas ir diezgan grūti, ka viņa redz, ka domā par kaut ko, bet stāstīt, kas tas ir un kāpēc pēkšņi ir no atvaļinājuma agri jāatgriežas un jātiekas ar cilvēkiem, bet skaidrojumu nekādu nav.

Bet tā ir, ka, ja tu izvēlies šo darbu strādāt valsts labā valsts drošības dienestā, tev daudz no kā arī jāatsakās un ka tu tiešām pat sievai vai vīram nedrīksti stāstīt, ko tu dari?

Jānis Kažociņš: Tie bieži vien ir valsts noslēpumi. Tanī pašā laikā es esmu kādus 30-40 [gadus], gandrīz pusgadsimtu darbojies ar valsts noslēpumiem gan Lielbritānijas, gan NATO, gan Latvijas kontekstā. Un, manuprāt, mēs klasificējam daudz, daudz, daudz par daudz, jo speciālo dienestu, sevišķo dienestu galvenais uzdevums ir dot valsts augstākajām amatpersonām tāda veida informāciju, kas ļauj viņiem pieņemt visizdevīgākos lēmumus valsts interesēs. Un lai to darītu, varbūt ne tikai pietiek dot informāciju valsts augstākajām amatpersonām, bet ir arī jāizglīto tauta, jo tā saikne starp politiskām aprindām un tautu visā Eiropā, es domāju, pat visā pasaulē, lēnām paliek tā plaisa paliek plašāka. Un, ja politiķi un pat dienesti neskaidro lietas cilvēkiem, tad viņi meklē risinājumus un atbildes soctīklos. Tad ir ļoti viegli viņus apmānīt ar….

Viltus ziņām.

Jānis Kažociņš: Iestāstīt visādas blēņas.

(..)

Komentējot pēdējos gadus - karu Ukrainā un Krievijas agresiju, vienmēr jūsu balsī dzirdu tādu mieru, pārliecību un drošību. Bet Putina agresija daudziem mūsu sabiedrībā ir radījusi nemieru, īpaši vecākajai paaudzei, kura piedzīvoja arī krievu okupāciju vai arī Sibīrijas moku ceļus. Kur rast mieru un kur rast pārliecību, ka mūsu Latvija būs drošībā?

Jānis Kažociņš: Tas ir atkarīgs no mums pašiem, tikpat daudz kā no Krievijas vadības. Es gribētu nerunāt tieši par to, kas notiek šinī brīdī, par politiskiem notikumiem, arī pārjūrā Amerikas Savienotās Valstīs, cik stabila ir Krievija. Bet par to, kā Krievija pati izturas. Un es salīdzinātu stāvokli, kurā mēs tagad esam, ar to, par kuru ziņoja ASV un Lielbritānijas dienesti pirms 2022.gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā. Un viņi ļoti pareizi prognozēja mēnešiem iepriekš, ka būs iebrukums. Viņi ļoti pareizi prognozēja, ka tas iebrukums notiks un viņi apmēram divu nedēļu laikposmā to sagaidīja un tā arī bija. Un viņi pilnīgi, pilnīgi greizi prognozēja iznākumu. Kāpēc jūs domājat viņiem tas iznākuma prognoze bija tik greiza?

Droši vien briti un angļi nevarēja paredzēt, ka ukraiņi cīnīsies par savu zemi?

Jānis Kažociņš: Es domāju, ka atbilde, un man šeit nav nekāda klasificēta informācija, es domāju, atbilde ir daudz vienkāršāka, un tas ir, ka tie paši avoti, kas ir gan cilvēki, gan sakaru segmenta informācija, pareizi prognozēja abus divus tos un no tā viņi arī dabūja to, ko krievi paši ticēja, ka trīs dienu līdz divu nedēļu laikā viss būs cauri. 

(..) Ja krievu prognoze būtu piepildījusies, tad tagad mums nebūtu tikai tas pats, kas mums bija uz austrumu robežas pirms iebrukuma Ukrainā, kas bija jau milzīgs spēks, bet tam klāt vēl ukraiņu tauta, kurus varēja vienkārši paņemt tā, kā to dara Donbasā un likt karot pret Rietumiem. Un Ukrainas militārā tehnoloģija, ko viņi attīsta ļoti strauji tagad. Zelenskis teica, ka apmēram 40% no viņu militārām vajadzībām viņi ražo paši. Ja tas tagad būtu viss krieviem pie rokas, tad mums būtu diezgan slikti, jo mēs esam kā Rietumi vispār nogulējuši pēdējos 30 gadus pamatā. Mēs domājām, ka pasaule ir mainījusies un negribējām saskatīt, kāda Putina Krievija īstenībā ir un kādi ir viņu mērķi.

Bet tā īsā atbilde uz jautājumu - kur rast mieru, pārliecību, drošību šajos juku laikos?

Jānis Kažociņš: Gatavoties uz sliktāko un cerēt uz labāko. Un rīkoties tā, ja sliktākais notiek, lai mēs būtu gatavi, lai mēs varētu sevi aizsargāt, lai mums būtu sabiedrotie, ar kuriem mēs kopā varētu aizsargāties. Un, ja tas būs tik skaidri redzams, tad potenciālais ienaidnieks sapratīs, ka viņa zaudējumi būs daudz lielāki nekā potenciālie ieguvumi. Tā ir atturēšana. Un mums ir jāstrādā pie atturēšanas. Tādēļ valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka mums ir jāiet uz pieciem procentiem IKP aizsardzībai. Ļoti pareizi. Bet mums arī ir jāsaprot, ka ar bruņotajiem spēkiem vien nepietiek, jo visticamāk nākamais, ar ko mums būs jātiek galā, ir tas, ko sauc par hibrīduzbrukumiem, kas nav atklāti militāri uzbrukumi, bet citāda veida. Tā kā, piemēram, mūsu zemjūras kabeļu pārgriešana, pārraušana, to jau mēs esam piedzīvojuši un dažādi citi.

(..)

Es atgriežos pie jautājuma, ka virkne mēru, mēra kandidātu, īpaši Latgalē, viņi no Ukrainas jautājuma burtiski kratās nost, neko negrib, ka viņiem par to prasa.

Jānis Kažociņš: Tieši tā! Tas savā ziņā ir saprotams. Ir mums jāsaprot arī, ka mūsu krievi ir vecā paaudze - tā, kas bija valdošā tauta, un pēkšņi viņi vairs nav valdošā tauta. Viņiem jāmācās šī suņu valoda, latviešu valoda, kas viņiem grūti un negribas. Un kāda velna pēc viņiem tas būtu jādara? Viņiem ir tāds riebums pret to visu. Viņi šobrīd daudzi jau ir aizgājuši, īpaši vīriešu kārtas cilvēki ir aizgājuši aizsaulē, babuškas vēl paliek. Un otrā un trešā paaudze tā ciena tās babuškas, un babuškas vēl turās. Bet otrā trešā paaudze, izņemot vienu daļu un vienmēr tā daļa būs, viņiem svarīgāk ir, ka viņiem ir Eiropas Savienības pase kabatā, kas viņiem dod tādas iespējas, kuras krieviem nav kā Krievijas krieviem, un ka pie mums ir likumība. Un tas nozīmē, ka kāds no VDD [Valsts drošības dienests] nevar vienkārši pieiet pie viņiem vēlu vakarā mājās un teikt uzņēmējam: "Es tagad gribu 51% no tava uzņēmuma akcijām, ja tu man nedosi, tad tevi iesūdzēts tiesā un 99% iespēja, ka tu nonāksi cietumā." Mēs zinām, ka tā ir Krievijā. Tas vēl joprojām tā notiek. Un tā ir liela brīvība un cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie tās brīvības, viņiem negribētos no tās atteikties.

Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa – saka bijusī Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ingrīda Labucka par sākto pārbaudi pret ģenerālprokuroru Stukānu. Par savu tēvu leģendāro policijas ģenerāli Blonski un latgaliešu dzimtu, par izmeklētājas darbu padomju gados un kā kļuva par Latvijā pirmo sievieti tieslietu ministri  – saruna ar Ingrīdu Labucku Laikmeta krustpunktā.

Saruna ar cilvēku, kuras dzimtai ir stipras saknes Latgalē. Viņas tēvs bija leģendārais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis un arī viņa pati savu dzīves ceļu izvēlējās iet ar juristes kurpēm. Arī viņa savu karjeru sāka kā izmeklētāja 80. gadu beigās, tad – tiesnese rajona tiesā vēl Padomju Latvijā un tieši viņa ministres amatā 90. gadu beigās sāka pārveidot Latvijas tieslietu sistēmu ceļā uz mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā.

Ingrīda Labucka 2004. gadā kļuva par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi, atbildīgajā amatā Luksemburgā pavadot 16 gadus. Kāds bija ceļš no kriminālās Latvijas uz tiesiskas Latvijas izveidi, cik tiesiskā valstī dzīvojam šodien un kā bija kļūt par pirmo sievieti tieslietu ministri Latvijas vēsturē – par to saruna ar Ingrīdu Labucku.

Ingrīda, kā jums šobrīd klājas?

Ingrīda Labucka: Man klājas labi, es esmu pensijā jau otro gadu. Atklāti sakot, es jūtos brīnišķīgi. Daudzi baidās no šī vārda – pensijā, aiziet pensijā, īpaši, ja ir bijis garš, aizrautīgs, aizraujošs, interesants darba mūžs. Ko es darīšu? Vai man nebūs garlaicīgi? Es gribētu teikt – laika ir mazāk nekā strādājot. Bet ir fantastiska brīvības sajūta. Un pa ilgiem laikiem, kad nav jābūt uzvalkā un no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā gatavībā strādāt, darboties. Baudu vecmāmiņas godu, un tas man ļoti patīk.

Cik jums tā atbildība liela un cik daudz jums jāuzpasē tagad to mazo?

Ingrīda Labucka: Tas mazais, kas ir jāuzpasē, ir viens. Tas ir manas māsas meitas, māsa man mira, kad viņas meitai bija 9 mēneši. Faktiski viņus es uzskatu arī par saviem mazbērniem. Pašreiz vienam bērnam ir astoņi gadi, pārējie jau ir lielāki vecumā no 13 līdz 23 gadiem. Tie jau ir vairāk sarunu partneri un kultūras pasākumu līdzgājēji, bet mazais ir palicis viens, kas ir tiešām jāpieskata, jāaizved uz skolu, uz pulciņiem, un tāds pilns vecmāmiņas spektrs.

Tā gluži nav, ka jums ir tikai tāda pensionāres dzīve. Redzu arī jums ir publikācijas „Jurista Vārdā”. Jūs piedalāties dažādās konferencēs, diskusijās par tieslietu jautājumiem. Liela interese par šo jomu ir?

Ingrīda Labucka: Neapšaubāmi. Protams, es joprojām esmu aktīvs cilvēks. Ja mani uzrunā, parasti neatsakos. Īpaši par mani interesējošiem jautājumiem. Tas ir arī par mūsu tieslietu sistēmas vēsturi. Par tiem pašiem 90. gadiem, kā tā veidojās, kādas bija problēmas. Es sekoju notikumiem līdzi un, jā, piedalos arī katru gadu, arī šogad 16. maijā noteikti piedalīšos tiesnešu kopsapulcē. Jā, mani tas interesē un jābūt aktīvam, vismaz piedaloties, uzklausot un, ja nepieciešams, arī padaloties pieredzē.

Raidījumā palūkosim, kāds bija laiks 90. gadu beigās - 2000. gadu sākumā. Laiks, kad jūs bijāt tieslietu ministre. Ja pāris minūtēs būtu jāsalīdzina šie pēdējie 20 un vairāk gadi. Laikā, kad jūs bijāt ministre, bija arī ļoti melnas lappuses, bija tiesneša slepkavība, bija gadījumi, kad tiesneši tika aizturēti aizdomās par korupciju un arī tiesāti, bija dažādi neizprotami spriedumi, bija salīdzinoši zema sabiedrības uzticība tieslietu sistēmai. Šobrīd mēs skatāmies sabiedrības aptaujas – tiesas, tiesu sistēma ir uzticības augšgalā.

Ingrīda Labucka: Ir jāsaprot, ka 90. gadi bija ļoti sarežģīti, jo bija kaut kas jārada nevis pavisam no jauna, bet bija tāds mikslis zināms. Un, manuprāt,

tā svarīgākā lieta bija domāšanas maiņa, ar ko gāja diezgan grūti, jo ir jāsaprot, ka 90. gadu sākumā vairums tiesnešu nebija dzirdējuši neko par cilvēktiesībām. Vairums tiesnešu izmantoja tikai vienu likuma interpretācijas metodi, proti, gramatisko. Neviens nebija dzirdējis, ka, rakstot spriedumus, jāieskatās arī likuma normu hierarhijā, ka ir Satversme. Līdz ar to, protams, un...  

No otras puses, atjaunots Civillikums, Privatizācijas likuma paketes, viens pēc otra jaunie likumi, kas ir jāpiemēro. Deviņdesmitajos gados tiesnešu apmācības bija absolūti haotiskas. Es arī, man liekas, "Jurista Vārdā" vienā rakstā pieminēju, ka finanšu līdzekļi tiesnešu apmācībai faktiski no valsts budžeta tika piešķirti tikai pēc 2000.gada. Līdz tam tie bija starptautiskie donori. Un arī Tiesnešu apmācības centra viens no pirmajiem direktoriem strādāja bez atalgojuma. Viņš bija Amerikas latvietis un ļoti patīkams cilvēks, kas veidoja šo sistēmu pilnīgi bez naudas, bez algas. Līdz ar to ir jāsaprot, kādā situācijā mēs bijām. Visi mācījās. Protams, bija kļūdas. Arī lielā problēma - komunikācija ar presi. Milzīgas diskusijas, arī neizpratne par to, kas tad ir tiesas un tiesnešu neatkarība. Nonāk līdz tam, ka tiesnesis ir neatkarīgs, spriežot tiesu, bet pārējā laikā viņš nav neatkarīgs.

(..)

Saruna skan nedēļā, kad mūsu tieslietu sistēma ir piedzīvojusi salīdzinoši lielu satricinājumu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir ierosinājis pārbaudi, vai ir pamats atcelt no amata ģenerālprokuroru Stukānu. Mēs, protams, nevaram komentēt vai analizēt šo gadījumu detaļās, jo maz vēl to publiski zināmo faktu. Bet šāds piemērs, kā tas veicina vai mazina sabiedrības uzticību tiesu varai? No vienas puses, mēs kā sabiedrība redzam, ka neviens nav pasargāts no pārbaudes. Arī ģenerālprokurors, ja ir kādas aizdomas. No otras puses, uzticību tas neveicina.

Ingrīda Labucka: Vienādi un otrādi ir slikti. Protams, mēs gribam, lai Augstākās tiesas vadībā, Ģenerālprokuratūras vadībā, parlamenta vadībā ir fantastiski cilvēki, lai viss ir skaisti, gludi, bet acīmredzot dzīve tāda nav. Un es domāju,

fakts, ka šāda pārbaude ir ierosināta, ir tikai labi. Labi gan "per se", gan arī, es domāju, arī Stukānam tas nāk par labu. Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa - tas ir daudz ļaunāk, jo tas kā aste vilksies līdzi gadu desmitiem. 

Es domāju, ka tas ir labs solis un pareizs solis, un tas arī rāda mūsu sabiedrības briedumu. Kāds būs iznākums? To mēs redzēsim, bet es domāju, ka tas ir pareizi. Ja ir aizdomas vai ir pietiekoša informācija, lai šādu pārbaudi uzsāktu, tas noteikti bija jādara.

(..)

Vai ir prātā tāda pirmā lieta, kuru jums pašai bija jāšķetina?

Ingrīda Labucka: Nu nekas tur tāds ļoti šķetinošs nebija. Bija kāda kabatzādzība. Interesanti bija, tas bija saistīts ar čigānu meiteni, kas bija no Kaļiņingradas atbraukusi un bija aizturēta, jo kabatzādzības… Bija speciāla grupa, kas ļoti labi mācēja šos kabatzagļus atšifrēt gan uz ielas, gan sabiedriskajā transportā. Bija aizturējuši šo meiteni un viņai bija tikai 16-17 gadi, bet izrādās, ka viņa bija kāda čigānu barona meita. Un tad bija atbraukuši visi tie Kaļiņingradas čigāni… Viņa bija aizbēgusi no vecākiem. Un tas bija arī interesanti, jo vienmēr arī kāds kolēģis bija kabinetā, jo bija doma varbūt, ka tas čigānu barons gribēs kukuli dot. Bet tā man bija tāda pirmā saskarsme ar to, kā tiek pierādītas kabatzādzību lietas, kā strādā šī grupa. Tādā ziņā tas bija ļoti interesanti. Un tas trakākais bija, ka viņa bija nozagusi maciņu ar 11 kapeikām. Un tam nav nozīmes, vai tur ir 11 kapeikas vai lielāka summa. Pats fakts.

Nēsājiet tikai sirsnību savā kabatā vai sirdī, nevis duncīti vai āmuriņu – aicina profesors Romāns Lācis un to sauc par vislabāko sirdsmiera recepti. Par pirmo sirds pārstādīšanu un ticību augstākiem spēkiem, par kuplo ģimeni un kāpēc nekļuva par kuģa kapteini – saruna ar Romānu Lāci Laikmeta krustpunktā.

Par godīgu, iejūtīgu un vienkārši labu cilvēku mēs mēdzam teikt – viņš prot atvērt sirdi. Viņš ir sirds cilvēks. Un tāds ir arī šīs reizes raidījuma viesis. Turklāt atvērt sirdi viņš spēj vārda tiešā nozīmē. Sirds ķirurga Romana Lāča kontā ir 26 sirds pārstādīšanas operācijas, vairāk nekā 5000 dažādu sirds operāciju un profesors ir pirmais Latvijā, kurš veica sirds transplantāciju. 

1970. gadā laikrakstā "Dzimtenes Balss" tolaik 24 gadus jaunais topošais ārsts Romans Lācis saka šādus vārdus: “Kur strādāšu pēc institūta beigšanas, vēl nezinu. Kur velētos? Tā būtu sirds ķirurģija. Man šķiet, ka nav iespējams dzīvot bez ķirurģijas. Tā ir mana  interese un mana kaislība. Kāpēc? Tāpēc, ka ķirurģija ir vienīgā no nozarēm, kas visradikālāk spēj palīdzēt cilvēkam. Terapeiti gan iebildis, izceļot ārstniecības nozīmi, kas arī ir pareizi, taču ķirurģija ir viss.”

Kad mēs jūs uzrunājām nākt ciemos pie mums, vēl nezinājām, ka Latvijas Ārstu biedrība jums piešķirs īpašu balvu par mūža ieguldījumu medicīnā. Mūža ieguldījums, ja raugos, piemēram, uz aktieriem, māksliniekiem, kad viņiem pasniedz balvu  par mūža ieguldījumu, daudzi no viņiem jau cienīgi savu mūžu uz skatuves, piemēram, ir nokalpojuši un ir devušies pelnītā atpūtā. Gadījumā par jums šķiet, ka nekāda atpūta vēl pat nav tuvumā - arvien operācijas, darbs ar studentiem.

Romans Lācis: Tieši tā! Vispirms ir liels gods ar jums runāties, ar klausītājiem, skatītājiem. Gods ir saņemt visādas balvas un atzinības. Bet kaut kur cauri visam šim iet kāda skumjā nots, ko es pieminēju - ka ir šīs atmiņas. Kad jūs lasījāt to ievadu, man jau asaras sariesās asaras acīs, jo tie vecākie ļaudis, kļūst kādreiz sentimentāli. Arī tā ir taisnība. Vai tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir.  Vēsture jau ir diezgan gara, ko atcerēties. Es daudz ko aizmirstu. Daudz ko atceros, kas ir bijis, bet es priecājos, ka viss iet uz priekšu. Pasaule attīstās, dzīve attīstās. Droši vien, ka ir taisnība filozofijā, ka viss attīstās pa spirāli ejot, kaut kas it kā bijis, bet kaut kādā jaunā labākā, augstākā kvalitātē viss notiek. Varu piekrist to, ko teicāt ievadā.

Atmiņās šodien būs jāatgriežas, gan no kino arhīva, gan no televīzijas, gan no periodikas. Dažādi interesanti fakti, tās būs pārsvarā gaišas un pozitīvas atmiņas. Bet profesor, iesākumā mēs daudz runāsim par sirdi. Par ko šodien priecājas jūsu sirds un par ko varbūt viņa ir skumja.

Romans Lācis: Protams, es priecājos par to, ko esmu darījis. Pats pie sevis domāju - patiešām ļoti raženas manas darba gaitas ir bijušas. Tiešām priecājos par to. Numurs viens, ko es priecājos, jūs rādījāt vienu bildīti. Mans puika, ko jūs rādījāt, maziņš Jānis Lācis, un šodien viņš ir sirds ķirurgs. Es teikšu labs sirds ķirurgs, centīgs, godīgs, cilvēku un pacientu mīlēts un arī savu kolēģu cienīts un mīlēts. Tas ir ļoti svarīgi. Tātad ir puika, kas turpina sirds ķirurģiju. Bet mani jau daudz tie bērni ir. Man ir acu ārsts Ilze Lāce-Sāmīte, kas ir centīga, ļoti laba. Man ir bērni, kuri dzīvo un strādā Norvēģijā, Oslo, valodnieki. 

Man ir bērni, man ir divas ģimenes kādreiz bija, kas ir godīgi, daudz strādājuši kā producenti, kas strādā šeit, Latvijā, pārtikas rūpniecībā. Tā ir mana ģimene. Man ļoti patīk, esmu gandarīts, ka arī bērni ir darba rūķi. Jo, skatoties atpakaļ vēsturē, ir jau tā, ka mans tētis, mana mamma, kurus jūs vēl droši vien kaut kā parādīsiet, viņi nebija nekādi skolotāji, dakteri. Es pirmais dakteris veidojos, bet viņi bija ļoti strādīgi cilvēki. Un tētis Jānis Lācis. Viņš bija… Es biju mazs puika un manā uztverē viņš visu zināja. Viņš bija ārkārtīgi darbīgs cilvēks. Toreiz bija cita ekonomiskā politiskā formācija. Mēs zinām, kā tas bija. Bet viņš bija ārkārtīgi darbīgs jau toreiz, ja viņš dzīvotu un strādātu tagad, es domāju, viņš ļoti daudz darītu Latvijai, tautai, kaut ko veidotu. Viņš nevarēja būt mierīgs ne mirkli. Un tas darba veids, kā viņš darīja, tas droši vien kaut kur atstāja iespaidu.

(..)

Šodien daudziem ļaudīm ir sirds nemierīga, gan raugoties uz to, kas notiek pasaulē, un visas ziņas, ko mēs šobrīd dzirdam, redzam vai arī varbūt ir kāds kāds nemiers par par notikumiem pašu dzīvē. Jums, profesor, kā sirds ārstam ir nereti vaicāts, kur iegūt cilvēkam sirdsmieru? Šo jautājumu radio kolēģi jums vaicāja arī 2004.gadā, bija raidījums "Sirds miera recepte". 

Toreiz Romans Lācis teica, lai būtu sirds miers vispirms ir jābūt labai apkārtējai videi, labiem draugiem, ģimenei, lai darbā nebūtu konfliktu, lai būtu stabilitātes sajūta...

Vai šodien pie šīs jūsu sirdsmiera receptes vēl kaut ko piebilstu?

Romans Lācis: Es priecājos, cik es gudrs kādreiz es biju, šodien tik gudrs droši vien vairs neesmu, bet tajā visā iepriekšējā runā, ko jūs atskaņojāt, es uztvēru vienu lietu - ir jābūt stabilitātei. Plašākā [nozīmē]… Jā, sirdsmieram. 

Saprotiet, mēs esam dzīvi, mēs esam cilvēki. Mēs esam bioloģiska vienība, lai mēs runātu, domātu, kustētos, elpotu - viss, kas notiek, var būt pat dzīvnieciņa līmenī - ir tas, kas to stabilitāte nodrošina. To, ka mums maz kas mainās. Mums ļoti mazā diapazonā mainās temperatūra iekšējā vidē - kā vienībai, bioloģiskajai vienībai. Mums ļoti maz mainās daži rādītāji, piemēram, cukura līmenis un daudz kas cits. Maz. Tā ir stabilitāte, kaut kas to nodrošina. Tikai tad šis komplekss - mēs kā cilvēks, sabiedrība - varam darboties. Mūsu sabiedrība visplašākā nozīmē. Nu pašreiz. Viņa jau raksturojas ar nepārtrauktām izmaiņām, nepārtraukti kaut kas jauns, visu laiku ārkārtīgas izmaiņas, un no vienas puses, tās ir vajadzīgas. Kas nemainās, tas neattīstās. Ja tās ir katru dienu, katru nedēļu, katru dienu kaut kas jauns utt., cilvēks kā vienība, vienalga, kur viņš dzīvo, šeit vai Amerikā, viņš nespēj tam pielāgoties. Un cilvēkam iekšējā vide - mēs saucam homeostāze, un mēs viņam visādas analīzes varam nodot - viņa nemainās, un sabiedrībai ir jābūt mazliet stabilākai, kas mazliet lēnāk mainās. Es esmu pensionārs. Es zinu, ka mana iekšējā vide sabiedrībā ir stabila. Man pensija ir. Skolotājiem, kad viņam ir ienākumi, viņam ir ģimene, bērni, viss ir stabili. Un visādas izmaiņas. Nezinu, kā mani saprata.

Es sapratu ļoti labi.

Romans Lācis: Jūs mani sapratāt. Bet vai citi cilvēki to sapratīs? Un ir daži, kas var ietekmēt šo…  sabiedrības ziņā šo homeostāzi. Man liekas, ka viņi to ne vienmēr izdara. Varbūt viņi arī saka - Mēs neko nevaram izdarīt…

(..)

Pirmais, kur jums bija jāņem skalpelis rokā, bija vienam pacientam bija pirksts sastrutojis.

Romans Lācis: Bergmanis ļoti labs ķirurgs bija Stradiņa slimnīcā, un viņš vadīja ķirurģijas nodarbības jaunajiem bērniņiem, kas mācījās medicīnas skolā. To pacientu droši vien viņam bija jāoperē un viņš teica: Kas grib palīdzēt? Es teicu, ka es gribu palīdzēt.

Cik gadu jums bija toreiz?

Romans Lācis: Maz, es nezinu, kādi 15-16 varbūt. Tādi bērni, kas šodien visiem klausītājiem, skatītājiem un domātājiem liekas, tas nav iespējams, bet tā tas bija. Un to panarīciju es pārgriezu, visu izdarīju tā, kā vajag darīt, anestēziju izdarīju. Parādīja man visu, es to sapratu, un tā bija pirmā operācija, kad es iegriezu ar nazi kādam citam cilvēkam un par to dabūju uzslavu, savu skolotāja uzslavu - labi izdarīji. 

Jebkurš cilvēks, kas izdara iegriezumu ādā, vienalga kur, otram ar nazi, ir pakļauts tiesai, nosodījumam, izņemot ķirurgu.

Vēsturē fiksēts, ka viņš ne vien teica - tu labi izdarīji, bet viņš teica - tu būsi ķirurgs.

Romans Lācis: Tieši tā! Jā, tā tas bija. 

(..)

Nu, es atceros pirmo operāciju, ko man profesors Volkolākovs, mans skolotājs ir profesors Jānis Volkolākovs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, ne tikai sirds ķirurģijā, vispār - attiecībā pret darbu, pret dzīvi, ar domāšanu. [..] Mēs bijām Gēteborgā, kur es personīgi pirmo reizi redzēju sirds transplantāciju. Un es jau biju sirds ķirurgs. Un es biju pārsteigts, es biju šausmīgi pārsteigts, kad krūšu kurvis atvērts un sirds tika izņemta ārā un ir cilvēks dzīvs, kuram nav sirds. 

To no malas jau tā nemaz nevar neviens novērtēt, kas ir kas? Bet es to atceros. Tas bija tā - nu kā tas ir iespējams? Tad atnesa sirdi, atnesa kāds tur speciālā maisā sirdi, un tad notika šī operācija Gēteborgā. Un pēc tam. Nu pēc tam gāja laiks, mēs to arī realizējām. Nu jā, tās atmiņas ir ārkārtīgi…

Un tad kādreiz, runājot ar studentiem, ar jums runājot, man liekas kaut kādu multeni kādreiz redzēju. Pielāgotu. Man šķiet. Varbūt, ka es izdomāju. Ka notiek šāda operācija, sirdi izņem ārā un kāds to sirdi nes. Un pieskrēja suns un to sirdi aiznesa, to transplantātu. Es domāju, ka tas nav nopietni, bet man kaut kur tādas atmiņas ir. Ja kāds būtu liels speciālists par multenēm, varbūt Simpsoni varētu būt slavenie?

(..)

Jūsu mīļākā filma esot "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Un filmā ir arī leģendāra frāze: "Dagnij, tev ir salta sirds salta sirds". Dzīvē, kad jūs satiekat ļaudis, par kuriem var teikt, ka viņiem ir salta sirds, jums ir kādi paņēmieni, kā jūs mēģināt šīs saltās sirdis atkausēt.

Romans Lācis: Es, satiekot un komunicējot, tos vārdus nerunāju. Es nesaku nevienam to. Tie ir tie saucamie konflikti vai ko, kas kādreiz notiek kaut kur, es nesaku otram. Ļoti varbūt pat nevaru atcerēties kādreiz kādam kaut ko sliktu...

Bet jūs kā sirds ārsts pamanāt, ka cilvēkam ir salta sirds?

Romans Lācis: Jā, protams, Mēs visi pamanām savā darbā jebkurā darbā, kad, teiksim kādam nav patiesa interese par kaut ko. Viņam ir kaut kur... Es kādreiz saku, vai jums nav tikai vadošais kaut kur naudu nopelnīt naudu. Naudu visiem vajag, bez šaubām. Bet ja tas ir tikai un vienīgi, tad tas neder. Ir jābūt kaut kam vairāk. Un mūsu sabiedrība joprojām, es domāju, ir sirsnīga sabiedrība, kaut gan daudz ir..., es te par tiem tiltiem ieminējos, ir kaut kas pretrunīgs, kas ir. Bet ticēsim, ka būs labi, ka mūsu prāts nekad neaizķerties aiz saprāta, ka saprāts vienmēr uzvarēs. Tas ir ļoti svarīgi. 

Tas ir ļoti grūti saprast, ko tas nozīmē varbūt. Ir prāts un saprāts. Ka mēs būsim gudrāki un mēs jebkurš savā vietā, kur esam, vienmēr domāsim par savu zemi un mazāk domāsim, kā domā, ko tur blakus tie pateiks, ko viņi mums atsūtīs kaut ko. Cik lielam gurķim ir jābūt, ko mēs drīkstam pārdot un citādu nedrīkst. Muļķības! Ja mēs ticam tam, ka mūsu Latvijai ir jābūt mūsu Latvijai un jādarbojas tā. Un kādreiz izsijāt un saprast, kas ir kas. Nu varbūt kādreiz ir kādas problēmas. Vienu patiesību kādreiz nemaz nav, bet tas ir ļoti svarīgi.

Un tuvojas arī 4. maijs, valsts svētki. Svarīgi arī novēlēt, lai mūsu Latvijai ir stipra sirds.

Romans Lācis: Lai stipra sirds, gudra sirds un sirds ir dvēseles mājoklis.

Mani šai jautājumā kompleksi nemoka nemaz – tā bijušais politiķis Atis Slakteris par savu nu jau leģendāro frāzi "Nasing spešal", kuru pat apsvēris patentēt. Par nāves cilpu ar ātrumlaivu un kā kļuva par partijas vadītāju, kā pārņēma "Parex" banku un kāpēc patīk teātris – saruna ar Ati Slakteri Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesa politiskā darbība ir salīdzināma ar viņa jaunības dienu aizraušanos – ūdens motosportu. Tā ir traukšanās ar laivu lielā ātrumā, piedzīvojot straujus pagriezienus, sāpīgus kritienus, uzvaras brīžus un arī zaudējumus. Un līdzīgi arī politikā – viņš ir braucis pa Latvijas jaunāko laiku mutuļojošajiem ūdeņiem gluži kā ātrlaivā. Vadījis ļoti dažādas ministrijas – zemkopības, aizsardzības, finanšu. Ministra amatā pieredzējis pirmos lielos zemnieku protestus, Latvijas karavīru dienestu Irākā, arī lielo finanšu krīzi un "Parex" bankas sabrukumu. Politikā viņš nav jau krietnu laiku, bet reiz finanšu ministra amatā pateiktie divi vārdi angļu valodā – "nothing special" daudzu ļaužu atmiņa ir vēl arvien. Kas viņam pašam arvien ir spilgtā atmiņā no politikā pieredzētā, vai pusaudža gados nebija bail ātrlaivā traukties pa Mēmeles upi un vai viņam patīk kaķi? Jā, arī šo jautājumu uzdodam, jo 1811.gadā Runču māju iemītniekiem Iecavas pusē tiek dots uzvārds Slakteri. Saruna ar bijušo politiķi, lauksaimnieku Ati Slakteri.

Kā jums šodien klājas? Jūs šad tad redzu teātra pirmizrādēs. Ir pavasaris, lauku darbi. Cik daudz pa Rīgu un teātriem, cik daudz pa saviem Zemgales plašumiem un laukiem?

Atis Slakteris: Pamatā jau, protams, pa Bauskas pusi, Zemgales plašumi, bet arī Rīga. Es esmu ne tikai lauksaimnieks un ne tikai bijušais ūdens motosportists, es esmu Latvijas Ūdens motosporta federācijas prezidents, nu jau laikam trešo vai ceturto reizi pārvēlēts. Un arī es esmu treneris saviem mazbērniem, dēlam. Tā patiesībā arī starptautiski ir diezgan unikāla situācija. Šogad Monako pasaules čempionu godināšanas ceremonijā bija divi mani mazdēli, viens jauniešos un otrs pieaugušo "Formula 4". Līdz ar to vasara man nav atpūtas laiks, tas ir tāds smags darba laiks. Mazliet vieglāk ir ziemā. 

Bet Rīgā arī uzturos. Te man ir arī atsevišķs stāsts. Viļa Januma meita man uzdāvināja Rīgā māju Mežaparkā, kad es biju politikā. Kad viņa man teica, ka viņa dāvinās, teicu –  ak, Dievs, man tūlīt jāaizpilda deklarācija, tūlīt runās par korupciju. Viņa – negribi, neņemsi? Es saku – nē, nu skaidrs, ka jāņem. Labi, tas cits stāsts…

Bet šis mānīgais pavasaris, te silts, te auksts, kā tas ietekmē jūsu laukus? 

Atis Slakteris: Jā, lauksaimniecībā, protams, vienmēr ir tie augstie riski. Un jau toreiz, kad mēs atjaunojām saimniecību, tēvs teica – lai kā tur nebūtu viss, domā ko domādams, cilvēku skaits vairojas, ēst viņi gribēs un ir ticamākais ar šo biznesu nodarboties. Bet pēdējie pāris gadi ir bijuši diezgan smagi lauksaimniekiem, gan no sausuma, gan no dažādiem viedokļiem. Bet mūsu saimniecība tam visam tikusi pāri salīdzinoši veiksmīgi. Es saprotu, ka nevienam vien ir grūtāk, bet mums arī Bauskas pusē varbūt mazliet labāki apstākļi, zināšanas. Arī šis pavasaris – mēs sēju esam tikko pabeiguši. Tad gaidīsim, cik lieli sali, kas te notiks? Es saprotu, ka šis raidījums skanēs, tanī brīdī jau būs skaisti plusi.

(..) Raidījumā, protams, runāsim arī par jūsu gadiem politikā, bet par politiku šodien, cik jūs tai cieši sekojat?

Atis Slakteris: Es esmu tāds Misters Pozitīvs. Es turu par katru valdību, par katru ministru īkšķi, lai viņam labi izdodas. Bet jāsaka godīgi, ka… arī tas varētu būt atsevišķas sarunas vērts, jo par šo tēmu arī daudz debatē, kāpēc tas tā notiek…

Tā kopējā neizlēmība, tā duras acīs. Es uz to laiku, kad biju politikā, skatos ar katru dienu arvien lielāku lepnumu. Un es esmu priecīgs par katru, kas pēkšņi ierauga, ka viņš ir gudrāks un labāks.

Tur ir pāris ministri, kas bija un patiešām prieks, lai nav tāds vecuma marasms, ka man liekas, ka es tas visgudrākais. Kopā ņemot, kā lai pasaka? Mēs kā nācija savu mājasdarbu izdarījām. Atšķirībā no ukraiņiem, piemēram, mēs uzreiz no neatkarības pirmās dienas, lai kādas valdības nebija vai kādā sastāvā nebija, lai kā tur politiski kaut ko, kurš arī šodien, starp citu nepļāpātu… ja gribat ironizēt par šodienu. Piemēram, kad mēs iestājāmies NATO, tad valdībā bija, piemēram, Šlesera partija, "Jaunais laiks" bija opozīcijā. Es atvainojos, bet tam jau nav nekāda nozīme. Bet nozīme ir - lai kādas valdības nebūtu bijušas, visas ir virzījušas uz  Eiropas Savienību un NATO. Un, ja mēs to mājasdarbu nebūtu izdarījuši, iespējams, ka mēs visu to būtu piedzīvojuši, ko ukraiņi piedzīvoja, jau pirms Ukrainas. Tagad visi var debatēt, būs vai nebūs. Nu tas kā reiz ir arī diplomātijas un visu pārējo kopējo spēku, kā lai saka, muskuļu rādīšana, un vai uzdrīkstēsies vai uzdrīkstēsies?

Es personīgi ceru, ka spēsim nodemonstrēt tādus muskuļus, ka neviens neuzdrīkstēsies. Bet ja mēs šo mājasdarbu nebūtu kopā izdarījuši, tad mēs šodien te nesēdētu abi divi.

Ja par pasaules politiku – šobrīd liela neziņa par Trampa tarifu politiku. Jūsu paredzējums, kas ar pasaules finansējuma ekonomiku notiks un kā tas var mūs skart?

Atis Slakteris: Es patiešām esmu cilvēks, kas vairāk orientēts… Man bija biroja vadītāja ķīniešu valodas speciāliste, kas Ķīnā tai skaitā mācījusi ķīniešu valodu. Un viņai patika tāds teiciens - "atceroties pagātni, skatoties nākotnē, jādzīvo šodien". Es esmu vairāk orientēts uz nākotni, bet pagātni, protams, neaizmirstu. Bet ja atgriežas pie tās nākotnes. To bija grūti paredzēt, ka pienāks izteikti tādi satricinājumu laiki. Ja mēs atgriežamies pie tā paša Trampa, es iesaku visiem noskatīties Latvijas Televīzijā bija par viņa klanu tā filma, lai saprastu tā cilvēka domāšanu.

Kādu jūs redzat viņa domāšanu?

Atis Slakteris:  Es sāku pēc filmas skatīties pozitīvāk, nevis pozitīvāk par viņu, bet par to situāciju. Viņš pats, nezinu, kā būs pēc brīža, un tie lēmumi var mainīties un patiesībā, kā piespēlē... Es pats esmu lobējis, tai skaitā Amerikā dažādas lietas. To es jums varu pastāstīt…  tādas ko jūs paši esat izbaudījuši uz savas ādas, piemēram, bezvīzu režīmu. Neviens jau pat nezina, kā viņš radās…

Bet kopā ņemot, globāli ekonomikai tas ir slikti, tur šaubu nav. Šie tarifu kari. Es esmu cilvēks, kas dzīvojis Padomju Savienībā un visādas regulētas lietas piedzīvojis krustu šķērsu. Viņš nav to piedzīvojis tādā izpratnē un izpratne par ekonomiku… Es ieteiktu Eiropas politiķiem patiešām tā vēsi paskatīties un apdomāt, vai ir vērts ieviest kaut kādus tarifus, vai tas mums pašiem nenāk par sliktu, lai tie amerikāņi mokās, jo viņiem problēmas būs pietiekami lielas. 

Var ar smaidu uz to skatīties. Bet arī atgriežoties pie demokrātijas. Es tiešām esmu izteikts demokrātijas piekritējs un parlamentārās demokrātijas… Un tie, kas stāsta, ka vajag vēlētu prezidentu - Amerika pierāda arī, ka tas ne vienmēr atnesīs to pašu gaišāko stāstu. Viņš [Tramps] jau pats tic tam, ko viņš dara, tādā ziņā tas jau nav slikti, bet tas haoss, kas pašlaik globāli, jo viņi tiešām ir pasaules līderi, un tā līderība izskatās, ka viņa izdzisīs. Redzēsim. Vienmēr pārmaiņu laikā ir jādomā, kā tam visam veiksmīgāk tikt pāri. Un kā vienmēr visos laikos, kāds kaut ko zaudē, kāds kaut ko vinnē. Mums jācenšas būt tanī pusē, kas kaut ko vinnē. 

Bet nu tas sākums, protams, neizskatās tāds nu ļoti…  kā es ģimenes locekļiem un draugiem un paziņām saku – nekad nebiju domājis, ka piedzīvošu mūžā vēlreiz tik interesantus laikus.

(..)

Mums ir tieši tik daudz laika, lai izrunātu vēl pēdējo epizodi šajā raidījumā. Un tā ir šī frāze "nasing spešal", kuru jūs pieminējāt. Latvijā ir virkne politiķu, kuriem savā ziņā liktenīgs var būt tikai viens žests vai viena frāze, vai viens vārds. Jūsu gadījumā tie ir divi vārdi. Un intervijas brīdī, protams, nevarēja paredzēt, kā…

Atis Slakteris: Nav bijusi intervija.

(..) Blumbergā (Bloomberg) televīzijā tas nekad nav bijis. Viņi tika pie darba materiāliem, jo tā žurnāliste mani pierunāja, ka pasaulē plosās finanšu krīze. Viņi nesaprot, kas notiek. Vai tomēr, kaut arī esmu atteicis interviju, jo man nebija…. Man bija 24 stundu režīms tanī laikā, tad man bija jāgatavojas un tad es pateicu, ka nē. Lai es izstāstu, lai viņi vispār saprot, kas notiek. Viņi kaut ko nofilmēja.

Tagad apstājamies un tā mierīgi. Kā šī epizode ar šo "nasing spešal" sanāca?

Atis Slakteris: Pirmām kārtām sākam no tās vietas - man visu mūžu angļu valoda ir bijusi liela priekšrocība, tai skaitā krievu laikos, kad biju PSRS izlasē. Notiek sacensības, atbrauc no Maskavas ļoti gudri angļu valodas speciālisti. Vienīgais viņi nespēja pārtulkot, un es aizgāju viņiem palīgā, tāpēc, ka es māku motora uzbūvi angļu valodu. Bet ne par to stāsts. 

Tā žurnāliste ieradās un viņai bija sarunāts, ka būs ar tulku un man nav par to jādomā. Tad, kad pats, mazliet jāsagatavojas, jāpadomā. Es atteicu, vai jūs nevarētu man neformāli pastāstīt, jo mēs nesaprotam, kas vispār notiek. Mēs bijām pašā pīķī un mēs pirmie bijām, kas plīsa Eiropā tādā mērogā. Un mēs tādā režīmā. Viņi teica, viņi varbūt kaut ko no malas kādu fragmentu parādīja, bet tā nav intervija. Un to, ko rādīja "Nekā personīga", uztaisīja savu personīgo reitingu un, protams, viņi necieta Tautas partiju un tā tālāk. Tie bija visi meli. Tāda intervija ar Blumbergā nebija bijusi. Tad viņi parādīja kaut kādu fragmentu, ļoti sakarīgu, nekāda sakara un "nasing spešal". Kur viņi tika pie tiem materiāliem? Man jau padomnieki teica, ka tur esot bijuši kaut kur internetā... Un viņi bija nobijušies, jo es ieminējos, varbūt jātiesā ar Blumbergu, jo tā ir tāda… Es ar tādu kompāniju! Bet viņi arī visu aizvāca. Tas pilnīgi noteikti Blumberga televīzijā viņu ekrānos nebija. Bet manu atpazīstamību joprojām viņš uztur. 

Un atkal. Es angļu valodā varu atrisināt gan laivu konstrukcijas, gan motora uzbūvi izstāstīt, man nav perfekta angļu valoda. Es taisni otrādi sarunās ar politiķiem to pat lietoju. Man nav jātaisa liriskie ievadi, es viņiem tieši pa pieri. Kā es dabūju to bezvīzu režīmu - noķēru to ietekmīgo politiķi pie rokas…

Bet redziet, kā tālāk izvērtās šīs frāzes liktenis. Vēlāk tapa gan teātra izrāde "Nasing spešal" Ģertrūdes ielas teātrī, gan Valtera Sīļa izrāde Nacionālajā teātrī "Veiksmes stāsts" un tur bija interesanta epizode. Mēs ar jums abi toreiz sēdējām blakus, bija vietas, kur visa zāle smējās un jūs nesmējāties, protams, un es biju otrs cilvēks, kas nesmējās. Nacionālā teātra Mazajā zālē bija tāda izrāde "Veiksmes stāsts". Un skatītāji smējās par to, ko aktieri tur spēlē, bet man bija neērti smieties, jo jūs man sēdējāt blakus, bet jūs tur bijāt pieminēts.

Atis Slakteris: Es kaut kā to neatceros, bet tas nav tik svarīgi.

Kariņam, piemēram, angļu valoda ir gandrīz kā otra dzimtā. Viņš atrisināt nevar, es atvainojos, cilvēkam nav nekāda vaina, bet viņš nevar. Es Amerikā varu atrisināt, tai skaitā tādas lietas, kas citiem neienāk prātā. Es saprotu, ka mums kā mazai tautai šķiet tās lielās valodas. Krievu laikos visiem bija svarīga krievu valoda, tagad - angļu valoda. Es māku angļu valodu. Es angļu valodā varu atrisināt jebko. Ja kādam šķiet, ka tas ir svarīgi, baigi forši. Bet es nevaru startēt ar viņiem varbūt daiļlasītāju konkursā. Tāds līmenis man patiešām nav.

Bet nu jums ir jāpieņem…

Atis Slakteris: Bet to fragmentu, ko rādīja, tas nekad nav bijis Blumberga televīzijā. Tie ir meli. Tā kā visu cieņu. Es skatos visus raidījumus joprojām, uzjautrinos, tomēr tik klaji meli, ka patiešām nav bijis televīzijā. Žurnālistiem tas darbs arī nav vienkāršs, kaut kā maize jānopelna…

Lai kā tur būtu, jūs esat pieņēmis, ka šī frāze ir ar jums kaut kā saaugusi?

Atis Slakteris: Es pat apspriedu pirms gadiem, ka varbūt man viņa būtu jāreģistrē kā… [patents], un ka jūs varētu lietot tikai ar manu saskaņojumu. Tas bija pa jokam, protams. Tā kā mani šai jautājumā kompleksi nemoka nemaz.

Neesmu tāds, kas vispirms uzraksta meldiņu un pēc tam piemeklē dzejdari, mani iedvesmo dzeja un tad rodas melodija – saka mūziķis un komponists Aivars Hermanis. Par muzicēšanu krogos un vecmāmiņu bibliotekāri, par ko nokļuva čekas maisos un kā ar "Remix" neiekaroja Ameriku, un kāpēc Paulu sauc tikai par Meistaru – saruna ar Aivaru Hermani Laikmeta krustpunktā.

Par raidījuma viesi 1989.gadā žurnālā "Liesma" mūzikas žurnālists Klāss Vāvere raksta šādi: "Viņš ir viens no labākajiem latviešu ģitāristiem, tehniski smalkas un niansētas spēles meistars. Aivars Hermanis nāk no Liepājas, ģitārspēles pamatus apguvis pašmācības ceļā. Mācoties septītajā klasē, tiek uzņemts skolasbiedra Valda Skujiņa grupā "Senči". Iestājas Liepājas mūzikas vidusskolas fagota klasē, vēlāk pāriet uz klasiskās ģitāras klasi. Mācību laikā, materiālu apstākļu spiests, spēlē restorānos, iziedams visu Liepājas krogu muzikālo hierarhiju. Sākumā galvenā aizraušanās bija hārdroks, vēlāk pamatīgi iepazīst džezu, izkopj spēles tehniku."

Tas ir gads, kad viņa grupa "Remix" tiek saukta par pirmo Latvijas supergrupu, tas ir laiks, kad čekisti un cenzūra beidzot liek mieru mūziķiem un viņi var sākt ieelpot brīvās pasaules gaisu. Tas ir Atmodas laiks, kad "Remix" dziesma "Pie laika" uzvar Latvijas radio raidījumā  “Mikrofona aptauja 88”. Ģitārists, komponists, producents, liepājnieks Aivars Hermanis piedzīvojis dažādus laikus un uz savas ģitāras izspēlējis veselu laikmetu Latvijas mūzikā.

Šis ir apaļu jubileju gads: Aivaram Hermanim – 70, "Remix" – 40 šogad, Latvijas Radio – 100, Liepājai – 400. Kāds jums ir šis gads?

Aivars Hermanis: Esmu pensionārs. Visas aktivitātes, kas man bija aktīvajā posmā līdz kādiem 60 varbūt, to es esmu pamazām atmetis. Es vairs neesmu dalībnieks nevienā kapitālsabiedrībā, ir palikusi tikai viena biedrība, ko mēs nodibinājām ar pašnodarbinātajiem mūziķiem. Arī tur es neesmu vairs nekādā valdē, bet formāli tur skaitos. Tā pamazām kārtīga pensionāra dzīve. Vienīgais, ko es daru, es strinkšķinu ģitāru. Kamēr kāds naudu maksā, tikmēr jāstrinkšķina ir, ko citu darīsi.

Cik vēl jūsos tas liepājnieka vējš pūš?

Aivars Hermanis: Protams, tā jau ir iedzimta lieta. Ir tur kaut kāda nostalģija un kaut kāda romantika. Tur pagāja visa jaunība. Jaunība vienmēr ir tas labākais laiks, neskatoties uz to politisko laiku, kāds nu viņš tur bija.

Un droši vien sava veida nostalģija arī ienākot šai Doma laukumā, Latvijas Radio namā. Nākot uz studiju Jūs atminējāties – te viss gandrīz tāpat kā astoņdesmito gadu vidū, ne viss, bet gaitenis lejā, piemēram.

Aivars Hermanis: Tā tas ir. Šeit, protams, arī tas bija viens no labākajiem un salīdzinoši varbūt brīnumainajiem notikumiem, kuru nevarēja nekādi prognozēt. Pēc tam arī tālāk tur notika visādi brīnumaini notikumi, kurus iedomāties vēl kādus 10 gadus pirms tiem notikumiem vispār likās, ka tas būtu neprāts. Vienkārši tā nevar būt. Bet tā notika.

Par pieredzēto šeit, Latvijas Radio, noteikti arī runāsim, par to stāstu, cik viņš patiess vai nē, ka jūs uz lielajām trepēm esot saticis maestro Pauls, kurš teicis – no manas puses nauda, Aivar, no tavas puses Latvijas labākie mūziķi. Tā bija?

Aivars Hermanis: Tāds moto varētu būt visai tai sarunai, bet viņš jau tādā savā stilā. Viņš kā parasti tādos nepaplašinātos teikumos, viņš iet man garām pa trepēm. Es gāju uz bigbendu spēlēt, vēl nebija "Remix", un es tur biju otrais ģitārists. Es gāju uz ierakstu, un viņš nāk pa trepēm lejā, un viņš tā kā aiziet garām, bet it kā, starp citu…  To stāstu jau esmu neskaitāmas reizes stāstījis, es nepārstāstīšu tagad, bet viņš teica, ka varbūt tāda iespēja būs, ka varēs dabūt instrumentus, ka varēs dabūt valūtu un varēs nopirkt instrumentus. Ja tas varētu notikt, vai tu varēsi savākt tos labākos? Skaidrs, ko tad es varēju atbildēt? Es teicu: protams, Meistar, es varēšu savākt tos labākos, kurus es uzskatīju par labākiem. Bet viņš man uzticējās.

Maestro Paulu jūs arvien cieņpilni saucat par Meistaru arī šodien, tāpat kā toreiz.

Aivars Hermanis: Kāpēc lai mēs sauktu par Maestro itāļu vārdā? Viņš ir Meistars latviešiem. Un tā mēs viņu saucam.

Astoņdesmitie gadi – tas nozīmē, ka jūs šeit piedzīvojāt arī cenzūru? Arī Valsts drošības komitejas uzraudzību.

Aivars Hermanis: Protams, katrs otrais, trešais bija vai nu interešu aģents jeb īsts, tajā skaitā arī es.

(..)

Jūs neskaitāmas reizes dažādās publikācijās mūzikas zinātāji saukuši par Latvijas labāko ģitāristu. Tas ir līdzīgi kā pianistam - jums ir ģitāra rokās jātur katru dienu, lai šo līmeni noturētu?

Aivars Hermanis: Tas ir ar jebkuru instrumentu. Lai to līmeni noturētu, kas faktiski ne pārāk izdodas, tāpēc, ka bioloģijai pretim neko neizdarīsi. Pamazām noveco cilvēks, bet lai vismaz uzturētu kaut cik pieklājīgu līmeni, ir jāspēlē divreiz vairāk, nekā tas bija jaunības laikā. Tā tas diemžēl ir. Kamēr var, tikmēr jāmēģina turēties.

Ģitāra ir katru dienu rokās?

Aivars Hermanis: Praktiski jā. Jautājums vai divas stundas, stundu vai piecas, sešas, atkarībā no tās nepieciešamības un konkrētās programmas, kas ir paredzēta tuvākajā laikā, un no tās programmas sarežģītības. Tas ir dažādi, bet principā vajadzētu minimums kādas trīs, četras stundas dienā spēlēt, lai uzturētu normālu formu.

Kā jums notiek izvēle vai satikšanās ar dziesmas vārdu autoriem? Te Klāvs Elsbergs, nākamais skaņdarbs, kuru atskaņosim, ir ar Knuta Skujenieka vārdiem "Nevajag raudāt". Kāda bija šī dzejnieku izvēle?

Aivars Hermanis: Kad es pats esmu izvēlējies, tas bieži vien bija nācis no kaut kādiem žurnāliem, kur ir kāda dzeja, no kādas avīzes jeb kādas grāmatas, kas ir pie manis. Mani tas dzejolis ir kaut kādā veidā uzrunājis un tad ir radusies tā dziesma. Tās dziesmas lielākoties ir radušās tad, kad ir bijusi kāda vajadzība, nevis tā, ka nav ko darīt un šovakar uzrakstīšu dziesmu. Tā man nav īsti bijis. Tas ļoti romantiski tā skan - komponists pieceļas, no rīta iedzert kafiju un sāk rakstīt simfonijas pirmo daļu. Tā tas nav man bijis. Bet liela daļa man solisti, ar ko es esmu sadarbojies, arī iedevuši paraugus, ko viņi gribētu dziedāt idejiski, kas arī viņus uzrunā. Un tā bija ar Ievu Akurateri un Linarda Tauna dzeju. Kad es braucu uz Ameriku ar "Remix" kontrakta ietvaros, tad viņa man kā ceļa maizei iedeva grāmatiņu, Linarda Tauna pirmo dzejas grāmatiņu, kas bija šeit iznākusi, un viņa teica - varbūt tev kādā brīvā brīdī rodas kāda ideja, jo viņai ļoti patīk tā dzeja. 

Es to Amerikā, protams, palasīju un mani ļoti uzrunāja. Un sagadījās tā, ka pirms braukšanas uz Latviju man bija kaut kādas piecas dienas. Man pazīstami cilvēki Ņujorkā dzīvoja, un viņi paši brauca prom, un es varēju tur palikt un vienkārši staigāt pa klubiem un visādi interesanti pavadīt laiku, pa muzejiem. Bet pa vakariem man bija ģitāra un es faktiski visu to ciklu sarakstīju tur, Ņujorkā. Tajā vidē - tas ir blakus, es dzīvoju 14. ielā, un tas ir viņu lofts, kur viņiem bija tas Elles ķēķis, tas ir ļoti netālu upes krastā.

(..)

Septiņdesmitie gadi. Ko tas nozīmē iziet visu Liepājas restorānu hierarhiju?

Aivars Hermanis: Tas nozīmē, ka… Man vajadzēja strādāt kaut kur tāpēc, ka mani vecāki bija šķīrušies un nevarēja gluži nodrošināt, ka es varu tālāk mācīties. Un kur tad muzikantam labāk pelnīt naudu - spēlēt savu instrumentu, kur nu tas iespējams. Var kapos spēlēt un restorānā - ir divas iespējas, kur regulāri var nopelnīt. Mani paņēma vienā restorāna maiņas orķestrī no sākuma un tad soli pa solim es tiku līdz labākajam Liepājas krogam, kur bija arī programma. Un tad mani tur ievēlēja tie pārējie mūziķi par vadītāju. Ne tāpēc, ka man būtu kaut kādas tādas īpašības, kuru dēļ viņi mani ievēlētu…

Bet labākais Liepājas krogs tolaik bija?

Aivars Hermanis: "Jūra". Tas bija centrā. Tā bija Ļeņina iela, tagad kā viņa saucas… Lielā iela? Neatceros. Viņa tur pašā centrā ir, netālu no teātra... Un tajā laikā tur bija arī programma. Rīgā tikai bija programmas, bija "Jūras pērlē" un Rīgā bija kaut kur Maskavas forštatē bija liels restorāns, nu viņš arī bija nakts. Liepājā arī bija tāds un citur nekur nebija. Un tur bija jāsagatavo solisti, tā kā koncerts. Un tad tie mūziķi, kad vajadzēja izvēlēties, kurš tad būs vadītājs, viņi visi nobalsoja par mani, jo viņi negribēja no rīta celties, iet uz estrādes biroju, rakstīt visādus papīrus. Viņi saka: tu mācies mūzikas skolā un tagad kļuvi Liepājas skatē par labāko ģitāristu - tev ir jāiet! Un visi vienbalsīgi mani ievēlēja. Man, protams, nebija nekādas birokrātiskas pieredzes, muzikants parastais.

Aktierim ir jābūt egoistam labā nozīmē, jo tikai tad ir rezultāts – saka aktrise Līga Liepiņa, kas tagad teātri ar prieku apmeklē kā skatītāja. Par dziedāšanu filmā "Četri balti krekli" un kas viņai filmā bija jāpārskaņo tagad, par iedzīvošanos piebaldzēnos, darbu zoodārzā un arī igauņu vecmāmiņu saruna ar Līgu Liepiņu Laikmeta krustpunktā.

1969.gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tiek publicēta pirmā intervija presē ar jauno aktrisi. Viņa jau ir nofilmējusies divās filmās – "Četri balti krekli" un : Pie bagātās kundzes" un preses aprakstos tiek dēvēta par pirmo profesionālo kino aktrisi Latvijā, jo aktiermākslas pamati ielikti Tautas kinoaktieru pirmajā studijā. Līgai Liepiņai tobrīd ir 23 gadi un, lūk, ko viņa saka: "Mans cilvēka ideāls? Māte. Ar viņu viss sākas – māte saviem bērniem atdod visu labāko. Iet gadi. Izaugušiem mums reizēm šķiet, ka māte kaut ko nedara tā, kā mums gribētos, ka ne vienmēr viņa mūs saprot Bet viņa mums atdod savu dzīvi. Mātes vārds man vienmēr būs svēts. No viņas es un mani brāļi dzīvē esam paņēmuši līdzi pašu labāko un skaidrāko, ko vien katra māte var dot bērniem. Un es vēlos tikai vienu – nodzīvot savu dzīvi tikpat skaidri un pilnvērtīgi kā viņa. Es vēlos savā turpmākajā dzīvē nebūt vēja zieds."

"Es negribu savu dzīvi nodzīvot kā vēja zieds." 23 gadu vecumā publiski izteikta šāda apņemšanās.

Līga Liepiņa: Vai es tiešām tik skaisti varēju pateikt? Tas man brīnums ir.

Un ja tagad palūkojas uz tiem gadiem, kā ir izdevies tajos vējos noturēties tam ziediņam?

Līga Liepiņa: Neteiksim, ka vienkārši. Visādi ir gājis, bet tik poētiski… Vai tiešām es tik poētiski esmu runājusi tajā laikā?

(..) Šodien runāsim par jūsu kinolomām, protams. Arhīvā palūkojāmies tādus kadrus, kurus varbūt jūs pati sen neesat redzējusi, vai varbūt pat no atmiņas ir pagaisuši. Protams, arī darbs Radioteātrī, arī dažādas preses publikācijas, teātra lomas. Bet iesākumā – Līga, mūsu saruna notiek 2025. gada 25. martā, Latvijas vēsturei ļoti melnā un skumjā dienā. Tūkstošiem devās tālajā ceļā, moku ceļā uz Sibīriju. Klausoties piemiņas brīžos, gan amatpersonas, gan Sibīrijas bērni saka, ka mums jādara viss, lai neko tādu mūsu tauta vairs nepieredzētu, mums jādara viss, lai šāds liktenis latviešiem neatkārtotos. Līga, ko mēs varam darīt, lai tos pasaules diženos – Putinu un Trampu – vestu pie prāta?

Līga Liepiņa: Es to nepateikšu, bet domāt līdz, dzīvot līdzi. Bieži vien saka, vai tad beidzot nepietiks par to runāt, es tomēr domāju, ka es tāpēc vien gribētu dzīvot vēl, lai piedzīvotu to, ka tiešām tas viss beigtos Ukrainas tautai par labu. 

Tā kā ir atcere uz Sibīriju izvestajiem, arī manos rados bija tā, ka mammas brāli izveda, un tāds interesants gadījums bija, ka māsu arī gribēja izvest. Un mamma piedzirdīja tos čekistus, un viņa bija tāda… viņa bija tīri glīta un tāda žiperīga pēc sava rakstura, viņa piedzirdīja un teica – lai ļauj viņai aiziet pārvilkt kurpes. Un kā māsa gāja, tā…  tas bija agrs pavasaris, tikai neatceros, tieši kurā gadā, vēl jau arī 1945.gadā bija izvešana, jeb tas bija 1949. [gadā]. Es nezinu. Manuprāt, tas bija 1945. nevis 1941. vai… Un viņa skrēja pa tādu pirmo…, nevis pirmo, bet jau puskusušo sniegu uz kaimiņu mājām bēga. Tad viņi meklējuši bija to mammas māsu, ar dakšām pa siena gubām dūruši. Mammas stāstīja to pārdzīvojumu, un ja nu viņa ir tur. Vienkārši man pēkšņi ienāca tagad prātā šis fakts un vispār, ko nozīmē Krievija. Tieši Krievija. Tas ir briesmīgi. Un tagad, šodien, ka tas viss atkārtojas.

 

(..) Par mājām. Kad jūs aizverat acis, kur jums ir tā īstā māju sajūta? Vai jaunības, bērnības laiks Mazsalacas pusē, vai arī daudzas vasaras Piebalgas pakalnos un Putniņu dzimtā sēta, vai Rīgā? Kas ir tas jūsu pieturas punkts?

Līga Liepiņa: Es tomēr teiktu, ka tur, kur es piedzimu, Naukšēnos. Kaut gan nu Rūjienas slimnīcā, bet Naukšēnos. Tad jau mēs dzīvojām tur, vēlāk pārgājām uz Mazsalacu, tāpēc man it kā…, gāju tur skolā, tāpēc man saistās ar Mazsalacu. Bet Naukšēnos palika vecāmāte, mammas māsa, arī tā, kas iznāca no klēts starpsienas. Kad Staļins nomira, tad viņa iznāca ārā. Un viņi tur dzīvoja, un es katru vasaru braucu pie viņiem, jo tur bija visi lauku darbi, viss, kas bija. Tā es varētu teikt, un arī dzimtā vieta tomēr.

 

(..) 1968. gadā žurnālā "Liesma" atrodams raksts "Līga filmējas". Stāsts ir par kinofilmas "Pie bagātās kundzes" tapšanu, bet te arī mazs jūsu skolas stāsts un citāts. 

"Ceļš uz specialitātes izvēli katram ir cits. Skolas gados jauniešus vairāk ietekmē ārsta, fiziķa, aktiera profesija, bieži vai puse klases meiteņu sapņo kļūt par aktrisēm. Līgas atbilde to apstiprina, tomēr ir diezgan neparasta. 

Par aktierdarbu esmu domājusi vienmēr, un pašā izvēlē nekad neesmu svārstījusies, taču skolā, liekas, tikai dažas reizes deklamēju dzejoļus, nepiedalījos dramatiskajā pulciņā, nekādos uzvedumos, baidījos, ka nekas neiznāks un citi smiesies, savu sapni no citiem slēpu."

Līga Liepiņa: Jā, jā, man bija kaut kāda tāda, ļoti… es biju bailīga, varētu teikt. Un kāpēc tieši par aktrisi es gribēju? To tikai tagad, protams, analizējot, kāpēc [varu pateikt]. Mani brāļi bija vecāki, un es augu viena, ar lopiņiem kopā, un biju tāda vienpatne vairāk. Un iespējams, ka kaut kāda alka dalīties un to es nepratu. Un caur to es tā… bet tās nav bērnības domas, tās ir tagad vēlāka laika domas, ka noteikti man vajadzēja kaut kā izpausties un to es atradu uz skatuves. Jo tu it kā aizslēpies aiz kaut kāda tēla un tad tu vari kaut ko teikt. Jo pašai tieši it kā no sevis… bet redz tomēr dzeju arī es runāju nemaz tik traki… vēlāk kaut kā pamazām pieradu.

Jūs minat, ka varbūt skolas gados nebija drosme kāpt uz skatuves skolas pulciņā, bet kaut kur jau jūs saņēmāt to drosmi doties uz Valmieru pie Pētera Lūča un pieteikties kaut kādā kaut vai mazā darbiņā, lai jums iedod Valmieras teātrī. Kāds ir šis stāsts?

Līga Liepiņa: Man bija ļoti aktīva mamma. Vispār es ļoti klausīju mammai. Man jau patīk viņas vārdi "vajag riktēties". Un viņai šī riktēšanās, viņa mani tiešām aizveda uz Valmieru un aizsūtīja… Viņa pati līdzi nenāca, bet aizsūtīja pie Pētera Lūča palūgt, jo tajā laikā neuzņēma aktieros, ik pa četriem gadiem…  Vienkārši pabūt, ieraudzīt to teātri, kāds viņš ir. Un Pēteris Lūcis paņēma mani, kā viņš nosauca, par kuģa puiku, es darīju visādus darbus. Arī suflēju un kaut kādos masu skatos. 

Vienu lomiņu man iedeva ar "lūdzu", man bija jāsaka "lūdzu". Un kādas 10 reizes viņš mēģināja, un viņš saka – "saki lūdzu, nenolaid vārdu! Lūdzu. Nē, lūdzu." Un tā apmēram 10 reizes, kamēr es… tāds bija mans pirmais skatuves uzgājiens.

 

(..) Vai ar [kino] provēm ir bijis tā, ka ir liela cerība, ka tevi režisors izvēlēsies, un tev tas darbs patīk un patīk arī kolēģi, ar kuriem būs jāstrādā, un beigās kādai citai aktrisei tas viss tiek?

Līga Liepiņa: Fimēties man iepatikās. Aaaa, un tas bija ļoti interesanti - ar Regīnu Razumu mūs mēģināja abas divas Rolands Kalniņš uz Austras lomu. Un ilgi mēģināja, viņš nevarēja izvēlēties. Un tā bija ļoti interesanta loma. Rolands pat salika mūs blakus, vienu tādu kadru, kur mēs savstarpēji sarunājamies…

Filmā "Ceplis"?

Līga Liepiņa: Filmā "Ceplis", jā. Un tad parādīja, mums arī parādīja, un es sapratu - jā, Regīna ir. Bet dabīgi, ka man bija žēl, ka es neesmu, bet es sapratu. Un ļoti gudri Rolands Kalniņš darīja, ka viņš tā parādīja, ka man nebija..., ir kādreiz sāpīgi vai kaut kā, es sapratu, ka jā, ir jābūt, jo viņa vairāk iederējās.

Viena no jūsu lomām, varbūt tā pat nav tāda ļoti dominējoša filmā, ir Giluču ģimene "Limuzīns Jāņu nakts krāsā un jūs kā lauku skolotāja. Jānis Streičs uzreiz teica – Līga, šī ir tava loma. Vai tur arī bija jāiet un jāprovē?

Līga Liepiņa: Nē, tur proves, manuprāt, nebija. Es nevaru apgalvot atkal… jo tā tiešām nebija liela tā lomu.

Bet šī Jāzepa sieva, skolotāja, tas jums bija arī kāds prototips kaut kur no saviem skolas gadiem, kāds personāžs, vai kā jūs šo tēlu radījāt?

Līga Liepiņa: Tas interesantākais ir tas, ka es biju pie Jāņa Streiča faktiski savu mīļāko lomu nofilmējusi "Vālodzīte", bija tāda, un pēc tam bija šī loma. Un es ar Jāni Streiču sapratos tīri profesionāli, viņam pat nevajadzēja līdz galam kādreiz izrunāt, ieskaidrot man, ka es jau uzminēju. Un šeit bija pilnīgi tāda, es neko neizdomāju, es burtiski dzīvoju šajā… Un arī man bija partneris Romualds Ancāns, mēs jau seni draugi ar viņu bijām, mums bija tik laba saspēle, saskaņa, kaut arī maz. Un Jānis tikai kaut kādas atsevišķas frāzes pateica, mums kaut kā salija tās lomas. Arī Romikam tāda ļoti interesanta loma…. Tā tas bija.

(..) 1996. gadā Latvijas Radio intervijā Rutai Rikšei Līga Liepiņa raksturo savu profesiju un atzīst, ka aktieru pasaule ir savstarpējo attiecību ziņā ir nejauka un arī egoistiski ir aktieri.

Ir jābūt egoistam?

Līga Liepiņa: Jā, ir jābūt. Ne jau tādā sliktā nozīmē, bet jā, jo tad ir rezultāts, tiklīdz tu tāds neesi, tad ir grūtāks ceļš, protams. Ne jau visi ir egoisti tādi, bet es pieņemu, ka egoistam ir jābūt.

Bet tas ir arī tā, ka pie dēļa, kur lika lomu sarakstus, tur ar elkoņiem jāizgrūžas ir un pie režisora kabineta durvīm?

Līga Liepiņa: Nē, nu katrā ziņā mūsu teātrī un arī Jaunatnes teātrī es tā nemanīju, ka tas būtu. Vismaz manā laikā. Jeb arī man jau jāatzīst, ka es tādas savstarpējās kaut kādas iekšējās intrigas, viņas kaut kā man gāja garām. Laikam tāpēc, ka jā, es nebiju tā, kas uzņem šo gaisotni.

Mani pieķēra šie vārdi, ko jūs minējāt, ka aktieru pasaule ir diezgan nejauka tomēr.

Līga Liepiņa: Es domāju iekšēji. Iekšēji. Tādēļ, ka viņa, tā sevis laušana visādos… teiksim, ja tev jāspēlē kaut kāds nelietis un viss, protams, viņu aizstāvi un mēģini saprast, kāpēc viņš ir tāds, jo citādi jau nevar vispār strādāt. Bet tā ir kaut kāda iejaukšanās savā dziļākajā būtībā, līdz ar šo ielaušanos tu it kā lauz sevi un tad sāk veidoties visādas jaunas nu īpatnības, īpašības. Un šī laušana nav veselīga.

Jūs ļoti agrā jaunībā aktrises profesiju sākāt. Kāda bija aiziešana no teātra skatuves? 

Līga Liepiņa: Es neteikšu tieši konkrēti, bet mani pat konkrēti iemesli, kāpēc. To es tiešām neteikšu ēterā. Bet man bija ļoti normāla sajūta, ka ir jāaiziet pašai laicīgi, nevis gaidīt, kad tev pateiks - nu tā. Tāds kaut kāds iekšējs tāds nolēmums manī bija. Es, protams, pabeidzu visas lomas spēlēt, nevis uzreiz kā ar nazi. Bet kā ar nazi es nogriezu iespēju turpmāk uz lomām cerēt. Es pateicu, ka vairāk es negribu. Mani tomēr mazliet uztrauc tas, ka cilvēks nejūt, ka ir laiks tomēr pienācis tāds, ka vajag aiziet, un es līdz tam negribēju nonākt. Vienkārši tīri cilvēciski. Kaut kāds pašlepnums vai, nezinu. Man nebija sāpīgi, jo es to biju jau sevī nolēmusi, teiksim, nesusi jau kādus gadus divus, trīs. Kad jau palika 70,  laikam 72, es nezinu, cik man bija gadu, kad es aizgāju.

Bet, ja par to sāpīgo, es redzu, ka ir mākslinieki, kuri aiziet, bet viņi arī nekad vairs neatgriežas teātrī uz izrādēm, lai gan tiek aicināti. Es šad un tad jūs redzu skatītāju rindās Nacionālajā teātrī.

Līga Liepiņa: Man tik ļoti interesē, kā iet kolēģiem, man ļoti patīk iet uz teātri, es pilnīgi tad atdzīvojos un man patīk skatīties. Un vēl jo vairāk, ja ir iemesls pateikt kādu labu vārdu. Vai, cik patīkamas sajūta! Es tā nebiju iedomājusies, ka man tā patiks vēl pēc tam atgriezties teātrī. Tāpēc es saku, es neaizgāju kaut kādu tādu sāpi vai… Nē. Tas nebija racionāli izdomāts, es tā vienkārši skatījos apkārt, kas ir labi, kas nav slikti. Es pieņēmu lēmumu tādu.

Par kara noziegumiem var notiesāt arī aizmuguriski, taču neesmu optimists par to, ka Putinam kādreiz būs jāizcieš sods – atzīst bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Par slepkavību izmeklēšanu deviņdesmitajos, par saukšanu pie atbildības par valsts nozagšanu, kur palikusi Jura Podnieka lieta un kāpēc izvairījies no intervijām piecus gadus – saruna ar Ēriku Kalnmeieru Laikmeta krustpunktā.

Viņam noteikti ir jāraksta memuāri, atmiņu grāmata par pieredzēto. Tajā būtu stāsti gan par mazā Ērika dzīvi Ventspils pusē Ugālē, gan par došanos studēt jurisprudenci Rīgā. Izmeklētāja darbs 80. gadu otrajā pusē un sarežģītāko noziegumu šķetināšana 90. gadu sākumā. Tolaik tika reģistrētas vismaz 300 slepkavības gadā un daudzu atklāšana notika tieši viņa vadībā. "Omon" uzbrukumi, kino režisora Jura Podnieka nāve, rekets un mafijas kari. 90. gadu skaļākās ziņas viņš var aprakstīt kā aculiecinieks. Un tad desmit gadi ģenerālprokurora amatā, pieredzot visus lielākos skandālus. KNAB vadītāju biežā maiņa, apsūdzības pret dažiem ietekmīgiem ļaudīm valsts nozagšanā, Zolitūdes traģēdija un vēl daudzi citi notikumi. Raidījuma viesis ir bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. 

Kāda ir dzīve pēc ģenerālprokurora amata atstāšanas? To 10 gadu garumā, šķiet, katru otro dienu jūs bijāt presē, radio, televīzijā, šeit, radiomājā, arī bijāt biežs viesis. Pēdējos piecus gadus par jums faktiski nekas nav ne dzirdēts, ne zināms. Tā tāda apzināta taktika nekur nelīst, vai jūs vienkārši izbaudāt, ka neviens neaiztiek?

Ēriks Kalnmeiers: Jā, tā ir apzināta taktika, bet es varbūt pateikšu to nedaudz savādāk, parasti atbildu – mans lielākais ieguvums ir tas, ka esmu zaudējis atpazīstamību, ka man lielveikalā neskatās iepirkumu ratiņos, a, ko viņš ēd un ko viņš pērk. Un ka pavisam maz cilvēku, kuri mani atpazīst, kas es esmu bijis. 

Pavisam nesen kāda solīda dāma, viņa skatās –  es jūs esmu redzējusi. Viņa ir mediķis, viņa saka – es jūs esmu redzējusi, vai jūs neesat bijis pie manis pieņemšanā? Saku nē, bet es saku, jums redzes atmiņa nostrādāja. Kā? Nu tad es teicu, ka jūs mani droši vien televīzijā esat redzējusi, pateicu, kas es esmu. Jā, atcerējās.

Man personiski nedaudz traucēja tā atpazīstamība, ka visur, var teikt, tu esi priekšplānā un tevi atpazīst, tev pievērš uzmanību, tātad privātuma paliek pavisam maz.

Desmit gadu ģenerālprokurora amatā, ļoti intensīva ikdiena. Kā jums bija pārslēgties uz tādu atkal parasta cilvēka dzīvi?

Ēriks Kalnmeiers: Vispār vienkārši. No sākuma bija – ko es tagad darīšu, esmu aizgājis no darba, kur biju pavadījis 26 gadus kopumā, ar pārtraukumu. Kā tagad, ko, jāmeklē darbs? Es neko aktīvu nemeklēju, apzinājos to, kas nebūt neesmu pirmais, kuram iznāca saskarties ar šādu situāciju, ka pēc aktīvo darba gaitu beigšanas vadošā amatā tu nevienam neesi vajadzīgs vairāk. Es par to nejutos ne apvainots, ne aizskars. Ļoti feini. Katrā ziņā pēc pavisam neilga laika es ieguvu to, ka ir miers, beidzot ir miers, ka tevi nekur nerausta, tev ne par ko nav jāatskaitās, ka ne par ko tev nav jādomā valstiskā mērogā. Tas arī ir ieguvums, un katrā ziņā daudz mierīgāka dzīve, un es jūtos ļoti komfortabli. 

Jā, mani aicināja gan par "dīvāna ekspertu", gan sniegt dažādus viedokļus. Es pateicu nē, paldies, jā, tas ir pagodinājums, bet es atturēšos. Tas bija mans lēmums, un katrā ziņā es to nenožēloju. Un tas, ka es piekritu atnākt pie jums, tur jums vairāk jāpasaka paldies manai sievai, kura teica, nu aizej taču vienreiz kaut kur, ko tu visu laiku sēdi.

Tagad, vērojot notikumus Latvijā, jūs taču par daudziem cilvēkiem, par daudziem notikumiem zināt krietni vairāk, jūs esat redzējis šo cilvēku dosjē, jūs zināt, kāpēc viņam nepiešķīra pielaidi valsts noslēpumam. Kā jums ir vērot notikumus, politiķus, amatpersonas, par kurām šo to zināt krietni vairāk nekā mēs? 

Ēriks Kalnmeiers: Taisnība jau ir, ka nākas vērot atsevišķas personas, par kurām ir zināms, ka runas nesakrīt ar darbiem, kas ir kādreiz bijuši. Bet tas viss, protams, ir aizvien zem slepenības zīmoga, saukt nevienu nevaru un arī negribētu vārdā. Bet katrā ziņā šie grēka darbi, ja tā var teikt, viņi jau nekur nepazūd, viņi noguļas dokumentos, ja viņi ir apzināti un fiksēti.. Ne jau vienmēr tas ir krimināls. Ja pēc kādiem n-tajiem gadiem tos atslepenos, tad viņi būs arī pieejami publiski, bet saukt pašreiz par vienu vai otru…

Jā, es varu pateikt ļoti vispārināti, ka tagad jau tās ir bijušās valsts amatpersonas, kuru vārdi, jau strādājot amatā, absolūti nesakrita ar viņu darbiem, to, ko viņi reāli darīja. Bet atkal, kā es saku, viens ir, ko pasniedz sabiedrībai, veido savu publisko tēlu, un otrs, kas notiek dzīvē reāli.

Ja šīs lietas atslepenotu, tiešām sabiedrībai par dažu labu politiķi būtu pārsteigums?

Ēriks Kalnmeiers: Viennozīmīgi domāju, ka jā. Bet vai tas ir vajadzīgs? Paskatāmies uz šo jautājumu no cita viedokļa. Tika atslepenota VDK aģentu kartotēka. No sākuma bija kas par, bija kas pret, ārprāts, sāksies raganu medības. Kā redzējām, raganu medības nekādas lielās neizvērsās, viena otru publiski pazīstama persona parādījās un tagad, cik to piemin? Ļoti reti. Ja paies, teiksim, 20, 30, 40 gadu, jaunā paaudze vispār šos cilvēkus nezinās. Viņiem tas neko neizteiks un, uzzinot, ka kaut kāda persona X deviņdesmitajos gados ir kaut kādu cūcību pastrādājusi. Nu ko, tas izteiks, teiksim, kaut vai trīsdesmitajos gados. Tā kā tas ir…  

Bet šī slepenošana ir visā pasaulē, tas nav nekāds Latvijas izgudrojumus, un mēs ļoti labi zinām, ka ļoti daudzos jautājumos ir šie termiņi noteikti ne tikai pie mums. Tas tā ir, un tā tam jābūt.

(..)

Mūsu sarunas skan ierakstā. Vēl nevaram paredzēt, kā atkal mainīsies pasaule dienā, kad tā būs ēterā, un cik tuvu Ukraina būs mieram, bet agri vai vēlu šis karš beigsies. Jautājums jums kā juristam, vai jūs ticat, ka kara noziedznieki - Putins un citi, kuri ir vainojami tūkstošiem ukraiņu nāvē, nonāks uz tiesājamo sola?

Ēriks Kalnmeiers: Ārkārtīgi sarežģīts jautājums, lai varētu atbildēt. Gribētos, gribētos, protams, ka gribētos, bet cik tur ir šī realitāte. Neaizmirsīsim to, ka Krievija ir viena no trīs lielvarām, kas vismaz, kā izskatās patreiz, tiek virzīta uz to, lai šīs trīs lielvaras noteiktu kārtību pasaulē. Un ņemot vērā, ka tā ir kodollielvalsts. Katrā ziņā tāda iespējamība, ka aizbraukt un apcietināt - es nesaskatu tādu iespēju. Tā kā tagad ar bijušo Filipīnu diktatoru bija, kad viņu aizturēja lidostā un deportēja uz Hāgu, nebūs tādu iespēju. Pirmkārt, tiks izvēlētas valstis, uz kurām doties. Jautājums ir, cik ilgi vēl vispār Putins būs pie varas. Un tas ir viens jautājums. Katrā ziņā sadarbības no Krievijas puses šajā jautājumā nebūs, kamēr tur nenotiks kaut kādas radikālas pārmaiņas. Es neesmu tāds optimists, lai teiktu - jā, sauksim visus pie atbildības. Gribēt ir viens, otrs ir varēt. Pagaidām ar šo varēšanu manā ieskatā ir…

Droši vien svarīgi ir šos kara noziegumus dokumentēt, faktus vākt un ukraiņi arī to dara. No pasaules vēstures, arī nesenās, redzam, vai tie būtu konflikti bijušajā Dienvidslāvijā vai Āfrikas diktatori. Jā, varbūt paiet pat desmitgades, bet viņus paņem ciet un viņus notiesā, un viņus aizved uz Hāgu.

Ēriks Kalnmeiers: Kara noziegumiem nav noilguma. Pat ja cilvēku neizdodas reāli nogādāt tiesas priekšā, viens variants ir tiesāt aizmuguriski. Pats šis fakts jau - starptautiski atzīta tiesa ir pasludinājusi šādu spriedumu. Jā, nevarēs izpildīt sodu, bet tam jau ir liela nozīme. Kāds ieklausīsies, kāds pievērsīs uzmanību. 

Protams, propagandā to var pasniegt, ka tā ir Rietumu atriebība. To mēs visi labi zinām, ka var jebkuru faktu pasniegt dažādos veidos. Arī tas, ja cilvēks ir miris, tas jau nenozīmē, ka viņu nevar tiesāt par izdarītajiem kara noziegumiem. Tā kā - notiesāt var, bet vai būs reāla soda izciešana, tur gan es šaubos.

(..)

Pārskatot lietas, kas bija uz ģenerālprokurora galda jūsu termiņa laikā, tur būtu materiāls trim raidījumiem - KNAB vadītāju maiņas un dažādie strīdi, tad arī Vilnītis, Streļčenoks; Krājbankas izmeklēšana, Zolitūdes lieta, PAREX, Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča lieta. 2010. gadā, kad jūs pirmoreiz iznācāt pie žurnālistiem, un tad, kad jūs noslēdzāt amatu - mati sirmi.

Ēriks Kalnmeiers: Jaunāks neesmu palicis, jā, tā tas ir, Tas prasīja nervus viennozīmīgi, un tas nebija viegls laiks, protams, nē, bet katrā ziņā es nevienu mirkli nenožēloju. Jo es ieguvu tādu dzīves pieredzi, es uzzināju..., tā vienkāršāk - kā tās lietas darās un kas kas ir aizkulisēs. Un kā jau es arī sākumā teicu - es esmu laimīgs, ka mani vairs gandrīz nemaz neatpazīst, ka es esmu nokāpis no šīs skatuves un man tur vairs nav jāatrodas.

Kurš varbūt bija tas smagākais brīdis ģenerālprokurora amatā, jo tajā beigu posmā tur bija arī Saeimas deputātu rosinājums par jūsu darbības pārbaudi un atlaišanu.

Ēriks Kalnmeiers: Tas bija… Es varu pateikt, tā bija apzināta rīcība, kad Konservatīvā partija apzināti mēģināja mani nobīdīt no amata, lai dabūtu sev vajadzīgu cilvēku iekšā. Un tika piesaistītas arī citas valsts institūcijas, kuras mēģināja fiksēt un pasniegt, ka prokuratūrā gan ar līdzekļiem nav kārtība. Un tur pat aizgāja līdz tādām muļķībām visādām, ka… es neanalizēšu to, bet…. es to varu, tie nav tukši vārdi.

Ieviesām to digitālo programmatūru, tātad izveidoja prokuratūras informatīvo sistēmu. Man Valsts kontrole pārmet, jums ir pāri par 900 cilvēkiem, kāpēc, lūk, 200 nelieto [programmatūru]. Es saku kas nelieto – apkopējas, šoferi, sievietes, kuras ir pirmsdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā Kā viņas var lietot, nevar. 

Pārmetums bija arī, kas pēc tam veiksmīgi pazuda - ir personas, kuras ir nokārtojušas prokurora eksāmenu, bet vēl nav prokurori. Viņi pusgadu stažējas. Beidzoties šīm stažēšanās periodam, ja viņš ir nokārtojis eksāmenu, tiek iecelts prokurora amatā. Sešus mēnešus viņš ir strādājis, viņam pienākas atvaļinājuma daļa par šo laiku. Viņš atvaļinājumu neizņem, mēs izmaksājām naudas kompensāciju atbilstošā proporcijā. Man pārmeta par to, ka lūk, vajadzēja šo sešu mēnešu stažēšanās laiku ieskaitīt prokuroru darba stāžā. Es pajautāju, atvainojiet, kā ar izdienu? Viņš nebija prokurors. Tātad jūs piedāvājat nelikumīgi palielināta izdienas stāžu? Fiksi pazuda.