Laikmeta krustpunktā

Sports ir vienīgā nozare, kas veido stipru cilvēku – pārliecināts ilggadējais sporta dzīves organizators Daumants Znatnajs un uzsver, ka galvenais ir kustēties līdz sirmam vecumam. Par sporta aizkulisēm padomju gados un kāpēc Voss viņu sauca par dzērāju, par leģendāro šķēpmetēju Jāni Lūsi un Siguldas kamaniņu trases dzimšanu – saruna ar Daumantu Znatnaju Laikmeta Krustpunktā.

Ja raugāmies uz padomju okupācijas gadiem no šodienas skatpunkta, viņš bija komjaunietis, komunists, partijas cilvēks, sporta dzīves organizators, padomju varas vadošs ierēdnis un krietnus gadus atbildēja par sporta dzīvi okupētajā Latvijā, viņa amats bija pielīdzināms šī brīža ministra statusam. Bet viņam ir savs un laikmeta cienīgs stāsts par pieredzēto, satiktajām Latvijas sporta lielākajām izcilībām, par paveikto sporta dzīves organizēšanā. Un viņam bija liela loma nozīmīgu sporta būvju tapšanā, viena no tām – Siguldas kamaniņu trase.

“Mēs nekad neesam bijuši liela tauta, mēs esam maza tauta, bet latvieši tomēr visā pasaulē vienmēr ir bijuši pazīstami ar savu neatlaidību, ar savu godīgumu,” atzīst Daumants Znatnajs.

Daumants Znatnajs ir Latvijas sporta dzīves leģenda, Latvijas sporta patriots, kas savā atmiņu grāmatā vaļsirdīgi stāsta arī par saviem padomju sporta dzīves organizatora gadiem.

Kā jūs varētu pāris minūtēs izstāstīt, kas ir Daumants Znatnajs tiem cilvēkiem, kuri nav piedzīvojuši sešdesmitos septiņdesmitos astoņdesmitos gadus pagājušajā gadsimtā?

Daumants Znatnajs: Kā jūs teicāt, es pamatā esmu mežkopis. Man tēvs bija mežzinis visu mūžu, viņš man ļoti daudz jau iemācīja, kā jādzīvo. Bet tad es aizrāvos ar sportu. Jo sapratu, ka sports ir vienīgā nozare, kas veido stipru cilvēku. Man stiprs cilvēks vienmēr ir bijis sapnis. Tā mana vājā vieta - stiprs latvietis, kā latvietis kaut ko uzvar, man tas uzreiz sirds sāk lēkāt, un es esmu priecīgs. Un tāpēc arī iznāca tā, ka man piedāvāja un es no mežkopības aizgāju uz sportu un visu mūžu jau gandrīz 80 gadus esmu bijis sportā. Visu laiku esmu organizējis sacensības, jo bez sacensībām nevar būt cilvēks tāds aktīvs, jo cilvēkiem gribās uzvarēt. Un var uzvarēt sacensībās, ja ne, tad rodas visādi mobingi un tā tālāk, kad dod pa degunu, jo citas iespējas nav. Sportā dod iespēju sacensties skrejceļā. Un tas ir tas, ko es visu mūžu esmu uzskatījis par savu galveno uzdevumu – dot  iespēju cilvēkiem sacensties kā līdzīgam ar līdzīgu. Un ja tu zaudē, tad trenējies, iemācies un tad tu atkal varēsi startēt, varēsi uzvarēt savu pretinieku, bet nevis kaut kādā stūrī, bet skrejceļā vai sporta laukumā.

Es skatos preses arhīvā, kā arī jūs pats, īpaši jaunības gados, bijāt ļoti aktīvs sportists. Kādas ir jūsu fiziskās aktivitātes ir šobrīd 86 gadu vecumā?

Daumants Znatnajs: Šobrīd es tikai staigāju. Vairāk neko. Es līdz kādiem 60 gadiem skrēju, visu mūžu skrēju. Būtībā jau tas ir manas dzīves pamats. Es 13 gadu vecumā saslimu ar kāju kaulu tuberkulozi un man pateica, ja tu tiksi vispār uz kājām, tad tu visu mūžu būsi invalīds. Un lika mammai parakstīties. Un toreiz sākās jaunas zāles penicilīns, es sāku viņas lietot, un kad es beidzu zāles, sāku skriet un tā es visu mūžu skrienu. Un ja godīgi, tas mani ir saglabājis kā cilvēku, un es ļoti labi saprotu, ko nozīmē sportot, kustēties. Tas cilvēku dara spēcīgu un varošu.

(..) Dzīve iegriezās tā, ka no meža lietām jūs pievērsāties profesionālajam sportam un iestājāties Fizkultūras institūtā.

Daumants Znatnajs: Jā, es negribēju stāties, jo domāju, ka izgāzīšos vingrošanā un kur, bet Uldis Beķeris [pasniedzējs] mani pierunāja, mēs tev palīdzēsim. Beigās pierunāja, aizgāju mājās, pateicu mammai - es eju uz fizkultūras institūtu. Mammai tas baigais pārsteigums bija, viņa zināja, ka es būšu mežkopis, bet pēkšņi… Bet par cik es esmu tāds diezgan patstāvīgs, ja esmu kaut ko izlēmis, mani grūti… un cik mani dzīve lauza un pielauza kļūt par sportistu, tad tā arī palika. Visu dzīvi esmu bijis sportā un mani tas ir glābis daudz kur. Gan veselību, gan daudz kur, kustoties un trenējoties. Un es biju Latvijas izlases kandidāts vieglatlētikā. Un Latvijas čempionu toreiz 4x400 ieguvu. Bet ne tādēļ, bet tādēļ, ka sports man ir devis faktiski veselību un dzīvību.

(..) Daumant, es arī lūgšu jums šobrīd, laikā, kas ir nemierīgs un neskaidrs pasaulē, teikt klausītājiem kādus stiprus, sportiskus, iedvesmojošus vārdus.

Daumants Znatnajs: Pirmkārt jau jātic savai Latvijai. Tā ir svēta lieta. Mēs neesam nekad bijuši liela tauta, mēs esam maza tauta, bet latvieši tomēr visā pasaulē vienmēr ir bijuši pazīstami ar savu neatlaidību, ar savu godīgumu. Mēs runājām, ka mēs esam maza valsts, mēs esam 14. - 15., manuprāt, valsts Eiropā pēc skaita. Tas ir vidus, tātad mēs neesam maza valsts. 

Un mums ir daudzas iespējas, bet vienkārši ir jātic savai valstij. Tas ir pamats. Jātic un jābūt godīgam, un, ja mēs to darīsim, tad mēs daudz ko varam panākt. Tāpēc es saku - ticiet latvietim, latvietis ir spēcīgs, latvietis var panākt, bet nedrīkst viņus tā kā tagad noraksta daudzus rakstniekus. Tie ir latvieši visi. Nav slikts un  labs latvietis, ir dažādi. Vienam patīk tas, otram - tas. Bet cilvēki ir gribējuši labu un nedrīkst labu cilvēku vienkārši ņem nolikt tāpēc, ka, lūk, viņam nav politiskais uzskats tāds. Nav. Tāpēc es ļoti nevaru piekrist tiem, kas šodien...

Savā laikā krievu cari latviešus nīdēja, vācu baroni nīdēja, bet tagad, kad latvieši paši nīdē ārā, ka tagad noraksta un nē, tas neder, tam nav politiskie uzskati. Nevar būt tāda  veidā. Ja mēs, latvieši, nebalstīsim paši savus latviešus, mēs neko nepanāksim, tāpēc, ticiet latvietim un atbalstiet spēcīgu Latviju. Tas mans aicinājums un svēta ticība.

Vienmēr ir izvēle būt priecīgai vai bēdīgai. Es izvēlos būt priecīga – tāda ir optimisma recepte bijušajai baņķierei Ilzei Auzerei, kas tagad raksta grāmatas, bauda mākslu un vienmēr saka jā pārmaiņām. Par finansistes karjeru un Trampu, par kultūras grandiem savā dzimtā, kāpēc nepiekrita vadīt Latvijas Banku un arī par vīriešiem savā dzīvē – Ilze Auzere Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viese Ilze Auzere daudzus gadus bija vairāk pazīstama arī kā Ilze Jurkāne. Finansiste, kulinārijas lietpratēja, ar ģimenes saitēm cieši saistīta ar mūsu kultūras vēsturi un arī šodien Ilze vai ik pārdienas ir klātesoša kādā kultūras notikumā.

Kad 1990. gadā Ilze ieradās Latvijā, viņu sagaidīja radinieks, onkulis, režisors Pēteris Pētersons. Pa ceļam abi piebraukuši pie Nacionālā teātra un tajā brīdī pēkšņi sācis zibeņot un pamatīgi dārdēt pērkons. Tobrīd Ilze esot nodomājusi – mans mūžs Latvijā laikam būs dramatisks un vēlākie notikumi apliecinājuši, ka šis pareģojums esot piepildījies. Par bērnību Amerikā un straujo baņķieres karjeru, par pārcelšanos uz Latviju, pieredzētajiem dzīves pavērsieniem un arī par plašo kultūras pasauli, kas vienmēr ir apkārt Ilzei, saruna ar Ilzi Auzeri.

Ilze Auzere: Man milzīgs prieks te būt, tikai viens mazs labojumu – es pārvācos 1991. gadā. 90. gadā es vēl dzīvoju Amerikā, bet es ierados arī 90. gada jūnijā, tātad tas…

Bet tie pērkona dārdi bija 90. gadā?

Ilze Auzere: Nē, tas bija 91. gadā, kad es pārcēlos, bet 90. gadā es ierados, lai dejotu dziesmu svētkos, kuri, man liekas, daudziem vēl palikuši atmiņā kā skaistākie dziesmu svētki, kas varēja būt. Tagad es dziedāju, šajos pēdējos, es dziedāju korī, Torņkalna baznīcas korī, esam otrs lielākais koris Latvijā, bet toreiz es dejoju ar Sanfrancisko „Ritenīti”.

Ilze, tad pie tiem pērkona dārdiem arī paliksim. Šobrīd pasaulē zibeņo un šie pērkona dārdi skan, kā tie atbalsojas jūsos, kā jūsu uztverat visu to, kas šobrīd pasaulē notiek?

Ilze Auzere: Es ļoti pārdzīvoju. Un… vienīgi šodien mums ir tāda priecīga ziņa, es arī paliku augšā un skatījos „Oskarus”. Pa visu māju visi kaķīši, kas man bija, stāvēja stalti un būrās, lai mēs vinnētu, un viņi savu darbu izdarīja.

Bet ir trauksme sirdī. Ir vēl tas, ka es tikai pirms kādiem 10 gadiem dabūju zināt, jo vienai draudzenei bija 1939. gada telefona grāmata. Un es tur dabūju zināt, ka mans tēvs dzīvoja Raiņa bulvārī, viņš dzīvoja Raiņa 31, pretim operai, toties es dzīvoju Raiņa 2, pretim Ārlietu ministrijai. Un man bija tāds milzīgs šoks, kad es uzzināju, ka mans tēvs dzīvoja uz Raiņa bulvāra, to es nekad nebiju zinājusi, un viņa sievu nošāva tur un viņu puisīti nošāva un meitiņu aizsūtīja uz Sibīriju. Un es tagad bieži domāju, taču dievs nebūs tik nežēlīgs un kad vēsture nevar atkārtoties. Un tāpēc es patiešām lūdzu Dievu par mums un ir dienas, īpaši pēdējā nedēļā, kad ir bijusi Baltā nama konfrontācija ar Zelenski, kuru es turu kā milzīgu varoni. Viņš man ir arī tāds vīrieša etalons, tāpat kā mans tēvs bija, viņš bija Latvijas izlūkdienestā. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka ir brīnumi, un tā kā es ticu brīnumiem, un kā Dita Rietuma teica šorīt [3. marta rītā pēc "Oskaru" ceremonijas], ka tomēr brīnumi notiek. Un es ar manu brāli runāju, tas dzīvo Amerikā. Un es saku - nu man ir cerība. Viņš saka - Ilze, cerība nav laba stratēģija, tas tāds izteiciens. Bet es ceru, un es ticu brīnumiem, ka mēs būsim pasargāti.

Mēs šeit, Eiropā, varam dažādi vērtēt Trampu un viņa uzvedību. Bet ne jau viņš pats iegāja Baltajā namā, puse Amerikas vēlētāju viņu ievēlēja, viņu vidū arī latvieši. Jūs esat lielu daļu savas dzīves aizvadījusi Amerikā. Jums noteikti arvien tur ir radi, draugi, paziņas, es pieļauju, varbūt arī Trampa vēlētāji. Vai jūs esat izpratusi viņu argumentus, kādēļ viņi atbalstīja Trampu un viņš šobrīd valda.

Ilze Auzere: Tur ir vairāki skaidrojumi. Sāksim ar to, ka latvieši tradicionāli 99,9% vienmēr ir balsojuši par republikāņu kandidātiem, latvieši bija republikāņi. Protams, tas viegli izskaidrojams – ka republikāņi bija pret Krieviju, pret komunistiem, un, protams, tas bija mūsu viedoklis. Un es pati balsoju par Reiganu vēl 80. gadu beigās, pirms es pārcēlos uz Latviju. 

(..)  Es varu pateikt, ka novembra sākumā es uzrakstīju rakstu, ko nopublicēja "Laiks", latviešu avīze Amerikā, kur es lūdzu latviešus balsot par Harisu, izskaidrojot, kas notiks, ja būs Tramps. Es arī pieminēju to, ka tarifi, par ko viņš tur ļoti plātījās, ka tie tikai paaugstinās cenas, un tas jau notiek, bezdarbs iet uz augšu. Cilvēki būs ļoti vīlušies. Bet mana lielā lieta – es saku, lūdzu, neatstājiet mūs neaizsargātus, jo Tramps nodos Ukrainu un tas tā ir zaļā gaisma Putinam ienākt Baltijas valstīs.

Un tas, ka visa pasaule ignorēja to, ko Putins izdarīja 2014. gadā un arī kurš gads - 2008.-2009., kad viņš iegāja Gruzijā. Pasaule vienkārši skatījusies, kā viņš ieņem vienu vietu pēc otras. Un visu laiku mēs savu mierinām ar NATO 5. pantu. Un lai Dievs dod, ka tā tas arī ir. Bet man ļoti nepatika Trampa atbilde piektdien, kad viņam prasīja par Poliju un Baltiju. Par Poliju viņš – "nice guys", tie to ļoti patīk, Baltija – nu tas ir komplicēti. Un tad tu uzreiz lec atpakaļ uz Jaltu, un tu skaties uz Rūzveltu un Staļinu, un nabaga Čērčils, kas zināja, kas ir Staļins, bet viņš netika ar Rūzveltu galā un viņam bija jāpiekāpjas.

(..)

Pabeidzot par jūsu dzimšanas vietu Ameriku, par Trampu, pagaidām pirmais mēnesis, un mēs jau redzam, kas ir sadarīts un kas ir sarunāts. Jūsu paredzējumi, ko vēl mēs varam sagaidīt no Trampa administrācijas, uz ko mums jābūt gataviem?

Ilze Auzere: Es domāju, ka viņa konflikts ar ukraiņiem un Zelenski ir tikai viens, viņa konflikts ar Kanādu ir tāds diezgan nopietns un arī ar Meksiku. Un Kanāda atriebsies, un es tā domāju ar tādu ironiju, ka visvairāk NATO zaldātu Latvijā ir no Kanādas, tāda sakritība. Jo redz, Kanāda jau pārdod visādas daļas priekš mašīnām un citām lietām, kas vajadzīgas, lai Amerika var ražot. Un viņi jau arī paceļ tagad, un tās cenas ies uz augšu, uz augšu, uz augšu. Un es domāju, ka būs vēl... Bet pirms tam Tramps, protams, atlaidīs vēl vairāk cilvēkus. Dievs nedod, ja viņš likvidēs "social security", tad tas arī skartu mani. Tā ir valsts pensija, tur nav nekādas apdrošināšanas, tas nav pabalsts, es arī saņemu "social security"

Drīkst vaicāt, vai tā ir liela amerikāņu senioram?

Ilze Auzere: Viņa nav liela, man viņai vajadzēja būt lielākai, bet, tā kā es godīgi pateicu, ka saņemu arī Latvijā pensiju, tad viņi to, ko es saņemu Latvijā, atskaitīja nost, un tātad…

Bet tur būs vēl…  Protams, viņš kaut ko mēģinās varbūt ar Grenlandi, tur būs lietas, ar ko viņš tirgosies aiz polārā loka, visas tās lietas notiks. Bet es domāju, ka  kādu sešu mēnešu laikā, ka ir ļoti iespējams, ka tomēr sarosās arī tauta, jo būs sliktāk, viņa solījumi nepiepildīsies. Inflācijā jau iet uz augšu pa to vienu mēnesi….

(..)

Pietiks mums par Ameriku. Kāda jūsu ikdiena šobrīd Latvijā? Es bieži redzu jūs dažādos kultūras notikumos, īpaši teātra pirmizrādēs, ļaudis jūs redz arī dažādos pavāru raidījumos, kulinārijas šovos, kāda rit jūsu dzīve tagad?

Ilze Auzere: Mana dzīve rit ļoti skaisti un par to esmu ļoti pateicīga Dievam. Un tāpēc, kad kāds man prasa, vai jūs negribētu dzīvot Amerikā, tad es saku, pirmkārt, tāda, kāda Amerika šodien… Un tas nav jau pēdējos gadus, tas nav tikai Tramps. Vienkārši Amerika ir ļoti mainījusies, kopš es tur piedzimu, uzaugu un taisīju skaistu karjeru. Tad varēja cilvēki izsisties. Tas ir daudz grūtāk tagad. Piemēram, mans tēvs bija nelegāls bēglis, imigrants līdz tai dienai, kad viņš nomira, un neviens viņu…  Viņi zināja, ka viņš ir, to zināja citi… 

Bet es dzīvoju luksus dzīvi, es uzskatu. Tas, ka es varu iet uz to teātri divreiz nedēļā, tas, ka es varu vēl strādāt, ka es varu darīt tik daudz jaukas lietas. Es šonedēļ arī lasīšu lekciju Ozolniekos, mani šad un tad aicina, drusku tāda uzmundrināšana, man liekas, senioriem, jo es vienmēr runāju par to, ka nekad nav par vēlu savu dzīvi mainīt, nekad nav par vēlu darīt jaunas, skaistas lietas. Ja man kāds pirms gadiem teiktu, ka es pametīšu finanšu pasauli…

Un rakstīsiet grāmatu…

Ilze Auzere: Un rakstīšu grāmatu… Es vienmēr domāju, labi, mans vectēvs rakstīja grāmatas, lugas, mans onkulis to darīja, es nu gan neprotu rakstīt. Lasīt es protu, bet rakstīt… Bet mani uzlūdza… un tur ir tā lieta, ka es vienmēr saku jā. Tas tā kā no lugas “Mollija saka jā”, Džoisa. Katru dienu ir kaut kādas iespējas pataisīt savu dzīvi interesantāku, skaistāku, kaut ko iemācīties, un ne jau visi ņem naudu. Es daru ļoti daudzas lietas, kas man neko nemaksā, vai tas ir staigāšanu gar jūru…. Man ļoti patīk cilvēki, man ļoti daudzi ciemiņi nāk, es pati eju ciemos, bet es ļoti labprāt uzņemu ciemiņus…

Mūsdienu modē Rīgā ir pazudis līmeņrādis, proti, trūkst cilvēku, kuru profesionālajā viedoklī mēs varētu ieklausīties. Un arī jēdzieni "mode", "māksla", "dizains", "kostīmi" – tas viss ir sajaucies kopā. Tā saka modes māksliniece Asnate Smeltere. Par sapni dejot baletā un angļu valodas studijām, par daudzajām iespējām un grūtībām ilggadējā darbā Rīgas Modeļu namā saruna ar Asnati Smelteri Laikmeta krustpunktā.

Gada tumšākais un pelēcīgākais laiks tuvojas izskaņai. Gaisā jau jūtams pavasaris, kad daba atkal sāks demonstrēt savas krāsas un modi. Saruna raidījumā arī būs par modi, krāsām un to, kā ģērbjamies tagad, kas bija stilīgs pirms gadiem piecdesmit, kā laikmets ietekmē modi un kā mode maina cilvēkus. 

"Tā nav nejaušība, ko mēs velkam mugurā, tā ir katra cilvēka filozofija." Šos vārdus teikusi modes māksliniece Asnate Smeltere, kura profesionāli ar modes demonstrēšanu ir saistīta jau kopš 15 gadu vecuma. 60. un 70. gados viņa bija viena no Latvijas modes redzamākajām sejām, demonstrējot leģendārā Rīgas modes nama tērpus arī daudzviet ārpus Latvijas robežām. Pēc neatkarības atgūšanas vadījusi savu modes salonu, un arvien viņu daudzi ļaudis uzskata par Latvijas modes un elegances paraugu.

Kad intervēju mākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri, es uzvilku tādu krāsainu batikotu kapučjaku, un viņa to novērtēja ļoti atzinīgi. Ar jums, Asnate, es nolēmu neriskēt. Klasiska žakete un balts krekls. Es, raugoties Jūsu intervijas, visās redzu, vai nu Jums ir balta blūze, vai klasiska melna žakete. Nekad nekas raibs, nekad nekas puķains. Kāpēc tā?

Asnate Smeltere: Nē, nu, tā kā pilnīgi nē, varbūt es nevarētu teikt, varbūt tajā dzīves redzamākā un oficiālākā daļā un gaitās - jā. Tad es izvēlos tādu konservatīvāku, bet pilnīgi „nē” es nesaku ne ziediem, ne krāsām.

Šodien gan Jums ir tumšie toņi, un man bija interesanti lasīt vienu Jūsu stāstu, kur minējāt, ka viena no Jūsu krāsām ir melnā, jo tā gan aizsargājot Jūs, gan arī dodot tādu sava veida siltumu. Nu par to aizsargāšanu es vēl saprastu, bet kā melnā krāsa var dot siltumu?

Asnate Smeltere: Jā, melnie ir ļoti, ļoti dažādi, viņiem… man liekas viņiem kaut kādi simti toņi varētu būt tāpat kā sarkanajiem un arī ļoti daudzām krāsām. Jā, nu tas varbūt tīri personīgi, tīri enerģētiski. Man liekas, melnā krāsa tāda mīļa.

Mode aiziet, un mode atkal atgriežas. Ja mēs palūkojamies tagad, kā ģērbjas jaunieši, daudziem ir kājās bikses ar platajiem galiem, kādas bija modē septiņdesmitajos gados. Vai arī Jūs vērojat, kā ģērbjas jaunā paaudze, jaunie cilvēki, kas tagad ir modē jaunajiem?

Asnate Smeltere: Šajā mirklī varētu teikt, ka ir atgriezušies tie sešdesmitie, septiņdesmitie gadi, ļoti spēcīgi atgriezušies, un pa to modi vēl varam teikt, ka viņa apmet tādu loku, kā mēs teicām, spirāli. Pakāpjas pa kādu pakāpienu augstāk un atkal atgriežas, pieskaras vecajām vērtībām, ar jaunajiem plusiem. Nē, nu jaunos ir vienmēr interesanti vērot, vienmēr interesanti vērot.

Jaunieši mūslaikos arī domā par to, ko viņi velk mugurā, kā viņi izskatās. Jaunieši, kādus Jūs redzat ielās, viņi ir stilīgi un modīgi?

Asnate Smeltere: Es domāju, ka viņi domā visi, bet modē ir šis stils „it kā es nedomāju par modi, it kā man vienalga ir, it kā… oh, ko tad es uzvilkšu”. Tas stiliņš ir modē jaunajiem. Nu cik jaunajiem, tur 16, 17  tādi, dažiem ievelkas šis periods. Bet es domāju, ka jaunie modē domā.

Asnāte, kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par apģērbu? Vai Jums arvien ir prātā, nezinu, sava pirmā kleita vai blūzīte, vai varbūt pirmie džinsi? Kas ir no apģērba pirmais…

Asnate Smeltere: Pašas pirmās atmiņas man ir pavisam bēdīgas, jo tas bija pēckara laiks, un mēs nēsājām lielo māsīcu apģērbus, un māsīca izauga, iedeva mazākajiem nonēsāt.

Bet tāds pirmais iespaids varētu būt ļoti sarežģīts, un tas būtu - baleta studija un kostīmi uz skatuves. Toreiz es apmeklēju baleta studiju Rīgas Pionieru pilī, un tur bija izrādes, un man bija jādejo, es atceros, Anitras deju. Un ka pirmoreiz mūžā uzvilku tādu Anitras tērpu. Tas viss bija ļoti iespaidīgi. Tā ka pirmie iespaidi - noteikti tas nav Modeļu nams, bet tas ir šis baleta tērps. Un man tēvs strādāja Operas teātrī galdniecības darbnīcā. Un taisīja tur dekorācijas izrādēm, un tad to bērnību es bieži arī pavadīju zālē, mēģinājumu laikos, izrādēs. Tur kaut kur iestūma jaunos noskatīties. Nu baleta tērps, baleta tērps ir mana vīzija par tērpu.

Visa Jūsu dzīve ir saistīta ar modi, bet tā varēja būt saistīta arī ar baletu?

Asnate Smeltere: Jā, varēja būt saistīti un, paldies Dievam, nē. Aizgāju tomēr citu ceļu. Man liekas, tas būtu... Nu, liktenis lemj jau visu, ne varbūt… Es jau vienmēr esmu teikusi, ka es neesmu tas cilvēks, kas it kā izvēlas savu ceļu, tad viņam seko, tad apgūst viņu, un tad iet tajās takās. Mani vienmēr liktenis ir nolicis uz kādām dzīves sliedēm, un tad es esmu uz viņām uzkāpusi, un tad es vienmēr domāju, ko es ar to visu darīšu tagad.

(..)

1964. gadā to Jūs pati stāstāt „Padomju Jaunatnē”, kā Jūs uzrunāja kļūt par modeli un to, ka Jūsu sapnis bija būt par modes demonstrētāju. Kāds Jums bija sapnis par modeles darbu un cik ātri Jūs ieraudzījāt to ikdienu un to grūto pusi šim darbam?

Asnate Smeltere: Tas ir pilnīgi paralēli. Un tas sapnis… Nu sapņo katra meitene, vīzijas viņai ir tādas noteikti, un aktrises grib būt un baletdejotājas, un viss, kas saistīts ar skaistām izjūtām. Bet tā doma, ka tas ir tik vienkārši būt uz skatuves un tikai iziet un tikai pasmaidīt, tā gluži neatbilst patiesībai. Patiesība ir vienmēr daudz sūrāka. Ir tik daudz kas jāzina, ir tik daudz kas jāsajūt. Ir tik daudz kas jāsaprot. Ja tu ej ar modeli, tev pirmais jau ir jānes tā modelētāja ideja, tā paša modeļa ideja, un Rīgas Modeļu nams - toreiz rādītās skates nebija tik, kā teikt, grafiskas, tik plikas kā šodien modeļu demonstrētājas rāda modi pasaulē. Tās bija tādas mazas teātra izrādes.

(..)

Asnate, kāda ir tagad Jūsu ikdiena? Vai arvien sekošana modei un arī kādas varbūt radošas lietas? Vai tā modes pasaule ir nedaudz malā nolikta?

Asnate Smeltere: Nu radošums man mieru neliek. Bet teikt, ka es ļoti sekoju modei, laikam es vairs nevaru to teikt, un laikam arī tā nesekoju. Pagājušogad es saņēmu ielūgumu uz „Riga Fashion Week” skatēm kādām. Pēc 10 gadu pārtraukuma aizgāju. Mani viņa ļoti iepriecināja – tas viss pasākums, viņš bija ļoti labi organizēts, redzēju arī vietējos dizainerus, apmēram ielūkojos viņu darbā.

Bet kas mani skumdina šodien modes pasaulē, jo es jau saprotu, ka viss notiek, dizaineri strādā, tērpi top. Esmu dzirdējusi arī par vienu bērnu apģērbu zīmolu, ka viņš ļoti… Nepateikšu momentā viņa vārdu, ļoti labi tiek pārdots pasaulē ar lieliem cipariem, ir apgrozījums. Bet ka mums modē Rīgā pazudis ir tas, kas vienmēr bijis stingri iezīmēts un zināms, un redzēts. Tas, kā būvniecībā saka, līmeņrādis. Viņš nav mums.

Ja citās mākslās, tur kino mums ir spoži, Dita Rietuma saka, mēs visi sekojam un ticam, un mākslā un teātrī, un visās mākslas nozarēs mums ir kādi cilvēki, kuru viedokli mēs varam ieklausīties, ticēt un saprast orientierus, uz kurieni iet. Modē šodien redzamas ir ļoti dīvainas personas, kas runā par modi. Un arī tā sajucis tas jēdziens, kas ir mode-māksla, mode-dizains, mode-kostīmmāksla, mode-skatuves tērps. Viss ir vienā haosā. Lasot presi un klausoties presi. Mums tādi dīvaini varoņi ir uzplaukuši. (..) Valda kaut kāda tāda disbalanse tajā līmenī, tajā Rīgas elegances izpratnē un definīcijā.

Asnate, Jūs arvien vai nu kādos arhīva kadros, vai dzīvē kaut kur pamanāt kādu Jūsu tērpu, kuru dāmas arvien godam nēsā?

Asnate Smeltere: Jā, tas notiek, un neticams ir gadu skaits. Es vēl laikam pagājušogad biju kādā pasākumā, un vidū zāle, cilvēki dejo, un es ieraugu pēkšņi „Salona A” vakartērpu, garo vakartērpu kādai meitenei. Viņa redz, ka es viņu redzu, un pēc dejas viņa pienāk klāt, viņa saka: „Tikai, lūdzu, nesakiet, cik gadu ir šim tērpam!” Bet tērps pilnīgi iederējās šodien. Un tad es domāju par to savu modelēšanas veidu, stilu. Ka man bija tie tērpi… Šodien ir modē teiciens „ilgtspējība”. Nu varbūt viņam ir cita nozīme, jo tur atražo to pašu audumu, bet tērpi dzīvo garu mūžu. Mani tērpi. Viņi… Ilgtspējīgs mūžs.

90.gadu sākumā viņa bija viena no teātra zinātnieces Silvijas Radzobes skolniecēm, bet šodien viņas ceļš gandrīz katru dienu paiet starp Valmieru un Rīgu. Stāstot par Valmieras teātra gaitām, Evita Ašeradena saka: "Mēs vienkārši tiešām daudz strādājam." Par bērnību Liezēres pagastā, baroniem fon Ašeradeniem un tīrām emocijām teātrī, kas liek raudāt arī pieaugušajiem, saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu.

Ar savu šīs dienas raidījuma viesi dzīvē esmu saticies vien pāris reizes, un lielākā daļa no tām ir bijusi kapu svētkos. Mūsu senči nāk no viena pagasta. Arhīvos atradu, ka pirms gadiem divsimt dzīvojuši pat blakus mājās. Mūsu vecvecāki ir piederējuši pie Gulberes muižas Liezeres pagastā, mūsdienās Madonas novadā. Tolaik Gulberes muiža piederēja baroniem Šulciem fon Ašeradeniem. Mūsu senči, vienkārši lauku ļaudis, noteikti nevarēja paredzēt, ka viena no viņu atvasēm reiz kļūs par žurnālistu, bet otra – par dramaturģi, teātra kritiķi, teātra direktori. Un ka reiz viņi abi satiksies Rīgā, Latvijas Radio studijā. Laikmeta krustpunktā saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu, mūsu kopējā Liezeres pagastā arvien labāk zināmu kā Evitu Sniedzi.

Dažreiz esmu aizdomājies, nez kā ir dzīvojuši mūsu senči Liezerē pirms gadiem divsimt un senāk, par viņu sadzīvi, grūtībām, par viņu priekiem, un tad, ja salīdzina ar mūsu šodienas dzīvi… Un man šķiet, ka mūsu senčiem tomēr ir klājies krietni grūtāk nekā mums ar mūsu šīsdienas nebūšanām un nemierīgo laiku apkārt. Vai Tu kādreiz esi domājusi, kā Taviem Liezeres senčiem tur bija dzīvot pirms gadiem divsimt un senāk?

Evita Ašeradena: Esmu domājusi, jā. Arī tādas interesantas likteņa sakritības par dzīvē sastaptajiem cilvēkiem, un arī tāpēc gribas pāršķirstīt tos radu rakstus, atrast vecas liecības par to, kurā brīdī pirktas mājas un par cik naudām, un kurš to darījis. Skaidrs, ka tie bija grūti laiki. Es vairāk, protams, zinu tēta puses senčus. Man liekas tāds brīnumains stāsts par to, kā mans vectēvs satika vecomammu, viņi vienā gadā dzimuši, un vecāmamma četrus bērnus radīja laikā no 33 līdz 43 gadiem, kas man liekas ar’ tāds retums, jo jau diezgan cienījami gadi, un ka viņi mēģināja to visu darīt. Bija grūti, bet bija kaut kādas vērtības, kuras viņiem bija svarīgas, kuras viņi ievēroja, un, kad skatās tās bildes, kurās viņi sapucējušies sēž, man liekas, tur tādi ļoti inteliģenti un gudri cilvēki, kas cīnījās, darīja to zemes darbu, bet arī tiecās uz zināšanām. Un tas, ko man tētis vienmēr… mēs esam trīs māsas, un viņš vienmēr teica, ka galvenais ir izglītība, un visu laiku strādāja ar to. Viņiem pašiem arī bija izglītības, cik nu varēja tajā laikā, bet gribēja, lai meitām būtu augstākās izglītības un lai iet tālāk. Jā, tas nāk no senču senčiem, ka ir svarīgi mācīties.

Vai Evita Ašeradena ir aizdomājusies arī par to likteņa dramaturģiju, ka Gulberes muiža reiz piederēja baroniem Ašeradeniem?

Evita Ašeradena: Jā, šis tiešām ir tāds likteņa joks, paradoksālais, es pat nezinu, jā… Kaut kāds iemesls tam bija, jo… es atradu senus līgumus par to, ka mans vecvectēvs ir pircis zemi no barona Šulca fon Ašeradena, un man liekas, bija 1200 rubļi.

Mana tēta māsa arī atcerējās, kā baronese viņai vēl bija kaut ko dāvinājusi no Gulberes muižas, kaut kas tur vēl stāvēja Šķēšu mājās dāvināts. Nu tādi krustvecāki gandrīz.

Cik bieži vēl izdodas uz dzimto pagastu aizbraukt? Es Tevi satieku vien kapu svētkos, vietējā veikalā vēl neesmu redzējis.

Evita Ašeradena: Jā, man sanāk arvien retāk, jo mēs braucam uz otru pusi. Vīram lauku mājas ir pilnīgi otrā pusē Kurzemē, Kaltenē, un uz „Lejas-Šķētēm” es braucu reti.

Bet kaut kāds pieturas punkts tur vēl ir?

Evita Ašeradena: Jā, mums ir tagad atjaunotās mājas, kurās pirms kādiem diviem gadiem metos iekšā un savedu kārtībā tā, lai viņas būtu… nu, lai nesabruktu. Tur beidzot ir ūdens, un beidzot ir iekšā elektrība kārtīgi. Nu elektrība bija, bet nu ūdens un viss pārējais. Es domāju, ka mēs arvien vairāk brauksim uz turieni, jo nu vieta ir ļoti, ļoti skaisti un…

Bet tās tādas īstas lauku mājas uz Vidzemes augstienes pakalniem, cik es tā no attāluma esmu pavērojis.

Evita Ašeradena: Jā bet tās ir atjaunotās, jo tajā laikā, 60. gados spiediens bija, ka ir jātaisa meliorācija, un tās mājas… Aizgāja dzīvot uz ciematu, un droši vien, ka tur bija arī daudz iemeslu, ka jaunie gribēja jau dzīvot savu dzīvi, kas ir mana tēta paaudze. Un kaut kā tajā brīdī tas likās vienkāršāk, nekā palikt tur, un meliorācija, protams, kas nolīdzināja tās mājas. Nevar noliegt, tā tas bija. Un mans vectēvs tā arī nemaz neuzzināja, ka tās mājas tur nav. Vecāmāte nodzīvoja ilgi, līdz 92 gadiem.

Droši vien, ka pašā jaunībā tev liekas – vienkārši tās tādas mājas, kur tētis ielicis savu darbu, un mēs ar māsu tur pavadījām visas savas vasaras deviņdesmitajos gados, kad atjaunoja to visu. Bet tagad aizbraucot, es saprotu, ka tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kur es varu dabūt enerģiju, un tie nav tādi… Nav tādi izdomājumi, tā tas ir. Vienkārši tu stāvi uz tās zemes, un tur ir kaut kāds spēks.

(..)

Evita Ašeradena: Es tiešām domāju, ka tas Valmieras teātra spēks ir… tagad arī mums bija simts gadu, un es skatījos vecās hronikas, kur galvenais Valmieras teātra tāds dzīvotspējas avots ir minēts, ka Valmieras turas uz entuziastu, entuziasms ir tas, kas virza.

Skaidrs, ka Valmierā paliek tikai tie, kas grib palikt, kas tic tam, ko viņi dara, un tāpēc mēs spējam kaut kā arī varbūt pastāvēt. Šobrīd Valmieras teātrim ir ļoti, kas ir no tiem vecajiem laikiem, ka ir saglabāti gan tie ētiskie pamati, kuros tu cieni otru un strādā uz partneri, un līdz ar to izdodas saglabāt ansambliskumu, un tas… Diemžēl šajā laikā ir kaut kādā brīdī ir zvaigžņu laiks, un ir teātri, kuriem ir raksturīgākas zvaigznes. Valmieras teātrī ir zvaigznes, bet, tā kā viņi atrodas, vienalga, lai kā mēs domātu, tā ir perifērija, un ir grūti tikt līdz tam, lai tevi visi žurnāli pamanītu, jo principā zvaigzne skaitās nevis tas, kas tu esi pēc būtības, bet pēc tā, kā tevi uztver žurnāli vai…

Vai cik bieži tu filmējies seriālos.

Evita Ašeradena: Jā, vai cik bieži tu esi seriālos. Un cilvēki, kuri spēj virzīties, kā es teicu, tā viena mērķa labā, un tu spēj visu laiku padot otram piespēles, lai otram būtu labāk.

Dace Eversa vienā vakarā varēja nospēlēt galveno lomu, otrā vakarā viņa spēlēja „Tēvocī Vaņā” vismazāko lomiņu, kurā viņa vienkārši ada, un tas ir arī pilnīgi visiem. Arī Aksels Aizkalns, piemēram, tagad spēlē Jāzepu, nākamajā brīdī viņš ir Sīkstulis ar pilnīgi citādāku grimu. Vai Māri Mennika – arī viņa vienā vakarā ir kā Latvijas labākā teātra aktrise ir Roplainiete, un nākamajā brīdī viņa ir pamāte „Sprīdītī” vai arī staigā ar maisu, kur vispār neviens nezina, ka tā ir viņa. Vienkārši ir kaut kādi…

Es domāju, ka Valmieras teātra spēks ir pašapzinīgi ļaudis, jo cilvēki bez pašapziņas, tur ļoti grūti, jo tev visu laiku liekas, ka tev jābūt citur, bet tajā brīdī, kad tu saproti, ka šajā teātrī tu sasniegsi daudz ko, un tad jau pēc tam var domāt, ko tu gribi tālāk, kā tu izmantosi tās iespējas, un tas attiecas ne tikai uz aktieriem. Tas attiecas uz režisoriem, tas attiecas uz radošo trupu, tas attiecas uz tehnisko grupu, ka tu gribi… No Lūča laikiem ir kaut kāda ētika, kas ir… Lai kā tu dusmotos, bet tā ētika tomēr tev ir pāri visam. Tu spēj tā kā cienīt, un arī, protams, ir konflikti bijuši, un ir dusmas un kaut kas cits, bet, vienkārši varbūt atnāc pa taisno, pasaki.

Baudu man tagad dod klasiskā mūzika, grāmatas un krustvārdu mīklas – saka dziedātāja Margarita Vilcāne un atzīst, ka savas dziesmas mājās neklausās. Par dzimtas ceļiem Krievijā un pirmajām atmiņām no Rīgas, par estrādes dīvu konkurenci un kāpēc negribēja emigrēt – saruna ar Margaritu Vilcāni.

Raidījums Laikmeta krustpunktā ir devies ārpus Latvijas Radio studijas ārpus Rīgas. Mēs esam Upesgrīvā pie Mērsraga, blakus jūra, mežs un miers, kas šajā nemierīgajā laikā ļauj dziļi ievilkt elpu, sajust dabas spēku un jūras mierinošo klātbūtni. Ja salīdzinām ar jūru, mūsu šīs reizes raidījuma personība ir piedzīvojusi visu – gan skaistus jūras saullēktus un saulrietus, gan bangojošas un postošas vētras, jūras viļņos viņa ir augšu celta un, protams, pieredzēti arī kritieni. Visu radošo mūžu viņa ir peldējusi mūzikas un skaistu dziesmu jūrā.

‘Balta saule spīd, visapkārt jūra, jūra vien, balta laiva slīd un laivā mēs ar tevi vien.” Šie Ziedoņa Purva vārdu daudzus uzreiz mudina dungot Raimonda Paula dziesmu „Balta saule: . Dziesmu, kurai vienmēr ir Margaritas Vilcānes balss. Šodien esam Upesgrīvā ciemos pie Margaritas.

Ļaudīm, protams, uzreiz interesēs, kā šodien Margaritai klājas, ko Margarita dara. Apkārt paraugot, redzu – Margarita nesēž uz mūriņa, Margaritai ir jākurina krāsnis, Margaritai ir jācīnās ar daudzajiem kurmju rakumiem dārzā. Kā Margaritai klājas?

Margarita Vilcāne: Visā visumā grēks būtu vispār sūdzēties un jāsaka, ka u klājas tā, kā laikam manam vecumam arī pieklājas, bet laime ir tā, ka es iemācījos sadzīvot ar sevi, ar dotajiem apstākļiem un visā tajā tomēr sameklēt un saredzēt gaišo, bez tā gan nevar mūsu laikā. Bet līdz tam jānonāk.

Šī ziema mums ir gana pelēka. Kur jūs saredzat to gaismu, to gaišumu, to labo?

Margarita Vilcāne: Man ir gaisma visapkārt, visā tajā, kas ar mani notiek. Es esmu diezgan tāds, laikam egocentrisks cilvēks. Man ļoti labi pietiek pašai ar sevi. Bet tas piemita visai manai dzimtai, man tas nāk no turienes. Tāda bija mana mamma, tāds bija mans opis. Un tā kā man nav nekāda tāda liela akadēmiskā izglītība, es visu mūžu biju spiesta mācīties, mācīties, mācīties un mācos līdz šai baltai dienai. Tāpēc es teicu – pie tā miera un harmonijas, kurā es dzīvoju, bija jāiemācās nonākt.

Kāda ir tagad, Margarita, jūsu ikdiena? Jūs vakaros sēžat pie televizora, skatāties ziņas un lamājiet valdību? Es redzu jums stūrī ir plašu atskaņotājs un varbūt Margarita uzliek kādu plati un klausās mūziku?

Margarita Vilcāne: Man ir pasakainas plates. Mana ikdiena ir laba mūzika, no estrādes es esmu ļoti tālu. Estrāde man ir tomēr profesija ir atstājusi savas pēdas, es gribu būt lietas kursā un tikai. Bet baudu man dod klasiskā mūzika, grāmatas un krustvārdu mīklas. Kur ir pilnīgs automāts, tad ir prāts absolūti brīvs no visa kā, tur notiek savs process, kuru grūti noraksturot.

Kas notiek brīžos, ja kādu no tām mīklām neizdodas atminēt? Jūs to noliekat malā, vai jūs urdāt sevi tikmēr, kamēr visas mīklas ir atminētas, vai nezinu, varbūt kaut kur datoram lūdzat palīdzību?

Margarita Vilcāne: O nē, es ar tehnikām esmu diezgan tāds, kā tur sauc krieviski – “čaiņiks”. Bet mani tas netraucē, nē, nē, nē, viss ir kārtībā. Un pie tam arī ar tām krustvārdu mīklām… Es visu laiku par tām mūsu latviešu krustvārdu mīklām varu tikai šausmināties. Tur, es nezinu, lielākā upe kaut kādā tur Čaučau ciematā vai vēl kaut kur Āfrikā. Nu tas ir stulbi. Ļoti labas krievu valodā ir krustvārdu mīklas, nu tagad viņas ir tik pieejamas, cik pieejamas. Nē, viss ir kārtībā. Un grāmatas. Grāmatas, grāmatas, grāmatas.

Cik daudz sevī laižat iekšā šos visus lielos pasaules notikumus, visus nemierus, karus...

Margarita Vilcāne: Arī tikai zināšanai, jo, teiksim, par… nu par to, kas notiek ar Ukrainu, man bija skaidrs pēc divām nedēļām, kad sākās tas karš… kur arī kārtējā mācība, nekad nesaki nekad. Es biju pārliecināta, ka tas nevar būt. Nu tagad es esmu daudz piesardzīgāka par tādiem apgalvojumiem. Un, ja nopietni par to sāk domāt, tad vispār nav iespējams dzīvot. Jo tur cilvēki mirst katru dienu, katru minūti, un tās šausmas, kādās viņi dzīvo. Nu kā lai es nenovērtēju to, kā es dzīvoju, kādi man ir apstākļi.

(..)

Par sadarbību ar Raimondu Paulu ir, protams, daudz stāstīts, mani vairāk interesētu, kā jums veidojās tā sazobe arī ar citām dziedātājām, jo ir zināms, ka Raimonds Pauls atrod vienu talantu, tad nākamo, tad nākamo, un tev pašam tālāk jāmēģina ir tajā dziesmu jūrā izpeldēt. Kad Raimonds Pauls atrada Noru Bumbieri, tad Mirdzu Zīveri un Aiju Kukuli un tā tālāk. Kā tur ir tā greizsirdība, sāncensība?

Margarita Vilcāne: Es jums pateikšu, ka visa tā reakcija ir atkarīga, kā saka, no tā prāta daudzumu, ko tev Dieviņš devis. Jo pirmais brīdis ir ļoti sāpīgs. Ar to, teiksim, tas raksturojas, ka Raimonds raksta Tev – sajūta ir kolosāla, tu tikai kā putniņš, kā saka, atver muti un čivini tālāk. Un liekas, ka tā būs vienmēr. Bet nē, cilvēks… Raimonds iet savu ceļu. Tev tas ir jāsaprot, jāpieņem un tev visu laiku jāpatur prātā arī tas savs ceļš. Bet es saku pirmais brīdis ir ļoti sāpīgs, bet pēc tam es saku – stop stop, bet tā tak nav.

Tā tas bija arī jums, kad Nora parādījās uz skatuves un tālāk Mirdza Zīvere un Aija Kukule?

Margarita Vilcāne: Es ļoti ātri tam tiku pāri, ļoti ātri, bet pirmais brīdis, nu tā – nu kā, es taču šo dziesmu varu nodziedāt labāk un tā. Tā ir mana dziesma. Nē, tā nav tava dziesma, tā ir Raimonda Paula dziesma, viņš dod, kam viņš grib. Un paldies Dievam. Nāca Nora, nāca Aija, nāca Mirdza, nu – mūsu zieds. Pateicoties Raimondam. Un viens tur turētu aizvainojumu sevī visu laiku, pie kā tas novestu? Tas ir neauglīgi. Ne vienam, ne otram.

Es vēroju, ka ar maestro jums arvien ir ļoti, ļoti ciešas attiecības, viņš vienmēr ļoti silti izsakās par jums un jums ir…

Margarita Vilcāne: Pēdējā laikā… pēdējie kaut kādi gadi, jo Raimonds vienmēr… Raimonds ir Raimonds. Viņš var pateikt, tikai tas ir pareizi jāuztver. Nē, mums ir labas attiecības, labas cauri visiem gadiem, kas tur tajos gados nebūtu un tā. Pats sākums visiem – nu visi viņā samīlējušies līdz ausīm, nu pēc tam tālāk? Nu tad ko tu ar to mīlestību darīsi? Viņš prot savaldzināt. Bet tas ir forši. Tas ir forši!

Es esmu dzirdējis no Maestro, viņš man ir teicis, ka arī novērtē, ka Margarita zināja to brīdi un juta to brīdi, kad pateikt skatuvei – šobrīd pietiek. Ka ne visi dziedātāji jūt to brīdi, ka darba mūžs skatuvei ir atdots un varbūt vairs arī nevajag uz tās kāpt. Kāds jums bija šis brīdis, jo bija virkne koncertu, atvadu koncertu, pēdējo koncertu...

Margarita Vilcāne: Ziniet, tur ir tā, ja dzīve mani spiestu – ja man nebūtu, ko ēst, es būtu spiesta strādāt. Ko tas nozīmē? Man būtu visu laiku sevi jāuztur formā. Kā teiksim, Viktors to dara, cepuri nost, viņš tiešām ir ļoti labā vokālā formā. Vai Žoržs Siksna. Bet tas prasa darbu. Man tas nebija nepieciešams. Tā nevar – nodziedāt koncertu, pēc tam mēnesi nevērt muti vaļā un atkal. Tas ir nereāli. Ja kāds to saka, tās ir blēņas. Un tāpēc es sapratu – nu pietiek. Pāršķīru to lapu, arī ne pārāk viegli, ar pārdomām, ar asarām, izraudāts, izsāpēts, viss ir bijis.

Bet mājas apstākļos...

Margarita Vilcāne: Nē nē. Vienīgais, kas man bija, kad es auklēju savus mazbērniņus, tad viņiem dziedāju šūpuļdziesmas, obligāti bija jādzied katru vakaru. Valterītis, viņam jau acis krīt ciet - "vējiņš pūš", tas nozīmē, "Pūt, vējiņi".

Manī bija tad, kad es strādāju un koncertēju, nenormāla mīlestība uz savu darbu, tur vispār nav ko runāt. Arī uz dziedāšanas procesu. Man bija bauda no visa tā. Un vienā brīdī es to baudu sāku zaudēt. Un tad sāku just, ka es smaidu tā falši. To uz skatuves redz un jūt. Es bišķi sapinos, bet skaidrs ir viens, ja es būtu spiesta, es būtu to darījusi. Spiesta nebiju. Lapa pāršķirta un viss.

Ja gribi kaut ko sasniegt, tici tam, ko dari. Un ja nesanāk - neapstājies pusceļā, iesaka Latvijas hokeja izlases treneris Harijs Vītoliņš. Par smagajām Rīgas "Dinamo" nometnēm un emocijām pēc Latvijas uzvarām, par tagadējās Krievijas apbalvojumiem un kāpēc neslēpo, arī par hokejistu Vītoliņu dzimtu un kas tajā ir "Inde Tabaka" saruna ar Hariju Vītoliņu Laikmeta krustpunktā.

"Lai sportā sasniegtu mērķi, ir smagi jāstrādā, bet vienlaikus jāsaprot – dzīve ir daudz kas vairāk un daudz kas lielāks nekā tikai sports un hokejs." Tā ir teicis raidījuma viesis.

Viņa dzīve ir hokejs un arī viņa dzimtas dzīve ir cieši saistīta ar hokeja spēli. Latvijas hokeja vēsturē savu vārdu ierakstījuši nu jau trīs Hariji Vītoliņi. Vectēvs, tēvs un mazdēls. 

1986.gadā laikrakstā "Sports" par tolaik 20 gadus jauno hokejistu leģendārais treneris Vladimirs Jurzinovs saka šādus vārdus: "Harijs spēlē labi. Pagaidām viņam trūkst tikai fiziskās sagatavotības. Jācer, ka puisim nepietrūks centības un izturības."

Ar centību un izturību Harijs Vītoliņš hokejā ir joprojām.

Šogad Latvijā ziema ir gandrīz bez sniega un ledus, daudziem maziem un lieliem hokeja amatieriem tā ir vilšanās, ka nav iespējams savā piemājas ledus laukumā kaut paslidot. Kad pēdējo reizi spēlējāt hokeju brīvā dabā, ārpus hokeja halles?

Harijs Vītoliņš: Tas ir labs jautājums, tas ir ļoti sen. Pat neatceros, jo vienmēr ir bijis… Nē, esmu atklātajā ledū spēlējis. Jā, mums ir, kur es dzīvoju – Kreiclingenes pilsētā Šveicē, jā, mums ir iekšējā halle un ārējā halle. Un ārējā hallē vienreiz nedēļā tur tādi veterāni savācas, mēs sametamies naudiņu un savā starpā uzspēlējam. Decembrī es esmu kādas divas reizes bijis, tagad janvārī vēl neesmu bijis. Tas tā kā atklātais ledus, bet joprojām mākslīgais… Bet tā uz dīķa vai kaut kur kādā parkā… to pat grūti atcerēties, kad tas pēdējo reizi bijis.

Šveice šobrīd ir jūsu pamata dzīvesvieta. No Latvijā sniegu šoziem diez vai vairs ieraudzīsim, kā Šveicē ar ziemu un sniegu?

Haris Vītoliņš: Nu tur, kur es dzīvoju, tur arī sniega nav, zaļš apkārt, mums tā pilsēta ir unikāla - pie ezera, un tas ezers met tādu loku, un mēs tieši tanī lokā dzīvojam, un vienmēr visas tās prognozes, kas nāk pāri tam reģionam, pie mums nekad nepiepildās. Ja saka, būs liels sniegs, mēs viņu gaidām, sniega nav, bet pabrauc burtiski 10 minūtes ārā no pilsētas - visapkārt ir sniegs. Tā tāda dabas parādība. Mēs vienmēr sakām, varbūt tas ir labi, jo citur ir lieli lieti, plūdi un viss kaut kas, pie mums nekas nav, mums tāds mierīgais stūrītis. Mēs tikai smeļamies informāciju pēc ziņām, ka kaut kas ir noticis, liekas, ka pie mums nekas nav, bet izbrauc ārā, tad to konstatē, ka patiešām kaut kas ir.

(..)

Par sportista dzīvi pēc profesionālās karjeras beigām - ne visi kļūst, piemēram, par treneriem, ir piemēri ne tikai no hokeja, bet arī citos sporta veidos, kur pēc šī pacēluma ir arī ļaudis, kas sabrūk, kas nespēj atgriezties tajā normālajā dzīvē, kad lielais sports ir beidzies.

Harijs Vītoliņš: Jā, nu mani vienmēr interesējis hokejs, man ir tā bijis, ka es, jau spēlējot pēdējos, teiksim, četrus piecus gadus, pirms es beidzu spēlēt, es zināju, ka es no hokeja nekur tālu neaiziešu. Ir spēlētāji, piemēram, kā Sandis [Ozoliņš], viņam varbūt tas trenera darbs ne visai piesaista. Bet es zināju, ka mani interesē tas, jo man likās, ka es būtu pamainījis savādāk, es būtu darījis savādāk, un tu kā spēlētājs to nevari izdarīt, jo tev ir savs treneris. Un es domāju, ja kādreiz es būšu treneris, es mēģināšu tur kaut ko mainīt. 

Un varbūt tie ir tie hokeja gēni, jo vectēvs bija hokejists, tēvs - hokejists un no tā tālu tu neaizej. Un kļūt par treneri.... Jā, tā bija atkal tāda likteņa sakritība, man sanāca tā, kur es pēdējā gadā spēlēju, man tajā reģionā bija klubs, kurš redzēja, ka tomēr vecums ir 36 gadi, un viņi piedāvāja, varbūt es gribu beigt karjeru un iet par treneri sporta skolā pie viņiem. Viņi teica - bet tev jāšķiras ātri - nedēļas laikā mums vajadzīga atbilde. Tu šeit esi ilgu laiku spēlējis, tevi zina, puišiem ir interese, tu vari piesaistīt arī jaunos spēlētājus. (..) Tas bija ātri jāpieņem, man pat nebija laika apdomāt, vai jābeidz vai turpināt spēlēt. Bet tās traumas bija iemesls, kas man lika saprast, ka tāpat es ilgi neizvilkšu - gadu, varbūt divus. Pēdējais gads, ko es profesionāli spēlēju, tas bija tāds ļoti grūts. Traumas nepameta visu sezonu, un tanī brīdī es domāju - mocīties vai spēlēt tālāk un, konsultējoties ar ārstiem, kas mani ārstēja, viņi visi teica, ja tev ir iespēja beigt un tu vari dabūt uzreiz darbu - viennozīmīgi beidz. 

Un pašam arī paziņu lokā ir kādi piemēri, kur ir kolēģi vai sportisti, kuriem neizdodas šāda pāreja un pēc tā lielā profesionālā pacēluma šis tukšums un varbūt pat tāds kā sabrukums iestājas?

Harijs Vītoliņš: Es domāju, ka ir, viennozīmīgi. Tie, kas mēs savā laikā spēlējām, jo mums jau nebija laika izglītībai, tie treniņi bija tik daudz un tik liela noslogotība bija, ka mēs mācības bijām tā kā otrajā plānā atstājuši. Un tad, kad tu beidz, sevišķi tā kā mēs cīnāmies, latvieši vienmēr, lai izdzīvotu, mums jāspēlē ārzemēs, kur tomēr var samaksāt to izdzīvošanas naudu. Tad, pabeidzot sporta karjeru, tev izglītība nav tāda, lai tu varētu uzreiz iesaistīties. 

Un es domāju, ka ir daudzi bijušie hokejisti, kas tanī brīdī - jā, ja tu nevari sameklēt, tev paiet kaut kāds brīdis, kamēr tu sāc saprast, ka ir dzīve atkal jāsāk no nulles. Tāpēc es mēģinu visiem teikt, iestāstīt, jo es esmu izgājis arī tam jaunatnes bērnu hokejam Šveicē cauri un sapratis, ka sports no mācībām nedrīkst būt pārāk liels atrāvienā. Jā, tu vari teikt, es gribu būt profesionāls sportists, es gribu vairāk ielikt, bet nedrīkst aizmirst to, ka ir jāmācās, jo dzīve 35 - 36 gados nebeidzās. Un ja tev ir kaut kāda bāze, kur tu esi ieguldījies mācībās, tad vienmēr varēsi turpināt tālāk. Ja arī tev tas hokejs patīk, tu jau vienmēr varēsi pie viņa atgriezties.

(..)

2000. gadā Tava mamma Gunta "Panorāmā" saka, ka Harijam jau nebija izvēles nespēlēt hokeju, jo tētis spēlēja, vectēvs spēlēja.

Harijs Vītoliņš: Es esmu priecīgs, ka man dzīve tā ieveidojusies, ka hokejs jau bijis no mazotnes. Jo tas man patika un nebija tādu brīžu, kad es negribētu. Varbūt pusaudžu gados… varbūt es kaut kur samelojos… pusaudžu gados bija brīdis, kad vienkārši negāja nekas. Un tad gribējās to visu pamest. Un, ja tev nesanāk, tad liekas uzreiz, kaut kas jādara cits. Un to es arī mēģinu iestāstīt vecākiem, kam ir mazāki bērni - pienāk tāds brīdis… Pirmais brīdis, kad tu tikai spēlē un gūsti baudu no tā sporta veida, un tad pienāk tas pusaudža vecums, kad tev tomēr kaut kas jātrenējas, lai to sasniegtu nākamo etapu. Un tanī brīdī kaut kas nepadodas, kaut kas nesanāk, un tad liekas – nu nē, es vairāk to negribu, jo tas nav tas, ko es darīju pirms tam.

Man tieši tāpat bija un es atceros, mana vecāmamma, jo mamma strādāja, tētis strādāja, un vecāmamma bija vienīgā, kas mani vadāja uz visiem treniņiem. Vecaistēvs arī strādāja, un tāpēc sanāca tā, ka mani hokejā vairāk vecāmamma visur izvadāja. Un bija brīdis, kad viņa teica – jā, ja tu negribi spēlēt, dari kaut ko citu. Un es atceros, tas bija skolas laikos, mums bija no peldēšanas sekcijas atnākuši, mums bija jāpeld. Es tur nopeldēju kaut kādā trešā vietā un mani iekļāva peldēšanas sacensībās, un tieši ziema, es domāju - cik forši, baseinā, kur tu vispār pat… tanī laikā astoņdesmitajos gados tur nekas nav, tu vari peldēt. Bet tā peldēšana man aizņēma tikai nedēļu. Pēc nedēļas sapratu, ka es vairāk negribu peldēt. Ka es labāk uz sasaluša ūdens gribu spēlēt hokeju. Un tad mana vecāmamma vienkārši teica, ja tu tagad atgriezies, tad tev jāsaprot, ka tev tas jādara līdz galam. Tā bija tāda mācība, ka ir brīži, kad tomēr tev jāpārvar tas, ja tev kaut kas nesanāk.

(..)

1986. gadā laikrakstā "Sports" treneris Vladimirs Jurzinovs intervijā piemin, ka "Harijs spēlē labi. Pagaidām viņam trūkst tikai fiziskās sagatavotības. Jācer, ka puisim nepietrūks centības un izturības". 

Haris Vītoliņš: Tie bija tie grūtākie gadi, es atceros, ka es aizbraucu vasarā uz nometni, mani izsauca no junioriem pirmoreiz pie Rīgas "Dinamo". Un tā bija trīs nedēļu nometne, bet Rīgas "Dinamo" vienmēr meistarkomandu sestdienās, svētdienās laida uz mājām. Un es atceros, ka mans draugu loks, es teicu, sestdien es būšu mājās, tur bija kaut kāda dzimšanas diena vai kaut kas bija paredzēts, es teicu - es obligāti būšu. 

Un vienmēr sestdienās mēs skrējām tādu lielu krosu. Un es atskrēju pēdējais, ar lielu atstarpi, un tad visi jau bija nomazgājušies, visi gribēja pēc iespējas ātrāk mājās, un es sapratu to, ka uz mani neviens negaidīs. Es biju nosvīdis viss, es iekāpu autobusā, paņēmu mantas un braucu uz Rīgu. Pēc tam tāds sasvīdis aizbraucu līdz mājām, iekritu gultā un nogulēju bezmaz vai divas dienas, nepiecēlos. Tas bija smagi. Tie pirmie gadi, kad no tā junioru līmeņa mēs pārgājām… To, ko tu lasīji, ka Jurzinovs pārgāja uz to citu pieeju, kad ieguldīt to fizisko, lai ilgāk varētu izturēt, un tas bija patiešām smagi.

(..)

Vairākos fragmentos redzējām Oļegu Znaroku un jūsu abu ceļi saiet kopā trenera darbā. Arī Krievijā. Gan Krievijas izlase, gan trenējot dažādas KHL komandas. Šis Krievijas posms Latvijas sabiedrībā ir vērtēts arī ļoti dažādi, jo tas darbs bija arī sākot no 2014. gada, kad bija jau Krievijas rīcība, okupējot Krimu.  Sports un politika, šis laiks Krievijas komandās.

Harijs Vītoliņš: Tanī brīdī varbūt kaut kur tā informācija nebija tik daudz, jo noslogotība sportā bija tik liela un viss tika koncentrēts tikai sportam. Tanī brīdī neinteresēja, kas notiek, jo likās, ka tas ir tikai sarunāts. Tanī pašā laikā arī Latvijas izlase piedalījās 2014. gada pasaules čempionātā, ar Latvijas līdzjutējiem bija pilnas tribīnes, man liekas divi, trīs tūkstoši bija atbraukuši uz Baltkrieviju, un likās, ka viss iet tā, kā tas ir gājis. Man tanī brīdī, jā, tas vienkārši bija vairāk tikai sports.

Tikai sports, bet tu droši vien varēji nojaust, pieļaut, ka tie kadri, ko redzējām mēs šeit, kur, piemēram, tev ar Znaroku ir šīs Georga lentas piespraustas, ka tas var radīt sava veida reakciju un viedokli.

Harijs Vītoliņš: To es tagad varbūt saprotu, ka cilvēkiem tas….

Neviens jau droši vien tās ar varu nelika likt...

Harijs Vītoliņš: Katrai valstij ir kaut kādi savi noteikumi, un ja tu tur strādā, tu viņus pieņem. N tikai mēs kā latvieši, arī amerikāņi. Viņi tieši tāpat to dara. Viņi, atbraucot uz Krieviju, viņi tāpat, ja viņiem kaut kādos tur datumos sanāk spēles, viņiem pasaka, ka tev tas jādara, viņi to dara. Arī ja tu aizbrauc uz Ameriku, viņiem ir kaut kādi savi simboli, kas konkrētās dienās tiek izmantoti, tu pieņem to, jo tu tur strādā. Piemēram, es strādāju Šveicē, tāpat viņiem ir kaut kādas dienas, vai tas patīk visiem - tas viņiem tanī brīdī neinteresē, viņiem interesē tanī valstī, ja tu tur strādā, tad tu to pieņem.

(..)

Vai vari pieļaut, ka kādreiz tavas trenera gaitas arī var atgriezties Krievijā?

Harijs Vītoliņš: Pašlaik es to neredzu. Es esmu vairākas reizes atteicis arī, pēc 2022. gada es esmu atteicis. Bet tu nezini kā dzīve iegriežas. Dotā brīdī viennozīmīgi nē.

Tad jāgaida Ukrainas uzvara.

Harijs Vītoliņš: Nu jā, kā es saku - tu nezini, kā tā dzīve iegriezīsies.

"Straumi" esmu redzējis divas reizes un joprojām nesaprotu, kā tā filma ir uztaisīta, tikai tas, ka viņa ir ārkārtīgi emocionāla, neparasta un profesionāli savdabīga – atzīst leģendārais operators Miks Zvirbulis. Par paša emocijām Kannās un kā filmu kadri pie viņa atnāk sapnī, par tēva bišu dravu un zvejnieku piparotajiem jokiem – saruna ar Miku Zvirbuli Laikmeta krustpunktā.

"Pašmērķība un manierīgums ir tikpat lieli kino operatora darba trūkumi kā pelēki neizteiksmīgs un inerts attēls. Māksliniecisko rezultātu nosaka galvenokārt māka atteikties no visa liekā, virspusējā. Izvēlēties no operatora izteiksmes līdzekļu plašā klāsta pašu nepieciešamāko un darbam vispiemērotāko. Radoša patstāvība, savdabība, dramaturģiska domāšana, emocionalitāte, prasme veidot darbības vidi un atmosfēru, manuprāt, ir tās īpašības, kas raksturo īstu operatoru atšķirībā no amatnieka šī vārda sliktākajā nozīmē."

Tā 1987.gadā žurnālā "Kino" par savu profesiju raksta kino operators Miks Zvirbulis. Viņš ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, viņš ir nofilmējis Latvijas kino zelta fondu, saņēmis Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, un Rīgas Kinostudijā sāka strādāt jau tālajā 1960. gadā. 

Pirmais jautājums ir par filmu "Straume", par to tagad runā visi Latvijā un aiz mūsu robežām. Vai Straumi esat redzējis, cik daudz par to esat dzirdējis?

Miks Zvirbulis: "Straumi" esmu redzējis divas reizes, joprojām es nesaprotu, kā tā filma ir uztaisīta. Tikai tas, ka viņa ir ārkārtīgi emocionāla, neparasta un profesionāli savdabīga, tas ir pats sev saprotams. Un ļoti simpātiska ir filmas autoru rīcība, ka, neskatoties uz šiem lielajiem panākumiem, ka viņiem bija tik daudz prāta, ka neiesaistīties sadarbībā ar Holivudu, kas būtu atkal viens tāds posms, kas ierobežo viņu radošo brīvību. 

Par mūziku - man tā it kā sveša lieta, bet tas, ka rezultāts uz ekrāna ir apskaužamā kvalitātē, tas ir nepārprotami, un es esmu institūtā mācīts, ka ekrānam mēli blakus nepiekārsi, ka visu rāda bilde. Un bilde ir tā, kas šajā gadījumā pat bez skaņas dara to, kas retā filmā ir sasniedzams kvalitātes ziņā.

Statistikas dati rāda, ka "Straumi" Latvijā būs noskatījušies visvairāk skatītāju, kas ir bijis kādai filmai kopš neatkarības atjaunošanas, "Straumei" ir jau miljoniem skatītāju aiz mūsu robežām. Kas ir tas, jūsuprāt, kas ļaudis uzrunā šajā filmā?  Ne jau tikai tas kaķītis ar skaistajām acīm.

Miks Zvirbulis: Ļoti elementāras lietas, man tā liekas. Ja paskatās kaut vai Rozītes Stiebras filmas un to, ko mēs redzam televīzijas ekrānos, tad tās ir divas dažādas pasaules. Viena ir orientēta uz kādām lētām ārišķībām un otra - uz ļoti emocionālu pieeju nopietnām lietām. Un man liekas, ka Zilbalodim te ir izdevies sasniegt to, ko multiplikācijas filmas, man liekas, vispār reti kaut kur var redzēt. Neesmu pēdējā laikā redzējis Volta Disneja filmas, man liekas, ka tas bija tas periods, kur bija kaut kādas ļoti nopietnas multiplikāciju filmu vērtības. Un tad ir vesels periods, sevišķi tas, ko mēs te redzam bieži vien uz ekrāniem – tas ir tas pats, kas ir amerikāņu kino bieži vien dominē arī mākslas filmās – atgriešanās pie mēmā kino perioda, kad uzskatīja, ka ir nepieciešami kādi ārēji līdzekļi, lai piesaistītu skatītāju uzmanību. Te tas nav vajadzīgs. Te ir…  nu es nezinu…  par kino ļoti grūti runāt vārdos. Sevišķi operatoriem, jo viņiem, kā saka, tā vārdu izteiksme nav tā galvenā…

Bet jūs minējāt, ka "Straumi" esat devies skatīties divreiz, kāpēc?

Miks Zvirbulis: Aiz milzīgi lielas cieņas un ieinteresētības, jo es saku, es neesmu nekad neko tamlīdzīgu redzējis multiplikācijā un ne jau šo filmu vien. Ir filmas, kas mani ar kaut ko ļoti piesaista,

es eju skatīties, un atšķirībā no daudziem, kas skatās televīzijas ekrānā vai telefonā, vai nezinu, kādā vēl tehniskā izpildījumā... Es esmu no tiem cilvēkiem, kas savā laikā institūtā vienā eksāmenā biju spiests atbildēt uz biļetes jautājumu, kādas ir labākās vietas kino teātrī. Un tas bija laiks, kad nebija vēl platekrāna ekrāns. Un tā atbilde, kas bija, protams, mācību procesā pieradīta, ka labākā vieta kinoteātrī ir divarpus ekrānu platuma attālumā no ekrāna zālē. Un tad attēla bilde un skaņa ir vislabākā.

Kura tā varētu būt – kāda 10. rinda?

Miks Zvirbulis: Nu tā – cik plats tas ekrāns. Tagad ir platais ekrāns. Bet es joprojām eju skatīties 99% gadījumā uz "Splendidu", jo tur ir visa atmosfēra. Popkorns un viss pārējais man vienmēr ir traucējis, un es tur sēžu… sevišķi tāpēc, ka to vecais Jemeļjanovs ir būvējis pirms 101 gada laikam kā pirmo laikam speciāli būvēto kinoteātri Baltijas valstīs, un tur tas košais dekorējums ir ļoti traucējošs skaņas uztveres kvalitātei, tāpēc sēžu kādā 5., 6., 7. rindā, lai es tā labi varu redzēt, grozīt galvu, uztvert detaļas un ne tikai pa pliko, kā saka, sižetu, bet mani interesē bilde.

(..) 

Kādu jūs redzat šī brīža kino veidotāju paaudzi – operatorus, režisorus?

Miks Zvirbulis: Man ir prieks par to, ka, neskatoties uz pesimistiskajām laikmeta vērtējuma iezīmēm, kino ir dzīvs un ir interesants, un ne tikai tāpēc, ka rodas tāda negaidītas kvalitātes filmu kā "Straume", bet vesela virkne pilnmetrāžas mākslas filmas un dokumentālās. Man būtu ļoti grūti tagad saukt kaut kādus konkrētus vārdus, jo noteikti kaut ko labu es būšu aizmirsis, bet kaut vai Dāvja Sīmaņa pēdējā filma un tāpat Viduleja [Anna}] un… 

vesela virkne filmu ir tās, kas rāda, ka arī kino ir dzīvs un ar, manuprāt, ar ārkārtīgi lielu perspektīvu attīstīties. Ja vien būs pietiekami tāda pretimnākoša vadošo cilvēku uzmanība. 

Un mani ļoti apmierina tas, ka tāds cilvēks kā Dita Rietuma un Daira Āboliņa ir cilvēks savā vietā un arī no valdības puses ir izpratne un naudas izteiksmē piešķīrumos. Kaut vai tas, kas bija vērojams Latvijas simtgadē. Jo es varu salīdzināt tikai ar to laiku, kad arī viens no cilvēkiem, kam savā laikā bija vara … Repše… bija tas, kas, man liekas, savas…  Kā lai saka, tādas, varbūt par aprobežotību to nevar saukt… tādas stabilas, vienpusīgas patiesības uztveres dēļ arī kino nodarīja ļoti lielu ļaunumu.

(..)

Miks Zvirbulis: Vispār jau vārdos ļoti grūti runāt par bildi, man tā liekas, ka vārdos var tā vienkāršoti kaut ko atstāstīt, ja iet runa par filmu, tad varbūt tas ir sižets. Bet es neticu, ka vārdos var runāt par mūziku vai par tēlotājas mākslas darbiem tādā veidā, lai rastos tas pats emocionālais satraukums vai stāvoklis, kāds ir tad, ja tu to skaties ar acīm. (..) Man ir sajūta, ka par filmu var runāt, sēžot varbūt kinozālē un skatoties, tad kaut ko var….

Ir sajūta, ka esam iebraukuši ļoti seklos ūdeņos, nevirzāmies mērķtiecīgi un trūkst cilvēku, kuriem gribam uzticēties, tā vietā ir virspusēja vāvuļošana – tādas pārdomas ir mācītājam Jurim Cālītim. Par iecietību sabiedrībā un baznīcā, par brālēnu padomju disidentu un bērniem "Zvanniekos", arī par Jēzus seju un eņģeļiem – saruna ar Juri Cālīti Laikmeta krustpunktā.

"Tagad visā pasaulē ir tāds ļoti dīvains brīdis. To sāka veidot, piemēram, tāda parādība kā prezidents Tramps – ar savu negodīgumu, melošanu, egocentrismu. Cilvēki redzēja, ka var pārkāpt robežas – viņš var pārkāpt robežas, un mēs arī varam pārkāpt. Šajā satrakotajā gaisotnē ar karu Ukrainā mēs esam uzvandīti. Un vienīgais, kā mēs varam neļaut, lai mūs aizskalo, ir ievilkt elpu.  Mums ir drusku jānomierinās, mazāk agresijas, vairāk pacietības un pārdomu.” Tā laiku, kurā tagad dzīvojam, raksturo mācītājs Juris Cālītis.

Viņš ir dzimis ulmaņlaikos, kā bērns redzējis karu un krievu okupācijā zaudējis tēvu. Juris izstaigājis daudzus trimdas latviešu ceļus un pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā. Dzīves ceļā pats pieredzējis kāpumus un kritumus. Viņš ir mēģinājis palīdzēt piecelties daudziem, kuri dzīves pamatu ir zaudējuši. Zvannieku mājās Cēsu pusē siltums, atbalsts un Dieva mīlestība dota jaunajiem vecākiem un viņu atvasēm. 

Šajā satrakotajā laikā mums ir jāievelk elpa, tāds ir jūsu padoms, un ļaudis var vaicāt, kā var ievilkt elpu, ja netālu notiek karš; kā var ievilkt elpu, ja sociālajos medijos kāds ieraksts var uzjundīt emocijas; kā var ievilkt elpu, ja kādam tuvam cilvēkam šobrīd neiet labi. Kāds ir jūsu padoms, kā nomierināties un kā aizskalot šo agresiju, kas ir apkārt?

Juris Cālītis: Tas viss ir ļoti grūti, nav tādas vienkāršas atbildes vai receptes, nav arī tāda ātra terapeitiska padoma, kā mēs varam sevi sakārtot. Jo patiesībā beigu beigās tas ir saistīts ar to, kā mēs noformējam visu savu dzīvi. Tas nav tikai tāds elpas ievilciens uz kādiem atsevišķiem notikumiem, brīžiem, bet tam kā mēs savienojam lietas ap sevi. Un tas nav vienā brīdī, un tas nav kādā atsevišķā trauksmes reizē, bet tas ir kaut kas, kas ir jādara visu laiku. Mēs jau to darām visu laiku, jo visi cilvēki arī pat, ka ir ļoti grūti, mums ir tās lietas, ar kurām mēs ap sevi veidojam tādu redzējumu, tādu miera zonu. To mēs darām ar ar sportu, ar izklaidi, ar mūziku, ar reliģiju, un tas jautājums vienmēr ir, vai tas, ko mēs esam izvēlējušies kā šo veidotājbalstu, vai tas ir noturīgs? Un tāpēc es esmu mācītājs, man ir ļoti svarīgi, ka cilvēki atrod, ka viņam ir vajadzīgi arvien plašāk šie…  tā kā ūdenī virpuļi  –  tu iemet akmeni un un tie vilnīši iet arvien plašāk un plašāk. Tā tas ir mūsu dzīvē. Arī mēs esam iemesti kaut kur. Un tad mēs veidojam ap sevi tos pirmos vilnīšus – ģimene, bērni, darbs, izpriecas, kaut kas, kas mūs aizrauj, bet beigu beigās mums vajag to plašāko horizontu. Un es domāju, tas vienīgais padoms, ko es varu dot, ir ka mēs arvien saprotam, kas mums ir nepieciešams un ka mēs tā pārvērtējam – kas ir mani šie apkārtējie balsti.

Juri, no pēdējā laika notikumiem es jums palūgšu vienu notikumu, kas jūs ir mierinājis, devis šo atelpu, un varbūt arī kādu vienu, kas gluži pretēji ir uzjundījis dusmas vai negācijas, jo es domāju, ka arī mācītāji mēdz būt pikti un nīgri, vai dusmīgi par kaut ko, kas notiek mūsu pasaulē apkārt.

Juris Cālītis: Protams. Vieglāk ir sākt ar nīgrumu. Es domāju, visiem ir cerība, ka mēs Latvijā, vai arī citur dzīvojam, ka mēs varam paļauties uz tiem cilvēkiem, kam esam uzticējuši savu plašāku dzīves sakārtot – politiķi, tie, kas ir atbildīgi par administrāciju un sakārtošanu. Un mani visvairāk satrauc, ka… un es neesmu drošs, vai tas ir tikai mans subjektīvs redzējums, bet man tāda sajūta, ka mēs esam iebraukuši ar mūsu valsts vadības resursiem tādos… Nu ļoti seklos ūdeņos, ka mēs nebraucam nekur tā mērķtiecīgi, kur ir tāds viegls brauciens ar laivu vai ar kuģi, mēs kaut kā laipojam pa tādām dubļu peļķēm. Mani tas ļoti satrauc, ka mums trūkst cilvēku, kuriem mēs gribam uzticēties.

Jūs sakāt – mēs, jūs nesakāt viņi, politiķi, bet mēs, visa sabiedrība.

Juris Cālītis: Visa sabiedrība, tieši tā, jo mēs jau visi esam tajā pašā kuģī. Jautājums ir, kas ir tie kapteiņi un tā apkalpe, kas šo kuģi tur. Mēs jau tur esam pasažieri. Dažiem no mums varbūt ir kaut kādi amati un pienākumi, bet visumā mēs gribam, lai kāds tur augšā zina stūrēt un redz avārijas briesmas un tā tālāk. Un man tāda sajūta par šo sarūgtinājumu ir, ka šajā laikā cilvēki runā tukšu runāšanu, kur mēs sagaidām, ka būtu kaut kāda … ne jau risinājumi, bet saturīga sasaiste ar tautu, ar mūsu grūtībām un nevis kaut kādi vieglie apsolījumi un tā virspusējā vāvuļošana. Tas, kas mani visvairāk nodarbina, ka es tā klausos, ka es nedzirdu, ka lietas tiek vestas dziļumā.

Es saklausu, ka, piemēram, vakarā, skatoties televīzijas ziņas, jūs tur dzirdat arī daudz vāvuļošanas.

Juris Cālītis: Negribēja inkriminēt tikai kaut kādu vienu sektoru. Es jau es jau tāpat turu atbildīgus it sevišķi tos cilvēkus, kam ir atbildība par garīgo veselību  – tās ir baznīcas, mācītāji, visas konfesijas. Es tur arī neredzu, ka nāktu ar kaut kādu palīdzošo terapeitisku padomu un balstu. Tas mani skumdina visvairāk, jo es domāju, ka visur jau vajadzīgi šie cilvēki ar plašāku redzi un kam ir lielāka atbildība, ka viņi arī ar šo atbildību nāk talkā.

Nu par prieku  –  man nav grūti, jo es patiesībā dzīvoju vienā tādā prieka oāzē, un tas ir pie maniem jauniešiem un bērniem Zvanniekos. Viņi ir ļoti problemātiski, kā jau visi, arī visparastākās ģimenēs bērni un jaunieši. Bet kaut kā mēs esam ar sievu visu laiku konstatējuši, cik mums ir brīnišķīgi jaunieši, kas ir tā  – prasi kaut ko darīt, uzreiz atsaucās nevis ar garu ģīmi velkas, bet dara un stāv līdzās. Un es jūtos ļoti…

Prieks to dzirdēt, jo tagad ir stereotips, ka mūsdienu jauniešus nekas neinteresē, ir tikai telefons un "tiktoks"…

Juris Cālītis: Tas jau nāk līdzi, bet nē, nav tā, nav tā. Bet es domāju, kad piemin "tiktoku" un visu pārējo, viedtelefonus. Ka ir tiešām jādod jauniešiem iespēja, ka viņi var pieskarties īstai dzīvei, un mēs to darām. Mēs uzskatām, piemēram, ka ir ļoti svarīgi, ka jauniešiem ir visādas iespējas iziet ārā, kur telefonus nevar lietot. Sports, mūzika, dejas, pastaigas, slēpošana, vienalga ko, ka tikai ir brīdis, kad jānoliek tas pie malas un tu esi kaut kā īstā telpā.

Elpa ir tas pavediens, ar kuru mēs vispār turamies pie dzīves, pārliecināta aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un iesaka – elpojiet dziļi. Par bērnības atmiņām, kas nu ir kļuvušas par dižpārdokli, par turīgo Gobu dzimtu un Helenčika lomu seriālā, arī par reizi, kad honorāru viņai samaksāja sarkanās apakšbiksēs – saruna ar Zani Daudziņu Laikmeta krustpunktā.

Špicbuks – arī tā mūsu šīs dienas raidījuma viesi sauca bērnībā. Savas bērnības smaržas, smakas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus un arī okupētās Latvijas dzīves skaudro realitāti viņa ir apkopojusi grāmatā. “Bērnudienas komunālijā” ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas uzrakstīta liecība par mazas meitenes dzīvi padomjlaiku komunālajā dzīvoklī, atmiņas par dažādiem notikumiem un cilvēku likteņiem, kas ir daļa no mūsu vēl tik nesenās vēstures. 

“Kopš sevi atceros, man vienmēr ir paticis klausīties cilvēku balsīs un viņu runāšanā,” – tā grāmatā raksta Zane. 

Kas kopš bērnības ir saklausīts un kas sarunāts, par teātri, aktrises profesiju, grāmatu rakstīšanu un par to, kā pareizi elpot, runājot publikas un TV kameru priekšā, saruna ar aktrisi Zani Daudziņu.

Zane Daudziņa: Bezgala liels prieks un milzīga privilēģija būt uzaicinātai, jo es jau tev arī aizkadrā teikusi, ka šis ir viens no maniem vismīļākajiem radioraidījumiem, es pati arī klausos varbūt ne gluži visas, bet ļoti, ļoti daudz esmu dzirdējusi, un man vienmēr bija šķitis, ka tas ir raidījums par cilvēkiem leģendām. Man pat sapnī nevarēja rādīties, ka tāds pagodinājums un prieks būs tādā piedalīties.

Mums ir izcilas dzejnieces, rakstnieces, tulkojumi, proza, memuāru literatūra. Un tad Zane Daudziņa uzraksta "Bērnu dienas komunālijā" un, ja es nekļūdos, septītā tirāža jau ir izpārdota, tuvojas pie 20000 eksemplāriem, un šķiet, ka Vija Kilbloka rakstīja, ka šis būs pēdējo 10 gadu rekords. Vai tev ir savs skaidrojums, kas lasītājus uzrunāja šajā pēdējā darbā? Kā tu esi pārspējusi visas mūsu dzejnieces un rakstnieces, titulētos visus…

Zane Daudziņa: Man nav atbildes uz šo. Es, protams, varu tikai kaut kā cerēt, ka tas ir godīgums un absolūta tāda ļaušanās tam procesam, bez tādas bargas pašcenzūras, absolūti bez ārējiem kaut kādiem spaidiem. Un līdz ar to tur ir tas, ko es patiešām jūtu, domāju, redzēju, atceros, un līdz ar to, ka tur ir daudz to smaku, trokšņu, skaņu, kā tu pats saki, man liekas, ka ir varbūt viegli. Es ceru, ka ir viegli to visu saošņāt, tajā visā kaut kā vieliski iekļauties arī lasītājam. Un man gribētos domāt, ka tiešām tā ir tā atklātības pakāpe, uz ko es esmu uzdrīkstējusies un kas man liekas lielākā vērtība tajā visā. Bet tā, ka varētu notikt šādi, to es nekādi nevarēju iedomāties.

Grāmata tapa viegli? Šie stāsti, vairāki desmiti epizodes no tavas bērnības, jo es pieņemu, ja es kaut ko izdomātu tādu rakstīt, es sāktu, es kaut ko atcerētos, un tad vispār aizmirstu par rakstīšanu, es kādas divas stundas dzīvotu tajā atmiņā un sāktu pats aizmirst, ka man tas viss ir jāpieraksta.

Zane Daudziņa: Bet tas ir ļoti svarīgi, ka tu kaut kādas divas stundas tajā visā dzīvo, viļņojies, un es tieši tā arī darīju. Kad man radās kaut kāds atmiņu grauds par, teiksim, tā epizode par mērkaķīti, kurš iegāzās tur atejas bedrē. Mana mīļā rotaļlieta, tad… Ko tētis izvilka. Un tētis bija tik labs, ka nomazgāja, man pašai nebija ar to jānodarbojas. Vārdu sakot, pērtiķītis mainīja krāsu. Bet es iedomājos par šo notikumu, un tad es tieši tā arī rīkojos, es gāju ārā, es darīju kaut kādus lauku darbus, es staigāju pa mežu, es rosījos un ļāvu tam visam kaut kā tā plaiksnīt prātā, un tad, kad man nāca kaut kādi konkrēti teikumi, tad es skrēju atpakaļ, vēru vaļā datoru, un tad es sāku. Un interesanti, ka vajag tikai piesēsties. Man tas ir tāds liels atklājums, to es sapratu, rakstot promocijas darbu. Ka tas vissarežģītākais moments ir vispār sevi piedabūt, piesēsties un sākt darīt. Un tad, kad tu esi pirmās 10 minūtes pārvarējis, tad jau kaut kas sāk notikt pa īstam, un tie vārdi birst un tad tikai vajag kaut kā ķert un ļaut tiem dzīvot.

(..) viena liela daļa, sevišķi sākuma stāsti ir no laika, kad tev ir trīs un četri gadi. Tad es domāju, cik tās ir tavas atmiņas, cik varbūt tās ir tavas mammas vairāk atmiņas, kuras tu pārstāsti.

Zane Daudziņa: Droši vien, jo mana mamma ir ļoti laba stāstniece un viņai ļoti patīk tos garšīgākos momentus atstāstīt daudzas reizes, tā kā es vairākus gadījumus, piemēram, to ar palmu, kurai pēkšņi nolūza visas lapas un sazin' kā tas viss varēja atgadīties, to es esmu noklausījusies pie viesību galdiem kaut kur jau no maza vecuma un vēl daudz, daudz reižu. Un līdz ar to man ir ļoti grūti pateikt, kas tajā visā ir mans un cik ļoti esmu tajā mammas bildē pati sevi iecēlusi iekšā. Droši vien, ka puse no tās grāmatas nebūtu, ja nebūtu mammas kolorīto garšīgo stāstu par tiem laikiem.

Lasot grāmatu, arī mēģināju iztēloties, vai sadzirdēt tevi bērnībā. Tur ir viena epizode, kur tu lepojies, dižojies, ka tev ir nopirktas klavieres, un tu, vai tas ir savām krievu kaimiņienēm, saki – "papa mņe kupil klavieri". Tad es pilnīgi iztēlojos, ka iespējams, šeit tev radās aizmetņi tam tavam tēlam, kas ir bijis "Ugunsgrēkā" – Helēnai, es pilnīgi to sadzirdu.

Zane Daudziņa: Es domāju, ka tas, ko es sākumā kā tādu joku stāstīju, ka esmu dzīvojusi komunālajā dzīvoklī, un tāpēc man tas akcents tik labi padodas. Tā ir balta patiesība. Nu tad, protams, es tam vēl pieliku to vienu smieklīgo epizodi, kas faktiski nemaz nebija tik smieklīga, manai mammai tā bija diezgan tāda trauksmaina epizode. Mani iedeva Dzemdību namā vienai krievu sievietei un es ļoti garšīgi arī paēdos, pirms vispār viņi to konstatēja. Tad, kad to otru zīdaini deva manai mammītei, un viņa teica, ka tas nav mans bērns, viņai pat tīri dusmīgi grūž – kā nav jūsu? Jūsu! Viņa: nē tas nav mans. Un tad izrādījās, ka es jau esmu labus malkus tās krievu sievietes pienu ieēdusi. Un tad man šķita tā aizkustinoši, ka varbūt no turienes arī man tas akcents.

(..)

Ļaudīm varbūt ir priekšstats, ka dažādos darbos tev vairāk režisori uztic komēdiju lomas vai satīru, arī Latvijas Radio fonotēkā tādu ir vesela virkne, bet tieši tādēļ es izvēlējos pilnīgi citu Zani Daudziņu. Tas ir 2001. gada ieraksts Latvijas Radioteātrī - . Annas Sakses "Pasakas par ziediem", režisore Irēna Cērmane. Šeit mēs dzirdam tādu Zani Daudziņu, kas varbūt nu parasti nav sadzirdama. Tev vairāk ir kādi "helenčiki" un dažādi sieviešu tēli. Mēs dzirdam, ka Zane Daudziņa lieliski var lasīt arī šāda veida stāstus.

Zane Daudziņa: Jā, brīžiem man tā ļoti pietrūkst, tāpēc es biju ļoti priecīga, ka aptuveni pirms gada vai pusotra man bija iespēja arī Latvijas Radio ieskaņot savu dienasgrāmatu. Un vienmēr tas process, ka tu vari darīt kaut ko nopietnu un arī nedomāt, kā tu izskaties, ka tu var pilnībā ļauties tam brīdim, tas vienmēr man ir ārkārtīgi šķitis tāds skaists un īsts. Jā, varbūt, ka savulaik kaut kā, protams, neprasmīgāk es esmu to darījusi, bet maksimāli, cik es esmu sapratusi un kā es esmu jutusi. Man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, sevišķi pēc diploma saņemšanas, kad mēs īsti gandrīz neviens netikām teātra trupā. Tad mani ļoti bieži ņēma radio, es gandrīz divreiz nedēļā nācu uz Latvijas Radio kaut kādus prozas gabalus lasīt, pilnīgi visi tā laika Radio režisori kaut ko ir ar mani darījuši, mani aicinājuši.

(..) Ir gada sākums. Kāds varbūt tev būtu elpošanas padoms ļaudīm, ne tikai tiem, kas ir ar publisko runu ikdienā saistīti, bet ļaudīm, kuri varbūt ir nedroši, pat iziet mājā no mājas ārā, vai kuriem ir kāds atbildīgs notikums vai satraucošs notikums. Es zinu, ka ir daži padomi vai elpošanas vingrinājumi, kā pašam sevi nomierināt vai harmonizēt, vai savākt. Vai tu šodien var dalīties ar kādu tiem?

Zane Daudziņa: Varu. Pirmkārt, es gribu teikt un vēl un vēl uzsvērt, tāpat kā saviem daudzajiem audzēkņiem neskaitāmas reizes esmu sacījusi, ka elpa, tas ir milzīgs spēka avots. Elpa ir tas pavediens, ar kuru mēs vispār turamies pie dzīves. Un līdz ar to atstāt to pašplūsmā un nepieskatītu, un neapzinātu, tas ir ļoti neapdomīgi un muļķīgi. Līdz ar to katram cilvēkam, kurš grib, pirmkārt, būt vesels, dienā būtu jābūt kaut kādiem momentiem, kad viņš pamana, ka viņš elpo, pamana, kā elpo. Un, ja vēl tajā brīdī liek savai elpai plūst vēl vienmērīgāk, vēl dziļāk, vēl plūstošāk, vēl lēnāk, tad tas notiek apzināti. Un tad tu topi par savas dzīves vadītāju. Tu esi tomēr tas, kurš spēj ietekmēt procesus. Tu nezini, kas būs rīt, nevari ietekmēt to, kas būs pēc mēneša, bet tu vari ietekmēt savas elpas plūsmu šinī brīdī, arī tajā brīdī, kad reizēm notiek…

Elpot lēni, elpot dziļi - kā var sevi savākt, ja kaut kas atbildīgs vai trauksmains?

Zane Daudziņa: Būtu labi atjaunot to saikni ar bērna dabu sevī un saprast, ka mazs zīdainītis elpo vispareizāk. Viņš elpo ar visu torsu, vēderiņš cilājas, krūtiņas, viņš elpo it kā ar visu ķermeni. Protams, es to lieku pēdiņās, jo, loģiski, mēs elpojam plaušām, bet tiek apskābekļots maksimāli viss tas plaušu tilpums. Un, ja mēs spētu apzināties, ka mēs spējam to arī tagad, ne tikai kādreiz dziļā bērnībā miedziņā, kad bijām veseli bērni, bet ka mēs spējam iedarbināt to elpas plūsmu līdz pat nabiņai, ieelpot tā, ka visi plaušu apakšējie stūrīši izplešas, un mēs it kā izstumjam vēdera sieniņu uz āru. Ieelpot ar pilnu krūti, kā saka tautā, tas ir ļoti svarīgi. Apskābekļot visu savu organismu ļoti lēni, dziļi, pamatīgi. Un tad, ja mēs to spējam, tad tajā brīdī, kad mēs esam sakreņķējušies, satraukušies vai pirms kaut kādiem atbildīgiem stresa pilniem brīžiem mēs varam ņemt lietu savās rokās, mēs spējam savaldīt elpu seklas no tādas saraustītas mēs spējam izelpot visu to stresu ārā. 

Ieelpot dziļi plūstoši un apskābekļot smadzenes, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam vadīt to, lai tās sinapses starp smadzeņu neironiem ļoti precīzi slēgtos, tā, ka savukārt tie signāli no smadzenēm aiziet uz mutes muskulatūru, uz mēli, uz lūpām, uz aukslējām. Tieši tā, kā tam jābūt.

Ja kāds saka – viss ir slikti, man pretī ir jautājums – kādu informāciju tu patērē, saka Latvijā pieredzējušākā ziņu vadītāja Ilze Dobele un mudina apkārt saskatīt arī labo. Par sociālo tīklu ietekmi sabiedrībā un žurnālista atbildību, par Lūcijas kroni, Stefenhāgenu dzimtu un arī duetu ar Gvido Lingu saruna ar Ilzi Dobeli Laikmeta krustpunktā.

“Pieredze, kas ir raidījumam "Panorāma", to nevar novērtēt par zemu. Gadu garumā ir mainījušies "Panorāmas" vakara ziņu vadītāji, bet pati "Panorāma" un skatītāju uzticība ir saglabājusies.” Šos vārdus raidījuma 50 gadu jubilejā 2013.gadā teica LNT vakara ziņu vadītāja Ilze Dobele. Toreiz LNT un "Panorāma" bija sīvi konkurenti, un toreiz Ilze diez vai varēja pat nojaust, ka pēc kāda laika LNT vairs nebūs, toties viņa pati kļūs par daļu no "Panorāmas". Šis gads sabiedriskajam medijam ir būtisks, jo Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk strādāt vienoti. Par medijiem šodien, to nākotni un pieredzēto agrāk. Par dzīvi ārpus televīzijas un ziņām saruna ar kolēģi, raidījuma "Panorāma" vadītāju Ilzi Dobeli.

30 gadi televīzijā. Var teikt, ka kopā ar tevi ekrānā jau ir uzaugusi paaudze, kura dzimusi pēc neatkarības atgūšanas. Kā ir būt ziņu moderatoram, šķiet, šobrīd ar visgarāko stāžu starp Latvijas televīziju kanāliem.

Ilze Dobele: Neesmu mērījusi, nezinu, bet jā, man ir jaunieši bijuši, kas ir teikuši, nu jau vairs ne paši jaunieši, bet kuriem ir bērni, un saka, jā, es atceros, es augu un redzēju tevi LNT, un priecājos, ka mani bērni joprojām varēs tevi redzēt. Tas liekas mazliet dīvaini un to ar prātu mazliet pat ir grūti aptvert, bet tā ir noticis, un tas laiks, kas ir aizritējis, kā tu pats ļoti labi zini, ārkārtīgi piesātināti, jo ziņās tiešām nav bijis iespēja tā vienkārši atbīdīt, metaforiski sakot - krēslu no galda un pateikt, nu labi, tagad es varu mazliet atpūsties. Ziņas to nepieļauj, ziņas ir dzīvas, un es domāju, ka tā nepieciešamība dzīvot līdzi ziņām un tur atrasties droši vien arī ir likumsakarīgi mani vedusi cauri tiem gadiem un tagad jau tiešām desmitgadēm.

Kurš bija tas gads, kad televīzijā pirmoreiz varēja redzēt?

Ilze Dobele: Tas varēja būt 1993., bet tās vēl nebija ziņas. Toreiz vēl bija tāda televīzija NTV5, kurā patiesībā arī ziņu darbs man sākās vēl pat pirms LNT. Toreiz mums bija dažādi projekti ārpus ziņām un pats pirmais, kad toreiz man Arnolds Liniņš pamatlietas parādīja par televīziju vai televīzijas izpratni, un tās bija tikai pāris tikšanās reizes, bet tās es esmu locījusi tik dažādi visu šo laiku. Tie bija tādi kā paziņojumi, sludinājumi kadrā, tādas lietas kādreiz arī bija, kad tagad kādam kaut ko tādu stāsta, tas liekas gandrīz smieklīgi. Bet tādas lietas bija.

Ja mēs pieminam jauno paaudzi, jauno skatītāju paaudzi, tagad ir moderni, jo īpaši gados jaunākiem cilvēkiem teikt, ka mums mājās nav televizora, vai mēs ziņas neskatāmies. Kādu tu redzi mūsu ziņu moderatora profesijas nākotni? Varbūt paies pāris gadi un ziņas lasīs mākslīgais intelekts, kaut kāda mākslīgā seja, robots vai ar pāris klikšķiem varēs izveidot katram vakaram sava ziņu moderatoru.

Ilze Dobele: Jā, es par to esmu domājusi, bet esmu secinājusi arī to, ka tomēr mēs izejam cauri vairākiem tādiem kā cikliem ļoti bieži. Manuprāt, tas, tāpat kā kādreiz teica, ka grāmatas vairs nebūs un visi lasīs tikai elektroniskās grāmatas. Man šķiet, ka cilvēciskais kontakts vai nepieciešamība just saziņu ar kādu, kurš tev kaut ko stāsta, vai paziņo, manuprāt, tā nepazudīs. Ja nu vienīgi, protams, mēs visi pazaudēsim spēju mūsu skatītāju uzrunāt. Un tas gan man vairāk pat uztrauktu. Tas, ko kādreiz mēs tik cītīgi mācījāmies arī pie Antonijas Apeles, pie Arnolda Liniņa un arī Aina Matīsa daudz ir strādājusi un daudz nodevusi šīs zināšanas tālāk. Manuprāt, tas ir tas, kāpēc mēs vispār kaut ko esam vēlējušies kādreiz ziņot, tikai tāpēc, ka viņi mūs ielika mūsos šīs zināšanas par nepieciešamību klausītāju vai skatītāju uzrunāt, līdz viņam aizsūtīt šo ziņu. Mācīties šo runas loģiku, kura nosaka, kā cilvēkam pastāstīt, kas ir svarīgākais, un viņam arī tad palīdzēt saprast. Un tad, es domāju, tad viņam gribas to televizoru ieslēgt un paklausīties, ja viņu uzrunā, bet ja viņš nejūt…

Svarīgi ir arī tad, ja viņš tic, ko viņam stāsta, uzticas…

Ilze Dobele: Jā, uzticas. Tic, es teiktu, tie ir fakti un drīzāk vēlāk, lai cilvēks pats veido to savu viedokli. Es teiktu, ka būtu jāsaglabā tiešām šī zināšanu prasme pašos mūsos, protams, nedrīkst aizmirst par to, un mēģināt to arī nodot jaunajiem mūsu kolēģiem, ka tas ir galvenais.

Skatītāju tiešām var just, kaut arī tu viņu neredzi, bet tu nerunā tukšā telpā, tev ir šī saikne ar cilvēku kopumu. Tas varbūt tā abstrakti izklausās, bet es domāju, ka tas varbūt arī man ļoti palīdzējis.

Gan Antonija Apele, kuru es tiešām ārkārtīgi cienīju, un mums bija ļoti tuva sadarbība, gan arī citus pasniedzējus, kas šo ir palīdzējuši saprast un pēc tā es arī esmu vadījusies. Tā ka pateicība viņiem.

Šo gadu Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk kā vienots medijs. Ceļš uz apvienošanos bija ļoti garš un arī smagnējs. Kur tu redzi vienota sabiedriskā medija spēku un arī lomu šajos ļoti arī nemierīgajos laikos? 

Ilze Dobele: Es domāju, ka neapšaubāmi redakcijas strādātu, man tā liktos, tā, kā tās strādā tagad, bet es paredzu, ka radoši risinājumi vai varētu teikt uzstādījumi ziņu vai citu raidījumu veidošanā noteikti saglabāsies tādi, kādi tie ir. Bet es pieļauju, ka ir noteikti zināmu pakāpju resursi, kuros sadarbība var notikt ļoti efektīvi. Varbūt informācijas ievākšanā, materiālu apstrādē vai kaut kādās lietās, kuras parādītu šo spēju efektīvāk, ātrāk apgūt noteiktu daudzumu informācijas, kas ļautu, iespējams, arī ātrāk to paveikt. Bet šeit nav runa par sacensību savā starpā, bet par to, ka varbūt vienu un to pašu lietu mēs, iespējams, darām vairāki cilvēki vienlaikus. Es vēlreiz gribētu teikt, ka, manuprāt, tas nenozīmētu, ka viens cilvēks gatavo pilnīgi visam. Bet tā būtu, manuprāt, tāda dalīšanās, sastrādāšanās, jo, piemēram, pagājušajā nedēļā tieši es meklēju dažus raidījumus pēc viena konkrēta atslēgas vārda. Un mani ļoti patīkami atklājās tieši tas, ka konkrēts atslēgas vārds, piemēram, LSM.LV man sarindo pilnīgi visus raidījumus, kas ir gan radio, gan televīzijā, gan arī sociālajos medijos, kas par šo tematu ir bijis. Nu principā tā ir tā sadarbība. 

Jautājums droši vien ir tieši tā, cik efektīvi un cik labi mēs spēsim sadarboties ārpus šiem katra žurnālista profesionālajiem uzstādījumiem. Tur es redzu, ka tas varētu būt tāds solis tuvāk viens otram un arī spēja attiecīgi varbūt kādus līdzekļus un resursus tad pārdalīt uz kādu citu pusi. Piemēram, kaut vai tas ir operators, kurš filmē, vai samontēts materiāls, vai tā varbūt ir vienota milzīga datu bāze, kuru mēs visi kopīgi uzturam, tātad noteiktas lietas, kuras mums palīdz efektīvāk, mūsdienīgāk strādāt tikai tāpēc, lai mēs katrs nedarītu to pašu darbiņu vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz. Es atkal varu teikt, ka nedomāju, ka sacensība, jo mūsdienās sacensība, manuprāt, vairs nav tas vārds. Mūsdienās ir precizitāte, kas nomainīs sacensību - es domāju ātruma ziņā. Domāju, ka šāda sadarbība varētu būt tas veids, kā mēs varētu meklēt, bet nu to, protams, lems valde un skatīsimies, ko mēs no tā sagaidīsim.

Ilze, pēdējo gadu tendence ir arī apšaubīt mediju un žurnālistu darbu. Protams, ir kļūdas, tās gadās, un tās ir jāatzīst, bet ir arī redzama tāda mērķtiecīga kampaņa, organizēt naida komentārus pret žurnālistiem, pret medijiem, īpaši tiem, kas pēta rok, analizē. Vai arī tu redzi, ka būt  žurnālistam šajos sociālo mediju laikos nav viegli, kad jebkurš var par tevi iekleksēt kaut ko, lielākoties jau nepamatoti.

Ilze Dobele: Jā, tas noteikti nav viegli, un es esmu apzināti gandrīz, varētu teikt, atteikusies teju pilnībā no sava sociālo mediju kontu papildināšanas ar saturu.

Arī šī iemesla dēļ?

Ilze Dobele: Daļēji. Tāpēc, ka man šķita, ka, iespējams, daloties ar to, kas man ir svarīgs, tas kādam šķiet tā vērts, lai par to pasmietos, vai to izceltu pēc tam pret mani, un es nedomāju, ka tamdēļ man būtu šajā ziņā it kā jābaidās no tā tieši. Bet man šķita, ka iespējams…. Tam varbūt tiešām biju piešķīrusi lielāku nozīmi, nekā tas ir. 

Tas, kā tu iesāki un es pilnīgi piekrītu, mēs kļūdāmies, mēs noteikti atzīstam un atvainojamies, un tas ir, manuprāt, veids, kā mēs varam gan paši nākamajā reizē nepieļaut šīs kļūdas, gan arī būt korekti pret mūsu klausītāju un skatītāju.

Bet, manuprāt, ja mums beidzās šī viena pandēmija, nosacīti, kas bija medicīniskas izcelsmes pandēmija, tad šis tiešām ir milzīgs vīruss, kas ir izplatījies ļoti postoši pret tiem cilvēkiem, kuri paši to dara. Es pat domāju, ka šie cilvēki varbūt neapzinās, kā tas ir viņus mainījis kā cilvēkus, ja viņi uzskata, ka viņi var pret kādu vērsties naidapilni, nomelnojoši. Gan, manuprāt, tas ir inficējis pat tos, kuri to nedara, bet kuri cenšas izlīdzināt šīs situācijas, cenšas likt savus komentārus pretī, jo tādejādi jau mēs uzturam to organismu dzīvu. Mēs dodam tam vīrusam to organismu, kurā viņš var dzīvot un vairoties. 

(..)

Šie sociālie mediji kā tradicionālo mediju alternatīva. Mums jau tagad ir virkne politiķu, kuri saka: mums nevajag televīzijas vakara ziņas, mums nevajag "Panorāmu" vai citus kanālus, mēs ieliekam savu video "tiktokā, mēs dabūjam vairāk klikšķi un "laiku" nekā mūs tur vakarā "Panorāmā" redzētu.

Ilze Dobele: Nu vai tā nav, ja mēs paskatāmies, vai tā nav?

No vienas puses tā ir, bet ir arī ļaudis, piemēram, kas man ir nākuši klāt…  pēdējā laikā, es atminos, seniori kaut kur veikalā un saka, Arni , mums taču nākamgad pusi pensijas noņems. Es saku: kundze,  kur to ziņoja, kurā kanālā? Nu "tiktokā", vai "X". Es saku: bet tā nav tiesa. Viņa - bet tā bija ziņa! Ļaudis jau sāk pazaudēt šīs robežas starp tradicionālo mediju vai televīzijas vakara ziņām, un viņi jau arī to, ko redzējuši "tiktokā", uztver kā tādu simtprocentīgu patiesību. Tas arī paliek bīstami.

Ilze Dobele: Tas ir bīstami, un es domāju, ka te redz, ir tas… es vismaz to redzu tā, ka tā ir izveidojusies un arī zināmā mērā pašu radītā .."nu kā tad mēs iesim kādam teikt kaut ko labu". Tāda neuzticēšanās ēna, tā pāraug uz to, ja mēs neuzticamies kādam, kas par to stāsta. Jo noteikti viņš nestāsta tā, kā ir. Un tad ir kaut kāda alternatīva, ko, manuprāt, ir aizsācis jau vienreiz esošais Amerikas prezidents, šī milzīgā neuzticēšanās sēšana sabiedrībā, neuzticības sēšana pret līdzcilvēkiem, pret sabiedriskajiem medijiem vai vienalga pret jebkuriem medijiem. Tie, kas nav viņa, visi pārējie ir neprecīzi. 

Un te veidojas, manuprāt, tāda atdarināšana vai tāda situācijas spoguļošanās. Nesen viena neliela novada amatpersona teica: kāpēc es nevaru turpināt savu darbu, ja pat demokrātijas šūpulī Amerikas prezidenta kandidāts ir ar krimināllietu; man arī vēl nekas nav pierādīts, kāpēc es nevaru turpināt darbu? 

Tātad mēs jau uzskatām, ka tas ir paraugs, mēs uzskatam, ka varam tā rīkoties. Un, manuprāt, tā ir ļoti kompleksa lieta, kur noteikti būtu jānāk…

Es patiešām domāju, būtu jānāk kopā dažādu jomu profesionāļiem un jādomā, kādā veidā mēs varam šo sabiedrības daļu mēģināt aicināt arī lietot tradicionālos medijus un mēģināt šo uzticamību padarīt lielāku. Vai arī otrādi - parādīt, kur ir atšķirība starp patiesību un mānīšanos. Bet es domāju, ka to nevar izdarīt ne viens medijs, to nevar izdarīt nekāds regulators, tur ir jādomā, kādā veidā šīs lietas koordinēt.

Es arī apzinos, ka savā ziņā tas tiek darīts, bet mēs redzam, ka tā, kā tas tiek darīts, tas līdz šim brīdim nav devis to vēlamo rezultātu. Protams, mēs nezinām, kā būtu, ja nebūtu nekas, mēs nevaram tā arī apgalvot. 

Bet es domāju, ka tā ļoti, ļoti bīstama parādība. Tas, ka cilvēki arī pirms iepriekšējām pašvaldības vēlēšanām teica, ka viņi balsos par noteiktu spēku, jo viņi grib, lai viņiem ir gāze mājās un lai rīt mums neuzkrīt bumbas uz galvas. Kad vispār nebija nekāda kara. Tātad cilvēks spēj noticēt absolūti nereālam faktam, bet viņš notic.