Politikas podkāsts

Nekustamā īpašuma nodoklis ir viens no tiem, kas pieminēts Finanšu ministrijas sagatavotajā valsts nodokļu politikas izvērtējumā, un tas arī nereti tiek minēts, kā iespējamais papildus naudas avots. Jau pārskatot kadastrālās vērtības, bija skaidrs, ka ar jaunajām vērtībām daudzviet sagaidāms pamatīgs nekustamā īpašuma nodokļa lēciens, tādēļ tika lemts pagaidām jaunās vērtības NĪN aprēķināšanā neizmantot. Tomēr par jaunu nekustamā īpašuma nodokļu politiku tiek domāts. Kādai tai jābūt ilgtermiņā? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts) un Latvijas Pašvaldības savienības padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos Sanita Šķiltere.

Raidierakstu sērijā „Ko Eiropa var sniegt?”, ko veido Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” šoreiz atskats uz aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Jūnija sākumā pie vēlēšanu urnām devās 51% Eiropas Savienības balsstiesīgo iedzīvotāju, lai izraudzītos savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā un netieši arī nākamos Eiropas Savienības institūciju vadītājus. Reģistrētā vēlētāju aktivitāte bija pieklājīgs rādītājs Eiropas standartiem, jo, piemēram, 2014. gadā Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 45,5% balsstiesīgo.  

Pēc vēlēšanām centāmies noskaidrot, ko domā Eiropas iedzīvotāji, ko viņi vēlas no Eiropas, ko viņi grib pateikt un ko viņu balsojums varētu mainīt?

Atšķirīgs balsojums

Ko vēlētāji domā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Daudziem Eiropas Savienība ir pārāk tāla, pārāk sarežģīta, un tas nozīmē, ka šīs vēlēšanas viņiem ir abstraktākas, mazāk nozīmīgas, uzskata Lisabonas Universitātes Sociālo zinātņu institūta pētniece Mariana Karmu Duarte.

Duarte domā, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās dažkārt ir iespējams rīkoties brīvāk, salīdzinot ar nacionālajām un pašvaldību vēlēšanām, un izmēģināt atšķirīgus, drosmīgākus risinājumus.

Patiesi, no Horvātijas līdz Rumānijai, un no Slovēnijas līdz Polijai, mūsu veiktās aptaujas atklāja, ka daudzi vēlētāji Eiropas Parlamenta vēlēšanas uztver kā iespēju, lai mudinātu uz pārmaiņām.  Un tieši jaunieši ir tie, kuri visbiežāk nebalso par tradicionālajām partijām, norādīja politikas antropoloģe Evelina Novakovska no Polijas.

Aicinājumi pēc pārmaiņām un protesta balsojumi ir noveduši pie tā, ka daudzās valstīs centriskās partijas zaudēja atbalstu un Eiropas Parlamentā nostiprināsies labēji populistiskās partijas: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa (ECR) palielināja savu pārstāvniecību par 14 deputātiem, bet galēji labējo partiju veidotā Identitātes un demokrātijas grupa (ID) būs par 9 mandātiem lielāka.

Tomēr tas nebija pārsteigums, vismaz ne tiem, kuri sekoja līdzi priekšvēlēšanu kampaņai: aptaujas prognozēja, ka galēji labējie spēki ievērojami nostiprinās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Taču Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta lektore Ieva Grumbinaite norādīja, ka šoreiz tomēr ir izdevies izvairīties no sliktākā scenārija.

Tomēr aicinājumi pēc pārmaiņām, šīs protesta balsis, šī populistisko un galēji labējo partiju leģitimizācija Eiropas politiskajā ainavā kontinentā, kas ir pieredzējis sliktāko no šāda ideoloģiskā ekstrēmisma, ir jāņem vērā. Uz jautājumu, kāpēc tā notika, atbildēja politologs Anželko Milardovičs no Migrācijas un tautību institūta Zagrebā.

 „Mēs redzam, ka Eiropa pagriežas pa labi un ka tas ir populistu sindroms, bet to var tā interpretēt tikai tad, ja mēs sākam ar cēloņu interpretāciju. Kāpēc tas notika, kas radīja populistiskās partijas? Vai tās radās spontāni, vai arī Eiropas Savienības dalībvalstu politiskās sistēmas saskārās ar tradicionālo politisko partiju krīzi, liberālās demokrātijas krīzi, līderības krīzi, ņemot vērā politiskās elites atsvešinātību no pilsoņiem, ar strīdiem par migrāciju? Tie visi ir rādītāji, kas ir rezultāts populistisku partiju uzvarai vai relatīviem panākumiem. Tos ir radījusi sistēma.”

Milardovičs norādīja uz pašreizējās politiskās sistēmas trūkumiem. Taču bažas ir arī par nākotni, sacīja profesors Martins Kohs no Bīlefeldes Universitātes Vācijā.

Pagrieziens pa labi

Kas notiks tālāk? Izmaiņas Eiropas Parlamentā un līdzsvara maiņa Eiropā, vēlētājiem novēršoties no centriskajām partijām, uzskata itāļu politoloģe Donatella Della Porta.

Ungārijas politisko pētījumu institūta „Political Capital” vēlēšanu eksperts Roberts Lāslo uzskata, ka Eiropas Parlamentā nenotiks revolūcija. Taču virzība pa labi būs jūtama parlamenta darbā, jo, pat ja visiem populistu vai galēji labējiem spēkiem neizdosies apvienoties vienā grupai, tās varēs veidot frakcijas vai koalīcijas balsojumos par konkrētiem jautājumiem.

Tomēr, kā norādīja Bukarestes Universitātes Politikas zinātņu fakultātes eksperts Radu Karps, ir kāds vēstījums, ko nevajadzētu palaist garām. Viņš aicināja mūsu pārstāvjus Eiropas Parlamentā darīt daudz vairāk, lai uzturētu kontaktu ar pilsoņiem. Lai nodrošinātu, ka viņi jūtas iesaistīti un ka demokrātija neaprobežojas ar piecām minūtēm balsošanas kabīnē, mums būtu jāapsver plašākas iespējas pilsoņiem izteikt savu viedokli par politiskajiem lēmumiem, norādīja Karps.

Lai gan daudzi no vēlētājiem cer, ka pārmaiņas nodrošinās labklājību, finanšu tirgu reakcija ir drīzāk pretēja – investori arvien piesardzīgāk raugās uz ekonomiku, apšaubot, vai šī jaunā sistēma spēs atjaunot Eiropas izaugsmi. Čehu ekonomiste Marketa Šihtaržova norādīja uz negatīvo finanšu tirgu reakciju uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem.

Visbeidzot, ekspertus pārsteidza arī šo vēlēšanu ietekme uz atsevišķu dalībvalstu iekšpolitiku, jo īpaši Francijā, kur prezidents Emanuels Makrons pārsteidza visus, izsludinot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, tā intervijā Bulgārijas Nacionālajam radio sacīja politologs Strahils Delijskis.

Protams, var būt arī domino efekts. Francijas vēlēšanās varētu uzvarēt galēji labējā partija „Nacionālā apvienība”. Vēlēšanas Francijā un galēji labējo uzvaras citās valstīs varētu palielināt populistu un eiroskeptiķu pārstāvniecību citā svarīgā Eiropas Savienības institūcijā – Padomē –, kur ir pārstāvētas dalībvalstis. Tas vēl vairāk paātrinātu Eiropas Savienības virzību pa labi.

Darba devējiem un arodbiedrībām nerodot risinājumu par darbnespējas lapu apmaksas izmaiņām, ar savu piedāvājumu nākusi klajā Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju. To piedāvātais kompromisa variants – mazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Arodbiedrības pret to kategoriski iebilst.

Tematu par darbnespējas lapu apmaksu pavasarī aktualizēja Latvijas Darba devēju konfederācija. Darba devēji uzskata, ka tiem darbnespējas lapu dēļ nākas maksāt daudz par daudz. Pērn izrakstītas teju 570 000 darbnespējas lapu, ar tām saistītās darba devēju izmaksas - ap 284 miljoniem eiro. Tāpat LDDK pauda, ka daļu darbnespējas lapu ņemtas nepamatoti. Tāpēc organizācija rosināja samazināt darba devēju apmaksāto darba nespējas dienu skaitu, nosakot, ka pirmās trīs slimības dienas netiktu apmaksātas. Šādu ideju, kas balstīta Igaunijas piemērā, noraidīja darbinieku interešu aizstāvji no arodbiedrību savienības un arī Ekonomikas ministrija.

Latvijā pašlaik darbiniekiem pirmo darbnespējas dienu neapmaksā. Nākamās astoņas dienas apmaksā darba devējs – 2. un 3. dienu ne mazāk kā 75% no ienākumiem, savukārt 4. līdz 9. dienu – ne mazāk kā 80%. Ja slimība turpinās, pabalsta izmaksu pārņem valsts.

Kopsaucēju šajā jautājumā tā arī nav izdevies rast, tāpēc kompromisa risinājumu piedāvā Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju. Tās piedāvā arī turpmāk pirmo darbnespējas dienu neapmaksāt; 2. un 3. dienā darbiniekam izmaksāt tikai 60% no darba algas, 4. līdz 8. darba dienā – 70%, bet no 9. dienas valsts maksātu – 75%. Tātad samazināt visas kompensācijas situācijās, kad darbinieks ir saslimis un nevar strādāt. To sola nepieļaut Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.

Valstiskā līmenī būtu jāveicina pieeju darbavietām aviācijas nozarē, tā uzskata Satiksmes ministrijas Aviācijas departamenta direktors Artūrs Kokars.

Speciālistu aviācijas nozarē trūkst. Intervijā Latvijas Radio programmā Labrīt Kokars norādīja, ka šīs darbavietas ir ar augstu pievienoto vērtību un arī augstu atalgojumu.

Krievijas karš Ukrainā ir nepārprotami pārkārtojis Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politiku un aizsācis jaunu laikmetu Eiropā. Vācijas kanclera Olafa Šolca tagad jau slavenais termins „Zeitenwende” jeb „vēsturiskais pagrieziena punkts” noteikti ir trāpīgs, jo karš Eiropas teritorijā ir pamudinājusi visas Eiropas Savienības dalībvalstis pārskatīt savu aizsardzības stratēģiju un ieguldījumus tajā.

Gan Eiropas līderi, gan pilsoņi ir pauduši stingru atbalstu Eiropas Savienības aizsardzības spēju uzlabošanai, un šis vēstījums skaidri un gaiši izskanēja arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kolēģu apkopotie viedokļi apliecina milzīgo interesi par šo jautājumu un tā sarežģītību, proti, par to, kādai jābūt vai nevajadzētu būt Eiropas Savienības lomai aizsardzībā, kas pēc daudziem desmitiem gadu atkal ir nonākusi uzmanības centrā.

Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz pievēršamies Eiropas Savienības drošībai un aizsardzībai.

Aizsardzība un drošība pat Eiropas kontinentā parasti nav Eiropas Savienības kompetencē. Vēsturiski diskusijas par to ir bijušas saistītas ar NATO, ko varam dēvēt arī par Eiropas vairogu. Eiropas Savienība un NATO kopš to izveides ir attīstījušās paralēli. Tām ir kopīgas vērtības un stratēģiskās intereses, kā arī pārklājas to dalībvalstis.

Lai gan tas nebūt nebija Putina nodoms, Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai stiprināja NATO. Vispirms par vēlmi iestāties NATO paziņoja Somija un Zviedrija. Bet tam sekoja 2023. gada janvārī parakstītā Eiropas Savienības un NATO kopīgā deklarācija, trešā vēsturē, kurā ir izklāstīts abu organizāciju redzējums par to, kā tās sadarbosies pret kopīgiem drošības apdraudējumiem.

Taču ir kāds „bet”: pēdējos gados ASV ir pieaugusi neapmierinātība ar to, ka ne visas no pārējām 31 NATO dalībvalsts ievēro apņemšanos tērēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pagājušajā gadā lielākā daļa no tām šo mērķi nav sasniegušas. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir zems – tradicionāli aptuveni 1,5%. Turpretī ASV 2023. gadā ASV militārais budžets veidoja divas trešdaļas no visiem NATO aizsardzības izdevumiem.

ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps ir piedraudējis briesmu gadījumā nesniegt palīdzību NATO „parādniekiem” jeb dalībvalstīm, kuras nepilda savas finansiālās saistības. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders uzskata, ka Trampa iespējamā atgriešanās Baltajā namā var kalpot kā mudinājums Eiropas valstīm rīkoties.

Bulgārijas diplomāts un pastāvīgais pārstāvis ANO Stefans Tafrovs piekrīt, ka ir pienācis laiks Eiropas valstīm uzņemties lielāku atbildību par savu drošību.

Tikmēr arī Krievija nav sēdējusi rokas klēpī salikusi. 2021. gadā tā armijai atvēlēja 5,9% no sava IKP, kas ir daudz vairāk nekā Eiropas Savienības dalībvalstis ar labākajiem ekonomiskajiem rādītājiem. Bet 2023. gadā Krievijas militārie izdevumi veidoja aptuveni 16% no kopējiem valsts izdevumiem. Tāpēc nav iemesla pašapmierinātībai, norādīja Matejs Avbeljs, kurš ir Eiropas tiesību profesors Nova Goricas Jaunajā universitātē. 

Eiropas militāri tehnoloģiskā atpalicība no Krievijas ir acīmredzama, apgalvo Marija Berlinska, kura ir viena no dibinātājām iniciatīvai „Drones for Victory”. Viņa aicināja Eiropu mācīties no kļūdām, kas tiek pieļautas karā Ukrainā:

Pēdējie divi kara gadi Ukrainā ir būtiski mainījuši Eiropas drošības perspektīvas, un arvien lielāka daļa no Eiropas NATO dalībvalstu IKP tiek novirzīta militārajiem izdevumiem. Patiesībā NATO mērķis – divi procenti – arvien vairāk tiek uzskatīts par atskaites punktu, nevis par robežvērtību, kas jāsasniedz.

Šī remilitarizācijas tendence ir vērojama visā pasaulē - tā ir reakcija uz plašu miera un drošības situācijas pasliktināšanos.

Aizsardzības vajadzību apmierināšana nākotnē

Aizsardzības savienība bez NATO nav iedomājama, taču tas nenozīmē, ka nav iespējams līdzsvarot Atlantijas aliansi Eiropas virzienā un pārskatīt sadarbības modeli.

ES ir spērusi patiešām pozitīvu soli šajā virzienā, stiprinot savu tā dēvēto „stratēģisko autonomiju” aizsardzības un drošības jomā, kas pēdējos gados bija mazinājusies. Protams, dalībvalstis joprojām aicina Eiropas Savienību šajā jomā rīkoties aktīvāk.

Vairākas krīzes – Covid, enerģētika, ... pat Tramps! – ir izkustinājušas Eiropas Savienību no tā, ko daži sauktu par ilūzijas stāvokļa jeb ilgstoši valdošās pārliecības, ka brīva tirdzniecība un atvērts tirgus nodrošinās bloka vajadzības. Pēdējā laikā Eiropas Savienība ir centusies mazināt atkarību no trešajām valstīm, un tas ir izdevies, lai gan pagaidām ar nelieliem panākumiem.

Eiropas Savienība ir palielinājusi finansējumu vairākām kopīgām aizsardzības iniciatīvām, piemēram, PESCO iniciatīvai, kuras mērķis ir veicināt kopīgus aizsardzības projektus un uzlabot bloka dalībvalstu sadarbspēju, un Eiropas Aizsardzības fondam, kas atbalsta kopīgus pētniecības, attīstības un iepirkumu projektus.

Aizsardzības pētnieks Brunu Kardozu Reišs no Lisabonas Universitātes institūta skaidroja šādu iniciatīvu nozīmi. Viņu papildina Eiropas Savienības tiesību profesors Alberto Miglio no Turīnas Universitātes.

Paredzams, ka būs vairāk kopīgu iepirkumu iniciatīvu, lai panāktu lielākus ietaupījumus un samazinātu dalībvalstu izmaksas. Tomēr tas būs iespējamas tikai tad, ja izdosies pārliecināt dalībvalstis ieguldīt arī savus līdzekļus.

Eiropas Savienība varētu arī veicināt un atvieglot vienota aizsardzības ražojumu tirgus izveidi un sadarbību kopīgās operācijās. Tas neapšaubāmi palīdzētu nodrošināt Eiropas bruņoto spēku mijiedarbību.

Taču, neraugoties uz visu potenciālu, Briseli kavē tās nespēja rīkoties ātri, uzskata Vaidots Malinionis, atvaļinātais pulkvedis, kurš vada Lietuvas Aizsardzības atbalsta fondu.

Aizsardzības portfelis Briselē?

Aizsardzības politika nav Eiropas Savienības kompetencē, un nav arī centienu, lai tā tāda kļūtu. Dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par aizsardzību, un Eiropas loma ir atbalsts, koordinācija, finansējums un stimuli. Tāpēc vismaz pagaidām nav atsevišķa Eiropas aizsardzības komisāra portfeļa. 

Eiropas Savienībai ir augstais pārstāvis, kas koordinē ārpolitiku, un rūpniecības komisārs, kas ietver arī aizsardzības nozari. Taču Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena ir aicinājusi domāt par Eiropas Savienības aizsardzības komisāra amatu.

Bet, ko Eiropas aizsardzības komisārs darītu un ko tam vajadzētu darīt, ņemot vērā Eiropas Savienības ierobežoto kompetenci šajā jomā? Pirmkārt, viņš vai viņa precizētu Eiropas Savienības attiecības ar NATO un veicinātu sadarbību šajā jomā, sprieda Rumānijas aizsardzības ministra padomnieks Radu Dobricoiu.

Vaids Malionionis uzskata, ka Eiropas Savienības aizsardzības komisārs varētu vairāk sekmēt regulējuma saskaņošanu.

Iespējamo uzdevumu saraksts var turpināt un turpināt - darbs pie hibrīdapdraudējumu novēršanas, sadarbība kiberaizsardzības jomā, izlūkdatu apmaiņas uzlabošana - iespējams, ka aizsardzības komisāra amata izveide tomēr nav tik nereāla.

Ceļā uz ES armiju?

Vēl viens aktuāls temats, kas mūsu kolēģu intervijās izskanēja atkārtoti, ir Eiropas armija.

Lai gan lielākā daļa Eiropas valstu ir atteikušās no karadienesta, desmit gadu laikā kopš Krievijas īstenotās Krimas aneksijas 2014. gadā šī tendence ir mainījusies. Tikai Eiropas Savienībā Austrija, Kipra, Dānija, Igaunija, Somija, Grieķija, Latvija, Lietuva, Kipra, Latvija un Zviedrija ir atsākušas kādu no obligātā militārā dienesta veidiem.

Tomēr mūsdienās militārais iesaukums nav agrākā militārā dienesta kopija. Tas drīzāk ir tendēts uz jauktu sistēmu visos aspektos - brīvprātīgie un profesionāļi, vīrieši un sievietes.  

Bet vai ar obligāto iesaukumu pietiek, vai tomēr ir pamats izveidot Eiropas armiju?  Horvātu militārais analītiķis un Velika Goricas Universitātes profesors Marinko Ogorecs sacīja, ka armija vēl nav reāla perspektīva.

Arī Ungārijas armijas pulkvežleitnants Ferencs Vukičs bija skeptiski noskaņots.

Iespējams, reālāka perspektīva ir tāda, ka Eiropas Savienība atbalstītu kopīgas mācību programmas un militārās mācības, Eiropas militāro akadēmiju un militārā personāla apmaiņas programmas, lai veicinātu kopīgu Eiropas aizsardzības kultūru.

Kur ir griba, tur ir arī ceļš...

Viena lieta, ko noteikti var teikt par karu Ukrainā, ir tā, ka šie agresijas draudi pie Eiropas austrumu robežām ir veicinājuši atbalstu ciešākai sadarbībai aizsardzības jomā. Un politiskā griba padara iespējamu visu, uzsvēra slovēņu tiesību profesors Matejs Avbeljs.

Karš Ukrainā noteikti ir pierādījis, ka, ja ir politiskā griba, Eiropas Savoenība var rīkoties ātri un efektīvi, norādīja arī ilggadējs Eiropas Savienības aizsardzības politikas vērotājs Nikolā Gross-Verheide.

Deviņpadsmit valstis, tostarp 11 Eiropas Savienības dalībvalstis, nesen sanāca kopā, lai parakstītu Normandijas deklarāciju D-dienas 80. gadadienā. Tās bija vienisprātis, ka „ir jādara vēl vairāk”, lai izveidotu „spēcīgāku un spējīgāku Eiropas aizsardzību”.

Un jā, saraksts patiešām ir garš, kad runa ir par to, kā Eiropas Savienība varētu pastiprināt savus centienus aizsardzības jomā. Taču, iespējams, ka Briselei pirmām kārtām būtu jākoncentrējas uz dalībvalstu darbības veicināšanu un koordinēšanu, pret ko, šķiet, pašas dalībvalstis neiebilst.

Lai arī kopš 2023. gada izklaides vietas par trokšņošanu var sodīt līdz pat pieciem tūkstošiem eiro, soda samaksāšana neaptur no atkārtotiem pārkāpumiem. Tā secinājis Tiesībsarga birojs. Tāpat secināts, ka veids, kā iedzīvotāji var vērsties pret trokšņotājiem, nav iedarbīgs. Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītājas vietnieks Raimonds Koņuševskis stāsta, ka valdībai ir dots laiks līdz decembrim novērst nepilnības. Pretējā gadījumā nav izslēgta Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā.

Galvenā problēma ir tā, ka likumdevējs izklaides troksni nav noteicis kā atsevišķu trokšņa veidu, proti, nav noteicis prasības, lai to samērotu ar iedzīvotāju tiesībām uz naktsmieru.

Pretrunas starp diviem finanšu nozares pārstāvjiem (finanšu ministru Arvilu Ašeradenu un Saeimas Nodokļu politikas komisijas vadītāju Jāni Reiru) var traucēt priekšlikumu izstrādei, veidojot nākamā gada budžetu. Tā intervijā izsakās Saeimas deputāts no "Apvienotā saraksta", bijušais Iekšlietu ministrs, arī bijušais premjerministrs Māris Kučinskis.

Tās esot abu "Jaunās vienotības" politiķu iekšējas domstarpības, bet uz ārpusi tas izskatoties slikti, jo uzņēmēji prognozē un gaida nākamā gada budžetu. Finanšu ministrs piedāvā palielināt pievienotās vērtības nodokli par vienu procentu, bet Nodokļu komisijas vadītājs teic, ka tam nebūs atbalsta Saeimā.

Pirmdien amatu pameta kultūras ministre Agnese Logina, nu jau mums ir cita ministre – Agnese Lāce. Rīgā uzmanības starmešos nonācis Grīziņkalns. Iedzīvotāju biedrība pat vērsusies tiesā pret Rīgas domi. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, Latvijas TV žurnāliste Odeta Kronberga un portāla "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.

Kultūras darbinieku labklājība, sabiedrības saliedēšana un valsts valodas aizsardzība arī turpmāk būs Kultūras ministrijas prioritātes. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja jaunā kultūras ministre, līdzšinējā parlamentārā sekretāre Agnese Lāce no „Progresīvajiem”.

Apstākļos, kad valsts budžeta prioritātes ir iekšējā un ārējā drošība un pārējām jomām jau dots signāls par papildu naudas nedabūšanu, Lāce līdzīgi kā citi ministri norāda, ka arī kultūras nozarē ir daudz ar drošību saistītu lietu. Taču pārskatīšot arī jau pieejamo naudas maku.

Saeima galīgajā lasījumā pieņēmusi likumu par smagās finanšu grūtībās nonākušās Rēzeknes pilsētas domes atlaišanu. Taču to Satversmes tiesā apstrīdēt ir gatavi līdzšinējās Rēzeknes koalīcijas deputāti, kuri šo procesu dēvē par politisku izrēķināšanos. Savukārt Saeimas Juridiskais birojs likumā atspoguļotās budžeta nekārtības neuzskata par pietiekamiem argumentiem juridiski pamatotai domes atlaišanai.

Rēzeknes domes atlaišanu rosināja, ņemot vērā kavēšanos pieņemt pašvaldības budžetu ar samazinātiem izdevumiem. Šāda nepieciešamība radās, jo plaša atpūtas kompleksa būvniecības izmaksu dēļ pašvaldība iedzīvojās pamatīgās problēmās, draudēja nespēja nodrošināt pamatpakalpojumus izglītības, sociālajā un citās jomās. Rēzeknes valdošā koalīcija centās panākt pašatlaišanos, neapmeklējot vairākas sēdes pēc kārtas. Šī pieeja mainījās, kad 5 miljonu eiro aizņēmuma saņemšanai no Valsts kases pašvaldība sāka izpildīt Finanšu ministrijā izveidotās stabilizācijas komisijas uzdevumus.

Pavasarī ar novēlošanos pieņēma Rēzeknes pašvaldības budžetu, kurā daļa izdevumu mazināti. Uz sadrumstalotu un nepārskatāmu budžeta grāmatvedības un veidošanas procesu norādīja arī Valsts kontrole.

Saeimas Juridiskais birojs šī likumprojekta anotācijā atspoguļotajās budžeta procesa nekārtībās nesaskatīja juridiski pietiekamu pamatojumu pašvaldības domes atlaišanai. Tomēr Rēzeknes domes atlaišanas likumprojekts, ko Saeimas vairākums šodien atbalstīja, nav mainīts ne par zilbi.

Par Rēzeknes domes atlaišanu balsoja "Jaunās Vienotības", Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības, Progresīvo deputāti, kā arī pie frakcijām nepiederošie Oļegs Burovs, Aleksandrs Kiršteins, Igors Rajevs. Pāris deputāti atturējās, bet pret bija "Stabilitātei", Latvija pirmajā vietā un Zaļo un zemnieku savienības deputāti.

Vienlaikus Rēzeknes domes vadība visu šo procesu turpināja dēvēt par politisku izrēķināšanos. Līdz ar šo balsojumu Saeimai jārēķinās ar lietu Satversmes tiesā. Rēzeknes pašvaldības līdzšinējās vadības vārdā to iesniegs pirms dažiem mēnešiem domes priekšsēdētāja amatā ievēlētais Aleksejs Stecs no partijas "Kopā Latvijai".