Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā.

Priekšvēlēšanu posms Latvijā: valdības krišana un jaunas valdības veidošanās aprises, un ārējā apdraudējuma konteksts. Kas ir šī politiskā tirgošanās, kas ir atbildīga rīcība šajā kontekstā un kādēļ tas viss notiek tieši pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām? 

Tu jau vairāk nekā 30 gadus vēro politiskos procesus. Vai tam, kas šobrīd notiek, ir kaut kādas analoģijas ar to, kas jau ir bijis pēdējo 30 gadu vēsturē?

Aivars Ozoliņš: Gluži šādu valdības krišanu, ka premjerministre kopā ar vienu koalīcijas partneri paši nogāzt valdību, tādu es īsti neatceros. Bet citādi jau tas politisko spēku salikums nav nekas oriģināls, vienīgi partiju nosaukumi ir citādi un birkas, ko viena otrai piekar, mazliet mainās. Bet partiju struktūra Saeimā atspoguļo apmēram to pašu vēlētāju struktūra, kas mainās lēnāk nekā partijas.

Vai kaut kādā ziņā Latvijas demokrātija ir apdraudēta, ja pusgadu pirms vēlēšanām ... Šis process neizskatās īpaši atbildīgs, no vienas puses.

Aivars Ozoliņš: Demokrātija nav apdraudēta. Tas būtu pārspīlēti. Nav noticis nekas dramatisks vai traģisks. Bijuši neveikli politiski gājieni, kas noveduši pie pašiem spēlētājiem negaidīta rezultāta. Es neapgalvotu, ka būtu apdraudēta demokrātija. Redzēsim, kā būs pēc vēlēšanām, kāds būs politisko spēku salikums. Kaut gan man šķiet, ka nekas traģisks arī nenotiks. Un, protams, visādi lielie pavērsieni, ko mēs visu laiku, šos 30 gadus, cenšamies nepieļaut, ir vienkārši prokremliska valdība. Diezin vai tāda būs arī pēc šīm vēlēšanām.

Ja atgriežamies pie šīs 30 un vairāk gadu terminoloģijas, par kuriem spēlētājiem tev vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko viņi dara Latvijas politiskajā sistēmā?

Aivars Ozoliņš: Var minēt vairākus. Ir skaidrs, ko dara "Jaunā Vienotība", ir skaidrs, ko dara Nacionālā apvienība, un ir skaidrs, ko dara "Latvija pirmajā vietā" ar Aināru Šleseru. Kā jau es teicu, struktūra ir līdzīga, kā ir bijusi, kaut gan partiju nosaukumi ir mainījušies mazliet. 

Ir daļa vēlētāju, kuri vēlētos Kremlim draudzīgāku valdību. Tos pārstāvēja "Saskaņas centrs", tad "Saskaņa", tagad lielāko daļu ir pārņēmis Ainārs Šlesers. Mazāko, radikālāko ... tagad būs Jūlija Stepaņenko ar "Jaunlatviešiem". Bet struktūra ir tā pati. "Suverēnā vara" un "Jaunlatvieši" ir paņēmuši to, kas bija Ždanokai, kas bija Rosļikovam, bet lielāko daļu paņēmis Šlesers. Viņš vēl arī paņēmis tos, kuri bija balsojuši par Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu savulaik. Tos, kuriem vienmēr viss ir slikti. Nekā principiāli jauna tajā salikumā nav. Ir mainījies šo partiju apzīmējums. Kādreiz prokremlisks bija sinonīms kreisam. "Saskaņa" – tie bija prokremliski, tātad kreisi. Tagad prokremliski ir "Latvija ir pirmajā vietā", bet viņi pēkšņi ir labēji. Tas ir tāds interesants pavērsiens. Bet citādi nekas principiāli jauns nav.

Pirms dažiem mēnešiem tu teici kādā no žurnāla "Ir" raidierakstiem, ka nākamās vēlēšanas būs par drošību.

Aivars Ozoliņš: Par drošību. Kamēr ir karš, kamēr mums blakus ir agresīva impērija, no kuras var sagaidīt jebkādus iracionālus izlēcienus, drošība, protams, ir pats pirmais.

Bet vai tas, kā notika valdības krišana vai notiek valdības sastādīšana, ir iemesls veidot vēlēšanu procesu, kurš ir par drošību?

Aivars Ozoliņš: Protams, valdības krišana sanāca par drošību. Siliņa gribēja izdarīt labāk, lai ir drošība, nomainīt aizsardzības ministru, kurš acīmredzami netika galā ar saviem pienākumiem. Bet izdarīja to tik neveikli, ka valdība krita. Tas bija viss par drošību, kas nenāca par labu drošībai. Bet šī būs viena no divām lietām, kas Kulberga valdībai būs jāizdara, būs jāsakārto aizsardzības lietas pēc iespējas ātri.

Piecos mēnešos var ļoti daudz izdarīt tajā jomā. Nevar izdarīt visu. Kā man stāstīja – "nevarēs jau uzreiz nosusināt to purvu, kas tur palicis pēc Mūrnieces un Sprūda", bet tur ir konkrētas lietas, kuras var izdarīt.

Un otra konkrēta lieta, kura arī būs šai valdībai jārisina, tas ir "airBaltic". Skaidrs, vai viņi atdos vai neatdos to 30 miljonu aizdevumu, viņiem vajadzēs naudu vēl, un tad valdībai nu būs izvēle – ļaut bankrotēt nacionālajai aviosabiedrībai vai atkal to atbalstīt.

Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām.

Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu.

Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas.

Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu.

Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija.

Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Valkas novadam ir nepieciešami papildus līdzekļi no valsts. Tā uzskata Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Intervijā Latvijas Radio Kaminskis skaidroja, ka finanšu grūtībās ir arī citas pašvaldības, bet ar Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu vien šo problēmu nevar atrisināt. Turklāt Valkai ir īpaša situācija.

"Valka ir vieta, kur cilvēki faktiski ir deklarējušies Igaunijā, ap 1000 iedzīvotāju, bet dzīvo Valkā. Ja viņi arī nevienu centu neiemaksātu iedzīvotāju ienākuma nodokli, nekādi ieņēmumi nebūtu, arī tad Valkas novads saņemtu vairāk līdzekļus, kas varbūt būtu šī iztrūkuma segums," norāda Kaminskis. "Protams, ir jautājums par komunālajiem parādiem, kas Valkas novadam jārisina. Protams, ir dažādas situācijas, kas jāatrisina, bet Valkas novads ir īpašā situācijā, un tāpēc arī šis risinājums ir vajadzīgs. Nav jau tikai Valkas novads. Mēs vairāku gadu garumā jau runājam, ka tās pašvaldības, kas iemaksā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā ir septiņas pret pārējām 35, kas ir saņēmējas. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds nevar būt pašpalīdzības kase, ir valsts līdzdalībai jābūt, un tas ir viens no risinājumiem."

Jaunajā valdībā ir sadalītas atbildības jomas, taču iespējamos ministrus nosauks rīt, 26. maijā. Tā šodien pēc abu tikšanās paziņoja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un premjera amata kandidāts Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta”. Katrai no jaunās koalīcijas partijām – “Apvienotajam sarakstam”, Nacionālajai apvienībai, Zaļo un Zemnieku savienībai un “Jaunajai Vienotībai” – pienāksies četri ministru portfeļi.

Lai arī publiski valdības sastāvu skaidri uzzināsim vien rīt pusdienlaikā, jau šobrīd iezīmējas iespējamie ministri, kurus gan partijas apstiprina publiski, gan var noskaidrot, tā teikt, neoficiālos ceļos.

Viedokli izsaka domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un Latvijas Darba devēju asociācijas vadītājs Andris Bite.

Par topošu valdību uzklausām arī iedzīvotāju domas.

Pagājušā nedēļā Okupācijas muzejā notika diskusija par kaislībām, kas virmoja trimdas paaudžu starpā 70. gados. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieskicējam, kādi bija tie karstie temati agrāk, bet kādi jutīgie jautājumi ir šodienas diasporas dažādu paaudžu vidū.

Raidījumā diskutē Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Selga Liepiņa, žurnālists un publicists Juris Kaža, Ginta Ose, kura jau 20 gadu dzīvo Milvokos, Amerikas Savienotajās Valstīs, ir turienes latviešu luterāņu baznīcas valdē, darbojas arī biedrībā "Eņģeļa sirds", kas organizē ziedojumu vākšanu Amerikas latviešu vidū, lai atbalstītu talantīgus bērnus Latvijā, un Amerikas Latviešu apvienības informācijas nozares vadītāja un Oregonas latviešu biedrības priekšsēdētāja Ieva Dekstere.

--

20. maijā Latvijas Okupācijas muzejā notika diskusiju “Vai kultūras sakari bija svarīgi – vai bīstami? Skats no trimdas jauniešu viedokļa”.

1970. gados jauniešu vēlme saprast Latviju bieži kļuva par konflikta avotu trimdas sabiedrībā. Daļa jauniešu pameta trimdas sabiedrību, vecākā un jaunā paaudze bieži nesarunājās, bija skarbas vārdu apmaiņas. Daļu sabiedrības apmeloja. Vecākā paaudze baidījās, ka kontakti ar Latviju varētu nozīmēt okupācijas pieņemšanu, savukārt jaunākā paaudze meklēja veidus, kā veidot saikni ar Latviju. Tas bija politiski un emocionāli pretrunīgs jautājums trimdā, jo skāra gan okupācijas neatzīšanu, gan attiecības ar Latvijā palikušajiem cilvēkiem.

Diskusijā plašāk pievērsās nevis par kultūras sakariem kā oficiālai PSRS/ LPSR politikai, bet gan tam, kādas bija to sekas trimdas sabiedrībā. Padomju vara šos sakarus izmantoja arī kā ietekmes instrumentu. Tā gribēja parādīt, ka Latvijā viss ir “normāli”, ka okupācijas nav, ka latvieši ārzemēs var mierīgi sadarboties ar Padomju Latviju. Tādēļ kultūra reizēm kļuva par politikas lauku. Sakari kļuva par “indi” trimdas sabiedrībā.

Ukraina arvien sekmīgāk uzbrūk Krievijai, un mēs piedzīvojam šī kara blaknes. Par to, kā stājamies pretī jaunajiem izaicinājumiem pieaugošo draudu ēnā, Krustpunktā runājam ar bijušo aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, tagad uzņēmēju Jāni Garisonu.

Rīgas dome izstrādājusi iedzīvotāju rīcības algoritmus dronu apdraudējuma gadījumos. Pašvaldība gan norāda, ka līdzi šim Rīgā nav konstatēts kāds gaisa apdraudējums, bet ņemot vērā biežos incidentus Latvijas novados, vietvara aktualizējusi rīcības plānus. Algoritms sadalīts trīs posmos – sagatavošanās, rīcība brīdinājuma gadījumā un rīcība tieša apdraudējuma gadījumā. Un šis algoritms domāts tieši īslaicīgiem incidentiem, nevis kara apstākļiem. 

Lai iedzīvotāji zinātu, kā rīkoties gaisa apdraudējuma un trauksmes gadījumos, Rīgas pašvaldība aicina iedzīvotājus jau iepriekš izvērtēt drošākās patveršanās vietas mājās, darbā un ikdienas gaitās, pārrunāt rīcību ārkārtas situācijās arī ar ģimenes locekļiem, kā arī sagatavot pirmās nepieciešamības somu ar medikamentiem, ūdeni, lukturīti, pārnēsājamo bateriju telefona uzlādei, skaidru naudu un dokumentu kopijām. Savukārt, kā jārīkojas, ja tiek saņemts šūnapraides paziņojums par iespējamu apdraudējumu, stāsta Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejas vadītājas Ģirts Lapiņš no Nacionālās apvienības.

Jaunā valdība top, četras partijas tagad mēģina sadalīt atbildības sfēras. Amatu ir pametis Valsts kancelejas vadītājs. Tikmēr aizejošā premjere ir aicinājusi pārskatīt draudu līmeņa pakāpes. Dronu dēļ pat nākas pārtraukt centralizētos eksāmenus skolās.

Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.

Nevis deldēt bikses, bet rādīt un stāstīt, ko dara. Tā savu dalību debatēs raksturo viens no 14. Saeimas aktīvākajiem debatētājiem. Saeimas debates ir viena no redzamākajām parlamenta darba daļām, taču – cik liela nozīme tām ir realitātē? Vieni deputāti tribīnē kāpj vairākus simtus reižu, bet citi debatēs nav runājuši ne reizi visa sasaukuma laikā. Turklāt visaktīvākie debatēs lielākoties ir opozīcijas politiķi, kuriem tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā kļūt pamanāmiem sabiedrībā. Kuri 14. Saeimas deputāti debatēs bijuši visaktīvākie, un vai bieža kāpšana tribīnē nozīmē arī lielāku atpazīstamību? 

Saeimas debates ir kā parlamenta diskusijas, kur deputāti no tribīnes aizstāv savus priekšlikumus, kritizē, argumentē “par” vai “pret” un mēģina pārliecināt gan kolēģus, gan sabiedrību. Tās ir viena no redzamākajām Saeimas darba daļām, īpaši opozīcijai, kurai debates bieži ir galvenais veids, kā publiski paust savu viedokli un kritizēt valdību.

Saeimas kārtības rullis nenosaka, cik bieži deputātam debatēs ir jāpiedalās, tāpēc vieni tribīnē kāpj simtiem reižu, bet citi – ne reizi visa sasaukuma laikā.

Līdz šī gada 1. maijam 14. Saeimā visaktīvākais debatētājs bijis Artūrs Butāns no Nacionālās apvienības, kurš deputāta amatā ir kopš 2022. gada (1. novembra). Nepilnu četru gadu laikā viņš debatēs uzstājies 314 reizes. Visbiežāk runājis par valsts iekšējo un ārējo drošību, migrācijas politikas un nacionālās identitātes jautājumiem. Tāpat runājis par valsts budžetu, uzņēmējdarbību un bieži iesaistījies debatēs par valdības darbu, paužot arī kritiku.

Bet vai aktīva debatēšana nozīmē arī lielāku atpazīstamību sabiedrībā?

Noliktava nosauc jauno ministru kabinetu. 

 

0:00 Ievads: sūtiet ieteikumus. 

4:16 Kas sāp: Elīnai sāp cilvēku lētticība, Uldim - Biķernieku mežs bez miskastēm, bet Jānim - bezjēdzīgā dzīve bez labajiem makaroniem. 

18:24 Smagās ziņas: mums būs jauna valdība; dronu uzlidojumi nebeidzas; Ogres novada tēriņi. 

1:14:27 Vieglās ziņas: recepte pret paģirām. 

 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem!