Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītāju Juri Pēkali par diplomātiju, miera sarunu konsekvencēm Ukrainā un Latvijas rīcības scenārijiem.
Putins 15. maijā Stambulā bija piedāvājis sarīkot tiešas sarunas ar Ukrainu par kara izbeigšanu. Sabiedrotie - ASV, Ukrainas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Polijas līderi tikšanās laikā Kijivā ierosināja 30 dienu beznosacījuma pamieru no pirmdienas un, ja Krievija tam nepiekritīs, solīja palielināt jaunas sankcijas pret Krieviju un arī militāro atbalstu Ukrainai.
"The Economist" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka 9. maijā, kad Putins svinēja Uzvaras dienu Sarkanajā laukumā, atzīmējot nacistiskās Vācijas sakāvi, tad kādreiz šajā parādē piedalījās arī Krievijas sabiedrotie Otrajā pasaules karā. Šodien Putins vēršas pret šiem sabiedrotajiem, kas ir jauna pasaules kārtība.
"Pieaugot bojāgājušo skaitam Ukrainā, mēs skaidri redzam, ka Putina kara mērķis, lai attaisnotu Krievijas zaudējumus, ir kļuvis vēl lielāks. Tas, kas sākās kā īpaša militārā operācija kaimiņos, ir kļuvis par Krievijas eksistenciālu cīņu pret tālākiem ienaidniekiem." Tā raksta "The Economist". Tā ir dziļa pārmaiņa.
Kādas ir jaunā Aukstā kara diplomātiskās attiecības, kāda ir šo attiecību specifika, par to saruna ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautiskās politikas direkcijas vadītāju Juri Pēkali.
"The Economist" ievadraksts pagājušajā nedēļā saucās "Ko Putins grib?". Kāda ir jūsu versija pēc tā, kā viņš risina sarunas, ko viņš grib?
Juris Pēkalis: Manuprāt, Putina mērķi nav mainījušies kopš kara sākuma. Es domāju, ka Putina mērķi nav tikai par teritoriju, par Ukrainu, bet plašāk - par Eiropas drošību. Tas virsmērķis, ko mēs redzam viscaur ne tikai pēdējos trīs un vairāk gados, bet arī pirms tam, ir šķelt sabiedrotos un mazināt ASV klātbūtni Eiropas drošībā. Izstumt ASV, un attiecīgi paplašināt savas imperiālās ambīcijas.
Skaidrs, ka šodien Putins redz pasauli un mēģina izcīnīt Krievijai tiesības noteikt savu kaimiņvalstu likteni. Un tas ir tas, par ko viņš cīnās. Tā nav tikai cīņa par kvadrātkilometriem Ukrainā, bet tā ir cīņa par lielvaras statusu. Putins redz, ka lielvarai Krievijai pienākas noteikt kaimiņvalstu statusu. Ja tāda iespēja Krievijai nav, tad tā vairs nav lielvara.
Henrijs Kisindžers uzskatīja, ka diplomātijā impērijas ir tās, kuras veido šo pasaules kārtību pēc tā, kā viņām gribās. Tā ir reālpolitika. Kā tas ir šobrīd, ja šo Kisindžeru tēzi attiecinātu uz to, kas notiek? Ko Kisindžers teiktu par to, kas ir tagad?
Juris Pēkalis: Es domāju, viņš to raksturotu tā, kā tas reāli arī notiek - ir lielvaru sāncensība.
Iespējams, ka tās ir divas lielvaras, atkarībā no tā, kurš to definē. Ja mēs skatāmies no ASV viedokļa, daudzi pētnieki ASV redzētu divas lielvaras - ASV un Ķīnu. Viņi šeit neredzētu Krieviju kā lielvaru. Ja mēs skatāmies no Krievijas viedokļa, Krievija noteikti redz sevi starp trim lielvarām kā līdzvērtīgi partneri, kam ir tiesības uz šo sāncensību.
Es domāju, tad vēl arī nāk iekšā Eiropas politiskās ambīcijas, kuras Eiropa vēl šobrīd nav spējīga pietiekami īstenot, bet pilnīgi noteikti ir ambīcijas Eiropai spēlēt daudz aktīvāku lomu un daudz lielāku lomu globālajā politikā. Bet tas cipars, cik daudz lielvaru ir, nav viennozīmīgs.
Vai mēs šī brīža situāciju kaut kādā ziņā varam salīdzināt ar to, kā savulaik Staļina sabiedrotie, kuri šobrīd ir Putina ienaidnieki, rīkojās pēc Otrā pasaules kara, kā risina mūsdienu situāciju?
Juris Pēkalis: Pēdējo simts gadu laikā nekas daudz tādā ziņā nav mainījies mūsu vērtējumā par Krieviju. Krievija izgājusi kaut kādam attīstības ceļam, bet principā var teikt, ka ir atgriezusies pie 100 gadus senas vēstures.
Aukstā kara sākumā ASV diplomāts Kenans definēja ASV politikas pamatus iepretim Padomju Savienībai. Arī toreiz viņš runāja par Krievijas vēlmi izplesties tik tālu, cik tai dod. Tiklīdz Krievija sastopas ar pretestību, tā apstājas. Respektīvi, toreiz viņš definēja nepieciešamību ar noteiktu politiku, ar spēku iegrožot spēju izplesties, Krievijas spēju izplatīt savu negatīvo, savu agresīvo politiku. Mēs šobrīd esam tieši tādā pašā situācijā. Mums ir nepieciešams dot Krievijai pretspēku, parādīt Krievijai robežas un iegrožot tās agresīvo politiku. Tādā ziņā - jā, nekas nav mainījies.
Vai atšķiras diplomātiskā stratēģija attiecībās ar ASV un Eiropas Savienību pēc Trampa pa ievēlēšanas?
Juris Pēkalis: Jāņem vērā, ka mēģinām nodalīt attiecības ar Eiropu un attiecības ar ASV, ir jāsaprot, kādā vidē mēs runājam un kā izskatās tā drošības arhitektūra, kas garantē mūsu drošību. Tā drošības arhitektūra ir daudzslāņaina gan saturiski, gan arī ģeogrāfiski. Ir starptautiskās tiesības, principi, kā robežu neaizskaramība, ir kaut kādi bruņojuma kontroles elementi. Tie varbūt ir divi slāņi, ko Krievija ar savu rīcību pēdējās desmitgadēs ir mēģinājusi graut, un daļēji mēs varam teikt, ka nu tā uzticība tam ir zudusi. Vismaz mēs varam teikt, tik tālu, ka neitrālas valstis pie Krievijas robežām vairs neredz, ka tā arhitektūra strādā īpaši Eiropas kontinentā. To mēs redzam pēc Somijas, Zviedrijas rīcības, pametot savu neitralitātes politiku un strauji iestājoties NATO. To mēs redzam pēc Ukrainas vēlmes būt saistītai ar NATO un un Eiropas Savienību. To pašu mēs varam teikt par Moldovu un citiem.
Vēl viens slānis ir alianses, kolektīvās aizsardzības alianse. Es runāju par NATO. Eiropas drošība, transatlantiskās telpas drošība, mūsu aizsardzība, mūsu drošības arhitektūra - tas ir pamats. No tāda viedokļa, ja mēs skatāmies uz attiecībām ar Eiropu un ASV, tur nav nekādu izmaiņu. Mēs joprojām esam saistīti ar kolektīvās aizsardzības līgumu, ar Vašingtonas līgumu. Mēs esam visi NATO sabiedrotie, un mums nav šaubu par saistībām vienam pret otru. Arī pēc Trampa ievēlēšanas.
Mēs esam izgājuši tādam virpulim, tai skaitā mediju telpā, mēģināja pieķerties klāt katram kādam vēstījumam no Baltā nama un mēģināja interpretēt, demonstrēt kā šķelšanos starp sabiedrotajiem, lai gan patiesībā gan publiski, gan arī mēs redzam to divpusējā dialogā pie NATO galda, nekas sabiedroto attiecībās iepretim piektajam pantam, iepretim drošībai nav mainījies. Mēs joprojām no Eiropas viedokļa redzam ASV un Kanādas, Ziemeļamerikas iesaisti Eiropas drošībā kā kritiski svarīgu. Un tieši tāpat ASV un arī Kanāda redz attiecības ar Eiropas sabiedrotajiem kā kritiski svarīgas viņu drošībai.
Kas ir mainījies? ASV iespēju robežas. Pirms mirkļa runājām par ASV kā vienu no lielvarām globālajā sāncensībā ar vienu vai vairākām lielvarām, tad šodien paši amerikāņi arvien vairāk runā par to, ka viņu spējas ir ierobežotas tādā ziņā, ka viņi nav spējīgi tik daudz resursu veltīta tam, lai saglabātu tādu galvas tiesas pārākumu pār visiem potenciālajiem sāncenšiem un atrisinātu visas drošības problēmas. Tāpēc šīs attiecības NATO aliansē arvien vairāk redz tādas, kur Eiropā un arī Kanāda spēj sniegt arvien lielāku ieguvumu. Un tā ir tā debate, kuru mediji mēģina pasniegt par kādu šķelšanos.
Juris Pēkalis ir Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautiskās politikas direkcijas vadītājs. Kopš 1996. gada atrodas diplomātiskajā dienestā, bijis Latvijas vēstniecības ASV vadītāja vietnieks, savulaik vadījis Eiropas lietu departamentu, bijis arī Saeimas priekšsēdētājas ārlietu padomnieks.
