Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā.
Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē?
Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat?
Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto.
Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis.
Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd.
Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā.
Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu?
Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag.
Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu.
Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela.
Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat?
Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība.
Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents.
