Lai Rīga saglabātos latviska, tai jāpievieno Mārupe un Stopiņi – tā domā bijušais politiķis Dzintars Ābiķis. Saeimā viņš pavadījis ceturtdaļgadsimtu un vēlētāju aģitēšanai arī reiz ielavījies padomju kara rūpnīcā. Kas viņam tagad nepatīk ziņās un kāpēc skolēni viņu savulaik iesaukuši par Rembo – saruna ar Dzintaru Ābiķi Laikmeta krustpunktā.
Nākamais būs Saeimas vēlēšanu gads un mūsu šodienas raidījuma viesis par deputāta darbu un Latvijas politiku var pastāstīt ļoti daudz. Viņš kā Augstākās Padomes deputāts 1990. gada 4. maijā balsoja par mūsu valsts neatkarības atgūšanu un tā arī palika Saeimas namā 24 gadu garumā.
Ja kāds no pašreizējiem Saeimas deputātiem viņam vaicātu, kas ir jādara, lai es savu deputātu krēslus saglabātu, Dzintars Ābiķis atbildētu, lai atkārtoti ievēlētu politiķiem jābūt trim galvenajām īpašībām. Pirmā ir godīgums, otrā – kaut kam jābūt galvā, turklāt jācenšas mācīties klāt. Trešā lieta – nekādā gadījumā nedrīksti kļūt iedomīgs un augstprātīgs. Tāda bijusi viņa formula, lai tik ilgus gadus saglabātu vēlētāju uzticību. Bet ne jau tikai politika ir visa viņa dzīve, arī darbs skolotāja amatā un paša skolas gaitas Ventspilī.
Jānis Lagzdiņš, arī jūsu kolēģis daudzu gadu garumā Saeimā, raidījumā teica, ka nākot uz Radio namu, viņš Saeimas namam esot metis līkumu. Viņš vairs nekad parlamentā nav iegājis, kopš noslēdzis savas deputāta gaitas. Kādas jums ir attiecības ar Jēkaba ielas namu tagad?
Dzintars Ābiķis: Esmu bijis laikam divas reizes. Vienreiz uz bibliotēku. Es gribēju vienu grāmatu paņemt. Un otrreiz, kad mūs aicināja 4. maijā. Kādas pāris reizes esmu bijis, bet speciāli līkumus nemetu.
Godīgums un nekļūt iedomīgs. Kā ir ar šīm īpašībām šībrīža Latvijas politikā?
Dzintars Ābiķis: Brīžiem izskatās, ka ne vienmēr tā īsti ir ar ieklausīšanos viedoklī. Tad, kad es biju deputāts, es caurmērā divas reizes mēnesī rīkoju deputātu pieņemšanas novados. Tādā veidā es varēju daudz ko uzzināt, kas uz vietas notiek un ko cilvēki domā. Šobrīd es zinu, ka ir deputāti ļoti aktīvi sociālajos tīklos, bet arī es savā Līgatnē un daudz kur citur Latvijā, runājot ar cilvēkiem, neesmu pamanījis, ka deputāti būtu bieži viesi novados un tā turētu pulsu uz rokas. Bet, protams, arī tādi noteikti ir Saeimā, jo es jau visur neesmu klāt un visu nezinu.
Jūs jau minējāt, ka šis ir sociālo tīklu un interneta laiks, un par to mēs arī runājām ar Jāni Lagzdiņu. Ka šobrīd nav tik daudz svarīgas idejas un darbi, kā tas troksnis, kuru tu radi internetā, lai tevi pamana no Saeimas tribīnes.
Dzintars Ābiķis: Kādreiz cilvēki ieguva informāciju ar masu mediju starpniecību, un tomēr žurnālisti bija pārsvarā atbildīgi cilvēki. Tagad Latvijā ir desmitiem tūkstošu un pat vēl vairāk mediju, jo katrs var būt medijs un tagad jau – un nākotnē noteikti vēl stipri vairāk – kļūs vēl trakāk, ka medijs ir arī mākslīgais intelekts, ka ir iespējams parādīt cilvēku, kurš atbilst viņa īstenajam veidolam, ielikt viņa mutē ar viņa runas izteiksmi kādus vārdus un sludināt absolūti nepieņemamas lietas. Šajā gadījumā es gribēju aicināt, ja kāds mani klausās, tomēr ieklausīties medijos un, pirmkārt, sabiedriskajos medijos.
Kad jūs bijāt deputāts, arī jau bija internets un sākās sociālie mediji.
Dzintars Ābiķis: Tas jau bija sākums.
Kā jūs redzat, kā visi šie tīkli ir izmainījuši politiku, politiķus un viņu saiti ar vēlētājiem?
Dzintars Ābiķis: Pie tām trīs īpašībām, ko jūs sākumā minējāt, ko es kādreiz esmu teicis, kam būtu jāpiemīt deputātam, ir vēl viena ļoti būtiska īpašība – ir jābūt drosmei. Jo kāds gudrs cilvēks ir teicis, ja nemaldos, apmēram tā – ja tu mantu esi zaudējis, neko tu neesi zaudējis, sāc atkal apdomāties un mantu no jauna krāt. Ja tu godu esi zaudējis, tad daudz esi zaudējis, bet, ja tu drosmi esi zaudējis, tad tu visu esi zaudējis, labāk, ja nebūtu piedzimis.
Kādā ziņā jūs domājat šo drosmi?
Dzintars Ābiķis: Deputāti baidās pieņemt nepopulārus lēmumus. Lēmumus, kas ir ļoti vajadzīgi, bet kas varbūt ir nepopulāri, jo viņi zina, ka sociālos tīklos dabūs simtkārt, tūkstoškārt pa galvu. Un tas, protams, ir slikti. Un tas bailīgums ir sevī jāpārvar. Es varu vienu piemēru pateikt. Esmu runājis ar praktiski visiem šobrīd nozīmīgākajiem politiķiem par vienu tēmu. Mēs zinām, ka Rīgas iedzīvotāju skaits strauji sarūk un sarūk uz tā rēķina, ka ļoti daudzi, it īpaši latvieši, pārceļas uz Pierīgu, jo neviens īsti vairs negrib dzīvot Pļavniekos un Ķengaragā. Jūs pats, man liekas, esat no Ķengaraga. Un tā atmosfēra tur varbūt nav tā pati pievilcīgākā. It īpaši latvietis grib savu stūrīti, savu māju, un desmitiem tūkstošu jau ir pārcēlušies ārpus Rīgas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās, kad turpināsies tā svārsta politika – vai nu vinnēs tie, kas skatās uz Maskavu, vai tie, kas uz rietumiem – šīs ārpus Rīgas esošo balsis var būt izšķirīgas. Un Rīgā, tāpat kā Viļņā, kur citu iemeslu dēļ ir aktuāli nepieciešama teritoriālā reforma. Mārupe ir kā gabaliņš izkosts no Rīgas, ja paskatās kartē. Vecāķi ir piecreiz tālāk no Rīgas centra nekā Mārupe. Trīsreiz tālāk no Rīgas centra ir Bolderāja. Skaidrs, ka būtu ļoti vēlams, lai Rīgas vēlēšanās varētu balsot arī tie, kas ir pārcēlušies, kas strādā Rīgā, tie latvieši. Pirmkārt, latvieši, es domāju. Lai arī nākamā dome būtu latviska – tas šajos krīzes gados ir ārkārtīgi nozīmīgi, ārkārtīgi svarīgi.
Un ko jums atbild šī brīža politiķi?
Dzintars Ābiķis: Viņi saka – jā, bet viņi zina, ka tas būs nepopulāri. Ka mārupieši brēks kā traki. Ka tie, kas dzīvo otrā pusē Juglas ielai uz Ulbrokas pusi, kas šobrīd ir Stopiņu pagasts, kuru arī būtu jāpievieno Rīgai, ka arī viņi bļaus kā traki. Viļņa to izdarīja ekonomisku apsvērumu dēļ, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Viļņa kļuva lielāka par Rīgu un kāpēc varbūt tās ekonomika labāk attīstās.
(..)
Kā jūs redzat, kāda varētu būt nākamā Saeima?
Dzintars Ābiķis: Nākamā Saeima varētu būt ļoti dažāda. Un vēl var būt visādi pavērsieni, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no starptautiskās situācijas šobrīd. Vissliktākais, manuprāt, ir tas…
Es nezinu, vai jūs esat redzējis Rolanda Kalniņa padomju okupācijas laikā aizliegto filmu "Četri balti krekli", kur bija runa par to, ka tos kreklus var mainīt, bet ar to sirdsapziņu jau tā ir, kā ir. Nevar mainīt sirdsapziņu, tāpat kā četrus baltus kreklus. Pēdējā laika notikumi, kad Zemnieku savienība pēkšņi kaut kāda politiska izdevīguma dēļ mainīja krasi savu politisko uzstādījumu vienā jautājumā, kas tiek ārprātīgi diskutēts pēdējā laikā. Ka pēkšņi viņi mainīja savu uzstādījumu, mainīja savus uzskatus, Manuprāt, viņi galīgi izgāzās. Tā nedrīkst darīt.
Par ko jums ir satraukums, domājot, kāds varētu būt vēlēšanu iznākums?
Dzintars Ābiķis: Satraukums šobrīd man lielāks ir, domājot kopsakarībās par situāciju visā pasaulē. It īpaši par situāciju, kas saistās ar Ukrainu, ar Trampa politiku. Mēs esam ļoti mazi uz tās politiskās skatuves. Un mums, pieņemot jebkuru lēmumu, - arī Stambulas konvencijas sakarībā pēdējo lēmumu - vienmēr ir jāpatur prātā, ka mēs bez saviem sabiedrotajiem uz pasaules kartes neesam nekas. Mums ir jābūt ciešā sazobē ar saviem tuvākajiem domubiedriem. Ar to ir jārēķinās. Es ļoti ceru, ka nākamā Saeima būs uz rietumiem orientēta un ka populisti netiks pie varas un tie, kas skatās uz Maskavu.
Daudz mums ir tādu, kas skatās uz Maskavu?
Dzintars Ābiķis: Pietiekoši. Katrā ziņā vairāk nekā jebkurā citā Eiropas Savienības valstī, jo tas izriet no mūsu katastrofālās okupācijas sekām. Es esmu bijis pilnīgi visās Eiropas valstīs, izceļojies ar mazu mugursomu plecos gan vienatnē, gan kopā ar dzīvesbiedri, gan ar mazbērniem. Krustām šķērsām. Tik ārprātīgi sabojāta, es nebaidos teikt vārdu - sačakarēta zeme, kāda ir Latvija, gan kaut vai tīri vizuāli, gan arī mentāli, nav otras tādas valsts Eiropā. Nav. Tāpēc mums ir jābūt ārkārtīgi gudriem un stipriem. Jācenšas būt stipriem.
