Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā.

Cik bieži jūs esat Latvijā? Latvija jums droši vien ir labi zināma vieta.

Vladislavs Heraskevičs: Jā, Latvija ir ļoti tuva manai sirdij, un patiesībā mana skeletona karjera aizsākās šeit, Latvijā, 2014./ 2015. gada sezonā ar Dukuru ģimenes palīdzību. Kopš tās reizes mēs katru gadu kādu laiku esam šeit. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk – atkarībā no kalendāra –, taču vienmēr ar lielu prieku.

Šķiet, ka tā bija viena no pirmajām intervijām pēc jūsu diskvalifikācijas Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs laikrakstam "The Guardian", kurā teicāt, ka jums palikuši nenoslēgti rēķini ar olimpiskajām spēlēm. Kā jūs redzat nākotnē savas attiecības ar olimpiskajām spēlēm?

Vladislavs Heraskevičs: Mana diskvalifikācija bija Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) vadības atbildība, bet olimpiskā kustība – tie ir arī līdzjutēji, cilvēki, kas skatās spēles, dažādu sporta veidu sportisti un treneri. Man joprojām ļoti patīk olimpiskā kustība, man patīk tas, ko tā pārstāv, taču esmu ļoti vīlies SOK lēmumos. Ne tikai attiecībā uz savu diskvalifikāciju, bet arī par neseno ieteikumu atļaut dalību krieviem. Tomēr kopumā olimpiskā kustība ir lieliska, un es gribu piederēt pie olimpiskās ģimenes.

Kā jums šķiet, kāda izskatīsies pasaule 2030. gadā?

Vladislavs Heraskevičs: Cerams, bez kara.

Vai vispār ir iespējams ko tādu prognozēt?

Vladislavs Heraskevičs: Protams, to ir grūti prognozēt, jo var notikt jebkas, tomēr es ceru – un tā ir tikai cerība –, ka Ukrainā vairs nebūs kara un mēs mēģināsim atgriezties normālā dzīvē.

Pašlaik ir ļoti grūts brīdis. Ja jūs man 2020. gadā būtu teicis, ka mums būs pilna mēroga karš un ritēs jau piektais pilna mēroga kara gads… neviens neticētu, ka tas varētu vilkties tik ilgi un ka Eiropā norisināsies tik milzīga traģēdija. Bet tā nu tas ir. Tāpēc šobrīd es nemēģinu prognozēt neko četrus gadus uz priekšu. Mēs cenšamies darīt savu darbu un kaut kādā veidā atbalstīt savu valsti.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes vadošo pētnieku sociologu Juriju Ņikišinu par to, kāpēc cilvēki izvēlējās nepiedalīties vēlēšanās, populisma politiku un politikas kompetencēm.

Visu laiku zemākā Saeimas vēlēšanu aktivitāte un politiskās līdzdalības kritums raisa nopietnu satraukumu gan par Latvijas iekšējo drošību, gan par Latvijas sabiedrības kopējo noskaņojumu un atsvešinātību. Vai vēlēšanu aktivitāte Latvijā, ko mēģinām šobrīd skaidrot un saprast, vai tā bija arī jums kā pētniekam negaidīts pārsteigums?

Jurijs Ņikišins: Tā kā es pārsvarā nodarbojas ar salīdzinošo pētniecību, skatos ne tikai uz to, kas notiek Latvijā, bet arī cenšos to iekļaut arī plašākā kontekstā, tad tas nav kaut kas unikāls. Mēs redzam, ka vēlēšanu aktivitāte mēdz samazināties arī citās valstīs. Nesen man bija saruna ar kolēģi no Rumānijas, kas arī radīja datus ar ļoti līdzīgām tendencēm kā pie mums. Protams, analizējot katru valsti, pat ja tendences ir līdzīgas, tik un tā būtu jāmeklē iespējamie skaidrojumi, faktori un cēloņi, nepaļaujoties tikai uz to, ko saka pētījuma atziņas no citām valstīm, jo katra valsts ir atsevišķs stāsts, diezgan unikāls.

(..)

Ir viena lieta, kas mani uztrauc un kas parādās arī salīdzinošo pētījumu datos, ka Latvija ir starp tām valstīm, kur ir diezgan liels cilvēku īpatsvars, kas vienlīdz pozitīvi novērtē gan demokrātiju, gan arī sistēmu, kuras centrā ir stiprs līderis, kuram nav jādomā par parlamentu un vēlēšanām. Acīmredzot cilvēki bieži vien meklē nevis programmu vai kādu foršu komandu, kas spētu šo programmu izvirzīt, bet joprojām daudzi meklē vienu cilvēku, kurš atnāks un visu autoritatīvi un efektīvi atrisinās. Un cik tas būs demokrātiski vai nedemokrātiski, tas daudzus cilvēkus ne visai uztrauc.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes sociālo zinātņu docētāju politologu Romānu Gagunovu par zemās līdzdalības cēloņiem Saeimas vēlēšanās un demokrātijas auditu Latvijā.

15. Saeimas vēlēšanas ir aizvadītas, un Latvija, iespējams, turpina būt demokrātiska valsts. Gan vēlēšanu kampaņa, gan jaunākie politiskie procesi rāda, ka Latvijas demokrātijai ir arī apdraudējuma riski – pieaugošs populisms, partiju sastāva vājums, politiskās līdzdalības izmaiņas un politiskā procesa kā nemitīgas kampaņas pieaugums.

Viena no tēmām, kuru jūs pēc vēlēšanām analizēsiet, būs jauniešu līdzdalība. Tā vienmēr ir bijusi riskanta grupa vēlēšanu procesa analīzē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Vai jūs jau zināt, ko domā jauni cilvēki Latvijā par to, kāda varētu izskatīties demokrātija pie mums?

Romāns Gagunovs: Ja mēs runājam par jauniešiem, tad viena tendence, kas sāk parādīties, un tas nav specifiski Latvijā, arī ārvalstu kolēģi ir pētījuši citās Eiropas valstīs, ka pieaug jauniešu vidū neuzticība demokrātijai. Tas ir viens no nepatīkamiem signāliem, jo vienmēr mēs uzskatījām, ka jaunieši ir tie, kuri ir tie kvēlākie demokrātijas atbalstītāji.

Parasti mēs runājam par gados vecākiem cilvēkiem, kuri varbūt nejūt to savu lomu demokrātijā. Bet tas, ka jauniešu vidū parādās šādas tendences, tas nav labs signāls. Redzēsim, kā tas ir Latvijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO stratēģiskās  komunikācijas un izcilības centra direktoru Jānis Sārtu par hibrīdkara draudiem Eiropas austrumu flangam un Krievijas ietekmes operācijām Latvijas priekšvēlēšanu periodā.

Nesen Valsts prezidents sociālajos medijos paziņoja, ka situācija pasaulē, Eiropā un mūsu reģionā ir ļoti saspringta, Krievijas agresija pret Ukrainu un karadarbība Tuvajos Austrumos turpina radīt politisku un militāru eskalāciju un ka šī gada rudens un ziema būs visai sarežģīta un tam gatavojas gan Latvija, gan Eiropa.  

Šim Valsts prezidenta paziņojumam sekoja arī jūsu paziņojums sociālajos medijos, ka runa ir par hibrīduzbrukumiem, par ko ir brīdinājušas Latvijas valsts amatpersonas. Un, iespējams, šo ziņu intensificēšanās ne tikai Latvijā, bet arī daudzās Eiropas valstīs liecina par jaunas izlūkinformācijas pieejamību. Ja agrāk šādas ziņas uztvērām kā hibrīdkara instrumentu, ka tiek sētas bailes šajā reģionā, šoreiz ziņu avoti ir citi, tās ir oficiālās amatpersonas.

Jānis Sārts: Manuprāt, Krievija šobrīd mēģina ne tikai apziņas ziņā panāk, ka Eiropas valstis pārtrauc atbalstīt Ukrainu, bet principā sagraut apgādes ķēdes. Es pieņemu, ka ir bijusi saruna ar ģenerāļiem Kremlī, kāpēc nekas nenotiek. Viņi noteikti ir norādījuši, ka ukraiņiem visu ražo Eiropā un viņi neko nevar izdalīt, lai apturētu piegādes. Iespējams, ir pieņemts lēmums, ka Krievija ir gatava sist pa tām sistēmām, kas nodrošina visu bruņojumu un citu lietu piegādi Ukrainai. Tas ir viens. Otrs - visdrīzāk tas nozīmē arī, ka viņu riska apetīte ir pieaugusi. (..) Jāsaprot, kā savulaik bija teroruzbrukumi, kas visu laiku tai sabiedrībai būt tādā stresā. Cilvēki var iet bojā. Informācijas telpas ietekme no šā visa var būt diezgan nopietna.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Kažoku par mūslaiku politikas paātrinājumu, šādas politikas riskiem un ietekmi uz Saeimas vēlēšanām.

Līdz Saeimas vēlēšanām ir divas nedēļas, un notikumu intensitāte liek domāt, ka mēs dzīvojam vēstures paātrinājuma laikmetā. Jautājums – vai tas tā ir, ja salīdzinām ar notikumu intensitāti 90. gadu beigās, kad bruka Padomju Savienība un beidzās aukstais karš? Tajā brīdī runāja par vēstures beigām. Kas notiek šobrīd? Kāpēc ir šāds vēstures paātrinājums un šāda intensitāte – vai tas ir Latvijas fenomens, vai tam ir globāli cēloņi?

Iveta Kažoka: Es palieku pie apzīmējuma vēstures paātrinājums. Protams, tas, kas notika 80.–90. gadu mijā, kad sabruka vesela impērija, cilvēku dzīvi ietekmēja daudz jūtamāk, nekā tas, kas ir šobrīd. Līdz ar to tas paātrinājums notiek fāzēs un salīdzinoši pakāpeniski. Lielākoties, manuprāt, tas ir skaidrojams ar tehnoloģiju izmaiņām, kas ir nesušas pilnīgi citu veidu, kā cilvēki sazinās savstarpēji, kā viņi uzzina informāciju par sabiedrību. Proti, internets, pēc tam sociālie mediji un tradicionālo mediju noriets lielā mērā ir paātrinājis informācijas apriti starp cilvēkiem. Globalizācijas procesi ir palielinājuši savstarpējās saiknes starp dažādām sabiedrībām. 

(..) Pateicoties šim milzīgajam paātrinājumam, ko ir nesušas jaunās tehnoloģijas un jaunās cilvēku saskarsmes formas, šķiet, ka ne tikai Latvijā, bet arī citur nevar runāt par to, ka šis būtu kaut kāds apceres pilns laiks, kad sabiedrība vai cilvēce kopumā varētu atļauties reflektēt par to, kas viņa ir un kur viņa virzās 50 gadu perspektīvā. Notikumi ir tik ātri un tik blīvā intensitātē, ka knapi paliek laiks tiem piemēroties.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu profesoru Jāni Ikstenu par partiju priekšvēlēšanu tēmām un vēlētāju vērtībām, Latvijas vēlēšanu iznākuma variantiem un iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām.

Vai vēlēšanu tēmas, ko par politikas dienaskārtību padara partijas, patiesi ir tās tēmas, par ko pēc trim nedēļām gaidāmajās Saeimas vēlēšanās mēs arī balsosim? Vai jautājums par nākamo koalīciju un skaidrām "sarkanajām līnijām" ir būtisks Latvijas valsts pastāvēšanas kontekstā? Vai un kā mēs redzam vai neredzam Krievijas ietekmi uz mūsu vēlēšanu procesu? Vai un kā mainās Latvijas demokrātija?

'

Vairāki politiskie komentētāji medijos saka, ka šīs vēlēšanas ir arī par valsts aizsardzību, drošību, valsts pastāvēšanu. "Eirobarometra" mērījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotājus visvairāk uztrauc karš Eiropā, 72% par to ir ļoti nobažījušies. Vai  redzam arī tēmās, kā partijas šobrīd mēģina mobilizēt vēlētājus?

Jānis Ikstens: Droši vien ir abi atbilžu varianti - jā un nē. No vienas puses, Kulberga valdība izveidojās, lielā mērā pateicoties tam, kas notika aizsardzības resorā. Arī Kulberga valdības veidošanas procesā valsts drošība biju viena no lielajām prioritātēm. Tas arī pēc pirmajām simts dienām nav būtiski mainījies. Publiskajā apritē ir nonākušas arī ziņas, ka ir kaut kādas nekārtības iepriekš bijušas un pašreizējais ministrs mēģina vērst lietas uz labu. 

Paralēli ir arī citi jautājumi, kas ir aktualizēti. Imigrācijas jautājums un pastarpināti caur to Latvijas nākotnes profils drīzāk demogrāfiskajā izpratnē, Latvijas kā nacionālas valsts, Latvijas kā latviešu valsts jautājums pastarpināti ir dienaskārtībā. Imigrācija noteikti nav starp pieciem nozīmīgākajiem jautājumiem, kas sabiedrību šobrīd nodarbina. Svarīgākie ir ekonomikas attīstība, dzīves dārdzības samazināšana, veselība, izglītība un, protams, arī drošība. Bet daži no jautājumiem, kuri ik pa brīdim parādās valdības darba kārtībā, ir diezgan tālu no tā, kas satrauc sabiedrību. Diemžēl ir jāsaka, ka pagaidām ļoti maz es dzirdu, redzu un lasu tādus konkrētus piedāvājumus, kā risināt Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un sociālo mediju pētnieci Ingu Spriņģi par Saeimas vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos, manipulācijām ar ziņu saturu, dusmīgiem politiķu savstarpējiem uzbrukumiem un šo dusmu izplatīšanās algoritmiem.

Priekšvēlēšanu laiks šoreiz Latvijā ir sācies salīdzinoši agri, vairāk nekā pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām bija jau kampaņas gan sociālajos medijos, gan arī tradicionālajos medijos. Sociālie mediji un tajos iepakotais kampaņas saturs apvieno vēlētājus veidos, kādos pat mēs nenojaušam. Dažiem liek mainīt izvēles, manipulē ar mums, par to nezinot. Kā mēnesi pirms vēlēšanām izskatās Latvijas priekšvēlēšanu kampaņa, kas ir tās instrumenti no sociālo mediju skatupunkta?

Inga Spriņģe: Būtiskais faktors, kas uz šīm vēlēšanām ir ļoti svarīgs, ka nav vairs iespējams par maksu pirkt "feisbukā" politisko reklāmu. Iepriekšējās vēlēšanās tu varēji ielikt savu saturu, samaksāt naudu, lai parādītu algoritms vairāk cilvēkiem. Politiskās reklāmas vairs nav. Tas nozīmē, ka politiķiem ir ar ar dabisku saturu jāsasniedz liela auditorija. It sevišķi, ja tu esi bijis kūtrs politiķis, un tev nav jau izveidota sava kopiena, tagad sākt veidot no nulles trijos mēnešos ir praktiski neiespējami. Es to saku kā cilvēks, kurš jau gadiem strādā pie sava sekotāju skaita. Tāpēc arī viņiem ir jābūt radošiem. Un viens no veidiem, kā ātrāk sasniegt [auditoriju], ir emocionālo tēmu jeb dusmu radīšana. Bet tieši tas, ka viņi nevar vairs par naudu nopirkt, viņiem ir pēkšņi – ā, mums ir kaut kas pašiem jāsāk vairāk darīt, ir jāizdomā, kā piesaistīt auditoriju. 

Es domāju, tas ir būtiski visās vēlēšanās. Tāpēc šobrīd Lielbritānijā ļoti runā par viņu patreizējo premjeru, cik viņš atraktīvi panāk uzmanību, tieši strādājot uz sociāliem medijiem. 

Mūsdienās vispār jebkurā jomā sociālie mediji ir mainījuši komunikāciju, arī žurnālistikā. Domāju, ka nākamajos gados arī žurnālistus tas ļoti mainīs. Mēs šobrīd joprojām daudz "guļam" attiecībā uz saturu. Un politikā ir tieši tas pats. Viss ir balstīts mūsdienās uz personībām. Cilvēki seko cilvēkiem, tev ir jābūt personībai. Tu neseko "Jaunajai Vienotībai", tu seko konkrētam politiķim, kurš tev patīk.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātņu prorektori un Kultūras un mākslas institūta vadītāju socioloģi Andu Laķi par zinātnes brīvību, pētījumu lietderību un nozīmīgumu un to, kāpēc politiķi šobrīd zinātni izmanto savai priekšvēlēšanu kampaņai.

21. augustā apritēja 35 gadi, kopš atjaunoja Latvijas Republikas konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, proti, Latvijas valsts un varas atjaunošanai de facto. Tikai divas dienas pirms šī vēsturiski nozīmīgā datuma notika Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde, kuras uzmanības centrā bija zinātne, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas efektivitāte vai jautājums par to, kā valstij vērtēt zinātnē ieguldīto publisko finansējumu. Par ko mēs diskutējam 35 gadus pēc valstiskās neatkarības de facto atjaunošanas, kāpēc zinātne pēkšņi kļūst par priekšvēlēšanu kampaņas instrumentu un kas ir antiintelektuālisma cēloņi Latvijas sabiedrībā un pasaulē?

"Pats fakts, ka politiķi lemj vai ir apņēmīgi izdarīt secinājumus par to, vai ir izvēlētas pareizās tēmas, vai ir lietderīgi iztērēta nauda jeb dažkārt tiek lietots jēdziens "izpļekarēta nauda", tas jau vien parāda, ka mūsu politiskajā domā jeb politiskajā kultūrā pastāv kā norma, ka politiķi ir eksperti zinātnieku tēmu izvēlē un zinātnisko zināšanu lietderīgumu novērtēšanā," vērtē Anda Laķe. "Tas, ka notiek cenzūra jeb politiķi cenšas rekomendēt vai ieteikt to, kādas tēmas tiek izvēlētas pētniecībā, tā nav tikai Latvijas situācija. Kad izveidojās pirmā Trampa valdība Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota īpaša politiski administratīvā struktūrvienība, kurai bija dots uzdevums izvētīt ieguldījumus zinātnē. Bija apdraudēti pat tādi ieguldījumi, kas bija saistīti ar pētījumu virzieniem, kas ir Nobela prēmijas saņēmuši."

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes lektoru Krišjāni Lāci par konservatīvismu vēsturē un šodien.

Latvijas sociālo vērtību jautājumos apmēram puse vēlētāju sliecas būt liberāli, puse – konservatīvā virzienā. Citādāka aina esot ekonomikas jautājumos – vairākums ir kreisi noskaņoti un vēlas labklājības valsti, kas rūpējas par iedzīvotājiem. Tā liecina kā nule publicētais pētījums "Politiskie spektri Latvijā". Tas arī parāda paradoksu Latvijas politikā. Politikas leksikā pēdējā laikā mēs bieži dzirdam jēdzienu konservatīvisms. Mums ir konservatīva valdība. Vieni to izmanto kā politisku birku, citi - kā priekšvēlēšanu saukli. Konservatīvisms kā politiska ideoloģija vai vērtību sistēma Rietumos, Austrumeiropā, ASV un Latvijā: pašidentifikācijas un politiskā izdevīguma konstrukcijas – par to saruna ar filozofu, Latvijas Universitātes doktorantu un lektoru Krišjāni Lāci, kurš ir arī viens no aplādes "Telos" veidotājiem. 

Konservatīvisms. Vārda etimoloģija ir ielikta šī latīņu valodas nozīme "conserve" (saglabāt). Cik lielā mērā šī semantiskā nozīmē šajā vārdā vēl līdz mūsdienām ir klātesoša? Cik lielā mērā par to ir jāatgādina? Un kas ir tas, ko mēs vēlamies saglabāt, un kas ir tas mūsdienu konteksts, kurš nepieļauj? Mēs bieži vien sakām, ka mēs neprotam realizēt reformas, mēs neprotam izstrādāt lielus projektus, un, iespējams, kaut kas varbūt vērtību orientācijā mums traucē.

Krišjānis Lācis: Raivis Bičevskis, kurš Latvijā ir, iespējams, visvairāk pētījis kontinentālo konservatīvisma tradīciju, viņš vienmēr arī tiecas uzsvērt šo semantisko kodolu. Viņš ir nonācis pie skaidras un vienkāršas definīcijas, kas, protams, ir plaša, bet arī paskaidro:  Konservatīvisms kā saglabāšanas vērtu lietu saglabāšana, nodošana tālāk nākamajām paaudzēm. 

(..) Savukārt Latvijā, redziet, ko mēs vēlamies saglabāt? Vai mēs vēlamies saglabāt kādas padomju tradīcijas? Vai mēs vēlamies saglabāt tieši to, ka mums ir latviešu valoda, ka mums ir tādas robežas, kādas ir. Armija arī nodarbojas ar saglabāšanu, robežu saglabāšanu. Vai mēs vēlamies saglabāt vismaz kādu daļu no savas suverenitātes iepretim, teiksim, Briseles arvien pieaugošām pilnvarām. Saglabāšana ir. Bet mēs zinām, ka arī liberālie politiķi, jebkura institūcija mēģina saglabāt savu iekšējo koherenci. Jebkurš sabiedrisks veidojums, pat ja tas sabiedriskais veidojums ir kādā bagātā aktīvistu nevalstiskā organizācija, tie iekšējie sociālie mehānismi, kā tiek panākts konsenss šis organizācijas, varbūt pat progresīvas organizācijas, ietvaros, tas būs konservatīvs, saglabājošs. Uz šīs organizācijas iekšējās koherences saglabāšanu vērsts.

Jēdzienu definīcijas – šķiet, arī esat rakstījis par to – vienmēr pieprasa laikmeta teoriju, bez kuras tās paliek tukšas. Ja runājam par konservatīvismu, kas būtu tā laikmeta teorija, kura  primāri būtu jāsaprot?

Krišjānis Lācis: Man liekas viena lieta, kas arī Latvijā publiskās sarunās, dažādos ierakstos un tai skaitā arī... Jūs atsaucaties uz Hirša pētījumu.

Jā, tas bija Eberta fonda veiktais pētījums par Latvijas vēlētāju politikām orientācijām.

Krišjānis Lācis: Es gribētu teikt, ka viena būtiska konservatīvisma ideoloģijas vai politiskās doktrīnas tēma ir, tāds sarežģīts vārds – partikulārisms. Proti, ka jāņem vērā, ka konservatīviem būs alerģija pret konservatīvismu ar lielo burtu. Konservatīvajiem vajag konkrētību. Konservatīvisms ir konkrētu tautu, konkrētu politisko veidojumu, no konkrētiem sabiedriskajiem veidojumiem izrietoša vēsturiskā pieredze. Tāpēc, manuprāt, būtu adekvātāk runāt par dažādu tautu dažādām konservatīvisma tradīcijām. Ir amerikāņu konservatīvisms vai angloamerikāņu konservatīvisms, kuram, protams, amerikāņu milzīgās ietekmes dēļ arvien vairāk sliecas piekrist arī cilvēki Austrumeiropā, pat Vācijā. Protams, lielais jautājums ir – kas ir Latvijas konservatīvisms? Jo Latvija kā jauna valsts, kas radusies uz izjukušu impēriju drupām, kas radusies tieši konfrontācijā ar tradicionālajām aristokrātiskajām kārtām, latviešu inteliģentiem konfliktējot ar baltvācu aristokrātiju kā to konservatīvāko tā brīža sabiedrības slāni, vai latviešiem ir kaut kas tāds kā konservatīvisms? Es teiktu, ka veidojas latviešu konservatīvisms, bet kā tāda skaidra politiskā sociālā doktrīna vēl nē. Bet mēs pie tā šobrīd strādājam.

 

Krišjānis Lācis ir Latvijas Universitātes doktorants, zinātniskais asistents. Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ideju vēsturi, filozofijas vēsturi, Sērena Kirkegora 20. gadsimta politisko un sociālo filozofiju, Karlu Šmitu, filozofijas un teoloģijas sastapšanos, protestantisko teoloģiju un mūsdienu filozofijas aktualitātēm. Viņš ir viens no portāla "Telos" autoriem un veidotājiem.