„Kad biju bērns, man bieži likās, ka neviens nerespektē to pieaugušo, kas ir manī. Bet tagad, kad esmu pieaudzis, man ir sajūta, ka neviens nedzird manu iekšējo bērnu. Tāpēc es gribēju radīt filmu, kas spētu runāt ar visiem šiem četriem cilvēkiem,” saka franču animators un filmas „Arco” režisors Igo Bjenvenī (Ugo Bienvienu).

„Arco” šogad ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā animācijas filma, izkonkurējot brāļu Ābeļu „Dieva suni” un trīs citus nominantus, un ir arī „Oskara” animācijas nominantu pieciniekā.

„Arco” ir zinātniskās fantastikas animācijas filma bērniem, kuras centrā ir desmit gadus vecais puika Arko. Viņš dzīvo 2932. gadā un, ceļodams laikā, nejauši nokļūst mums tuvā un visnotaļ distopiskā nākotnē – 2075. gadā, kad cilvēciskas attiecības ir aizstājuši roboti un hologrammas, bet klimata pārmaiņu raisītas dabas kataklizmas ir kļuvušas par cilvēku ikdienu, no kuras norobežoties fiziskos „burbuļos”.

Arko ierodas no daudz harmoniskākas 900 gadus tālas nākotnes, un sākas piedzīvojumi, lai nogādātu viņu atpakaļ mājās. Par šo, Eiropas Kinoakadēmijas vārdiem, „bezkaunīgi cerīgo” animācijas filmu „Kultūras rondo” Berlīnē sarunājās ar „Arco” režisoru Igo Bjenvenī.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības. 

Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā.

Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi.

Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē.

Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm.

Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt.

Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Ādolfs Šapiro iestudējis Migela de Servantesa “Donu Kihotu” Jaunajā Rīgas teātrī. Ikoniskas lietas mūsdienu pasaulē. Kultūras rondo Smiļģa kabinetā tikās ar režisoru Ādolfu Šapiro un aktieriem – Kasparu Znotiņu (Donu Kihotu) un Gundaru Āboliņu (Sančo Pansu).

Sarunā Kaspars Znotiņš negaidīti atzīstas nepietiekamā lasīšanā, bet Gundars Āboliņš akcentēs, ka tieši Sančo Pansa palīdz izvairīties no didaktikas izrādē.

Vēl arī stāsts par kādu ainu, kas izrādē tā arī nenokļuva, par balkona pēdējo rindu, par Donkihotu nepieciešamību, bet vēlams drošā attālumā, piemēram – uz skatuves.

No jokiem pie dziļas nopietnības un atpakaļ, tā ir izrādē “Dons Kihots”, tā ir arī sarunā ar aktieriem Kasparu Znotiņu un Gundaru Āboliņu.

"Nekad nebiju domājis iestudēt "Donu Kihotu", pirms Alvis [Hermanis] piedāvāja strādāt Rīgā," atzīst režisors Ādolfs Šapiro. Viņš izvēlējies tieši šo darbu un autoru, lai būtu kas jauns, ko Rīgā nav iestudējis.

"Ja nebūtu Kaspara un Gundara, varbūt arī nepaņemtu "Donu Kihotu"," atzīst režisors.

Ādolfs Šapiro savulaik vadījis Jaunatnes teātri Rīgā, gandrīz 30 gadus. Viņa iestudējumi ierakstīti Latvijas Kultūras Kanonā. Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas iestudē izrādes un strādā ar jaunajiem aktieriem daudzviet pasaulē. 2014. gadā paraksta vēstuli pret Krievijas politiku Krimā, pēc 2022. gada uz Krievijas skatuvēm vairs neatgriežas, kaut gan bijis paredzēts operas iestudējums Lielajā teātrī. Viņa pasaule dalās divās daļās – Rīga un pārējais laiks. Strādājot JRt un iestudējot ‘Donu Kihotu”, latviešu valoda arvien vairāk atgriežas. Viņš gan atvainojas par kļūdām.

Kultūras rondo studijā dzejnieks un atdzejotājs Kārlis Vērdiņš, kurš uzrakstījis jaunu dzejas grāmatu „Nekas” un atdzejojis krievu konceptuālās dzejas pārstāvja Ļeva Rubinšteina krājumu „Tas esmu es”. 

“Nekas” ir Vērdiņa septītais dzejas krājums pieaugušajiem. To izdevis apgāds "Neputns".

Savukārt sērijas "Orbītas bibliotēka" turpinājumā izdots krievu dzejnieka Ļeva Rubinšteina atdzejas krājums Kārļa Vērdiņa tulkojumā.

Grāmatas tulkojums uzsākts jau 2017. gadā, taču iekavējies un nu iznācis kā veltījums Ļeva Rubinšteina (1947-2024) piemiņai un atgādinājums par viņa neparasto dzeju – liecinājumu par apbrīnojami neordināru poētisko domāšanu un klusu, bet stingru totalitārisma piekoptās smadzeņu skalošanas un personības nonivelēšanas nosodījumu.

Kārlis Vērdiņš arī kopā ar Matīsu Kažu radījis ludziņu "Bastardi" Nacionālajā teātrī, bet viņa dzejolis "Tīrība" ir pamatā Andreja Brīvuļa animācijas filmai, kura nominēta vairākām "Lielajam Kristapam". 

Tāpat Kārlis Vērdiņš ir viens no izstādes "Ielu maldos" veidotājiem.

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem.

Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt.

Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim.

Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs.

--

Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

Kultūras rondo kopā ar mākslinieku Andri Breži no tā dēvētās „robežpārkāpēju” paaudzes. Dodamies viņa rekonstruētā „Aploks” virzienā, pārrunājot instalācijas un objektu mākslas valodu 90. gados un tagad pārradītajā darbā.

Mākslinieka Andra Brežes (1958)  rekonstruētais darbs “Aploks” atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstāžu ciklu “Milži”, kas veltīts hrestomātiskām personībām un notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pirmo reizi eksponēts Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējās izstādes “Valsts” ietvaros 1994. gadā, šis darbs pēc vairāk nekā 30 gadiem atgriezīsies izstāžu zālē. 

Darbs būs aplūkojams Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 6. februāra līdz 5. aprīlim.

Ko nozīmēja robežpārkāpēji 90. gadu mākslā, ierakstā skaidro mākslas zinātniece Santa Hirša.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pašlaik skatāma izstāde „Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz zemes”. Saistībā ar izstādi pirms kāda laika muzejā notika priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkorformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide?”. Mākslas zinātnieces referātos atskatījās uz 20. gadsimta 60.-80. gadiem un mākslinieku atrašanos starp konformismu un nonkorformismu. Savukārt mūsdienu mākslinieki diskutēja par radoša cilvēka brīvību, pašcenzūru, arī laikmeta iezīmēm.

Priekšlasījuma tēma un arī diskusija raisīja lielu interesi, jo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konferenču zālē nebija nevienas brīvas vietas. Jautājumi: kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes un kādas stratēģijas viņi pielietoja, kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju, un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa? Arī par Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekciju dažas spilgtas epizodes šajā ierakstā.

Par savu divvalodīgo latviešu-krievu ģimeni un tēvu, kuram bija Alcheimera jeb aizmiršanas slimība, un vēstures nospiedumiem, un aktuālo militāro konfliktu tepat Eiropā dzīves romānā "Tēvs" pārdomājusi rakstniece Inga Žolude, kuru izvaicājam Kultūras rondo studijā.

Grāmatu noteikti var pamanīt grāmatnīcā. Uz vāka ir sarkanas neļķes, un tas nav nejauši. To sarunā apliecina arī Inga Žolude.

"Visām manām grāmatām vāki ir apzināti [veidoti]. Tā ir kā grāmatas stāsta vizītkarte, kas piesaka to, kas tur būs iekšā. Un arī šis vāks bija iecerēts jau diezgan savlaicīgi. Bija skaidrs, ka tur jābūt sarkanām neļķēm," atklāj Inga Žolude. "Kāpēc sarkanās neļķes? Atbildes ir grāmatā. Tas ir ne tikai komunistiskais simbols, bet arī privātajā vēsturē balstīts. Žēl, ka tādam skaistam un smaržīgam ziedam ir tāda nelāga konotācija."

Inga Žolude piekrīt, ka "Tēvs" ir viņas vispersoniskākā grāmata.

"Grāmata varbūt nebija iecerēta nemaz publiskai lasīšanai. Es drīzāk to sāku rakstīt kā tādu sarunu vai vēstuli savam tēvam ar pārdomām par visām tēmām, kas man radīja iekšēju nemieru," atklāj Inga Žolude. "Viens ir šis starpetniskais jautājums, latviešu un krievu jautājums, jo mans tēvs ir krievvalodīgais. Visu dzīvi man tas nav radījis nepārvaramas grūtības. Lai gan grāmatā, protams, var lasīt dažādas epizodes. Bet, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, šis jautājums aktualizējās tieši tāpat kā visā pārējā pasaulē. Arī mums dažādās publiskās kopienās un diskusijās tas jautājums bija ļoti aktuāls ar dažādām argumentiem un, protams, arī ar dažādiem pavērsieniem attiecībās. Tieši tāpat arī šis jautājums ietekmēja mani un manu ģimeni. Bet ir arī vēl citi faktori, jo mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ko domājam paši normālos apstākļos. Ja vēl iedarbojas citi apstākļi, piemēram, kādas slimības vai kas, tad vispār kļūst neskaidrs, kur ir manas domas un kur manā vietā runā kas cits."

Inga Žolude stāsta, ka romāna manuskriptu izlasīja mamma, un tas arī ir pirmais gadījums, kad vispār kāds lasījis manuskriptu pirms tas ir izdots publiski. 

"Man šķita, ka viņai tas ir jāredz. Droši vien, ja viņa to nebūtu akceptējusi, tad varbūt mēs te arī nesēdētu tagad nesarunātos par grāmatu, varbūt tādas krāsas nebūtu. Man liels prieks, ka viņa akceptēja manuskriptu. Es to uztveru kā tādu svētību," atklāj Inga Žolude.

Mamma darbu necenzēja, lai gan viņai bija tiesības atzīmēt, labot, komentēt.

"Kad viņa man atdeva atpakaļ manuskriptu, viņa teica, ka ir tikai viens komentārs," bilst Inga Žolude. "Man bija ļoti ilgu laiku bailes atvērt un paskatīties, kas tas ir. Kad pirmās emocijas vai satraukums norima, es atvēru un ieraudzīju to pasvītrojumu vienā vietā, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Es arī to ņemu vērā. 

Bet jāsaprot arī, ka šis nav objektīvs stāsts. Tā ir mana perspektīva, un šis viens kopīgais ģimenes stāsts katram ir noteikti ir savs. Arī droši vien dažādos laikos ir savs, jo mēs arī uz notikumiem, kas tagad notiek, skatāmies citādāk nekā tad, kad mēs atkāpjamies jau laika distancē. Emocijas rimst un varbūt arī parādās lielāka sapratne."

Andreja Verhoustinska jaunākajā filmā “Nošu racēji” fiksēti laikmetīgās mūzikas komponistu Annas Fišeres un Platona Buravicka skaņu meklējumi. Viņi kompozīcijās iekļauj ne tikai instrumentālu skanējumu, bet arī skaņas no sadzīves. Kur komponisti ierauga muzikālo potenciālu un kāpēc Platons Buravickis filmu dēvē par komponistu realitātes šovu?

Četri latviešu drukātie kultūras mediji – literatūras žurnāls "Strāva", filosofijas žurnāls "Tvērums", avangarda žurnāls "Avīzes Nosaukums" un mākslas un literatūras grāmatžurnāls "Asalwaysunknown" – rīko pirmo "Vientulības festivālu".

Kultūras pasākumu sēriju dienas garumā bez maksas varēs apmeklēt Valentīndienā, 14. februārī, K. K. fon Stricka villā, informē pasākuma rīkotāji.

Kultūras rondo saruna ar festivāla rīkotājiem. Stāsta literatūras žurnāla "Strāva" redaktors Ivars Šteinbergs, avangarda žurnāla "Avīzes Nosaukums" galvenais redaktors Valters Liberts un mākslas un literatūras grāmatžurnāla ”AAU” radošā direktore Katrīna Juhna.

Pasākumā būs iespēja iegādāties latviešu kultūrā šobrīd jaunus un jau zināmus literatūrai, mākslai un domāšanai veltītus drukātos izdevumus un to preces, kā arī piedalīties dažādās aktivitātēs. Gaidāmi literatūras lasījumi, jaunu žurnālu numuru atklāšanas svinības, performances, "Vientulības kafejnīca", dzejas diskotēka, apdrukas darbnīca, psihoperformance "Sesija ar izdevējiem. Netīrā veļa", kā arī koncerti.

Pilna "Vientulības festivāla" programma tiks pakāpeniski publicēta rīkotāju sociālajos tīklos.

Notiks pirmais ‘’Vientulības festivāls””, kurā par kultūras satura vietu mediju vidē un kā tā nokļūst līdz lasītājam -  studijā  būs