Kultūras rondo

Latvijas Fotogrāfijas muzejā šobrīd iemājojusi izstāde, kurā ir ne tikai fotogrāfijas. Kāpēc tā? Izstādes veidotājam Aleksejam Beļeckim radusies iecere paskatīties uz attēla veidošanu plašāk. Viņš vēlējies vērst uzmanību ne tikai uz krājumā esošajiem fotoattēliem, bet arī laikmetīgākiem darbiem, kuros izpēta starpposmus ceļā uz attēlu. Tai skaitā – kā mīlestība pret fotoaparātiem saistāma ar laukakmeņiem. Vēl kāds no darbiem izstādes telpās rada tādu kā nemitīgu fona troksni, jo tver gaismu, kas ir tik nozīmīga attēlu veidošanā. Katrai no izstādes zālēm ir sava sajūta.

Dailes teātrī šovakar, 21. oktobrī, Latvijas pirmizrādi piedzīvos beļģu režisores Lisaboa Haubrehtsas mūzikas teātra iestudējums „Sidharta”, kas balstīts Hermaņa Heses populārajā grāmatā un vēsta par jauna cilvēka garīgajiem meklējumiem un ceļu pie sevis. Izrāde tapusi vairāku valstu teātru kopdarbā un pirmoreiz pie skatītājiem nonāca septembrī Rūras triennālē Vācijā. No Latvijas šai izrādē piedalās mūsu Radio koris un Dailes teātra aktrise Milēna Miškēviča, un viņa kopā ar Radio kora māksliniecisko vadītāju Kasparu Putniņu ir Kultūras rondo viesi.

Ierakstā uzklausām arī režisori Lisaboa Haubrehtsu un viņas ļoti personisko stāstu par šo izrādi. Un mazliet ieklausīsimies arī amerikāņu komponistes Kerolainas Šovas mūzikā, kas veido šī iestudējuma muzikālo pamatu.

--

Hermaņa Heses „Sidharta” ir darbs, kas tapis 1922. gadā, viņš to saraksta pēc piedzīvotā Pirmajā Pasaules karā un paša ģimenes sabrukums, un ļoti lielās līnijās tas ir stāsts par jauna cilvēka garīgo ceļojumu un sava „es” meklējumiem. Taču Lisaboa Houbrehtsa to netulko burtiski, bet pievieno savu interpretāciju: šajā iestudējumā Sidharta ir sieviete, kura sevi līdz galam tā neizjūt, jo ir piedzimusi bez dzemdes, un vēlas atrast savu ceļu šai pasaulē. Šī „Sidhartas” interpretācija režisorei ir ļoti personiska un ar to viņa sāka sarunu pēc izrādes ģenerālmēģinājuma Dailes teātrī.

Poētiska ekskursija galvenās varones iekšējā pasaulē – tā iestudējumu “Mans tēvs – krievs” raksturo režisors Viesturs Roziņš. Aizvadītās nedēļas nogalē notika pirmizrāde Ingas Žoludes lugas “Mans tēvs – krievs” iestudējumam Stūra mājā. Izrāde – ekskursija ved skatītāju pa Stūra mājas gaiteņiem un telpām, stāstot par kādas ģimenes nesenās pagātnes notikumiem, savijot tos ar 20. un 21. gadsimta vēsturiskajām norisēm. Izrāde tapusi ciešā sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju. 

--

“Mans tēvs – krievs” pirmizrāde Okupācijas muzeja filiālē Stūra mājā notika 16. oktobrī, tuvākās izrādes oktobrī un novembra sākumā jau izpārdotas, iespēja redzēt izrādi 10., 14., 26. un 30. novembrī.

Es domāju par kaķi – kas atklājies un kāda kopbilde veidojusies režisorei Lailai Pakalniņai un operatoram Gintam Bērziņam, strādājot pie jaunākās filmas ar šādu nosaukumu Kultūras rondo pārrunājam ar filmas veidotājiem.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla nedēļa ir tieši pusē, un šovakar, 20. oktobri, Latvijas pirmizrādi festivāla konkursa programmā piedzīvos viena no divām Latvijas režisoru spēlfilmām – Lailas Pakalniņas par „kustīgo un nekustīgo attēlu poēmu” dēvētais kino darbs „Es domāju par kaķi”. Filmas veidotāji joko, ka tā uz ekrāniem nonākusi no miskastes, jo tieši pie atkritumu konteinera savulaik atrasts fotonegatīvu maisiņš operatora Ginta Bērziņa un režisores Lailas Pakalniņas rokās izaudzis par poētisku kino dzejoli, kurā autori iztēlojas dzīvi aiz šiem izmešanai lemtajiem kadriem par 60.–70. gadu Latviju. Par filmas neparasto tapšanu un ceļu pasaulē, par kustīgā un nekustīgā attēlu saruna ar Lailu Pakalniņu un Gintu Bērziņu. 

--

Kinoteātrī “Splendid Palace” festivāla norises laikā līdz 25. oktobrim iespēja apskatīt arī kinooperatora un fotogrāfa Ginta Bērziņa melnbalto fotogrāfiju izstādi “Fotogrāfijas no sērijas Nr. 179”. 

Savukārt Talsos kinoteātrī “Auseklis” 24. oktobrī norisināsies filmas īpašā pirmizrāde-svētku seanss kopā ar filmā iesaistītajiem Talsu novada cilvēkiem.

Pēc filmas nacionālās pirmizrādes 20. oktobrī “Es domāju par kaķi” uzsāks savu ceļu pie skatītājiem Latvijas kinoteātros, kultūras namos un citās izrādīšanas vietās.

14. oktobrī, rakstnieka Anšlava Eglīša dzimšanas dienā, kultūras centrā “Siguldas devons” notika rakstnieka 120. jubilejai veltīta personīgo stāstu konference “Anšlavs un es. Starp vārdu, otu, skatuvi un ekrānu”. Konferences dalībnieki dalījās stāstos, kas atklāja katra paša saistību ar kādu no Anšlava Eglīša daiļrades jomām, aizraušanos vai būšanu Inciemā. “Siguldas devonā” vēl mēnesi skatāma  izstāde “Anšlavam Eglītim 120”.

--

Izstāde “Anšlavam Eglītim 120” kultūras centrā “Siguldas Devons”  būs skatāma līdz 14. novembrim. Savukārt Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja lasītavā Pulka ielā pašlaik skatāma izstāde “No diapozitīviem līdz paplātei – Anšlavs un Holivuda”. 21. oktobrī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs aicina tikties ar rakstnieku Anšlavu Eglīti caur videokameras aci filmētā materiālā, kas glabājas muzeja krājumā, “Visi mani labākie teicieni ir ierakstīti manās grāmatās”. Pasākums notiks muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “Prokrastinācija un radīšana” Mārstaļu ielā 6, Rīgā.

17. oktobrī Rīgas Kongresu namā jeb topošajā Rīgas Filharmonijā notika Latvijas Arhitektūras gada balvas 2026 svinīgā apbalvošanas ceremonija. Kultūras rondo izvaicājam Latvijas Arhitektūras gada balvas 2026 laureātus Agnesi Levinu un Ediju Levinu un arī īpašās balvas "Gada arhitekts" ieguvēju Gati Didrihsonu.

--

Latvijas Arhitektūras zelta gada balvu jeb "Grand Prix" saņēma kultūras nama pārbūve Salaspilī, kura autori ir "Levins arhitekti" (Edijs Levins, Agnese Levina) sadarbībā ar arhitekti Ivetu Lūsi. Pirmo reizi Latvijas Arhitektu savienības vārdā tika piešķirta arī īpaša atzinība "Gada arhitekts" par nozīmīgu ieguldījumu nozares attīstībā, ko ieguva Gatis Didrihsons.

Tika pasniegtas arī trīs Latvijas Arhitektūras sudraba gada balvas un citas atzinības.

Sudraba gada balvu ieguvēji ir: Konrāda kvartāls Cēsīs (autori "Outofbox" un "Konvents"), mākslas muzejs "Zuzeum" (autori "Make Make" un "Balta istaba"), kā arī Mācītājmājas pārbūve un klēts izbūve Kuldīgā (autori "Diānas Zalānes projektu birojs" un "Field Studio").

Latvijas Arhitektūras gada balva ir augstākais apbalvojums arhitektūras jomā Latvijā, kas ne tikai izceļ nozīmīgākos sasniegumus Latvijas arhitektūrā, bet arī aicina ikvienu domāt par labu arhitektūru, to iepazīt, vērtēt un svinēt. Latvijas Arhitektūras gada balvai bija nominēti 16 finālisti.

Pirms sešiem gadiem pie skatītājiem nonāca režisora Reiņa Kalviņa pirmā pilnmetrāžas filma “Maiņa”, kas saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā labākā debija. Savukārt nupat kā kinofestivālā Varšavā pirmizrādīts režisora otrais pilnmetrāžas darbs – psiholoģiskais detektīvs “Klajumā aiz meža”. Pie skatītājiem Latvijā filma nonāks 22. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. Kā minēts plakātos: “Rakt dziļāk nozīmē atklāt neērtu pagātni”. Šajā gadījumā filmā rokot atrastas kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Neviens it kā nezina, kas noticis ar ķermeni, kas tagad no purva iekrāsojies brūns un atgādina skulptūru, tomēr atradums aktualizē neatrisinātus notikumus.

Reiņa Kalviņa filma "Klajumā aiz meža" tapusi studijā "Mistrus Media" sadarbībā ar starptautisku profesionāļu komandu, tostarp pasaulslaveni specefektu un rekvizītu mākslinieki radījuši hiperreālistiskas purva saglabātas mirstīgās atliekas.

Filma "Klajumā aiz meža" stāsta par deviņdesmito gadu noslēpumu nospiedumiem mūsdienās, kad kādas Latvijas mazpilsētas tuvumā esošajā purvā tiek atrasts ķermenis un ātri vien izplatās ziņas, ka tās ir pirms 30 gadiem pazuduša pusaudža mirstīgās atliekas. Atradums saviļņo šaubas par iesaistīto atmiņām un lomu notikušajā.

Latvijas Sabiedriskais medijs aicina svinēt Valsts valodas dienu, parbaudīt savas zināšanas latviešu valodā un rakstīt diktātu latviešu valodā. Diktāta tekstu – dzejnieka un literatūrzinātnieka Ivara Šteinberga sacerēto "Vidējais teikuma ilgums – divas stundas" – lasa Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. 

Savas zināšanas ikviens var pārbaudīt portālā "LSM.lv", kur pieejams pilns Ivara Šteinberga teksts ar skaidrojumiem un lingvistes Santas Loginas pareizrakstības komentāriem. 

Diktāta teksta autors Ivars Šteinbergs ir godalgots, lasītāju un kritiķu iemīļots latviešu dzejnieks, kas darbojas arī literatūrzinātnē, kritikā un atdzejā. Sešu dzejas grāmatu autors, divkārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs, viens no literatūras žurnāla "Strāva" redaktoriem. Lasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā un strādā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. 

"Agrāk, atbildot uz jautājumu, kāpēc mani saista dzeja, es mēdzu pie sevis sacīt – to var ātri izlasīt, jo rindiņas ir īsas, pantiņi arī. Tiešām – kāpēc rakstīt garus romānus, ja visu iespējams pateikt dažās vārsmās? Bet gadījās kāds autors, pēc kura lasīšanas savas domas mainīju. Par šo autoru un viņa garajiem teikumiem plašāk varēs dzirdēt diktātā," atklāj Ivars Šteinbergs. 

Kopā ar raidījuma vadītāju Māru Rozenbergu Latvijas Radio studijā diktātu raksts arī Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi – Latvijas TV „Kultūras ziņu” vadītājs, mūziķis Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, "LSM.lv" žurnāliste Ludmila Pilipa, kura strādā ar saturu ukraiņu valodā, un "Pieci.lv" dīdžejs Linda Samsonova.

Ko īsti tie latvieši dara šķūnī? Jautā kinorežisors Pēteris Krilovs, dokumentālajai filmai par gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu kā simbolu izvēloties tēlu viņa gleznās – „Sarkano šķūni”. Pirms filmas pirmizrāde saruna ar režisoru Pēteri Krilovu, mākslinieci Kristīni Abiku un producentu Uldi Cekuli.

Saruna ne tikai par pašu filmu un tās tapšanu, bet arī, domājot par dokumentālā kino izrādīšanas iespējām.

Filmas „Sarkanais šķūnis” pirmizrāde būs 18. oktobrī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā. Līdz pirmizrādei mākslas telpā „Zuzeum” bez maksas skatāmas Raimonda Staprāna gleznas no Zuzāna kolekcijas.

Viens no pēdējo gadu aktuālākajiem tematiem, par kuru runā attiecībā uz tehnoloģiju attīstību, ir mākslīgais intelekts. To aizvien biežāk izmanto reklāmas nozarē, ģenerējot plakātus vai video. Tas ienāk arī mākslā, tostarp, radot impulsus darbiem, kuros ģenerēti dažādi vizuāli elementi. Mākslīgais intelekts parādās vēl citur, lai atvieglotu darbu vai sniegtu jaunas iespējas. Tomēr tehniskie paņēmieni rada arī draudus cilvēkam. Tehnoloģiju un literatūras pētnieks Deivids Džavi Džonsons (David Jhave Johnston) rāda visai nomācošu ainu. Komponistiem un citiem kultūras nozares pārstāvjiem turpmāk būs jākonkurē ne tikai ar kolēģiem, bet arī datoru, kas, protams, darbu var paveikt vairākas reizes ātrāk. Bet vai kvalitatīvāk? Vai vispār spēsim atšķirt, kas ir cilvēka darbs un kas mākslīgi ģenerēts? 

Pētnieks uzskata, ka ir jāierobežo dažādu mākslīgā intelekta rīku izmantošana.

"Aizvien vairāk pieaug šaubas par to, ka cilvēks kļuvis lieks. Cilvēki aizvien vairāk apzinās, kas notiks, ja pieaugs tehnoloģiju jauda. Viņi jūtas nedrošāki par savu karjeru, prasmēm un dzīves aicinājumu. Tās rada trauksmi. Ja industrializācija bija milzīgs vilnis, un tagad daudzi zinātnieki runā par šo gaidāmo vilni. Tā ir kā hiperindustrializācija. Tā būs simtreiz spēcīgāka. Zūd cilvēku drošības sajūta. Līdz ar to, manuprāt, mums būtu jāatgriežas pie pašiem pamatiem un jāsaprot, ka esam viena vienota cilvēces ģimene, ka mums ir jārūpējas par struktūru kopumā, lai visām būtnēm būtu nozīme," analizē Deivids Džavi Džonsons.