Deviņi ārvalstu mākslinieki un seši autori no Latvijas šomēnes piedalījās mākslas simpozijā “Ceramic Laboratory 2026” Daugavpilī. Mākslinieki trīs nedēļu garumā eksperimentēja gan ar materiāliem, gan temperatūrām, gan arī krāsām. Eksperimentu rezultātus jeb dažādus mālā radītus mākslas darbus līdz pat augusta beigām var apskatīt Rotko muzejā Daugavpilī.

Plašāk par simpoziju Megijas Krivišas sagatavotajā ierakstā.

Manipulācijas ar fotogrāfiju uzrunā skatītāju vienā no Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādēm “Krāsa kā vēstījums”. Kolorēšana radusies vienlaikus ar fotogrāfiskā procesa atklāšanu, un par kolorētās fotogrāfijas zelta laikmetu uzskata periodu no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum. Izstādē galerijā “Istaba” redzama kolorēšana vai krāsošana gan vēsturiskajās fotogrāfijās, gan mūsdienu mākslinieku darbos.  

Grupas izstāde “Krāsa kā vēstījums” galerijā Istaba skatāma līdz 29. maijam.

Šonedēļ, no 25. līdz 31. maijam, risinās Rīgas Performances mākslas festivāls "Starptelpa". Uzmanības centrā skaņas daudzveidīgās un dinamiskās iespējas performances mākslā. Par "dzīvās" mākslas programmu, norises vietām un tematisko ievirzi jautājam festivāla organizētājiem.

Kultūras rondo stāsta festivāla direktore un kuratore Laine Kristberga, līdzproducente Laura Feldberga, kuras pārziņā ir studentu performances, un multimākslinieks, producenta asistents Mailo Mēness.

Šī gada festivāla tematiskā ievirze "Sonic Vibrations" (Skaniskās vibrācijas) pēta skaņas daudzveidīgās un dinamiskās iespējas performances mākslā. Programma akcentē gan eklektisku disonansi un rezonansi, gan klusumu kā skaņas pamatelementus.

Festivāla centrālā norises vieta būs Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīca. Tā ir vieta ar bagātu kultūrvēsturi, kas īpaši padomju okupācijas periodā kalpojusi kā notikumā balstītas mākslas telpa.

Festivāla "dzīvās" mākslas jeb klātbūtnes programmā iekļautas 38 performances. No 28. līdz 30. maijam īpaši veidota starptautisko un Latvijas mākslinieku programma būs skatāma Anglikāņu baznīcā.

Ar kādām emocijām Kannu kinofestivālā vakar, 21. maijā, sagaidīta spēlfilmas “Uļa” pirmizrāde un kādus nospiedumus tā atstājusi skatītājos, atklāj kinokritiķe un LSM autore Dārta Ceriņa.

Ar ilgām stāvovācijām vakar Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi sagaidīja Viestura Kairiša spēlfilma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu leģendārās basketbolistes Uļjanas Semjonovas lomā. Un, kā telefonsarunā no Kannām atzīst Dārta Ceriņa, autoriem ir izdevies radīt universāli nolasāmu stāstu, filozofisku meditāciju par jauna cilvēka sava ceļa meklējumiem, kas spēj atstāt dziļu nospiedumu arī skatītājos, kuri maz zina par Latvijas vēsturi.

Filmu pieteica Kannu kinofestivāla mākslinieciskais vadītājs Tjerī Fremo.

Dārta atzīst, ka līdz ar “Uļas” pirmizrādi viņai personīgi šis Kannu festivāla desmit dienu maratons ir pilnīgi mainījis savu gaitu.

Konkursa “Īpašais skatiens” uzvarētājs tiks paziņots jau šovakar, bet filmas “Uļa” pirmizrāde Latvijā būs 15. septembrī.

Vakar, 21. maijā, visnotaļ iespaidīgā ceremonijā “Gaso” gāzes tornī Rīgā tika pasniegta Latvijas Dizaina gada balva, suminot labākos dizaina darbus produktu, pakalpojumu, komunikācijas, vides un digitālo risinājumu kategorijās. Grand Prix saņēma Expo 2025 Baltijas paviljona "We Are One" dizains un tā autoru komanda. 

Dienu pēc apbalvošanas ceremonijas par procesiem dizainā spriežam kopā ar laureātu, žūrijas un Latvijas Dizaina centra pārstāvjiem. Kultūras rondo viesi: Latvijas Dizaina centra vadītāja Dita Danosa, Vides dizaina kategorijas un Grand Prix ieguvēja – Expo 2025 Baltijas paviljona “We Are One” dizaina autoru komandas pārstāvis Eduards Bernaerts no arhitektu biroja “7.a.m”, kas paviljonā bija atbildīgs par arhitektūru, arī pakalpojumu kategorijas uzvarētājs – Biometriskais maks “Handwave” pārstāvis – Mārcis Miķelsons-Germs.

“Virzība” ir Latvijas Dizaina gada balvas 2026 vadmotīvs, uzsverot dizaina procesa nozīmi. Aizvadīta ar žūrijas ekspertu pieredzes stāstiem, ar finālistu prezentācijām un apbalvošanas ceremoniju piepildīta nedēļa. 

Latvijas Dizaina gada balvas (LDGB) finālā no 55 nominantiem iekļuvis 21 darbs: seši darbi produktu un vides dizaina kategorijās, pieci darbi komunikācijas dizaina kategorijā un divi darbi pakalpojumu un digitālo risinājumu kategorijās.

20. maijā visi finālisti klātienē prezentēja savus darbus fināla žūrijai, kas lēma par katras kategorijas uzvarētāju, kā arī "Grand Prix" un "Jaunā dizainera" balvas ieguvējiem.

Izvaicājam līdzšinējo Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” vadītāju Timuru Tomsonu, kurš pieņēmis jaunu izaicinājumu un turpmāk vadīs koncertorganizāciju “Latvijas Koncerti”. Darbu viņš sāks 1. jūnijā.

Jau piekto gadu Rīgā notiks ilgtspējīgas modes festivāls “Burzma Boutique”. Tas ir notikums, kuru veido jaunieši jauniešiem, un tā centrā ir modes skate, kurai jaunie dizaineri rada tērpus, kam lielākoties jābūt no otrreiz izmantota tekstila.

Šodien, 21. maijā, Kannu kinofestivālā autorkino konkursa skatē "Īpašais skatiens" Viestura Kairiša filmas "Uļa" pasaules pirmizrāde. Pirms šī notikuma ar ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu un režisoru Viesturu Kairišu sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa.

79. Kannu kinofestivālā Francijas dienvidos šodien rit jau desmitā diena, vakar tur ieradās arī spēlfilmas “Uļa” komanda ar režisoru Viesturu Kairišu un filmas radošo un tehnisko komandu. Kā ziņo Dārta Ceriņa, festivāla galvenajā konkursā pagaidām vērojams Kannu “pirmrindnieku” un režisoru sagurums, jo skatē tikpat kā nav pārsteidzošu darbu. Taču konkursā “Īpašais skatiens”, kurā iekļauta arī filma “Uļa”, ir pavisam citi radošie mutuļi.

“Īpašais skatiens” ir konkurss, kas izsenis pulcē darbus ar neordinārāku kino valodu un drosmīgākām izteiksmēm. Daudziem kino māksliniekiem tas kalpojis par atspēriena punktu gan radošās karjeras kaldināšanā, gan balvu sezonas kontekstā, gan arī filmu dzīves vērienā pēc Kannām.

Cerot uz dalību Kannās, “Uļas” veidotāji uzņēmās risku atteikt Berlinālei, tā intervijā atklāj režisors Viesturs Kairišs, kurš ir pārliecināts: šī ir vairāk nekā tikai filma. Melnbaltais darbs interpretē šogad mūžībā aizsauktās basketbolistes Uļjanas Semjonovas dzīvi, kad viņa atstāj savas dzimtās mājas un ģimeni, lai dotos uz Rīgu trenēties basketbolā, atrastu savu vietu pasaulē un uz laukuma.

--

Labas ziņas esam saņēmuši no Nacionālā kino centra: Latvijas un Francijas kino centru vadītāji Kannās 20 maijā parakstījuši starpvalstu līgumu, kas regulē un veicina divpusēju kopražojumu veidošanu starp abu valstu filmu studijām. Turklāt tas noticis pēc Francijas iniciatīvas.

Starp Latvijas Mākslas gada balvas nominantiem par veiksmīgu debiju aizvadītajā gadā bija fotogrāfs Filips Šmits. Viņš radošajā darbībā, kā arī vienkārši ikdienā pievēršas miera meklējumiem pilsētvidē. Tostarp, apbalvojumam nominēts par fotosesiju Rīgā, Dreiliņkalnā. Vietā, kur virs uzkrātiem atkritumiem nu pieejama atpūtas zona, kur iedzīvotāji mēdz sauļoties. Fotogrāfija no šī notikuma šobrīd skatāma radošajā kvartālā “Veldze”, fotogrāfa personālizstādē “Saules skūpstā”. Kā var nojaust pēc nosaukuma, izstādē iekļautas vēl citas bildes, kurās tverta saules gaisma. Analogās fotogrāfijās tverta gan spēja pilsētas steigā mikrorajonā starp milzu ēkām tvert mieru sauļojoties, gan kādi dabiskā vidē neierastāki tēli.

Luga “Indrāni”, kas sarakstīta pirms vairāk nekā 120 gadiem, tapusi Jaunā Rīgas teātra interpretācijā. Rūdolfs Blaumanis lugas “Indrāni” sākumā raksta: “Darbība notiek mūsdienās”. Iestudējuma veidotāji apliecina, ka “Indrāni” būs par Latviju šodien. Kultūras rondo iztaujājam režisoru Gerdu Lapošku un scenogrāfi Moniku Korpu.

Latviešu literatūras klasiķa un drāmas meistara Rūdolfa Blaumaņa darbi turpina nodarbināt režisoru prātus un trāpīt aktieru un skatītāju emocijās. Šosezon uz Latvijas teātru skatuvēm Blaumani atkal iestudē daudz, un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma viņš atgriezies arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur Blaumaņa “Indrānus” ar Lielās zāles vērienu iestudējis Gerds Lapoška radošā kopdarbā ar scenogrāfi Moniku Korpu.

Par izvēli iestudēt "Indrānus" Gerds Lapoška saka, ka visiem atbild, ka nevar iztēloties neko citu, ko tagad būtu varējis iestudēt.

"Tas ir tik precīzi šobrīd un sāpīgi, un skaisti. Šis Blaumaņa teksts, kas uzrakstīts pirms 122 gadiem, šodien skan ļoti skaļi un spēcīgi," vērtē Gerds Lapoška.

Monika Korpa neslēpj, ka bijusi pārsteigta, kad Gerds Lapoška uzrunājis viņu sadarbībai iestudēt Blaumaņa "Indrānus", jo šķitis, ka jaunajiem būtu jāstrādā ar savas paaudzes autoriem.

"Tā kā tas ir mans pirmais Blaumanis, es nevarēju teikt nē. Mani daudz kas interesē arī kā scenogrāfei, kā risināt "Indrānos" iekodētās lietas," stāsta Monika Korpa.

Ierakstā uzklausām arī Indrānu māti Baibu Broku un jauno Indrānu Tomu Harjo, kuriem Blaumanis nebūt nav ikdienas repertuārs.

Liela nozīme šajā izrādē ir arī fotogrāfijām, kā arī grupas “Alejas” dziesmām ar Kirila Ēča dzeju. “Alejām” tas ir pirmais tik liela mēroga teātra darbs, tāpat kā izrādes režisoram Gerdam Lapoškam. "Alejas" režisors izvēlējies, jo mūziķi ir viņa draugi, ar kuriem kopā veidojuši arī pirmo izrādi. 

"Viņi ir talantīgi mākslinieki un manas paaudzes balss. Tas "Indrānos" un šim iestudējumam ir svarīgi," atzīst Gerds Lapoška. "Viņi ir jaunā paaudze, kas ienāk. Es ceru, ka pēc daudziem gadiem, kad kaut kur ieskanēsies "Alejas", es teikšu - tā ir mana jaunība."