Tapusi jauna ekspozīcija Rūdolfa Blaumaņa istabai - Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Alberta ielā.  Ekspozīcijas autori ir Mākslas akadēmijas absolventi Dāniels Šatalovs un Justīne Emīlija Brieze.

Kopā ar jaunās ekspozīcijas dizaineru Dānielu Šatalovu un ekspozīcijas mākslinieci Justīni Emīliju Briezi skaidrojam, ko abi Mākslas akadēmijas  beidzēji savā diplomdarbā pielikuši klāt. Tā ir pavisam neliela istaba, kurā no 1906. līdz 1908 .gadam kā apakšīrnieks mitinājies Rūdolfs Blaumanis.

Grafikas nodaļas absolvente Emīlija ar gaisīgu un caurspīdīgu aizkaru palīdzību radījusi sasaisti ar Blaumaņa dzimto pusi, ekspozīcijā vēl citi mūsdienīgi risinājumi. Taču jaunie mākslinieki gandarīti, ka bakalaura diplomdarbs īstenojies pavisam uzskatāmā veidā.

Dāniels beidzis Mākslas akadēmijas Produktu dizaina nodaļu, viņš atklāj, kas bijis grūtākais, veidojot ekspozīciju. Dāniels uzsver, ka ekspozīcija ir dizaina un mākslas apvienojums, un arī tapšanas procesā sadarbojušies, nešķirojot, ko kurš dara. Telpā nav daudz mēbeļu, taču nelielajam dīvānam pievēršam uzmanību. Aplūkojam vēl atsevišķas smalkas detaļas telpā, arī portretus stiklā, kas met ēnu uz sienas.

Kopā ar muzeja speciālisti un ekspozīcijas satura autori Maiju Laimīti tapis dziļš un emocionāli spēcīgs vēstījums par rakstnieka pēdējiem dzīves gadiem, kad Blaumanis īrēja vienu istabu plašajā Rozentālu ģimenes dzīvoklī.

Par jauno Blaumaņa istabas risinājumu gandarīta Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa.

Arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Holgers Elers apmierināts, ka studentu radošais process noslēdzies reālā, visiem pieejamā un apskatāmā darbā

Nākamais projekts būs ekspozīcija par Andreju Upīti, kas taps sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību un ar Andreja Upīša muzeju.

23. janvārī uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce. Kultūras rondo tiekamies ar komēdijas "Vecāku sapulce" radošo komandu: režisori Martu Elinu Martinsoni, producenti Inesi Boku-Grūbi, scenārija autori Lindu Rudeni un aktrisi Sandiju Dovgāni.

Kā tas ir mums, vecākiem, paraudzīties uz sevi no malas, sēžot savu bērnu klases krēslos vecāku sapulcē? Cik daudz mēs vispār izprotam to, ko ikdiena jūt un piedzīvo mūsu bērnu skolotāji? Kā šķietami nopietnajā saskatīt ironisko un komisko? Galu galā – kā tas ir iespējams – vienuviet savākt teju visus spožākos šībrīža aktierus?

Filma ir aktuāls un ironijas piepildīts stāsts par skolas klases vecāku sapulci, kur vecāku savstarpējo attiecību un dialogu dinamika noved pie prognozējamiem un negaidītiem pārpratumiem. Filma ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji.

Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo  aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.  Režisors  darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums.

Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors  Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai.

2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta  savas ģimenes piedzīvoto.  Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, bet arī vienu no dēliem, kuram reta sirds slimība.

Lugā “Divu siržu zēns” attēlotie notikumi ir dramatiski un šausmu pilni, taču skatītājs tos ierauga bērnu acīm, jo viņi ir galvenie vēstītāji, un par spīti notikumiem, tā ir viņu bērnība, kuru viņi izdzīvo, jā, arī spēlē futbolu un sapņo būt futbola zvaigznes.

Pirmizrāde „Divu siržu zēns” notika 10.janvārī,bet tuvākās izrādes februārī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”.

Veram vaļā ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu „Kara vardnīca”. To lasām kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu un mākslinieku Alekseju Muraško.

"Es to saucu par dzeju, tā, protams, ir dzeja, bet nav tapusi kā dzeja, tā nav rakstīta kā dzeja," grāmatu raksturo Māra Poļakova.

"Tekstu autors patiesībā vispār nav viņš. Šo grāmatu veido citu cilvēku sacīti, nevis rakstīti, bet sacīti teksti. Nevis teksti, tie saruna fragmenti, stāstu fragmenti, kurus Ostaps un viņa līdzbiedri - draugi, paziņas ir sadzirdējuši, uzklausījuši kara pirmajās nedēļās un mēnešos galvenokārt Ļvivā, kur, kā viņš raksta "saplūda milzīgas bēgļu upes no visas Ukrainas". Ostaps un viņa kolēģi kļuva  par brīvprātīgajiem palīgiem un augas dienas pavadīja Ļvivas stacijā un pagaidu izmitināšanas vietās, ēdinādami, dodami, ko nu tur vajadzēja, zāles, drēbes. Šī grāmata ir vārdi, kurus viņiem ir sacījuši šie cilvēki."

Tāpēc arī grāmatā tās autors min daudzus cilvēkus kā līdzautorus.

2025. gadā latviski iznāks arī Ostapa Slivinska dzejas krājums.

Ostaps Slivinskis tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu ukraiņu dzejniekiem. Viņš lasa lekcijas Ļvivas Universitātē un regulāri publicē dzeju, esejas un tulkojumus.

„Karš ne tikai pašos pamatos maina to cilvēku dzīves, kurus piemeklējis. Tas maina vārdu nozīmes. Dažas nozīmes notrulinās, un tās vajag asināt kā nazi gar akmeni. Citas turpretī kļūst tik asas, ka ar tām var sadurties. Daži vārdi vispār atmirst un nokrīt kā lapas. Citi uznirst no kādas pusaizmirstas pagātnes un atkal sāk nozīmēt, kļūst svarīgi.” Šādus vārdus krājuma „Kara vārdnīca” ievadā raksta ukraiņu dzejnieks Ostaps Slivinskis.

Darbu pie "Kara vārdnīcas" Slivinskis sāka 2022. gadā, uzklausot Krievijas iebrukuma lieciniekus. Grāmatā apkopotas bēgļu, brīvprātīgo, mediķu, karavīru, aktīvistu un mākslinieku balsis. Tās vēsta, kā karš uz visiem laikiem mainījis viņu dzīvi un valodu.

Grāmatu izdevis žurnāla "Punctum" apgāds.

Gleznotāja Arnolda Andersona tēvam pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Rīgas Centrāltirgū bija valūtas maiņas punkts. Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk Arnolds Andersons savos darbos šķetina atmiņas par deviņdesmito gadu bērnību, kurā pieredzēja gan vīrus ādas jakās ar dolāru pilnām somām, gan tēva ciešās attiecības ar naudu, varu un reliģiju. Ilgus gadus dzīvojis Londonā un apliecinājis sevi starptautiskajā mākslas vidē, Arnolds Andersons sevi piesaka ar personālizstādi Latvijā, galerijā „Asni” veidojot neparastu kopdarbu ar smaržu mākslinieci Alīnu Grīnpauku.

Jaunā galerija „Asni” iepretim Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam konsekventi turpina iepazīstināt ar jauniem un interesantiem vārdiem Latvijas vizuālajā mākslā, un Arnolds Andersons nav izņēmums. Viņa vārds līdz šim bijis labāk pazīstams ārpus Latvijas, jo glezniecību viņš mācījās un pēc tam strādāja Londonā. Nu jau dažus gadus viņš atkal ir rīdzinieks, un personālizstādi „Adrenalīns” iedvesmojušas viņa bērnības atmiņas par dzīvi deviņdesmito gadu Rīgā, īpaši saistībā ar tēvu.

Jau domājot par izstādes tapšanu, Arnoldam Andersonam bijis skaidrs, ka tajā klātesošai jābūt arī deviņdesmito gadu smaržai. Tieši smaržas atmiņa ir visspēcīgākā, tāpēc viņš uzrunāja modes ilustratori un parfimērijas mākslinieci Alīnu Grīnpauku radīt trīs aromātus, kas abiem radītu asociācijas ar deviņdesmito gadu bērnību. Abiem vienaudžiem tā izvērtās par ļoti interesantu pieredzi.

Arnolda Andersona un Alīnas Grīnpaukas radītā izstāde „Adrenalīns” galerijā „Asni” Rīgā būs skatāma līdz 15.februārim.

Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot  mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus?

Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.

 

--

20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi.

Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis.

Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Šajās dienās risinās Insaideru mākslas festivāls. Festivāla iniciators Kaspars Groševs galerijas 427 telpās pulcina radošus cilvēkus, kuri darbojas ārpus vispārēji atzītās mākslas robežām un kuri nav studējuši mākslu ierastā ceļā. 

Ar Insaideru Mākslas festivāla iniciatoru Kasparu Groševu tiekos galerijā 427. Brīdī, kad ierodos, Kaspars kopā ar draugu apglezno skaņuplašu vāciņus. Skats ir neparasts, jo uz grīdas kārtojas daudz vēl nenožuvušu vāciņu. Kaspars Groševs uzsver, ka šī nodarbe nav saistīta ar festivālu, lai arī izskatās neparasti.

Viņš stāsta, kā briedinājis ideju Insaideru Mākslas festivālam.

Festivāls ilgst no 11. līdz 19. janvārim, šonedēļ divus vakarus noticis filmas „Matrix” iestudējums audiolugas formātā.

Festivāla dalībnieki ir cilvēki, kurus nevar sajaukt ne ar vienu citu, uzsver festivāla iniciators Kaspars Groševs, kopumā festivāls atspoguļo laikmetīgo kultūru, taču ārpus visa oficiālā un ierastā, ko saprotam ar vārdu māksla.

Kā šodienas teātri var bagātināt gadsimtiem senās delartiskās komēdijas paņēmieni? Atbildi uz šo jautājumu meklē gan režisors Kārlis Krūmiņš, kurš to pēta savā doktora darbā, gan topošie aktieri, kuri Krūmiņa vadībā iestudējuši laikmetīgu masku komēdiju, interpretējot šo seno teātra spēles formu jaunās skaņās. Būs gan maskas, gan improvizācija, gan delartiskajai komēdijai raksturīgie tipāži un ekspresīvā spēles tehnika, bet par ko caur tiem var runāt, kā smīdināt un caur to runāt par svarīgo 21.gadsimtā?

Delartiskā komēdija jeb „commedia dell’arte” ir agrīna profesionālā teātra forma, kas dzimusi Itālijā un bija populāra visā 16. – 18. gadsimta Eiropā. To raksturo maskas, improvizācija, konkrēti tipāži un īpaša spēles tehnika, kas saistās ar augstu temporitmu un spilgtu emocionalitāti. Tam ir savs iemesls, jo aktieri visbiežāk uzstājās pilsētas laukumos un tirgus plačos, tāpēc uzvedumam bija jābūt spilgtam un smieklīgam. 

Kā delartiskās komēdijas elementi strādā mūsdienu teātrī? Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa aktiermākslas studenti uz to meklē atbildes kopā ar pedagogu un režisoru Kārli Krūmiņu izrādē „Sapņotāji”. Uzdevums ir dubultatbildīgs, jo studentiem šis ir viens no diplomdarbiem, bet Krūmiņam – doktorantūras studiju noslēguma darbs. Delartiskās komēdijas žanru viņš savulaik iemīlēja kā students, kopā ar viespedagogu Dāvidu Džovanzanu veidojot nu jau leģendāro Šekspīra „Simbelīna” iestudējumu.

Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori.

17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde.

Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana.

Izstāde ir nozīmīga arī grāmatniecības piecsimtgades kontekstā, jo Latvijā ir radīta visā pasaulē atpazīstama būve – telpisks ietvars nacionālajam grāmatu krājumam. Gunāru Birkertu arhitektūras kritiķi dēvē par gaismas arhitektūras meistaru. Gaismas, metaforu un simbolu lietojums kultūras būvēs padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā.

Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu.

Fotogrāfijas, kas parāda kara sāpes un reizē Ukrainas nesalaužamību. Tāda ir Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko kopīgi veidotā izstāde, kurai dots nosaukums „Kara piezīmes. Ukraina”. Abu žurnālistu fotogrāfijas skatāmas Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē.

Pedvāles izstāžu zālē atklāšanas dienā sanākušo ir daudz, pie katras fotogrāfijas neliels apraksts, tāpēc ikviens pakavējas ilgāk. Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko fotogrāfijās redzam to, ko viņi skatījuši savām acīm.

Fotogrāfiju autors  Maksims Peņko izstādes atklāšanā pievienojas attālināti, jo atrodas Odesā.

Makslims Peņko strādā medijos kopš 2005.gada, bijis žurnālists, video operators, raidījumu inženieris. Kā pats mēdz sacīt: medijos nav strādājis tikai par direktoru un apkopēju. Sākoties pilna apmēra iebrukumam, sadarbojas ar ārvalstu medijiem, arī ar Latvijas Televīziju.

Izstādei ir arī katalogs, to mudinājis izveidot  Pedvāles mākslas parka veidotājs un biedrības „Pedvāle” vadītājs Ojārs Feldbergs.

Fotoizstāde „Kara piezīmes. Ukraina” skatāma līdz 31.martam Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē katru dienu no 10.00 līdz 16.00. Pēc tam  izstādi iecerēts rādīt Rīgā, Zaķusalā.