Latvijas Radio simtgades rītā Kultūras rondo aicina uz lomu spēli tiešajā ēterā - viens aktieris, viens dzejnieks un divi tulkotāji, kā arī Kultūras rondo žurnālisti. Svētku noskaņu studijā radīs dzīvā mūzika. Esam bagāti un par to arī sarunas!

Raidījuma ieskaņā to vada Gundars Āboliņš un Guntars Godiņš. Abi ir cieši saistīti ar Latvijas Radio, Gundars Āboliņš jau kopš 1964. gada, kad viņam bija pirmā loma Radioteātra iestudējumā. Guntars Godiņš ar Latvijas Radio bijis saistīts divas reizes - pagājušā gadsimta 80. gados un pirms dažiem gadiem, kad veidojis raidījumus Latvijas Radio.

Latvijas Radiofons pirms simts gadiem savu skanējumu sāka ar Pučīni operas “Madama Butterfly” translāciju, kas nedaudz arī ieskanas fonā. Izvēle bija pilnīgi nejauša, jo iecerētajā dienā tieši šī izrāde bija Nacionālajā operā. Gluži kā šovakar, kad arī Latvijas Nacionālajā operā izrādīs “Madama Butterfly”, ko arī varēs klausīties Latvijas Radio 3 „Klasika”  tiešraidē.

Bet Kultūras rondo studijā muzicē Erna Daugaviete (čells) un Reinis Jaunais (ģitāra). Viņu atskaņojumā klausāmies „Viesuļvētru” un „Brīzīti”.

Īpašā svētku raidījuma vadītājiem pievienojas Kultūras rondo komanda - Ingvilda Strautmane, Laima Slava, Māra Rozenberga un Anda Buševica. Kopīgi stāsti un atmiņas par radio darbā pieredzēto. Arī par to, kas garšo Latvijas Radio žurnālistiem.

Runājot par radio nākotni, nevar nepieminēt arī mākslīgo intelektu un to, kā tas maina un varētu mainīt arī Latvijas Radio nākotni. Sazināmies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš Somijā, Tamperes universitātē doktorantūrā pēta, kā, izmantot mākslīgā intelekta rīkus, lai radītu jauna veida interaktīvas pieredzes, kur cilvēki ietekmē sistēmu, gan sistēma ietekmē cilvēkus. Pēta mijiedarbes rezultātu vairāk mākslas fokusā.

Mūsdienu intelektuāļa traģēdija – tā par tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto somu dramaturga Juhas Jokelas lugu „Docentes” saka aktrise Guna Zariņa. Viņa šajā izrādē atveido profesori, kuras iestāšanās par sava pētījuma rezultātiem pret pašas gribu ierauj viņu varas spēlēs un publiska naida atvarā.

Universitātes vide gan ir tikai dramaturga izvēlēts ietvars, jo lugā ierakstītās situācijas atpazīs daudzi hierarhiskās struktūrās strādājošie. Izrāde tapusi Lindas Zaharovas režijā, un radošā komanda mēģinājumu gaitā ar pārsteigumu vērojusi, kā lugas notikumi arvien precīzāk izspēlējas arī Latvijas sabiedrībā.

Izrāde „Docentes” sākas kā publiska lekcija: Gunas Zariņas atveidotā sociālpsiholoģijas profesore Johanna Virtanena iepazīstina ar savu pētījumu par darba vides klimatu universitātē. Tas atklāj vadībai netīkamu ainu: pasniedzēji jūtas pārlieku kontrolēti, viņu ikdienu pārpludina atskaites, viņi nejūt vadības ieinteresētību savā darbā.

Izklausās pazīstami? Dramaturgs Juha Jokela šajā pirms pieciem gadiem rakstītajā lugā runā par Somiju, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka stāsts nav tikai par Somiju un tikai par akadēmisko vidi, bet par universāli sāpīgu tēmu loku – no birokrātijas, neuzticēšanās un atsvešinātas priekšniecības līdz populisma barotnēm sociālajos tīklos un zinātnes diskreditēšanai.

Guna Zariņa: „Es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē. Lai arī [lugā] runa ir par akadēmisko vidi, šo tēmu matrica ir tik viegli pārliekama uz jebkuru citu institūciju vai profesiju. Man tās tēmas vienkārši likās nenormāli būtiskas, arī teātra laukā strādājot.”

Luga „Docentes” līdz skatuvei nonākusi tieši Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Savulaik viņai to atsūtījis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.

Liepāja kopā ar Kuldīgu un Dienvidkurzemi gatavojas Eiropas Kultūras galvaspilsētas norisēm 2027. gadā. Kultūra var mainīt būtiskus procesus sabiedrībā, uzskata "Liepāja 2027" rīkotāji. Par Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas radošajiem izaicinājumiem un iespējām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar nodibinājuma "Liepāja 2027" valdes priekšsēdētāju Intu Šoriņu un māksliniecisko vadītāju Baibu Bartkeviču.

Pašiem romiem interesanti fotogrāfijās saskatīt savas saknes, romu vēsture ir bagātāka nekā mēs domājam – tādas atziņas izskan fotoalbuma atklāšanā par Baltijas romiem. Klajā nācis Lietuvas, Latvijas un Igaunijas romu vēsturei veltīts fotoalbums „(Ne)redzamās vēstures. Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās”. Krāšņā izdevumā  apkopotas 100 fotogrāfijas no Baltijas valstu arhīviem un muzejiem, iekļauti arī pētnieku raksti par romu mantojumu. Apkopotais laika periods ir līdz Otrajam pasaules karam.

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti".

Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”.

“Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

Oktobra kultūras notikumus pārskatām kopā ar kultūras žurnālistiem: "Delfi" kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu-Ķenģi, "TVnet" kultūras redaktoru Tomu Treibergu, Latvijas TV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju Henrietu Verhoustinsku, kura ir arī aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žurijas priekšsēdētāja, un laikraksta "Diena" redaktoru Ati Rozentālu, kurš ir jaunās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs.

Oktobra kultūrslānis ir bijis tik biezs, ka bija jāizvēlas, ka dot priekšroku, lai arī apmeklēt gribētos visus pasākumus, kas notika vienlaicīgi. Mūsu oktobri, protams, ierāmē Latvijas Radio simtgade 1. novembrī.

Aizvadīts kino festivāls "Riga IFF", kuru atklāja ar brāļu Ābeļu filmu "Dieva suns". Tajā bija arī Kristas Burānes filmas "Visi putni skaisti dzied" pasaules pirmizrāde un Jāņa Ābeļa "Testaments". Festivālā bija ļoti daudz vērtīgu filmu. Un pilnas skatītāju zāles.

Šonedēļ Kristīne Opolais dziedās titullomu operas "Madama Buterfly” iestudējumā. Tas gan būs jau 1. novembrī. Bet Katrīna Paula Felsberga un Edgars Ošlejs uzvarēja Straptautiskajā Jāzepa Vītola vokālistu konkursā. 

Teātros bijušas vērienīgas pirmizrādes – Raiņa ‘’Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī vēl septembra beigās un "Kritiens augšup" Jaunajā Rīgas teātrī. Arī vairāk saistoši iestudējumu nevalstiskajos teātris.

Pasniegta gleznotājas Vijas Celmiņas stipendija jaunajai māksliniecei Ievai Putniņai. Mākslas centrā "Zuzeum" atklāta izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus", papildinot Vācijas ekspozīciju ar divām pavadošām ekspozīcijām par Bauhaus sievietēm, kas cieši saistītas ar Rīgu. Līdz 15. novembrim pagarināta Maijas Tabakas izstāde "Ola Foundition".

Bet aktuāls ir arī jautājums, kas saistās ne tikai ar mākslu, bet politiku. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir paziņojis par iesaisītšanos jaunā politiskā kustībā "Bez partijām".

Dežūras slimnīcā viņi pielāgo mēģinājumu grafikam, bet koncertceļojumos viņu aptieciņas ir tik profesionālas, ka vajadzības gadījumā var palīdzēt arī citu kolektīvu dalībniekiem. Tas ir deju kolektīvs „Ačkups”, kura piederība Rīgas Stradiņa universitātei izskaidro lielo mediķu īpatsvaru dejotāju rindās. Un šo kolektīva superspēju par savu ikgadējo koncertu vizītkarti vēlas padarīt pirms trim gadiem dibinātais „Ačkupa” vidējās paaudzes – jeb nu jau profesionālo ārstu – sastāvs. Tāpēc 1. novembrī pirms koncerta aicina klausītājus apmeklēt „veselības stacijas” pie profesionāliem dejojošajiem ārstiem un saņemt konsultācijas, uz kurām citkārt jāgaida garās rindās.

Sarunā piedalās „Ačkupa” dejotāji - ārsts nefrologs Kārlis Rācenis un uztura speciāliste Lāsma Brenča un kolektīva vadītājs Kaspars Brauns.

Jurjānu Andreja Simfoniskās svītas „Latvju dejas” ceturto daļu, kas skan sizeta ievadā, nakts vidū pazīst katrs „Ačkupa” dejotājs. Jo Jurjānu Andrejs šai daļai deva senas latviešu dejas vārdu „Ačikops”, un tieši no tās 1951. gadā savu nosaukumu aizguva jaundibinātais toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijas deju ansamblis „Ačkups”.

„Ačikopa” melodija ir pazīstama joprojām – šovasar Dziesmu svētkos to spēlēja skolēnu apvienotais simfoniskais orķestris, bet deju Ulda Žagatas horeogrāfijā zina katrs „ačkupietis”, jo tā ir kolektīva vizītkarte, ar ko dejotāji iesāks arī savu 1.novembra koncertu. 

Koncertam dotais latīniskais nosaukums apzināti flirtē ar medicīnisko leksiku, kas ir daudzu „Ačkupa” dejotāju ikdienas sabiedrotā. „Dum spiro, salto” burtiskā tulkojumā nozīmē „Kamēr elpoju, dejoju”. Bet koncerta nosaukumā tas apzināti apvērsts otrādi.

„Ačkupa” koncerts 1.novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā, bet pa dienu turpat, RSU foajē – dejojošo mediķu piedāvātās „veselības stacijas” ikvienam, kurš vēlas pārbaudīt savu veselību un – kas zina – varbūt arī sākt dejot.

Forums "Womex" – etniskā mūzika un tīklošanās iespējas ar pasauli. Par Latvijas pieredzi, piedaloties forumā un sadarbojoties ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar kaimiņiem Ziemeļos, pārrunājam Kultūras rondo. 

Par gatavošanos un līdzdalību šī gada forumā "Womex", kas šogad norisinājās Somijā, Tamperē, stāsta etnomuzikoloģe Lauma Bērza, kura veidoja latviešu etniskās mūzikas izlasi, kas bija Latvijas vizītkarte forumā, etnomūzikas grupas „Oga” mūziķe Igeta Ozoliņa, etnomūziķe un dziedātāja Liene Skrebinska, kura studē Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, un mūziķe Elī Ellere, kura forumā reprezentēja tradicionālās dziedāšanas grupu "Saucējas", kā arī dažādus citu etnomūzikas projektus.

Cēsu Izstāžu namam šogad aprit 40 gadi. Bijušais Cēsu pilsmuižas zirgu stallis-ratnīca ar jaunu saturu un nosaukumu Cēsu Izstāžu nams tika atklāts 1985. gada 20. februārī. Un turpmākos gadus šī vieta kļuva par kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Gadam izskanot, Cēsīs atklāta izstāde „Cēsu Izstāžu namam 40”, kas vienlaikus veltīta Izstāžu nama interjera autoram Raimondam Pinnim. Ekspozīcijā ieskats gan Izstāžu nama tapšanā, gan Raimonda Piņņa radošajā daudzpusībā.

Joahims Meierhofs ir ne tikai viens no labākajiem vācu mūsdienu teātra aktieriem, bet pēdējo gadu laikā iemantojis arī ļoti veiksmīga rakstnieka reputāciju. Tagad Meierhofa darbs ir iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Kritiens augšup” tulkotāju Gundaru Āboliņu, kurš pats arī piedalās izrādē un Gerdu Lapošku. Ceļš pie mammas un aktiera profesijas neredzamā puse.

Izrāde tapusi pēc Joahima Meierhofa jaunākā romāna "Var jau krist arī augšup".

„Manuprāt, nav daudz mana vecuma cilvēku, kuri no visas sirds gribētu divus mēnešus pavadīt kopā ar savu māti,” savā jaunākajā grāmatā raksta viens no vācu aktiermākslas un nu jau arī literatūras dižākajiem spīdekļiem Joahims Meierhofs. Autors turpat piebilst: „Tieši tad, kad pavadām kopā laiku, kas pārsniedz kārtējos īsos apciemojumus, var kaut kas notikt.”

Un tas, kas notiek ir vesels romāns par ceļu pie mātes daudz un dažādos līmeņos, kā arī par aktiera profesijas daudzpusīgo un lielākajai daļai neredzamo pusi. Romāns ir iztulkots, pārkausēts triju cēlienu izrādē Jaunajā Rīgas teātrī.

 

"Mēs stāstam par māti, un katram, kas sēž zālē, taču ir māte un raisās asociācijas, un ir piedzīvotas līdzīgas situācijas, un ir arī vēl trakākas lietas. Ir neizmērojamas iespējas.

Galvenais, lai skatītājs un klausītājs, ieklausās, atveras tai informācijai, ko mēs no skatuves raidām. Izrāde jau faktiski notiek viņu galvās, viņu iztēlē, jo uz skatuves ir tikai aizvērts priekškars, divi krēsli un un ekrāns, kurā ir Mārtiņa Grauda fotoportretu galerija," par izrādi atklāj Gundars Āboliņš.

"Meierhofam ir ļoti smalka un atturīga, un tāpēc varbūt arī dziļāka humora izjūta. Un viņš kā stāstnieks neskrien nekad stāstam pa priekšu. Viņš atvēl ļoti daudz telpas un laika savu skatītāju un klausītāju iztēlei un fantāzijai. Caur šo atskārsmi un sapratni skatītājam un klausītājam reizēm pat lielāks prieks, nekā, ja viņam ir jāseko tam tempam. Man vienmēr bijis jātur sevi, lai es neaizskrienu lokomotīvei pa priekšu tādā nozīmē," sarunā atzīst Gundars Āboliņš.

"Viņš jau vairāk nekā 30 gadus ir viens no vadošajiem vācu aktieriem, tieši teātra aktieriem. Filmēšanas pieredze viņam nav tik liela, un par to, starp citu, ir viena nodaļa arī, ļoti interesanta nodaļa arī grāmatā," ar Joahimu Meierhofu iepazīstina Gundars Āboliņš. "Viena pieredze viņam bija iepriekšējā grāmatā - "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", kā viņš filmējās pie vecāsmātes gultas. Pēc daudziem gadiem viņam ir otra iespēja, un par ir jaunajā grāmatā. Es neatklāšu kārtis, lai nezaudētu intrigu."

"Viņš ir zināms kā aktieris, spēlējis vadošās lomas. Sācis, protams, kā pilnīgs, kā mēs sakām, lūzeris, neveiksminieks, nepieprasīts, ļoti ar sevi cīnījies, visiem kompleksiem un tā tālāk, un tagad viņš ir viens no intelektuālākajiem un zināmākajiem vācu teātra aktieriem. Uz viņa vārdu jau Vācijā iet uz izrādi, ja tu spēlē Meierhofs, tad iet," turpina Gundars Āboliņš. "Viņš ir bijis arī režisors, iestudējis ļoti interesantas izrādes, kas ir rokraksta ziņā diezgan radniecīgas un līdzīgas tam, kā strādā Alvis Hermanis."

Kopumā Joahima Meierhofa autobiogrāfiskajā ciklā ir sešas grāmatas. Divas ir pirms latviski tulkotās "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!", tad vēl divas un "Var jau krist arī augšup", kas uz JRT skatuves iestudēta kā "Kritiens augšup", kas arī drīzumā iznāks grāmatā. 

"Viņš raksta ātrāk nekā es spēju iztulkot," bilst Gundars Āboliņš.

Izrādē "Kritiens augšup" piedalās Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze.