Augstāk par zemi

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem? 

“Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo.

Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus.

Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis.

Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”.

Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā.

Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā.

Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji.

Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024 

Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus. 

Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu.

“Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku.

Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja.

Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore.

Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi’ iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece.

2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?

Grāmatā izdots mākslas doktores, filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines jaunākais darbs “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Feminisma attīstības pamatvirziens saistās ar veco Eiropu un ASV, taču savā jaunākajā grāmatā autore meklē un tīši uzsver Latvijas kā postsociālisma bloka valsts atšķirības feminisma izpratnē.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, lai padarītu zinātnieku darbus, pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis sēriju "Studia humanitarica", kurā jaunākais izdevums ir filozofes un mākslas zinātnieces Janas Kukaines darbs doktora grāda iegūšanai “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”.

Runāt par nesen iznākušo Janas Kukaines pētījumu, ko grūti nosaukt par lasāmgrāmatu plašai auditorijai, mani iedrošināja rezonanse, ko sabiedrībā izsauca viņas iepriekšējais darbs "Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte". Tas patiešām tika sadzirdēts, rosināja diskusijas. Uzdrošinos apgalvot, lai arī reizēm mākslinieku darbi vai mākslas teorētiķu pētījumi varētu likties cita pasaule, tie tomēr ietekmē ikdienas dzīvi. Janas Kukaines grāmata, kas grāva stereotipus par to, kā mātēm būtu jājūtās, veda pie kā gauži praktiska, piemēram, ka beidzot sabiedrībā tiek runāts par pēcdzemdību depresiju. Savu artavu tēmas atklāsmē deva arī pirms desmit gadiem notikusī mākslinieces Rasas Jansones izstāde.

Šis ir tas brīdis, kad vēlos atklāt arī savus apsvērumus, kāpēc personīgi man feminisms liekas viena no 20. un arī 21. gadsimta svarīgākajām tēmam. Ja salīdzinām sieviešu cīņu par savām tiesībām pirms simts gadiem un šobrīd, nevar nepamanīt, cik liels attālums ir noiets, un šīs izmaiņas līdzi nes tektonisko plākšņu sakustēšanos pilnīgi visās dzīves jomās.

Pētījums “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā” tagad pieejams grāmatā. Jana Kukaine šobrīd ir Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece, kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas, Francijas, Somijas, Lietuvas un Igaunijas ir uzsākusi pēcdoktorantūras pētījumu “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli”.

Saruna ar Janu Kukaini arī raidījumā Brīvības bulvāris.

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā?

Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana.

Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām.

Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē.

Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu.

Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.

Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat novērtēts ar žurnāla “Domuzīme” balvu. Dzejniece un rakstniece strādā pie jauna daļēji biogrāfiska romāna “Kosmonauta iela”, kas būšot prelūdija 2005. gadā iznākušajam romānam “Adata” un savā ziņā turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai “Poēmai ar mammu”.

Taču dzejā laikam viņa ir visatklātākā. Dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat saņēmis žurnāla “Domuzīme” Dzejas dienu ietvaros pasniegto balvu, un arī mūsu saruna ievirzās par Dzejas dienām.

Andra Manfelde skaidro krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejas rašanās impulsus. Dzejoļos tiek piesaukti mākslinieki – Manē, Šagāls, Magrits, Van Gogs un arī mūsu pašu Padegs. Andras Manfeldes dzeja liekas ļoti vizuāla, ne velti dzejniece ir arī māksliniece. Viņa pati smejas, ka vispirms ierauga, pamana, bet tās nozīmes, redzētā dziļākā jēga viņu sasniedz tikai pēc tam, redzētajam pārtopot dzejā.

Krājumam “Dilstošais medus mēness” Andra Manfelde pati ir uzrakstījusi pavadvārdus. “Starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna “jā” un citrona “nē”. ” Es lasu dzejoļus, un mīlestības dzeju tā īsti neieraugu.

Kad Andra Manfelde pati lasa savu dzeju, jo īpaši sajūsmina viņas dzejas ritms. Vienā dzejolī tas var mainīties pat vairākas reizes, no īsas rindas – apgalvojuma vai vērojuma, līdz Bībeles pantu vai psalmu dziedošajai valodai.

Kad esam norunājušas interviju Radio, Andra Manfelde atsūta vēsti: “Man ir gandrīz pabeigts romāns “Kosmonauta iela”, kas nedaudz turpina “Poēmu ar mammu” tikai prozā un daudz skarbāk (vēlāk pavisam skarbi, tāda kā "prelūdija" “Adatai”, lai gan par narkotikām nebūs.)” Jā, mēs varam runāt arī par topošo romānu. Tā izdošana plānota novembrī.

Romāns “Kosmonauta iela” būs daļēji autobiogrāfisks, Andra Manfelde tajā risina attiecības ne tikai ar zudušo laiku, bet arī ar savu tēvu. Tēvu, kura nebija. Taču pavisam drīz, septembra beigās, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Lienes Šmukstes detektīvs bērniem “Sarkanās mājas noslēpums”. Izrādes pamatā ir Andras Manfeldes grāmata “Vai mamma mājās?”, grāmata, kas deva iespēju izpausties Andras vēl vienai talanta šķautnei. Viņa grāmatas ne tikai raksta, bet reizēm arī zīmē.

Kad Andra Manfelde būs noskrējusi Dzejas dienu krosu, pabeigusi romānu “Kosmonauta iela”, septembra beigās viņa brauks uz Daugavpils teātri. Skatīties jauno izrādi “Sarkanās mājas noslēpums”.

Septembrī Latvijā notiek Dzejas dienas, taču Sigulda sevi ir pasludinājusi par Latvijas dzejas galvaspilsētu, un iedibinājusi pati savu festivālu - “Siguldas Dzejas dienas un dzejas naktis”, kas augusta pēdējā dienā iesākās ar Dzejas nakts pārgājienu.

Raidījumā arī mēs dodamies šai ceļā. Uzzināsiet, ko šobrīd dara dzejas meistari - Edvīns Raups, Guntars Godiņš, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele un Artis Ostups. Taču Dzejas nakts pārgājiens bija īpašs arī ar to, ka tā organizatore Sandra Marta Grudule bija sasaukusi kopā daudzās Latvijas literātu apvienības, un tieši radīt gribošu ļaužu daudzbalsīgā klātbūtne paredzamo Dzejas dienu norisi pietuvināja neparedzamajam. Dzejas nakts pārgājiens tieši tā arī sākās.

Un tagad arī jums jāsāk iztēloties. Ir sestdienas vakars, Siguldas stacijā pienāk vilciens no Cēsīm, tad no Rīgas. Stacijas laukumā sanāk diezgan prāvs ļaužu bariņš, dažiem ir rokās norunātā zīme – balta lapa, citi paļaujas, ka tāpat visus jau pazīst. Pusastoņos vakarā mirklis nopietnības – skan atklāšanas uzrunas. Tad Siguldas Stacijas laukumā sākas zibakcija – pēc megafonā dotas komandas dzejnieki vienlaicīgi sāk skandēt savus dzejoļus.

Un nu jau mēs dodamies ceļā! Lai satiktu Viesturu Vecgrāvi pie  Siguldas Valsts ģimnāzijas, kur literatūrzinātnieks stāstīs par dzejnieka, atdzejotāja, rakstnieka Leona Brieža skolas gaitām Siguldā.

Nākamais pieturas punkts ir Svētku laukums Siguldā. Tas, ka šeit vientuļš zem ābeles sēd Edvīns Raups un gaida savus klausītājus, man nav nekāds pārsteigums, tas jau bija ierakstīts programmā. Taču pārsteigums ir satriecošs saulriets pār Gaujas senleju, un vienlaikus atveras debesis un sāk līt.

Siguldas daudzie skatu laukumiņi ir ļoti piemērota skatuve dzejniekam. Taču kāds to visu ir iecerējis, saplānojis,  un izstaigājis vēl pirms pārējiem. Kāds ir gādājis, lai ar prožektora staru tumsu šķeltu gaisma, un dzejnieki redzētu lapu no kuras dzejoļi tiek lasīti, un uzstādījis mikrofonu, lai pārējie to sadzirdētu.  Dzejas nakts pārgājiena organizatore ir kultūras centra “​Siguldas devons” projektu vadītāja Sandra Marta Grudule.

Dzejas nakts pārgājiens prasa sabalansēt garīgo tiecību un savu fizisko izturību, un norūdīt arī kādas cilvēciskas īpašības. Ceļinieku vidū ir dzejniece Laima Helēna Mūrniece. Viņa ir neredzīga, taču atrodas kāda automašīna, kas var palīdzēt, atrodas, kas piesakās par pavadoni. Cits auto mēģina pierunāt visu mīlēto dzejnieku Jāni Rokpelni nekāpt augšup uz Siguldas pili pa stāvo serpentīnu. Dzejnieks apskaišas par neticību viņa spēkiem. Man taču tūlīt būs 79, viņš rājas, lai gan apkārtējiem netop īsti skaidrs, kāda atziņa no tā būtu jāizloba. Arī literārās apvienības ir šāda iespēja atbalstīt vienam otru. Esmu priecīga klātienē iepazīt literatūrzinātnieci, literatūrkritiķi un dzejnieci Sandru Ratnieci, dzejnieku un prozaiķu grupas “Tekstūra” kopā saucēju.

Grupa “Tekstūra” tika nodibināta 2019. gadā, 13 grupas autoru kopdarbs “Dzejas detektīvi” iznāca pagājušā gada rudenī, šajās Dzejas dienās “Tekstūra”  rīkotais pasākums “Radošuma anatomija” Dzejas dienu progammā. Kristaps Vecgrāvis dzeju lasīs tuvāk Nakts pārgājiena noslēgumam, Siguldas kapos.

Šobrīd vēl esam ceļā uz Siguldas peldvietu, lai pie Gaujas satiktu Guntaru Godiņu, programmā teikts, ka viņš pirms dažiem gadiem kļuvis par siguldieti un kaislīgu makšķernieku.

Guntars Godiņš šogad ir viens no Dzejas dienu balvas pretendentiem, par atdzejas krājumu “Sirreālisms igauņu dzejā”, intriga tiks atklāta festivāla Dzejas dienas noslēgumā, 15. septembrī.

Lai piedod Guntars Godiņš, viņa balss tagad paliks fonā. Viņam savas zivis, man savējās. Man jāķer pie rokas dzejnieki. Laima Ābele.

Un nu ir īstais brīdis atzīties. Ar Laimu Ābeli esam klasesbiedres, skolā vienā solā sēdējām. Tad varat iedomāties manu pārsteigumu, satiekot savu vienaudzi dzejnieku rindās.

Elīnas Līces stabule vakara un nakts raibos notikumus sasaista vienotā veselumā. Stabule ieskandina arī Arta Ostupa dzejas lasījumu Siguldas pilsdrupās.

Dzejas nakts pārgājiens īsi pirms pusnakts sasniedzis zemo punktu. Par daudz emocionālu iespaidu, par daudz noieto soļu, sākam atpalikt no plānotā grafika. Taču radošu cilvēku pulks nepieviļ. Joki kļūst skaļāki, pēc Arta Ostupa lasījuma kāds skaļi un līksmi aicina uz kapiem.

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu.

Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ.

Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai.

Mani piesēdina pie lielā galda istabas vidū, mīļi pacienā. Es brīnos par daudzajiem sēdekļiem, vai tad saime tik liela? Mājās viņi esot divatā, bet dēls māju uzcēlis netālu, vēl ir meita, un kad sanāk mazbērni, visiem esot jāsasēžas draudzīgi.

Mēs runājam par ziemu, ceļš no Lielirbes līdz Ventspilij ir labs, bet braukt ik dienas 100 kilometrus nav viegli, meža zvēru, jo īpaši tumsā, apkārtnē klīstot daudz. Motivācijai turpināt skolotājas darbu, nevis doties pelnītā atpūtā,  jābūt ļoti stiprai.

Japāniete Akiko Mizoguči Kobi pilsētā atvērusi latviešu amatniecības priekšmetu veikalu, uzrakstījusi un izdevusi jau piecas grāmatas par Latviju, māca kokles spēli, nodibinājusi latviešu tautas mūzikas grupu ar skanīgu nosaukumu “Uzmanību”. 

Raidījumā tiekamies ar Latvijas fani Akiko Mizoguči, mūziķi Uldi Cīruli jeb DJ Monsta, kā arī adītāju Sandru Lismani. 

Tas viss skan tik neparasti un neticami, ka radās vēlme iepazīties ar Akiko. Kā es uzzināju par šo smaidīgo, visam latviskajam tik ļoti atvērto sievieti? Akiko Mizoguči Latvijā ir daudz draugu, un īsi pirms Akiko ikgadējās vizītes – uz Latviju viņa parasti brauc vasaras sākumā, lai uzkavētos šeit vismaz mēnesi – "Facebook" profilos sākās Akiko Mizoguči sagaidīšanas sasaukšanās. Un tā nav tikai privāta draugu būšana. Piemēram, mūsu intervijas dienā, vēlāk vakarā,  Pierīgā, Rāmavas muižas kultūrtelpā paredzēta  tikšanās ar Akiko Mizoguči, kurā viņa grasās stāstīt savu Latvijas iepazīšanas stāstu un arī atrādīt savu kokles spēli.

Akiko Mizoguči uz sarunu ir atnākusi kopā ar savu mazo dēlu Toki. Viņš ir ļoti pacietīgs sākumskolas vecuma zēns. Kā vēlāk varēšu novērtēt, Toki viegli ieplūst māmiņas latviskuma izzināšanas kaislībā, atrodot sev nesaprotamajos notikumos sev vien saprotamus priekus. Toki ir dzimis Jāņos, Latvijas simtgades gadā, ar lepnumu saka Akiko.

Ap Akiko vienmēr pulcējas cilvēki. Un arī mūsu sarunā viņa nemitīgi piesauc savus latviešu draugus. Sandra Lismane, ir cilvēks kuras dēļ Akiko sākusi mācīties latviešu valodu.

Latvija ir Akiko Mizoguči garīgā dimensija. Viņa jūsmo par sēņošanu, par iespēju satikt zirgus. Par iespēju satikt amatniekus, izzināt viņu darbu.

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?

 “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe.

Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”.

“Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē.

Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju.

Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti.

Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās.

Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības.

Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.  

“Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās. 

Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode.

Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”.

Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts.

Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna.

Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.”

Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone.

Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma.

Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd.

Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”