Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā.

„Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā.

Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros.

Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa.

Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija.

Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā...

Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”.

Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids.

Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Kopš augusta apskatei atvērts Cēsu viduslaiku pils ziemeļu tornis. Tagad tornī ierīkota ekspozīcija – lapidārijs, kurā izstādītas no senajām pils daļām saglabājušās liecības – kolonnu un velvju fragmenti, logu aplodas un citas akmens būvdetaļas. Izstaigājam ziemeļu torni un uzklausām stāstus par tā restaurācijas vēsturi Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītāja Gundara Kalniņa vadībā.

Ziemeļu tornis Cēsu viduslaiku pilī ir viena no jaunākajām celtnēm, tā izbūve sākta tālajā 1498. Gadā, mestra Voltera fon Pletenberga piektajā valdīšanas gadā. 1577. gada aplenkuma laikā tornis smagi cieta moskovītu karaspēka veiktajā apšaudē. 17. gadsimta nogalē pils saimnieki to pilnībā pameta likteņa varā. Ziemeļu tornis, kā pēc brīža jokos mans ceļvedis, Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš, ir cietis ne tikai karos vai no pamestības, bet arī neveiksmīgas restaurācijas – pagājušā gadsimta 30., 60. un 80. gados veikti plaši torņa atjaunošanas darbi, par kuriem Gundars Kalniņš ir arī stāstījis savā Facebook kontā, un aprakstījis “Cēsu pils rakstu” gaidāmajā sējumā.

Ja jāapraksta sajūtas, kādas pārņem, ienākot Cēsu pils ziemeļu tornī, tā ir gaisā sajūtamā mūra un darvotu dēļu smarža. Torņa telpa ir apaļa, mēs uzreiz nokļūstam šaujamlūkās izvietotās ekspozīcijas centrā. Gaisma laužas pa durvīm, no augšstāviem, un līdzīgi tas ir arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika radītajos zīmējumos, kas eksponēti gaismas kastēs. Paši zīmējumi ir uz melna fona, bet gaismas iezīmētās līnijas rāda kāda kādreiz ir izskatījusies Cēsu viduslaiku pils. Gundars Kalniņš ir ziemeļu torņa ekspozīcijas kurators.

Ziemeļu tornim atjaunots tā vēsturiskais plānojums, pēc atjaunošanas darbiem, būvprojekta autors ir pieredzējušais restaurācijas arhitekts Artūrs Lapiņš. Tornim atkal ir trīs stāvi. Un katra stāva ekspozīcija koncentrējas uz noteikta veida būvdetaļām. Pirmajā stāvā tie ir pārsegumi un velves. Atrasto būvdetaļu krāsojums, rotājumi apliecina, ka Cēsu pils viduslaikos ir bijusi visai grezna ēka.

Otrajā stāvā var uzzināt vairāk par pils logiem. Trešais stāvs atstāts minējumiem, tajā ir būvdetaļas, kuru funkcijas atminējums pieļauj vairākas versijas. Taču pirms doties uz lapidāriju, Gundars Kalniņš aizved uz nelielu koka šķūnīti pils pagalmā. Šķūnī ir plaukti, pilni ar atradumos atrastiem akmeņiem. Gundars Kalniņš ceļ ārā vienu,  liek uz galda, lai es aplūkoju vērīgāk.

Izstāstīt, kurš tad no Cēsu viduslaiku pils torņiem ir ziemeļu tornis, patiesībā ir ļoti vienkārši. Otrpus pils mūriem, Cēsu pils parkā ir iekārtota estrāde, tur notiekošie uzvedumi kā skatuves scenogrāfiju izmanto pilskalna nogāzē uzbūvētās izteiksmīgās kāpnes. Nu, lūk, tad Ziemeļu tornis ir tas, kas labi redzams no estrādes puses, un mani vienmēr mulsinājis, kāpēc torņa trūkstošā daļa aizpildīta ar dēļiem. Tas ir skaists, bet mazliet neparasts risinājums.

Savās publikācijās sociālajos medijos Gundars Kalniņš slavē šo risinājumu, kas saglabāts arī tagad. Ja reiz nav ne zināšanu, ne prasmju atjaunot torni vēsturiskajā izskatā, ir saprātīgi ķerties pie šī laika skaistuma izpratnei atbilstoša, moderna risinājuma.

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts".

Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis.

Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube.

Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku.

No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos.

Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

"Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" ir Austrālijā dzīvojošās latviešu izcelsmes rakstnieces Andras Putnis pirmā grāmata. Grāmatas stāsts balstās sarunās ar abām vecmāmiņām, dažādu sociālo slāņu, izglītības un rakstura latvietēm, kuras, dzīvojot Latvijā, varbūt nekad nebūtu satikušās, ja ne Otrais pasaules karš un bēgļu gaitas, kas aizveda uz Austrāliju.

Šī gada Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā citu nominantu vidū arī Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu krājumā “Augstāk”. Vai šī būs tā grāmata, kas saņems Baltvilka balvu? Intriga atrisināsies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. Saruna par sarežģīto un aizraujošo pieaugšanas tēmu ar grāmatas autoru, psihologu Nilu Saksu Konstantinovu.

Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu “Augstāk” ir izmēros neliels krājums, tos papildina Kristīnes Martinovas zīmējumi. Uz grāmatas vāka daudzdzīvokļu māja, kāds Purvciema vai Ziepniekkalna dzīvojamo namu masīvs, kur pustumsā klīst mazi melni cilvēciņi. Šī norāde ir arī krājuma stāstos – ka visdziļākās, vispatiesīgākās traģēdijas jāmeklē tieši ikdienišķajā. Stāstu krājumā “Augstāk”  ir dažādu vecumposmu stāsti.

Starp stāstiem Nila Saksa krājumā “Augstāk” ir arī dzeja. Mulsinoša.

Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā.

Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur.

Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas.

Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš  koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk.

Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot.

Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars.

Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies.

Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā?

Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.

Friča Brīvzemnieka pamatskolas folkloras kopa “Spruksti” Rīgā ir viens no tiem stāstiem, kas pierāda: tradicionālā kultūra ir dzīva tik ilgi, kamēr tajā piedalās cilvēki. Šobrīd “Spruksti” aktīvi gatavojas diviem nozīmīgiem notikumiem – starptautiskajam folkloras festivālam “Baltica” un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

Kopas vadītāja Sarmīte Sedliņa ir ne tikai dziesmu iesācēja ar spēcīgu balsi, bet arī iedvesmo bērnus un jauniešus iedziļināties folkloras būtībā. Kopa dibināta ar etnomūziķes Kristīnes Kārkles iniciatīvu, bet Sedliņas vadībā darbojas kopš 2016. gada. “Sprukstu” dalībnieku vidū ir gan izcila stāstniece Marta Kristīne Matīsa, gan mūzikas talanti – Teodors Martinsons ar mutes ermoņikām un varganu, kā arī rotaļu vadītāja Marta Jefimova.

Stāsts par “Sprukstiem” ir arī stāsts par Sarmītes Sedliņas ceļu folklorā – no “Mares” Jūrmalā līdz jaunajai paaudzei Rīgā. Ielūkojamies šīs kopas ikdienā, kas rāda – folkloras kustība nav tikai kultūras saglabāšana, tā ir dzīva vide, kas audzina, satuvina un iedvesmo.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi.

Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere. 

Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu.

Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību.

Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Spilgta mūziķu apvienība, trio „Bille”, pieteica sevi Latvijas tautas mūzikas vidē pagājušā gada beigās, izdodot minialbumu “Visu gadu dziesmas krāju”, tas klausāms mūzikas platformās. Visas trīs „Billes” dalībnieces izaugušas Latvijas folkloras kustības vidē. Māsas Katrīna un Anna Patrīcija Kareles – Iecavas folkloras kopā „Tarkšķi”, etnomūziķe Liene Skrebinska – Rēzeknes „Vīteros”. Šobrīd viņa studē Igaunijā, Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, tāpēc arī mūsu saruna notiks ar zoom starpniecību. Liene ir arī daļa no grupas “The Baltic Sisters”, kura nesen izdevusi savu pirmo albumu “Vārti”, šī ir ļoti interesanta muzikāla apvienība, kurā apvienojušās dziedātājas no visām trim Baltijas valstīm, iepazīstinot klausītājus ar latviešu, lietuviešu un igauņu folkloras saspēli.

Raidījuma stāsts gan par jauno albumu un gaidāmo koncertu Latvijas Radio 1. studijā 16. jūnijā, gan arī par to, kā folkloras ierakstus un pierakstus interpretē pasaules mūzikā un folkloras kustībā augušo paaudze.

Sarunās ar trio „Bille” atklājas, kā būšanu folklorā uztver un īsteno jaunākas dziedātājas, pamanīt arī, kā no jauna tiek iedibināta dziesmu pārmantošanas tradīcija, kurā nepārkāpjamas vairs nešķiet novadu izlokšņu un pat valstu robežas. Jo tieši tā arī trio „Bille” dalībnieces iepazinušas viena otru.

Trio „Bille” minialbums „Visu gadu dziesmas krāju” izceļas ne tikai ar skaistajām meiteņu balsīm, bet arī interesantām instrumentālām saspēlēm.

Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis.

Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti.

Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām.

Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta,  Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli.

Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.