Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi.

Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere. 

Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu.

Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību.

Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Spilgta mūziķu apvienība, trio „Bille”, pieteica sevi Latvijas tautas mūzikas vidē pagājušā gada beigās, izdodot minialbumu “Visu gadu dziesmas krāju”, tas klausāms mūzikas platformās. Visas trīs „Billes” dalībnieces izaugušas Latvijas folkloras kustības vidē. Māsas Katrīna un Anna Patrīcija Kareles – Iecavas folkloras kopā „Tarkšķi”, etnomūziķe Liene Skrebinska – Rēzeknes „Vīteros”. Šobrīd viņa studē Igaunijā, Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, tāpēc arī mūsu saruna notiks ar zoom starpniecību. Liene ir arī daļa no grupas “The Baltic Sisters”, kura nesen izdevusi savu pirmo albumu “Vārti”, šī ir ļoti interesanta muzikāla apvienība, kurā apvienojušās dziedātājas no visām trim Baltijas valstīm, iepazīstinot klausītājus ar latviešu, lietuviešu un igauņu folkloras saspēli.

Raidījuma stāsts gan par jauno albumu un gaidāmo koncertu Latvijas Radio 1. studijā 16. jūnijā, gan arī par to, kā folkloras ierakstus un pierakstus interpretē pasaules mūzikā un folkloras kustībā augušo paaudze.

Sarunās ar trio „Bille” atklājas, kā būšanu folklorā uztver un īsteno jaunākas dziedātājas, pamanīt arī, kā no jauna tiek iedibināta dziesmu pārmantošanas tradīcija, kurā nepārkāpjamas vairs nešķiet novadu izlokšņu un pat valstu robežas. Jo tieši tā arī trio „Bille” dalībnieces iepazinušas viena otru.

Trio „Bille” minialbums „Visu gadu dziesmas krāju” izceļas ne tikai ar skaistajām meiteņu balsīm, bet arī interesantām instrumentālām saspēlēm.

Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis.

Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti.

Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām.

Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta,  Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli.

Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem.

Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām?

Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas.

Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi.

Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas.

Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska.

Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane.

Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem.

Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē.

Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules.

Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats.

Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji.

Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai?

Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Šogad Latvijā notiks Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atsauksim atmiņā festivāla pirmsākumus un Atmodas gadu notikumus raidījumā Augstāk par zemi.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms.

Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi.

Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt.

Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho!

Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša!

Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi. 

Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums.

Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti.

Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu.

“Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā.

Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem. 

Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls.

Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem. 

Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku. 

Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu.

1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam.

Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam.

Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

11. aprīlī VEF Kultūras pilī, Rīgā, noslēgsies dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Kā tas var būt, ka daudzus gadus pēc leģendārās Latvijas bardu ciltsmātes aiziešanas mūžībā, Austrasbērnu skaits tikai vairojas? Ar vienu no Austrasbērniem, cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju Vitu Krūmiņu atcerēsimies Austru Pumpuri, un runāsim arī par to, kas nepāriet.

Leģendārā Latvijas bardu ciltsmāte Austra Pumpure mūžībā aizgāja 2017. gadā, un tas ir patiešām pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos iedibinātā tradīcija, ka viņas vārda dienā pavasarī un dzimšanas dienā rudenī Liepājā sarodas Austrasbērni no visas Latvijas joprojām pastāv. Pastāv Austras biedrība, vasarā notiek jaunu balsu meklēšanas konkurss “Tīrradnis” un festivāls “Trubadūrs”, kas šogad norisināsies Cesvainē no 25. līdz 27. jūlijam. Un Austrasbērnu skaits tieši pēdējos gados ir dubultojies.

Atliek vien secināt, ka Austrasbērnu kustības pamatos bijis ielikts kas ļoti pareizs un turpināties spējīgs. Kas gan tas bija?

Raidījumā saruna ar cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju, Austrasbērnu kopš 1984. gada Vitu Krūmiņu. Rīgā viņa ir ieradusies ar ģitāru plecos, pēc garās nedēļas nogales, kurā izskanēja festivāla Austrasdienas koncerti Vitas Krūmiņas pilsētā Cesvainē, arī Barkavā un Staburagā.

Tas stāsts ir jau simtreiz stāstīts, bet lai nu iet vēl vienu reizi. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem Austra Pumpure strādāja Liepājas teātrī,  kā koncertmeistare un orķestra vadītāja. Tas bija laiks, kad Liepājas teātrī tapa  izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”.  Austra šīs dziesmas dziedāja arī ārpus teātra izrādēm, līdz no mājas muzicēšanas tās pārtapa atsevišķā Liepājas teātra repertuāra izrādē. 1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar Oļgerta Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti Austras Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā.

Šīs dziesmas bija pāraugušas teātra sienas, pirmā Imanta Kalniņa dziesmu programma izskanēja 400 koncertos visā Latvijā, 1979. gadā sekoja otrā programma, astoņdesmito sākumā tapa tautasdziesmu programma, bet 1984. gadā – trešās Imanta Kalniņa dziesmas. Un tas ir brīdis, kad Austrasbērniem pievienojās topošā skolotāja Vita Krūmiņa, topošā skolotāja.

Šobrīd Vita Krūmiņa Cesvainē ir mūzikas terapeite, mākslas skolas pasniedzēja, un vada arī ģitāristu pulciņu Cesvaines vidusskolā. Māca Imanta Kalniņa dziesmas tālāk skolas vecuma bērniem.