"Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Bet šobrīd man vienkārši nav, kur to savu radošo enerģiju likt, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav, tā ka rakstīšana bija vienīgā iespēja kaut kur to enerģiju likt," smej televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa, kuras radītie "Likteņa līdumnieki" tiek uzskatīti par visu laiku skatītāko daudzsēriju videofilmu Latvijā. 

Pirms dažiem gadiem kopā ar dzīvesbiedru Jāni Lejiņu Virdžīnija sarakstīja romānu "Straupes pilskungi". Tā bija daudzu seriālu un dokumentālo filmu autores debija rakstniecībā. Jaunajā romānā "Reizēm. Vienmēr. Nekad." Virdžīnija Lejiņa prasmīgi un asredzīgi, ar krietnu devu ironijas parāda dzīvi mūsdienu Latvijas laukos un arī to, kā nepazaudēt sevi. Šobrīd viņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad." ir grāmatnīcās pirktāko grāmatu skaitā.

Liega Piešiņa: Kā īsti tu no režisores pārtapi par grāmatu autori?

Virdžīnija Lejiņa: Man vienkārši nav, kur likt to radošo enerģiju, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav. Tā kā tas bija vienīgā iespēja kaut kur likt to enerģiju.

Cik tas ir atšķirīgi no tā, ko savulaik esi darījusi televīzijā? 

Zināmā mērā, protams, ir atšķirīgi. Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu  no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt.

Un kā tu pārvarēji slinkumu?

Laikam bija pienācis kaut kāds brīdis, kad vīrs Jānis teica – paklausies, sēdies un raksti, citādi vairs nevar izturēt! (Smejas.) Līdz tam man kaut kā bija pilnīga neticība. Vienmēr teicu – nu, kādas muļķības! Domāt un iztēlē dzīvoties ir viena lieta, bet sēdēt un rakstīt – pavisam cita. Teicu – nelīdīšu citā profesijā!

Bet reiz vakarā nenāca miegs un kaut kā uzpeldēja pirmie teikumi. Kāpēc tie uzpeldēja, nemāku atbildēt. Pabrīnījos, bet piecēlos, paņēmu burtnīciņu un tos pierakstīju, tad vēl kaut ko pierakstīju klāt, un tad noliku.

Nebija laika. Pa vidu vēl bija filma par [Elvīru] Baldiņu, tā ka pagāja ilgs laiks. Pēc Baldiņas filmas iestājās liels tukšums. Palasīju Jānim savu rakstīto, un viņš, protams, teica – raksti tik tālāk! Tad vēl to visu palasīju dažiem draugiem, un tā pamazām, ar atsevišķiem piegājieniem, bišķi darīju.

Nekad nebiju rakstījusi datorā – arī sāku rakstīt ar roku, bet tad ar mokām pārrakstīju. Man tā riebās to darīt! (Smejas.) Pārrakstīju 50 lappuses, kas man bija uzrakstītas, bet vienā brīdī pat nezinu, ko nospiedu, bet viss pazuda... Bet nu – man tas viss bija rokrakstā. Ilgu laiku gan neko nedarīju. Tā ka visādiem kūleņiem viss gājis. 

Vai bija sajūta, ka raksti scenāriju?

Nē, man tā iztēle ir tāda, ka… Piemēram,

kad filmējām "Likteņa līdumniekus", dienā nofilmējām kādas desmit, divpadsmit epizodes, un pēc tam es varēju vienkārši iekšēji noskatīties to visu – man pat nevajadzēja pie montāžas galda to skatīties. Es vienkārši tās [sevī] noskatījos un konstatēju, kur kaut kas nav labi un kur kaut ko vajag savādāk.

Bija pat brīži, kad, brigādei par šausmām, lūdzu iespēju pārrakstīt, jo konstatēju, ka tur kaut kas nav tā. Līdz ar to es nevaru teikt, ka grāmatu rakstot, rakstu scenāriju. Es vienkārši rakstu to, ko redzu.

Ja tev būtu jāraksturo sava grāmata "Reizēm. Vienmēr. Nekad." – par ko tā ir? Par mūsdienu sievieti, ne pārāk jaunai, jāsāk dzīve no nulles?

Zini, es atsakos piecos teikumos stāstīt par to, par ko ir grāmata. Tad nebūtu jēga to vispār rakstīt. Ja kādam ir vēlēšanās, lai katrs lasa pats un domā, par ko ir grāmata.

Bet tev būtu tā jāraksturo, lai cilvēks saprastu, vai viņam tā der vai neder.

No pāris teikumiem jau neviens nesapratīs, vai viņam tā der vai neder. Bet ja burtiski patiešām pāris teikumos, tad man liekas, ka tā nav viena nosaucama tēma. Tas ir dzīves nogrieznis zināmā vietā, kas skar ļoti daudzus cilvēkus un daudzus likteņus. Varbūt viņus vieno tas, ko esmu pamanījusi gan pie sevis, gan pie citiem – ka cilvēks vienmēr domā: kāpēc [tas notiek] tieši ar mani? Un tad es meklēju atbildes uz šo jautājumu caur daudziem raksturiem un likteņiem – kāpēc tas, kas notiek, notiek tieši ar konkrēto cilvēku.

Kā ir ar grāmatas varoņiem un tevi? Kurā tu pati esi visvairāk izteikta? 

Varbūt kaut kādas manas īpašības izmētātas pa vairākiem tēliem, bet katrā ziņā grāmatā nav neviena prototipa un nav arī nevienas konkrētas vietas. Tas viss kaut kā dzima manā galvā un noteikti šeit nav nekādas konkrētības ar manu dzīvi.

Ja tev, piemēram, būtu iespēja šo grāmatu uzfilmēt – tu to darītu?

Riskanti... Jo viena lieta ir tāda: bieži esmu domājusi par grāmatām, kas cilvēkiem patīk. Labi atceros savu ārkārtīgi lielo vilšanos, kad skatījos Sigridas Unsetas romāna "Kristīne Lavransa meita" ekranizāciju. Jo izlasīju to tad, kad man bija divpadsmit, trīspadsmit gadu, un arī vēl pēc tam – reizes piecas. Man tās grāmata bija ārkārtīgi mīļa, es iztēlē dzīvoju tur, Norvēģijā, tajos apstākļos, un man tas viss ļoti gāja pie sirds! Un tad aktrise Līva Ulmane, kas man ļoti patīk, bija uztaisījusi filmu. Biju tik šausmīgi vīlusies! Ne tā Kristīne bija tāda, kādu es viņu biju iedomājusies, ne tas Erlends tāds, un līdz ar to es domāju, ka katrs cilvēks tos galvenos varoņus iedomājas citādākus. Uzņemot filmas, intuīcija man likusi izvēlēties tieši to aktieri, nevis citu. Tāpēc, ja man būtu jāfilmē, tad tā būtu problēma.

Ir ļoti skaists teiciens, ka dzīve ir traģēdija tiem, kas jūt, bet komēdija – tiem, kas domā. Bet cilvēkā mēdz būt abas šīs īpašības – viņi gan jūt, gan domā. Tāpēc traģikomēdija, man liekas, ir faktiski vienīgais īstais žanrs, kādā vajadzētu strādāt. Bet tā ir ļoti smalka padarīšana. Ja to neizdodas realizēt, čiks vien ir.

Man liekas, ka šis laiks ir ļoti grūts visiem. Ir grūti saprast, ir grūti paļauties uz kaut ko, un visi meklē kaut kādu izdzīvošanas veidu. Tādā ziņā arī manas grāmatas varone meklē izdzīvošanas veidu, un – jā, es viņai piešķīru to variantu, kādā es pati gribētu izdzīvot. Bet man tā liekas, ka tomēr mūsdienās viena no reālākajām izdzīvošanas iespējām ir lauki, daba. Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem patīk mana grāmata – ka tā tomēr dod tādu gaismas staru, iespēju. 

Ticību arī tad, ja tev ir grūti.

Ticība, kad ir viegli, jau vispār nav vajadzīga! Ticība nepieciešama tieši tad, kad ir grūti, un īstenībā jau tās lietas ir pavisam vienkāršas.

Arvien biežāk domāju, cik daudz ir tādu viltus vajadzību, viltus standartu, viltus vēlmju, jo īstenībā cilvēkam nevajag daudz.

Tā laime jau pašam sevī jāsagādā, neviens tev viņu nedos. Diemžēl, bet tā ir. 

Vai tu šobrīd jau atkal raksti?

Nē, vēl nerakstu. Bija gan kaut kādas idejas, bet tagad no tās lielās atzinības esmu nobijusies, jo tas ir diezgan riskanti – vienmēr jāiet tālāk uz priekšu un augstāk. Vai tas ir iespējams? Es tiešām nezinu.

Man ir tāds raksturs, ka nespēju raudzīties uz lietām, parādībām un notikumiem no malas, aukstasinīgi. Es skatos un jūtu: te ir filma.

Jānis jau smejas par mani: kaut kur braucam, un es saku – tas ir filmējams. Ja kaut kas notiek, saku – te būtu kolosāla filma! Bet kaut kāda ideja man ir. Ko es ar to darīšu tālāk? Nevaru pat atbildēt.

Šobrīd pirktāko grāmatu TOPā ir arī Andra Tihomirova grāmata "Eksčempions Mihails Tāls", kas vēstī gan par šahu, gan pasaules eksčempiona Mihaila Tāla dzīvi. Grāmatas atvēršanas svētki vēl tikai būs: 18.jūlijā sešos vakarā Aspazijas bulvārī 32 šaha klubā "3+2". Izlasītais ļauj iepazīt gan slavenu šahistu, gan personību.

Uz sarunu aicinājām grāmatas autoru: šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu. Cik šodien ir pazīstams Mihails Tāls?

"Mēdzu kādreiz uz ielas paprastīt, it īpaši Vērmanes dārzā, kad eju garām Mihaila Tāla piemineklim, "Vai jūs zināt, kas ir Mihails Tāls?". Daļa saka, ka tādu vispār nezinot, protams, pieklājības pēc daudzi atbild, ka kaut kur dzirdēts. Bet visbiežākā atbilde ir "kaut kāds šahists," stāsta grāmatas autors.

Okupācijas muzejā 9. jūlijā tiks atklāta Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" - divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz Austrāliju.

Grāmata ir personīgs un emocionāls ceļojums dzimtas vēsturē, par divu latviešu ģimeņu likteni un latvisko identitāti trimdā. Debijas grāmatā Andra Putnis stāsta par savām vecmāmiņām Mildu Māsēnu Bērziņu (1913-1997) un Alīnu Putnis (1924-2021), kuras piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas un došanos trimdā uz Austrāliju.

Andra Putnis ir dzimusi un augusi Austrālijā. Grāmata Austrālijā iznāca 2023. gadā ar nosaukumu What My Grandmothers Didn’t Tell Me, bet tagad tā iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC". Grāmatu latviešu valodā tulkojusi Daina Grūbe.

Liega Piešiņa par šo grāmatu sarunājās ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāju Valdu Liepiņu.

Valda Liepiņa: Es šo grāmatu lasīju apmēram pirms gada, un tad man šķita, ka tā noteikti jātulko latviešu valodā, jo šis ir neparasts stāsts, varētu teikt, pat ļoti intīms stāsts par abām vecmāmiņām. Daudz kas izstāstīts, ko parasti, man liekas, nestāstītu. Odziņa ir arī tā, ka

Andra Putnis reflektē, atskatās uz to, kā kara laika traumas ir ietekmējušas viņas vecākus un viņu pašu.

Man liekas, ka tā ir salīdzinoši nesena atklāsme, kā mūsu vecāku vai vecvecāku piedzīvotais kara laikā ir ietekmējis mūs nezinot, un droši vien arī mūsu bērnus, jo pārnesamas ir šīs traumas, kas pārdzīvotas.

Varat izstāstīt arī kādu konkrētu epizodi no grāmatas?

Te ir eleganti izstāstīts, kā, piemēram, viena vecmāmiņa izbrauc no Latvijas ar puišeli pie rokas un gaidībās. Otru bērnu viņa laiž pasaulē Vācijā, militārajā slimnīcā. Otra meita tiek atšķirta no vecākiem un nosūtīta uz Vāciju darba dienestā. Viņa vairs nekad nesatiek savus vecākus. Cilvēki taču meklē mīlestību. Nelaimīgās mīlestības un negaidītais bērniņš, un ko darīt ar šo bērniņu, jo viņa ir palikusi viena - viss tas, kas nāk līdzi dzīvē ar to, ka viņa ir dabūjusi atdot bērniņu adopcijai.

Kad iznāca grāmata, rakstnieces tēvs viesojās Latvijā, es ar viņu tikos un teicu, ka ir apbrīnojami, ka ļauj šo visu izstāstīt grāmatā.

Viņš teica, ka jā, viņa mamma no sākuma piekritusi, bet tad, kad izlasījusi grāmatu, gandrīz vai negribēja, lai to publicē, bet beigās esot atļāvusi. Tas to visu padara tik ļoti dzīvu, un sāpes ir tik īstas. Bet vēl pa vidu ir tas, kur Andra apstājas un padomā par to, kā tas ir ietekmējis arī viņas vecākus un viņu. Kas viņa ir kā Austrālijā dzimusi latviete, kura diemžēl nerunā latviski, bet tāpat latviete? Kādas ir viņas attiecības ar Latviju šodienas ģeopolitiskajos apstākļos?

Kā šī grāmata var palīdzēt izprast to, ko var redzēt Okupācijas muzejā?

Andrai pēdējās sešas lapaspuses ir tieši par to, ka viņa viesojās Okupācijas muzejā. Viena vecmāmiņa ir Milda. Staigājot pa Okupācijas muzeju, viņa ieraudzīja Mērijas Stakles kabatlakatiņu, uz kura viņa ieraudzīja vārdu “Milda”. Lai gan saprata, ka tā nav viņas Milda, bet tikpat labi viņas vecmāmiņa būtu varējusi būt starp tām sievietēm.

Mēs runājam par okupāciju, un cilvēki iedomājas, ka mēs runājam tikai par Latvijas okupāciju trīs režīmos - padomju, nacistu, padomju. Bet bez okupācijas nebūtu trimdas, nebūtu šo stāstu par bēgļiem, cilvēkiem, kuri izgāja ļoti smagus apstākļus.

Nebija viegli nodibināt jaunu dzīvi Austrālijā. Vēl ir stāsts, ka pēkšņi ne ko kurienes parādās vienas vecmāmiņas vīrs no Latvijas, Rūdis, kurš grib atbraukt ciemos, satikt savus bērnus un tā tālāk. Viņš jau bija tas, kas visu laiku mudināja, lai viņi brauc atpakaļ. Neatceros, kurai vecmāmiņai mamma bija atrakstījusi: “Tagad mums ir viss tas, kas avīžpuikam tādā un tādā ielā”. Tātad skaidrs, ka viņiem vairs nav nekā. Tulkojuma vākam esam izvēlējušies skaistu bildi, kur Milda staigā pa Rīgu. Tur uzreiz redzams tas skaistais, kas varēja turpināties. Un apakšā - kā viņiem jādodas, jākāpj uz kuģa, lai brauktu prom. Un pa vidu ir balta svītra, kas skaudri parāda, kā dzīve tika izjaukta. Ļoti skaisti ir izstāstīts stāsts, kā tas ir - jaunai sievietei atbraukt uz Latviju, apciemot vairākas vietas, iet garām Brīvības piemineklim un saprast, ka šis ir tas piemineklis, gar kuru gājušas viņas vecmāmiņas, par kurām viņa raksta.

Vilis Kasims ir latviešu rakstnieks, tulkotājs, redaktors un literārais aģents. Publicējas no 2006. gada. Viņa pirmais iespiestais darbs ir satīrisks un tā nosaukums "Lielā pasaule". Nesen kopā ar rakstnieci Daci Vīganti viesojās pie Vācijas lasītājiem.  Liega Piešiņa viņu uzaicināja uz sarunu par jaunāko darbu, romānu esejās "Svešuma grāmata", kas iznākusi izdevniecībā "Latvijas

Vilis Kasims: “Svešuma grāmatu” nosaucām par romānu esejās, jo tās ir it kā atsevišķas esejas, kas savstarpēji saistītas ar vienojošo pavedienu - tēva lomu, gan man pašam zaudējot tēvu pirms dažiem gadiem, gan pāris gadus pēc tam, kad piedzima mana pirmā meita un vajadzēja savā ziņā pārorientēt sevi un mēģināt saprast, kas es tagad esmu. Es joprojām, protams, esmu dēls savai mammai un arī savam tēvam, pat, ja viņš ir aizgājis, bet vienlaikus tagad man jāuzņemas cita loma.

Atgriežoties atmiņās par šiem laikiem, kad pats augu, kādas bija manas attiecības ar tēvu, es sapratu, ka man ar tēvu ir kopīga iekšējā svešuma sajūta, kas vienlaikus pastāvīgi pavada un no kuras it kā gribas atbrīvoties, bet tajā pašā laikā tas ir tas, kas sniedz iedvesmu, kur var iegūt ļoti daudz ko.

Šajās esejās vēlējos koncentrēties uz to labo, ko var iegūt no šīs svešuma sajūtas, vienlaikus meklējot tai saknes, bet tad arī mēģinot izvērtēt un saprast, ko es daru ar šo svešumu sajūtu un kāpēc man negribas to zaudēt.

Nils Sakss, arī pretrunīgi, runā par pieaugšanu. Man šķiet, ka tas, ko Jūs darāt - tā arī ir pieaugšana, vienkārši to esat nosaucis citā vārdā.

Jā, domāju, ka pieaugšana ir nebeidzams process. Gribētu cerēt, ka gan es, gan Jūs, gan visi klausītāji turpina pieaugt. Varbūt pēc pieciem gadiem, kad atkal rakstīšu par pieaugšanu, tas jau būs pavisam citādi un tur būs cits rakurss.

It viss mūsu dzīvē, man šķiet, ir pastāvīga sevis pārradīšana, pastāvīgi sevis meklējumi un atrašana, atkal pazaudēšana.

Pieaugšanai kā tādai ir iespējami ļoti daudz dažādi skatījumi. Man liekas, ir ļoti labi, ka ir gan Nila Saksa grāmata, gan Svena Kuzmina “Brīvībene”, gan Annas Auziņas “Mājoklis”, Dainas Tabūnas grāmata, Jāņa Joņeva, ļoti daudz var nosaukt, kas visas savā ziņā ir par pieaugšanu no atšķirīgiem skatupunktiem. Tieši šie atšķirīgie skatupunkti, man liekas, ir vērtīgākais, kas ir mūsdienu latviešu literatūrā, ka ir cilvēki, kas nāk no dažādām pieredzēm un dažādos veidos apraksta šo savu pieredzi.

Parunāsim par žanru, jo eseja nav pats populārākais žanrs. Šo žanru vairāk mēģina iedzīvināt, tas nenāk organiski. Jums tas likās organiski?

Jā. Šajā grāmatā “organiski” ir tas vārds, kas man šķiet piemērotākais. Pašā sākumā tas daļēji bija apstākļu dēļ, proti, ar mazu bērnu ir ļoti grūti katru dienu vairākas stundas pievērsties domām par romānu, jo tas ir kaut kas tāds, kur tev pastāvīgi jābūt tajā prāta stāvoklī.

Ar esejām vari pievērsties konkrētai pieredzei, pievērsties valodai, pievērsties pašai rakstīšanai tajā stundā vai divās, kas tev ir.

Kad sāku to darīt, tā bija atvēršanās sajūta, ka, jā, tas patiesībā ir tieši tas, kā jūtos, ļoti brīvi, kā elpot man bija rakstīt šo grāmatu. Arī tāpēc, ka tagad, kad pieaugšana ir mazliet aizgājusi kādus soļus uz priekšu, man aizvien vairāk ir sajūta, ka es gribu rakstīt to, kas pašam šķiet vērtīgs un netērēt laiku varbūt interesantās idejās, bet kuras nešķiet absolūti nepieciešams izteikt. Šajā gadījumā es gribēju runāt par tēva lomu, par svešuma sajūtu, un man likās, ka esejas ir tam piemērotākā forma. Kad sāku rakstīt, sapratu - jā, tur nav citu variantu.

Apgāds "Neputns" regulāri iepriecina ar jauniem dzejoļu krājumiem, kas veido šī brīža latviešu dzejas ainu. Šodien, piemēram, notiks Annas Auziņas jau piektā dzejas krājuma "Kāpostu zupa" atvēršanas svētki, bet Liegas Piešiņas veidotajā ierakstā būs stāsts par kādu nesen iznākušu "Neputna" dzejas krājumu, kura autors ir Ivars Šteinbergs. Ar viņu tad arī tiekamies plašākā sarunā.

Šī gada Latvijas literatūras gada balvas tulkotās literatūras nominantu sarakstā bija Daces Meieres veikums: Danutes Kalinauskaites romāna "Baltie pret melnajiem" tulkojums, kas iznāca Jāņa Rozes apgādā. 

Vienas dzimtas, bet patiesībā visas Lietuvas stāsts gadsimta garumā, no 19. gadsimta līdz mūsdienām, cauri varoņu likteņiem un vēsturiskām kataklizmām.

Ļoti blīvs, mutuļojošs stāstījums, uzrakstīts precīzā un vienlaikus ļoti dzīvā valodā. Un to pašu var teikt par Daces Meieres tulkojumu.

Autore bija atbraukusi uz Latviju un tad arī tapa šī Liegas Piešiņas saruna, kurā dzirdēsit rakstnieci Danuti Kalinauskaiti un tulkotāju Daci Meieri.

Grāmatā tiek runāts par smagiem laikiem, kuriem arī smaga pēcgarša. Kādēļ autoresprāt tagad vajag pētīt šīs vēstures lappuses?

Nesen pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas, tūlīt gaidāma vasara – ko šajā laikā lasīt? Kas palicis balvu neievērots? Ar saviem ieteikumiem un refleksiju par šobrīd aktuālajām parādībām literatūras ainavā raidījumā dalās rakstnieks, viens no balvas žūrijas locekļiem Vilis Kasims, interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors Andrejs Vīksna un dzejniece, žurnāla “Strāva” redaktore Elvīra Bloma. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Lūdzu studijas viesiem pēc trim ieteikumiem grāmatām, ko lasīt šajā vasarā!

Vilis Kasims: Man laikam ir galvenā doma par to, kurš no mums pirmais ieteiks Svena Kuzmina “Brīvībeni” no pagājušā gada grāmatām. No pagājušā gada ražas tas ir drošākais ieteikums. Nav tā, ka patiks pilnīgi visiem, bet vasarai, man šķiet, ļoti labi piemērota lasāmviela. Cerams, biežāk tiks pieminēta arī Mika Koljera grāmata “Stārks”, kas arī iznāca pagājušgad. Tas ir ļoti atmosfērisks ceļojums gadsimtus senākā Latvijas pagātnē, muižas dzīvē, ar humoru, kas Mikam raksturīgs, bet arī tiešām interesanti savīts stāstījums sižetiskā ziņā. Vēl viens variants, kas ienāca prātā - Pētera Sautera “Neliec mani mierā”, kas varbūt nav klasiska vasaras lasāmviela. Tur ir daudz dzeršanas, daudz seksa, daudz visa kā, bet domāju, ka,

ja vasaras lasāmviela ir tāda, kas neliekas kā darbs, tad šī būs tieši laikā.

Andrejs Vīksna: Gribētos jautāt - kas ir klasiska vasaras lasāmviela? Es arī par to domāju, domāju, domāju, bet tad pie mums šodien birojā parakstīt līgumu ienāca tulkotāja Māra Poļakova, kura teica, ka pavisam drīz, vēl maijā, “Latvijas medijos” iznāks jaunā ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabuško grāmata, kuru vēl neesmu lasījis, bet domāju, ka to jau varu ieteikt, jo Māras tulkojumiem var uzticēties un Zabuško ir jau pazīstama ar divām citām grāmatām, kas latviski jau iznākušas. Māra brīdināja, ka šajā grāmatā pirmais teikums sākoties pirmajā lapā un beidzoties trešajā lapā.

Domāju, ka vasaras grāmatām ir jābūt mazliet piņķerīgām un sarežģītām,

tā kā tas ir ļoti atbilstoši. Otra varbūt izklausīsies pēc reklāmas, bet es patiesi ticu, ka Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājums “Netīro matu diena” ir pelnījis būt vasaras lasāmo grāmatu sarakstā, jo tas ir šķietami viegls un vasarīgs, un plāns, bet, ja to lasa lēni, tas atstāj pamatīgus nospiedumus. Trešais, lai būtu ne tikai proza, es ieteiktu Katrīnas Rudzītes dzejas krājumu “Dažas piezīmes par ķermeni”, kas ir ass un dusmīgs dzejas tekstu krājums.

Mums trūkst asu un dusmīgu tekstu, tāpēc tas ir jālasa.

Elvīra Bloma: Izskanēja ļoti daudz prozas, tāpēc man, protams, gribētos uzsvērt, ka pēdējā laikā ir iznākušas vairākas tiešām spēcīgas dzejas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Līvas Martas Rozes “Struktūra” un Sintijas Sudmales “Uz manas mēles” pilnīgi noteikti ir uzmanības vērtas. Kā trešo gribēju minēt Katrīnas Rudzītes grāmatu. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņi to izlasījuši vienā piegājienā, vienā vakarā. Es tieši tāpat, kas īstenībā nenotiek bieži, jo dzeju es parasti lasu ļoti lēni. Kā trešo nosaukšu grāmatu, ko pati mēģinu dabūt, lai izlasītu, jo grāmatnīcā tā bija ļoti dārga - Dena Dimiņa tulkotā “Nemiera grāmata”. Es ļoti uzticos Dena gaumei, un es zinu, ka tas noteikti ir kaut kas lasīšanas vērts.

Jāņa Zālīša grāmata ""Pasaule uz spārna" jeb grāmatu draugs Helmārs Rudzītis" atklāj leģendu par jaunatklājēja drosmi un uzņēmību, apbrīnojamām darba spējām, veiksmes vainagotu talantu un ārēji žilbinošu vērienu.

Par grāmatu sarunājāmies ar literatūrzinātnieci Ingūnu Dauksti-Silasproģi.

Nepieminot izdevēju Helmāru Rudzīti (1903–2001), nevar uzrakstīt ne latviešu uzņēmējdarbības vēsturi, ne arī grāmatniecības vēsturi. Rudzītim piemita ne vien tas, ko sauc par biznesa ķērienu, bet arī laba nojauta un tālredzība apvienojumā ar izpratni par literatūras, mūzikas un kultūras vērtībām. Būdams cilvēks ar uzņēmēja talantu un izcilām zināšanām, spilgta personība, Rudzītis visa mūža garumā baudīja cilvēku cieņu un atzinību.

2026. gadā apritēs 100 gadi kopš Helmārs Rudzītis Rīgā nodibināja apgādu "Grāmatu Draugs", kas strauji un nozīmīgi izmainīja grāmatniecības procesu un grāmatu tirgu neatkarīgās Latvijas sākuma gados.

Grāmatu sērijā "Es esmu" ir iznākusi jauna grāmata, kas veltīta dzejniekam, prozaiķim, žurnālistam un politiķim Kārlim Skalbem. 

Svena Kuzmina grāmata "Skaistums un nemiers" izstāsta savu literāro stāstu par latviešu rakstnieku Kārli Skalbi, bet šoreiz par Kārlim Skalbem veltīto monogrāfiju "Pēclaiks" Liega Piešiņa risina sarunu ar literatūrzinātnieci, kritiķi un skolotāju Litu Silovu, aizsākot to par dabu un dzeju.

Projekts "Es esmu…" iesākās 2018. gadā. Sērijā iecerēti 26 jauni darbi – 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras klasiķiem. Tas ir sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" turpinājums, arvien aktivizējot sociālo atmiņu, vēstures apzināšanu, tās izpēti un izpratni, fokusējoties uz personības būtību, individuālajām izvēlēm, intelektuāļa atbildību. Projekta idejas autore ir rakstniece un mākslas vēsturniece Gundega Repše.

Pauls Bankovskis – rakstnieks un publicists. Vienpadsmit, nē, nu jau divpadsmit romānu, sešu stāstu krājumu, trīs grāmatu bērniem autors. Literārajos darbos vairāk dominē vīrišķā skatījuma dominante, piedāvājot plašu interešu loku. Līdzās literāriem darbiem iesaistījies arī citos rakstniecībai tuvos projektos.

Rakstnieks Pauls Bankovskis savas šīs zemes gaitas beidza 2020. gadā, kad, šķiet, gana nenovērtēts iznāca viņa romāns "Pasaules vēsture".

Nule kā apgādā "Zvaigzne ABC" iznācis viņa pēdējais veikums: "Peldētājs. Versija par Arnoldu Plaudi". Arnolds Plaudis zināms ne tikai kā kā mākslinieks, pedagogs, scenogrāfs un scenārists, bet kā fantastiska, no aizspriedumiem brīva personība. Vairāk par jaunizdoto grāmatu uzzināsit Liegas Piešiņas veidotajā sižetā, kurā uzklausām grāmatas dizaina autori Sandru Ošiņu un izdevēju Viju Kilbloku.