2025. gads bijis nemierīgs gan Latvijā, gan pasaulē, un, meklējot kādu mierinājumu vai vismaz padomu, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Grāmatu stāsti" tēmas izvēle ir retrospektīva: ko šajā gadā lasījuši vēsturnieki, un kā šis gads, kā arī 21. gadsimta pirmais ceturksnis, varētu tikt ierakstīts vēsturē?
Par to caur literatūras, grāmatu un lasīšanas perspektīvu spriež personības, kuras ikdienā dažādās formās strādā ar vēsturi: vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors Gustavs Strenga un literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.
Henriks Eliass Zēgners: Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt 2025. gada beigas?
Raimonds Briedis: Ar ļoti mierīgām sajūtām. Tās būs vienas no gada beigām, kuras būs – to mēs zinām skaidri.
Ineta Lipša: Raimonds ļoti labi pateica! Es gan teiktu, ka zem tā miera jau ir arī kāds nemiers – par to, kas notiek ārpus Latvijas robežām.
Gustavs Strenga: Es laikam sagaidu ar nemieru – manī Ziemassvētku miers nav iestājies; ir sajūta, ka esam Lielā Nezināmā priekšā.
Grāmata, kuru lasot, var pabraukt garām savai pieturai
Pirms raidījuma ieraksta lūdzu jums padomāt gan par to, kas ir svarīgākais vai interesantākais, kas šogad izlasīts, gan par to, kā jūsu izlasītais rezonē ar šībrīža realitāti. Pēc mana lūguma katrs no jums studijā ieradies ar grāmatu kaudzīti. Varbūt sāksim ar tevi, Raimond?
Raimonds Briedis: To, ko šogad esmu lasījis, var sadalīt trijās kategorijās: grāmatas, kuras esmu lasījis ar prieku; grāmatas, kuras esmu lasījis aiz intereses, un grāmatas, kuras esmu lasījis noteiktā situācijā. Plus vēl ceturtā kategorija – grāmatas, kuras esmu pašķirstījis grāmatnīcās.
Tās, kuras visvairāk vēlos lasīt, ir grāmatas, ko lasu ar prieku. Un šajā gadā man tādas bijušas trīs. Viena no grāmatām – Zeiboltu Jēkaba romāns "Liktenis", ko sensenos laikos jau biju lasījis, un šogad tā atkal pagadījās pa ceļam. To lasīju vasarā, sēdēdams dārzā, un man ārkārtīgi lielu prieku sagādāja romāna detaļas. Romāna sižets ir diezgan sentimentāls, un man vienmēr, lasot 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lielos romānus, ir žēl, ka to autori ir pārāk daudz aizrāvušies ar izdomātu literatūru – respektīvi, rakstījuši pēc kādiem zināmiem noteikumiem, kurus konkrētais laiks, iespējams, izvirzījis. Tajā pašā laikā viņi reizēm ir saglabājuši detaļas, kuras rāda 19. gadsimta dzīvi, attiecības starp cilvēkiem, kas parāda laiku, kurš mums it kā ir pazīstams, un tai pašā laikā – arī nepazīstams.
Otra grāmata pie manis nonāca pilnīgi nejauši: tā ir Haruki Murakami grāmata "Nogalēt Komandoru", kurā mani pārsteidza fantāzija un tas, cik skaisti var savienot ārkārtīgi mierīgu pasaules izjūtu un iegūt to mieru, par kura trūkumu nupat Gustavs sacīja, pieredzēt dažādus brīnumus un sasaistīt to visu ar fantāziju. Vienlaikus tā ir it kā dzīva, un vienlaikus – arī izdoma. Izdoma, kas šajā realitātē ļauj ieraudzīt fantastisko, ārkārtīgi skaisto, bet, no otras puses, ieraudzīt arī to, ko var izdarīt realitāte. Pēc tam lasīju vēl arī citus Haruki Murakami darbus, bet man vairs nešķita, ka tie ir tik skaisti. Bet šī grāmata kaut kā iekrita manā lasāmo grāmatu sarakstā, jo man šķiet, ka bieži vien literatūra pie mums nonāk nejauši. Ir grāmatas, kuras mēs tiešām lasām ar interesi, bet reizēm tās mums tiek piedāvātas – tu tās no kaut kurienes izvelc, kaut kur pacel. Reizēm saku saviem studentiem: aizejiet mājās, izvelciet no [grāmatplaukta] otrās rindas trešo grāmatu un izlasiet – varbūt tieši tā jums šajā brīdī tādā veidā tiek piedāvāta.
Un trešā grāmata, ko lasīju ar prieku, bija maza, dīvaina grāmatiņa – tas bija eksperiments, ko aizsāka žurnāls "Strāva". Un tieši "Strāvas" grāmata bija tā, kuras dēļ pirmo aizbraucu garām savai vilciena stacijai, kas man pēc tam pieprasīja ceļot caur Cēsīm, un pēc tam vēl deviņus kilometrus iet atpakaļ kājām. Bet to es "Strāvai" piedodu, jo tas bija pirmo reizi mūžā. (Smejas.) Tā ir grāmata "Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023-2025" – sieviešu autobiogrāfijas dzejā, kuras, no vienas puses, atbilst tām tendencēm, kuras ir literatūrā, bet no otras puses – uzzināju diezgan daudz patīkama un diezgan daudz nepatīkama. Šeit sasaucas kas dziļi nopietns un arī sapratne par to, kas ir literatūra.
Jā, šo mazo grāmatiņu "Atbildes" šogad dažādos raidījumos minējuši vairāki viesi. Bet tev līdzi ir vēl viena grāmata.
Raimonds Briedis: Tā ir grāmata, kura mani pārsteigusi: Ģirta Koknēviča grāmata "Puškina ielas buru skola", kura, manuprāt, parāda interesantu tendenci – jo šobrīd vēsturē sāk stingt deviņdesmitie gadi. Tā ir skaidra zīme: brīdī, kad sāk rakstīt bērnības stāstus, literatūrā kaut kas mainās: ienāk jauna paaudze, kas tiecas aprakstīt kaut ko, kas visu laiku ir pastāvējis dzīvos stāstos. Šogad bija vēl vairākas grāmatas, kuras uzrādīja to, kā 90. gadu bērnība sāk sastingt stāstos. 90. gadi man pašam šķiet vēl pietiekoši dzīvi, bet, kā rāda studentu auditorija, ir jau diezgan sena vēsture.
Vardarbības robežas
Ineta, kādi tev šogad bijuši lasīšanas piedzīvojumi?
Ineta Lipša: Ja dalām pēc tēmām, visi teksti, ko šogad esmu lasījusi, pārsvarā saistās ar vardarbību – gan politiskajā ziņā, gan ģimenē. Teksti ir dažādi: ir gan grāmatas, gan raksti – vai nu digitālajā presē, vai izdotajā presē, un trešā kategorija ir nepublicētie teksti. Viens no nepublicētajiem tekstiem – dienasgrāmatu manuskripti vai arī, piemēram, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas Vidzemes provinces Rīgas apgabaltiesas krimināllietas, kas mani interesēja šo tēmu sakarā.
Runājot par tekstiem, kas saistīti ar politisko vardarbību un vardarbību ģimenē, es kā vēsturniece varētu sākt ar Edgara Ceskes rakstu žurnāla "Latvijas Arhīvi" jaunākajā numurā. Tās ir zinātniski komentētas vēstules, kas attiecas uz pēdējiem gadiem Kurzemes-Zemgales hercogistes dzīvē, un to autors ir Joahims Frīdrihs Šulcs – rakstnieks, kurš 1789. gadā savām acīm Parīzē redzēja Lielo franču revolūciju ar visiem notikumiem, kas tur bija. Par to viņš uzrakstīja grāmatu, kas Eiropā tika ārkārtīgi pirkta. Viņš bija viens no populārākajiem rakstniekiem. Raksta nosaukums ir "Viņu augstu vērtēja Frīdrihs Šillers, [Šulcs saņēma lielākus honorārus nekā Frīdrihs Šillers, kuru mēs it kā labāk pazīstam, vismaz esam dzirdējuši, un] viņš cerēja valdīt pār nelielu hercogisti [domāta Kurzemes - Zemgales], bet dzīvi beidza prāta aptumsumā. Joahims Frīdrihs Šulcs un viņa vēstules no Varšavas 1791.1792. gads". Edgars Ceske tās tulkojis kopā ar publikācijas līdzautori Astru Šmiti no franču valodas un no vācu valodas.
Šulcs bija Kurzemes-Zemgales hercogistes diplomātiskais pārstāvis Polijas-Lietuvas kopvalstī. Seimā viņš mēģināja "izsist", mūsdienu valodā runājot, Kurzemes namniekiem tādas pašas tiesības kā muižniekiem, bruņniecībai. Tā kā Polijas-Lietuvas kopvalstij jau ir konstitūcija, tā uztur šos vienlīdzības ideālus, tāpēc viņam tur īsti neveicas. Tas, ko prasa Polija – lai Kurzemes hercogiste piekristu inkorporācijai Polijas-Lietuvas kopvalstī, un šie teksti ir par to, kā viņš mēģina panākt [savu mērķi] un kā tad tiek izvirzīta šī ideja par inkorporāciju un tā tālāk. Tas ir ārkārtīgi fascinējoši! Un vispār tā vēstuļu valoda – tā ir ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela. Patiesībā jau mums ir diezgan maz iespēju tikt pie šādiem, piemēram, 18. gadsimtā radītiem tekstiem.
Pārlecot uz 20. gadsimtu, man šogad bija iespēja lasīt Aivara Strangas lielo grāmatu, kas veltīta diviem gadiem Latvijas vēsturē – 1939. un 1940. gadam: "Latvija. Liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija". Pirmkārt jau man patīk, ka šeit lieliski izpaužas profesora emocijas. Viņš arī citos savos tekstos, sākot jau ar pirmajām monogrāfijām, ļauj runāt savām emocijām, bet mazliet netiešākā veidā, bet šeit tu nevari neredzēt vēsturnieka emocijas un viņa vērtējumu par lēmumiem, kas tika pieņemti, un arī tādu kā piekāpību, lielāku izpratni tālaika politisko personību iespējās. Reālāku [situācijas] novērtējumu. Un tad, protams, solis uz padomju okupāciju.
Nākamās publikācijas ir atkal viens zinātnisks raksts: kolēģis Toms Zariņš žurnālā "Nationalities Papers" 2025. gadā publicējis rakstu "Vai jums nešķiet, ka mēs esam sasnieguši kaut kādu robežu? Par televīzijas pārraides valodu Padomju Latvijā no 1955. līdz 1971. gadam". Šis raksts man ļoti patika ar to, ka patiesībā pirmo reizi viņš parāda to, kā divkopienu sabiedrību Latvijā reāli sekmējusi televīzijas valodas politika.
Nākamais teksts, ko gribu pieminēt un kurā reāli dokumentētas izpausmes publiskajā un arī publiskajā kultūras telpā, ir manuskripts – Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata, pie kuras šogad strādāju, zinātniski komentējot 20. gadsimta sešdesmitos gadus, kad šī tēma izpaužas ārkārtīgi spilgti. Kā viņš to apraksta – tas ir vienkārši neticami! Tik precīzi un arī riebumu izraisoši, ka tu pilnīgi uzreiz tā kā iekrīti šajā laikā un pēc tam gribas noskurināties, lai tiktu no tās sajūtas laukā... Irbes dienasgrāmatu sastādījis un komentējis Nils Treijs, tā ir grāmata ar nosaukumu "Dravnieku māju stāsti. Druvienas Drulles Debesnieki, Tocupi un Kučuri". Tur ir vairākas atmiņu publikācijas no šo māju iemītniekiem, kas skar jau 18. gadsimta pašu sākumu, un ārkārtīgi daudz biogrāfiskas, lokālas un ģeogrāfiskas informācijas. Kaut kādu daļu no šīs grāmatas tu lasi kā tādu mantru: lasi atmiņu stāstus, kur ir gan zemnieku māju izpirkšana, gan dzimtu stāsti ar visu, ko šie cilvēki piedzīvojuši, un kā tas sasaucas ar to, ko esi jau lasījis. Piemēram, Druvienas apkaime saistīta ar Jāni Poruku, un mēs taču lieliski zinām viņa stāstu "Kauja pie Knipskas". Te aiziet nākamā tēma – par vardarbību ģimenē, un šai sakarā – īsais teksts digitālajā žurnālā "Satori", kas man šogad ļoti patika. Vienmēr ar milzīgu interesi lasu Lolitas Tomsones esejas. Savā esejā "Dullais Cibiņš nāves ēnā jeb kur pazuda zirgi?" viņa analizē "Kauju pie Knipskas" aktuālā politiskā konteksta sakarā – par to, ka Saeimas deputāti no latviešu literatūras stundām skolās gribētu izravēt raudulīgo latviešu literatūru. Viņa min arī Dauku un piemin epizodi, kad Dauka ir paņēmis laivu, kaut kur aizbraucis, un tad kaimiņš paņem žagaru bunti un noslāna to puiku… Lolita šo epizodi beidz ar tādu tekstu: "Nu, ko lai saka par tiem slānītājiem? Jūs esat cilvēki, kas gandrīz nosit bērnu, jūs esat nežēlīgi un sūdīgi cilvēki!" Un manai interesei par vardarbību ģimenē un vardarbība pret bērniem līdz ar to nav nekāda sakara ar novembra politiskajām manifestācijām un protestiem.
Lasīju arī jau manis pieminētās Rīgas apgabaltiesas krimināllietas tieši par bērnu spīdzināšanu – mana doma ir saprast, ko nozīmē bērnu pēršana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā: cik [plaša] un kāda tā bija tradīcija latviešu sabiedrībā. Spīdzināšanas lietas – nevis tiešā, bet netiešā informācija, kas parādās liecībās – gan liecinieku liecībās, gan apsūdzēto liecībās. Ir daudz tādu, kur apsūdzētie saka: es jau nepēru daudz – tikai tik, cik citas mātes to dara. Un ir teksti, no kuriem tu netieši mēģini secināt un sāc saprast, kā tad bija ar vardarbību pret bērniem: cik tā bija normalizēta un kur bija robeža. Viss sanāk saistībā.
Pēdējā grāmata, ko gribētu pieminēt, ir Aigas Bērziņas-Kites un manis nesen uzrakstītā grāmata "Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas" – tāda zinātniska publikācija. Izdevām visus protokolos minēto organizāciju – to bija apmēram 19 – šķirkļus par organizācijām, šķirkļus par visām personām-sievietēm, kas minētas šajos protokolos, un tās ir 199 biogrāfijas – tādi biogrāfiskie šķirkļi, un dažos no tiem parādās vardarbība ģimenē.
Raimonds Briedis: Man ir viena piebilde. Pateicoties Lolitas Tomsones rakstam, lasīju savu lasāmo grāmatu otrajai klasei un atklāju, ka, manuprāt, deputātu lasāmviela ir otrās klases lasāmgrāmata, kurā ir gan Sudraba Edžus stāsts, gan citi stāsti, kuri ir saīsināti un pielīdzināti bērnu līmenim. Manuprāt, kopumā viņi [deputāti] nav lasījuši darbus, par kuriem viņi runā. Līdz ar to šeit tā morāle būtu – lasiet. Ja lasīsiet, tad izlasīsiet vairāk!
Ineta Lipša: Un es arī saprotu, ka tieši tu esi tas līdzbraucējs autobusā, kurš reiz lasījis "Kauju pie Knipskas". (Smejas.)
Raimonds Briedis: Jā, un šis raksts mani pārliecināja, ka Cibiņš ir varonis!
No Bingenes Hildegardes līdz betona pilsētu šarmam
Gustav, man izskatās, ka tev ir mazliet vairāk daiļliteratūras. Stāsti, lūdzu, ko esi paņēmis!
Gustavs Strenga: Tā ir. Grāmatas, ko esmu atnesis uz studiju, varu sadalīt trijās nelielās kaudzītēs. Viena kaudzīte – grāmatas, kuras saistās ar kādu personīgu pieredzi un personīgām attiecībām ar to autoriem. Otra kaudzīte būtu grāmatas, kas saistās ar to, ko mācu Latvijas Kultūras akadēmijā. Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, kas saistās ar iekšējo kaislību.
Domājot par privātajām attiecībām, Ineta ļoti jauki izstāstīja par izlasītajām grāmatām, toskait par Lolitas Tomsones eseju, kurā klātesošs ir arī mūsu kolēģis Raimonds. Varu teikt – man ir līdzīgi, kaut kā tās personīgās attiecības caurvij to, ko esmu lasījis. Un viena grāmata, kas mani šogad ļoti ietekmēja, bija mana kolēģa Ivara Šteinberga dzejas krājums "Stāsti". Savulaik latviešu dzeju lasīju ļoti daudz, šobrīd to daru mazāk. Bet "Stāsti" ir grāmata, kas tiešām manī radīja līdzpārdzīvojumu un sajūtu, ka Ivars – lai gan viņš ir krietni jaunāks par mani – raksta par manas paaudzes pieredzi. Šī grāmata pie manis nonāca caur manas sievas rokām. Viņa to nopirka, izlasīja un teica: "Šis tev ir jāizlasa. Tas ir kaut kas labs!" Izlasīju un arī sapratu, ka tas ir kaut kas labs. Šo grāmatu uzdāvināju arī savam tēvam dzimšanas dienā, viņš izlasīja, un arī viņš teica, ka šī grāmata viņu ļoti ietekmējusi.
Otra personīgā stāsta grāmata ir Rvīna Vardes "Kur tu biji" Par pirmajiem stāstiem dzirdēju jau pirms pieciem gadiem, kad Ervīns to rakstīja, jo vienkārši mēs ar Ervīnu esam labi draugi. Droši vien to lasīju ar citām acīm nekā lielākā daļa lasītāju, jo daļu no stāstiem zināju Ervīna pārstāstā. Un, lai gan lasot ļoti daudz smējos, īstenībā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man bija ļoti skumji. Jo šis varonis, no vienas puses, dara kaut kādas smieklīgas un stulbas lietas, un arī citi cilvēki, kas parādās stāstos, dara smieklīgas un stulbas lietas, taču pēc grāmatas izlasīšanas man smiekli nenāca. Es ļoti pārdzīvoju dzīves bezcerību, tādu nenoteiktu virzību uz priekšu. Man bija žēl galvenā varoņa, lai gan biju ļoti labi pasmējies.
Un trešā grāmata, kas saistās ar personīgajām attiecībām, ir krievu izcelsmes kultūrvēsturnieka Aleksandra Etkinda grāmata "Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze", kura iznākusi jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet šogad tika iztulkota un izdota latviski. Es to izlasīju tādēļ, ka grāmatas atklāšanā man bija iespēja sarunāties ar pašu Aleksandru Etkindu: mums radās intelektuāla draudzība, un tas, kas man likās interesanti, lasot šo grāmatu – bija sajūta, ka beidzot tam impērismam, kurš šobrīd agresīvi mutuļo arī Ukrainā, ir plašs ietvars; ka mēs šīm impēriskajām tieksmēm beidzot redzam arī kultūras saknes. Izlasot šo grāmatu, noskaņojums, visticamāk, nebūs priecīgs, bet iespējams, ka cilvēki labāk sapratīs tos dažādos procesus, kas notikuši.
Pievēršoties grāmatām, kas vairāk saistās ar profesionālo interesi, teikšu godīgi: biju ļoti pārsteigts, ka izdevniecība "Neputns" izdevusi Bingenes Hildegardes – 12. gadsimta mūķenes un mistiķes – lugu "Tikumu ordenis", kuru tulkojis Mārtiņš Laizāns. Grāmatā ir skaistas Lindas Mences ilustrācijas. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti maza interese par laikmetu pirms 1900. gada. Noklausījos arī interviju ar Lindu Menci: skaidrs, ka tā bijusi viņas iniciatīva – Linda bija izlasījusi "Tikumu ordeni", kas ir neliela luga, kuru sarakstījusi Hildegarde, un luga domāta viņas māsām. Tā ir viduslaiku garā un pamāca cilvēkus, kas to skatās. Runa ir par tikumiem, kas nāk no Benedikta regulas. Patiesībā tā ir luga par katra mūka un mūķenes iekšējo dzīvi klosterī, par izaicinājumiem. Tur klātesošs ir gan velns, gan dažādi tikumi. Tā it kā nav aizraujoša lasāmviela, taču laba pieredze ieskatīties 12. gadsimta sievietes iekšējā garīgajā pasaulē, un šajā gadā, tieši rudens semestrī, kad Latvijas Kultūras akadēmijā pasniedzu kursu par reliģiskajām kultūrām viduslaikos, izmantoju tieši šo tekstu, lai studentus iepazīstinātu ar Bingenes Hildegardi. Un no astoņiem studentiem, kuri bija atnākuši uz lekciju, par Hildegardi bija dzirdējuši divi, turklāt tieši šīs grāmatas dēļ, kas mani iepriecināja.
Un tad vēl ir digitālā grāmata – vienīgā, kas ir svešvalodā: Adas Palmeres "Inventing the Renaissance", kas patiesībā nav akadēmiska grāmata, bet reizē tāda ir. Ada Palmere ir renesanses vēstures profesore, kura šajā grāmatā raksta par to, kā radīts mīts par renesansi, kas ir aktuāls arī mūsdienās – pamatā par 13., 14., 15. un 16. gadsimta Itāliju. Man ļoti patīk, ka autore saprotamā valodā plašai auditorijai stāsta par to, kā vēsturnieki strādā, un atklāj, kā radies kultūras augšupejas priekšstats, pamatā balstoties uz divām pilsētām – Florenci un Venēciju, vairāk gan uz Florenci, ignorējot visu pārējo, kas noticis apkārt. Un šī nu patiešām ir interesanta lasāmviela!
Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, ir par manu kaislību. Mani aizrauj esejas, īpaši – par pilsētām un arhitektūru. Britu arhitektūras kritiķis Ovens Heterlijs (Owen Hatherley) sarakstījis daudzas grāmatas par pilsētām. Viņa esejas tulkotas arī latviski un izdotas grāmatā "Baltijas atklātnes". Šī grāmata, atšķirībā no pārējām, nav izdota šogad, bet gan senāk, un to ir izdevusi "Orbīta". Šī grāmata caur padsmit esejām izstāsta paša Ovena pieredzes stāstus dažādās Baltijas jūras reģiona pilsētās. Viņš ir ļoti interesants autors! Šīs esejas ļauj lasītājam izjust pilsētu: saprast konkrētās pilsētas musturu un sajūtu, turklāt viņš raksta nevis tikai par skaistajām, jaukajām, vēsturiskajām pilsētām, bet arī par tādām, kas radītas 20. gadsimtā un kurās pamatā dominē betons; kuras it kā nešķiet skaistas, bet patiesībā viņš prot parādīt šo vietu burvību.
Diskusija pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV!
