Grāmatu stāsti

Latviešu lasītājiem jau pazīstama lietuviešu rakstniece, ilustratore un dizainere Kotrīna Zīle, kuras darbiem raksturīgs folkloras, mitoloģijas un mūsdienu realitātes savijums. Pēc jaunajiem lasītājiem adresētajām grāmatām "Samainītais" (2019) un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" (2023) latviski izdots arī viņas pirmais romāns pieaugušajiem "Mīļotie kauli". Visas trīs grāmatas, tāpat kā "Klasikā" skanošo sarunu, no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Romāna centrā ir kādas sievietes dzīvesstāsts. Savā sekcijā viņa glabā trīs vīriešu kaulus, un šis šķietami neparastais motīvs kļūst par ieeju maģiskā, atmosfēriskā pasaulē, kur sastopas guļamrajonu ikdiena, lauku folklora, atmiņas, jūtas un jautājumi par dzīves galīgumu.

No bērnu literatūras pie pieaugušo romāna

Kotrīna Zīle intervijā Liegai Piešiņai atklāj, ka pāreja no bērnu un jauniešu literatūras uz romānu pieaugušajiem bijusi dabiska.

Līdz šim viņa rakstījusi dažāda vecuma lasītājiem, tāpēc brīdī, kad radies stāsts pieaugušajiem, nav bijis šaubu, ka tas jāuzraksta.

"Mīļotie kauli" ir viņas septītā grāmata, un autore atzīst, ka tā drīzāk bijusi nevis žanra maiņa, bet gan došanās dziļāk cilvēka pieredzes un dzīves jautājumu izzināšanā.

Dzīves ritums folkloras spogulī

Viens no svarīgākajiem romāna slāņiem ir folklorā sastopamais cilvēka dzīves un dabas ciklu ritējums. Kotrīnai Zīlei bijis būtiski atgādināt gan sev, gan lasītājiem par rituāliem un svētkiem, kas pavada cilvēka dzīvi.

Rakstniece norāda, ka folklorā atspoguļojas ne vien gadalaiku maiņa, bet arī lielie cilvēces notikumi, kas atkārtojas dažādos laikmetos.

Arī motīvi par gatavošanos karam vai aiziešanu karā tautas tradīcijās parādās atkal un atkal, atgādinot par vēstures ciklisko dabu.

Sievietes pieaugšana un cilvēka galīgums

Autore atzīst, ka romānā nozīmīga vieta atvēlēta sievietes pieredzei un nobriešanai. Maģiskā reālisma forma ļāvusi šīs tēmas atklāt niansētāk un simboliskāk.

Ne mazāk svarīga ir nāves un cilvēka galīguma tēma. Rakstniece uzskata, ka mūsdienu cilvēks bieži aizmirst apstāties brīžos, kad nepieciešams sērot, atcerēties vai vienkārši izdzīvot nozīmīgus dzīves notikumus.

"Seno baltu rituālu atcerēšanās nav saistīta ar mēģinājumu atdzīvināt senās ticības, bet gan ar iespēju palēnināt dzīves tempu un no jauna apzināties būtisko," uzsver Kotrīna Zīle.

Interese par mitoloģiju nāk no bērnības

Lai gan interese par mitoloģiju nostiprinājusies studiju laikā Viļņas Mākslas akadēmijā, tās saknes meklējamas daudz agrāk.

Rakstniece uzaugusi daudzstāvu māju rajonā un sevi raksturo kā pilsētas bērnu. Taču viņas tēvs aizrautīgi interesējies par senajām paražām, lasījis teikas un nostāstus, rotaļājies ar senajiem rituāliem un svētkiem.

"Daudzstāvu mājā satilpa viss – gan no laukiem atceļojušās senās būtnes, gan svētki, ko kādreiz svinēja laukos," stāsta autore.

Trolejbuss kā kopienas simbols

Romānā nozīmīga loma atvēlēta arī daudzstāvu namiem un trolejbusam. Lai gan darbība notiek mūsdienās, Kotrīna Zīle atzīst, ka grāmatā dzīvo arī viņas bērnības 90. gadu pasaule.

"Gan trolejbuss, gan daudzstāvu nams ir vietas, kur veidojas kopiena. Mūsdienās cilvēki dzīvo cieši līdzās, tomēr bieži vien zaudējuši savstarpējo saikni. Trolejbuss savukārt atgādina, ka joprojām esam daļa no kopīgas sabiedrības," teic autore.

Teksts, kas nepārtraukti virzās uz priekšu

Lasītāji nereti ievēro Kotrīnas Zīles tekstu dinamiku un darbības vārdu pārpilnību. Rakstniece neslēpj, ka viņai svarīgs ir kustībā esošs stāsts.

"Man šķiet, ka par cilvēka jūtām nevajag stāstīt tieši. Lasītājam tās jāatklāj pašam. To parāda darbības, sīkās ikdienas lietas un izvēles," viņa skaidro.

Tāpēc, lai arī teksts ir blīvs un piesātināts ar neparastiem tēliem un vārdiem, autores iecere bijusi radīt strauju, uz priekšu virzošu stāstījumu.

Grāmata, kas izrādījās tuvāka lasītājiem, nekā autore gaidīja

Rakstot "Mīļotos kaulus", Kotrīna Zīle bijusi pārliecināta, ka tā būs nišas grāmata šauram lasītāju lokam. Viņa atzīst, ka rakstījusi pirmkārt sev, nedomājot par auditorijas gaumi. Tomēr Lietuvā romāns guvis plašu atsaucību, īpaši lasītāju vidū vecumā no 25 līdz 50 gadiem.

"Es pat domāju, ka teksts ir diezgan nelasāms. Bet man pašai tas patika, un ar to man pietika," ar smaidu atceras autore.

Par uzticību, kārdinājumiem un mīlestību

Svarīga vieta romānā atvēlēta uzticības tēmai. Viens no spilgtākajiem tēliem ir Luks – harismātisks personāžs, kurš sevī apvieno gan kārdinājumu, gan mīlestības spēku. Rakstniece viņu raksturo kā sava veida pravieti, kuram cilvēki vēlas sekot, bet kurš pats nespēj pilnībā tikt galā ar savu ietekmi uz citiem.

Autore atzīst, ka tēla veidošanā izmantoti arī atsevišķi evaņģēliju motīvi, taču viņu vairāk interesējis jautājums par mīlestību un cilvēku attiecībām, nevis reliģiska interpretācija.

Pasaka pieaugušajiem

Lai gan romānā netrūkst skarbu tēmu, nāves motīvu un sarežģītu attiecību, Kotrīna Zīle uzskata, ka visas viņas grāmatas savā būtībā ir pasakas.

Arī "Mīļotie kauli" ir pasaka pieaugušajiem – stāsts par cilvēkiem, viņu ievainojamību, spēju mīlēt, kļūdīties un meklēt savu vietu pasaulē, kur līdzās sadzīvo gan mūsdienu daudzstāvu nami, gan senā baltu mitoloģija.

Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga".

Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots."

Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās".

Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu.

Vāks rada maldinošu priekšstatu

Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu.

"Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece.

Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem.

Stāsta centrā – meitas un tēva attiecības

Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma."

Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums.

Nepiedošana sabojā vairākas dzīves

Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas.

"Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita."

Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu:

"Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli.

Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību."

Cēsu cilvēki kļuva par romāna tēliem

Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes.

"Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā."

Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados.

Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve."

No sevis aizbēgt nav iespējams

Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka

rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt."

Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu."

Atgriešanās pie īsprozas

Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš.

Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām.

Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu.

"Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt."

Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.

"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata pārmaiņām, sērām un literatūras nozīmi mūsdienu pasaulē.

Menona dzimusi Indijā, augusi Singapūrā, dzīvojusi Ņujorkā un pašlaik strādā par angļu filoloģijas pasniedzēju Hārvarda universitātē. Viņas debijas romāns "Zem ūdens", ko no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, izdots vairāk nekā 30 valstīs un pievēršas cilvēka attiecībām ar dabu, draudzībai, zaudējumam un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem.

Atbildot uz jautājumu, vai daba ir visspēcīgākais elements pasaulē, rakstniece atzīst, ka tā ir spēcīga gan savā skaistumā, gan bīstamībā.

"Kad notiek katastrofa, cilvēkiem gribas, lai daba sērotu kopā ar mums. Taču daba ir vienaldzīga pret mūsu emocijām," uzsver autore, atsaucoties uz romānā aprakstītajām pārdomām pēc 2004. gada cunami.

Lai gan grāmatā būtiska vieta atvēlēta sērām, Menona atzīmē, ka romāns nav balstīts personīgā zaudējuma pieredzē. Viņa atklāj, ka līdz šim nav piedzīvojusi tuvinieka vai drauga nāvi, tomēr daudz lasījusi literatūru par sērošanu, tostarp Alfreda Tenisona poēmu "In Memoriam". Rakstniece pieļauj, ka interese par šo tēmu saistīta arī ar bailēm no iespējama zaudējuma nākotnē.

Runājot par literatūras nozīmi, Menona norāda, ka laikā, kad jaunieši bieži izvēlas studēt ekonomiku vai datorzinātnes, lasīšana joprojām ir svarīga divu iemeslu dēļ.

"Pirmkārt, tā sniedz baudu. Otrkārt, romāni māca domāt dziļi un sarežģīti, nevis pieņemt gatavas atbildes," saka autore. Viņasprāt, literatūra palīdz analizēt sociālus un politiskus jautājumus, vienlaikus saglabājot telpu patstāvīgai domāšanai.

Rakstniece novērojusi, ka dažādās valstīs lasītāji romānu uztver atšķirīgi. Amerikā un Lielbritānijā jautājumi galvenokārt skāruši draudzību un sērošanu, savukārt Eiropā daudz biežāk tiek runāts par klimata pārmaiņām un vidi.

Tara Menona atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem klimata katastrofas daiļliteratūrā tika aplūkotas salīdzinoši reti. Viņa atsaucas uz indiešu rakstnieka Amitava Goša pausto kritiku, ka šādas tēmas pārsvarā nonāca zinātniskajā fantastikā, nevis tradicionālajos romānos.

"Tagad tas ir mainījies. Ugunsgrēki, viesuļvētras un plūdi kļūst par daļu no mūsu ikdienas. Ja romāns stāsta par ikdienas dzīvi, tajā neizbēgami ienāk arī šie notikumi," saka autore.

Vienlaikus viņa nepiekrīt uzskatam, ka romāns ir tikai drūms stāsts par katastrofām. Menona cer, ka lasītāji tajā ierauga arī dabas skaistumu, cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un iespēju rast glābiņu pat sarežģītos apstākļos.

Romāna nosaukumam "Zem ūdens" ir vairākas nozīmes. Tas atsaucas gan uz koraļļu rifiem, kuros uzturas galvenās varones, gan uz klimata pārmaiņu radītajiem draudiem piekrastes teritorijām, gan arī uz emocionālo stāvokli, kad cilvēks jūtas tā, it kā nespētu izlauzties virspusē un ieelpot.

Noslēgumā rakstniece atklāj, ka paralēli akadēmiskajam darbam strādā pie jaunas zinātniskas grāmatas par dusmām daiļliteratūrā, kā arī raksta savu otro romānu. Tā centrā būs dokumentāliste, kura pēta savvaļas ziloņus Šrilankā, un mediķis, kurš strādā pasaules karstajos punktos.

Intervijā Taras Menonas sacīto latvisko Ingūna Beķere.

Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz sevi, gan atver salīdzinoši nesenas vēstures lappuses. "Es domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani," Aidis uzsver intervijā Liegai Piešiņai.

Atskats uz kopējo ainu caur subjektīvu prizmu

Aidis ar smaidu izsaka cerību, ka šo grāmatu lasīs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni, un atklāj, ka to rakstījis ar divām domām. Viena no tām – izveidot hronoloģisku notikumu atskatu un vēstījumu nākamās paaudzes cilvēkiem, kurā rast priekšstatu par grāmatā aprakstīta laika posma noskaņu, ikdienu, kā arī nozīmīgiem procesiem politikā.

"Paralēli tas skats, protams, ir caur manu subjektīvo prizmu. Mana – tobrīd žurnālista – pieredze bija darbs ziņās, un ziņās jau tas darbs notiek ārpus studijas.

Nevar teikt, ka tās ir aizkulises... Bet tas, ko atceros, ir nevis to, kas skanēja interviju vai sarunu laikā, bet tas, kas skanēja aiz tām sarunām," teic žurnālists.

Viņš norāda, ka grāmata sniedz iespēju iepazīt Latvijas jaunāko laiku politikas kopējo skatu un atsevišķas vēstures detaļas: "Tur ir detaļas, kuras redzēju no sava skatupunkta. Katrs varētu tādā veidā rakstīt savu stāstu. (..) Domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani."

Tā kā grāmata veidota, balstoties atmiņās, varētu spriest, ka atmiņa žurnālistam ir teicama.

Aidis gan pats smejoties saka, ka viņam esot selektīvā atmiņa. Daudzas personiskās dzīves detaļas tiekot piemirstas, un žurnālista dzīvesbiedre to dēvējot par atmiņas profesionālo deformāciju.

Tā brīža notikumi, vērtējot arī no šodienas skatupunkta

Pats sevi šajā atmiņu stāstā Aidis attēlojis ne tikai no pozitīvās puses. Viņš norāda, ka sociālo mediju laikmetā, kurā esam pieraduši rādīt tikai labāko par sevi vai nerādīt neko, viņam šķitis būtiski saglabāt cilvēciskumu un paskatīties pašam uz sevi tik objektīvi, cik tas vien iespējams.

"Es jau saprotu, ka tas jebkurā gadījumā ir subjektīvs skats. (..) Tomēr gribēju [uz sevi] paskatīties tādā izaugsmes procesā, jo mēs jau visu laiku augam. Laika gaitā saprotam lietas citādi, mācāmies, un tas ir tāds mūžīgais process. Gribu cerēt, ka pēc gadiem desmit es [daudz ko] sapratīšu vēl citādāk, nekā saprotu tagad. [Grāmatā uz notikumiem] mēģinu palūkoties ar tā brīža acīm, mazliet vērtējot arī no šī brīža skatupunkta," stāsta Aidis Tomsons, uzsverot savu jaunības naivumu arī žurnālista profesijas pieredzē.

Lasīšana – labākais laika patēriņš ar vislielāko pienesumu

Grāmata uzrakstīta un izdota šī gada laikā. "Tā ir šīs ziemas grāmata," uzsver Aidis, smejoties komentējot zibens ātrumu, kādā tā tapusi. Viņš atzīst, ka žurnālista profesija šajā gadījumā noteikti ir priekšrocība, jo ar tekstu viņš strādā katru dienu, un, veidojot grāmatu, viņš vienkārši turpinājis rakstīt savā stilā – tā, kā vienmēr to darījis.

Žurnālists atklāj, ka viņš pats informāciju vislabāk uztver lasot. Ja avots pieejams video, audio un teksta formātā, žurnālists priekšroku vienmēr dod pēdējam variantam.

"Lasot jebkuru grāmatu vai tekstu, es varu apstāties tajā brīdī, kurā es gribu, varu padomāt un tad iet uz priekšu. Skatoties vai klausoties, tas tik vienkārši nesanāk. (..) Ja [tekstā] ir kas tāds, kas mani interesē mazāk, tam ātri, pa diagonāli, izskrienu cauri un meklēju saturisko. Es domāju, ka lasīšanas lielā priekšrocība ir tā, ka tekstā vari atrast visoptimālāko laika patēriņu, iegūstot vislielāko pienesumu," lasīšanas pārākumu pār citiem informācijas ieguves avotiem akcentē Aidis Tomsons.

Īdas Turpeinenas romāns "Ardievu, teiksmainie!", kas Somijā iznāca 2023. gadā un kļuva ļoti populārs, reizē ir teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores interpretācija par to, ko mēs īsti neviens nezinām. Četri dažādu laiku stāsti - no 18. gadsimta līdz 21. gadsimtam -  parāda, ka cilvēks ir visa iznīcības pamatā  un, ka nav vajadzīgi ledāji un meteorīti, ja to īsā laika posmā var panākt cilvēks. Lai nu kā nebūtu ar iznīcību, bet fakts, ka tagad mēs par  Īdas Turpeinenas grāmatas galvenajām varonēm Stellera jūrasgovīm varam lasīt tikai grāmatu lappusēs.

Grāmatu no somu valodas latviskojusi Maima Grīnberga un viņu uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, noskaidrojot, kas ir teiksmainie, kāda bijusi attieksme pret sugu izmiršanu 18. gadsimta vidū, zinātnieka Stellera jūrasgovi, kura 27 gadus pēc atklāšanas, ir izzudusi, Aigara Ozoliņa veidoto grāmatas vāku un rakstnieces prieku par to, kā arī vaicājot, kāpēc šo darbu vērts pamanīt. Maima Grīnberga: "Šo grāmatu noteikti vajag izlasīt visiem, kurus interesē zinātnes vēsture, zinātnieku vēsture, kāda ir bijusi attieksme pret zinātniekiem, piemēram, 18. gadsimtā, kā tā ir mainījusies.

Tas ir romāns par savā ziņā pašpietiekamiem cilvēkiem. Jūtu dzīves te ļoti maz, bet vairāk ir cilvēks un daba.

Grāmatu var lasīt cilvēki, kurus interesē kolekcionāri, kas apsēsti ar kolekcionējamo materiālu. Romāns ir ļoti aizraujošs. Nevajag nobīties no tā, ka tas stāsta par zinātni un zinātniekiem. Romāns patiešām ir ļoti, ļoti lasāms šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Ārkārtīgi skaists un vajadzīgs."

Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs?

Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas attiecībām, kā arī par pasaules dzejas nonākšanu līdz latviešu lasītājam dzejnieks Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" sarunājas ar dzejnieku, atdzejotāju un izdevniecības "Neputns" galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, atdzejotāju, tulkotāju un redaktoru Denu Dimiņu un dzejnieci, starptautiskā dzejas festivāla "Page Break" rīkotāju Madaru Gruntmani-Dujanu.

Pārraides producente – Baiba Nurža.  

Diskusija teksta formātā pieejama portālā LSM.LV!

"Katra grāmata sākumā ir noslēpums – par ko tā būs, kā iesāksies un risināsies tās sižets. Vai tas piesaistīs uzmanību un interesi uzreiz jeb darbība sāksies tikai pēc vairākām nodaļām? Lai katrs mans romāns sniedz izklaidi jau no paša sākuma un lasīšana nekad neapnīk! "Tā raksta Ričards Ingrems, īstajā vārdā Ronalds Pētersons, kurš savus spriedzes detektīvromānus raksta ar pseidonīmu, kas liek interesēties par viņa personību.

Sākotnēji viņu apvija liela noslēpumainība, bet septītajai grāmatai iznākot (tas ir apgāda "Zvaigzne ABC" izdotais romāns "Nulles punkts"), esam jau vairāk uzzinājuši par tūrisma speciālistu un rakstnieku Ričardu Ingremu, kuru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Aspazijas akadēmisko Kopoto rakstu ceturto sējumu, turpinot vērienīgo desmit sējumu izdevumu sēriju, kas aizsākta Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.

Projekta mērķis ir atgriezt kultūras apritē pašas Aspazijas rakstītos tekstus, vienlaikus piedāvājot mūsdienīgu pētniecisku skatījumu uz vienas no nozīmīgākajām latviešu literatūras personībām daiļradi.

Sarunā ar Liegu Piešiņu Kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece profesore Ausma Cimdiņa uzsver, ka šis darbs ir ne tikai zinātniski, bet arī redakcionāli sarežģīts. Daudzi Aspazijas teksti saglabājušies vecajā drukā, mainījusies ortogrāfija, leksika un īpašvārdu rakstība, tādēļ nepieciešams rūpīgs tekstoloģiskais darbs.

"Mums šķita ļoti svarīgi kultūras un izglītības apritē atgriezt Aspazijas pirmavotus – viņas pašas sarakstītos tekstus," saka Cimdiņa. Viņa norāda, ka mūsdienās sabiedrības uzmanība bieži koncentrējas uz rakstnieku biogrāfijām, kamēr viņu radošais mantojums paliek ēnā. "Galvenais iemesls, kādēļ mēs par rakstniekiem interesējamies un viņus godājam, tomēr ir viņu daiļrade."

No "Sidraba šķidrauta" līdz "Rudens lakstīgalai"

Jaunajā sējumā publicēts viens no Aspazijas nozīmīgākajiem dramaturģijas darbiem – "Sidraba šķidrauts", kā arī biogrāfiskais romāns "Rudens lakstīgala". Īpaša uzmanība pievērsta arī darbu komentāriem un pētnieciskajiem rakstiem.

Filoloģijas doktora Jāņa Zālīša pētījums analizē prototipus romānā "Rudens lakstīgala", kur zem literāriem tēliem atpazīstamas tādas vēsturiskas personības kā Rainis, Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns un Rūdolfs Blaumanis. Savukārt profesores Ievas Kalniņas raksts pievēršas dabas stihiju simbolikai Aspazijas dramaturģijā.

Cimdiņa atgādina, ka "Rudens lakstīgala" ilgu laiku atradusies literatūras perifērijā un pat nav tikusi iekļauta latviešu romānu reģistrā. Tagad darbs no jauna izvērtēts kā pilntiesīgs romāns.

Vai Aspazija būtu tāda pati bez Raiņa?

Sarunas laikā neizbēgami izskan jautājums par Aspazijas un Raiņa radošo partnerību.

"Tas ir ļoti labs jautājums," atzīst Cimdiņa, pārdomājot, kādu ceļu Aspazija būtu gājusi bez Raiņa klātbūtnes. Viņa atgādina, ka Aspazija bija spēcīga un patstāvīga personība jau pirms abu satikšanās, turklāt simboliskās dramaturģijas ceļu latviešu literatūrā savā ziņā iemina tieši viņa.

Tomēr Rainis devis līdzvērtīgu intelektuālo sarunas partneri, kas ietekmējis arī Aspazijas radošo attīstību. "Varbūt viņa būtu palikusi radikālā feminisma viennozīmībā," spriež pētniece. "Bet Aspazija kļūst liriska, kļūst žēlsirdīga, pat sentimentāla."

Jauns skatījums uz klasiku

Darbs pie Kopotajiem rakstiem devis iespēju arī pašai pētniecei no jauna iepazīt Aspaziju. Viņu visvairāk aizrauj nevis biogrāfiskie fakti, bet gan tekstu interpretācijas iespējas.

"Klasikas darbu būtiskākā īpašība ir interpretāciju daudzveidība," uzsver Cimdiņa. Katrs laikmets tekstos ierauga jaunas nozīmes un akcentus, tādēļ arī Aspazijas darbi turpina runāt ar mūsdienu lasītāju.

Viņa atgādina, ka Aspazija tradicionāli tikusi uztverta galvenokārt kā dzejniece, tomēr literatūrā sevi vispirms pieteikusi kā dramaturģe. Tāpēc akadēmisko Kopoto rakstu pirmais sējums veltīts tieši dramaturģijai, nevis dzejai.

Interese par Aspazijas mantojumu joprojām ir liela. To apliecina fakts, ka Kopoto rakstu otrais sējums, kurā apkopota dzeja, jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu un izdevniecībā vairs nav pieejams.

Šerpums kā nepieciešamība

Runājot par Aspazijas raksturu, Cimdiņa nepiekrīt priekšstatam, ka rakstnieces asums būtu vērtējams negatīvi.

"Tādam īsteni radošam cilvēkam, īpaši sievietei Aspazijas laikā, bez šerpuma nebūtu iespējams paveikt to, ko viņa paveica," saka literatūrzinātniece.

Jaunu ideju nesēji vienmēr sastopas ar pretestību, un arī Aspazijai nācies izcīnīt savu vietu literatūrā un sabiedrībā. Taču tieši pārliecība par savām idejām devusi spēku iet "caur uguni un ūdeni".

"Ja ir idejas, par ko pastāvēt, tad var iet caur uguni un ūdeni," uzsver Cimdiņa. "Un Aspazijai šīs idejas bija."

Līdz 31. maijam pulksten 23.59, notiek Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas ir aktīvs portālā LSM.lv. Vērtējamo grāmatu skaitā ir Kristīnes Jučkovičas stāstu grāmata "Viņa nāk", kas nākusi klajā "Latvijas medijos". 

Kristīne Jučkoviča ir dabas zinātņu bakalaure, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu maģistre. Viņas ikdiena aizrit veselības aprūpes jomā, bet visos dzīves posmos līdzās ir bijusi arī rakstniecība. Pievienojusies dažādām Literārajām akadēmijām un pabeigusi Liepājas universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūru.

Kristīni Jučkoviču uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere. 

Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone.

„Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere.

Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt.

Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi.

Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja?

Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva.

Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam.

Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk.

Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms. 

Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien.

Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks.

Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks?

Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā.

Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters.

Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg.

Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami.

Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās?

Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata.