Grāmatu stāsti

Pavasarī, kad nokūst sniegs, nereti skarbus vārdus veltām kurmju rakumiem, bet, dzirdot stāstu par valodiski un arī vizuāli krāšņo eseju krājumu, kas mudina aizdomāties, kā saglabāt strauji izzūdošo dabas daudzveidību, mūsu sirdis atmaigst...

Ar izdevniecībā "Jānis Roze" klajā nākušo ievērojamās britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu "Zelta kurmis" iepazīstina grāmatas tulkotāja un izdevēja Renāte Punka.

Tulkotājas Silvijas Brices paveikto darbu sarakstā ir vairāk nekā 250 tulkotas grāmatas. Viņa atzīst, ka gadu gaitā mainījusies attieksme pret tulkotāja darba novērtējumu – tagad nereti tulkotāja vārds ir uzrādīts uz grāmatas vāka, kas Silviju Brici ļoti priecē.

Ir izdotas arī divas viņas pašas sarakstītās grāmatas – "Baigās piezīmes" un "Piktais sentiments", kas ļauj labāk iepazīt Silvijas uzskatus un dzīves veidu.

Uz sarunu par jaunākajiem tulkojumiem Silviju Brici aicinājusi Liega Piešiņa.

Silvija Brice: Es varētu ieminēties par pašu jaunāko iznākušo grāmatu, kas nupat parādījusies grāmatnīcās, un tā ir latviešiem jau pazīstamā angļu rakstnieka Deivida Nikolsa grāmata "Tu esi šeit", kas ir stāsts par diviem vientuļiem cilvēkiem, kuriem pāri četrdesmit.

Viņa ir redaktore, kura sēž savā dzīvoklītī un rediģē bezgalīgus tekstus, kas aizdod viņai dusmas vai, gluži otrādi, sajūsmina. Viņš ir ģeogrāfijas skolotājs.

Maz ticamais, sākumā pilnīgi neticamais romāns pamazām sāk attīstīties, dodoties garā pārgājienā kopā vēl ar dažiem citiem cilvēkiem pa Skotijas kalniem. Ja atceramies tādu grāmatu kā Harolda Fraja "Neparastais svētceļojums", tad arī šeit priekšplānā risinās galveno varoņu attiecību drāma vai komēdija, bet fonā ir Anglijas vai Skotijas daba.

Lasot grāmatu, lasītājs var justies kā skatoties filmu. Jo tēli ir tādi, kuri neatstāj vienaldzīgu. Tiem, kam ir ap četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit, var saskatīt kaut ko no sevis. 

Liega Piešiņa: Vai nav tā, ka arvien biežāk grāmatās attēlotā vides burvība tiek iegūta tieši no dabas?

Droši vien. Spriežot pēc literatūras vai sociālajiem tīkliem, man šķiet gluži nepārprotami, ka aptuveni beidzamo divdesmit gadu laikā urbānais šarms ir diezgan pabalējis un cilvēki no jauna atklāj to, kas būtībā ir viņu saknes – un tā ir daba. 

Kā ir ar tēmu izvēli? Varētu taču likties, ka par visu jau ir uzrakstīts. Tomēr autori spēj apburt atkal un atkal. 

Varētu jau sacīt, ka viss šajā pasaulē jau ir redzēts vai izlasīts, bet tas īsti nav tiesa tādā ziņā, ka katra prizma jau ir citāda, katras acis ir citādas, katra iepriekšējā pieredze ir citāda un droši vien katrs vienā un tajā pašā grāmatā meklē kaut ko citu. Un tās labākās grāmatas ir tās, kurās katrs atrod kaut ko sev. 

Cik populārs ir Deivids Nikolss savā dzimtenē?

Viņš tiek uzskatīts par visai populāru – viņam ir savs plašs lasītāju loks. Par to nav ne mazāko šaubu.

Iznākot viņa grāmatai "Mēs" 2016. gadā Londonā, bija milzīgi reklāmas plakāti par to, ka šī grāmata ir iznākusi. Un, starp citu, viņa romāns "Viena diena" ir ekranizēts, un nav šaubu, ka arī šis romāns ir ļoti pateicīgs ekranizācijai.

Grāmata un filma jau savstarpēji viena otru popularizē.

Tas noteikti tā ir, taču nereti filma ir tāda, ka sabojā lasītāja iespaidu  par grāmatu un tad nākas atzīt, ka filma ir sliktāka par grāmatu. Diemžēl vairumā gadījumu tā arī ir, jo es teiktu, ka grāmatas autora un režisora mērķi tomēr ir atšķirīgi, tāpēc dažādi ir arī izteiksmes līdzekļi. 

Vai varam parunāt par tādu aspektu kā komercija? Reizēm šķiet, ka tēma ir laba, bet tā tomēr neaiziet. Kā ir šajā gadījumā?

Domāju, ka rakstnieks labi apzinājies, ka tēma varētu piesaistīt daudzus lasītājus, jo

romantisms, kas šeit parādās, apbur cilvēkus. Un pilnīgi pareizi! Tā ir vientulības tēma – tu vari dzīvot milzīgā lielpilsētas drūzmā un justies bezgala vientuļš. Tas nenozīmē, ka nevari būt vientuļš arī laukos, taču laukiem ir pievienotā vērtība, kura nepiemīt pilsētas mūriem. 

Kāpēc tādā veidā latviešu rakstnieki neraksta? Kas ir tas, kas tulkotajai literatūrai piešķir lielāku burvību? 

Par to man grūti spriest, jo neesmu izlasījusi gluži visu, ko raksta latviešu rakstnieki. Lielāka burvība? Tas varētu būt nosacīti. Šajā gadījumā tas slēpjas dabas skatos un tomēr arī nedaudz citādajos dzīves apstākļos, ar ko mēs sastopamies šī angļu rakstnieka grāmatā. Tur pievienojas interese par svešo. Savs ierastais, dzimtais, latviskais varbūt reizēm tiek novērtēts par zemu, jo viss taču ir tik pazīstams!

Ko tu tulko pašlaik? 

Ar lielu prieku gribētu teikt, ka drīz varētu iznākt Patrīcijas Haismitas romāns "Svešinieki vilcienā".

Patrīcijai Haismitai ir savs cienītāju loks. Ja ne citādi, daudziem  viņa būs pazīstama kā autore romāniem par talantīgo misteru Ripliju. Tur nu gan filma nav sabojājusi grāmatu! Bet darbs, kas pašlaik gaida izdošanu latviešu valodā, ir viņas debijas romāns "Svešinieki vilcienā", kas ekranizēts pat divreiz, un vienu reizi to paveicis Alfrēds Hičkoks.

Patrīcija Haismita izceļas ar savu dziļo psiholoģismu, pat ar tabu tēmām, ar savu ļoti īpatnējo veidu aprakstīt šķietamus vai īstus noziegumus un šķietamā vai īstā noziedznieka psiholoģiju – to, kas noved līdz sabiedrisko normu pārkāpumam. Lasītāju ziņā paliek jautājums, vai tas ir attaisnojami vai nav, un kurā pusē viņš ir.

Viņas romānu tēmas vienmēr ir tumšas: tāds ir ne tikai Riplijs un ne tikai latviski iznākušie "Dziļie ūdeņi", bet tādi katrā ziņā ir arī "Svešinieki vilcienā", kura iznākšanu, kā jau teicu, es ļoti gaidu, jo

Patrīcijai Haismitai katra rindiņa ir uzlādēta ar saturu un katra nianse ir svarīga. Tas viss lasītājam nav jāanalizē – viņš var tikai priecāties par to lielo gobelēnu, kuru tulkotājs pa diedziņam licis kopā savā valodā.

Tāpēc dažkārt tulkotājs redz vairāk nekā lasītājs. Tulkotāja uzdevums – lai gobelēns ir viens un tas pats un lai tajā nekas nav pazudis. Un Haismitas gadījumā – lai tas ir tikpat tumšs, tikpat valdzinošs un pārsteidzošs…

21. februāra vakarā Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2025" noslēguma ceremonijā kategorijā "Vizuālā māksla" balvu saņēma Ivetas Vecenānes gobelēnu un Latvijas novadu meistaru segu izstāde "Pļava". Par to, kas šai izstādei kopīgs ar grāmatu, uzzinām Liegas Piešiņas sarunā ar mākslinieci.

Liega Piešiņa: No vienas puses, grāmata "Iveta Vecenāne" ir katalogs. Bet ja apskata tavu daudzo tekstila darbu fotogrāfijas un izlasa tekstus, tad to negribas dēvēt tikai par katalogu. Kā tu pati nonāci pie idejas par šīs grāmatas tapšanu? Jo tā ir tava iecere un tava realizācija. 

Iveta Vecenāne: Pirms divdesmit gadiem Dizaina muzejā man bija izstāde "Sniegoga" kopā ar Aigaru Lenkēviču un Ēriku Mālderi. Tai beidzoties, mākslas zinātniece Anita Vanaga teica: Iveta, tev vajadzīgs katalogs, kamēr tev vēl ir piecdesmit gadi – kaut gan toreiz man bija četrdesmit –, nevis astoņdesmit. Sākām strādāt pie pirmās grāmatas: Anita bija gan sastādītāja, gan redaktore, un grāmatas nosaukums bija "Ziedēšanas paralēlisms". Šī pirmā grāmata man arī godam nokalpoja, veidojot manu mākslinieces karjeru, jo ļoti daudzajās izstādēs, kas man bijušas ārzemēs, bijis tā: atbrauc, parādi grāmatu, un visiem viss skaidrs. Pirmā grāmata man devusi arī ļoti daudzus saldus privātās dzīves mirkļus – tos esmu piedzīvojusi divdesmit gadu garumā. Bet šo gadu laikā man izveidojušās četras gobelēnu kolekcijas, un sapratu, ka arī tās ir jāsistematizē, lai nepazūd. Lai tās ir kā kolekcijas, nevis vienkārši kā kaut kur nomētātas lupatiņas. Mana draudzība gan ar mākslas zinātniekiem, gan muzeju darbiniekiem, kuri pieraduši domāt zinātniski, darīja savu: arī es sapratu, ka pienācis laiks jaunam sistematizētam materiālam. 

Izstādē "Pļava", kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir 16 darbi – nopietna kolekcija: arī to gribējās parādīt kā svarīgu punktu. Un arī manus jaunākos darbus. Un vēl trīs kolekcijas, kas nav izrādītas Latvijā. 

 

Vai var teikt, ka gandrīz viss, ko esi paveikusi, nu ir apkopots šajā grāmatā? 

Principā sakārtots ir viss. Šo pašu jautājumu man uzdeva meita. Paskaitījām – kādu divdesmit gobelēnu vēl nav. Man bijuši arī pasūtījuma darbi. Arī mani mazdēli uzdod jautājumu – vecmāmiņ, vai ar tavām dzijām pietiktu, lai aptītu tās apkārt zemeslodei? (Smejas.)

Kā tu pati domā – kurš ir vispopulārākais darbs, par kuru vari izstāstīt arī stāstu? 

Stāsts ir katram manam darbam. Laikam jau [mīļākais ir] tas, kas uz kataloga vāka – tās ir ugunspuķes, kas arī izstādē bija centrālais darbs – bez manas īpašas teikšanas tas bija izvietots arī uz izstādes "Pļava" plakāta. Un grāmatas mākslinieks Guntars Sietiņš izvēlējies šo darbu uzlikt uz vāka. Varbūt arī visi uzskata, ka tas ir man atbilstoši. Un stāsts ir ļoti vienkāršs: visi mani darbi dzimst no skaistiem ikdienas mirkļiem, un ugunspuķu gadījumā šis ikdienas mirklis ir tāds… Mana sāpe un pārdzīvojums ir, ka skaistā, krāšņā vasara iet uz galu un pēkšņi viss kļūst zaļš un apsūnējis. Un tikai ugunspuķes meža pamalēs uzmirdz, piesaista cilvēku acis un rada prieku. Fakts arī tāds, ka tās ugunspuķes ir netālu no mūsu lauku mājām, un tas mirklis, kad tu no rīta vari piecelties, naktskreklā aiziet līdz tām ugunspuķēm, kur aug arī avenes; ieēst avenes un tādā svētā mierā sākt rīta cēlienu. No otras puses – kā es arī ugunspuķes izjūtu – tajās ir sakrājies viss vasaras kaisles spēks. 

Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura ir ļoti pedantiska, un Irēnai bija jālauž mana būtība – jācenšas visu, visu precizēt. Viņa ir saredzējusi grāmatas uzbūvi – to, kādai tai jābūt, un no dziļiem slāņiem izcēlusi notikumus, kurus pati jau sen esmu aizmirsusi. Viņa ir uzminējusi un sapratusi, no kurienes un kāpēc nāk mani darbi, un kas tas ir par procesu. Par manu dzīvi un dzīves uztveri, un nozīmīgo posmu, ko pavadīju kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi, kura veidojusi manu pasaules uzskatu. Un mūsu kopdzīvošana ar viņu vasarās: tur bija dzeja, literatūra, grāmatas, sarunas un ikdienas gaitas, maizes cepšana un dzīvošana laimē un harmonijā. Saulcerītes Vieses pasaules uzskats un rūpes par Latviju un Latvijas sakopšanu, un to, kādu mēs Latviju gribam redzēt; pateicoties viņai, iepazinos ar daudziem rakstniekiem.

Tavu izstāžu bibliogrāfija grāmatā ir ļoti precīza. Ko saki par Anitas Vanagas akcentiem?

Anita Vanaga vairāk akcentē Latgales posmu – kā viņa to redzējusi, un arī tos vārdus, ko viņa iemet iekšā – par mūžīgo laimi, caur dzeju… Anita devusi manu tālāko virzību uz sapratni, kas esmu es pati.

Viņa tavam praktiskajam darbam iedeva teorētisko pamatojumu?

Jā, un virzību nākotnē. Un Irēnai faktiski arī tas ir. 

Savulaik ļoti populāra bija grāmata "Vectētiņš Antontiņš un mēs". Tā jau arī ir tava grāmatu pieredze!

Jā, tā ir grāmatu pieredze, kas ir ļoti skaista, un atsauksmes par to mani ir ļoti uzmundrinājušas. Bet īstenībā es arī nevaru iedomāties, kā es varētu piedalīties savu mazdēlu audzināšanā, ja nebūtu šīs grāmatas! (Smejas.) Jo mēs to lasām! Tas ir kā ģimenes albums un kopīga pasmiešanās. Tas ir ļoti svarīgi – runāt un stāstīt stāstus par to, kas noticis ar vecvecākiem. 

Tik svarīgais dzimtas koks!

Jā, dzimtas koks, un "Antontiņš" mums bija topā. Katru vakaru man bija jāstāsta kāda pasaka par Antontiņu.

Savulaik apgāds "Zvaigzne ABC" izdeva Saulcerītes Vieses grāmatu "Dieviena. Novada eps". Šai grāmatai ir tavu darbu ilustrācijas. 

Ilustrācijas un arī vieni no maniem pirmajiem gobelēniem, kuri ļoti iekļaujas tekstā. Ar šo grāmatu dzīvoju un uzaugu; tie ir mani skaistās jaunības trauksmainie gadi, jaunības spēks, bērnu piedzimšana, dzīves process. Arī grāmatā ir visa dzīve, dzīves process un tās uztvere Saulītes izpratnē – un ļoti skaistā, cilvēcīgā pasniegumā. Bet es protu arī lielīties! (Smejas.) Ar Saulcerīti Viesi man nozīmīgākais piedzīvojums bija viņas skaistā grāmata "Aspazija". Viņa šo grāmatiņu rakstīja apmēram divdesmit gadus. Un gribu palielīties ar to, ka man bija tikai sešpadsmit, kad viņa man deva lasīt tās manuskriptu! Tas notika lauku mājās, bez elektrības. Mēnessgaismā lasīju šo manuskriptu. Un vispār turēt rokās manuskriptu un tas, ka tev to uztic – tā ir īsta dzīves laime.

Kas tekstilmāksliniekam ir manuskripts viņa darbā? 

Tās ir skices, kuras arī ir ļoti, ļoti vērtīgas.

2020. gada nogalē iznāca Maijas Miglas-Streičas debijas romāns "Matildes gadsimts", kas vēsta par autores dzimtu. 2023. gadā – stāstu krājums "Sapnis par sargeņģeli", bet nule dienas gaismu ieraudzījusi grāmata "Saulrieta ugunis logos". Vai to var uzskatīt par sava veida triloģiju, jo visas trīs grāmatas ne tikai vēstī par Maijas dzimtas likteņiem, bet arī Liepāju?

Atgādināsim arī, ka 2021. gadā klajā nākusi Maijas veidotā grāmata par televīzijas ļaudīm "Nenopietni nopietnie TV aizkadri", bet 2023. gadā – dzejoļu krājums "Naktstauriņa samtainā smarža" (2023).

Maiju Miglu-Streiču uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Lai 14. februārī jeb Valentīna dienā runātu par mīlestību – grāmatu mīlestību, mīlestību grāmatās, erotisko literatūru, Valentīna dienu un vientulību –, Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti" dzejnieks Roberts Vilsons studijā aicinājis savus  mīļākos dzejniekus un kolēģus: dzejnieku un digitālo humanitāro zinātņu pētnieku Haraldu Matuli, dzejnieci, literatūras žurnāla "Strāva" dibinātāju un redaktori Elvīru Blomu un dzejnieci, arī mākslinieci Loti Vilmu. Viņi ar mīlestību un tās blakusparādībām strādā profesionāli: lasot, rakstot, apspriežot un izdodot erotiskus tekstus vai rīkojot "Vientulības festivālu" pret vientulību, kas 14. februārī risinās K. K. fon Stricka villā. 

Roberts Vilsons: Vispirms parunāsim par grāmatām, kuras, sekojot mana kolēģa Henrika Eliasa Zēgnera iedibinātajai tradīcijai, esmu lūdzis jūs paņemt līdzi uz studiju. Harald, sāksim ar tevi!  

Haralds Matulis: Ļoti grūta izvēle. Likās – kuru ņemt? Un kāpēc vienu? (..) Šorīt nogāju gar grāmatplauktu un sapratu, ka man svarīga ir Krisas Krausas grāmata "Es mīlu Diku" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2022; no angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade). Pirmkārt, tā ir lieliski uzrakstīta – lasot es sajūtu baudu.

Tā ir postmoderna grāmata šī vārda labajā nozīmē, kas uzrakstīta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tajā ir par sievieti, kura vajā vīrieti… Rakstniece šo apsēstību, kas reizēm šķiet inscenēta (sieviete nolēmusi iemīlēties vienā mākslas kritiķī) miksē ar  esejiskiem mākslas zinātnes fragmentiem epistulārā formā. Man tas ļoti patīk! Tāds skaists, dzirkstošs un erotisks darbs, kādu cilvēks var lieliski uzrakstīt un mums ir lieliska iespēja to izlasīt.

Man likās brīnišķīga tāda izlaušanās: sieviete nolemj, ka viņa mīlēs un iemīlēsies. Es vienkārši tik bieži neesmu bijis šādā pozīcijā – ka mani vajā, tāpēc man tas likās riktīgi jocīgs stāsts. (..)

Piekrītu Lotei – arī man uz beigām kļuva mazliet par vienmuļu. (..) Ir daudzas man mīļas grāmatas, kuras neizlasu līdz galam, jo šķiet, ka tas nav nepieciešams – taču tas nediskvalificē lielisko, kas tajās ir. Šeit tas Diks pārsvarā ir klāt neesošs. Bet brīžos, kad viņš parādās, tiek portretēts, ka viņš jūtas mazliet neomulīgi. Tad nu es tā kā identificējos ar viņu, jo sapratu, ka īstenībā es laikam nejustos labi, ja ar mani kaut ko tādu darītu… (Smejas.) 

Elvīra Bloma: Tas man atgādina Montu Kromu, kura mūža nogalē arī bija ļoti strukturēti iemīlējusies vienā konkrētā cilvēkā un viņu mazliet vajāja... (Smaida.)  

Lote Vilma: Man liekas interesanti, kā Diks ienāk sievietes dzīvē. Viņš to īsti negrib, bet kaut kādā ziņā tas tomēr notiek. No vienas puses – šķiet, ka apsēstība ar Diku kaut kādā ziņā nav stāsts par pašu Diku, bet gan to, ko viņš sievietei paver – jaunu pasauli, jaunas lietas, kuras viņa saista ar Diku, kurš savukārt ar viņu nevēlas nekādu sakaru. 

Elvīra Bloma: Un jautājums – ja Diks gribētu, vai sieviete turpinātu ar viņu tikties? Jo var jau būt, ka visa jēga ir pašā apsēstībā, nevis kopā būšanā… 

Mīlestība un apsēstība ir diezgan auglīgs virziens, domājot par grāmatām un literatūru. Elvīra, varbūt tev ir kas kontrastējošs? 

Elvīra Bloma: Ja reiz esam aizsākuši tēmu par mīlestības tumšo pusi, domāju, ka varētu to turpināt. Man ir divi varianti. Manā prātā un sirdī iekritusi J. T. LīRoja grāmata "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" ("Atēna", 2006; no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš), kas ir ļoti labs! Grāmata izdota jau labi sen, un pat nezinu, kāpēc tā man ir tik nozīmīga. Tas ir mazliet citāds mīlestības stāsts – starp māti un bērnu. Par to, ka bērns jau nevērtē savus vecākus. Lai ko viņa māte darītu un lai cik slimi tas nebūtu, bērns vienalga viņu uzskatīs par labāko savā dzīvē! Tas droši vien sasaistās ar manis pašas pieredzi…  

Bet kopumā arī man mīlestība saistās ar grūtībām, jo uzreiz parādās aspekti, kas grūti risināmi. Piemēram, tās pašas varas attiecības, jo mīlestība un jo sevišķi seksualitāte tomēr asociējas ar varu:

ne tikai ar varu kā institūciju, kas kaut kādā veidā mēģina kontrolēt sievietes ķermeni un viņas reproduktīvās spējas, bet arī varu, kas valda divu cilvēku attiecībās.

Jo kādā brīdī top aktuāls jautājums, kurš kuram pakļaujas, kurš kuram piekāpjas, kurš vairāk dominē, un man tas vienmēr licies mazliet biedējošs aspekts, kas nomāc romantiskās sajūtas. Grāmatā tas lielā mērā ir stipri pārspīlēti – viss ir ļoti, ļoti dramatiski! Šīs grāmatas sakarā – man ļoti patika filma, ko uzņēma itāļu režisore Āzija Ardžento (Asia Argento), kuras tēvs savukārt ir itāļu šausmu filmu klasiķis. Toties Āzija pievēršas tām šausmām, kas saistītas ar cilvēka iekšējo pasauli, ar psiholoģisko, emocionālo vidi, un ļoti pamatīgi, pat diezgan pašdestruktīvi to pēta. Man ļoti, ļoti patīk šī filma ("The Heart Is Deceitful Above All  Things" (2004)), to esmu noskatījusies daudz reižu.  

Lote? 

Lote Vilma: Man līdzi paņemta Kārļa Vērdiņa dzejas grāmata "Ledlauži" ("Nordik", 2001), ko ņemu līdzi visur un arī pieminu visur. Kad to atklāju, man bija aptuveni piecpadsmit. Šis ir pirmizdevums, kas izdots 2001. gadā: gluži tāpat kā citas manas mīļās grāmatas, arī šis krājums jau jūk laukā. Tur ir daudz ar zīmuli atzīmētu vietu.

Šī ir grāmata, kas noteikti ietekmējusi to, kā es skatos uz dzeju, un kopumā atstājusi ļoti lielu iespaidu uz mani. Tā ir arī ļoti erotiska, turklāt homoerotiska grāmata. Es to lasīju vēlāk, nekā 2001. gadā, jo tobrīd tas droši vien nebūtu bijis adekvāti. 

Saprotu arī, ka tolaik nebija ierasts, ka šādas grāmatas iznāk, un erotika, kas tur parādās, ietērpta ļoti dažādos tēlos un metaforās. Man liekas, ka tajā ir kaut kāds "draivs". Šeit ir ļoti liela mīlestība ar visu erotiku, kas slēpjas zem tā ledus. 

Kas jums pašiem sakāms par mīlestību?  

Lote Vilma: Kad biju pusaudžu vecumā un jutos iemīlējusies, nesapratu – vai viņš ir tas īstais, vai tomēr nē? Prasīju vecmāmiņai – kā to var zināt? Biju apjukusi, jo nesapratu, ko tas nozīmē. Lai gan biju saskatījusies romantiskas filmas… Un vecmamma teica: kad būs īstais, tad tu zināsi – jo tas būs kā zibens! Tas mani samulsināja vēl vairāk.

Pēc daudziem gadiem sāku iet terapijā, un tā padarīja daudz skaidrāku skatu uz to, kā skatos uz romantiskām attiecībām, nevis mīlestību plašākā nozīmē. Šobrīd par mīlestību domāju kā par kaut ko diezgan sarežģītu: manuprāt, tā prasa apzinātību un daudzas sarunas; daudz godīguma un spēju paskatīties arī pašam uz sevi. Tas nav vienkārši, bet man tas šķiet pat skaistāk, nekā ja iesper zibens.  

Haralds Matulis: Nākot uz studiju, atcerējos, ka Daniilam Harmsam ir īss anekdotisks stāstiņš par jaunu vīrieti, kuram ir mīļākā un māte. Par mīļāko viņš visādi rūpējas, nopērk arī kažoku, bet māte tikmēr guļ caurstaigājamā istabā, saaukstējas un nomirst. Kad māte ir aizgājusi, vīrietis raud gaužas asaras un par mīļāko vairs neliekas ne zinis. Viņš saka: kāpēc mēs šīs divas lietas saucam vienā vārdā – par mīlestību? Man kaut kā ir līdzīgi.

Arī man šķiet, ka mīlestība ir tik liels vārds, ka labāk to nepieminēt. Un, ja ir jāizvēlas – mīlestība vai sava istaba, man labāk patīk sava istaba. Jo – tā mīlestība ienāk manā istabā, ir forši, bet.. pēc tam man vairs nav savas istabas! (Visi smejas.)

Lai gan saprotu, ka ilgtermiņā kaut kad jau tai mīlestībai vieta ir jāatrod.  

Elvīra Bloma: Man mīlestība ir eksistences vai prāta stāvoklis. Dvēseles stāvoklis. Savukārt romantiskā mīlestība vairāk asociējas ar apsēstību – vismaz cik man nācies ar to saskarties. Bet mīlestība kā tāda – tas tiešām vairāk ir esamības stāvoklis, uz ko vismaz teorētiski mēs visi mēģinām tiekties, lai mūsu rīcība balstītos nevis bailēs, bet mīlestībā.  

Sarunas pilnu versiju lūkojiet šeit!

11. februāra vakarā kultūrbārā "Masa" norisināsies Laura Gundara jaunākās grāmatas "Zāģē nost" atvēršanas svētki. Grāmatu klajā laidusi izdevniecība "Dienas grāmata".

Lauris Gundars ar savām grāmatām iepriecina gan lielos, gan mazos lasītājus, mudinot tos domāt un vērtēt. Kaut vai grāmata par režisoru Vari Braslu, kuras nosaukums ir "Piga kabatā. Vara Braslas laiks". 

"Zāģē nost!" ierauj un notur ar spilgtu simbolismu, daudzslāņainību un dinamiskiem pavērsieniem, saglabājot smalki ieturētu stilu. Varoņa sevis meklējumi dzīvi savijas ar starppaaudžu konfliktu atšķetināšanu. Grāmata, kas palīdz sadzirdēt sevi.

Grāmatas atvēršanas dienas rītā Lauri Gundaru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Apgāds "Omnia mea" izdod grāmatas, kas tapušas franču valodā, un tās vadītāja Inta Geile-Sīpolniece pati arī tulko no franču valodas. Tikko kā iznākusi mūsdienu franču lugu izlase "Lasīt un spēlēt", kuru latviskojusi Agnese Kasparova un kurā ir Ievas Strukas priekšvārds. Tā ir pirmā no trim iecerētajām mūsdienu franču lugu izlasēm.

Ar grāmatu iepazīstina izdevēja Inta Geile-Sīpolniece, kuru uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. 

Šīs konkrētās lugas vairāk domātas lasīšanai vai iestudēšanai uz teātra skatuves?

Idejas autore ir tulkotāja Agnese Kasparova. Šajā lugu izlasē, kurā pavisam būs trīs grāmatas, ir iznākusi pirmā. Šogad būs arī otrā ar frankofono autoru lugām, proti, beļģu, kanādiešu, franciski rakstošo autoru lugām. Trešā grāmata būs veltīta bērnu lugām.

Projekta iniciatori un atbalstītāji ir Francijas institūts Latvijā, kurš 2027. gadā svinēs 30 gadu pastāvēšanu Latvijā. Šīs trīs grāmatas būs pienesums teātriem, domāju, ka kādas no lugām redzēsim uz skatuves.

Tas ir mērķis šim apjomīgajam darbam. Pirmajā lugu izlasē ir Žoels Pomrā ar “Pelnrušķīti”, Eduāra Luī “Kurš nogalināja manu tēvu”, kas nav luga, bet ko var spēlēt, Klodīnes Galeā “Trīs reizes Uliss” - abstrakts paraugs, kā var rakstīt lugas, Pjēra Nota “Mācība par izgāšanos” un Floriana Zellera “Patiesība”. Šis autors Latvijā jau ir pazīstams, jo Agnese Kasparova ir tulkojusi citus viņa darbus. Pirmā grāmata ir iznākusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Francijas institūta atbalstu.

Vai bija sarežģīti izvēlēties, kuras lugas piedāvāt, jo te ir jābūt vairākiem atlases principiem?

Saziņā ar Francijas institūta direktoru Agnese Kasparova tās atlasīja, konsultējās. Viņa ir ļoti daudz darbojusies ar lugām, ir tulkojusi lugas Latvijas teātriem, tā kā viņai ir zināma pieredze.

Ideja par šādu izdevumu Agnesei radās Parīzē, kādā grāmatu veikalā, kurā pārdod tikai lugas.

Vai šī izvēle bija sarežģīta?

Nav tā, ka viņa paņēma pirmo darbu. Viņa piedomāja arī par dažādību. To var redzēt grāmatā, jo katrs autors ir atšķirīgs, katra luga atšķiras. Te var izvēlēties sev tuvāko un pierast lasīt lugu. Katrs lasītājs var iztēloties, kā to pats redz uz skatuves, tātad viņš var iejusties režisora ādā.

Vai ir liela atšķirība no romāna, stāsta, dzejoļa lasīšanas?

Mazliet ir, jo ir piebildes, kas notiek, kurš atnāk, kāda kuram sejas izteiksme un tā tālāk. Bet, katrā ziņā, ir interesanti lasīt.

Kura no lugām jums pašai patīk un kāpēc?

Varbūt “Pelnrušķīte”.

Citējot Ievu Struku, "Pelnrušķīte" ir mūsdienīga pasaka nepieaugušajiem pieaugušajiem par 17. gadsimtā Šarla Pero radīto arhetipu - tikumīgu bārenīti, kurai liktenis lēmis sagaidīt savu princi, jo arī prinčiem ir savi principi par to, kādas meitenes der vienai ballei un kādas - visam mūžam.

Kāpēc vēlreiz rakstīt par vardarbību ģimenē un alkām pēc pārtikušas dzīves? Iespējams, tālab, ka 21. gadsimtā mēs šķietami pieaugam ar pirmo un pastāvīgi atvērto interneta pārlūkprogrammu, bet patiesībā pieaugšana ar katru gadu attālinās, jo atbildība, kas jāuzņemas arvien retāk, ir eksistenciāli izšķiroša. Viņa ir raksturojusi katru no krājumā ievietotajām lugām, ņemot vērā arī to, ko es palasīju. Tā ir Šarla Pero pasaka 17. gadsimtā, bet notiek mūsdienās - pilnīgi mūsdienīga vide, mūsdienu domāšana, mūsdienīga valoda, bet ir paņemts pats pamatiņš. Šur un tur pasaku motīvi, īpaši Pero motīvi, parādās arī franču mūsdienu literatūrā, arī grāmatās bērniem.

Eiropas Savienības Literatūras balvas (2011) laureātei rakstniecei un filoloģijas doktorei Ingai Žoludei romāns "Tēvs" ir vienpadsmitā prozas grāmata.

Zinām viņu arī kā radošās rakstīšanas kursu pasniedzēju. Apbalvojumus autore saņēmusi par romānu "Sarkanie bērni" un "Vendenes lotospuķe". "Tēvs" atklāj autores dzimtas notikumus, kur tik svarīgas ir "lielās" vēstures notikumi un norises. Rakstnieci uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Cik ilgi vien cilvēki pastāv, tie stāsta pasakas. Par to, kā cēlusies zeme un debesis, kā pasaulē parādījušies cilvēki un kāpēc dzīvnieki ir tādi vai citādi.

Nozīmīga loma šajās pasakās ir pārvērtībām. Sasafrasas de Bruinas pasaku grāmata "Cik ilgi vien cilvēks pastāv", kas iznākusi Jāņa Rozes apgādā, uzbur, piedāvā, arī aicina ieraudzīt citādas pasakas. Mums zināmās pasakas izlasām citām – mākslinieces un pasaku stāstītājas Sasafrasas de Bruinas acīm.

Tulkotāja Inga Karlsberga biežāk latvisko grāmatas no vācu valodas, ir tapuši arī tulkojumi no nīderlandiešu valodas – kā šajā gadījumā. Ingu Karlsbergu uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Grāmata "Sarunas ar erceņģeli Efiriēlu" ir par Visuma būtību. Kaut uz grāmatas vāka autore ir norādīta Nunna M.P., mēs viņu zinām kā Diānu Sproģi, kādreizējo Latvijas Radio režisori. Savā grāmatā viņa meklē un palīdz citiem atrast ceļu uz garīgo transformāciju. Grāmatas autori iztaujā Liega Piešiņa.