Grāmatu stāsti

Nino Haratišvili ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Dzimusi 1983. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, šobrīd viņa dzīvo Vācijā.

Rakstnieces lielais dzimtas eposs "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Šī aizraujošā dzimtas sāga sākas Gruzijā 1900. gadā ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu un aptver sešu paaudžu likteņstāstus. Lai sekotu apjomīgajai sāgai (grāmatai ir 840 lappuses), lieti noder dzimtas koks uz grāmatas apvāka.

Oktobra izskaņā autore viesojās Rīgā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji izmantoja iespēju viņu satikt, lai paustu savu pozitīvo attieksmi pret viņas skaisto dzimteni Gruziju.

Liegai Piešiņai bija iespēja satikties ar rakstnieci Nino Haratišvili plašākā sarunā, kuru latviskoja romāna tulkotāja Silvija Brice.

"Sākumā es diezgan naivi ielaidos tajā visā… Iegāju šajā darbā, nedomājot par apjomu. Vienkārši jutu nepieciešamību to visu izstāstīt, un to arī darīju – stāstīju. Man atlika tikai cerēt, ka lasītājs nenobīsies no apjoma," stāsta Nino Haratišvili,

kuras romānā vēsture ir fons, kas ļauj izjust cilvēciskās kaislības. Jautāta, cik tas apzināti, rakstniece neslēpj: "Esmu to darījusi pilnīgi apzināti, jo viena lieta ir par vēsturi, cīņām, slepkavībām rakstīt abstrakti, bet cilvēks to visu daudz konkrētāk var izjust caur atsevišķu varoņu likteņiem. Tāpēc tas tiešām tika darīts apzināti."

Savā trešajā romānā Nino Haratišvili izvēlējusies apskatīt notikumus gadsimta garumā. Lasītājs, iespējams, vairāk ieradis, ka centrā ir kāds īsāks laika sprīdis vai viens konkrēts notikums – piemēram, Otrais pasaules karš. Kāpēc rakstniecei bijis svarīgi parādīt notikumus tieši simtgades griezumā?

"Zināju daudzus un dažādus faktus un sīkumus, bet gribēju izprast to kopsakaru: jo, zinot sīkumus, cilvēks uzreiz nesaprot kopsakaru. Šajā gadījumā man bija svarīgi parādīt, kā viss savijies kopā: Gruzijas vēsture ar Krievijas vēsturi, Krievijas vēsture ar pasaules vēsturi.

Zināju arī daudzas detaļas par savu ģimeni, bet gribēju ieraudzīt tās kopsakarā un vēsturiskajā kontekstā."

Tomēr autore uzsver: dzimtas eposs "Astotā dzīve" nav viņas personīgās ģimenes stāsts: "Nekādā gadījumā!

Lai gan man visas šīs jūtas un kaislības ir pazīstamas, tomēr tas nav manas ģimenes stāsts. Man vienmēr bijis svarīgi savu personīgo pieredzi vispārināt; pārvērst un pārtulkot to vispārinājumu valodā –

neizmantot konkrētu personisko pieredzi, kas balstīta, piemēram, pašas rakstītajā dienasgrāmatā."

Vairāk – ierakstā.

"Grāmata par nāvi un mīlestību; par cilvēka trauslumu; par to, ka mēs katrs esam mūžam viens." Tā varēja raksturot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas latviski tulkoto romānu "Patiesība" un šo raksturojumu var attiecināt arī uz nesen Maimas Grīnbergas iztulkoto viņas romānu "Burvība".

Rīkas Pulkinenas romāns ''Burvība'' ir pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. Ikkatrs romāna varonis 17 gadīgo Filipu, kas atrasta mirusi, redz atšķirīgi - kā spoguli savām fantāzijām un dusmām, arī brīvības meklējumiem.

Uz Rīgas Grāmatu svētkiem Latvijā bija ieradusies Rīka Pulkinena, un viņu uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. Interviju latviskoja tulkotāja Maima Grīnberga. Saruna ar rakstnieci aizsākās ar atziņu par stāstnieka spēku un varu pār lasītāju.

Rīka Pulkinena: No vienas puses, vara šajā romānā saistās ar to varu, ko meitenes mēdz lietot pašas. No otras puses, tā ir vara, ko cilvēki izmanto attiecībā pret meitenēm. Filipa romāna sākumā mirst. Savā ziņā viņai vispār nav balss, viņa ir tikai attēls. No otras puses, var domāt, ka viņai kā mirušai ir skatījums uz visiem personāžiem un notikumiem, kas šajā romānā notiek. Te parādās arī sociāla, sabiedriska nots, jo es gribēju attēlot meiteni, kas dzīvē ļoti bieži pati ir dažādu stāstu objekts, bet šeit viņa parādās kā stāstītāja.

Romānā parādās daudzu cilvēku viedokļi par Filipu, un tas atmasko to, vai meitenes bieži vien nav dažādu cilvēku aizspriedumu un viedokļu projekcijas.

Man šķiet, ka šajā grāmatā tiek veicināta fantāzija. Cik Filipai tā ir svarīga?

Filipa nepārprotami nemitīgi nodarbojas ar fantazēšanu, turklāt gan pozitīvu, gan negatīvu. Viņa spēj par cilvēkiem iztēloties gan pašu sliktāko iespējamo, gan pašu labāko. Tas savā ziņā parāda to, kā mēs, cilvēki, labprāt pakļaujamies tam, ko mums iestāsta. Ja ir kāds pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas mums kaut ko saka, tad esam ar mieru noticēt gandrīz visam.

Man izveidojās tāda ķēdīte, ko sauc “spēle, stāsts, meli”. Parasti grāmatās mums pietiek ar spēli un stāstu. Kāpēc ir svarīgi atzīt arī melus?

Savā ziņā šis romāns ir alegorija par mūsu laikiem, jo vai tad mēs visi nedzīvojam tādā situācijā, kur pakļaujamies dažādām spēlēm un lietām, kas beigās izrādās tikai burvju plīvurs vai meli? Viena no svarīgākajiem balsīm šajā romānā ir tas brīdis, kad Filipas māte aiziet uz policiju un runā par to, ka darīšana ir ar bērnu.

Romāns ir analīze par šo laiku, kad mēs bērnišķīgai rīcībai dodam vietu uz pjedestāla.

Vai varat no savas pozīcijas paskaidrot vārdus “izskaidrot” un “saprast”? Man liekas, ka romāna ietvaros par to ir jādomā. Vai jums svarīgāk ir izskaidrot vai saprast?

Man droši vien svarīgāka ir saprašana un jo sevišķi tas, lai lasītājs varētu saprast bez izskaidrošanas. Man ļoti bieži romānos alegoriskie līmeņi ir tādi, ka es ļoti ceru, ka lasītājs saprot, kaut neesmu neko izskaidrojusi.

Jūs sakāt, ka varoņi būvē Filipu no mantām un vārdiem. Kā tas ir?

Šo romānu var uzskatīt par meitenības vai meitenei būšanas vivisekciju. Romāna varoņi, apstrādājot savas sēras, cenšas uzbūvēt viņas tēlu. Tikpat labi var būt runa par uzbūvēšanu, kā arī par nojaukšanu.

Sabiezējot rudens tumsai, šajā raidījumā izskan pārskats par aizvadītajos mēnešos izdoto dzeju. Kādi jautājumi nodarbina autorus šobrīd? Un ko dzeja šajos laikos var sniegt?

Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā par spēcīgām debijām, autoriem pašā spēku plaukumā un spožu atdzeju piedalās atdzejotājs, dzejnieks, izdevniecības "Neputns" galvenais redaktors Raimonds Ķirķis; dzejnieks, atdzejotājs, viens no žurnāla "Strāva" redaktoriem Arvis Viguls un dzejniece, viena no radio "Naba" literatūrai veltītā raidījuma "Bronhīts" veidotājiem Māra Ulme. 

Henriks Eliass Zēgners: Kas ir tas, ko jūs šobrīd lasāt? Raimond, varbūt varam sākt ar tevi?

Raimonds Ķirķis: Es burtiski pirms pusstundas lasīju festivālam "Homo Novus" veltītu bibliogrāfiju uz 50 lapām... Es izbaudu. Tas ir kā adīt – šādu tekstu rediģēt, jo tur nav vajadzīga liela smadzeņu piepūle, bet ir patīkami to darīt – jo ir sajūta, ka es kaut ko sakārtoju.

Varbūt piesaki, kas šī ir par grāmatu? 

Raimonds Ķirķis: Mums izdevniecībā "Neputns" sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu top festivāla "Homo Novus" trīsdesmitgadei veltīta grāmata, kas principā ir eseju krājums. Tur ir arī intervijas un sarunas, kas atskatās, bet reizē skatās uz priekšu par starptautiskajām teātra estētikas tendencēm, kā tas viss ienācis Latvijā ar "Homo Novus" palīdzību un kādas ir nākotnes perspektīvas. 

Henriks Eliass Zēgners: Arvi, kas šobrīd stāv uz tava galda?

Arvis Viguls: Uz mana galda stāv Kirila Ēča debijas krājums "Te nu ir tā vasariņa", jo par to man ir jāraksta recenzija. Esmu iegrimis šajā grāmatā. Un paralēli lasu Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos", jo arī par to man jāuzraksta recenzija.

Māra, un kas tev ir acu priekšā?

Māra Ulme: Arī man priekšā ir Reiņa Pelles Karlsona debijas krājums "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos": man ļoti patika šī grāmata, un es ik pa brīdim to pašķirstu, jo man šie dzejoļi tiešām liekas jautri! Arī es labprāt par to būtu rakstījusi recenziju, bet pēdējā laikā man ir tāds haoss galvā, ka nevarēju! (Smejas.) Pēdējās dienās vairāk rakstu stāstus – tādas proziņas, kas, manuprāt, būs diezgan smieklīgas. 

Šī raidījuma tēma ir jaunākā dzeja Latvijā. Nesen bija Dzejas dienas, kā jau ik gadu septembrī, bet man šķiet, ka tieši šajā vasarā un pēdējo četru, piecu mēnešu laikā iznācis samērā daudz dzejas grāmatu. (..) Jums esmu lūdzis uz studiju atnest pa trim grāmatām, kas jums pēdējā laikā bijušas svarīgas. Lūgšu jums pastāstīt, ko esat atnesuši, un mazliet iegrimt šajās grāmatās. Raimond, sāksim ar tevi!

Raimonds Ķirķis: Visas ir šogad izdotās. Senākā no tām ir Arta Ostupa "Patiesība", vidējā – Annas Auziņas "Kāpostu zupa", un trešā ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Visas trīs izdevis apgāds "Neputns". Pirmajām divām biju redaktors. Man tas savā ziņā bija liels gods – rediģēt divus autorus, kurus pats savulaik esmu uzskatījis par autoriem, kuri mani ir iedvesmojuši un kuri noteikti veidojuši manu izpratni par to, kāda ir un kādai būt latviešu laikmetīgajai dzejai. Manuprāt, abi autori savās grāmatās turpina savus iesāktos poētikas ceļus. Viņi ir sasnieguši tādu kā dzejas mūža pilnbriedu – ceru, ka viņi neapvainosies par šādu izteikumu, bet man liekas, ka abu krājumu gadījumā redzam abus autorus viņu spēku pilnbriedā. Šeit mēs redzam to, kā viņi redz dzeju un kā viņi to vēlas rakstīt. Trešā grāmatiņa ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Man liekas, Kirils pats teica, ka viņš ne līdz galam izjūt, ka šī būtu viņa debijas debijas grāmata, jo pirms vairākiem gadiem bijis gatavs jau agrīnāks manuskripts. Tagad viņš priecājas, ka tolaik viņš to nav devis publicēšanai, bet nogaidījis. Tā kā pazīstu Kirilu jau diezgan labu laiku un zinu, kā viņš rakstīja agrāk un raksta tagad, man arī šķiet, ka ar nogaidīšanu viņš trāpījis īstajā vasariņā, kad šai grāmatai iznākt. 

Brīnišķīgs sākums! Paldies, Raimond! Māra, ko tu esi atnesusi?

Māra Ulme: Es esmu atnesusi ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu "Ziemas karalis un citi dzejoļi". Tajā esmu aizlocījusi teju katru lapu, jo man liekas, ka šajā grāmatā ir ļoti spēcīgi un interesanti teksti. Pat nezinu, kā to izskaidrot: kad lasi šo grāmatu, ir vieglāk sevi saprast un pamanīt kaut kādu specifisku sajūtu sevī. Un reizē tā ir arī dramaturģiski interesanta, jo katrā dzejolītī ir tāda kā neliela dramaturģija, un katru reizi tev liekas, ka tu sāc vienā punktā, bet tas viss aiziet uz skaistu, paplašinātu telpu. Tad vēl man ļoti patika Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa" no "Neputna": varbūt es to vienkārši iztēlojos, bet man liekas, ka man ir kaut kāds dialogs ar šo grāmatu. Nezinu, kā tas iespējams, bet man tā ir ar daudzām dzejas grāmatām, ar kurām man izveidojas dialogs. Ļoti interesanta grāmata. Un trešā grāmata ir Katrīnas Rudzītes "Dažas piezīmes par ķermeni", kuru lasot, vienā vietā pat apraudājos. Man šķiet, ka viņa ir ļoti, ļoti jūtīgs cilvēks, līdzīgi kā es, tāpēc tas man kaut ko nozīmēja – lasīt šo grāmatu. Man vispār dzeja ir ļoti tuva, īpaši tādos laikos, kas ir trausli.

Es domāju, ka mēs visi saprotam šo sajūtu. Arvi, kas ir tavs trijnieks?

Arvis Viguls: Nākot uz šejieni, vairāk esmu koncentrējies tieši uz debijas krājumiem. Rakstot par Kirila Ēča grāmatu, sastādīju sarakstu ar pēdējos divos gados iznākušajiem debijas dzejas krājumiem. (..) Pirmā ir grāmata, kura pirms dažām dienām saņemta no tipogrāfijas – tā ir Sintijas Kampānes-Štelmaheres debijas grāmata "Dārzs": man pašam vēl nav eksemplāra, esmu redzējis tikai bildi. Esmu iesaistīts šīs grāmatas tapšanā. Tā ir ļoti liriska dzeja, ļoti sakopta, kārtīga. Varbūt pat vairāk tā atgādina nevis pēdējo gadu debijas, bet varbūt kaut ko, kas vairāk iznāca divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē. Grāmatiņa sanākusi ļoti, ļoti, ļoti jauka, un drīzumā lasītāji to varēs iepazīt.

Otrā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi un kuru jau mēs esam pieminējuši, ir Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos". Šī ir ļoti veiksmīga grāmata, kura īsti neiederas kopainā – ja veidojam kādu kopainu. Kaut kādā ziņā tā ir nedaudz līdzīga Ingmāra Freimaņa debijas krājumam "Sirds un mute", jo abi autori strādā absurda poētikā, lai gan viņi ir no dažādām paaudzēm. Šī grāmata man patika labāk: varbūt tādēļ, ka tā ir apjomā ļoti koncentrēta, kompakta, šeit viss ir savās vietās un te autoram pat īsti nav vietas, kur izplūst tālās ekskursijās. Kompakta, maza grāmatiņa, no kuras rodas lielas domas un kura kaut kādā ziņā ir unikāla. Lai arī kaut kādā ziņā iet kopā ar 20. gadsimta literatūras absurda poētiku, kas bijusi dažādās paaudzēs, zemēs un tautās. (..)

Un trešā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi, ir Alises Bogdanovas "Ne tev, zivs". Grāmata ir ļoti apjomīga. Atšķirībā no Reiņa Pelles Karlsona grāmatas, šeit ir 160 lapaspuses ar dzeju! No vienas puses, varētu teikt, ka varbūt vajadzēja kaut ko šeit griezt ārā. Bet man liekas, ka nevajadzēja gan, jo Alise ir tāda ļoti spontāna un tieši spontanitāte ir tā, kas viņu padara īpašu, varbūt arī izceļ starp citām pēdējo divu gadu debijām. Un arī tas, ka šie dzejoļi ir tādi seksīgi, drosmīgi, bez kaut kādām bremzēm, robežām. Tāpēc man liekas pareizi, ka šī grāmata ir 160 lapaspušu gara. Šeit ir kaut kāda pārgalvība, kuras man nedaudz pietrūkst pēdējo gadu debijās. Tāpēc gribēju šo grāmatu izcelt.

Arvi, visas trīs tavas nosauktās ir debijas. Māra, tu arī esi nesen nonākusi debitantu lokā. Vai ir kaut kāda kopīga iezīme vai kāds raksturlielums, kas raksturo pēdējā laika debijas Latvijā dzejā? Vai vispār var atrast kaut kādus kopsaucējus?

Māra Ulme: Sirsnība, līdzjūtība un patiesīgums, bet reizē arī tāds kā krampis, ko mēs arī tā kā gribam ieviest. Kas man patīk laikmetīgajkā dzejā – ka var tā kā sakrustot rokas un vienkārši nodomāt: nu, kā var šitā pateikt?! Un tas var iedot jaunu enerģiju, baterijas, mēģināt vēl labāk pateikt kaut kādas lietas, vēl interesantāk kaut ko rakstīt, jo man ļoti patīk sacensties. Protams, es nevarēšu sacensties visu mūžu, bet gribētu, lai arvien vairāk ir tādu krājumu, kuros es izlasu kaut ko jaunu un brīnišķīgu; kas man iedod kaut kādu lādiņu, kad ir tāds – oho, dzejā kaut kas notiek, tagad arī man te ir, ko darīt, tagad arī es varu iet uz šo pusi un rakstīt dzeju! Cilvēkiem ir tik grūti sakārtot savas emocijas, īpaši jauniešiem... Braucu autobusā, redzu, kā viņi sēž savos telefonos, visi raud, viņi pat ir beiguši normāli sarunāties! Viņiem būtu tik nepieciešami vārdi, kas nav tikai tiktokā vai tviterī. Ja varētu viņiem palīdzēt kaut kā... Man vismaz jauniešu vecumā noteikti būtu palīdzējusi dzeja, to es zinu. Un tā arī bija! Tas ir tas, ko es gaidu arī no jaunās dzejas. Dzeja ir vajadzīga dažāda – arī man pašai: neesmu stāvā sajūsmā par savu pirmo krājumu... Varēju iekļaut tajā vēl vairāk dzejoļu, rūpīgāk izdomāt, ko tieši es gribu no savas pirmās grāmatas, vairāk saprast savu dzejas balsi, pieslēgties sev vairāk. Tagad vienkārši jāgaida, kad uzrakstīsies otrā grāmata, un tad jau redzēs. 

Raimond, un kādas ir tavas domas par jaunākajām grāmatām debijas kategorijā? 

Raimonds Ķirķis: (..) Man liekas, ka esam ļoti fokusējušies uz to, ka šie krājumi ir debijas krājumi: jo tad mums ir jādomā, ko tas vispār nozīmē. Vai tas nozīmē, ka esam pielaidīgāki un neskatāmies uz tiem kā uz izkoptiem darbiem? Debijas svaram ir kaut kas, kas man nešķiet tā kā līdz galam pamatots. Man gribētos, ka mēs tos skatām kā daļu no dzīva literatūras procesa, lai gan neesmu sev skaidri vēl noformulējis, kas tas ir. Bet man liekas, ka arī paši debitanti sevi grib uztvert kā pilntiesīgus procesa dalībniekus. Šo pārliecību manī radījis tas, ka visas grāmatas, kuras iznākušas pēdējos pāris gados, ir ļoti labā kvalitātē; mēs redzam, ka latviešu literatūra un konkrēti latviešu dzeja nekur nepagaisīs, ka tā aizvien atrod ceļu gan pie pašiem autoriem, gan pie lasītājiem, tā ir dzīva un spēcīga.

Tikko biju Druskininku dzejas festivālā Lietuvā, un tur satiku arī vairākus debitantus. Interesanti, ka Lietuvā autoru debijas darbi iznāk krietni vēlāk nekā Latvijā: tur debijas krājumi mēdz iznākt divdesmitgadniekiem, kuri ir tuvāk 30 gadu vecumam, un tur to ļoti labi jūt – ka autori pirmās grāmatas negrib sasteigt, jo viņi jau uzreiz saprot, ka uz viņiem skatās nevis kā uz dzejniekiem, kuri vēl top, bet kā uz dzejniekiem, kuri jau ir tapuši un drosmīgi uzsākuši savu savu literāro ceļu. Negribu to saukt par apdomību, bet kaut kāda drosme caur nogaidīšanu tā ir, ko brīžiem izjūtu kā nelielu trūkumu. Bet es nesaku, ka tas samazina dzejas kvalitāti. 

Arvi, vai tev ir vēl kāds komentārs vai pārdomas par debijām?

Arvis Viguls: It kā es piekrītu Raimondam, ka varbūt mēs pārāk koncentrējamies uz to, ka mēs te izceļam grāmatas, kuras ir debijas, un skatāmies uz tām atrauti no visa procesa. Bet nu, no otras puses – tas ir tas, kā strādā cilvēka prāts, un, ja man jāraksta recenzija, man vajag kaut kādu rāmi, kurā domāt, kaut kādus ierobežojumus. Tas palīdz fokusēt skatienu un neaizklīst pārāk tālu.

Raidījuma producente – Baiba Nurža. 

Saruna pilnā apjomā būs lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV.

​​​​​​​Mants Adomēns (1972) ir Viļņas Universitātes klasiskās filoloģijas studiju absolvents, Kembridžas Universitātes filozofijas zinātņu doktors un arī politiķis. Viņa intelektuālais spiegu romāns "Monēta un labirints", ko klajā laidusi izdevniecība "Zvaigzne ABC", ir autora pirmā daiļliteratūras grāmata un diloģijas pirmā daļa, par kuru intervijā Liegai Piešiņai plašāk stāsta tulkotāja Dace Meiere.

Dace Meiere: Grāmata ir laba. Bet pagaidām līdz latviešu lasītājam ir tikusi tikai puse šīs grāmatas, jo tas ir romāns divās daļās. Latviešu izdevēji ir nozvērējušies, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti būs: iztulkota ir, izrediģēta ir, tātad kaut kur izdevniecības gaņģos staigā romāna otrā daļa, jo pirmā lasāma aizrautīgi... Bet, protams, vienmēr ir labāk, ka grāmatai ir arī otrs ķieģelītis klāt – turpinājums. grāmatās. 

Grāmata vairāk ir klasiska spiegu romāna krustojums ar tapšanas romānu, tā saukto Bildungsroman, un vienlaikus tas stāsts par mūsu nesenāko vēsturi, jo galvenais varonis ir diezgan līdzīgs pašam autoram: no tās pašas paaudzes, no tās pašas Viļņas universitātes – tikai citas fakultātes, bet ar kopīgiem pagalmiem. Galvenā darbība notiek 2018. gadā, kad viņš ir iesaistījies dažādās peripetijās, bet atceras visu savu dzīvi: viņš iet cauri gan saviem studiju gadiem 90. gadu sākumā; kā viņš sāk strādāt Lietuvas izlūkdienestā; atceras dažādus braucienus uz citām valstīm. Tas dod diezgan plašu skatījumu par neatkarības atgūšanu, neatkarības pirmajiem gadiem un arī vēlāko laiku, kad, kā autors ir uzsvēris arī intervijās, Viļņa savā ziņā pārvērtās par jaunu Berlīni, kas aukstā kara laikos bija tāds centrs, kur satikās aukstā kara laika pretējo spēku pārstāvji, spiegi čumēja un mudžēja, un, viņaprāt, Viļņa šobrīd un arī iepriekšējā gadu desmitā ir tieši tāda vieta.

Liega Piešiņa: Vai tieši tas, ka šī ir salīdzinoši nesena vēsture un tagad vēl jo vairāk saasinājušās attiecības ar Krieviju, lasītājos izraisījusi īpašu interesi par šo grāmatu? Vai arī tas, ka atsaucēs pieminēti tik daudzi Umberto Eko, Dena Brauna darbi, ka šķiet – jā, tā ir pasaules elpa?

Šis ir ļoti plašs jautājums. Pirmkārt, Mants pēc izglītības ir klasiskais filologs. Filozofijas doktora grādu viņš ieguvis Kembridžā, kur turpinājis savu filoloģisko interesi par sengrieķu filozofiju, uzrakstot doktora disertāciju. Viņš ir filologs un filozofs, antīkās filoloģijas un filozofijas pētnieks. Atgriezies Lietuvā, viņš kļuva par politiķi: daudzus, daudzus gadus viņš sēdējis Seimā, daudzus gadus bijis Ārlietu ministra padomnieks, bet tagad viņš kā Lietuvas pārstāvis strādā lielā starptautiskā politiskā organizācijā Varšavā. Viņš visu laiku ir bijis ļoti tuvs politikas un ārpolitikas jomai. Par to, vai viņš ir tuvs arī izlūkdienesta pasaulei, varēsim pajautāt viņam pašam, kad viņš atbrauks uz Latviju – ceru, ka Latvijā notiks svinīga grāmatas atvēršana.

Par to pasaules elpu... Protams, ir ļoti dīvaini lasīt romānu, kurā ir bibliogrāfiskais saraksts. Man ļoti patīk grāmatas ar atsaucēm un bibliogrāfiskajiem sarakstiem, bet romāniem tas ir diezgan neparasti. Autors daudz citē. Autors daudz atsaucas gan uz klasiskās, gan mūsdienu literatūras darbiem. Un viņš arī norāda, no kurienes ir ņemti citāti un no kā viņš ir iedvesmojies. Tas ir interesanti. Tas ir ļoti savdabīgi.

Atļaušos teikt, ka šī grāmata vairāk varētu patikt vīriešu kārtas lasītājiem, nevis sievietēm, jo esmu novērojusi, ka tieši vīrieši ir tendēti uz apcerīgumu, pārdomām, cēloņu un seku analīzi. Brīžiem kā tulkotājai man šķita – varbūt vajadzētu īsināt, varbūt tas ir par garu. Bet lasītājs jau lasa ātrāk nekā tulkotājs, tātad lasītājiem tas noteikti neliksies par garu – sevišķi vīriešiem. 

Vairāk – ierakstā.

Lelde Jauja 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja programmā. Pirms pieciem gadiem absolvējusi "Literārās akadēmijas" Prozas kursu un piedalījusies "Prozas lasījumos" 2019. gadā.

Lelde ir romānu "Vīrs, bērni un pieci randiņi" (2020) un "Pārēšanās ābece" (2023) autore. Viņas stāsti un lugas publicēti dažādos periodikas izdevumos. Autores grāmata bērniem "Tās ir tikai superspējas" (2023) guvusi atzinību lasītāju vidū, un pavisam drīz gaidāms arī stāsta turpinājums. Šogad izdevniecība "Latvijas Mediji" plānojusi izdot divas Leldes Jaujas grāmatas.

Trešdienas rītā Liega Piešiņa autori iztaujā par viņas jaunāko stāstu krājumu "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes", kas ataino mūsdienu latviešu sieviešu dažādo dzīves un attiecību pieredzi.

Guntars Ceravs pēc izglītības ir inženieris, kas tagad piepulcējies pensionāriem, bet līdz ar biedrību "Piestātne" ir aktīvs kultūras dzīves rosinātājs Mērsragā, arī aizrautīgs amatierteātra dalībnieks. 2015. gadā klajā nākusi grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju. Kopš 2022. gada piedalījies Prozas lasījumos un šogad tapusi luga "Vollis", kas ir veltījums izcilajam novadniekam Krišjānim Valdemāram 200. jubilejā.

Savulaik Guntars Ceravs, rakstnieces Ingas Žoludes paspārnē, vēlējās pārliecināties, vai var gada laikā uzrakstīti grāmatu un tā tapa "Traļmeistars", kas ir klasiskā stilā izturēts garstāsts. Tā ir dzīve pie jūras pagājušā gadsimta 50. gados un jaušama gandrīz vai ar fotogrāfisku detaļu ticamību un neizskaistināta.

Ar Guntaru Ceravu sarunājās Liega Piešiņa.

Kas mudināja rakstīt “Traļmeistaru”? Vēlme rakstīt, vēlme runāt par mūsu tautu jūras krastā vai kas cits?

Mums ir tik gara jūras robeža un tik daudz kas ir noticis jūras krastā, jūras ciematos, ap jūru, jūrā, zvejojot, sākot jau no Krišjāņa Valdemāra laikiem.

Jūs viņam saistībā ar divsimtgadi esat arī lugu uzrakstījis.

Rakstot par zvejniekiem Mērsragā, gribot vai negribot nonāc līdz Valdemāram - lai kādos avotos meklētu, vienmēr pavīd Valdemāra vārds.

Tad sapratu, ka viņam šogad ir liela jubileja. Par Valdemāru mums ir tik maz - daiļliteratūras praktiski nekādas, ne lugas, ne filmas. Ir piemiņas vietas, Valdemārpils, ielas, pieminekļi. Vienīgais, ko mans mazdēls par Valdemāru varēja pateikt ir, ka viņš ir jaunlatvietis. Arī manā skolas laikā nepatrāpījās izzinošas lietas par Valdemāru, bet, tagad iedziļinoties, varu piekrist Edmundam Krastiņam, ka viņš ir bijis latviešu diženākais vīrs 19. gadsimtā.

Vai lugu rakstījāt tāpēc, ka pats spēlējat amatieru teātrī?

Jā, jo amatieru teātris ir mana sirdslieta. Savā laikā esmu spēlējis "Rīgas Pantomīmā" pie Roberta Ligera, tad ilgus gadus spēlēju Salaspils teātrī pie Edītes Neimanes. Tagad, aizejot pensijā, turpinu spēlēt vietējos teātrīšos. Patlaban darbojos Pļavmuižas teātrī.

Kā nonācāt pie “Traļmeistara”?

Ideja atnāca pēkšņi. Es sapratu, ka gribu atstāt kaut ko aiz sevis, vismaz to, ko pats esmu piedzīvojis, par ko zinu, kā tas ir bijis, jo dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu. Vēsture paliek arvien tālāk un tālāk. Es sapratu, ka

mana bērnība jau ir patāla vēsture, un, ja es to tagad neuzrakstīšu, tad tā arī aizies nebūtībā ar līdz ar mani. Es gribēju šīs atmiņas noformēt literārā veidā un atstāt nākošajām paaudzēm.

Vai pats esat piedzīvojis vienu no epizodēm, kur ziemā taisīja ledu, lai vasarā varētu saglabāt zivis svaigas?

Jā, es atceros tos ledus kalnus, kas atradās Mērsraga ostā un tika apbērti ar lielu kaudzi zāģu skaidu. Vīri vilka ledus klučus ārā no kaudzes un gatavoja, smalcināja, bēra kastēs un ņēma līdzi jūrā.

Ir vēl kādas epizodes, par kurām Jums šķiet, ka šobrīd liekas neticami, ka tas tā ir bijis?

Zivju bagātība, kas bija tajā laikā. Patlaban tādas vairs nav. Tādi traleri - koka korpusa kuģi, ar kuriem bija bīstami ledus apstākļos doties jūrā - tādu vairs nav. Ir dzelzs, metāla korpusi. Arī zvejošanas iemaņas ir mainījušās. Trali praktiski vairs nevelk ar rokām.

Es īstenībā nemaz tik labi nezinu jaunās zvejošanas metodes kā tās, ko esmu redzējis ar savām acīm.

Kāpēc mēs esam zaudējuši šīs tradīcijas, kas saistītas ar zvejniecību? Ja palasām vecākas grāmatas, tad redzam, ka pirmās brīvvalsts laikā kuģu skaits bija neaprakstāms. Šobrīd kuģus, ar ko kādreiz lepojāmies, varam saskaitīt uz divu roku pirkstiem.

Guntars Ceravs: Lēciens no kolektīvās saimniecības uz privāto apsaimniekošanu, kapitālisma sabiedrību, bija pārāk straujš. Cilvēki nesaprata, kas var mainīties. Kapteiņiem, kas brauca uz zvejas traleriem, bija iespēja par savām pajām iegādāties zvejas kuģus. Nebija jau tādu padomdevēju vai ekonomistu, kas varētu izvērtēt situāciju.

Mēs nebijām tālredzīgi.

Kā mēs varējām būt tālredzīgi, ja dzīvojām padomju iekārtā, kur viss ir izdomāts tavā vietā? Tev pašam nebija jādomā. Mums nebija tāda tautsaimnieka kā Krišjānis Valdemārs, kurš varbūt būtu saskatījis iespēju, kā būtu jādara.

Šonedēļ "Klasikā" izskanējis cikla raidījums "Dzejas dienu laiks", kas pievērsies "Trešdaļgadsimta balvas" nominētajām grāmatām. Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, darbadienas rītos bija dzirdami "Dzejas dienas laikā".

 

Četrus rītus varēja dzirdēt par balvai nominētajām grāmatām:

Andra Akmentiņa “Māja”:

Jāņa Baltvilka “Kāds putns”:

Jāņa Baltausa “Burtu būšanas”:

Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”:

Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82) tiks paziņots "Trešdaļgadsimta balvas" uzvarētājs.

 

Noslēdzošajā raidījumā "Dzejas dienu laiks" viesi – dzejniece Linda Mence, dzejnieks Edvards Kuks un dzejnieks un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs – stāsta par pašu daiļradē aktuālo.

Vai izlasītie krājumi liek ar citādām acīm palūkoties uz savu dzeju?

Ivars Šteinbergs: Lasīšanas pieredze jebkurā gadījumā ir transformatīva. Īsās vai šķietami nenozīmīgās lasīšanas reizes tevi transformē nemanāmā, niecīgā daudzumā, bet šajā gadījumā,

izlasot 23 dzejas krājumus, kas tapuši pirms 33 gadiem, izmainās laika izjūta, izmainās tā, ka to var ievērot. Es tagad noteikti citādi raugos uz 1992. gadu.

Tas citādums varbūt nav kontrastējošs vai krass, bet 1992. gads tagad manā laika izjūtā ir dziļāk iezīmējies, un tas maina izpratni vai sevis sajūtu. Kā tas atspoguļosies uz manu radošo darbību, man nav ne jausmas, bet es varu galvot, ka tas ir noticis, un atļaušos teikt, ka tas ir noticis arī ar citiem žūrijas pārstāvjiem.

Edvards Kuks: Piekritīšu, ka rakstīšana ir ļoti saistīta ar lasīšanu, no tās nāk impulss. Ja domājam par “Trešdaļgadsimta balvu”, neko tieši no lasīšanas pieredzes neuzrakstīju. Mēs raidījumos runājām par sava laika klišejām vai paņēmieniem, un,

pārlasot ar distanci gan labus, gan ne tik labus tekstus, kas ir līdzīgā toņkārtā, var saprast, kas palīdz izvairīties no klišejas, respektīvi, kā var izmantot kādu paņēmienu, neiekrītot tajā pašā grāvī.

Tādu dzeju lasot, nagi niez pamēģināt rakstīt mazliet vecmodīgi, ja tā var teikt, paskatīties, kā izdarīt šādi, bet, lai tas nav ar sasmakumu, sastāvējuša gaisa sajūtu.

Linda Mence: Šī lasīšanas pieredze droši vien atstāj kaut kādas pēdas, kā ikviena lasīšanas pieredze. Es bieži vien rakstu ļoti tiešā cita teksta iespaidā. Reizēm periodos, kad intensīvāk lasu un klausos citu cilvēku dzeju, es pati vairāk rakstu. It kā esmu pabeigusi jaunās grāmatas manuskriptu, bet visu laiku gribas kaut ko likt klāt un ņemt nost. Es arī nezinu, kad īsti mēs to izdosim, tā kā ir drusku nepabeigta sajūta, jo vienmēr var kaut ko pamainīt, un, ja kaut ko jaunu pierakstu klāt, liekas, ka tas arī ir jāliek iekšā.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājumu “Kaut kam jānotiek”.

Linda Mence: Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājums, pavisam sīkā burtnīciņa “Kaut kam jānotiek” pārsteidz neparastās noskaņas un mainīgās balss dēļ. Krājumā mēs sastopam mullu un mācekli, “kurš pavirši klausījās, urbinot degunu”, tēvu, kuram bija divi, nevis trīs dēli, un muļķītis bija viņš pats, kā arī nemierīgos pusnakts vecīšus un citus sirmus kungus. Mēs nonākam vietās otrpus ikdienai – Ziemeļzemē, skaudrajā vietā un uz soliņa pie tramvaja pieturas, kur sarunājas filozofi.

Dzejoļu tēli un vietas vilina noslēpumainībā, kas nav bijības apdvesta, bet pārsteidz ar rotaļību un ķecerīgu interesi par nesaprotamo, necenšoties to izskaidrot un padarīt par savu.

Dzejoļu balsī ironija mijas ar lirismu un arī dzejoļu forma ir gana dažāda, lai krājums nekļūtu vienmuļš. Viscaur krājumā liriskais “es” – un vietumis liriskie “mēs” – it kā vēro, ieturēdami zināmu distanci, vairīdamies izteikt vērtējumu, bet notverdami un tūdaļ atsvabinādamies no neparastā stāsta, atgadījuma vai iespaida. “Kaut kam jānotiek” ir krājums, kas pārsteigs arī dzejas zinātājus, kuri nemaz nenojauš par mazo, neparasto grāmatiņu.

Ukraiņu rakstniece Taņa Maļarčuka savā romānā "Nejauša brīnuma biogrāfija" stāsta par traģikomiskiem notikumiem provinces meitenes Ļenas dzīvē. Ukrainas mazpilsētā Sanfrancisko, kur Ļena uzaugusi, pēc Padomju Savienības sabrukuma iestājies apjukums, valda patvaļa, korupcija, netrūkst vardarbības. Taču Ļena ir cīnītāja un visiem spēkiem mēģina padarīt pasauli labāku un līdzcilvēkus laimīgākus. Un nepārstāj ticēt brīnumiem. Romāns ar maģiskā reālisma piesitienu.

Tā autore – Taņa Maļarčuka (1983) – dzimusi Ukrainas rietumos, Ivanofrankivskā, un pieder paaudzei, kas 20. gadsimta 90. gados noskatījusies uz savu sovjetu iekārtā uzaudzināto vecāku morālo un materiālo nevarību, redzējusi, kā tirgus laikmetā devalvējas viņu vērtības. Jāatzīst, ka tā ir uzdrīkstēšanās rakstīt grāmatu par savējiem, parādot tās dzīves neglaimojošāko pusi. 

Liegas Piešiņas sarunā ar romāna "Nejauša brīnuma biogrāfija" tulkotāju Māru Poļakovu uzzinām, kā viņa raksturo šo romānu.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Jāņa Baltvilka (1944–2003) dzejoļu krājumu "Kāds putns".

Edvards Kuks: "Jāņa Baltvilka “Kāds putns” ir pārejas laika krājums, kurā sirreāli dabas tēli savienojas ar Atmodas laika nebrīvības vērojumiem. Žūrijas vērtējumā, šis ir arī dziļi empātisks krājums.

Baltvilks it kā izlīdzina ierasto cilvēka pārākumu pār dabu, solidarizējas ar dabu kopīgu draudu un krasu pārmaiņu priekšā, un līdzīgā svarā nostāda gan cilvēku, gan skudru, gan lidojošu ceriņkrūmu.

Reizē Baltvilka dabas tēlu lietojums krājumā skatāms arī no ekokritikas perspektīva –  “Kāda putna” solidaritāte ir tieši ar Latvijas dabu kā tautas spoguli, jo tās vieno kopīgs liktenis. Tomēr nešķiet, ka Baltvilks dabu instrumentalizē, drīzāk – rod glābiņu “mūsu” dabā, izkāpdams ārpus sava laika."