Grāmatu stāsti

Vilis Kasims ir latviešu rakstnieks, tulkotājs, redaktors un literārais aģents. Publicējas no 2006. gada. Viņa pirmais iespiestais darbs ir satīrisks un tā nosaukums "Lielā pasaule". Nesen kopā ar rakstnieci Daci Vīganti viesojās pie Vācijas lasītājiem.  Liega Piešiņa viņu uzaicināja uz sarunu par jaunāko darbu, romānu esejās "Svešuma grāmata", kas iznākusi izdevniecībā "Latvijas

Vilis Kasims: “Svešuma grāmatu” nosaucām par romānu esejās, jo tās ir it kā atsevišķas esejas, kas savstarpēji saistītas ar vienojošo pavedienu - tēva lomu, gan man pašam zaudējot tēvu pirms dažiem gadiem, gan pāris gadus pēc tam, kad piedzima mana pirmā meita un vajadzēja savā ziņā pārorientēt sevi un mēģināt saprast, kas es tagad esmu. Es joprojām, protams, esmu dēls savai mammai un arī savam tēvam, pat, ja viņš ir aizgājis, bet vienlaikus tagad man jāuzņemas cita loma.

Atgriežoties atmiņās par šiem laikiem, kad pats augu, kādas bija manas attiecības ar tēvu, es sapratu, ka man ar tēvu ir kopīga iekšējā svešuma sajūta, kas vienlaikus pastāvīgi pavada un no kuras it kā gribas atbrīvoties, bet tajā pašā laikā tas ir tas, kas sniedz iedvesmu, kur var iegūt ļoti daudz ko.

Šajās esejās vēlējos koncentrēties uz to labo, ko var iegūt no šīs svešuma sajūtas, vienlaikus meklējot tai saknes, bet tad arī mēģinot izvērtēt un saprast, ko es daru ar šo svešumu sajūtu un kāpēc man negribas to zaudēt.

Nils Sakss, arī pretrunīgi, runā par pieaugšanu. Man šķiet, ka tas, ko Jūs darāt - tā arī ir pieaugšana, vienkārši to esat nosaucis citā vārdā.

Jā, domāju, ka pieaugšana ir nebeidzams process. Gribētu cerēt, ka gan es, gan Jūs, gan visi klausītāji turpina pieaugt. Varbūt pēc pieciem gadiem, kad atkal rakstīšu par pieaugšanu, tas jau būs pavisam citādi un tur būs cits rakurss.

It viss mūsu dzīvē, man šķiet, ir pastāvīga sevis pārradīšana, pastāvīgi sevis meklējumi un atrašana, atkal pazaudēšana.

Pieaugšanai kā tādai ir iespējami ļoti daudz dažādi skatījumi. Man liekas, ir ļoti labi, ka ir gan Nila Saksa grāmata, gan Svena Kuzmina “Brīvībene”, gan Annas Auziņas “Mājoklis”, Dainas Tabūnas grāmata, Jāņa Joņeva, ļoti daudz var nosaukt, kas visas savā ziņā ir par pieaugšanu no atšķirīgiem skatupunktiem. Tieši šie atšķirīgie skatupunkti, man liekas, ir vērtīgākais, kas ir mūsdienu latviešu literatūrā, ka ir cilvēki, kas nāk no dažādām pieredzēm un dažādos veidos apraksta šo savu pieredzi.

Parunāsim par žanru, jo eseja nav pats populārākais žanrs. Šo žanru vairāk mēģina iedzīvināt, tas nenāk organiski. Jums tas likās organiski?

Jā. Šajā grāmatā “organiski” ir tas vārds, kas man šķiet piemērotākais. Pašā sākumā tas daļēji bija apstākļu dēļ, proti, ar mazu bērnu ir ļoti grūti katru dienu vairākas stundas pievērsties domām par romānu, jo tas ir kaut kas tāds, kur tev pastāvīgi jābūt tajā prāta stāvoklī.

Ar esejām vari pievērsties konkrētai pieredzei, pievērsties valodai, pievērsties pašai rakstīšanai tajā stundā vai divās, kas tev ir.

Kad sāku to darīt, tā bija atvēršanās sajūta, ka, jā, tas patiesībā ir tieši tas, kā jūtos, ļoti brīvi, kā elpot man bija rakstīt šo grāmatu. Arī tāpēc, ka tagad, kad pieaugšana ir mazliet aizgājusi kādus soļus uz priekšu, man aizvien vairāk ir sajūta, ka es gribu rakstīt to, kas pašam šķiet vērtīgs un netērēt laiku varbūt interesantās idejās, bet kuras nešķiet absolūti nepieciešams izteikt. Šajā gadījumā es gribēju runāt par tēva lomu, par svešuma sajūtu, un man likās, ka esejas ir tam piemērotākā forma. Kad sāku rakstīt, sapratu - jā, tur nav citu variantu.

Jauniznākušo grāmatu skaitā ir daudz interesantu pētījumu par grāmatniecības vēsturi, jo 2021.–2025. gadu periodā tiek atzīmēta latviešu grāmatas piecsimtgade. Par vienu no tādiem izdevumiem Liegas Piešiņas sarunā ar Paulu Daiju – literatūrzinātnieku, apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras un sabiedrības pētnieku.

Pauls Daija komentē grāmatā pētīto vēsturisko posmu:

Laikmets, kam ir veltīta grāmata, ir varbūt viens no noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu grāmatniecības vēsturē. Uz vāka ir lasāmi gadskaitļi 1815. līdz 1848. Abi šie gadskaitļi iezīmē nozīmīgus politiskus pavērsiena punktus Eiropas vēsturē, bet tie arī iezīmē sākumu un beigas klusajam, mierīgajam, lai arī leģendu apvītajam Bīdermeiera laikmetam latviešu grāmatniecībā. Tas ir laiks, kas bieži tiek aprakstīts kā ‘vēl ne un vairs ne’ – kaut kas liels ir beidzies, kaut kas cits vēl nav sācies. Un faktiski tas bija tas, kas mani ieintriģēja pašā sākumā – saprast, kas notiek laikā, par kuru saka, ka nekas nenotiek.”

Rakstīšana, bieži vien anonīma vai ar pseidonīmu, kļuva par izplatītu praksi:

19. gadsimta pirmajā pusē autoru klāsts kļūst nepārskatāms. Ļoti populāra prakse bija parakstīties ar iniciāļiem, vispār neparakstīties. Pašiem autoriem autorība nešķita būtiska – tuvu pusei grāmatu, kuras es aprakstu, iznāca bez autora norādes.

Tik daudz šajās dienās tiek runāts par Rīgu. Grāmata, par kuru šoreiz runājam, saistīta ar Rīgu, Vecrīgas iepazīšanu un meitas mīlestību. Par Staņislava Rubinčika grāmatu "Pasakas par Rīgu jeb ko pastāstīja zvirbulis Čiris" Liegas Piešiņas saruna ar Janu Rubinčiku.

Apgāds "Neputns" regulāri iepriecina ar jauniem dzejoļu krājumiem, kas veido šī brīža latviešu dzejas ainu. Šodien, piemēram, notiks Annas Auziņas jau piektā dzejas krājuma "Kāpostu zupa" atvēršanas svētki, bet Liegas Piešiņas veidotajā ierakstā būs stāsts par kādu nesen iznākušu "Neputna" dzejas krājumu, kura autors ir Ivars Šteinbergs. Ar viņu tad arī tiekamies plašākā sarunā.

Šī gada Latvijas literatūras gada balvas tulkotās literatūras nominantu sarakstā bija Daces Meieres veikums: Danutes Kalinauskaites romāna "Baltie pret melnajiem" tulkojums, kas iznāca Jāņa Rozes apgādā. 

Vienas dzimtas, bet patiesībā visas Lietuvas stāsts gadsimta garumā, no 19. gadsimta līdz mūsdienām, cauri varoņu likteņiem un vēsturiskām kataklizmām.

Ļoti blīvs, mutuļojošs stāstījums, uzrakstīts precīzā un vienlaikus ļoti dzīvā valodā. Un to pašu var teikt par Daces Meieres tulkojumu.

Autore bija atbraukusi uz Latviju un tad arī tapa šī Liegas Piešiņas saruna, kurā dzirdēsit rakstnieci Danuti Kalinauskaiti un tulkotāju Daci Meieri.

Grāmatā tiek runāts par smagiem laikiem, kuriem arī smaga pēcgarša. Kādēļ autoresprāt tagad vajag pētīt šīs vēstures lappuses?

Nesen pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas, tūlīt gaidāma vasara – ko šajā laikā lasīt? Kas palicis balvu neievērots? Ar saviem ieteikumiem un refleksiju par šobrīd aktuālajām parādībām literatūras ainavā raidījumā dalās rakstnieks, viens no balvas žūrijas locekļiem Vilis Kasims, interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors Andrejs Vīksna un dzejniece, žurnāla “Strāva” redaktore Elvīra Bloma. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Lūdzu studijas viesiem pēc trim ieteikumiem grāmatām, ko lasīt šajā vasarā!

Vilis Kasims: Man laikam ir galvenā doma par to, kurš no mums pirmais ieteiks Svena Kuzmina “Brīvībeni” no pagājušā gada grāmatām. No pagājušā gada ražas tas ir drošākais ieteikums. Nav tā, ka patiks pilnīgi visiem, bet vasarai, man šķiet, ļoti labi piemērota lasāmviela. Cerams, biežāk tiks pieminēta arī Mika Koljera grāmata “Stārks”, kas arī iznāca pagājušgad. Tas ir ļoti atmosfērisks ceļojums gadsimtus senākā Latvijas pagātnē, muižas dzīvē, ar humoru, kas Mikam raksturīgs, bet arī tiešām interesanti savīts stāstījums sižetiskā ziņā. Vēl viens variants, kas ienāca prātā - Pētera Sautera “Neliec mani mierā”, kas varbūt nav klasiska vasaras lasāmviela. Tur ir daudz dzeršanas, daudz seksa, daudz visa kā, bet domāju, ka,

ja vasaras lasāmviela ir tāda, kas neliekas kā darbs, tad šī būs tieši laikā.

Andrejs Vīksna: Gribētos jautāt - kas ir klasiska vasaras lasāmviela? Es arī par to domāju, domāju, domāju, bet tad pie mums šodien birojā parakstīt līgumu ienāca tulkotāja Māra Poļakova, kura teica, ka pavisam drīz, vēl maijā, “Latvijas medijos” iznāks jaunā ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabuško grāmata, kuru vēl neesmu lasījis, bet domāju, ka to jau varu ieteikt, jo Māras tulkojumiem var uzticēties un Zabuško ir jau pazīstama ar divām citām grāmatām, kas latviski jau iznākušas. Māra brīdināja, ka šajā grāmatā pirmais teikums sākoties pirmajā lapā un beidzoties trešajā lapā.

Domāju, ka vasaras grāmatām ir jābūt mazliet piņķerīgām un sarežģītām,

tā kā tas ir ļoti atbilstoši. Otra varbūt izklausīsies pēc reklāmas, bet es patiesi ticu, ka Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājums “Netīro matu diena” ir pelnījis būt vasaras lasāmo grāmatu sarakstā, jo tas ir šķietami viegls un vasarīgs, un plāns, bet, ja to lasa lēni, tas atstāj pamatīgus nospiedumus. Trešais, lai būtu ne tikai proza, es ieteiktu Katrīnas Rudzītes dzejas krājumu “Dažas piezīmes par ķermeni”, kas ir ass un dusmīgs dzejas tekstu krājums.

Mums trūkst asu un dusmīgu tekstu, tāpēc tas ir jālasa.

Elvīra Bloma: Izskanēja ļoti daudz prozas, tāpēc man, protams, gribētos uzsvērt, ka pēdējā laikā ir iznākušas vairākas tiešām spēcīgas dzejas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Līvas Martas Rozes “Struktūra” un Sintijas Sudmales “Uz manas mēles” pilnīgi noteikti ir uzmanības vērtas. Kā trešo gribēju minēt Katrīnas Rudzītes grāmatu. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņi to izlasījuši vienā piegājienā, vienā vakarā. Es tieši tāpat, kas īstenībā nenotiek bieži, jo dzeju es parasti lasu ļoti lēni. Kā trešo nosaukšu grāmatu, ko pati mēģinu dabūt, lai izlasītu, jo grāmatnīcā tā bija ļoti dārga - Dena Dimiņa tulkotā “Nemiera grāmata”. Es ļoti uzticos Dena gaumei, un es zinu, ka tas noteikti ir kaut kas lasīšanas vērts.

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Jāņa Zālīša grāmata ""Pasaule uz spārna" jeb grāmatu draugs Helmārs Rudzītis" atklāj leģendu par jaunatklājēja drosmi un uzņēmību, apbrīnojamām darba spējām, veiksmes vainagotu talantu un ārēji žilbinošu vērienu.

Par grāmatu sarunājāmies ar literatūrzinātnieci Ingūnu Dauksti-Silasproģi.

Nepieminot izdevēju Helmāru Rudzīti (1903–2001), nevar uzrakstīt ne latviešu uzņēmējdarbības vēsturi, ne arī grāmatniecības vēsturi. Rudzītim piemita ne vien tas, ko sauc par biznesa ķērienu, bet arī laba nojauta un tālredzība apvienojumā ar izpratni par literatūras, mūzikas un kultūras vērtībām. Būdams cilvēks ar uzņēmēja talantu un izcilām zināšanām, spilgta personība, Rudzītis visa mūža garumā baudīja cilvēku cieņu un atzinību.

2026. gadā apritēs 100 gadi kopš Helmārs Rudzītis Rīgā nodibināja apgādu "Grāmatu Draugs", kas strauji un nozīmīgi izmainīja grāmatniecības procesu un grāmatu tirgu neatkarīgās Latvijas sākuma gados.

Grāmatu sērijā "Es esmu" ir iznākusi jauna grāmata, kas veltīta dzejniekam, prozaiķim, žurnālistam un politiķim Kārlim Skalbem. 

Svena Kuzmina grāmata "Skaistums un nemiers" izstāsta savu literāro stāstu par latviešu rakstnieku Kārli Skalbi, bet šoreiz par Kārlim Skalbem veltīto monogrāfiju "Pēclaiks" Liega Piešiņa risina sarunu ar literatūrzinātnieci, kritiķi un skolotāju Litu Silovu, aizsākot to par dabu un dzeju.

Projekts "Es esmu…" iesākās 2018. gadā. Sērijā iecerēti 26 jauni darbi – 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras klasiķiem. Tas ir sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" turpinājums, arvien aktivizējot sociālo atmiņu, vēstures apzināšanu, tās izpēti un izpratni, fokusējoties uz personības būtību, individuālajām izvēlēm, intelektuāļa atbildību. Projekta idejas autore ir rakstniece un mākslas vēsturniece Gundega Repše.

Pauls Bankovskis – rakstnieks un publicists. Vienpadsmit, nē, nu jau divpadsmit romānu, sešu stāstu krājumu, trīs grāmatu bērniem autors. Literārajos darbos vairāk dominē vīrišķā skatījuma dominante, piedāvājot plašu interešu loku. Līdzās literāriem darbiem iesaistījies arī citos rakstniecībai tuvos projektos.

Rakstnieks Pauls Bankovskis savas šīs zemes gaitas beidza 2020. gadā, kad, šķiet, gana nenovērtēts iznāca viņa romāns "Pasaules vēsture".

Nule kā apgādā "Zvaigzne ABC" iznācis viņa pēdējais veikums: "Peldētājs. Versija par Arnoldu Plaudi". Arnolds Plaudis zināms ne tikai kā kā mākslinieks, pedagogs, scenogrāfs un scenārists, bet kā fantastiska, no aizspriedumiem brīva personība. Vairāk par jaunizdoto grāmatu uzzināsit Liegas Piešiņas veidotajā sižetā, kurā uzklausām grāmatas dizaina autori Sandru Ošiņu un izdevēju Viju Kilbloku.

Svētdienas rīta intervijā tiekamies ar Latvijas Literatūras gada balvas laureāti par mūža ieguldījumu – tulkotāju Mudīti Treimani, ar kuras gādību Latvijas jaunākās paaudzes lasītāji iepazinuši Pepiju Garzeķi un Lennebergas Emīlu, Ronju – laupītāja meitu, Brālīti un Karlsonu, burvja cepuri, mazos troļļus un daudzus citus kolorītus skandināvu grāmatu varoņus.

"To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks," teic Mudīte Treimane, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Mudīt, vai brīvdienu rīti jūsu dzīvē atšķiras no darbadienu rītiem?

Atšķiras gan! Cenšos darbus sadalīt pa sešām dienām, lai svētdiena man būtu lasīšanai vai pasākumu apmeklēšanai. Katrā ziņā tas ir ļoti dažādi. Bieži vien atkarīgs no garastāvokļa. 

Un kā svētdienas rīts sākas?

Ar ilgu gulēšanu, kas parasti nenotiek darbadienās.

Un kas ir pirmais, kas tiek lietots brokastīs?

Brokastīs man ir tāds interesants maisījums: vidēja lieluma bumbieris, jogurts un mājas siers. To jau sen esmu ieviesusi. Vēl kādu baltmaizi klāt.

Kā ir ar grāmatas lasīšanu gultā?

Nē, tas nav man. Lasu pie galda. Man ir labs rakstāmgalds. Gultā nevaru.

Kā tas ir – gandrīz piecdesmit gadus nostrādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?

Man vienmēr ir paticis darbs bibliotēkā: tādā ziņā varu sevi saukt par laimīgu cilvēku. Bez piepūles, ar tulkojumiem un visu ko citu. Labā omā!

Vai mājās jums arī ir daudz grāmatu? 

O, jā! Ar vīru abi bijām grāmatnieki. Jau padomju laikā piestaigājām uz antikvariātu Tērbatas ielā – tur pirkām arī angļu grāmatas, jo arī vīrs bija angļu filologs; es – gan angļu, gan zviedru un citās valodās.

Antikvariātā ir tik liela dažādība… Kādā veidā grāmatas jūs uzrunā, ka tās kļūst par jūsējām?

Kā kura. Laiku taupot, vienmēr esmu uz antikvariātu gājusi ar konkrētu mērķi – mani vienmēr interesējusi konkrēta tēma.

Un nekad nav paslīdējusi kāja?

Nē, neatceros, ka būtu bijis kas tāds. (smejas)

Mudīt, vai jūs apzināties, ka četrdesmit gadu laikā, kopš tulkojat skandināvu literatūru, ar to iepazīstinot lasītājus Latvijā, esat radījusi veselu pasauli un ar šīm grāmatām uzaugušas vairākas paaudzes? 

To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks.

Vai ar Astridu Lingrēni un Tūvi Jānsoni esat tikusies arī personīgi?

Jā, bet tās tikšanās bijušas ļoti īsas. Gan ar Astridu Lindgrēni, gan Tūvi Jānsoni – kad biju tur, tas man bija liels gandarījums, bet pirms tam tā uztraucos – nu, kā es tur ar viņām sasveicināšos, kā ar viņām sarunāšos. Bet tur, uz vietas, man bija pilnīgs miers. Kādus vārdus pārminām.

Vai nav tā, ka esat iztulkojusi pilnīgi visas Astridas Lindgrēnes grāmatas?

Faktiski jā. Ir gan daži mazāk zināmi darbi, kas arī zviedriski ir mazāk populāri un nav tik daudz izdoti atkārtoti. Tā izvēle atkarīga arī no tā, kā rīkojas paši zviedri: ja viņi atkārtoti izdod, nu, tad tas tiešām liecina par to, ka grāmata ir ļoti populāra un arī mums tai vajag pievērst lielāku uzmanību.

Vai nav pārsteidzoši, ka mēs, latvieši, Astridu Lindgrēni un Tūvi Jānsoni uztveram gluži kā savējās, bet Nīderlandē, piemēram, par viņām īsti nemaz nezina?

Par to arī es esmu brīnījusies. Būtu interesanti noskaidrot.

Kas jūs pamudināja 2007. gadā uzrakstīt grāmatu par pašu Astridu Lingrēni? Grāmatas nosaukums bija "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi".

Mani pamudināja tas, ka

jau no astoņdesmitajiem gadiem par Astridu Lindgrēni ļoti daudz tulkoju avīzei "Pionieris" – ar fotogrāfijām, ar biogrāfiju, ar visu ko. Tas materiāls bija tik liels, tāpat interese par to tik ļoti liela, un mani laikam arī kāds pamudināja uz to, ka vajadzētu uzrakstīt par viņu pašu vairāk,

jo īsajās nodaļās ieliku tikai pašu galveno. Man bija prieks, ka cilvēki varēja Astridu Lindgrēni iepazīt tuvāk. Arī bildes varēju vēl pielikt klāt.

Vai rakstnieks, kurš pats nav nebēdnis, var maz uzrakstīt tik nebēdnīgas grāmatas? 

Talantīgs rakstnieks var. Viņš visu ko var uzrakstīt! Mums varbūt pat prātā tas neienāk. Varbūt arī Astridai Lindgrēnei kādureiz iešāvās prātā kāda traka doma, par kuru viņa nemaz nebija domājusi, ka tur kaut kas tāds iznāks. Tas ir kaut kas neiztulkojams. Tas vienkārši cilvēkā acīmredzot sēž iekšā, un kad pienāk īstais brīdis, tiek šauts ārā.

Vai esat aizdomājusies par to, kāpēc liktenis izvērties tā, ka lielākoties tulkojat bērniem un jauniešiem domātās grāmatas?

Domāju, ka tā ir nejaušība. Jo antikvariātā sāku lasīt pieaugušo grāmatas. Tur nebija nevienas bērnu grāmatas. Bērnu stāsti, bērnu grāmatas nāca pēc tam.

Tas varbūt bija tāpēc, ka tulkojāt "Pionierim"?

Varētu būt, jā. Tur diezgan daudz rakstīju par dažādiem notikumiem un arī atsevišķiem rakstniekiem.

Vai skandināvu rakstniecību bērniem jau no paša sākuma uztvērāt par savu dārziņu?

Nē. Tā vienkārši sagadījās. Un es biju priecīga par to. Sevišķi publikācijas "Pionierī". Toreizējie bērni vēl tagad atceras, kā ģimenē to visu lasīja: piemēram, "Ronju – laupītāja meitu" ar turpinājumiem. Tā tas viss pats par sevi salikās. Un viss bija patīkams. Jebkas no zviedru vai citu skandināvu literatūras.

Esat sacījusi, ka attiecībā uz tulkošanu no zviedru valodas svarīgs ir melodiskums. 

Man tas vienkārši patīk! Jau pašās pirmajās reizēs šī valoda uz mani atstāja lielu iespaidu. 

Un kādas tādā gadījumā ir jūsu attiecības ar mūziku? Mūsu saruna skan "Klasikā".

Mūziku klausos, un tieši "Klasiku"! Radio kopumā daudz neklausos, bet klasiskās mūzikas koncertus "Klasikā" gan – tos atzīmēju avīzē un klausos.

Cik jums bieži pašai gribas atgriezties Skandināvijā? Un vai ir kādas vietas un notikumi, uz kuriem noteikti cenšaties aizbraukt?

Esmu Astridas Lindgrēnes biedrībā – tur atgriežos reizi gadā, kad notiek sanāksmes. To dēļ braucu uz Zviedriju. 

Vai to, ka gadus četrdesmit esat saistīta Rakstnieku savienības tulkošanas sekciju, vairāk uztverat kā pienākumu vai vienkārši kā prieku?

Laikam jau kā pienākumu, kas sākās 1992. gadā, kad man piedāvāja šo amatu. Un tā līdz šim brīdim! Lai gan apjoms ir mazāks, mēs, tulkotāji, sanākam kopā reizi mēnesī un savā sabiedrībā jūtamies ļoti labi.

Ir jau tā, ka nereti, ja kaut ko grāmatā nepamana, tad tas ir tulkotāja vārds un uzvārds. Vai arī tagad ir kļuvis labāk?

Tagad ir kļuvis labāk: tagad taču tulkotāja vārds ir pat uz vāka! Agrāk tā nemaz nebija. Un man liekas, ka nebija arī pirmajā lappusē. Tagad ir. Deviņdesmitajos gados, atceros, šad un tad tulkotājs pat nemaz nebija minēts. Tagad tas ir mainījies.

Vārds var būt krāšņs, precīzs, daudznozīmīgs. Kā jūs izvēlaties konkrētos vārdus, kad tulkojat?

Tas atkarīgs no teksta.

Teksts man it kā pasaka priekšā, un tad es pakārtoju vārdu tekstam. Un teksti man bijuši ļoti dažādi!  Ir gan bērnu bilžu grāmatas, gan trīssimt lappušu bieza grāmata. Tas atkarīgs no konteksta, no autora, no rakstnieka. Man ir jāatrod īstais vārds īstajā vietā. 

Ne vienmēr tas ir viegli. 

Ne vienmēr. Bet ir reizes, kad tas prasa ilgu laiku. Katrs rakstnieks jau raksta citādāk. Man jāpiemeklē, kas der kontekstam. Tur ir diezgan daudz, ko funktierēt.

Ar kurām vārdnīcām strādājat?

Ar visām, kuras tik vien var dabūt.

Vairāk grāmatas formātā, vai tomēr elektroniskajām?

Joprojām esmu uzticīga grāmatām – kā no sākuma, tā līdz pat šim brīdim.

Un ne elektroniskajām?

Paskatos, bet īsti nav bijis nedz laika, nedz vēlēšanās.

Vai sākāt rakstīt uz rakstāmmašīnas? 

Sāku ar rakstāmmašīnu, tagad ir dators. Kad bija rakstāmmašīna, diezgan daudz rakstīju arī ar roku, un pēc tam ar rakstāmmašīnu pārrakstīju. Tas bija pats sākums tulkošanai. No sākuma pie datora bija grūti pierast, un arī tagad šad un tad kādu īsāku tekstu vienkārši pierakstu ar roku un pēc tam pārrakstu. Bet kopumā cenšos pielāgoties laikmetam. (smejas)

Vai arī jums tulkojot bija pārsteigums, cik ļoti mūsdienīga ir Astridas Lindgrēnes "Kara dienasgrāmatas", kas raksturo laika posmu no 1939. līdz 1945. gadam? To lasot, brīžam pārņem sajūta, ka tā ir tapusi tikko.

Jā, tas pārsteidza arī mani, bet tas daudz ko pasaka par viņu pašu. Viņai jau toreiz tā domāšana bijusi tik dziļa, ko to grūti vārdos pateikt. Zināju par šo grāmatu arī agrāk, bet tad, kad man piedāvāja to tulkot – tas man bija liels gandarījums, ka to varu darīt. Visi, kas lasa, ir apmierināti.

Pirms gada saņēmāt Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu. Ko šāda balva īsti nozīmē – ka tiec novērtēts ne tikai savā zemē, bet arī ārpusē?

Ja es to zinātu... (smejas) Tas man bija ļoti liels pārsteigums, un centos izdibināt, kas tas vispār ir. Redaktors, kurš vispirms man atrakstīja vēstuli, ka šis apbalvojums piešķirts, pēc tam atsūtīja arī apliecinājumu. Kad sāku interesēties par šo organizāciju, noskaidroju, ka reizi gadā viņi piešķir balvas visdažādāko jomu ļaudīm. Tāds ir viņu mērķis – pēc iespējas vairāk. Bet kāpēc viņi izraudzījās tieši mani? Tā joprojām man ir mīkla.

Pie kā jūs šobrīd strādājat? 

Pašlaik no tulkošanas nedaudz atpūšos. Ir gan viens iesākts darbs kopš pandēmijas laika.

Jaunākais jūsu veikums – grāmata "Viss, kas nav saskatāms" – klajā nācis izdevniecībā "Liels un mazs". Tā ir par mobingu. 

Tas ir mans atradums Stokholmā! Pirmais gājiens, kad aizbraucu uz turieni, man vienmēr ir uz grāmatnīcām – kas jauns izdots, kaut reizēm jau arī internetā paskatos.

Tā nu šo grāmatu ieraudzīju Stokholmā, izlasīju pirmo lappusi un sapratu: tas veids, kā šī raksta rakstniece Katarīna fon Brēdova – tādu nekad neesmu redzējusi un diez vai kādreiz arī redzēšu. Tas ir tik neparasts, ka man uzreiz šķita – to mums noteikti vajag.

Tā ir grāmata par skolu, par mobingu, par sesto klašu skolēniem un viņu problēmām.

Bet tur jau ir arī ģimene, kuru pametusi mamma. Man jau likās fantastisks kaut vai pats sākums – ka tas puisis jūtas kā izlijusi ūdens peļķe.

Jā, tas ir vienreizējs epitets – kaut ko tādu izdomāt! Tas ir ļoti, ļoti, ļoti neparasts darbs. Palasīju recenzijas – atzinīgas; arī mūsu pieaugušajiem [kritiķi] to iesaka izlasīt.

Tagad tā izvirzīta arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētajā un koordinētajā lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025". Bet kas ir tas, ko jūs pašlaik pati lasāt?

Ļoti daudz lasu presi. "Kultūras Dienā" ir daudz lasāmā. Gari, interesanti raksti. Lasu "Domuzīmi". Sekoju līdzi periodikā, lai uzzinātu, kas jauns grāmatniecības jomā, kas man ir ļoti tuva un patīk.