Kas gan īsti notika Elsinorā? Ar šo jautājumu jau vairākus gadus nodarbojas mākslinieks Miervaldis Polis, pētot un tulkojot Šekspīra lugu "Hamlets". Un kam dot Polonija un Klaudija lomas? Bet iestudēt gan varētu tāds režisors, kas pats ir labs aktieris – arī par to tulkotāja vēstulē.

Šoreiz Radio mazās lasītavas ieraksts ir tikpat neparasts kā arī šis izdevums – žaketes kabatā ieliekams, melnu vāku, sarkaniem burtiem "Dāņu princis Hamlets". Radio studijā uz galda ir ne tikai grāmata, bet arī vēstules, kurās Miervaldis Polis rakstiski atbildējis uz Gundara Āboliņa un Ingvildas Strautmanes jautājumiem. Atbildes rakstītas ar parasto zīmuli. Ja ko pārdomā, var arī izdzēst, bet, ja ne – tad grafīts ir noturīgāks pret laika pārbaudījumiem.

Tieši dažādu laiku sociālie vai politiskie uzslāņojumi "Hamleta" tulkojumiem latviešu valodā arī pamudinājuši Miervaldi Poli radīt savu. Par citiem apsvērumiem lasāms tulkotāja priekšvārdā. Vēstules mums nogādāja un studijā sarunājās grāmatas dizainere un izdevēja Katrīna Vasiļevska.

Šekspīrs. "Dāņu princis Hamlets", no angļu valodas tulkojis Miervaldis Polis. Droši vien stāsts par Dāniju arī ir tikai māņu kustība kā paukošanā. Joprojām.

Raidījumu atbalsta:

Šīs grāmatas teksts ir trausls un ievainojams tāpat kā abi tās varoņi – Rojs, kuram pāri pusmūžam, un patversmes suns Vienacs. Rojam ir enciklopēdiskas zināšanas par putnu, zivju, molusku un augu nosaukumiem, kas tādas arī prasa grāmatas tulkotājam Ilmāram Šlāpinam. 

Šī romāna autorei, īru rakstniecei Sārai Baumei, pašai, protams, arī ir suns, un šis ir viņas debijas romāns. Ja vēlaties, tas ir stāsts par diviem vientuļniekiem, kuriem nākas sastapties vienam ar otru un saviem pagātnes noslēpumiem; par dēmoniem, kas mīt gan cilvēkos, gan dzīvniekos.

Sāra Baume intervijā žurnālam "Guardian" atzīst, ka viņa vienmēr ir gribējusi būt māksliniece. Pabeigusi Dūnlieras mākslas skolu, viņa sāka strādāt mākslas galerijā, kā to dara daudzi jauni, nabadzīgi mākslinieki, un drīz arī sāka rakstīt par mākslu. Tā kā Sārai patika daiļliteratūra, viņa izlēma, ka rakstīs to, iestājās radošās rakstniecības kursā Trinitijas koledžā Dublinā. Viņas pirmā grāmata "Spill Simmer Falther Wither" (latviski tā ieguvusi nosaukumu "plūst virst krist vīst"), kas iznāca 2015. gadā, ieguva ļoti lielu ievērību, tika nominēta vairākām balvām, kā arī ieguva Džefrija Fābera memoriāla naudas balvu, kas ļāva Sārai un viņas partnerim, arī māksliniekam, uzsākt no sociālajiem pabalstiem neatkarīgu dzīvi.

Tagad šis romāns, kura četras nodaļas atbilst četriem gadalaikiem, ieguvis latvisko tulkojumu un nosaukumu "plūst virst krist vīst". Par to, kā nonācis līdz šādam nosaukumam, par fonētiskajām spēlēm un atkārtojumiem Radio mazajā lasītavā stāsta tulkotājs Ilmārs Šlāpins.

Sāras Baumes romānu "plūst virst krist vīst" izdevis apgāds "Jānis Roze".

Raidījumu atbalsta:

1905. gada 2. decembrī revolucionārie vadoņi pamet pilsētu. ”Pusdienlaikā armija ienāk pilsētā, kur to ar svētbildēm un sālsmaizi sagaida pareizticīgo priesteris un pilsētnieku delegācija. Tukuma revolūcija ir beigusies. Sākas revolucionāru vajāšana, soda ekspedīcijas turpina darboties līdz 1907. gadam”, tā noslēdzas revolucionāro notikumu hronoloģija Tukumā.

Guntis Tālers, izmantojot vēsturiskos faktus un vēsturiskās personas, piemēram, Fon Reku dzimtu, nenotveramo teroristu Pēteri Tālbergu (īstajā vārdā Jāni Žākli, iesauktu par Mērnieku, kas starptautiski pazīstams kā anarhists Pēteris Mālderis), Ģedertu Eliasu, aktīvu revolucionāri Maiju Eliasi-Cielēnu, kā arī daudzus citus, rada vēsturisku piedzīvojumu romānu "Tukuma karš".

Autors mūs vadā pa Tukumu – Lielo ielu, Ekmaņa viesnīcu, Viesīgās biedrības namu, Jauntukumu jeb Desu ciemu un, protams, pa Durbes pili, kad revolucionārie notikumi tikai briest. Kā jau romānam piederas, ir arī romantiskā līnija.

Radio mazajā lasītavā par Gunta Tālera romānu "Tukuma karš" stāsta Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola. Izdevusi "Zvaigzne ABC".

Raidījumu atbalsta:

Kinorežisors Jānis Streičs raksta. Šī ziņa no Lietuvas lauku mājām, kur tagad dzīvo Jānis Streičs ar sievu Vidu, sasniedz Rīgu, un Radio mazā lasītava ceļo, dodas parunāties un iegūt unikālu iespēju palasīt topošo darbu. Gundars Āboliņš to meistarīgi dara no Jāņa Streiča datorekrāna.

Viņš lasa par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkānu, par Bondaru Zosju un Vecās naudas ozolu, par "zababoniem", kā Latgalē sauca māņticīgus aizspriedumus, arī par divvaldībām, par Perpu, kurai bija bail no "vardivēm" (vardēm) un kādu strīdu - kad Ulmanis liek mājas būvēt pa čivļu modei, kamēr čangaļi grib pa savai - sentēvu.

"Un uz mani no kurpju kastes raugās romāns," - arī tā saka Jānis Streičs, citējot rakstnieku Vladimiru Dudincevu, kura romāns "Ne no dienišķākās maizes vien" padomju Maskavas literārajās aprindās savulaik tika atzīts par kaitīgu.

Jānim Streičam tas romāns sāka skatīties no kādas kurpju kastes gluži negaidītā veidā. Raidījuma laikā jūs arī uzzināsit, kas ir Kazimira mazdēls, bet galu galā - varbūt tas nemaz nebūs kultūrvēsturisks romāns ar daudzām retrospekcijām, bet gan atsevišķi stāsti - tas paliek autora ziņā, bet mums ir unikāla iespēja būt klāt literāra darba tapšanas procesā.

Raidījumu atbalsta:

„Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgā sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies laimīgi, ka esam kopā,” tā Gabriels Garsija Markess raksta grāmatas „12 stāsti ceļinieki” prologā „Kāpēc divpadsmit, kāpēc stāsti un kāpēc ceļinieki”.

Kolumbijā dzimušo, ilgus gadus Eiropā dzīvojošo rakstnieku Markesu pazīstam no darbiem „Simt vientulības gadiem” (pagājušajā gadā ar Markesa ģimenes atbalstu un Kolumbijas radošo komandu tapusi ‘”Netflix” 16 sēriju filma par dzīvi mītiskajā pilsētā Mokondo „One Hundred Years of Solitude”), ‘’Pulkvedim neviens neraksta” un „Mīlestība holeras laikos’’, bet „Patriarha rudens” Latvijā iedzīvojies topošo režisoru un aktieru festivāla nosaukumā.

Grāmatā „12 stāsti ceļinieki” Markess ne tikai turpina maģisko reālismu, bet arī īsteno ideju uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vieno kāds vārds, tēls, smarža vai darbības fons.

Atgriežoties pie Markesa zīmīgā sapņa, kas iezīmēja šo stāstu ieceres sākumu, smeldzīgākā autora atziņa ir: „..nomirt nozīmē vairs nekad nesastapt draugus”.

Gabriela Garsijas Markesa „12 stāstus ceļiniekus” no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevuši „Latvijas Mediji”.

Raidījumu atbalsta:

Dianas Bogdanovas pirmā grāmata „Mana ome un vareņiki” bija veltīta viņas vecmāmiņai, Ukrainā pavadītajai bērnībai un garšīgu ēdienu receptēm. Jaunās grāmatas nosaukumā arī ir ēdiens – „Andalūzijas rasols”. Arī te ir vietējās virtuves smalkumi, bet pats galvenais – grāmata ir par sauli, prieku, deju un sapņu piepildīšanos.

Andalūzija ir prāvs zemes gabals Spānijas dienvidos, to apskalo gan Atlantijas okeāns, gan Vidusjūra un no Āfrikas šķir vien 13 kilometrus platais Gibraltāra šaurums.

Pirms doties uz Andalūziju, Diana pie Barselonas deju zālēs sastop cilvēkus no dažādām valstīm, kuri dejo tango un arī apvieno darbu ar ceļošanu. Pēc pusgada arī Dianai izdodas uz diviem mēnešiem īstenot šo „workation” Andalūzijā.

Darbs sabiedriskajās attiecībās un labdarībā, kaislība uz tango dejošanu, ceļošanu un valodu mācīšanos – tā varētu raksturot Dianu, kuras iespaidi tagad apkopoti „Andalūzijas rasolā”. Izdevusi ‘’Zvaigzne ABC”.  

Pēc grāmatas izlasīšanas jūsu ēdienkartē varētu parādīties arī aukstā mandeļu biezzupa, cūkgaļa sarkanvīna mērcē vai fritēti virtuļi. Dianas Bogdanovas „Andalūzijas rasolu” gandrīz neiespējami lasīt bez vēlmes pašam aizbraukt uz Andalūziju…

Raidījumu atbalsta:

Somu rakstnieci Rīku Pulkinenu pazīstam jau no viņas latviešu valodā tulkotā romāna "Patiesība". Tagad "Jāņa Rozes apgāds" laidis klajā viņas romānu "Burvība", to arī no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Viņa pieļauj, ka "Burvību" var lasīt arī kā sava veida nāves izmeklēšanu, kurā ir gan līķa autopsija (ar kuru, starp citu, sākas grāmata!), gan izmeklēšana, gan protokoli un liecības. Bet var lasīt citādi – kā stāstu par meitenību, fantāzijām, spoguļošanos un maldīšanos starp pieaugušajiem.

Galvenā varone ir septiņpadsmitgadīgā Filipa Lākso. Te ir arī kāda ļoti pieaugusi sieviete, kurai ir nopietns darbs un ģimene ar diviem bērniem, viņa romāna nosaukta par sastrēgumgadu sievieti, kurai jāspēj tikt galā ar savām dusmām. Protams, ir arī puiši un vīrieši, gan literatūras skolotājs, gan iepazīšanās aplikācijās atrastie. Mūsdienās filmēt vairs nav nekas ekskluzīvs, un video ierakstiem – inscenētiem vai ikdienišķiem – arī šeit ir svarīga loma, tāpat kā skaņu celiņam, literatūras un filmu sarakstam.

Vēl kāda svarīga piebilde – iespējams, Rika Pulkinena viesosies Rīgas grāmatu svētkos oktobrī.

Saruna ar Maimu Grīnbergu arī raidījumā Kultūras rondo.

Raidījumu atbalsta:

Šogad izdotajai Ēvalda Valtera grāmatai "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" ir sarežģīta vēsture. Tajā gan poēma "Rusiāde", kuru Ēvalds Valters bija parakstījis ar pseidonīmu Ints Baltarājs un sarakstīja padomju okupētajā Latvijā, gan Valtera rakstāmgaldā atrastais atmiņu manuskripts.

To atrada Aina Sļisarenko, kurai aktieru Ēvalda Valtera un Veras Gribačas dēls Raits uzticēja glabāt vecāku bibliotēku Kurmāles pagasta pārvaldes ēkā. Tā ir Ēvalda Valtera dzimtā puse, dēla vēlme ir, lai bibliotēka dzīvo, nevis paliek ieslēgta kādā dzīvoklī.

Sazinoties ar Kurmāles cilvēkiem, tagad piemiņas istabu iespējams apmeklēt ikvienam, bet apgāda "Jumava" izdotajā grāmatā "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" lasāms gan par Ēvalda Valtera strēlnieka gaitām, gan dažādajām teātru pieredzēm un piedzīvojumiem, gan darbu radiofonā.

"Radio mazās lasītavas" interneta versijā pieejams arī Latvijas Radio arhīva materiāls, kurā 1990.gadā Ēvalds Valters Aldai Briedei stāsta par "Rusiādi".

Raidījumu atbalsta:

Mīms, kura sejai pat nav vajadzīgs grims, kustību režisors, pedagogs, vizionārs, intelektuālais disidents mūzikā, jumtu staigātājs – Ansis Rūtentāls (1949–2000). Grāmatu par viņu sarakstījusi viena no kustību teātra („Kustoņu") dalībniecēm Guna Bīriņa, daudz sarunājoties ar laikabiedriem un izmantojot ierakstus Mīmu ansambļa un Kustību teātra dienasgrāmatās.

Neatņemama sastāvdaļa ir apstādināti kustību izrāžu un videofilmu kadri. Grāmatas struktūru veido Anša Rūtentāla izrādes "Krāsas (Noskaņu spēles). Ceļojums" (1982) sižetiskā līnija. Saglabājot izrādes daļu oriģinālos nosaukumus un pakārtojot tiem Rūtentāla dzīves posmus. Grāmatas nosaukums „Ansis Rūtentāls. Ceļojums". Izdevis „Neputns". Monogrāfiju ievada teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres priekšvārds par Ansi Rūtentāla un viņa nozīmi Latvijas teātra vēsturē.

Gundars Āboliņš lasa gan par jumtiem, gan izrāžu tapšanu kustībā, gan mīlestību, bet pats viņš atceras Anša Rūtentāla izcilo mūzikas gaumi.

Raidījumu atbalsta:

"Pulkstenis ir divpadsmit, un viss ir labi!" – esiet mierīgi, zagļi zog, vazaņķes vazaņķējas, brāļi brāļojas un slepkavas slepkavo. Terija Pračeta radītajai Diska pasaulei piedien gan rūķi un slepena brālība, gan troļļi, gan Neredzētās Universitātes arhikanclers, nemaz nerunājot par pirmo municipālo pūķi. Ja jums kaut kas no tā visa šķiet biedējoši pazīstams, arī tad esiet mierīgi, jo Diska pasauli sargā Sardze.

Angļu rakstnieks sers Terenss Deivids Džons Pračets par Diska pasauli radījis 41 komisku fantāzijas romānu sēriju, kas nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam. Tulkotāja Māra Poļakova gan atzīst, ka Pračetu grūti ielikt kādā "kastītē", viens gan ir skaidrs, ka jābūt gataviem britu humoram, absurdai sabiedrības kārtībai un sienai, uz kuras rakstīts: "Atceries Vārdus!"

Terija Pračeta Diska pasaules romānu "Sardze! Sardze!" no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevis "Prometejs".

Lieki piebilst, ka Gundaram Āboliņam šis romāns ļoti gāja pie sirds…

Raidījumu atbalsta: