Radio mazā lasītava

Svena Kuzmina grāmata "Brīvībene" ieved gan jaunās tūkstošgades "nultajos gados" Vecrīgā un Ropažu ielā, gan vēstures modelī ar vecvectēvu portretiem un vectanšu noslēpumiem. Svens Kuzmins jau iepriekš brīdina, ka: "Visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme. Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša."

Svens Kuzmins gremdējas ne tikai vecvecāku vēstures modelī Vanagu namā (Brīvībenē) vai tajā, kas no tā palicis pāri, bet zīmē arī tūkstošgades sākuma Rīgu un tās dīvainos iemītniekus, kuri, protams, grib taisīt revolūciju, tikai nezina, par ko īsti tagad. Tikmēr citi nodarbojas ar pagrīdes biznesu un veido tā laika konkurences īpatnības.

Svena Kuzmina "Brīvībeni" izdevusi "Orbīta".

Raidījumu atbalsta:

Ceļot, rakstīt par pieredzēto, nebaidīties, ka sagrūst iepriekš būvēti priekšstati un plāni, tad atgriezties, sastrādāt naudu, lai atkal var ceļot, pie tam – pēc iespējas ekonomiski – tāda ir ceļotāju Laines Pērses un Artura Driņina dzīves kārtība.

Latvijā tikko iznākusi viņu grāmata par piedzīvojumiem un atklājumiem mūsdienu Ķīnā „Sarkanā pūķa zemē”, bet viņi paši jau ir Āfrikā un raksta savu ceļojuma dienasgrāmatu, kuru varat meklēt sociālajos kontos „Iegriez pasauli”.  

Mēs viņus sazvanām Kaboverdē, jo tur vēl ir puslīdz drošs internets, par tālāko – nav tik drošu ziņu.

Ķīnas iespaidi ir divtik vērtīgi, jo ne tikai dokumentē sajūtas par mūsdienu Ķīnas cilvēkiem, izturēšanos, ēdieniem, dzērieniem, svētkiem (pat kazām!), bet arī par pandēmiju Ķīnas redakcijā. Laine un Arturs bija devušies uz Maņdžouli, kas ir pie Ķīnas un Krievijas robežas, lai mācītu skolā angļu valodu, „iestrēga” tur, apceļoja, izolējās, testējās… un svinēja Jāņus stepē.

Laine un Arturs aicina kļūt par trešo ceļotāju viņu kompānijā un iegriezt pasauli kopā.

Laines Pērses grāmatu „Sarkanā pūķa zeme” izdevusi „Zvaigzne ABC”.

Raidījumu atbalsta:

Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. Teksta blīvums un kinematogrāifiskā mozaīka, kuras radīšanai autore veltījusi vairākus gadus, arī arhīvu un dzimtu stāstu pētījumiem, veido romāna niansēto valodu.

„Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes...

„Luksemburgā miris… tiek meklēti radinieki.” Romāna galvenā stāstniece saņem šādu ziņu un atgriežas Lietuvā, lai salipinātu kopā savas dzimtas dažādos gabaliņus, sarunājoties ar māti, kuras atmiņa vairs īsti neklausa.

Fragmentus no Danutes Kalinauskaites romāna „Baltie pret melnajiem” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Dace Meiere.

Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam.

Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas".

Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas.

Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņēmušas apbrīnu no Frederiko Fellīni, Mikalandželo Antioni, Lika Godāra, Akiras Kurosavas un citiem. Viņa kinodarbi bija un paliek kombinatoriskas mīklas, kas sevī satur rēbusa līmeņus. Tās ietērptas armēņu folkloras, gruzīnu misticisma un Ukrainas tradicionālās ainavas audumā. Bet visam pāri – neatkārtojama estētiska sistēma."

Par grāmatas "Paradžanovs. Pasaules" tapšanu stāsta mākslinieki Karinē Paronjanca un Aleksejs Muraško, kā ar tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana.

Izdevis "Pētergailis".

Raidījumu atbalsta:

Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo.

Kaut arī romāns „Trijos stāvos” vēsta par kāda Telavivas nama iemītniekiem, tomēr tādus cilvēkus un tādas atsvešinātības pakāpes varam atrast arī mūsu Pierīgas ciematos, tā sarunā mūs vedina domāt tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.

Izraēlas rakstnieka Eškola Nevo romānā „Trijos stāvos” dzīvo pensionētā tiesnese, atraitne Debora, Hani, kuras vīrs bieži ir komandējumos, bet, dzīvojot mājās ar bērniem, viņa kļūst arvien izolētāka, un atvaļinātais armijnieks Arnons. Kas viņiem kopīgs? Ārēji – viens nams, kura dažādos stāvos viņi dzīvo…

Eškola Nevo romānu „Trijos stāvos” no ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds.

 

Raidījumu atbalsta:

„1904. gada 9.jūlija rīts uzausa mierīgs, gandrīz bez vēja, taču augsto egļu galotnes Blankenhofas parka malās locījās, zīmējot gaisā plašas elipses,”  šis teikums no Mika Koljera romāna „Stārks” iezīmē īpašo rituālo dienu, kad barons fon Blanks savas svītas pavadībā dodas braucienā no Blankenhofas uz Vidzemes jūrmalu.

Neparastu skatu uz Vidzemes vācbaltisko ainavu atklāj Latvijā dzīvojošs brits, kurš labi runā latviski, bet raksta angliski. Koki un stārķi viņa romānā kļūst par simboliem.

„Stārku” no angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi „Dienas Grāmata”, bet autors Miks Koljers sarunā Radio mazajā lasītavā atklāj arī, ka Cēsis viņam ir liktenīga pilsēta.

Saruna ar rakstnieku arī raidījumā Kultūras rondo:

Raidījumu atbalsta:

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā.

Varam meklēt grāmatas veiksmi gan autores atbruņojošajā enerģijā, gan apgāda "Zvaigzne ABC" veiksmīgajā grāmatas pieteikumā vēl pirms tās iznākšanas, gan daļas lasītāju atmiņās, bet citu atklājumos par dīvaino dzīvi padomju realitātē. Pie tam –

grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī.

Un neglābjami ir jautājumi, cik gāzes plītis jums bija virtuvē, cik podu bija, vai telefons bija viens... Protams, ne visiem ir bijuši tik kolorīti kaimiņi un radinieki kā Zanei Daudziņai, vai arī – ne visiem piemīt spējas to atcerēties un uzrakstīt.

Kopā ar autori Zani Daudziņu "Bērnudienas Komunālijā" lasa Gundars Āboliņš.

Raidījumu atbalsta:

Kad rakstniece Laima Kota brauca uz Stambulu, viņai līdzi bija vienīgā Nobela prēmijas laureāta Orhama Pamuka latviski tulkotā grāmata "Sniegs". Toreiz Laima neprata turku valodu, nebija mācījusies zīmēt miniatūras, bet tagad viņa kļuvusi zināmā mērā par turku kultūras vēstnieci Latvijā, jo viņas tulkojumā no turku valodas klajā nācis Orhama Pamuka romāns "Mans vārds ir Sarkans".

Kā Laima saka intervijā, vīrs Ahmeds Kots viņai ir devis laiku un atbildējis uz Laimas daudzajiem jautājumiem.

16. gadsimta Stambula, miniatūru gleznotāji, valdnieki, slepenība, Rietumu un Austrumu sadursmes, aizliegumi un slepkavība. Ja vēlaties, varat arī to dēvēt par kriminālromānu, taču daudzās versijas par vienu un to pašu notikumu veido daudz bagātāku mozaīku. Pie tam liecina ne tikai cilvēki, bet pat Nauda.

Orhama Pamuka romānu „Mans vārds ir Sarkans” izdevusi „Dienas Grāmata”.

 

Raidījumu atbalsta:

Apzinoties, ka teātris gaistoša māksla, kura zūd līdz ar cilvēkiem, kas to rada un bauda, aktieris Kaspars Pūce nolemj, ka ir jāuzraksta stāsts par savu tēvu – teātra un kino režisotu Voldemāru Pūci. Grāmatas baltās lapas veido stāsti par dzīvi Latvjiā, pelēkās – par dzīvi izsūtījumā Vorkutā. Lasītāji paši var izvēlēties, vai lasīt visu pēc kārtas, vai izvēlēties, piemēram, tikai baltās.

Radio mazajā lasītavā Kaspars Pūce stāsta, rāda tēva Vorkutas izsūtījuma laika darba grāmatiņu, bet Gundars Āboliņš lasa gan no baltajām, gan – pelēkajām lapām.

Īpaši emocionāls, Latvijas Radio simtgadi gaidot, ir 1941. gada 1. jūlija rīts, kad Voldemāru Pūci pamodina telefona zvans. Atskan Alberta Jekstes balss, kurš saka: "Redzi, Voldi, mani, kuru vēl pavisam nesen tagad mūkošā komunistu vara iecēla Rīgas Radio direktora amatā, dara bažīgu mūsu Radio liktenis. Pilsēta tukša, vaņkas aizbēguši, friči vēl nav ienākuši."

Un Voldemārs Pūce uzmet runu, ko radio nolasa Alberts Jekste. Tas ir aicinājums šajos juku laikos sargāt Latviju. Skan "Dievs, svētīLatviju!"

Tikai viena, bet ļoti būtiska epizode, bet, ja vēlaties redzēt kādu Voldemāra Pūces filmu, tad tāda ir "Mērnieku laiki" ar Viju Artmani, Elzu Radziņu, Gunāru Cilinski, Alfrēdu Jaunušanu, Pēteri Pētersonu un daudziem citiem spožiem tā laika aktieriem. Un, protams, "Kaugurieši".

Kaspara Pūces grāmatu "Spītnieks no Gaiziņa pakājes" izdevusi "Laika Grāmata".

 

Raidījumu atbalsta:

Pesoa ‘’Nemiera Grāmata”.

"Nav impērijas, kuras dēļ būtu vērts salauzt bērnam lelli…," šo portugāļu autora Fernandu Pesoa "Nemiera grāmatas" teikumu Gundars Āboliņš lasa vairakkārt, lai iegaumētu. Un varbūt pat pietiktu ar šo vienu teikumu, lai teiktu, ka Pesoa ir ģeniāls. Bet ir vēl daudz teikumu.

"Nemiera grāmata" ir neparasta ar to, ka tai nav manuskripta, to veido dažādi teksti, ko autors drukāja ar rakstāmmašīnu vai rakstīja ar roku un pēc tam meta lielā lādē, kas pēc viņa nāves tika atrasta un droši noglabāta Portugāles Nacionālajā bibliotēkā. Mūsdienās lādes saturs digitalizēts un pārnests uz tīmekļa arhīvu. Šis 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis - poētiska dzejproza par cilvēku un Lisabonu - izdevumu piedzīvo tikai pēc autora Fernandu Pesoa nāves.

"Nemiera grāmatu" no portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevusi "Valodu māja".

Saruna ar tulkotāju Denu Dimiņu Kultūras rondo.

Raidījumu atbalsta: