Teksts, kurš būtībā kļūst par apziņas stāvokli – Klarisas Lispektores „Dzīvais ūdens” Edvīna Raupa tulkojumā no portugāļu valodas. Vēstule (sev, lasītājam vai kādam mīļam cilvēkam?) – dzejolis-eseja, bet par ko – nezina pati autore.

Teksts ir tik īpatnējs, ka Gundars Āboliņš nolasa kādu fragmentu vienreiz, tad – mēs ar Edvīnu Raupu runājām, un Gundars jautā – vai es tagad varu nolasīt vēlreiz? Un lasa.

Klarisa Lispektore ir Ukrainā dzimusi brazīliešu rakstniece, pārstāv 20. gadsimta modernismu, viņas neierastās stilistikas un savdabīgās struktūras guvušas starptautisku ievērību. Gleznot un rakstīt, bet noķert sajūtu tās rašanās brīdī – varbūt arī tā var ieskatīties tekstā „Dzīvais ūdens”.

Klarisa Lispektore rakstījusi: „Glezniecībā, tāpat kā mūzikā un literatūrā, tas, ko bieži sauc par abstraktu, man šķiet ir smalkākas un grūtākas realitātes atainojums, kas neapbruņotai acij grūtāk saskatāms”.

Iespējams, katram vajadzīga sava atslēga „Dzīvā ūdens” baudīšanai, bet noteikti tam vajadzīgs laiks.

Radio mazās lasītavas laikā saruna ar tulkotāju Edvīnu Raupu, lasa Gundars Āboliņš.

Raidījumu atbalsta:

Mēs tā sen nebijām smējušies, kā lasot Silvijas Brices „Pikto sentimentu”. Droši vien tagad uz mūžu prātā paliks kāda tulkotāja neveiklība „viņš tupus stāv aiz mašīnas”.

Silvijas Brices ilgā tulkotājas un redaktores pieredze neļauj mierīgi palasīt tulkotu krimiķi uz nakti. Bet vispār viņa dara tā – ja tulko no vācu valodas, tad arī vakarā lasa vāciski, lai valoda dzīvo. Un vēl – redaktora un korektora acis vienmēr ir svarīgas, jebkuram tekstam.

Piktās un ne tik piktās ekspresijas, izdotas Silvijas Brices grāmatā „Piktais sentiments”, nosacīti var dalīt trijās daļās – „Burtliči”, „Saullēkti” un „Ēveļskaidas”. Kādas ir Silvijas Brices asociācijas ar ēveļskaidām, arī to dzirdēsit raidījumā „Radio mazā lasītava”.

Lasīs un smiesies autore Silvija Brice un aktieris Gundars Āboliņš.

„Pikto sentimentu” izdevusi „Zvaigzne ABC”.

Raidījumu atbalsta:

Kā tiem igauņiem un somiem izdodas izstāstīt teju Eiropas vēsturi ar humoru un dzīvesprieku, ironizējot ne tikai par policistiem, drošībniekiem, komunistiem un citiem revolucionāru ideju pārņemtajiem vai tiem, kas strauji pielāgojušies, bet arī pašiem par sevi?

Arī šo jautājumam Guntaram Godiņam, kura tulkojumā no igauņu valodas tikko klajā nācis Tauna Vahtera romāns „Mada Džefersona 11 bēgšanas”.

Romāna pamatā ir patiesa biogrāfija, tas uzrakstīts, balstoties uz Igaunijas un ASV arhīvos atrastiem materiāliem. Viss sākas ar uzvārdu došanu, kā arī rodas igauņi, piemēram, Hamburgs vai Džefersons.

Mads Džefersons gan savus vārdus un biogrāfiju maina vairakkārt, jo viņš visu laiku bēg – no mājām, armijas, kuģa, padomju iekārtas, Igaunijas, cietuma un vispār no visa, no kā vien var aizbēgt. Viņam izdodas ne tikai nokļūt Ņujorkā, kas nemaz neizskatās kā filmās, bet arī Maskavā un Čeļabinskā, nemaz nerunājot par Rīgu, Helsinkiem un Stokholmu.

Radio mazajā lasītavā Guntars Godiņš lasa arī oriģinālu igauniski, bet Gundars Āboliņš – tulkojumu latviski.

Tauno Vahtera romānu „Mada Džefersona 11 bēgšanas” Guntara Godiņa tulkojumā izdevusi „Zvaigzne ABC”.  

Raidījumu atbalsta:

Somu rakstnieces Kristinas Karlsones īsromāns "Līdz zemes malai" tulkotājas Maimas Grīnbergas (attēlā) prātā bijis jau sen, bet laikam tieši tagad pienācis īstais brīdis, lai tas piedzīvoju tulkojumu un izdevumu latviešu valodā izdevniecībā "Aminori".

Par savu debijas romānu "Līdz zemes malai" Kristina Karlsberga saņēmusi Somijas prestižāko literatūras balvu, pamatojumā teikts, ka "šim romānam ir valdzinoša valoda, intriģējošs sižets un groda struktūra. Grāmatas niansēm bagātos teikumus gribas pārlasīt atkal un atkal. Romāns atklāj nezināmu vēsturi un ģeogrāfiju, un tā savādā, noslēpumainā noskaņa neatlaiž".

19. gadsimta Sibīrija, kur somi dodas laimi meklēt, ir maz aprakstīta laiktelpa, bet tāds fakts bija, savukārt Karlsones romāna varoņi gan ir fikcija - somu students Lennarts Falks, ārsts Gancs, Petrovi, Tēvs Spiross un vārdā nenosaukts ķīnietis…

Raidījumu atbalsta:

1925. gadā vācu filozofs Valters Benjamins ir Rīgā, lai satiktu režisori Annu Lācis. Bet viņai nav laika… Tāpēc top esejas. Protams, varam paskatīties uz šo faktu arī tik vienkāršoti. Varam arī sarežģītāk – domāt par Rīgas tēlu, piemēram, Aleksandra Čaka dzejā un Benjamina esejās.

Varam arī uz Rīgas epizodi paskatīties kā uz pagrieziena punktu Valtera Benjamina ceļā.

Apgādā "Neputns" izdotas viņa esejas "Vienvirziena iela", kuras no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, tas ir arī viņa pēdējais tulkojums. Grāmatas priekšvārda autoram Artim Ostupam par Benjaminu interese bijusi jau studiju laikā, bet par Rīgas epizodi viņš uzzinājis jau vēlāk.

Darbs "Vienvirziena iela" veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis, Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”.

Valteru Benjaminu pazīstam galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus “Vienvirziena iela” (1928) un “Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā” (1938), iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi.

Par Valtera Benjamina "Vienvirziena ielu" stāstīja "Neputna" izdotās grāmatas priekšvārda autors Artis Ostups, lasīja Gundars Āboliņš.

 

Raidījumu atbalsta:

Svena Kuzmina grāmata "Brīvībene" ieved gan jaunās tūkstošgades "nultajos gados" Vecrīgā un Ropažu ielā, gan vēstures modelī ar vecvectēvu portretiem un vectanšu noslēpumiem. Svens Kuzmins jau iepriekš brīdina, ka: "Visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme. Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša."

Svens Kuzmins gremdējas ne tikai vecvecāku vēstures modelī Vanagu namā (Brīvībenē) vai tajā, kas no tā palicis pāri, bet zīmē arī tūkstošgades sākuma Rīgu un tās dīvainos iemītniekus, kuri, protams, grib taisīt revolūciju, tikai nezina, par ko īsti tagad. Tikmēr citi nodarbojas ar pagrīdes biznesu un veido tā laika konkurences īpatnības.

Svena Kuzmina "Brīvībeni" izdevusi "Orbīta".

Raidījumu atbalsta:

Ceļot, rakstīt par pieredzēto, nebaidīties, ka sagrūst iepriekš būvēti priekšstati un plāni, tad atgriezties, sastrādāt naudu, lai atkal var ceļot, pie tam – pēc iespējas ekonomiski – tāda ir ceļotāju Laines Pērses un Artura Driņina dzīves kārtība.

Latvijā tikko iznākusi viņu grāmata par piedzīvojumiem un atklājumiem mūsdienu Ķīnā „Sarkanā pūķa zemē”, bet viņi paši jau ir Āfrikā un raksta savu ceļojuma dienasgrāmatu, kuru varat meklēt sociālajos kontos „Iegriez pasauli”.  

Mēs viņus sazvanām Kaboverdē, jo tur vēl ir puslīdz drošs internets, par tālāko – nav tik drošu ziņu.

Ķīnas iespaidi ir divtik vērtīgi, jo ne tikai dokumentē sajūtas par mūsdienu Ķīnas cilvēkiem, izturēšanos, ēdieniem, dzērieniem, svētkiem (pat kazām!), bet arī par pandēmiju Ķīnas redakcijā. Laine un Arturs bija devušies uz Maņdžouli, kas ir pie Ķīnas un Krievijas robežas, lai mācītu skolā angļu valodu, „iestrēga” tur, apceļoja, izolējās, testējās… un svinēja Jāņus stepē.

Laine un Arturs aicina kļūt par trešo ceļotāju viņu kompānijā un iegriezt pasauli kopā.

Laines Pērses grāmatu „Sarkanā pūķa zeme” izdevusi „Zvaigzne ABC”.

Raidījumu atbalsta:

Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. Teksta blīvums un kinematogrāifiskā mozaīka, kuras radīšanai autore veltījusi vairākus gadus, arī arhīvu un dzimtu stāstu pētījumiem, veido romāna niansēto valodu.

„Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes...

„Luksemburgā miris… tiek meklēti radinieki.” Romāna galvenā stāstniece saņem šādu ziņu un atgriežas Lietuvā, lai salipinātu kopā savas dzimtas dažādos gabaliņus, sarunājoties ar māti, kuras atmiņa vairs īsti neklausa.

Fragmentus no Danutes Kalinauskaites romāna „Baltie pret melnajiem” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Dace Meiere.

Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam.

Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas".

Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas.

Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņēmušas apbrīnu no Frederiko Fellīni, Mikalandželo Antioni, Lika Godāra, Akiras Kurosavas un citiem. Viņa kinodarbi bija un paliek kombinatoriskas mīklas, kas sevī satur rēbusa līmeņus. Tās ietērptas armēņu folkloras, gruzīnu misticisma un Ukrainas tradicionālās ainavas audumā. Bet visam pāri – neatkārtojama estētiska sistēma."

Par grāmatas "Paradžanovs. Pasaules" tapšanu stāsta mākslinieki Karinē Paronjanca un Aleksejs Muraško, kā ar tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana.

Izdevis "Pētergailis".

Raidījumu atbalsta:

Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo.

Kaut arī romāns „Trijos stāvos” vēsta par kāda Telavivas nama iemītniekiem, tomēr tādus cilvēkus un tādas atsvešinātības pakāpes varam atrast arī mūsu Pierīgas ciematos, tā sarunā mūs vedina domāt tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.

Izraēlas rakstnieka Eškola Nevo romānā „Trijos stāvos” dzīvo pensionētā tiesnese, atraitne Debora, Hani, kuras vīrs bieži ir komandējumos, bet, dzīvojot mājās ar bērniem, viņa kļūst arvien izolētāka, un atvaļinātais armijnieks Arnons. Kas viņiem kopīgs? Ārēji – viens nams, kura dažādos stāvos viņi dzīvo…

Eškola Nevo romānu „Trijos stāvos” no ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds.

 

Raidījumu atbalsta: