Vismaz reizi gadā Latvijas Televīzija rāda videofilmu "Likteņa līdumnieki". Virdžīnija Lejiņa ir "Līdumnieku" režisore. Kopā ar vīru Jāni Lejiņu sarakstījusi grāmatu "Straupes pilskungi", kas lielā mērā bija sākotnēji iecerēta kā scenārijs.

Ja radošam cilvēkam enerģija plūst pāri malām, bet vairs nav iespēju filmēt televīzijā, tad jārodas kam jaunam – tā Virdžīnija Lejiņa radīja dokumentālo filmu par aktrisi Elvīru Baldiņu "Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa". Par latviešu aktrisi, kura aizgāja mūžībā 105. gadu vecumā, kura esot mācējusi ar tautasdziesmām vien izvadīt. Viņai vispār bija tautasdziesmas katram dzīves gadījumam.

Tagad Virdžīnija Lejiņa (draugu un kolēģu saukta par Džīnu) ir grāmatas autore. Tās nosaukums „Reizēm. Vienmēr. Nekad." Grāmatas pirmajā lappusē ir Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums."

Virdžīnijas Lejiņas romānu "Reizēm. Vienmēr. Nekad" izdevusi "Dienas Grāmata".

Raidījumu atbalsta:

"Ir paaudze, kam "Osiris" saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš nenoliedzami bija un joprojām ir "Oziris" sirds," tā grāmatu "Oziris. Sākums" ievada Anete Konste, kura pati noteikti nepieder tai paaudzei, kurai "Oziris" bija tā brīvības un neatkarības vieta. Viņa ir jauna.

Tagad viņa ir uzklausījusi atmiņu stāstus (arī pretrunīgus), lasījusi 90. gadu presi ar ēdienu, viesu un kokteiļu aprakstiem (tādu vairs mūsdienu Latvijas presē nav), papētījusi arī dažus dokumentus un, protams, ēdienkartes.

Anete Konste atbild, ka, protams, viņa ir bijusi "Ozirisā", bet grāmatas dizaina autors Ģirts Reiniks gan tikai tagad esot aizgājis, taču grāmatas apvāks ir precīzs trāpījums.

Kāpēc no daudzajiem Andreja Žagara restorāniem izdzīvoja tieši šis? Ko 90. gadu realitātē nozīmēja ledus? Kāpēc putekļusūcēju bija jāved no Šveices? Kāpēc viesi atdauzīja kājas? Kas ir "binoklis"? Kas ir Aivara Vilipsōna mīļākais ēdiens? Kāpēc Edīti Piafu nevarēja spēlēt no rīta? Šie un daudzi citi jautājumi tiek atbildēti vai arī atstāti bez skaidrām atbildēm, jo katram ir tiesības strīdēties par grāmatā aprakstīto. Tāpat kā domās pievienot grāmatas tekstam un fotogrāfijām paša piedzīvoto Lāčplēša un Krišjāņa Barona ielas stūra telpās.

Anete Konste "Oziris. Sākums". Ideja - Katrīna Jaunupe. Izdevis fonds „Mākslai vajag telpu".

Raidījumu atbalsta:

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas.

Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē.

Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts.

"Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi.

Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā.

Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC".

Raidījumu atbalsta:

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" tulkotājs Edvīns Raups ieraudzīja jau pēc tā iznākšanas.

"Zem klajas debess" ir Karrasko debijas romāns, kurš Spānijā kļuva par 2013.gada grāmatu, bet autors Hesuss Karrasko tagad tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem un pārsteidzošākajiem spāņu literatūras atklājumiem pēdējos gados.

Apjomā neliels, bet ārkārtīgi intensīvs romāns, kurā zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, bet ceļā sastaptais kazu gans gan rūpējas, gan biedē.

"Brīžiem laika plūdums romānā it kā apstājas, un lasītājs lielā mērā sakūst ar bēgļu skarbo likteni, kurā par galvenajām vērtībām kļūst piesardzība un savstarpēja uzticēšanās," tā raksta tulkotājs Edvīns Raups, vadot mūs cauri sausuma piemeklētam līdzenumam nezināmā laikā un vietā Spānijā.

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevis "Jāņa Rozes apgāds".

Raidījumu atbalsta:

Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice – tā varam lasīt uz Monikas Helferes romāna "Bagāža" latviešu izdevuma vāka.

Tā ir dzimtas triloģijas pirmā daļa, taču dzimtas sāgas esam pieraduši redzēt daudz, daudz biezākas. Šajā romānā ir lakoniski un koncentrēti teikumi, bet teju aiz katra teikuma ir noslēpums. Varbūt tāpēc, ka kalnos šī ģimene dzīvo noslēgtu un mazvārdīgu dzīvi, runā un aprunā tikai tur lejā – ciematā. Fonā notiek karš, kāds – aiziet karā, kāds – krīt, kāds pārnāk mājās ar naudu, bet kļuvis gandrīz nepazīstams. Centrā ir Marija, kura kopā ar bērniem sēž baznīcas sieviešu pusē, viņi turas kopā, viņus iesauc par ‘’Bagāžu”.

Austriešu rakstnieces Monikas Helferes romānu „Bagāža” izdevusi „Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Raidījumu atbalsta:

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam?

Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli.

Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras.

Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā.

Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts?

Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek.

Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne".

Raidījumu atbalsta:

Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības.

Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu.

Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku.

Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata".

Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo.

Raidījumu atbalsta:

Šo grāmatu viņš veltīja savai sievai Marijai, kas ir vijolniece. Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta".

Osmo Tapio Reihele lieto terminu "laikmetīgā mākslas mūzika" un pierāda, ka jūs noteikti esat dzirdējuši šo mūziku, jo jūs taču skatāties filmas un seriālus, kur dramatiskos spriedzes brīžos tiek izmantota laikmetīgā mūzika. Viņš pats bija pārsteigts, ka par šo grāmatu, kad tā iznāca Somijā, bija tik liela interese, galu galā – viņš 30 gadus bija pats rakstījis mūziku, bet pastiprināta interese par viņu radās tikai pēc grāmatas "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Grāmata arī 2021. gadā ieguva Somijas vissvarīgāko literāro balvu "Finlandia’" populārzinātniskās literatūras kategorijā.

Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Tā kā autors viesojās Rīgā Grāmatu svētkos, mums ir iespēja dzirdēt arī fragmentus no viņa sarunas ar "’Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi.

Raidījumu atbalsta:

Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem.

Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas.

Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš.

Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo:

 

Raidījumu atbalsta:

Izdevniecības "Omnia mea” grāmatas vienmēr ir īpašas. Tās izvēlējusies un izdevusi franču valodas tulkotāja Inta Geile. Šogad viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Viņa ir  tulkotāja, pasniedzēja un izdevēja. Radio mazajā lasītavā esam lasījuši gan Denī Didro "Paradokss par aktieri",  Semjuela Beketa Stāstus par neko", Albēra Kamī "Piezīmju grāmatiņu", Van Goga "Vēstules no Provansas" un daudzas citas. Tā arī esam iepazinuši franču literatūras īpašās grāmatas un dažādu paaudžu tulkotājus. Viena no viņām  ir Gita Grīnberga, šoreiz mums priekšā viņas tulkotā Agotas Kristofas stāstu grāmata "Nav svarīgi".

Agota Kristofa (1935.-2011.) ir ungāru izcelsmes rakstniece, kas 21 gada vecumā pameta dzimteni, dzīvoja Šveicē un rakstīja franču valodā. Iespējams, tāpēc, ka tā nav viņas dzimtā valoda, Kristofas franču valoda ir īpaša, tajā nav nekā lieka. Franču valodu viņa pat uzskatījusi par savu ienaidnieku, jo tā nogalināja viņas ungāru valodu un Šveicē viņa sākumā jutusies kā analfabēte. Agotai Kristofai ir pat stāsts "Analfabēte". 

Stāstu izlasē "Nav svarīgi" apkopoti iepriekš nepublicēti teksti, pārsvarā agrīnās jaunības darbi, 25 stāsti, kas pēc forma atgādina dzejprozu, bet viņas prozu nereti pielīdzina Semjuela Beketa un Ežēna Jonesko darbiem.  

Agotas Kristofas stāstu izlasi "Nav svarīgi" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, izdevusi "Omnia mea".

 

Raidījumu atbalsta: