Ģimenes studija

Vilis Kasims ir rakstnieks, kas par savu romānu esejās "Svešuma grāmata" šogad saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Labākais prozas darbs". Pavisam drīz klajā nāks arī viņa jaunākais veikums – romāns "Marijas stāsts". Vēl kas ļoti īpašs šogad noticis Viļa personīgajā dzīvē – kopā ar sievu Emmu, kas uz Latviju pārcēlusies no Lielbritānijas, viņi jau audzina trīsgadnieci Odriju, taču šajā pavasarī ģimenei pievienojušies arī dvīņi Toms un Pauls. Kā rit viņu visu kopīgā ikdiena šai brīnumainajā un vienlaikus nebūt ne vieglajā dzīves posmā? Vai tajā atliek vieta arī radošam darbam? Un kāpēc Vilis un Emma, satuvinājušies ārvalstīs dzīvojot, tomēr pieņēmuši lēmumu bērnus audzināt Latvijā?

Dzimstības rādītāji Latvijā ir zemi. Kaut arī politiķi ar dažādiem lēmumiem mēģina veicināt dzimstību, tomēr tā ir tikai un vienīgi katras ģimenes izšķiršanās, vai mēs gribam vienu bērnu, vai mēs gribam vairāk bērnus. Kāpēc ģimenes neuzdrošinās radīt tik daudz bērnu, cik gribētu, vai vienmēr tās ir bažas par ģimenes finansiālo nodrošinājumu vai tomēr būtiskāki ir citi faktori?

Ģimenes studijā diskutē kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Diāna Zande un Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece Diāna Kiščenko. Uzklausām četru bērnu mammas Anetes Pastvas stāstu.

Pēdējos gados nikotīna spilventiņu un elektroniskās cigaretes kļuvuši par ikdienu daudzu jauniešu vidū. Taču vecāki bieži par problēmu uzzina novēloti, brīdī, kad bērns jau regulāri lieto nikotīnu vai ir izveidojusies atkarība. Kā šīm ģimenēm gatava palīdzēt vecāku radīta sabiedriska iniciatīva "Nikotīnis"?

Ģimenes studijā sarunājas sertificēta psihiatre, narkoloģe Rita Kuzņecova, MOT trenere un psiholoģe Anastasija Pušņakova, sociālā pedagoģe Vineta un iniciatīvas "Nikotīnis" pārstāve Janita Veinberga.

"Grūti taču pamanīt nikotīna spilventiņu bērna mutē, pat ja tās satur milzīgu nikotīna devu. To lietošana ir kā neredzama pandēmija, kas ir visur. Ir laiks to padarīt redzamu un apturēt." Tie ir pirmie teikumi vietnē "Nikotīnis". Vietni radījuši aktīvi vecāki, kuri vēlas saprast, kā pamanīt, ka bērns sācis lietot kādu nikotīnu saturošu produktu, kā palīdzēt to pārtraukt un kā palīdzēt sev, jo cīņa ar atkarību ir grūts un ilgstošs process visiem tajā iesaistītajiem.

Vai atšķirīgi politiskie uzskati rada spriedzi tavā ģimenē? Kā izdodas vai neizdodas atrast kopīgu valodu, ja partneris, vecāki vai pieaugušie bērni domā pavisam citādi?

Raidījumā runājam par to, kā politiskā pārliecība un atšķirīgas vērtības ietekmē mūsu tuvākās attiecības. Kā runāt par jūtīgiem jautājumiem bez atsvešināšanās? Un kā saglabāt savas robežas, kad viedokļi krasi atšķiras?

Diskutē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un pētnieciskā žurnāliste un sociālo mediju pētniece Inga Spriņģe.

Ar savu pieredzi dalās divu bērnu mamma, atklājot, kā atšķirīgi uzskati ietekmē viņas un tēva attiecības.

Pēc Valsts kontroles (VK) revīzijas par bērnu ambulatorās veselības aprūpes pieejamību Ģimenes studijā jautājam – kādu veselības aprūpes pakalpojumu minimumu valsts apņemas nodrošināt ikvienam bērnam un cik ātri tam jābūt pieejamam? Uzklausām arī reģionos dzīvojošo vecāku pieredzi un nozares pārstāvju redzējumu par to, kā mazināt atšķirības medicīniskās palīdzības pieejamībā bērniem.

Studijā Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, bērnu zobārste, Rīgas Straudiņa universitātes vadošā pētniece Ilze Maldupa, Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas prezidente, Latvijas Universitātes profesore un optometriste Aiga Švede un labdarības organizācijas "Ronald McDonald Māja Latvijā" ar programmu "Bērnu Veselības Busiņš" izpilddirektore Guna Caune.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Vinkleru ģimenes. Signe un Rolands ir sešu bērnu vecāki. Viens no viņu bērniem ir īpašs bērns, tāpēc viņu dzīve ir mutulis. Rolandam jāspēj nodrošināt lielo ģimeni, bet Signei ne tikai ikdienā visus pabarot un aprūpēt. Arī izvadāt bērnus uz skolu, dārziņu, mūzikas un sporta skolām, jo ģimene dzīvo dažus kilometrus no Salaspils. Un tad vēl īpašās rūpes par Joēlu – viņu regulāri jāved uz dažādām rehabilitācijas programmām, lai puika justos iespējami labi.

Sarunā Signe un Rolands atzīst – viņiem izdodas, jo viņus stiprina ticība Dievam. Tā ir klātesoša viņu kā pāra attiecībās un bibliskie principi palīdz arī bērnu audzināšanā.

Jaunākais OECD pētījums atklāj satraucošu ainu. Kā vērtēt datus par Latvijas skolēnu zināšanām un prasmēm? Kāpēc tieši vājais sniegums lasītprasmē pelna īpašu izmanību un ko darīt, lai situāciju mainītu?

Ģimenes studijā analizē Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece un direktore Rita Kiseļova, LU PPMF Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece Antra Ozola, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pedagogu profesionālā atbalsta departamenta direktore Inga Upatniece, Ropažu vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā, latviešu valodas skolotāja un arī metodiķe Ropažu novadā Inga Narmonta un Igaunijas Izglītības ministrijas Izglītības un jaunatnes departamenta starptautisko pētījumu vadītāja Gunda Tīre. 

Jaunākā OECD pētījuma uzmanības centrā bija dabaszinātnes - vērtēta jauniešu spēja kritiski izvērtēt zinātniskus pierādījumus, atpazīt uzticamus informācijas avotus, pieņemt lēmumus, balstoties uz zinātnes atziņām. Tur Latvijas 15 gadus veco skolēnu vidējais rezultāts bijis zemāks par OECD valstu vidējo rādītāju. Arī matemātikā mūsu bērnu sniegums ir krities, tomēr ir tuvu OECD valstu vidējam līmenim. Taču vissatraucošākais šķiet Latvijas piecpadsmitgadīgo skolēnu vidējais sniegums lasīšanā, kas krities visstraujāk, ir zem pētīto valstu vidējā un samazinājies, salīdzinot arī ar mūsu pašu skolēnu 2022. gada sniegumu. Kā jau ziņu virsrakstos tas septembra sākumā skaļi izskanēja, minimālo lasītprasmes līmeni Latvijā nesasniedz 41% skolēnu, savukārt augstāko līmeni uzrāda tikai 2,6% Latvijas bērnu.

Grūtniecības laikā pat ierastas izvēles var raisīt jautājumus - vai drīkstu iedzert pretsāpju zāles un kādas? Vai ir droši turpināt lietot iemīļotus ādas kopšanas līdzekļus, krāsot matus vai nagus, veikt jebkādas skaistumkopšanas procedūras? Kuri ierobežojumi ir balstīti zināmos riskos un kuros gadījumos speciālisti iesaka piesardzību tāpēc, ka par šo vienkārši trūkst pētījumu? Par medikamentu un skaistumkopšanas drošību gaidību laikā saruna raidījumā.

Ģimenes studijā sarunājas ginekoloģe-dzemdību speciāliste Vija Veisa, Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidente, kosmētiķe Renāte Reinsone un ārste-kosmētiķe Madara Čipāne.

Bērni saviem vecākiem ir nozīmīgs prieka un piepildījuma avots, taču rūpes par viņiem reizēm var radīt arī spēku izsīkumu. Raidījumā Ģimenes studija runājam par vecāku izdegšanu – kā atpazīt tās pazīmes vecāku uzvedībā un attiecībās ar bērniem, kā partnerim sniegt atbalstu un kur meklēt profesionālu palīdzību?

Atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem meklējam kopā ar psiholoģi, Psiholoģijas zinātņu doktori Mariju Ābeltiņu, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsti psihoterapeiti Līvu Maču, kā arī uzklausām trīs bērnu mammas, "LSM.lv" autores Līvas Hammondas pieredzi.

Mūsdienās diezgan bieži un arī atklāti runājam, ka būt par mammu un tēti – tas nenozīmē tikai prieku un gandarījumu. Reizēm tas ir arī nogurums, aizkaitinājums, vēlēšanās kaut uz brīdi no visa aizbēgt. Turklāt šīs sajūtas var pastāvēt vienlaikus – ir iespējams ļoti mīlēt savu bērnu vai bērnus un vienlaikus justies vecāka lomā pilnīgi izsmeltam. Kā saprast, ka tas vairs nav vienkārši tikai grūts posms mūsu dzīvē un ikdienā, ka šobrīd pārslodze ir lielāka. Kurā brīdī ir jāatpazīst tas, ko profesionāļi dēvē par vecāku izdegšanu? Vai tā ir specifiska paaudzes iezīme? Un, galvenais - ko darīt, jo no darba var paņemt atvaļinājumu, bet no vecāku lomas īsti nē?

Latvijā jau ilgstoši kavējas donoru dzimumšūnu reģistra izveide. Kādus riskus rada tas, ka šāda reģistra joprojām nav un ko no tā izveides iegūtu topošie vecāki, kuriem medicīniskajā apaugļošana nepieciešams izmantot donoru olšūnas vai spermatozoīdus?

Studijā reproduktīvās medicīnas centra "Embrions" vadītāja un galvenā ārste, Latvijas Cilvēka reprodukcijas biedrības valdes priekšsēdētāja, ginekoloģe-reproduktoloģe Zane Vītiņa, "My Clinic Riga" klīnikas dibinātājs, ginekologs, dzemdību speciālists Māris Arājs un klīniskā embrioloģe Indra Arāja, kā arī Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.