Ģimenes studija

Ģimenes studijas ved ciemos pie Ingas un Andreja Šķesteriem. Andrejs ir Rīgas Stradiņa universitātes Bioķīmijas laboratorijas vadošais pētnieks, arī asociētais profesors. Inga ir biedrības "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi" priekšsēdētāja. Viņu nu jau pieaugušajam dēlam Mārtiņam ir smagi attīstības traucējumi un tieši tas, ka Mārtiņam ir īpašas vajadzības, mainījis abu dzīvi - Inga savulaik attiekusies no zinātnieces karjeras un viņu abu laiks kopā sarucis līdz minimumam.

Sarunā arī Inga atzīst - visus šos gadus ļoti pietrūcis arī laika sev. Tomēr Mārtiņa citādība likusi Ingai un Andrejam mainīt dzīves prioritātes, pārvērtēt vērtības un no visas sirds cīnīties, lai bērni, tostarp viņu dēls, ar smagiem attīstības traucējumiem pieaugot varētu pamest mājas un uzsākt savu dzīvi īpaši pielāgotos grupu dzīvokļos, kur ikdienas gaitās palīdz kvalificēts un patiešām atbalstošs personāls.

Vai vīrietim kopā ar saviem bērniem publiskā infrastruktūrā ir tiesības justies vienlīdz ērti kā sievietei? Vai viņiem ir iespējas apmeklēt sporta centru, baseinu vai, piemēram, pārtīt mazuli lielveikala labierīcībās. Kā tas izskatās apkārtējā vidē un kur vēl ir rodama vieta izaugsmei, lai tētis kopā ar maziem bērniem varētu pavadīt ikdienu tikpat pilnvērtīgi kā mamma, diskutējam Ģimenes studijā. Sarunājas trīs tēti: Lauris Bokišs, biedrības "Tēvi" pārstāvis, Matīss Šteinerts, arhitekts, antropologs, un Eduards Šļaukstiņš, Olimpiskā sporta centra Sporta nodaļas vadītājs.

Vai vīrietim kopā ar saviem bērniem publiskā infrastruktūrā ir tiesības vienlīdz ērti kā sievietei? Vai viņiem ir iespējas apmeklēt sporta centru, baseinu vai, piemēram, pārtīt mazuli lielveikala labierīcībās. Kā tas izskatās apkārtējā vidē un kur vēl ir rodama vieta izaugsmei, lai tētis kopā ar maziem bērniem varētu pavadīt ikdienu tikpat pilnvērtīgi kā mamma?

Gan mazāki, gan lielāki bērni nereti grauž nagus, sūkā pirkstus, kāds virpina vai sūkā matu šķipsnu vai pat knibina un plēš sev, piemēram, ādu vai ienadžus. Tamlīdzīgas izpausmes ir vēl dažādas. Taču kā saprast, vai tām jāpievērš kāda īpaša uzmanība, vai jācenšas šos ieradumus kaut kā mazināt vai vispār novērst to izpausmes, un kādi mēdz būt šādas uzvedības cēloņi, kā meklēt risinājumus, ja tas tiešām izskatās pēc problēmas?

Ģimenes studijā diskutē Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste Karīna Beinerte un Bērnu klīnikskās universitātes slimnīcas bērnu neirologs Sandis Kovaļovs.

Šoreiz gana nopietnu tematu iztirzājam Ģimenes studijā par onkoloģiskām saslimšanām. Proti, laikus atklātas, mūsdienās tās tiešām lielā skaitā gadījumu pakļaujas ārstēšanai, cilvēki saņem nepieciešamās manipulācijas, medikamentus un turpina dzīvi. Taču cik kvalitatīva tā ir un varētu būt, kādos gadījumos pēc slimības var cerēt kļūt par vecākiem, kādas iespējas turpināt kvalitatīvu, pilnvērtīgu seksuālo un reproduktīvo dzīvi? 

Ģimenes studijā diskutē klīnikas "EGV" vadītāja un galvenā ārste Zane Vītiņa, biedrības "Dzīvības koks" mentors vīriešiem Agris Freibergs un biedrības "Dzīvības koks" pārstāve Krista Krēsliņa, viņa studē psiholoģiju un arīdzan ir piekritusi šai sarunā dalīties ar savu izveseļošanās pieredzi, kā arī Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta direktors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas virsārsts krūts ķirurģijā Arvīds Irmejs.

Iveta Ozola-Cīrule ir reemigrācijas pētniece, savulaik kopā ar vīru Gustavu viņi pārcēlušies uz ārvalstīm jaunas, plašākas pasaules pieredzes meklējumos. Vairākus gadus nodzīvojuši gan Dublinā, gan Berlīnē, bet kovidlaikā Latvijā atgriezušies jau kā vecāki un šeit nesen sagaidījuši arī savu otro bērnu. Prom esot, dzīve visu laiku ritējusi it kā drusku uz čemodāniem, bet nu, apmetušies Pierīgā, viņi priecājas, ka savās mājās pie sienas var mierīgu sirdi pielikt pa gleznai, pamazām iekopj dārzu un teic, ka tagad ir sajūta – var nedaudz iesakņoties. Un tieši prombūtnes laikā viņi sākuši Latvijai svarīgos novembra datumos izjust un svinēt svētkus.

Tuvojoties Priekšlaikus dzimušo bērnu dienai, ko pasaulē atzīmē 17. novembrī, Ģimenes studija aicina uz sarunu par bērniem, kuri pasaulē ieradušies agrāk nekā plānots un viņu vecākiem. Vai mūsdienu medicīna spēj mazulim, kurš mammas vēderā bijis mazāk par 27 nedēļām, izaugt par veselu un laimīgu cilvēku? Un kas var palīdzēt priekšlaikus dzimušo bērnu vecākiem pieņemt notikušo un iespējami ātri kļūt par mammu un tēti, kuri gatavi darīt visu iespējamo un arī neiespējamo sava mazuļa labā?

Ģimenes studijā diskutē neonatoloģe Dace Sniedze, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikas vadītāja, dzemdību speciāliste Anna Miskova, Rīgas Stradiņa Universitātes asociētā profesore, Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe, un Dace Kalnmeiere, biedrības "Esmu klāt" vadītāja, mamma priekšlaikus dzimušam bērniņam.

Vai bērnu aprūpes pakalpojumi būtu vecākiem jāpiedāvā ātrāk un vai tiešām būtiski veicināt jauno vecāku pēc iespējas ātrāku atgriešanos darba tirgū? Ģimenes studijā diskutē Elīna Treija, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, Daina Kājiņa, Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja, Pēteris Leiškalns, Latvijas darba devēju konfederācijas sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts.

Latvijā trūkst darbarokas, un valdība meklē dažādas problēmas risinājumus. Piemēram, septembra beigās labklājības ministrs Uldis Augulis minēja, ka nākotnē varētu saīsināt bērna kopšanas atvaļinājumu par pusgadu, proti, vecākiem, galvenokārt mammām, būtu jāatgriežas darbā, bērnam sasniedzot gada vecumu. Šis priekšlikums izraisīja neizpratni un noliegumu sabiedrībā, izskanēja šaubas, vai bērns gada vecumā gatavs doties uz pirmsskolas izglītības iestādi, vai tā piemērota tik mazu bērnu uzņemšanai, vai tas atbilst bērna labbūtībai, vai ieguvums nav pārāk apšaubāms, jo tik mazi bērni ļoti bieži slimo un vecāki spiesti ņemt slimības lapas un vēl, un vēl. Katrā ziņā naudas šī priekšlikuma īstenošanai nav, un šobrīd netiek plānoti nekādi grozījumi normatīvajos aktos. Tomēr jautājums paliek: vai valstī būtu vairāk jādomā arī par to vecāku interesēm, kuri vēlas iespējami ātrāk atsākt strādāt pēc bērnu piedzimšanas?

Nākamā, 2025. gada, vasarā Rīgu pieskandinās 13. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, un emocionāli grūti iedomāties, ka vērienīgo Mežaparka estrādi "Sidraba birzs" piepildīs retas dziedātāju rindas. Vai tiešām dziedāt gribošo skolēnu kļūst aizvien mazāk un kas darāms, lai jaunie cilvēki arī šodien ar pārliecību apgalvotu, ka dziedāt korī vai dejot tautiskās dejas ir mūsdienīgi un dziesmu svētki ir kaut kas tik īpašs, ka vērts tos izdzīvot, stāvot uz skatuves, nevis atrodoties skatītāju rindās?

Ģimenes studijā diskutē 13. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīcības grupas vadītāja Inga Vasiļjeva, Valsts izglītības satura centra Nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāja Astra Aukšmuksta, 13. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols un Jelgavas novada skolēnu kora "Asni" kora diriģente Anda Silgaile.

Ierakstā uzklausām 13. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentu, diriģēšanas skolotāju Mārtiņu Klišānu. Viņš uzskata, ka korim jābūt katrā skolā, nevis tikai kā interešu izglītības nodarbība.

2024. gada pavasarī skolēnu koru skatēs piedalījās tikai 7000 dziedātāju, un tas bija kā trauksmes zvans ne tikai iesaistītajiem, arī sabiedrībai kopumā ar jautājumu - kas notiek, vai tiešām kordziedāšanas tradīcija Latvijā ir apdraudēta? Šobrīd situācija ir mainījusies un ir pozitīvāka. Valsts izglītības satura centrā oktobrī tieši kora nozarē ir reģistrējušies 12426 kora dziedātāji no visas Latvijas.

Kopš septembra visi jaunieši, kuri apgūst vidējo vai vidējo profesionālo izglītību, mācās arī Valsts aizsardzības mācību. Ja līdz šim bija skolas, kuras piedāvāja šo mācību priekšmetu jauniešiem kā papildus iespēju, tad tagad tas ir obligāts visiem. Kā vidusskolēni vērtē jaunā mācību priekšmeta saturu, vai pietiek instruktoru, kas māca, un vai jaunajam mācību priekšmetam atrasta pienācīga vieta skolas stundu sarakstos?

Ģimenes studijā diskutē kapteinis Sergejs Fomenko, Jaunsardzes centra Rīgas novada pārvaldes vadītājs, Dace Tomsone, Jaunsardzes centra instruktore, Rūdolfs Kalvāns, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors.

Ierakstā uzklausām Rīgas 6. vidusskolas skolēnus.

Ģimenes studija dodas ciemos pie tautas mīlētā aktiera Rūdolfa Plēpja. Sen aiz muguras laiki, kad skatītāji ar aplausiem izteica atzinību par spoži nospēlētu izrādi teātrī vai arī rakstīja cildinošas atsauksmes par izcili nospēlētu kinolomu. Tagad, kaut arī zaudējis redzi, viņš dzīvo viens pats savā dzīvoklītī pašā Rīgas centrā un ikdienu viņam palīdz izdzīvot aprūpētāja Iveta. Bet gaišie mirkļi ir tad, kad viņu apciemo paši tuvākie cilvēki vai arī nesenā iespēja atkal būt uz skatuves koncertuzvedumā "Rūdis. Stāsti un dziesmas kopā ar meitu Viktoriju Plēpi, dziedātāju Kasparu Markševicu, ģitāristu Ēriku Upenieku un komponistu Valdi Zilveri".

Kad ciemojos pie Rūdolfa Plēpja, pie viņa atnākusi meita Viktorija, mazmeita Marija Grieta un arī Rūdolfa māsa Kristīne. Mākslinieks sēž pie galda mīļo cilvēku ieskauts, viņam priekšā nolikti kastaņi, stiklā atveidots zaķis un citi nieciņi, kurus var apmīļot sarunas laikā…