Svētku laiks ir ne tikai skaists un cerību pilns, bet dažreiz rada papildus spriedzi. Kā piedzīvot svētkus, spējot izvairīties no emocionāliem sarežģījumiem, skaidrojam raidījumā Vai tas ir normāli?. Iesaka ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapijas rezidente Kristīne Lacombe.

Ziemassvētki bieži tiek dēvēti par gada gaišāko un siltāko laiku, taču realitātē daudziem cilvēkiem tie nāk komplektā ar steigu, nogurumu, ar spriedzi ģimenē un arī ar tādu izjūtu, ka vajadzētu justies priecīgāk, nekā patiesībā jūtamies, bet īstu prieku nevar ne sataustīt, ne sajust. Kāpēc svētki dažkārt kļūst par emocionālu pārbaudījumu, kā saglabāt mieru, ja gaidas ir daudz, bet resursu maz, un kā svinēt tā, lai svētki patiešām sniegtu atjaunošanos, nevis izsīkumu?

Kā mūsdienās veidojas cilvēka un uztura attiecības - kāda ir uztura psiholoģiskā nozīme un filozofija? Vai to var izmantot arī, lai sasniegtu psihoemocionālu un fizisku līdzsvaru? Raidījumā Vai tas ir normāli? saruna ar uztura speciālisti Evu Šmiti.

Ja cilvēka attiecības ar ēdienu būtu stāsts, tad kādi ir tie biežākie stāsti, ar kuriem tu saskaries?

Eva Šmite: Laikam tie stāsti nav tik skaisti, kā es par viņiem gribētu domāt. Ja jautājums būtu - kādus  stāstus es gribētu dzirdēt, tad tie noteikti būtu patīkami, baudpilni, krāsaini, iedvesmojoši. Savukārt tie stāsti, kurus es savā darbā dzirdu biežāk, ir ar trauksmes pieskaņu, ar vainas sajūtu, ar kaunu, pārdzīvojumiem. Vairāk tādā negatīvā gultnē, kā normā nevajadzētu būt.

Izklausās, ka ir daudz grūtu lietu.

Eva Šmite: Stāsti ir smagi, pat ja tie tiek stāstīti it kā viegli - man tā vienkārši ir. Tā nevajadzētu būt. Mans uzdevums ir palīdzēt tos stāstus kaut kā mainīt, uzlabot, lai tie ir pozitīvāki, priecīgāki un baudāmāki.

Supervīzijas ir lielisks resurss, lai atrastu paņēmienus, kā labāk veidot attiecības darba vidē, līdzsvarotu dzīvi un iepazītu sevi. Par supervīzijām runājam raidījumā Vai tas ir normāli? ar psiholoģi un supervizori Ilzi Dreifeldi.

Kā tikt galā ar uzmācīgām domām, kuras nekā nepamet prātu un jo īpaši traucē spriedzes brīžos, kad atkal un atkal pārdomājam kaut ko, par ko raizējamies. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Ieva Melne.

Reizēm ir tā, ka prātu pārņem kāda doma, un tad to ir ļoti grūti aizgaiņāt, atkal un atkal tā atgriežas. Protams, var arī būt tā, ka tā ir kādā ziņā pamatota, bet var arī gadīties tā, ka doma šķiet kā tiešām nelūgta viešņa, kas ir savā ziņā iracionāla, un tomēr nekādi neizdodas no tās tikt vaļā. 

Tāpēc raidījumā runājam par to, kā tas nākas, ka reizēm mūs pārņem uzmācīgas domas, un reizēm tās ir arī tādas ļoti biedējošas. Ko darīt, kā ar tādām domām tikt galā? Un kas vispār ir uzmācīga doma - kā to saprot psiholoģijā un psihoterapijā?

Kā būt kopā ar cilvēku, kuram ir kāds psihisks traucējums vai grūtības? Un kā vislabāk palīdzēt, raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.

Kā ir būt blakus reizēm ilgi vai pat pastāvīgi cilvēkam, kuram ir kāda vai nu psihiska problēma, vai arī psihoemocionālais stāvoklis ir ilgstoši tik ļoti mainīts, ka tas varētu būt arī sarežģīti tiem cilvēkiem, kas ir blakus, saprast vai arī izdomāt, kā ar to būt, kā pareizāk reaģēt. Vai cilvēki pie psihoterapeita arī vēršas ar jautājumu, piemēram, ka ir tuvinieks, kuram ir sarežģījumi, un es saprotu, ka viņam ir grūti, bet es nezinu, ko darīt, kā būt?

Cik liela nozīme ir vārdiem, kurus lietojam – to kognitīvajai jēgai un domu saturam, ko ar vārdu palīdzību veidojam. Kā uz vārdiem reaģējam mēs paši un citi cilvēki? To raidījumā Vai tas ir normāli? analizē klīniskā psiholoģe, Dr. psych, rakstniece Marika Bērtule.

Droši vien tas veids un tas vārds, ko izvēlamies, lai uzrunātu kādus cilvēkus savā dzīvē, noteiks arī to, kā viņi uztvers šo vārdu, ko viņi ar to sapratīs un kā viņi, iespējams, pēc tam uz to reaģēs. Un kā viņi izturēsies. Raidījumā saruna par vārdiem, par vārdu saturu, arī par tā saucamo kognitīvo daļu. Mēģināsim izpētīt kas ir saistītas ar pašu valodu un arī ar to, kā mēs uztveram to, kas tiek teikts, un, iespējams, arī mūsu atmiņā reizēm kavējas kādi vārdi, kuriem ir īpaša nozīme.

Vai attiecību idealizēšana un nepārtraukta saskanīgās dzīves gaidīšana ir labākais ceļš, kurš ejams, vai tomēr attiecībās vairāk jācenšas būt reālistiem, lai neviltos un arī neizvirzītu nepiepildāmas gaidas? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece.

Mēs visi vēlamies mīlestību, tuvības izjūtu un to, ka kāds mūs saprot. Bet reizēm šīs vēlmes liek mums redzēt citus cilvēkus nevis tādus, kādi viņi ir, bet tādus, kādus gribam redzēt. Un šo parādību sauc par idealizāciju. Tā var gan satuvināt, gan arī ļoti sāpīgā veidā attālināt cilvēkus vienu no otra. Kā tad atrast līdzsvaru starp tādu izsapņoto attiecību formulu un starp realitāti? 

Raidījumā vairāk pētām idealizācijas jēdzienu, arī to, kā idealizācija var izpausties, un mēģināsim noskaidrot, ko ar to darīt. 

"Idealizācija ir viens no mūsu psihes aizsargmehānismiem. Nevaram teikt, ka tas ir pavisam citāds, vienkāršs un primitīvs kā tāds absolūts noliegums vai tādi, kas mums dažkārt arī palīdz izdzīvot. Idealizācija ir kaut kur tā pa vidu. Nav tāds ļoti veselīgs, jo reizēm jau idealizācija mums arī noder kaut kādos jautājumos," sarunas ievadā atzīst Inese Putniece.

Dažreiz varbūt kāds no jums ir jutis, ka darbs vairs nesniedz prieku, arī motivācija ir pazudusi, tomēr ir mazliet bail no pārmaiņām, kuras neļauj spert nākamo soli. Kā saprast, vai tiešām ir pienācis laiks mainīt darbu un mainīt arī savu dzīvi vai tomēr vēl nogaidīt? Un rast drosmi, lai vispār spētu to paveikt?

Raidījumā Vai tas ir normāli? sarunā ar psiholoģi Agnesi Orupi pētām, ko varam darīt paši un kas var palīdzet saņemties pārmaiņām.

Vardarbība ir jāatpazīst un jānovērš tās iespējamība. Kāpēc sabiedrība joprojām nepamana cilvēku ciešanas un reizēm reaģē novēloti vai nereaģē vispār? Kas jādara, lai vardarbības formas tiktu atpazītas un kāds likumdošanas formāts palīdzētu to izdarīt? Raidījumā Vai tas ir normāli? sarunājas Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis un centra "Dardedze" valdes locekle Laila Balode.

Varbūt esat paši piedzīvojuši, kā tas ir, kad kaut kur braucat sabiedriskajā transportā, un kāds jums uzbrēc, kāds uz jums nikni paskatās. Jūs to atpazīstat. Kāds jūs pagrūž, kāds pasaka nejauku vārdu. Tā varētu būt savā ziņā pārciešama pieredze, kas arī, protams, atstāj savas pēdas un mentālu nosēdumu. Tomēr vardarbība var izpausties ļoti dažādās formās, un šādi gadījumi nav retums. Tāpēc raidījumā esam nolēmuši pētīt vardarbības universālo dabu, jo tās ir tādas sadzīviskas epizodes, taču notiek arī daudz nopietnākas lietas, kuras arī būtu vērts izpētīt un par to vairāk runāt. Pie tam vardarbība skar visus - gan lielus, gan mazus, gan pastarpināti, gan tieši, tādēļ saruna par vardarbību, par vardarbības atpazīšanu un iespējamiem novēršanas ceļiem.

Kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk detektīvromāni, kur bieži jau labāk par autoru zinām, kā rīkoties un risināt situāciju, bet ikdienā viņiem neizdodas atpazīt noziedznieka nodomus un pastāvošos riskus? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas eksperte Rūta Treija.

Raidījumā vairāk runājam par to, kas varētu būt pamatā tam, ka cilvēki izdara noziegumus. Un arī otrs apakštemats - kāpēc cilvēki neatpazīst noziegumus un neatpazīst arī dažāda veida riskus? 

Tā vien šķiet, ka dīvāna eksperti esam gandrīz vai mēs visi. "Midsomeras slepkavības" skatās daudzi, kā arī lasa dažādus detektīvromānus, tomēr atkal un atkal mēs nonākam pie secinājuma, ka viss nav tik vienkārši, kā tas ir izklāstīts filmās vai kādā detektīvromāna sižetā. Tāpēc arī par to saruna raidījumā.