Vai tas ir normāli?

Kā reaģēt situācijās, kad kāds cilvēks – tuvinieks vai kāds cits, sāk runāt par pašnāvību un pašnāvnieciskām domām? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē klīniskā un veselības psiholoģe, EMDR terapijas metodes lietotāja Santa Laimiņa-Rubene un klīniskā psiholoģe Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā Marija Bogdanova.

Negribam zaudēt nevienu! Tas ir šī gada Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratona tāds apakšnosaukums, jo labdarības maratons "Dod pieci!" šogad uzmanību pievērsīs tieši Latvijas sabiedrības psihiskajai veselībai un arī tam, lai novērstu draudus, ka kāda dzīve beidzas. Maratona mērķis ir mazināt ar psihiskās veselības grūtībām saistīto stigmu un arī klusēšanu, un, protams, arī palīdzēt cilvēkiem savlaicīgi pamanīt tos riskus, kas būtu jāņem vērā, un arī iedrošināt meklēt palīdzību, kā arī palīdzēt saprast, kas tad īsti sistēmā nestrādā, kā mēs palaižam garām tādus brīžus vai arī tādas situācijas, kur būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Vienlaikus šī gada labdarības maratonā tiks vākti ziedojumi konkrētiem, pierādījumos balstītiem palīdzības mehānismiem cilvēkiem pēc pašnāvības mēģinājuma un cilvēkiem ar augstu paškaitējuma vai arī pašnāvības risku. Tāpat maratona laikā tiks uzsvērts, ka krīzes brīžos palīdzība ir pieejama un saruna var būt pirmais solis ceļā uz pārmaiņām, arī uz atlabšanu un uz iespēju turpināt dzīvot.

Temats ir ļoti sarežģīts, un visā pasaulē par to ir ļoti grūti runāt, jo visā pasaulē cilvēki ir atzinuši, ka tiešām draudi dzīvībai, kuri tiek izteikti un uz kuriem vajadzētu reaģēt, ir kas tāds, kas iekšēji sarauties un reizēm arī domāt par to, vai es varu palīdzēt, vai es saprotu, kas notiek, vai es zinu, ko darīt.

Tāpēc runājam vairāk, kā reaģēt tuviniekiem, kuri dzird, ka ir kādi draudi dzīvībai un tos izsaka pavisam tuvs cilvēks. Kur vērsties pēc palīdzības, ko darīt un ko teikt?

Cik daudz varam uzzināt par cilvēku, izmantojot dažāda veida testus un tā saucamo psiholoģisko izpēti. Vai šie instrumenti, kuri tiek izmantoti, spēj atklāt mūsu personību, intelektu, emocionālo pasauli un slēptās spējas, un, pats galvenais, cik lielā mērā mēs varam uzticēties šo testu rezultātiem? Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro psiholoģijas doktore, klīniskā psiholoģe Marika Bērtule un Nacionālā psihiskās veselības centra zinātniskā institūta pētnieks, psiholoģijas doktors Edmunds Vanags.

Vairāk spriežam par to, cik ļoti efektīvas ir šīs metodes un ko tās var pateikt par cilvēku. Psihodiagnostika jeb psiholoģiskā izpēte var būt informatīva, tomēr ir ļoti daudz dažādu jautājumu, sākot ar to, kā šie instrumenti tiek veidoti, gan arī, protams, par to pielietojumu.

Kur Latvijas kopējā psihoemocionālās veselības sistēmā pašlaik atrodas psihoterapija un kāda būs tās vieta nākotnē, lai nodrošinātu tās pieejamību visiem, kam nepieciešams? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē sistēmiskā un ģimenes psihoterapijas speciāliste, Latvijas psihoterapijas biedrības valdes priekšsēdētāja Egita Pļaviņa.

Šoreiz runājam nevis tik daudz par pacientiem vai klientiem, kuri vēlas saņemt pakalpojumu psihoterapijā vai uzlabot savu veselību, vai mainīt dzīves kvalitāti, šoreiz vairāk sarunā fokusējamies uz pašiem profesionāļiem, proti, uz cilvēkiem, kas īsteno psihoterapiju. Cik ļoti dažādi izaicinājumi ir ar to saistīti un kā vispār izskatās psihoterapijas nākotne Latvijā?

Kā un vai izdodas izaugt un veidot savu personību, ja kāds no vecākiem ir klāt neesošs – tiešā vai pārnestā nozīmē. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapeite Kristīne Lacombe.

Sarunā ar speciālistiem mēģinām pētīt to, vai ir normāli, ka mājās ir tikai viens vecāks, vai arī, ka abi vecāki bieži vien ir prom, vai arī ir tā, ka bērnu audzina kādi cilvēki, kuri ir paplašinātās ģimenes sastāvā, bet tajā pašā laikā viņi reizēm arī mēdz būt prombūtnē, un bērns bieži ir viens pats vai varbūt ar kādu brāli vai māsu. Kā šādās situācijās rīkoties, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēkiem, kā tas iespaido pieaugšanu? Un galu galā - kā šādas situācijas ietekmē cilvēka personības veidošanos. No vienas puses ļoti plašs temats. No otras puses, iespējams, ka šī ir daudziem pazīstama situācija, kā ir augt, gaidot kādu, kurš atnāks mājās, vai arī domājot par kādu, kura mājās gandrīz nekad nav.

Šajā reizē runājam par to, kā psihe var pasargāt pati sevi. Arī par to, kas īsti notiek tajā brīdī, kad ciešam no ļoti nopietnām problēmām, dažreiz tā ir trauma, dažreiz arī iekšēja trauksme, kas ir saistīta ar kādām mums grūti pārvaramām lietām. Kas ir psihes aizsardzības mehānismi un kā tie darbojas? Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons un klīniskā psiholoģe Agnese Orupe.

Mēs visi tiešām sevi kaut kā mēģinām sargāt varbūt no sāpēm, no vilšanās, no bailēm, no kauna, no dusmām. Dažkārt mēs arī izliekamies, ka problēmas vispār nav. Tomēr ir kaut kas tāds, ko reizēm ir grūti izturēt. Mēs saprotam, ka kaut kas notiek, bet īsti piekļūt tam nevaram. Vai arī mūsu uzvedība var mainīties. Kas tas īsti ir, ja runājam par psihes vēlmi, nevar teikt vēlmi, bet par to, kas notiek ar psihi, kad tā mēģina sevi pasargāt.

Kāda ir mūsdienu vīrieša identitāte, loma attiecībās un kā sasniegt līdzsvaru starp atbildību par citiem un rūpēm par sevi? Par to raidījumā Vai tas ir normāli? sarunājas Intelekta attīstības centra vadītājs, vīru domubiedru kopienas vadītājs Oskars Grīslis un mācību un konsultāciju uzņēmuma "Training Lab" līdzīpašnieks, vīru domubiedru kopienas "EVO" vadītājs Ivars Juškēvics.

Tiekamies Tēva dienā. Droši vien katram no mums ir savas attiecības ar tēvu, varbūt tas ir klātesošs, varbūt tas ir cilvēks, kurš ir blakus, varbūt arī tā ir noticis, ka viņa vairs nav līdzās. Kādam ir labas attiecības ar savu tēvu, bet kādam - sarežģītas, kāds pats ir kļuvis par tēvu un kāds vēl tikai būs. Tāpēc arī raidījumā saruna par to, ko nozīmē vispār būt vīrietim, par vīrieša identitāti, par to, kā vīrietis jūtas mūsdienās.

Vai vīrietim vienmēr ir jābūt stipram, atbildīgam, tam, kurš zina, ko grib, un vienmēr zina, kā rīkoties. Vai varbūt mūsdienu vīrietim ir atļauts arī nezināt, šaubīties, kļūdīties, būt ievainojamam un pateikt: es nezinu, kā man ar šo tikt galā? Vīriešu loma sabiedrībā pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Kas ir mainījies, kas notiek pašlaik, un kas ir varbūt gaidāms nākotnē?

Emocijfokusētas terapijas centrā ir attiecības starp terapeitu un klientu, kā arī emocijas kā svarīgākais cilvēka pieredzes veidotājs un virzītājspēks. Kas ir emocijfokusētā terapija un kā tā darbojas? Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro klīniskā psiholoģe, Dr.psych, emocijfokusētās un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Inese Elsiņa.

Par emocijām varētu teikt tā, ka tā ir pirmā signālsistēma, tā ir ļoti ātra, un tā mums ir nepieciešama. Tajā pašā laikā ar emocijām nav viss tik vienkārši, kā varētu domāt. Tā vien šķiet, mēs pazīstam prieku, bēdas, sēras, aizvainojumu, aizkaitinājumu vai arī dusmas, un tomēr varbūt arī nemaz tik daudz mēs paši par to nezinām, kaut arī katru dienu mēs emocijas piedzīvojam. Par to raidījumā plašāka saruna un arī par ko jaunu, kas ienāk Latvijā, proti, par emocijfokusētu terapiju.

Ir sapņi, par kuriem cilvēki runā skaļi, un ir arī tādi, kurus glabā kaut kur dziļi, dziļi sevī, reizēm gadiem ilgi. Viens no tiem šķietami var būt pavisam vienkāršs – kļūt par mammu vai tēti. Taču ne visiem šis sapnis piepildās viegli. Neauglība ir pieredze, ar kuru saskaras daudzi pāri, un aiz medicīniskiem terminiem bieži vien slēpjas ļoti personiski stāsti – cerība, vilšanās, gaidīšana un reizēm arī sajūta, ka apkārtējie līdz galam nesaprot. Raidījumā runājam par neauglību, tās iemesliem, ārstēšanās iespējām un vairāk fokusēsimies tieši uz psihoemocionālo stāvokli. Protams, arī par pašiem cilvēkiem, kam jāmēro šis ceļš, kas patiešām reizēm nav viegls. 

Kā neauglība vai citas ar reproduktīvo veselību saistītās problēmas ietekmē psihoemocionālo stāvokli un ne tikai to, pētām raidījumā kopā ar ārstu psihoterapeitu Ernestu Pūliņu-Cini un ārsti psihoterapeiti Paulu Kovaļevsku no “Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas”.

Šoreiz par svētkiem, spēju priecāties pēc grūtiem vai pat traģiskiem brīžiem un ļaušanos priekam – cik ļoti to spējam un kā atrodam prieku savā dzīvē? Sarunā piedalās sertificēta psiholoģe, mākslas terapeite un supervizore Ilze Dreifelde.

Vai iepriekšējo attiecību pieredze ietekmē nākamās un vai mēs spējam pamanīt "sarkanos karogus", kam jāpievērš uzmanība, lai neviltos nākotnē? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Kādreiz jau tā ir bijis, ka attiecībās kāds kādam saka - nu tu tieši tāpat kā man tas iepriekšējais partneris, un atkal tu dari tā, kā darīja viņš vai viņa, un atkal es redzu to pašu. Mēs tiešām šad un tad esam dzirdējuši ko tādu, un arī terapijas procesā cilvēki runā par tādām lietām. Viņi stāsta to un stāsta viens otram un stāsta saviem draugiem, un arī dzīvē patiesi tādas situācijas gadās. Mēs mēdzam salīdzināt. Tāpēc raidījumā pieskarsimies tematam, kas, šķiet, ir aktuāls daudziem cilvēkiem, kuri pēc iepriekšējām attiecībām veido jaunas. Mēs bieži dzirdam, ka no pagātnes būtu jāmācās, taču vienlaikus iepriekšējā pieredze var ietekmēt to, kā mēs uztveram jauno partneri, kā mēs reaģējam konfliktos un veidojam arī savstarpējo uzticēšanos. Nereti strīdu laikā cilvēki tiešām atsaucas uz bijušajām attiecībām, salīdzina partnerus vai piedēvē jaunajam partnerim īpašības un nodomus, kas patiesībā ir saistīti ar pagātnes pieredzi. Tāpēc arī vairāk par to domāsim un runāsim, un pētīsim, kā tad tur īsti ir.