Vai tas ir normāli?

Kāpēc reizēm ir tik grūti ļauties mieram un atpūtai un ko vispār nozīmē atpūsties? Vairāk to pētām raidījumā Vai tas ir normāli? kopā ar kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālisti Ievu Melni.

Atpūta, šķiet, ir viena no vienkāršākajām lietām pasaulē, tomēr daudziem no mums tā izrādās pārsteidzoši sarežģīta. Mēs ilgojamies pēc brīvdienām, skaitām dienas līdz atvaļinājumam, sapņojam par mieru un iespēju beidzot atvilkt elpu. Taču, kad šis laiks pienāk, nereti atpūtu piepildām ar pienākumiem, plāniem, mērķiem un reizēm pat izjūtam vainu par to, ka nestrādājam. Kāpēc tā notiek? Kāpēc dažkārt ir vieglāk turpināt strādāt līdz spēku izsīkumam, nekā pieņemt lēmumu par atpūtu? Un kāpēc pat slimības lapa daļai cilvēku rada nevis atvieglojumu, bet satraukumu un vainas izjūtu? Runājam par mūsu attiecībām ar atpūtu.

Kā spēlēt atbildīgi un neļauties nekritiskam Fortūnas vilinājumam? Loterija var likties labs veids, kā iegūt līdzekļus, tomēr ir vērts atcerēties par riskiem. Raidījumā Vai tas ir normāli? par atkarību riskiem atgādina atbalsta tālruņa azartspēļu atkarīgajiem un viņu tuviniekiem vadītāja, klīniskā un veselības psiholoģe, biedrības "Skalbes" valdes locekle Santa Laimiņa-Rubene un "Latvijas Loto" korporatīvās atbildības un kvalitātes nodaļas vadītāja Paula Podoļska.

Ko jūs darītu, ja laimētu 997,6 miljonus, tikai iztērējot 2,04 dolārus? Tas ir noticis 7. novembrī 2022. gadā, un šobrīd tas ir zināms kā pats lielākais laimests, pie tam, džekpots. Tas ir kritis kāda laimīgā rokās, nopērkot vienu vienīgu biļeti. Bet vai tas viss ir tik viegli un vai tiešām ir tik vienkārši laimēt, un kā vispār ir spēlēt? 

Runāsim par loterijām un ne tikai par tām. Runāsim par cerību, par azartu un robežu starp izklaidi un risku, jo vieniem tā ir neliela izklaide un sapnis par lielo laimestu, citiem - risks pazaudēt kontroli pār naudu un emocijām. Loteriju reklāmas sola iespēju mainīt dzīvi, taču cik reālas ir šīs cerības? Kāda ir loteriju organizētāju atbildība sabiedrības priekšā un vai cilvēki patiesi apzinās spēlēšanas riskus?

 

 

 

 

.

Kā runāt par ļoti personiskām un sensitīvām lietām, jo īpaši ar sev tuviem cilvēkiem, kas reizēm šķiet tik sarežģīti izdarāms? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapeite Kristīna Lakombe.

Vai jums ir kādreiz tā bijis, ka ir ļoti grūti uzsākt kādu sarunu? Jūsu dzīvē ir kas mainījies, ir kas noticis, reizēm patiesi tas ir bijis kas ļoti nopietns. Citreiz arī ir kāds izaicinājums, kurš stāv tepat blakus, kaut kam ir jākāpj pāri, un ir ļoti grūti to izdarīt, un ļoti grūti to ir reizēm arī kādam pastāstīt. Raidījumā pievēršamies tam, kā runāt par grūtām un reizēm ļoti grūtām lietām, jo šīs lietas patiešām ir dažādas un arī notikumi, kas ir cilvēkiem aktuāli, un norises, kurās viņi ir iesaistīti, arī ir visnotaļ dažādas. Runājam par to, kā tad tikt tādās situācijās galā.

Grūtie temati var būt daudz un dažādi, tos ir grūtu aptvert, tās var būt situācijas, kur cilvēks varbūt ir zaudējis darbu un nespēj pateikt  to ģimenei, līdz pat tādām lietām kā, piemēram, seksuālā identitāte, kur cilvēkam arī ir ļoti sarežģīti pastāstīt kādam par to, kā īsti viņš jūtas un kā viņš pats sevi piedzīvo. Arī iemesli un situācijas, kas neļauj tik viegli paust to, kā mēs jūtamies, ir dažādas.

Iesākumā par to, kā vispār saprast, kad cilvēks ir gatavs runāt par emocionāli grūtām lietām ne tikai ar kādu citu, bet arī pats ar sevi. Vai šo mirkli var vispār noķert?

Kā runāt par seksuālo dzīvi, reproduktīvo veselību un ar intimitāti saistītiem jautājumiem ar dažādu auditoriju un kurām sabiedrības grupām tas būtu īpaši svarīgi? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē veselības veicināšanas konsultante Gunita Jankauska un biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.

Alkohola atkarība ir grūti risināma problēma. Kā palīdzēt un ko var dot iesaistīšanās Anonīmo Alkoholiķu kustībā? To noskaidrosim sarunā ar narkoloģi, psihoterapeiti Ilzi Maksimu, uzklausīsim arī cilvēku pieredzes stāstus.

Saruna par naudu no psiholoģiskā aspekta. Kā saprotam naudas nozīmi dzīvē, kādu vietu tai ierādām un vai spējam mērķtiecīgi rūpēties par savu finanšu labklājību?

Raidījumā Vai tas ir normāli? šo tematu analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.

Psihoterapijas virzieni ir dažādi. Ko tieši nozīmē abreviatūra KBT un ko šis virziens sniedz klientiem un pacientiem, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Skaidro psihoterapeits, kognitīvi beiheiviorālās psihoterapijas terapeits Jānis Grants un medicīnas doktors, ārsts - psihiatrs, psihoterapeits, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas terapeits Gints Polis.

Runājam par vienu no mūsdienās visplašāk izmantotajām psihoterapeitiskajām pieejām - kognitīvi biheiviorālā psihoterapija jeb KTB un kas tas īsti ir, ko nozīmē šī abreviatūra. Runājam arī par to, kā Latvijā šis virziens ir attīstījies, no kurienes tas ir atnācis pie mum. Daudzi noteikti par to būs dzirdējuši, bet ne vienmēr ir skaidrs, kas tad tas īsti ir, kā tas notiek praksē un vai tas var palīdzēt.

Mēs tomēr atšķiramies – sievietes un vīrieši. Kāpēc ir vērts, tiecoties pēc vienlīdzības, tomēr cienīt dzimumam piemītošās atšķirības un ņemt tās vērā, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Gan evolucionārā psiholoģija, gan arī, protams, dzimumu psiholoģija pēta atšķirības starp dzimumiem, mēģina saprast, kādas ir  atšķirības. Te nedaudz jāatsaucas uz Čārlzu Darvinu, kurš ierosināja bioloģiskās evolūcijas teoriju, viņa doma ir , ka visu sugu organismi attīstās, atlasot iedzimtas variācijas, lai palielinātu iespēju vairoties, izdzīvot un arī konkurēt. Savukārt šī teorija ir tālāk jau attīstījusi tā saucamo evolucionāro psiholoģiju, evolūcijas psiholoģiju, un tā savukārt ir ļoti orientēta uz to, lai izskaidrotu, kādas ir atšķirības. 

Daži dati. Piemēram, bērnībā gan vīriešu, gan sieviešu dzimumam nav uzvedības atšķirības, kuras mēs varētu pamanīt. Bet, bērnam sasniedzot pubertāti, līdz ar fiziskām izmaiņām rodas arī uzvedības izmaiņas. Turklāt, palielinoties testosterona līmenim, vīriešiem palielinās viņu fiziskais spēks, un dažreiz arī tas izpaužas agresīvā uzvedībā, kura ir daudz izteiktāka, salīdzinot ar sievietēm. Reizēm vīriešiem ir arī tā saucamā dissociālā uzvedība. Savukārt sievietes pēc savas būtības šķiet pieklājīgākas. Un sievietes nevēlas cīnīties par savu mērķu sasniegšanu agresīvā veidā. Savukārt vīrieši - un evolūcijas psihologi viņiem piedēvē vīrišķīgo ego, viņi sasniedz savus mērķus par katru cenu. Vēl kāda interesanta iezīme, ka sievietēm pubertātes laikā risks pastiprināties tieši negatīvām jeb tādām grūti strāvām emocijām, kas var novest arī pie trauksmes un depresijas. Vēl kāds savdabīgs aspekts, kuru varam mūsdienās pētīt vairāk, vīriešu tic ierīcēm un mašīnām, viņi tiek uzskatīti par loģiski domājošiem, savukārt sievietes tic labām attiecībām, kas viņas padara par radošām domātājām. 

Ir kaut kas, kas nosaka atšķirības, bet, protams, mēs arī nevaram dot absolutizēt, jo būs arī unikālas un uz katru konkrēto cilvēku attiecināmas lietas. Tomēr - cik nozīmīgs, no psiholoģiskā viedokļa raugoties, ir šīs bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem, jo cilvēku sugai ir divi dzimumi. Mēs šobrīd ne tik daudz par dzimtēm un identitātēm, bet tieši par dzimumiem.

Emociju regulācijas prasmes mums nepieciešamas kvalitatīvai dzīvei. Kas tās ir un kā tās apgūt, turpinā, pētīt raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē Dr.psych, klīniskā psholoģe, supervizore, lektore Ieva Bite un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapijas speciāliste Baiba Griščuka.

Šoreiz turpinām runāt par to, kā pieņemt sevi, kā pieņemt to, ko mēs jūtam, un arī kā gatavoties pārmaiņām, vai tas vispār ir iespējams tik viegli, kā reizēm mums gribētos par to domāt. Tas, par ko runājam šajā reizē, skar ikvienu no mums. Kā dzīvot ar sevi tā, lai vienlaikus spētu pieņemt to, kas ir, un tomēr neapstātos savā attīstībā. Vai tas vispār ir iespējams - pieņemt un mainīt vienlaikus? 

Par to runā dialektiskās uzvedības terapija. Tā ir pieeja, kura māca līdzsvarot šķietami pretējas lietas - pieņemšanu un pārmaiņas. No vienas puses, spēja teikt: šobrīd ir tā, kā ir, no otras puses, ir nepieciešama drosme jautāt: ko es varu darīt, lai būtu labāk? Protams, ir jautājums, kāpēc mums tik bieži ir grūti pieņemt realitāti un kāpēc dažkārt cenšamies sevi mainīt ar kritiku un spiedienu? Bet tas nestrādā. Un kā galu galā atrast veselīgu līdzsvaru starp šiem diviem spēkiem?

Kāpēc runājam par šo tēmu jau otro reizi? Mēs ieskicējām pirmajā sarunā, kas vispār ir, emociju regulācija, bet varētu būt arī aktuāls jautājums sabiedrībai, kas ir tādas lietas, ko mēs varētu atklāt sev no jauna vai arī kaut ko varētu ieraudzīt citādā gaismā? Kāpēc būtu tik nepieciešami tomēr runāt par šo dialektisko pieeju.

Kā mums liek justies sociālo mediju spiediens un vai patiesi visi tie cilvēki, kuri tur atspoguļo savas dzīves fragmentus, ir patiesi laimīgi? To vairāk pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē klīniskā psiholoģe Ieva Melne.

Šoreiz runājam par to, cik ļoti mūs ietekmē sociālie tīkli, un arī noskaidrosim sarunas gaitā, vai, piemēram, bieži lietotie jēdzieni sociālie tīkli un sociālie mediji atšķiras viens no otra un kāpēc tas ir tik nozīmīgi -, precīzi runāt par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēkiem. 

Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu 71% jauniešu izmanto "Instagram" un 70% ir "Facebook" lietotāji. Vidējais lietotājs katru dienu pavada aptuveni 145 minūtes sociālajos medijos un arī sociālajos tīklos, tās ir gandrīz divarpus stundas, un šīs stundas tiek pavadītas, vērojot citu cilvēku dzīvi, nevis dzīvojot savu. Protams, arī varam jautāt, kāpēc tik ļoti daudzi cilvēki pēc 20 minūtēm, kas ir pavadītas tieši sociālajos tīklos, jūtas sliktāk par savu dzīvi nekā pirms tam? Vai tiešām sociālie tīkli mūs tiešām savieno un apvieno vai lēnām grauj mūsu pašvērtējumu? 

Pirms raidījuma arī viešņa vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kas ne visai izdevās, un viņa atzinās, ka ir cilvēks, kurš neizmanto sociālos tīklus.

Ieva Melne: Es es izmantoju, taču man neizdodas veikt fotogrāfijas, jo es neesmu ietrenējis nedz roku, nedz savas sejas izteiksmes. Es sociālajos tīklos mēdz ievietot būtisku informāciju, kas, manuprāt, varētu dot kaut kādu plašāku ieskatu vai maniem draugiem, vai kaut kā tālāk publiskajā telpā. Man absolūti neizdodas fotografēšana, selfiji un tādas lietas, jo to nepraktizēju. Ko es nobildēju, tas arī tur ir. 

Raidījumā arī runājam, ko paši piedzīvojam, jo sociālie tīkli tomēr rada spiedienu uz cilvēkiem. Tas var izpausties ļoti dažādos veidos. Vai sociālie tīkli rada jaunas problēmas vai pastiprina vecās problēmas, kuras mēs jau pazīstam? 

Ieva Melne: Tas, ko es esmu arī piefiksējis no pētījumiem tieši par spiediena izjūtu un to, vai tas pozitīvi vai negatīvi atsaucas uz cilvēku, konstatēju, ka sociālie tīkli nav nedz pilnīgi pozitīvi, nedz negatīvi, bet jautājums ir, ar cik lielu intensitāti mēs tur darbojamies, cik intensīvi mēs tur pavadām laiku un ko mēs tur tieši meklējam. Kāda ir mana motivācija, ko es no tā vēlos saņemt – vai es vēlos meklēt informāciju, kas mani virza uz attīstību, tātad kaut ko apgūst jaunu, mēģinu to integrēt savā ikdienā, vai, piemēram, es vēlos saņemt uzmanību, vēlos saņemt "like", un tad es jūtos labāk par sevi.