Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā.
Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa.
Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.
Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas?