Zināmais nezināmajā

Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa.

Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu. 

"Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju."

Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados.

Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem?

"Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un

daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus.

Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem."

Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness? 

"Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta.

Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu."

Uzlūkot lietas perspektīvā noteikti ir vērtīgi visos gadījumos, bet, jo īpaši, ja plānojam saimniekot dabas vidē. Perspektīva burtiskā un pārnestā nozīmē ļauj mums vienu hektāru zemes ielikt kopējā ekosistēmā un ainavā un tieši šādam mērķim tapis "Latvijas digitālais ainavu atlants". Ar ko ainavu atlants atšķiras no parastas kartes un kā tas varētu palīdzēt gan saimniekojot, gan sargājot vērtīgo dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes asociētā profesore un vadošā pētniece Ilze Stokmane un Viedās administrācijas un reģinolās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas politikas nodaļas vadītāja Kristīne Kedo.

"Latvijas digitālais ainavu atlants" ir pieejams ikvienam interesentam.

Un arī raidījuma viešņas to aicina pētīt un iepazīt ikdienu. Katrs interesents var skatīt, kas ir viņam tuvākajā apkārtnē un salīdzināt ar to, kas ir kaimiņos, jo ainava nemēdz būt laba vai slikta, tā var būt dažāda, daudzveidīga.

Tāpat atlants būs noderīgs teritoriju plānotājiem, izvērtējot, kuras teritorijas saglabāt, kuras - attīstīt, kā arī pētniecībā.

LIDAR tehnoloģija palīdz atklāt tūkstošiem gadu senas apraktas pilsētas

2024. gada oktobrī starptautiskajā žurnālā „Nature”  tika publicēts raksts par divām senām pilsētām, kuru pētījumi sākās jau 2011. gadā, bet tagad, pateicoties lāzerskenēšanas metodei LIDAR, pētnieki ir ieguvuši datus par Tugunbulaku un Tašbulaku – vietām, kas atradās viduslaiku  tirdzniecības ceļu krustojumā.

Pētniekus pārsteidzis tas, ka iegūtie attēli ir atklājuši ļoti detalizētu skatu par pilsētu struktūru. Ar LIDAR palīdzību iegūtajās kartēs ir redzamas vairāk nekā 300 būves, tostarp sargtorņi, aizsardzības sienas, laukumi, ielas, dzīvojamās ēkas un centrālais cietoksnis, kas, pēc pētnieku domām, bija daļa no lielākas pils vai citadeles kompleksa.

Senās pilsētas gadsimtiem ilgi bija apslēptas zem augsnes kārtas. Lielākā pilsēta Tugunbulaka aptvēra 120 hektāru lielu platību, padarot to par vienu no lielākajām viduslaiku pilsētām šajā  augstkalnu reģionā, jo abas pilsētas  atradās aptuveni 2200 m virs jūras līmeņa. Šo Zīda ceļa augstkalnu apmetņu atklājums ir iezīmējis jaunus punktus pilsētu attīstības kartē viduslaiku Āzijā.

Pirms mēs uzzinām kādus  objektus Latvijas dabā var noteikt ar šo metodi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docents, ģeoloģijas doktors Aivars Markots sniedz īsu ieskatu kā darbojas LIDAR (Light Detection and Ranging) jeb atrašana un attāluma noteikšana ar gaismu.

Atšķirībā no droniem, kas lido nelielā augstumā  un  ir paredzēti nelielu  teritoriju datu iegūšanai, šī attālinātā  noteikšanas metode ļauj iegūt detalizētu zemes virsmas reljefu un arī Latvija pirms pāris gadiem tika kartēta ar LIDAR  palīdzību.

Ne tikai senpilsētu, bet arī vēsturiski daudz jaunāku objektu atklāšanai noder LIDAR metode. Kā stāsta ģeoloģijas doktors Aivars Markots, tad attālinātā skenēšana noder arī abu pasaules karu atstāto pēdu noteikšanai Latvijas  teritorijā un nu tiek sperts arī nākamais solis- liekot mākslīgajam intelektam apstrādāt šādus LIDAR iegūtos datus.

Ja detektīvs var atklāt noziegumu ar pirkstu nospiedumu palīdzību, ārsts var uzstādīt diagnozi ar dažiem mililitriem laboratorijā izpētītu asiņu. Ikviens no mums nododot asins analīzes, laboratorijas darbiniekam ļaujam sevi iepazīt kā atvērtu grāmatu. Daži pilieni asins mikroskopā var pastāstīt gan par mūsu ikdienas dzīvi, iedzimtību, ar kādiem patogēniem ikdienā saskaramies un esošām vai draudošām saslimšanām. Ko mums priekšā pačukst mūsu bioloģisko šķidrumu izpēte? Kā tas notiek, ko laboratorijā redz mūsu asinīs, urīnā vai siekalās un ko tālāk no tā secina ārsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Jeļena Storoženko, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās baboratorijas padomes locekle, un reanimatoloģe, anestezioloģe, internās medicīnas ārste Inga Orelāne.

Pilna asins aina - vai tās ir analizēs, kas ļauj mediķiem lasīt mūs kā atvērtu grāmatu, vai tās tomēr ir analizēs, kas nemaz tik daudz par mums nepasaka? 

"Visām analīzēm ir mērķis. Mēs kaut ko ar katru analīzi mēģinām analizēt. Nav tādas universālas analīzes, kas pasaka visu - tu esi vesels absolūti," skaidro Inga Orelāne. "Bieži vien man liekas tā paradoksāla situācija, ka atnāk cilvēks un viņam taisa analīzes, un tās analīzes ir absolūti normālas. Teiksim, tās visas skrīninga analīzes. Bet reālajā situācijā viņš ir smagi slims, pieņemsim, ar onkoloģiju. Mēs neesam ņēmuši ļoti specifiskus onkomarķierus, lai šo slimību diagnosticētu. Bet primāri mēs atkal atgriežamies pie tā skrīninga.

Ja runājam par pilnu asins ainu, tā atspoguļo reālo mūsu ikdienu, jo tas, kas ir pamatfunkcijās - mūsu skābekļa patēriņš, mūsu vielmaiņa, mūsu, teiksim, aktivitātes līmenis, mūsu atbilde uz infekciju - tajā pilnajā asins ainā mēs viņu redzam. Bet atceramies ka pilna asins principā neatspoguļo iekšējo orgānu darbību un funkcijas. Tāpēc, lai izvērtētu šos parametrus, mēs nosakām citus parametrus, tās jau ir bioķīmiskās analīzes, un tur katra analīze atbild par konkrēto orgānu vai par konkrētu orgānu funkciju. Nav tā, ka mēs varam nozīmēt vienu analīzi un mēs uzreiz visu redzēsim."

Tad kuri laboratotiskie izmeklējumi palīdz noteikt diagnozi precīzāk? 

"Praktiski mēs tos paraugus saucam - bioloģiskie paraugi. Tie ir visi paraugi, ko var iegūt no cilvēka. Tātad asinīs urīns, fēcēs, krēpas, siekalas, dažādas uztriepes un tā tālāk. Kaut kādi nokasījumi no ādas, piemēram, sēnīšu diagnostikai. Ja paskatās uz cilvēka organismu, vienkārši uz dzīvu būtni, tad organismā bez pārtraukuma notiek dažādu vielu maiņa, tātad vielmaiņa vai metabolisms. Metabolisms - tas ir grieķu vārds, tā ir transformācija. Mēs uzņemam ar uzturu dažādas vielas, kuras tālāk metabolizējas un tālāk tie produkti ir nepieciešami mūsu orgānu funkcionēšanai," norāda Jeļena Storoženko.

Kā neuzķerties uz viltīgiem piedāvājumiem internetā, veicot ģenētiskās analizēs?

„Pilns internets ar krāpnieciskiem piedāvājumiem nodot DNS analīzes, lai pateiktu, kas ir mūsu senči. Kur  reāli šādas analīzes var sūtīt?” tā pirms kāda laika mums vaicāja kāds klausītājs. Vairāk par to, kas jāņem vērā, sūtot savus siekalu paraugus uz kādu no daudzajām gēnu laboratorijām visā pasaulē un ko šīs analīzes var pateikt par mūsu senčiem,skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Jānis Kloviņš.

Raidījumā pievēršamies tematikai, kas pavisam drîz ieskanēsies šī gada labdarības maratonā "Dod pieci!" un tā ir tūlītēja palīdzības sniegšana cilvēkiem, kuri saskārušies ar smagām saslimšanām. Pasaulē ir zināmas vairāk nekā 7000 retas slimības, lielākā daļa no tām ir ģenētiskas. Kā tās atklāj? Kā ārsti un ģenētiķi saliek kopā šo puzli ar simptomiem un ģenētiskām analīzēm, lai atrastu skaidrojumu pacienta stāvoklim? Kā atklāj jaunas slimības un kā tās nosauc, raidījumā Zināmais nezinājamā skaidro Inna Iņaškina, bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, un Ieva Mičule, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Medicīniskās ģenētikas un prenatālās diagnostikas klīnikas ārste, ģenētiķe.

Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.

Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš?

“Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām.

Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets?

Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā  okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām.

Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram,  meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams,  nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē.

Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.

Ikviens ir pamanījis, ka pārtika pēdējos gados kļuvusi dārgāka. Tas vēl jo vairāk mudina domāt gan ražotājus, gan tirgotājus un arī pašus pircējus - kā samazināt pārtikas atkritumus. Vai vienmēr pie vainas pircējs, vai arī ražotājiem nepieciešamas jaunas inovācijas, kā savu produkciju ilgāk uzturēt svaigu? Un, kā izvairīties no pārtikas atkritumiem jau pašā tīrumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pārstāvji: Ilze Laukalēja-Broka, pārtikas zinātnes doktore, uzturzinātniece un Eiropas inovāciju tehnoloģiju institūta pārstāvniecības Latvijā vadītāja, Liene Ozola, Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes prodekāne, un Raimonds Kasparinskis, Augsnes un augu zinātņu institūta - asociētais tenūrprofesors.

Lielie vaininieku atkritumu radīšanā ir mājsaimniecības, bet nevajag aizmirst, ka trešdaļa pārtikas produktu nesasniedz veikalu un līdz ar to mājsaimniecības.

Jaunā paaudze arvien vairāk mudina domāt, ko lieka m ledusskapī un ko pērkam.

Kas ir tie produkti, kuri nemaz nenonāk līdz veikalu plauktiem? Ilze Laukalēja-Broka kā piemēru min zivs fileju, ko daudzi labprāt iegādājas, bet pārējās zivs daļas nonāk atkritumos. Bet lielais atkritumu daudzums nav saistīts tikai ar zivsaimniecību, arī dārzeņu apstrādē, ja gatavo sulas vai biezeņus, ir daudz atlikumu, papildina Liene Ozola. Tāpat daudz atkritumu rodas, ražojot piena produktus. Mājsaimniecībās daudz atkritumos nonāk atlaidināti sasaldētie dārzeņi, kurus uzreiz neizmanto.

Vai kārtīga šķipsniņa čili pulvera pasargā ēdinu no bojāšanās?

Ne tikai čili pipari, bet daudz citu garšvielu, piemēram, krustnagliņas, ķimenes, kanēlis, baziliks, rozmarīns, timiāns un vēl virkne citu aromātisku  augu  darbojas kā antibakteriālas vielas un, jā –, pievienojot ēdienam, tās darbojas kā konservanti. Tiesa, viss ir atkarīgs no pievienoto garšvielu daudzuma.  Minētās garšvielas jau kopš seniem laikiem cilvēki ir izmantojuši gan kā ēdiena aromatizētājus, gan  arī medicīnā, balstoties uz novērojumiem, ka tas vai cits garšaugs palīdz pret infekcijām vai citām kaitēm, kā arī novērojot, ka šie augi, tā teikt, pagarināja ēdiena mūžu tajos laikos, kad  cilvēce vēl neko nezināja par konservēšanu, pasterizāciju, vai vienkārši ēdienu nebija iespējams ilgstoši uzglabāt aukstumā.

Kā konkrētas garšvielas var pasargāt ēdienu no bojāšanās, stāsta mikrobioloģe, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" direktore Olga Valciņa.

Lāčplēša dienā raidījumu veltām zinātnes neatsveramajam atbalstam mūsu drošībā. Inženieri Latvijā ciešā sazobē ar aizsardzības nozari rada inovācijas valsts fiziskajai un kiberdrošībai. Sākot ar droniem un aizsargvestēm, beidzot ar datiem - visās šajās jomās tapuši pētījumi ar mērķi stiprināt valsts drošību. Kādi ir šie risinājumi un kas ikdienā ir nepieciešams militārajām struktūrām, lai ar moderniem risinājumiem aizsargātu valsti?

Būt modram un gatavam diemžēl ir mūsdienu realitāte, ar patstāvīgiem kara draudiem Eiropā sadzīvojam jau kādu laiku un pavisam loģiska šķiet nepieciešamība radīt aizvien jaunākas un efektīvākas ierīces un iekārtas, lai savu valstu pasargātu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pētnieki skaidro, kādus risinājumus var radīt, lai aprīkojums nepieviltu un lai mēs varētu justies ne tikai fiziski droši, bet droša būtu arī mūsu digitālā vide. Sarunājas Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta tenūrprofesors, Andrejs Šiškins, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un virsmu tehnoloģijas institūta vecākais pētnieks, ķīmijas doktors, Uģis Briedis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta asociētais profesors, vadošais pētnieks, un Roberts Kits, Aizsardzības ministrijas Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta Inovāciju un pētniecības atbalsta nodaļas vadītājs.

Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība

Šī gada augustā raidījumā stāstījām par Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un tās partneru rīkotām vērienīgām starptautiskām mācībām “Locked Shields 2024”, kurās Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnīja 1. vietu. Tagad stāsta turpinājums. Tuvāk iepazīstam pašu Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību - tās darbu ikdienā un vienības zemessargus. Vienība šogad svinēja 11. dzimšanas dienu - tā dibināta 2013. gadā un pulcē vairākus simtus brīvprātīgo. Tiekomies ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieri majoru Ronaldu Mandeli un zemessardzi Ingrīdu.

Kiberdrošība, kiberaizsardzība, kiberuzbrucēji - tie ir šobrīd plaši lietoti jēdzieni, lielā mērā saistībā ar karadarbību Ukrainā. Par dažādiem kiberdrošības aspektiem mēs ikdienā bieži dzirdam komentārus no institūcijas CERT.lv, kuras darbs iet roku rokā ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību. Bet kā savulaik radās ideja par šādu vienību, stāsta majors Ronalds Mandelis.

Mūsu āda ir kolonija veselai saimei dažādu organismu, kurus ar aci nesaskatīsim, bet bez kuru klātbūtnes nevaram iedomāties veselu cilvēka lielāko orgānu - ādu. Tā ir mājvieta dažādām baktērijām, sēnēm, vīrusiem un citiem sīkiem organismiem. Dažkārt šai vērtīgajai kopienai kaitējam neapzinoties, pēc tam ilgi cīnoties ar sekām. Kāpēc ādas mikrobioms ir tik svarīgs un kādas ādas problēmas novērojam, ja izjaukts līdzsvars ādas mikrobiomā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Aleksejs Zavorins, dermatologs, Rīgas Stradiņa universitātes Dermotoloģijas un veneroloģijas katedras pasniedzējs, un Ilze Elbere, Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centra pētniece, Latvijas Universitātes docente, bioloģijas zinātņu doktore.

Iepazīstam mūsu ādu gan no medicīniskā, gan bioloģijas skatu punkta.

Valodnieki un vēsturnieki meklē pēdas mākslīgajam intelektam arī antīkās pasaules kultūrā. "ChatGPT" sengrieķu eposos neatradīsim, taču jau tolaik cilvēka prātu nomāca jautājumi par mākslīgi radītu tēlu un vārdu lomu viņu dzīvēs. Par dabisko un mākslīgi radīto lietu kārtību Antīkajā pasaulē saruna raidījumā. Skaidro Ilona Gorņeva, filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente, un Ilze Rūmniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore.

Vārdu mākslīgs un dabisks ir ļoti viegli nošķirt mūsdienās, jo cilvēka prāts spējis radīt ap sevi tik daudz mākslīgā - sākot ar robotizētiem rīkiem, beidzot ar mākslīgā skaistuma ideāliem, šie koncepti mums šodien nav sveši. Bet, vai antīkajā pasaulē cilvēki dzīvoja tikai ar dabiskā apjēgu, vai arī tolaik senos grieķus un romiešus nodarbināja jautājums par mākslīgo sev apkārt? Valodnieki un vēsturnieki par to apspriedušies nesenā konferencē*.

 

Dzimtās valodas vērtējums no pareizības vai nepareizības viedokļa

Jēdziens preskriptīvisms nozīmē valodas vērtēšanu no pareizības vai nepareizības viedokļa un to kā tas izpaužas latviešu valodā ir pētījusi valodniece Dace Stelēvica-Ošiņa. Kur un kādos līmeņos cilvēks var izšķirt vai valoda ir tīra un pareiza  un kāpēc valodai vajag būt pareizai.

Preskriptīvisms tulkojumā no latīņu valodas nozīmē sekošana priekšrakstiem. Šo terminu ieviesa 20. gs sākumā, lai apzīmētu attieksmi pret valodu, ko pauda gramatiķi un valodnieki, ka valodai ir jāseko priekšrakstiem un tai jābūt pareizai. Mūsdienās ar šo jēdzienu apzīmē to cilvēku attieksmi, kuri grib, lai valoda būtu pareiza, lai nebūtu novirzes no normas, saka valodniece un sociolingviste Dace Strelēvica-Ošiņa, kura par šo tematu ir publicējusi vairākus rakstus un arī grāmatu ar nosaukumu „Kāpēc mēs gribam, lai valoda būtu pareiza”. Tajā viņa ir pētījusi, kāpēc un kādas valodas kļūdas cilvēkiem šķiet nepieņemamas.

Cik sena ir  saikļu „ka” un „kad” jaukšana un kāda ir vairāku kalku jeb burtisku tulkojumu no citām valodām izcelsme, par to pētnieces stāstījums. Valodniece sāk ar skaidrojumu par to, kāds ir valodas tīrības aizstāvja portrets mūsdienās.

 

--

* No 17. līdz 19. oktobrim Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā un Zinātņu mājā notika Baltijas jūras reģiona valstu tīklojuma "Colloquium Balticum" konference. Tajā aktualizēja antīkā, proti, seno grieķu un romiešu kultūrmantojuma jautājumus neparastā gultnē, skatotot, kā šajā vidē darbojas un līdzās pastāv mākslīgais un dabīgais (latīņu valodā - naturalia et artificialia) kopš Eiropas kultūras sākumiem līdz pat šodienai. Tostarp iztirzāts arī šobrīd aktuālais mākslīgā intelekta jautājums – kā tas saskatāms un novērtējams jau antīkajā kultūrā.

Antropologi šovasar devās ekspedīcijā Latvijas rietumu piekrastes ciematos Kolkā, Rojā, Engurē, Bērzciemā un Lapmežciemā, lai dokumentētu to, kā mainās tradīcijas un paradumi zvejnieku dzīvēs. Vai šī profesija turpinās nākamājās paaudzēs un kā mainās zvejnieka arods līdz ar politiskiem lēmumiem un ekoloģiskām krīzēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā par ekspedīciju stāsta vides antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara un Rīgas Stradiņa universitātes studente Anete Valaine.

Bet vispirms cita ekspedīcija - putnu vērošana Sātiņu dīķos

Saldus novada Sātiņu dīķos var vērot pamatīgu putnu pasaules raibumu. Šajā dabas liegumā gan ligzdo, gan arī migrācijas laikā uzturas liels skaits putnu sugu. Teju četrus tūkstošus hektāru lielajā teritorijā ar 30 dīķiem vērojami jūras kraukļi, gulbji, pīles, baltie gārņi, neskaitāmas mazputniņu sugas, apkārtējie meži ir ligzdošanas vieta plēsējputniem un melnajam stārķim.

Aukstā, vējainā, smidzinoša lietus pārņemtā oktobra nogales dienā kopā ar  Dabas aizsardzības pārvaldes Slīteres Nacionālā parka dabas izglītības speciālistu Ritvaru Rekmani stāvu putnu vērošanas tornī un pieplakusi pie tālskata un mēģinu redzamajā ņirboņā saskatīt gan lielos „laimīgos”, gan sīkākus izmērā putnus, kuri te mitinās.

Teritorijā, kur padomju laikos atradās zivsaimniecības dīķi, tika izveidots dabas liegums putnu sugu aizsardzībai un pirms 25 gadiem tas ieguva valsts nozīmes dabas lieguma statusu. Šeit ir novērotas  62 īpaši aizsargājamo putnu sugas. Daļa lidoņu ir ligzdotāji, piemēram, cekuldūkuris, tas  ir ūdensputns, kurš ar savu vaigubārdu izskatās kā no Dikensa romāniem izkāpis, vai laucis – melns ar baltu pierīti, un ir caurceļotāji – ziemeļu gulbji un jūras kraukļi.

Tā kā šo dīķu apkaimē jau vairākus gadus ir aizliegtas pīļu medības, tad minētas ūdenstilpes ar bagātīgajiem zivju krājumiem ir miera osta un  paradīze daudziem putniem. Kādi spārnaiņi patlaban novembra sākumā uzturas Sātiņu dīķos, kāpēc slikts laiks ir labs putnu vērošanai, ko ēd lielākais no Latvijā ligzdojošajiem plēsīgajiem putniem – jūras ērglis, un kā var atšķirt putnu kāšus, stāsta Ritvars Rekmanis.