Zināmais nezināmajā

Vēlēšanu emocijās, politisko strīdu un apvainojumu karstumā var apjukt jebkurš vēlētājs. Lai pieņemtu prātīgu lēmumu balsojot, spriežam, kā var palīdzēt zinātniski "atvēsināts" prāts. Vai šādas diskusijas bija arī Latvijas brīvvalsts gados 20. gs sākumā? Kā analītiski lasīt partiju programmas, izpētīt deputātu veikumu un reputācijas? Un vai mākslīgais intelekts tajā ir labs sabiedrotais?

Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis.

Zinātnes ziņās par kādu veiksmes stāstu: kāda retas neironu slimības pacienta stāvoklis krietni uzlabojies pēc ģenētiskās RNS terapijas.

Kā septembrī vēstījis medicīnas žurnāls “Med”, iepriecinošus rezultātus uzrādījusi kāda pacienta ārstēšana ar ribonukleīnskābes jeb RNS terapiju. Pacientam ir reta motoro neironu slimība, saukta kā amiotrofā laterālā skleroze jeb ALS, un šobrīd nav medikamenta, lai slimību izārstētu. Taču konkrētais pacients kļuvis par pirmo cilvēku, kurš saņēmis medikamentu, kas mērķtiecīgi ietekmē slimības cēloni - ģenētisko mutāciju. Pēc terapijas šim vīrietim novēroti slimības simptomu uzlabojumi, un pētnieku komanda no ASV norāda, ka šis ir pavērsiens ALS pacientiem. Tiesa, vēl ir pāragri spriest, vai šī terapija spēs apturēt slimības progresēšanu vai pat to pilnībā izārstēt. Fiziķis Stīvens Hokings ir zināms kā cilvēks, kurš ar motoro neironu slimību nodzīvojis ilgāk nekā jebkurš cits, un acīmredzot viņa gadījumā saslēgušies kādi veiksmes faktori, jo viņš savā dzīvē nav saņēmis RNS terapiju. Kas tad īsti ir šī slimība un ko dara RNS terapija, to skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe Ieva Mičule.

"Čunčiņš ir dziedātājputns, kura dziesmu var iemācīties ikviens cilvēks. Jo tā ir ļoti vienkārša. Tas rada pašapziņu, ka putnu dziesmas vispār var iemācīties," ar putniņu iepazīstina Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs.

Čuņčiņas dzīvo mežos un krūmājos, un viņa ligzda ir tuvu zemei. Tā ir puslodes formā, tādēļ, pieejot pie čunčiņa ligzdas, vienmēr var redzēt, kas ir iekšā - no olas vai mazuļi.

Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar Zviedrijas un Austrālijas paleontologiem Kurzemes nogulumos atklājuši un aprakstījuši jaunu, līdz šim nezināmu plaušzivju sugu – aptuveni 360 miljonus gadu senu. Tā nosaukta par godu latviešu dievībai Jumim. Iepazīstam zivju daudzveidību un evolūciju laikmetā, kad Latvijas teritorija bija sekla tropu jūra un Kurzemē pastāvēja plaša delta. 

Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas zinātniskais asistents Valters Alksnītis.

Fosiliju 2022. gada paleontoloģisko izrakumu sezonā Cieceres upes baseina atsegumā “Pavāri-2” atrada LU EZTF Ģeoloģijas nodaļas lektors Valters Alksnītis. Tās izpētē piedalījās LU pētnieki Ervīns Lukševičs, Valters Alksnītis, Flindersas Universitātes pētnieces Obrija Kiernana (Aubrey R. Keirnan) un Alise Klementa (Alice M. Clement), kā arī Upsalas Universitātes pētnieki Pērs Ālbergs (Per Erik Ahlberg) un Gžegožs Niedžviedzki (Grzegorz Niedzwiedzki).

Atklātās plaušzivs galvaskausa fragments ir lieliski saglabājies un tajā redzamas unikālas pazīmes, kas ļāva nodalīt to jaunā sugā. Zobu plātņu kontūras atgādina Jumja zīmi, tāpēc suga (pilnais nosaukums ir Jumisodus latus) nosaukta par godu latviešu druvu (auglības) dievībai.

--

Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautās zivju sugas 

Šī gada sākumā klajā nāca jauns Latvijas Sarkanās grāmatas izdevums, kurā ir iekļauta puse no mūsu teritoriālajos ūdeņos mītošajām zivju sugām. Kopumā Latvijā ir 69 zivju sugas. Tās ir gan saimnieciski  nozīmīgas  sugas, piemēram, akmeņplekste, lucītis, menca, salaka, gan tādas eksotiska veidola peldones, kā gardeguna adatzivs, kas izskatās pēc lokanas adatas ar pīļknābja ģīmi, vai plūkšņzivs, kas atgādina vardes kurkuli. Sarunā ar zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētnieku un Latvijas Sarkanās grāmatas vienu no autoriem Jāni  Bajinski skaidrojam, kas ir tie apstākļi, kuri apdraud minētās sugas, uzzinām  arī to, kuras zivis ir izņemtas no Sarkanās grāmatas saraksta, un ar kādām metodēm pētnieki uzskaita un novēro savus pētāmos objektus.

--

Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar čunčiņu.

Dārzā, mežā, veikalu plauktos redzam lērumu augļu un dārzeņu, īsti nezinot, vai tie ir augļi, ogas vai sēklas. Kā tos atšķir? Un kādas izredzes auglim vai sēklai izaugt par dzīvotspējīgu augu?

Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Izglītības un sabiedrības iesaistes projektu vadītāja un Latvijas Universitātes pētniece, doktorante Vineta Vērpēja un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesors Ģederts Ieviņš.

Šodien Miķeļdiena, kas mūsu senču folklorā ir laiks, kad raža jau novākta un sākas gatavošanās ziemai. Tiesa, mūsdienās daudz kas ir mainījies. Raža noteikti vēl visa nav novākta, jo mūsdienās lauksaimnieki audzē gan vairāk dažādu kultūraugu, gan vēlākas šķirnes, gan, protams, arī rudeņi ir kļuvuši siltāki un garāki, kas ļauj ražu novākt vēlāk. Ražu turpina vākt arī ābolu audzētāji. Ražu no vēlākajām šķirnēm vāc līdz pat oktobra vidum vai dažkārt pat beigām.

Tāpēc šoreiz saruna ar saimnieku no Tukuma puses Kasparu Ofkantu, kurš 11 hektāru platībā saimniecībā „Eglāji” audzē deserta ābolus. Tas nozīmē, ka nevis pārstrādei – sulām vai biezeņiem, bet pārdod svaigus augļus. Un lai gan ceļi starp ābeļdārziem dažās vietās vēl pagājušajā nedēļā mirka ūdenī, izrādās, ka ābolu audzētājiem pārliekais mitrums dižas raizes nesagādā un vispār skats nākotnē ir cerīgs.

Ābolu ražas laiks turpinās, kas nozīmē, ka lielveikalos mazākā mērā, bet lielākos un mazākos tirgos vai pašās saimniecībās var tikt pie svaigiem Latvijas āboliem.

Mūsdienās sportiski sasniegumi nav iespējami bez inženieru radītiem risinājumiem, sākot ar biomehāniku, beidzot ar tehnoloģiskiem rīkiem, kas ļauj uzlabot gan sportiska fizisko sniegumu, gan inventāru. Ar to nodarbojas inženieri Rīgas Tehniskajā universitāte (RTU). Kā tas notiek un kā sports un zinātne sadarbojas?Raidījumā iepazīstam viņu atklājumus un skaidrojam, kas ir triboloģija.

Stāsta Jānis Lungevičs, RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Mašīnbūves, aerokosmisko tehnoloģiju un transporta institūta vadošais pētnieks, un Andrejs Pupurs, RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks.

Kādu funkciju diafragma veic mūsu organismā?

Sportā elpošanai ir īpaši svarīga loma un te talkā nāk kāds muskulis, bez kura elpot nebūtu iespējams – diafragma. Kas tā īsti ir un kādu funkciju veic mūsu organismā?

Pat ja mums nav plašu zināšanu par diafragmu, dzirdējuši par to būs daudzi, sākot jau ar skolas bērniem, kuriem dziedāšanas stundās vai korī skolotāja aicinājusi sajust iedomātu peldriņķi vai kupolu zem ribām. Diafragma ir ne tikai darba instruments dziedātājiem. Tā ļauj dzīvot mums katram. Par šo īpašo muskuli plašāk stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla.

Grūti iztēloties tos laikus, kad ziņas "atceļoja ar kājām" – tās atnesa pastnieks, kaimiņš vai tirgus pārdevēja. Tad šos jaunumus varējām lēnām pārspriest un apcerēt. Mūsdienās dzīvojām tik intensīvas un nepārtrauktas saziņas laikmetā, ka, esot atslēgtiem no sakariem, daudziem rodas trauksme, bet lielais informācijas apjoms rada nogurumu. Kāpēc? Kā tehnoloģiju attīstība radījusi cilvēcei tā saucamo "fomo" – bailes kaut ko palaist garām?

Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče, domnīcas "Atlantic Council" Digitālās izpētes laboratorijas "DFRLab" dezinformācijas pētniece Nika Aleksejeva un LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Priedols.

Mazs piemīlīgs putniņš ar visai kompaktu ķermeni, bet garu astīti. Tieši tās dēļ arī ticis pie sava vārda – garastīte. Par talantīgo ligzdu būvētāju garastīti stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs.

"Tieši tā arī garastīti izskatās – kā mazs putniņš ar ļoti, ļoti, pat varētu teikt neproporcionāli garu asti," stāsta Oskars Keišs. "Garastītes visbiežāk ir redzamas rudenī un ziemā, kad tās bariņos klejo dažādos virzienos. Tas ir saistīts ar to, ka gados, kad viņām ir labvēlīgi apstākļi, garastītes savairojas lielā skaitā un ceļo dienvidu – dienvidrietumu virzienā, meklēdamqs barību. Tādā kārtā no Latvijas viņas sasniedz Poliju un Vāciju. Tas ir zināms pēc gredzenošanas rezultātiem."

Garastītes ir izteikts bara putniņš. Tas nozīmē, ja vienu bara īpatni noķer, tad pārējās nelido prom, bet pulcējas ap šo noķerto īpatni. Tādēļ ornitologi var noķert visu bariņu un apgredzenot putniņus.

"Garasta būvē apaļu ligzdu un to būvēja no ķērpjiem, tādēļ tā tik ļoti saplūst ar apkārtējo stumbru, ka ir grūti pamanāma. Garstītei nav savas dziesmas, bet kaut kas dziesmai līdzīgs kā saucieni ir dzirdami, kad abi putni būvē ligzdu un pārojas," turpina Oskars Keišs.

Garastītes populācija nav apdraudēta.

Keramikas izpēte arheoloģijā, lauksaimniecības augšņu izpēte klimata pārmaiņu kontekstā, kompozītmateriālu un biopolimēru izpēte ķīmijā – šādas Latvijas jauno zinātnieču pārstāvētās jomas plūkušas laurus ikgadējā “Baltijas stipendija sievietēm zinātnē” konkursā. Raidījumā tiekamies ar zinātniecēm.

Par saviem pētījumie stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece Arta Bārdule, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētniece Vanda Haferberga un Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Aļisa Ponkratenkova.

--

Pirms tam viesojamies Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, kur top iekārta ātrai DNS analīzei un rīks asins recēšanas novērtēšanai.

Ātri, ērti un precīzi, tā pāris vārdos varētu raksturot ierīces, kas šobrīd top  LU Cietvielu Fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijā. Tur tuvāk iepazīstam divas no tām – vienu, kas palīdz noteikt mūsu ģenētiskās uzbūves  konkrētus datus, un otru, kas tā teikt, ziņo, cik ātri vai lēni sarec asinis.

LU CFI Mikro un nanoierīču laboratorijas pētniece Māra Šmite demonstrē iekārtu, kas nedaudz atgādina metronomu, tik bez ritma svārsta – uz plastmasas statīva ir skala, kurā tad  pēc asins rezultātu nolasīšanas parādās to recēšanas rezultāts. Ja tās ir skalā pa vidu, asins rec normāli, skalas augšdaļā – tas nozīmē, tās ir pārāk šķidras, bet apakšdaļā – biezas. 

Šajā pašā laboratorijā  strādā Gunita Kojāne, kura savukārt darbojas pie  universāla DNS ekstrakcijas moduļa izveides. Te runa ir par kompaktu platformu mūsu ģenētiskā materiāla  iegūšanai. Tie ir telpiski izprintēti rombveida režģi, kuru uzdevums ir sijāt cauri vajadzīgo analīžu materiālu.

--

Bet Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs stāsta par talantīgo ligzdu būvētāju garastīti.

Rudens ir laiks, kad no mums atvadās gājputni un ziemas miegam lēnām pošas dažādi savvaļas dzīvnieki, taču tas ir arī laiks, kad mūsu pagrabus apdzīvot sāk ne tikai rudens raža un ievārījumu burkas, bet šādi tādi dzīvnieki. Neapzināti sniedzam viņiem dažādas ērtības – gan pārtiku, gan ziemošanai piemērotu temperatūru, gan drošu patvērumu. Kāpēc mājas neapkurinātie stūri ir izcila ziemošanas vieta kā zīdītājiem, tā bezmugurkaulniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange, sikspārņu eksperts, Latvijas Universitates docents, biologs Viesturs Vintulis un Latvijas Entomoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja, LU Bioloģijas institūta pētniece, bioloģijas doktore Inese Cera.