Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert?

"Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks."

--

Zinātnes ziņas par nozīmīgu atradumu Aizputē - atrasts matainā mamuta kaula fragments

Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā.

Padomju un nacistiskajam režīmam ir daudz kopīga - tie abi radījuši neskaitāmus noziegumus pret cilvēkiem, valstu kultūru un autonomiju. Vai varam teikt, ka totalitāri režīmi darbojās pēc līdzīga principa un mācījušies viens no otra? Kur ar šodienas acīm raugoties redzam kopīgo, kāpēc šajos laikos ir svarīgi atkārtot šīs tumšās 20. gadsimta vēstures lappuses un un kādas sekas uz Latvijas sabiedrību atstāja nacistiskais un padomju režīms? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un vēsturnieks Aivars Stranga.

Holokausta liecinieka monogrāfija. Sarun ar Marģeru Vestermani. 1. daļa

Holokausta liecinieks, vēsturnieks Marģers Vestermanis 2025. gadā ne tikai atzīmējis savu simto jubileju, bet arī laidis klajā monogrāfiju “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945””. Kā autors ar šī laika acīm raugās uz tā laika notikumiem un par ko stāsta grāmata?

“Cilvēcība tomēr nebija mirusi” - tā saucas grāmata, ko ilga darba rezultātā radījis un šogad savā 100. jubilejā rokās turējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un joprojām šī muzeja kurators Marģers Vestermanis. Viņš pats, kaut izgājis cauri smagai un sāpīgai pieredzei holokaustā, ir gatavs ar šiem stāstiem dalīties.

Nacistu okupācijas laikā viņš ieslodzīts Rīgas geto, vēlāk atradies gan Mežaparka, gan Dundagas koncentrācijas nometnē, tad izbēdzis un pievienojies partizāniem, bet savu ģimeni zaudējis Rumbulas masu slaktiņos 1941. gada 8. decembrī. 

Ar Marģeru Vestermani tiekamies, lai pārlapotu grāmatu, kurā būtiska vieta atvēlēta ebreju glabējiem. Vienlaikus grāmatā fiksēti vēstures fakti, citāti no publiski paustiem pazemojumiem pret ebrejiem un atmiņas.  

Grāmatā Vestermanis aicina lasītājus atgriezties 1938. gada vasarā. Hitlers tajā brīdī jau ir okupējis Austriju, un tas ir viņa lielo radiorunu laiks, kad, kāpinot balsi līdz histēriskai kliegšanai, Hitlers paziņo, ka viņa pēdējā prasība ir vāciski runājošā Sudetija Čehoslovākijā. Nākamajā gadā nacistiskā Vācija ieved karaspēku visā Čehoslovākijā un pēc tam arī Polijā. Lielvalstis, kā Lielbritānija un Francija, publicēja garantijas, ka Polijas uzbrukuma gadījumā tās ies palīgā. Bet nekas nenotika.

--

Bet par sev nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Andris Levāns.

"Grāmata, kuru es es izvēlējos, ir ļoti vienkārša un mazlietiņ neparasti šim laikam. Kā par daudzām lietām šajā laikā, par mīlas dzeju cilvēki nerunā vai runā reti. Grāmata ir vācu valodā, un tās nosaukums ir "Deutsche Liebeslieder" (Vācu mīlas dziesmas). Tā ir neliela grāmatiņa, kas izdota 1909. gadā. Dzejas izlase, kur ir apkopoti sacerējumi par mīlestību pantmērā no 12. līdz 20. gadsimtam," atklāj Andris Levāns.

Pievēršamies vulkāniem, ziemeļvalstu ģeoloģijai un tam, kā šī mežonīgā un skarbā daba jaušama ziemeļu tautu neparastajā folkloras mantojumā. Milži, rūķi, un troļļi kalnos, alās un pazemē; vulkāns Hekla kā vārti uz elli - nostāsti un teikas par dieviem un mītiskām būtnēm, kas mīt līdzās cilvēkiem ziemeļu tautu neparastajā dabā,- tie caurvijuši gan skandināvu fokloru senatnē, gan pat mūsdienu populāro kultūru. Vai kalnu troļļi savulaik kalpojuši kā skaidrojums neparastajām skaņām klinšu alās? Vai vulkānisku izvirdumi likuši islandiešiem domāt par dieviem un dēmoniem, kas ir līdzās, un kāpēc vēl pagājušajā gadsimtā Islandē varēja sastapt ļaudis, kas ticēja elfiem? Kā daba iedvesmojusi ziemeļu tautu fokloru un kur redzam tās neparastos piemērus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija.

Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem.

Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk?

Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi.

Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu.

Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko.

Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem.

Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi.

Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā.

Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās.

Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta?

Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa.

Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Raidījumā pievēršamies antīkās pasaules mantojumam. Tik tāla un mītiska, mūs šķir tūkstoši gadu - tā var domāt par sengrieķu kultūras mantojumu. Vai šodienas lasītājam sengrieķu lugas un eposi vēl ir saistoši? Kas ir kopīgie pieturas punkti šodienas un tā laika cilvēka dzīvē un sabiedrībā un vai šodien, lasot tik senus tekstus varam ar aizrautību tos saistīt ar sev aktuālām lietām. Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Ilona Gorņeva un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Helēnistikas centra idejas iniciatore Ilze Rūmniece.

--

Novembrī un decembrī norit pasākumu cikls “Antīkā literatūra mums. Ὁ βίος βραχύς, ἡ δὲ τέχνη μακρή / Ars longa, vita brevis / Dzīve īsa, bet māksla ilglaicīga”, ko īstenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes Eiropas valodu nodaļas klasiskie filologi. Jau aizvadīts simpozijs “Māksla un mākslinieciskais sengrieķu tekstos” Mākslas muzejā Rīgas birža.

Zinātnes ziņas

ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā pētnieku jaunākais veikums liecina - jūras bruņurupuču mazuļi izmanto savu spēju sajust Zemes magnētisko lauku, lai uzreiz pēc izšķilšanās noteiktu savu atrašanās vietu garajos migrācijas maršrutos okeānā. Pētnieku atklājumi publicēti žurnālā “Eksperimentālā bioloģija”, un tas ir vēl viens interesants pavērsiens sarunai par dzīvnieku maņām un spēju orientēties telpā. 

Zinātniekiem ir skaidrs, ka pastāv divi veidi uztvert magnētiskos laukus. Viena iespēja paredz gaismas jutīgas molekulas, kas reaģē uz magnētiskajiem apstākļiem un varētu ļaut dzīvniekam redzēt magnētiskos modeļus. Otra iespēja ietver mazus magnetīta kristālus ķermenī, kas mainās, reaģējot uz magnētiskajiem spēkiem, un ļautu dzīvniekam sajust lauku. 

Pētnieku agrāks darbs jau uzrādījis, ka jūras bruņurupuču mazuļi var iemācīties sasaistīt noteiktu magnētisko lauku ar barības klātbūtni. Šādos gadījumos bruņurupuči reaģē ar t.s. deju - paceļ daļu ķermeņa virs ūdens, atver muti un kustina priekšējās pleznas. Tādējādi, barojot mazuļus, kamēr tie ievietoti noteiktā magnētiskajā laukā, pētnieki apmācījuši bruņurupučus reaģēt ar kustību ikreiz, kad tie vēlāk atkal sastaptu to pašu magnētisko signālu. 

Pētnieku komanda sapratusi, ka šī trenētā uzvedība varētu palīdzēt noteikt, kuru magnētisko maņu bruņurupuči izmanto. Viņi pakļāva mazuļus spēcīgam magnētiskajam impulsam, kas īslaicīgi traucēja bruņurupuču spējai sajust magnētiskos spēkus. Ja bruņurupuči pēc tam pārstātu dejot, tas norādītu, ka tie parasti izmanto uz pieskārienu balstītu magnētisko maņu. Un patiesi - pēc impulsa iedarbības mazuļi “dejoja” retāk.

Par šo pētījumu un dzīvnieku spēju uztvert Zemes magnētisko lauku stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs.

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte.

Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides?

"Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē."

"Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska.

"Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem.

Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes."

Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli?

Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā.

Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane." 

Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve

Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.  

--

Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem". 

Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.

Nereti runājam par izzūdošām sugām un izskatās, ka tuvākajā nākotnē tādu būs aizvien vairāk. Kā varam nosargāt tos dārgumus, kas vēl palikuši dabā vai nebrīvē, un kā varam tos pavairot, lai atgūtu reiz piedzīvoto sugu daudzveidību? Vai tas maz ir iespējams: vai šīs sugas spēj iedzīvoties dabiskos apstākļos, vai tās pārsvarā paliks kā īpaši retumi kontrolētos apstākļos? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Nacionālā Botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadošā pētniece Dace Kļaviņa.

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt.

Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet.

Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā.

Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā?

Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns.

"Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads."

"Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa.

Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi.

"Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns.

Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri. 

"Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns.

Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm. 

"Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns.

Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā.

Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze. 

Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā?

Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes.

Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse.

Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse.

Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.