Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants.
Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā
Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska.
Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos.