Novembris Latvijā šķiet ir tumšākais mēnesis. Lai arī decembrī dienas ir vēl īsākas, tomēr gaišumu mēdz dot sniegs. Un novembris ir arī miglas mēnesis. Kāpēc rudeņos biežāk ir miglains, to skaidro Toms Bricis.

Rudens migla jau izsenis daudz pieminētas arī folklorā. Parasti oktobrī, novembrī, kad ir veļu laiks, tas bieži tiek aprakstīts un ilustrēts ar tumsu un miglas vāliem. Un tam ir savs racionāls skaidrojums, kāpēc tieši rudeņi ir tie miglainākie.

Jāsāk droši vien ar definīciju, kas ir migla. Vārdnīcā teikts – sīku ūdens pilienu vai ledus kristāliņu sabiezinājums atmosfēras zemākajos slāņos.

Te gribētu nodalīt divas lietas. Tātad migla ir sīki ūdens pilieniņi. Kad katlā vai tējkannā vārās ūdens, arī paceļas migla, lai arī mēs bieži sakām tvaiks vai garaiņi. Kad vārās tējkanna, garaiņos, protams, ir arī tvaiks. Tajā brīdī, kad mēs tos ieraugām, tas jau ir kondensējies sīkos pilieniņos.

Apstākļi, kādos migla veidojas dabā, ir dažādi. Tomēr visam pamatā ir viena gaisa kā gāzu maisījuma īpašība, kuru, ja patur prātā, jebkuru miglu izskaidrot un saprast nav sarežģīti.

Gaiss dabā vienmēr satur kādu daudzumu ūdens tvaika jeb neredzamu ūdeni gāzes formā. Jo gaiss ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tas sevī var saturēt. Jo gaiss ir vēsāks, jo šīs spēja mazinās. Ja ir silts un mitrs gaiss, kurā nav miglas, atdziest, tad vienā brīdī tiek sasniegts limits jeb gaisa piesātinājums ar tvaiku ir tik liels, ka vairs nevar. Tad relatīvais gaisa mitrums ir 100 % un ūdens no gaisa sāk izdalīties sīkos pilienos – no gāzveida, pāriet šķidrā. Un vasaras vakari tam ir spilgts piemērs dabā. Dienā sasilušais gaiss atdziest. Vēsais gaiss ir smagāks par silto, tādēļ vēsākais saplūst ieplakās, piemēram, kādā pļavas ieplakā, kuru visātrāk sāk veidoties miglas vāli. 

Ar ūdenstilpēm līdzīgi. Kad ūdens ir krietni siltāks par gaisu, tad no ūdens paceļas ne tikai neredzams tvaiks, bet pats gaiss saskarē ar siltāku ūdeni sasilts. Siltais gaiss sāk celties augšup un ļoti ātri atdziest līdz punktam, kurā vairs nespēj tvaiku saturēt. Realitātē dabā tas ir uzreiz, burtiski dažus milimetrus no ūdens virsmas. Tad dīķi, upes un ezeri vēsos vasaras vai rudens rītos kūp.

Šie ir lokāli miglas veidošanās apstākļi. Bet ir rudens un ziemas miglas, tāds kārtīgs veļu laiks, kad migla ir it visur. Meteoroloģijā to sauc par advekcijas miglu. Advekcija vienkāršā vārdā ir pārvietošanās. Tā ir migla, kas ir kaut kādu iemeslu dēļ atnesta pie mums vai to izveidojušas gaisa masas, kas atnākušas no relatīvas tālienes. Šīs gaisa masas ir lielas, tādēļ migla ir visaptveroša.

Bet mehānisms ir līdzīgs, globāli raugoties, rudenī visā ziemeļu puslodē gaiss atdziest, tātad notiek tas pats, kas vasaras vakarā lokāli. Rudenī visā ziemeļu puslodē ir arvien vairāk apvidu, kur gaiss vairs nevar saturēt visu to ūdens tvaiku, ko varēja vasara. Piepalīdz arī jūras un okeāni, kas pa vasaru sasiluši un rudenī atdziest lēnāk, nekā gaiss, turpinot dot siltu un mitru gaisu, kas aizplūstot tālāk un atdziestot, pārvēršas miglas masās.

Ziemās vēl ir tāds advekcijas miglas veids, kas veidojas tikai tad, ja ir sniega klāti lauki. Kad pēc krietnāka sala perioda ir arī bieza sniega kārta, ierodas atkusnis, tā parast ir mitra gaisa masa no Atlantijas okeāna, kas virs sniegotajiem reģioniem atdziest un atkal gaiss nespējot saturēt visu mitrumu, to izkrata ārā biezā miglā. Ja sniega nav, tad šāda migla veidojas retāk vai vismaz nav tik bieza un plaša.