Grāmatu stāsti

Rakstniece, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste, reklāmas tekstu un ideju autore Džeina Šteinberga latviešu lasītājiem pazīstama ar savu debijas romānu "Lasītāja", bet pirmais publicētais īsstāsts "Zilie jūras vērši" tapis pirms desmit gadiem. 

Romāns "Lasītāja" ir fantāzija par brīdi, kad tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka sāk nomākt cilvēcīgumu, turklāt romāna tekstā meistarīgi ievīti mūsdienās arvien aktuālāki jautājumi. Vai ir svarīgi zināt, no kurienes tu nāc un kādas ir tavas saknes? Nedaudz biedējošais darbs piesaistīja jaunos lasītājus un tos, kuriem nav sveša fantāzija un fantastika.

Tikām Džeinas jaunākā grāmata "Zvaigžņu bērns", kas domāta gan lielajiem, gan mazajiem, liek noticēt brīnumiem un citai pasaulei...

Gadumijas priekšvakarā sarunu ar rakstnieci Džeinu Šteinbergu, literatūrkritiķi, literatūrzinātnieci, redaktori un izdevniecības "Zvaigzne ABC" pārstāvi Bārbalu Simsoni un arī lasītāju Mārtiņu piedāvā Liega Piešiņa.

2025. gads bijis nemierīgs gan Latvijā, gan pasaulē, un, meklējot kādu mierinājumu vai vismaz padomu, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Grāmatu stāsti" tēmas izvēle ir retrospektīva: ko šajā gadā lasījuši vēsturnieki, un kā šis gads, kā arī 21. gadsimta pirmais ceturksnis, varētu tikt ierakstīts vēsturē?

Par to caur literatūras, grāmatu un lasīšanas perspektīvu spriež personības, kuras ikdienā dažādās formās strādā ar vēsturi: vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors Gustavs Strenga un literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

Henriks Eliass Zēgners: Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt 2025. gada beigas?

Raimonds Briedis: Ar ļoti mierīgām sajūtām. Tās būs vienas no gada beigām, kuras būs – to mēs zinām skaidri.

Ineta Lipša: Raimonds ļoti labi pateica! Es gan teiktu, ka zem tā miera jau ir arī kāds nemiers – par to, kas notiek ārpus Latvijas robežām.

Gustavs Strenga: Es laikam sagaidu ar nemieru – manī Ziemassvētku miers nav iestājies; ir sajūta, ka esam Lielā Nezināmā priekšā. 

Grāmata, kuru lasot, var pabraukt garām savai pieturai

Pirms raidījuma ieraksta lūdzu jums padomāt gan par to, kas ir svarīgākais vai interesantākais, kas šogad izlasīts, gan par to, kā jūsu izlasītais rezonē ar šībrīža realitāti. Pēc mana lūguma katrs no jums studijā ieradies ar grāmatu kaudzīti. Varbūt sāksim ar tevi, Raimond? 

Raimonds Briedis: To, ko šogad esmu lasījis, var sadalīt trijās kategorijās: grāmatas, kuras esmu lasījis ar prieku; grāmatas, kuras esmu lasījis aiz intereses, un grāmatas, kuras esmu lasījis noteiktā situācijā. Plus vēl ceturtā kategorija – grāmatas, kuras esmu pašķirstījis grāmatnīcās.

Tās, kuras visvairāk vēlos lasīt, ir grāmatas, ko lasu ar prieku. Un šajā gadā man tādas bijušas trīs. Viena no grāmatām – Zeiboltu Jēkaba romāns "Liktenis", ko sensenos laikos jau biju lasījis, un šogad tā atkal pagadījās pa ceļam. To lasīju vasarā, sēdēdams dārzā, un man ārkārtīgi lielu prieku sagādāja romāna detaļas. Romāna sižets ir diezgan sentimentāls, un man vienmēr, lasot 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lielos romānus, ir žēl, ka to autori ir pārāk daudz aizrāvušies ar izdomātu literatūru – respektīvi, rakstījuši pēc kādiem zināmiem noteikumiem, kurus konkrētais laiks, iespējams, izvirzījis. Tajā pašā laikā viņi reizēm ir saglabājuši detaļas, kuras rāda 19. gadsimta dzīvi, attiecības starp cilvēkiem, kas parāda laiku, kurš mums it kā ir pazīstams, un tai pašā laikā – arī nepazīstams.

Otra grāmata pie manis nonāca pilnīgi nejauši: tā ir Haruki Murakami grāmata "Nogalēt Komandoru", kurā mani pārsteidza fantāzija un tas, cik skaisti var savienot ārkārtīgi mierīgu pasaules izjūtu un iegūt to mieru, par kura trūkumu nupat Gustavs sacīja, pieredzēt dažādus brīnumus un sasaistīt to visu ar fantāziju. Vienlaikus tā ir it kā dzīva, un vienlaikus – arī izdoma. Izdoma, kas šajā realitātē ļauj ieraudzīt fantastisko, ārkārtīgi skaisto, bet, no otras puses, ieraudzīt arī to, ko var izdarīt realitāte. Pēc tam lasīju vēl arī citus Haruki Murakami darbus, bet man vairs nešķita, ka tie ir tik skaisti. Bet šī grāmata kaut kā iekrita manā lasāmo grāmatu sarakstā, jo man šķiet, ka bieži vien literatūra pie mums nonāk nejauši. Ir grāmatas, kuras mēs tiešām lasām ar interesi, bet reizēm tās mums tiek piedāvātas – tu tās no kaut kurienes izvelc, kaut kur pacel. Reizēm saku saviem studentiem: aizejiet mājās, izvelciet no [grāmatplaukta] otrās rindas trešo grāmatu un izlasiet – varbūt tieši tā jums šajā brīdī tādā veidā tiek piedāvāta.

Un trešā grāmata, ko lasīju ar prieku, bija maza, dīvaina grāmatiņa – tas bija eksperiments, ko aizsāka žurnāls "Strāva". Un tieši "Strāvas" grāmata bija tā, kuras dēļ pirmo aizbraucu garām savai vilciena stacijai, kas man pēc tam pieprasīja ceļot caur Cēsīm, un pēc tam vēl deviņus kilometrus iet atpakaļ kājām. Bet to es "Strāvai" piedodu, jo tas bija pirmo reizi mūžā. (Smejas.) Tā ir grāmata "Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023-2025" – sieviešu autobiogrāfijas dzejā, kuras, no vienas puses, atbilst tām tendencēm, kuras ir literatūrā, bet no otras puses – uzzināju diezgan daudz patīkama un diezgan daudz nepatīkama. Šeit sasaucas kas dziļi nopietns un arī sapratne par to, kas ir literatūra. 

Jā, šo mazo grāmatiņu "Atbildes" šogad dažādos raidījumos minējuši vairāki viesi. Bet tev līdzi ir vēl viena grāmata.

Raimonds Briedis: Tā ir grāmata, kura mani pārsteigusi: Ģirta Koknēviča grāmata "Puškina ielas buru skola", kura, manuprāt, parāda interesantu tendenci – jo šobrīd vēsturē sāk stingt deviņdesmitie gadi. Tā ir skaidra zīme: brīdī, kad sāk rakstīt bērnības stāstus, literatūrā kaut kas mainās: ienāk jauna paaudze, kas tiecas aprakstīt kaut ko, kas visu laiku ir pastāvējis dzīvos stāstos. Šogad bija vēl vairākas grāmatas, kuras uzrādīja to, kā 90. gadu bērnība sāk sastingt stāstos. 90. gadi man pašam šķiet vēl pietiekoši dzīvi, bet, kā rāda studentu auditorija, ir jau diezgan sena vēsture.

Vardarbības robežas

Ineta, kādi tev šogad bijuši lasīšanas piedzīvojumi?

Ineta Lipša: Ja dalām pēc tēmām, visi teksti, ko šogad esmu lasījusi, pārsvarā saistās ar vardarbību – gan politiskajā ziņā, gan ģimenē. Teksti ir dažādi: ir gan grāmatas, gan raksti – vai nu digitālajā presē, vai izdotajā presē, un trešā kategorija ir nepublicētie teksti. Viens no nepublicētajiem tekstiem – dienasgrāmatu manuskripti vai arī, piemēram, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas Vidzemes provinces Rīgas apgabaltiesas krimināllietas, kas mani interesēja šo tēmu sakarā.

Runājot par tekstiem, kas saistīti ar politisko vardarbību un vardarbību ģimenē, es kā vēsturniece varētu sākt ar Edgara Ceskes rakstu žurnāla "Latvijas Arhīvi" jaunākajā numurā. Tās ir zinātniski komentētas vēstules, kas attiecas uz pēdējiem gadiem Kurzemes-Zemgales hercogistes  dzīvē, un to autors ir Joahims Frīdrihs Šulcs – rakstnieks, kurš 1789. gadā savām acīm Parīzē redzēja Lielo franču revolūciju ar visiem notikumiem, kas tur bija. Par to viņš uzrakstīja  grāmatu, kas Eiropā tika ārkārtīgi pirkta. Viņš bija viens no populārākajiem rakstniekiem. Raksta nosaukums ir "Viņu augstu vērtēja Frīdrihs Šillers, [Šulcs saņēma lielākus honorārus nekā Frīdrihs Šillers, kuru mēs it kā labāk pazīstam, vismaz esam dzirdējuši, un] viņš cerēja valdīt pār nelielu hercogisti [domāta Kurzemes - Zemgales], bet dzīvi beidza prāta aptumsumā. Joahims Frīdrihs Šulcs un viņa vēstules no Varšavas 1791.1792. gads". Edgars Ceske tās tulkojis kopā ar publikācijas līdzautori Astru Šmiti no franču valodas un no vācu valodas.

Šulcs bija Kurzemes-Zemgales hercogistes diplomātiskais pārstāvis Polijas-Lietuvas kopvalstī. Seimā viņš mēģināja "izsist", mūsdienu valodā runājot, Kurzemes namniekiem tādas pašas tiesības kā muižniekiem, bruņniecībai. Tā kā Polijas-Lietuvas kopvalstij jau ir konstitūcija, tā uztur šos vienlīdzības ideālus, tāpēc viņam tur īsti neveicas. Tas, ko prasa Polija – lai Kurzemes hercogiste piekristu inkorporācijai Polijas-Lietuvas kopvalstī, un šie teksti ir par to, kā viņš mēģina panākt [savu mērķi] un kā tad tiek izvirzīta šī ideja par inkorporāciju un tā tālāk. Tas ir ārkārtīgi fascinējoši! Un vispār tā vēstuļu valoda – tā ir ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela. Patiesībā jau mums ir diezgan maz iespēju tikt pie šādiem, piemēram, 18. gadsimtā radītiem tekstiem.

Pārlecot uz 20. gadsimtu, man šogad bija iespēja lasīt Aivara Strangas lielo grāmatu, kas veltīta diviem gadiem Latvijas vēsturē – 1939. un 1940. gadam: "Latvija. Liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija". Pirmkārt jau man patīk, ka šeit lieliski izpaužas profesora emocijas. Viņš arī citos savos tekstos, sākot jau ar pirmajām monogrāfijām, ļauj runāt savām emocijām, bet mazliet netiešākā veidā, bet šeit tu nevari neredzēt vēsturnieka emocijas un viņa vērtējumu par lēmumiem, kas tika pieņemti, un arī tādu kā piekāpību, lielāku izpratni tālaika politisko personību iespējās. Reālāku [situācijas] novērtējumu. Un tad, protams, solis uz padomju okupāciju.

Nākamās publikācijas ir atkal viens zinātnisks raksts: kolēģis Toms Zariņš žurnālā "Nationalities Papers" 2025. gadā publicējis rakstu "Vai jums nešķiet, ka mēs esam sasnieguši kaut kādu robežu? Par televīzijas pārraides valodu Padomju Latvijā no 1955. līdz 1971. gadam". Šis raksts man ļoti patika ar to, ka patiesībā pirmo reizi viņš parāda to, kā divkopienu sabiedrību Latvijā reāli sekmējusi televīzijas valodas politika.

Nākamais teksts, ko gribu pieminēt un kurā reāli dokumentētas izpausmes publiskajā un arī publiskajā kultūras telpā, ir manuskripts – Kaspara Aleksandra Irbes  dienasgrāmata, pie kuras šogad strādāju, zinātniski komentējot 20. gadsimta sešdesmitos gadus, kad šī tēma izpaužas ārkārtīgi spilgti. Kā viņš to apraksta – tas ir vienkārši neticami! Tik precīzi un arī riebumu izraisoši, ka tu pilnīgi uzreiz tā kā iekrīti šajā laikā un pēc tam gribas noskurināties, lai tiktu no tās sajūtas laukā... Irbes dienasgrāmatu sastādījis un komentējis Nils Treijs, tā ir grāmata ar nosaukumu "Dravnieku māju stāsti. Druvienas Drulles Debesnieki, Tocupi un Kučuri". Tur ir vairākas atmiņu publikācijas no šo māju  iemītniekiem, kas skar jau 18. gadsimta pašu sākumu, un ārkārtīgi daudz biogrāfiskas, lokālas un ģeogrāfiskas informācijas. Kaut kādu daļu no šīs grāmatas tu lasi kā tādu mantru: lasi atmiņu stāstus, kur ir gan zemnieku māju izpirkšana, gan dzimtu stāsti ar visu, ko šie cilvēki piedzīvojuši, un kā tas sasaucas ar to, ko esi jau lasījis. Piemēram, Druvienas apkaime saistīta ar Jāni Poruku, un mēs taču lieliski zinām viņa stāstu "Kauja pie Knipskas". Te aiziet nākamā tēma – par vardarbību ģimenē, un šai sakarā – īsais teksts digitālajā žurnālā "Satori", kas man šogad ļoti patika. Vienmēr ar milzīgu interesi lasu Lolitas Tomsones esejas. Savā esejā "Dullais Cibiņš nāves ēnā jeb kur pazuda zirgi?" viņa analizē "Kauju pie Knipskas" aktuālā politiskā konteksta sakarā – par to, ka Saeimas deputāti no latviešu literatūras stundām skolās gribētu izravēt raudulīgo latviešu literatūru. Viņa min arī Dauku un piemin epizodi, kad Dauka ir paņēmis laivu, kaut kur aizbraucis, un tad kaimiņš paņem žagaru bunti un noslāna to puiku… Lolita šo epizodi beidz ar tādu tekstu: "Nu, ko lai saka par tiem slānītājiem? Jūs esat cilvēki, kas gandrīz nosit bērnu, jūs esat nežēlīgi un sūdīgi cilvēki!" Un manai interesei par vardarbību ģimenē un vardarbība pret bērniem līdz ar to nav nekāda sakara ar novembra politiskajām manifestācijām un protestiem.

Lasīju arī jau manis pieminētās Rīgas apgabaltiesas krimināllietas tieši par bērnu spīdzināšanu – mana doma ir saprast, ko nozīmē bērnu pēršana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā: cik [plaša] un kāda tā bija tradīcija latviešu sabiedrībā. Spīdzināšanas lietas – nevis tiešā, bet netiešā informācija, kas parādās liecībās – gan liecinieku liecībās, gan apsūdzēto liecībās. Ir daudz tādu, kur apsūdzētie saka: es jau nepēru daudz – tikai tik, cik citas mātes to dara. Un ir teksti, no kuriem tu netieši mēģini secināt un sāc saprast, kā tad bija ar vardarbību pret bērniem: cik tā bija normalizēta un kur bija robeža. Viss sanāk saistībā.

Pēdējā grāmata, ko gribētu pieminēt, ir Aigas Bērziņas-Kites un manis nesen uzrakstītā grāmata "Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas" – tāda zinātniska publikācija. Izdevām visus protokolos minēto organizāciju – to bija apmēram 19 – šķirkļus par organizācijām, šķirkļus par visām personām-sievietēm, kas minētas šajos protokolos, un tās ir 199 biogrāfijas – tādi  biogrāfiskie šķirkļi, un dažos no tiem parādās vardarbība ģimenē.

Raimonds Briedis: Man ir viena piebilde. Pateicoties Lolitas Tomsones rakstam, lasīju savu lasāmo grāmatu otrajai klasei un atklāju, ka, manuprāt, deputātu lasāmviela ir otrās klases lasāmgrāmata, kurā ir gan Sudraba Edžus stāsts, gan citi stāsti, kuri ir saīsināti un pielīdzināti bērnu līmenim. Manuprāt, kopumā viņi [deputāti] nav lasījuši darbus, par kuriem viņi runā. Līdz ar to šeit tā morāle būtu – lasiet. Ja lasīsiet, tad izlasīsiet vairāk!

Ineta Lipša: Un es arī saprotu, ka tieši tu esi tas līdzbraucējs autobusā, kurš reiz lasījis "Kauju pie Knipskas". (Smejas.) 

Raimonds Briedis: Jā, un šis raksts mani pārliecināja, ka Cibiņš ir varonis!

No Bingenes Hildegardes līdz betona pilsētu šarmam

Gustav, man izskatās, ka tev ir mazliet vairāk daiļliteratūras. Stāsti, lūdzu, ko esi paņēmis!

Gustavs Strenga: Tā ir. Grāmatas, ko esmu atnesis uz studiju, varu sadalīt trijās nelielās kaudzītēs. Viena kaudzīte – grāmatas, kuras saistās ar kādu personīgu pieredzi un personīgām attiecībām ar to autoriem. Otra kaudzīte būtu grāmatas, kas saistās ar to, ko mācu Latvijas Kultūras akadēmijā. Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, kas saistās ar iekšējo kaislību.

Domājot par privātajām attiecībām, Ineta ļoti jauki izstāstīja par izlasītajām grāmatām, toskait par Lolitas Tomsones eseju, kurā klātesošs ir arī mūsu kolēģis Raimonds. Varu teikt – man ir līdzīgi, kaut kā tās personīgās attiecības caurvij to, ko esmu lasījis. Un viena grāmata, kas mani šogad ļoti ietekmēja, bija mana kolēģa Ivara Šteinberga dzejas krājums "Stāsti". Savulaik latviešu dzeju lasīju ļoti daudz, šobrīd to daru mazāk. Bet "Stāsti" ir grāmata, kas tiešām manī radīja līdzpārdzīvojumu un sajūtu, ka Ivars – lai gan viņš ir krietni jaunāks par mani – raksta par manas paaudzes pieredzi. Šī grāmata pie manis nonāca caur manas sievas rokām. Viņa to nopirka, izlasīja un teica: "Šis tev ir jāizlasa. Tas ir kaut kas labs!" Izlasīju un arī sapratu, ka tas ir kaut kas labs. Šo grāmatu uzdāvināju arī savam tēvam dzimšanas dienā, viņš izlasīja, un arī viņš teica, ka šī grāmata viņu ļoti ietekmējusi.

Otra personīgā stāsta grāmata ir Rvīna Vardes "Kur tu biji" Par pirmajiem stāstiem dzirdēju jau pirms pieciem gadiem, kad Ervīns to rakstīja, jo vienkārši mēs ar Ervīnu esam labi draugi. Droši vien to lasīju ar citām acīm nekā lielākā daļa lasītāju, jo daļu no stāstiem zināju Ervīna pārstāstā. Un, lai gan lasot ļoti daudz smējos, īstenībā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man bija ļoti skumji. Jo šis varonis, no vienas puses, dara kaut kādas smieklīgas un stulbas lietas, un arī citi cilvēki, kas parādās stāstos, dara smieklīgas un stulbas lietas, taču pēc grāmatas izlasīšanas man smiekli nenāca. Es ļoti pārdzīvoju dzīves bezcerību, tādu nenoteiktu virzību uz priekšu. Man bija žēl galvenā varoņa, lai gan biju ļoti labi pasmējies.

Un trešā grāmata, kas saistās ar personīgajām attiecībām, ir krievu izcelsmes kultūrvēsturnieka Aleksandra Etkinda grāmata "Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze", kura iznākusi jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet šogad tika iztulkota un izdota latviski. Es to izlasīju tādēļ, ka grāmatas atklāšanā man bija iespēja sarunāties ar pašu Aleksandru Etkindu: mums radās intelektuāla draudzība, un tas, kas man likās interesanti, lasot šo grāmatu – bija sajūta, ka beidzot tam impērismam, kurš šobrīd agresīvi mutuļo arī Ukrainā, ir plašs ietvars; ka mēs šīm impēriskajām tieksmēm beidzot redzam arī kultūras saknes. Izlasot šo grāmatu, noskaņojums, visticamāk, nebūs priecīgs, bet iespējams, ka cilvēki labāk sapratīs tos dažādos procesus, kas notikuši.

Pievēršoties grāmatām, kas vairāk saistās ar profesionālo interesi, teikšu godīgi: biju ļoti pārsteigts, ka izdevniecība "Neputns" izdevusi Bingenes Hildegardes – 12. gadsimta mūķenes un mistiķes – lugu "Tikumu ordenis", kuru tulkojis Mārtiņš Laizāns. Grāmatā ir skaistas Lindas Mences ilustrācijas. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti maza interese par laikmetu pirms 1900. gada. Noklausījos arī interviju ar Lindu Menci: skaidrs, ka tā bijusi viņas iniciatīva – Linda bija izlasījusi "Tikumu ordeni", kas ir neliela luga, kuru sarakstījusi Hildegarde, un luga domāta viņas māsām. Tā ir viduslaiku garā un pamāca cilvēkus, kas to skatās. Runa ir par tikumiem, kas nāk no Benedikta regulas. Patiesībā tā ir luga par katra mūka un mūķenes iekšējo dzīvi klosterī, par izaicinājumiem. Tur klātesošs ir gan velns, gan dažādi tikumi. Tā it kā nav aizraujoša lasāmviela, taču laba pieredze ieskatīties 12. gadsimta sievietes iekšējā garīgajā pasaulē, un šajā gadā, tieši rudens semestrī, kad Latvijas Kultūras akadēmijā pasniedzu kursu par reliģiskajām kultūrām viduslaikos, izmantoju tieši šo tekstu, lai studentus iepazīstinātu ar Bingenes Hildegardi. Un no astoņiem studentiem, kuri bija atnākuši uz lekciju, par Hildegardi bija dzirdējuši divi, turklāt tieši šīs grāmatas dēļ, kas mani iepriecināja.

Un tad vēl ir digitālā grāmata – vienīgā, kas ir svešvalodā: Adas Palmeres "Inventing the Renaissance", kas patiesībā nav akadēmiska grāmata, bet reizē tāda ir. Ada Palmere ir renesanses vēstures profesore, kura šajā grāmatā raksta par to, kā radīts mīts par renesansi, kas ir aktuāls arī mūsdienās – pamatā par 13., 14., 15. un 16. gadsimta Itāliju. Man ļoti patīk, ka autore saprotamā valodā plašai auditorijai stāsta par to, kā vēsturnieki strādā, un atklāj, kā radies kultūras augšupejas priekšstats, pamatā balstoties uz divām pilsētām – Florenci un Venēciju, vairāk gan uz Florenci, ignorējot visu pārējo, kas noticis apkārt. Un šī nu patiešām ir interesanta lasāmviela!

Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, ir par manu kaislību. Mani aizrauj esejas, īpaši – par pilsētām un arhitektūru. Britu arhitektūras kritiķis Ovens Heterlijs (Owen Hatherley) sarakstījis daudzas grāmatas par pilsētām. Viņa esejas tulkotas arī latviski un izdotas grāmatā "Baltijas atklātnes". Šī grāmata, atšķirībā no pārējām, nav izdota šogad, bet gan senāk, un to ir izdevusi "Orbīta". Šī grāmata caur padsmit esejām izstāsta paša Ovena pieredzes stāstus dažādās Baltijas jūras reģiona pilsētās. Viņš ir ļoti interesants autors! Šīs esejas ļauj lasītājam izjust pilsētu: saprast konkrētās pilsētas musturu un sajūtu, turklāt viņš raksta nevis tikai par skaistajām, jaukajām, vēsturiskajām pilsētām, bet arī par tādām, kas radītas 20. gadsimtā un kurās pamatā dominē betons; kuras it kā nešķiet skaistas, bet patiesībā viņš prot parādīt šo vietu burvību.

Diskusija pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV!

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā  viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas.

Pirms Liegas Piešiņas sarunas ar grāmatas autori Elīnu Apsīti, jāatgādina, ka 1982. gadā tikai retais zināja kas ir Jette Užāne jeb cimdu Jettiņa. 

"Kā maza meitene biju līdzdalīga, kā mēs tās saucēm, Jettes cimdu izrādēs. Pie Jettiņas brauca ekskursanti autobusiem un viņa tad rādīja savus cimdus. Tā parasti bija vasara un izrādes notika zem "Lejnieku" māju liepiņām.

Ikreiz caur vieglām sarunām, smiekliem un dziesmām, ievijās tā dziļā nopietnība, kas mani kā bērnu ļoti aizrāva. Tajā bija atbildes uz visas pasaules eksistenciālajiem jautājumiem. Tagad, kad pie Jettiņas vairs nevar aizbraukt, stāstus turpinu stāstīt es. Man ir ļoti svarīgi, lai tie turpinās," stāsta autore, Jettes Užānes radošās dzīves līdzgaitniece un mantojuma glabātāja, Elīna Apsīte.

Par grāmatas vizuālā veidola tapšanu viņa atklāj: "Ļoti ilgi meklēju veidu, kādā varētu cimdus grāmatā ietērpt. Tas tiešām bija ļoti sarežģīts un grūts ceļš, līdz satiku radošus, jaunus, labestīgus cilvēkus - dizaina kompāniju Overpriced,  ar kuriem kopā veidojām Jettes simtgades izstādi Cēsīs. Idejas, ar kādām viņi nāca, realizējot izstādes pamatdomu, ka ir nepieciešams parādīt gan Jetti, viņas dzīvi, viņas dzīves filozofiju un cimdus. Grāmata ir tieši tāda. Tajā ir gan Jettes filozofija, viņas dzīvesstāsts un viņas cimdu stāsti, arī viņas cimdi un to tehniskie zīmējumi. Kad šos jaunos cilvēkus satiku, biju pārliecināta, ka viņiem jābūt arī grāmatas dizaina veidotājiem. Un esmu ārkārtīgi pateicīga, ka viņi piekrita. Sadarbība bija lieliska, jo viņi jau bija izjutuši Jetti, veidojot izstādi, un viņi juta, kādā veidā ir jāveido arī dizains - ārpus robežām. Man patīk, ka tas ir ārpus robežām, jo arī Jette ir ārpus robežām."

Aizvadītajā nedēļā valdīja Prozas lasījumu noskaņojums. Tie svinēja savu trīsdesmito gadskārtu. Cik dažāda un bagāta ir latviešu rakstītā proza!

Vairākus vakarus bija iespējams dzirdēt arī Dženas Andersones rakstīto, bet apgādā "Zvaigzne ABC" notika arī viņas romāna "Demiurgs" atvēršanas svētki.

Liega Piešiņa, kura grāmatu izlasījusi vienā elpas vilcienā, ir pārliecināta, ka daudzi lasītāji novērtēs Dženas Andersones veikumu un aizdomāsies par izlasīto.

Klausāmies Liegas sarunu ar rakstnieci Dženu Andersoni, kurai šis otrais romāns, bet ir arī trīs stāstu krājumi!

Šonedēļ apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka un komiksu meistara Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, 1980)  grafisko romānu par Arvo Pertu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", kas vēsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista dzīvi no bērnības līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt.

Teksta, kuru tulkojusi Maima Grīnberga, nav daudz, bet tas ir būtisks, jo tieši visvairāk ar paša komponista izteikumiem atklāj to, kā dzima Perta unikālais stils tintinnabuli, un te liela nozīme tam, kā Sildre zīmē skaņas un skaņdarba dzimšanu. 

Runājam arī par pašas Maimas muzikālo pieredzi, kur Perts kopš 1990. gadu sākuma spēlē nozīmīgu lomu, un

mūsu sarunā dzirdams viens no atklāsmes brīžiem, kad 1992. gada aprīlī Maima Rīgas Pēterbaznīcā klausījās Perta "De profundis" Kaspara Putniņa vokālās grupas un Jura Kulakova koncertā. 

Apskatām Jōnasa Sildres personību un to, kā Maima, knapi padzirdējusi par grāmatas igauņu versijas klajā nākšanu 2018. gadā, jau gandrīz momentā klauvēja pie mākslinieka durvīm. Ceļš pie Latvijas lasītāja nebija straujš, taču Perta 90. jubilejas gada izskaņā šis šedevrs tomēr laimīgi nonācis pie mums, un par to vislielākā pateicība "Aminori".

Mazliet ārpus tēmas pieskaramies arī citam Maimas Grīnbergas svaigi iznākušam tulkojumam – ievērojamā igauņu rakstnieka Karla Ristikivi romānam "Dvēseļu nakts", kas sola spēcīgu literāru piedzīvojumu.

 

Orests Silabriedis: Sarunu sāksim ar žanru. Komikss par Arvo Pertu. Varbūt uzreiz jānodibina sevī kaut kāda attieksme, kā mums pret to izturēties?

Maima Grīnberga: Grafiskais romāns! Protams, to var nosaukt arī par komiksu. Redzēju, ka Alīse Nīgale spītīgi šo grāmatu sauc par komiksu. Bet acīmredzot grafiskais romāns izklausās nopietnāk. Iespējams arī, ka žanra lietpratēji izstāstītu, kāda ir atšķirība, jo esmu redzējusi, ka grāmatveikalu vietnēs ir šāds šķīrums – grafiskie romāni un komiksi. Iespējams, ka arguments ir garums – grafiskais romāns ir vienots stāstījums par vienu tēmu, tās nav tikai mazās komiksu strīpiņas.

Jā, tas vispār varētu būt arguments, jo opuss ir ļoti izvērsts. Man sākumā likās – nu, kas tad tur: ātri izskriešu cauri, un būšu gatavs sarunai. Bet nē – lasīšana paņēma ļoti daudz laika. Un bildes jau arī ir jāapskata.

Šajā gadījumā teksts patiesi nav svarīgākais, bet gan bildes. Teksts ir kā mugurkauls, bet bildes – miesa un emocijas. Viss ir bildēs.

Tas ir tavs viedoklis, vai arī tie ir ceļavārdi no Jōnasa?

Nē, tie nav viņa ceļavārdi – tas ir tas, kā es pati šo grāmatu redzu. Tekstam gan ir ļoti liela nozīme brīžos, kuros Jonass citē Pertu. Tur ir Perta dienasgrāmatu piezīmes, fragmenti no intervijām, un to ir diezgan daudz. Tekstam ir liela nozīme arī tur, kur ir Perta Dieva meklējumi. Bet, piemēram, tas, kā Jonass grafiskajā romānā ir parādījis, kā mūzika piemeklē klausītāju… Te minēti konkrēti trīs skaņdarbi: "Perpetuum mobile", "Credo" un "Tabula rasa": man tas liekas vienkārši brīnišķīgi, to vārdos nevarētu aprakstīt – iespaidu, ko šī mūzika atstāj uz cilvēkiem.

To pašu sacījis arī Perts – ka viņam ir, ko teikt, bet ar vārdiem to nav iespējams izsacīt. Mūzikā arī tas vēl meklējams, bet gan jau pasakāms. Kurš vispār atrada šo darbu? Ideja nāk no tevis?

Jōnass to ir tapinājis ārkārtīgi ilgā laikā. Viņš pats dzimis 1980. gadā, kaut kad 2000. gadu sākumā iepazinis Perta mūziku, noklausījies raidījumus par viņu, un sapratis, ka šajā personībā ir kas tāds, ka viņš vēlas izveidot komiksu vai grafisko romānu. Un tad Jōnass ļoti ilgus gadus sadarbībā ar Pertu [to arī darinājis]. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs ilgu gadu garumā! Kur šajā stāstā iesaistījos es? Drīz vien pēc grafiskā romāna iznākšanas – tas bija 2018. gads – klauvēju pie Jōnasa durvīm, proti, mesindžerī sazinājos ar viņu, bet pēc tam aizdrāzos pie viņa uz mājām pēc grāmatas eksemplāra, jo man bija sajūta – viss, rīt braucu uz Latviju, un tūlīt, tūlīt šī grāmata iznāks. Jo man vienkārši ir ilgas attiecības ar Perta mūziku, par ko vēlāk varam parunāt – kāpēc man bija tik svarīgi, lai noteikti šī grāmata iznāktu. Bet tad iestājās pauzīte. Romāns ir biezs, tajā ir daudz bilžu, tāpēc tas ir diezgan dārgs prieks. Divi mani uzticamie izdevēji ļoti ilgi svārstījās, domāja, pārlika plusus un  mīnusus, bet beigās atteicās. Pagājušogad piedāvāju izdevniecībai "Aminori", kas arī kādu brīdi domāja, bet beigās man par ārkārtīgi lielu prieku izdomāja. 

Tu pazini Jōnasu arī pirms šīs grāmatas iznākšanas?

Zināju viņa vārdu, bet faktiski jau iznāk, ka uzmācos svešam cilvēkam. Vēl nebiju turējusi rokā viņa grafisko romānu, kad ar viņu sazinājos, bet man bija tā sajūta – nekā cita taču Latvijā par Pertu nav: ne biezu rakstu krājumu, ne kas cits. Domāju – šis taču cilvēkiem patiks, Latvijā taču tik daudzi iet uz Perta koncertiem, nu, kā var nebūt intereses? Tas taču nav iespējams, ka nav intereses! Drusciņ aplauzos... Bet nu – skat, nepagāja ne septiņi gadi, un tagad esmu priecīga un laimīga.

Vairāk – ierakstā.

"Karlam Ristikivi (1912–1977) un "Dvēseļu naktij" (1953) ir ko teikt arī mūsu laikā. "Dvēseļu nakts" neapšaubāmi ir savdabīgs un spēcīgs, nepelnīti mazpazīstams darbs, kas iekļaujams Eiropas 20. gadsimta gara pasaulei būtiskā strāvojumā un kas arī tur izceļas ar savu rokrakstu." Tā raksta igauņu rakstnieks Reins Rauds, kura rakstītais daudzus mūs uzrunā.

Karls Ristikivi (Karl Ristikivi, 1912–1977) ir viens no visdižākajiem igauņu (arī igauņu trimdas) literatūras rakstniekiem – prozists, kritiķis, dzejnieks. "Dvēseļu naktī", kas aizsāk igauņu modernistiskā romāna vēsturi, protagonists – trimdinieks gan pēc dokumentiem, gan iekšējās izjūtas – Jaungada naktī klīst pa dīvainu atmiņu labirintnamu Stokholmā, līdz beidzot nonāk absurdā tiesā, kurā ir liecinieks un apsūdzētais septiņu nāves grēku prāvā. Pa vidu rakstnieks paspēj arī diskutēt ar romāna neapmierināto lasītāju.

Romānu, kuru klajā laidusi izdevniecība "Jānis Roze", latviskojusi Maima Grīnberga, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, visupirms pajautājot par iepazīšanos ar šo romānu "Dvēseļu nakts". Pārraides otrajā daļā – saruna ar literatūras pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi.

"Par šo grāmatu uzzināju, kad studēju Tartu, tātad 90. gadu sākumā, un tā bija viena no grāmatām, ko nabadzīgais students atļāvās nopirkt... Tas, man šķiet, ir 1991. gada izdevums, stāsta Maima Grīnberga. " (..) Tā ir grāmata, par kuru kopš tā laika, kad sāku tulkot, ik pa brīdim esmu domājusi – ka to noteikti vajadzētu iztulkot, bet nu – kā tas dzīvē reizēm gadās: plāni un iespējas nesakrīt, un tad arī piemirstas. Bet kaut kādā brīdī man Renāte (Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja un izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektore – red.) ieminējās, ka gaidāms nākamais konkurss ES programmā "Radošā Eiropa". Man uzreiz bija skaidrs – klāt ir īstais brīdis! Paldies Dievam, ka tā, jo "Radošā Eiropa" arī atbalstīja, un es ar milzīgu prieku beidzot iztulkoju šo romānu."

Vaicāta, kā skaidrojams tas, ka par grāmatu, kura uzrakstīta 1953. gadā, vēl aizvien pētniekiem ir interese un tie cenšas visdažādākajā veidā izpētīt šo darbu,

tulkotāja Maima Grīnberga atzīmē: "Tas ir šī darba dziļums, strukturālā sarežģītība, kas lasītājam patiesībā nekādi netraucē. Vienkārši šis darbs ir interesants. Tur ir tik ārkārtīgi daudz slāņu!"

Viņa arī atgādina Karla Ristikivi dzīves gājumu: "Viņš dzimis 1912. gadā, un pēc ārkārtīgi nabadzīgas, trūcīgas bērnības un patiesībā pilnīgas bezcerības tomēr ieguvis labu izglītību un paspējis sarakstīt ļoti reālistisku, savam laikam veltītu romānu triloģiju, par ko ieguva uzslavu no igauņu klasikas milža Tamsāres, kurš viņu nosaucis par savu mantinieku. Ristikivi paspēja sākt nākamo triloģiju par to, kā Igaunija zaudēja brīvību, taču šie divi romāni iznāca jau trimdā. Triloģiju viņš nepabeidza, jo saprata, ka par to, ko viņš būtu varējis rakstīt trešajā romānā, jau ir paspējuši sarakstīt ļoti daudzi citi trimdas autori. Un tad viņam radās vēlme pilnībā mainīt savu rakstības stilu! Ļoti daudzi rakstnieki aug, lasot grāmatas un rakstot par tām kritikas – tas ir veids, kā rakstnieks sevi pilnveido. Šī nodarbe viņu kaldināja: viņš sāka meklēt  citus izpausmes veidus,

un pēc vairāk nekā sešu vai septiņu gadu pauzes iznāca "Dvēseļu nakts", kas bija radikāli atšķirīgs romāns no visa, ko viņš pirms tam bija rakstījis.

Viņš gan bija paspējis publicēt pāris noveļu, kurās varēja saprast, ka viņa stils mainās. Pēc šī romāna atkal bija ilgāka pauze, pēc kuras Ristikivi rakstīja Eiropas vēsturei veltītus romānus, kuros uz vēsturisku notikumu fona risina lielas, būtiskas lietas, kas viņu interesē: labais, ļaunais, iekšā, ārā, kristietība tās dažādajās izpausmēs."

Kā šo romānu redz Inguna Daukste-Silasproģe, kura pārzina latviešu trimdas literatūru? "Mēs varam iepazīt tikai to igauņu trimdas literatūras daļu, kas ir tulkota. Kopumā ņemot, es teiktu, ka tajā nav nemaz tik daudz atšķirību no mūsu literatūras: mums ir līdzīgi motīvi, līdzīgas sajūtas; dominē bēgļu un trimdinieku izjūtas un sajūtas, ko nozīmē dzīve bez mājām vai ārpus savas dzimtās zemes.

Runājot par Karlu Ristikivi, jāteic, ka viņa romāns ir pārsteigums, bet tā ir arī novitāte un spilgts uzplaiksnījums gan igauņu literatūrā kopumā, gan arī viņa paša daiļradē, jo nav tā, ka tā būtu viņa ierastā rakstība. Viņš pārsteidz ar vēstījumu, ar situācijām;

ļoti daudz ievij bēgļu un trimdinieku izjūtas – tas ir cilvēks, kurš neatrod savu vietu. Simboliskas ir istabas, kurās viņš ieiet, kurām nav durvju un no kurām viņš netiek ārā. Arī grēksūdze un septiņi grēki, kuriem ir simboliska nozīme."

Vairāk – audioierakstā.

Izdevniecība "Strāva" klajā laidusi grāmatu "7 grādi pēc Celsija. Baltijas jauno autoru antoloģija", kas apkopo 18 Baltijas jauno autoru prozu un dzeju. Par to svētdienas rītā sarunājamies ar rakstnieku un vienu no šī projekta vadītājiem Lauri Bērziņu. 

Grāmatas iecere radās pēc tam, kad igauņu māksliniece Kristela Cimmera bija satikusies ar lietuviešu režisora asistentu Dominiku Matuļoni un abi sākuši spriest, cik grūti ir iepazīt citu valstu jaunos autorus vai uzzināt, kas notiek blakus valstu kultūrā. Komandai pievienojās Mia Marija Rohumā un Pauls Rauds, un 2024. gadā tika izlemts rīkot nedēļu garu ziemas skolu Igaunijā, kurā Baltijas jaunie autori varētu iepazīties, apmainīties pieredzēm un rakstīt tekstus.

Atšķirībā no citiem mēģinājumiem apkopot Baltijas autoru tekstus, projekta "7 grādi pēc Celsija" mērķis ir izveidot trīs grāmatas ar vienādu saturu visās trīs Baltijas valstu valodās. Šī gada maijā jau tika izdota igauņu versija, savukārt lietuviešu izdevums šobrīd gaida finansējumu.

Grāmatā apkopoti Evelīnas Andžānes, Helēnas Ādli, Simona Bernota, Laura Bērziņa, Patrīcijas Gudekaites, Emijas Grigorjevas, Dominika Matuļoņa, Susannas Metas, Gustava Nikopensiusa, Toma Petruļa, Deivida Preišegalaviča, Paula Rauda, Oresta Razuma, Mias Marijas Rohumā, Līvas Martas Rozes, Māras Ulmes, Lotes Vilmas un Kristelas Cimmeres teksti.

Tekstus no lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva, no igauņu – Rihards Ošenieks; atbalstu tulkošanā snieguši Dens Dimiņš un Ilze Tālberga. Projektu vadītāji – Lauris Bērziņš, Kristela Cimmere, Mia Marija Rohumā un Simons Bernots. Redaktors – Ivars Šteinbergs. Dizains – Mete Mari Kaljasa.

Sarunā ar Lauri Bērziņu ​– par jauno rakstnieku spēju integrēties Latvijas rakstnieku burbulī, par to, kāda situācija rakstniecības telpā sajūtama igauņiem, un kāda – lietuviešiem. Arī par balss došanu jaunajiem, par to, kā dzīvot pēc romāna uzrakstīšanas, par grūtībām izkāpt no burbuļa un kā nepalikt ciniskam.

Novembrī svinot gan Latvijas neatkarības svētkus, gan Latvijas Radio simtgadi, šī raidījuma fokusā ir prieks. Par to, kas Latvijas literatūrā pēdējā laikā iepriecinājis tieši no valodas viedokļa, stāsta dzejniece, redaktore, izdevēja Inese Zandere, tulkotāja Māra Poļakova, tulkotāja un korektore Jolanta Pētersone.

Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners, raidījuma producente – Baiba Nurža.

Rvīns Varde šovasar piepulcējies četrdesmitgadniekiem un mums zināms kā  latviešu publicists, putnu fotogrāfs, žurnāla "Rīgas laiks" interviju atšifrētājs un slejas "Vardes saraksts" autors. 2020. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" par dokumentālās īsprozas skiču krājumu "Kas te notiek". Šogad "Dienas grāmatā" iznākusi viņa grāmata "Kur tu biji". Daudzi viņu iemīļojuši kā Latvijas Televīzijas vides raidījuma "Zaļgalvis" vadītāju.

25. novembra vakarā viņš viesosies Salacgrīvas bibliotēkā, bet trešdienas rītā skan Liegas Piešiņas saruna "Kur tu biji"ar Rvīnu Vardi.

Rvīns Varde: Grāmata zināmā mērā ir par identitātes veidošanos, tāpēc varoņi nav pabeigti - viņiem tādiem jābūt. Viņi ir ceļveži un norādes. Naivums ir viena no skaistākajām lietām, kas var būt, katrā ziņā vērtīgāka par principu, ka dzīvē apmānīs jebkurš un nevienam nevar ticēt. To es uzskatu par postošu un turpinu būt naivs.

Liega Piešiņa: Kādas ir tavas attiecības ar pirmo personu? Tu nereti raksti kā “es”. Cik daudz jūties kā šis varonis?

Es uzaugu ar autobiogrāfijām un autobiogrāfiska tipa tekstiem, līdz ar to man šādi ir vieglāk, un man tas patīk - tas ļauj nogalināt distanci ar lasītāju, jo tas automātiski tiek uztverts kā personisks stāsts gan viņam, gan man.

Tas ir labais. Sliktais ir, ka viss tiek asociēts ar mani. Tagad es esmu tas varonis, es esmu visu to izdarījis, lai gan, protams, nē. Tā ir konfibulācija. Iespējams, nobriedīšu līdz citam veidam, bet pagaidām man tas liekas neizsmeļams placdarms, kurā var arvien vairāk un vairāk sevi atklāt un pēdiņās atklāt. Tas man liekas ļoti interesants process - tu vari sevi izveidot no jauna, un neviens no tevis par to nevar pieprasīt atbildību. Tu vari ar to rotaļāties, veidot jaunu sapņu pasauli un sevi lipināt. Man kā autoram tas liekas ļoti interesants process.

Kas rakstot tev palīdz būt atklātam? Nonākt pie tā, kas grāmatā rakstīts, es gribētu teikt, ka nav viegli.

Viens no pamatnosacījumiem ir atklātība.

Ja rakstu un lapas pusceļā aizmaldos un sāku lielīties, tēlot, izlikties, noķeru liekulību, es dzēšu ārā visu rindkopu. Tas ir pamatprincips, pie tā jāpaliek.

Kā paņēmiens tas ir ļoti efektīvs - atslēga uz sirdi, bet ne tikai tas. Man liekas, ka tas ir būtiski. Taisīt fasādi - tas ir kaut kas cits. Var mēģināt ar to rotaļāties, bet es ar to nenodarbojos. Es cenšos rakstīt ļoti atklāti - ne tādā nozīmē, ka pikanti. Mani interesē tas tonis, kurā var plūst naivums, un tas var plūst tikai atklātībā, tāpēc arī grāmata iesākas ar izteiktu naivumu. Pakāpeniski tas samazinās, jo notikumi vairs neatbilst naivumam, un tie to savā veidā nogalina. Otrs princips ir, ka rakstot es iztēlojos, ka rakstu, piemēram, “Rīgas Laikam”. Tas man automātiski iedod kvalitātes kritēriju.

Vai tev nav tāda sajūta, ka, izlasot šos stāstus, cilvēks var mainīt savu attieksmi pret naivumu, to, ka viņš saprot, ka vairs negrib tāds būt, vai ka tas viņu uzrunā?

Par laimi, man pār to nav teikšanas. Ja es gribētu panākt kādu vēlamo efektu, tas būtu, lai cilvēks justos drusku neērti. Tas nozīmē, ka tas ir viņa iekšējais darbs.

Šī ir grāmata par grāmatu vēsturi. Stāsts par dzīvesceļu, ko nogājis šis brīnišķīgais artefakts, kuru mēs, cilvēki, esam izgudrojuši, lai vārdi varētu pārvietoties telpā un laikā.

Šī ir grāmata, ko ieteiktu ne tikai vēstures un literatūras mīļotājiem, bet ikvienam, kam patīk atklāt kopsakarības un noslēpumus, un kam patīk ar vārdiem ceļot laikā un telpā.

Irene Valjeho (1979) ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece, kura piedāvā aizraujošu ceļojumu pasaules vēsturē caur rakstītā vārda maģiju grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās". Lai arī sākotnēji, ieraugot, ka grāmata ir par vēsturi, varētu šķist, ka tā būs kā skaitļu un faktu vācelīte 400 lappušu garumā, jau pirmajās lapaspusēs kļūst skaidrs, ka šis būs daudzdimensionāls un aizraujošs piedzīvojums cauri gadsimtiem, kas savieno pagātni ar tagadni.

Par šo neparasto izdevumu sarunājamies ar tā tulkotāju Daci Meieri.