Augstāk par zemi

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus.

Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis  „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.

Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika.

Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

"Savā mākslinieciskajā praksē Sabīne Šnē konstruē vizuālus stāstus, kuros pēta kultūras un dabas krustpunktus, balstoties uz vēsturiskām un laikmetīgām idejām. Viņu interesē cilvēka un dabas attiecības, to savstarpējā saistība. Māksliniece uzsver, ka ekoloģijas tēma nebūt nav izsmelta,” tā kodolīgi Sabīni Šnē raksturo mākslas pētniece un kuratore Līna Birzaka–Priekule. 

Līdz 26. aprīlim jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Rīgā, apskatāma mākslinieces Sabīnes Šnē izstāde „Paisuma asaru nogulsnes”. Un te citāts no izstādes anotācijas:

“Mēs neesam pilnībā noslēgti vai pabeigti indivīdi. Mūsu ķermeņi ir poraini un atrodas pastāvīgā mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli.

Ar katru elpas vilcienu mēs uzņemam okeāna un lietus pēdas, un ar katru izelpu mēs atdodam daļu no sevis gaisam. 

Ūdenim piemīt spēks savienot, izskalot un pārveidot. Tas arī atgādina mums par mūsu niecīgumu plašajā dzīvības ciklā – tikai apmēram 0,025 % no Zemes saldūdens vienlaicīgi atrodas ezeros, upēs, mitrājos un dzīvajos organismos. Pārējais ūdens ir okeānos, sasalis ledū vai apskalo Zemes dzīles.

Uz izstāžu zāles sienu, kur atrodas nupat aprakstītais zīmējums, krīt gaisma no RIXC galerijas skatloga. Otra galerijas zāles puse ir tumša priekškara noēnota, uz pretējās sienas skatāms video. Bet abas puses vienotā izstādes telpā sasaista vairāki iekārti objekti, arī to virsmas stāsta katra savu stāstu.

Vēl mazliet no izstādes apraksta: “Sabīnes Šnē plašā, starpdisciplinārā daiļrade ietver video, 3D animāciju, skaņu, skulptūru un zīmējumu."

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm. 

Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi.

Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu.

Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība.

Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam.

Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Kā top digitālie rīki latgaliski? Šobrīd pilotversijā izmēģināms latgaliešu valodas "tezaurs" jeb digitālā vārdnīca, "“Balsu talkas" sadaļā tapuši mūsdienās runātās latgaliešu valodas audioieraksti, pasaulē populārākajā tulkošanas vietnē "Google Translate" tagad ir iespēja pārtulkot tekstus latgaliešu rakstu valodā, bet autobraucējiem ir iespēja izvēlēties latgaliešu valodu lietojot aplikāciju "Waze".

Pieminot trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, raidījumā Augstāk par zemi saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu, kura šobrīd sadarbībā ar žurnālu „Punctum” rīko ukraiņu valodai veltītu trīs tikšanos ciklu Valodu mājā, Rīgā, un ukraiņu mākslinieci Oļu Mihaiļuku, kura šobrīd Rīgā atrodas mākslinieka rezidencē un strādā pie darba  „Cilvēks nav sala. Trīs jūras”.

Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot.

Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu".

Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par  leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust,  kuras no  NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare.

Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās  notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju  izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu.

Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija jeb Academia Petrina tika nodibināta 1795. gadā. Šobrīd ēkā atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kurš uztur un kopj Latvijas pirmās augstākās mācību iestādes atmiņu. Šogad, Academia Petrina dibināšanas 250. gadadienā, tiks rīkoti vairāki pasākumi, pirmais no tiem jau 18. februārī, kad muzejā stāstīs stāstus par akadēmijas pirmajiem audzēkņiem.

Ingmārs Freimanis savas sajūtas par pasauli vārdos noformulējis nesen iznākušajā pirmajā dzejas krājumā "Sirds un mute", savukārt vērojumus un spriedumus par pasauli – interneta žurnāla „Satori” rakstos. Dzejā un publicistikā paustais ir sagatavojis augsni garai Radio sarunai.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē.

Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni.

Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi.

1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām.

Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu.

Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli. 

1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens:

Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali.

Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja.

Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu.

Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Kokneses tūrisma informācijas centrā nesen atklāta ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100". Izstādes nākamās pieturvietas gada garumā papildinās arī lekcijas dievturības vēsturē. Kā pirmās Latvijas valsts laika dievturi atšķiras no šīs dzīvesziņas piekopējiem mūsdienās? Kādas pēdas dievturība atstājusi Latvijas mākslā un literatūrā? 

Saruna ar izstādes veidotājiem un dievturiem – Uģi Nasteviču, Andreju Broku, Lindu Skoromko, reliģiju pētnieci Agitu Misāni, filologu un folkloristu Ingu Barovski.

Sveicināti, labi ļaudis! Tas ir dievturu ierastais sveiciens, ar kādu Latvijas Dievturu sadraudze vēršas arī pie jaunizveidotajā mājas lapā "Dievturībai – 100" ienākušajiem. Viens no dievutrības simtgades godināšanas pasākumiem ir ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100", janvāra mēnesī tā skatāma Kokneses tūrisma informācijas centrā. Izstādi atklāj tās kurators Uģis Nastevičs, runas turpina patreizējās Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, izstādes iekārtotājs Andrejs Broks.

Gada garumā izstāde turpinās savu ceļu uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, Isnaudas kultūras namu Ludzas novadā, Franča Trasuna muzeju Rēzeknes pievārtē, Valmieru, Smilteni, Talsiem. Rīgā tā būs skatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Strazdumuižas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Novērtējama ir dievturu gatavība sarunāties ar plašāku sabiedrību.

Izstāde “Dievturībai – 100” ar savu stāstu uzrunās ārzemju tūristus novadpētniecības centros, cilvēkus ārpus lielajām pilsētām muzejos, iespējams, dosies pie latviešiem ārpus Latvijas. Izstāde iekārtota ierasti – ir vitrīnas, planšetes ar tekstiem. Taču iekārtojumā piedomāts, lai tā būtu sasniedzama arī cilvēkiem ratiņkrēslā, piedomāts pie taktilajām sajūtām, kas svarīgas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Vairums eksponātu ir taustāmas un šķirstamas oriģinālo priekšmetu kopijas.

Raidījumā ceļvedis izstādē "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" ir Uģis Nastevičs, vispirms viņš ved pie izstādīta Latvju dainu sējuma un kokles. Kokle ir īsta, Riharda Valtera veikts Piltenē atrastas kokles atdarinājums. Latvju dainu sējums gan neierasta izmēra - tā ir šķirstīšanai izgatavota kopija.

Interneta vietnē „Dievturībai – 100”  var atrast ceļojošās izstādes dažādus rakstus, un arī informāciju par pavadošajiem pasākumiem. Lekcija par mezglu rakstiem Madonā 8. februārī. Turpat 23. februārī Rihards Valters stāstīs par jau pieminēto Piltenes kokli, kuras atdarinājumu viņš izgatavojis. Izstādas atklāšanas runās izskanēja, ka ceļojošā izstāde ir arī veids kā dievturiem pašiem papildināt zināšanas dievturības vēsturē.

Jāatzīstas, ka tas jādara arī man. Ielūkojoties ziņu avotos, lasu, ka LR Garīgo lietu pārvalde apstiprināja Ernesta Brastiņa iesniegto „Latvijas Dievtuŗu Draudzes” izveides pieteikumu 1926. gada 26. jūlijā. Kādu simtgadi tad īsti svinam šogad? Tā ir dievturības vārda simtgade.

Ar ceļojošo izstādi "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" dievturi sākuši rakstīt latviskās reliģijas simtgades vēsturi. Izstādes stāsts veidots kā lepošanās, kā uzvaras stāsts. Viens no kulminācijas brīžiem ir ikoniskā fotogrāfija, kurā 1988. gada 11.  novembrī aktieris un arī dievturis Ēvalds Valters uzvelk sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Rīgas pils bija vieta, kur deviņdesmitajos notika dievturu svētrīti.