Augstāk par zemi

Augstāk par zemi

By Latvijas Radio 1Society & Culture
Download on the App Store

Augstāk par zemi episodes

  • Mākslinieku dzīve globālajā laikmetā. Tiekamies ar Ingu Melderi un Luīzi Nežberti
    Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā?
    Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana.
    Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām.
    Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē.
    Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu.
    Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.
    30 min
  • Apelsīna "jā" un citrona "nē". Andras Manfeldes dzejas krājums "Dilstošais medus mēness"
    Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat novērtēts ar žurnāla “Domuzīme” balvu. Dzejniece un rakstniece strādā pie jauna daļēji biogrāfiska romāna “Kosmonauta iela”, kas būšot prelūdija 2005. gadā iznākušajam romānam “Adata” un savā ziņā turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai “Poēmai ar mammu”.
    Taču dzejā laikam viņa ir visatklātākā. Dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat saņēmis žurnāla “Domuzīme” Dzejas dienu ietvaros pasniegto balvu, un arī mūsu saruna ievirzās par Dzejas dienām.
    Andra Manfelde skaidro krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejas rašanās impulsus. Dzejoļos tiek piesaukti mākslinieki – Manē, Šagāls, Magrits, Van Gogs un arī mūsu pašu Padegs. Andras Manfeldes dzeja liekas ļoti vizuāla, ne velti dzejniece ir arī māksliniece. Viņa pati smejas, ka vispirms ierauga, pamana, bet tās nozīmes, redzētā dziļākā jēga viņu sasniedz tikai pēc tam, redzētajam pārtopot dzejā.
    Krājumam “Dilstošais medus mēness” Andra Manfelde pati ir uzrakstījusi pavadvārdus. “Starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna “jā” un citrona “nē”. ” Es lasu dzejoļus, un mīlestības dzeju tā īsti neieraugu.
    Kad Andra Manfelde pati lasa savu dzeju, jo īpaši sajūsmina viņas dzejas ritms. Vienā dzejolī tas var mainīties pat vairākas reizes, no īsas rindas – apgalvojuma vai vērojuma, līdz Bībeles pantu vai psalmu dziedošajai valodai.
    Kad esam norunājušas interviju Radio, Andra Manfelde atsūta vēsti: “Man ir gandrīz pabeigts romāns “Kosmonauta iela”, kas nedaudz turpina “Poēmu ar mammu” tikai prozā un daudz skarbāk (vēlāk pavisam skarbi, tāda kā "prelūdija" “Adatai”, lai gan par narkotikām nebūs.)” Jā, mēs varam runāt arī par topošo romānu. Tā izdošana plānota novembrī.
    Romāns “Kosmonauta iela” būs daļēji autobiogrāfisks, Andra Manfelde tajā risina attiecības ne tikai ar zudušo laiku, bet arī ar savu tēvu. Tēvu, kura nebija. Taču pavisam drīz, septembra beigās, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Lienes Šmukstes detektīvs bērniem “Sarkanās mājas noslēpums”. Izrādes pamatā ir Andras Manfeldes grāmata “Vai mamma mājās?”, grāmata, kas deva iespēju izpausties Andras vēl vienai talanta šķautnei. Viņa grāmatas ne tikai raksta, bet reizēm arī zīmē.
    Kad Andra Manfelde būs noskrējusi Dzejas dienu krosu, pabeigusi romānu “Kosmonauta iela”, septembra beigās viņa brauks uz Daugavpils teātri. Skatīties jauno izrādi “Sarkanās mājas noslēpums”.
    31 min
  • Sigulda Dzejas dienas sāk svinēt ar Dzejas nakts pārgājienu
    Septembrī Latvijā notiek Dzejas dienas, taču Sigulda sevi ir pasludinājusi par Latvijas dzejas galvaspilsētu, un iedibinājusi pati savu festivālu - “Siguldas Dzejas dienas un dzejas naktis”, kas augusta pēdējā dienā iesākās ar Dzejas nakts pārgājienu.
    Raidījumā arī mēs dodamies šai ceļā. Uzzināsiet, ko šobrīd dara dzejas meistari - Edvīns Raups, Guntars Godiņš, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele un Artis Ostups. Taču Dzejas nakts pārgājiens bija īpašs arī ar to, ka tā organizatore Sandra Marta Grudule bija sasaukusi kopā daudzās Latvijas literātu apvienības, un tieši radīt gribošu ļaužu daudzbalsīgā klātbūtne paredzamo Dzejas dienu norisi pietuvināja neparedzamajam. Dzejas nakts pārgājiens tieši tā arī sākās.
    Un tagad arī jums jāsāk iztēloties. Ir sestdienas vakars, Siguldas stacijā pienāk vilciens no Cēsīm, tad no Rīgas. Stacijas laukumā sanāk diezgan prāvs ļaužu bariņš, dažiem ir rokās norunātā zīme – balta lapa, citi paļaujas, ka tāpat visus jau pazīst. Pusastoņos vakarā mirklis nopietnības – skan atklāšanas uzrunas. Tad Siguldas Stacijas laukumā sākas zibakcija – pēc megafonā dotas komandas dzejnieki vienlaicīgi sāk skandēt savus dzejoļus.
    Un nu jau mēs dodamies ceļā! Lai satiktu Viesturu Vecgrāvi pie  Siguldas Valsts ģimnāzijas, kur literatūrzinātnieks stāstīs par dzejnieka, atdzejotāja, rakstnieka Leona Brieža skolas gaitām Siguldā.
    Nākamais pieturas punkts ir Svētku laukums Siguldā. Tas, ka šeit vientuļš zem ābeles sēd Edvīns Raups un gaida savus klausītājus, man nav nekāds pārsteigums, tas jau bija ierakstīts programmā. Taču pārsteigums ir satriecošs saulriets pār Gaujas senleju, un vienlaikus atveras debesis un sāk līt.
    Siguldas daudzie skatu laukumiņi ir ļoti piemērota skatuve dzejniekam. Taču kāds to visu ir iecerējis, saplānojis,  un izstaigājis vēl pirms pārējiem. Kāds ir gādājis, lai ar prožektora staru tumsu šķeltu gaisma, un dzejnieki redzētu lapu no kuras dzejoļi tiek lasīti, un uzstādījis mikrofonu, lai pārējie to sadzirdētu.  Dzejas nakts pārgājiena organizatore ir kultūras centra “​Siguldas devons” projektu vadītāja Sandra Marta Grudule.
    Dzejas nakts pārgājiens prasa sabalansēt garīgo tiecību un savu fizisko izturību, un norūdīt arī kādas cilvēciskas īpašības. Ceļinieku vidū ir dzejniece Laima Helēna Mūrniece. Viņa ir neredzīga, taču atrodas kāda automašīna, kas var palīdzēt, atrodas, kas piesakās par pavadoni. Cits auto mēģina pierunāt visu mīlēto dzejnieku Jāni Rokpelni nekāpt augšup uz Siguldas pili pa stāvo serpentīnu. Dzejnieks apskaišas par neticību viņa spēkiem. Man taču tūlīt būs 79, viņš rājas, lai gan apkārtējiem netop īsti skaidrs, kāda atziņa no tā būtu jāizloba. Arī literārās apvienības ir šāda iespēja atbalstīt vienam otru. Esmu priecīga klātienē iepazīt literatūrzinātnieci, literatūrkritiķi un dzejnieci Sandru Ratnieci, dzejnieku un prozaiķu grupas “Tekstūra” kopā saucēju.
    Grupa “Tekstūra” tika nodibināta 2019. gadā, 13 grupas autoru kopdarbs “Dzejas detektīvi” iznāca pagājušā gada rudenī, šajās Dzejas dienās “Tekstūra”  rīkotais pasākums “Radošuma anatomija” Dzejas dienu progammā. Kristaps Vecgrāvis dzeju lasīs tuvāk Nakts pārgājiena noslēgumam, Siguldas kapos.
    Šobrīd vēl esam ceļā uz Siguldas peldvietu, lai pie Gaujas satiktu Guntaru Godiņu, programmā teikts, ka viņš pirms dažiem gadiem kļuvis par siguldieti un kaislīgu makšķernieku.
    Guntars Godiņš šogad ir viens no Dzejas dienu balvas pretendentiem, par atdzejas krājumu “Sirreālisms igauņu dzejā”, intriga tiks atklāta festivāla Dzejas dienas noslēgumā, 15. septembrī.
    Lai piedod Guntars Godiņš, viņa balss tagad paliks fonā. Viņam savas zivis, man savējās. Man jāķer pie rokas dzejnieki. Laima Ābele.
    Un nu ir īstais brīdis atzīties. Ar Laimu Ābeli esam klasesbiedres, skolā vienā solā sēdējām. Tad varat iedomāties manu pārsteigumu, satiekot savu vienaudzi dzejnieku rindās.
    Elīnas Līces stabule vakara un nakts raibos notikumus sasaista vienotā veselumā. Stabule ieskandina arī Arta Ostupa dzejas lasījumu Siguldas pilsdrupās.
    Dzejas nakts pārgājiens īsi pirms pusnakts sasniedzis zemo punktu. Par daudz emocionālu iespaidu, par daudz noieto soļu, sākam atpalikt no plānotā grafika. Taču radošu cilvēku pulks nepieviļ. Joki kļūst skaļāki, pēc Arta Ostupa lasījuma kāds skaļi un līksmi aicina uz kapiem.
    30 min
  • Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa
    Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu.
    Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ.
    Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai.
    Mani piesēdina pie lielā galda istabas vidū, mīļi pacienā. Es brīnos par daudzajiem sēdekļiem, vai tad saime tik liela? Mājās viņi esot divatā, bet dēls māju uzcēlis netālu, vēl ir meita, un kad sanāk mazbērni, visiem esot jāsasēžas draudzīgi.
    Mēs runājam par ziemu, ceļš no Lielirbes līdz Ventspilij ir labs, bet braukt ik dienas 100 kilometrus nav viegli, meža zvēru, jo īpaši tumsā, apkārtnē klīstot daudz. Motivācijai turpināt skolotājas darbu, nevis doties pelnītā atpūtā,  jābūt ļoti stiprai.
    30 min
  • Veikals, grāmatas, mūzikas grupa – japānietes Akiko Mizoguči aizraušanās ar Latviju
    Japāniete Akiko Mizoguči Kobi pilsētā atvērusi latviešu amatniecības priekšmetu veikalu, uzrakstījusi un izdevusi jau piecas grāmatas par Latviju, māca kokles spēli, nodibinājusi latviešu tautas mūzikas grupu ar skanīgu nosaukumu “Uzmanību”. 
    Raidījumā tiekamies ar Latvijas fani Akiko Mizoguči, mūziķi Uldi Cīruli jeb DJ Monsta, kā arī adītāju Sandru Lismani. 
    Tas viss skan tik neparasti un neticami, ka radās vēlme iepazīties ar Akiko. Kā es uzzināju par šo smaidīgo, visam latviskajam tik ļoti atvērto sievieti? Akiko Mizoguči Latvijā ir daudz draugu, un īsi pirms Akiko ikgadējās vizītes – uz Latviju viņa parasti brauc vasaras sākumā, lai uzkavētos šeit vismaz mēnesi – "Facebook" profilos sākās Akiko Mizoguči sagaidīšanas sasaukšanās. Un tā nav tikai privāta draugu būšana. Piemēram, mūsu intervijas dienā, vēlāk vakarā,  Pierīgā, Rāmavas muižas kultūrtelpā paredzēta  tikšanās ar Akiko Mizoguči, kurā viņa grasās stāstīt savu Latvijas iepazīšanas stāstu un arī atrādīt savu kokles spēli.
    Akiko Mizoguči uz sarunu ir atnākusi kopā ar savu mazo dēlu Toki. Viņš ir ļoti pacietīgs sākumskolas vecuma zēns. Kā vēlāk varēšu novērtēt, Toki viegli ieplūst māmiņas latviskuma izzināšanas kaislībā, atrodot sev nesaprotamajos notikumos sev vien saprotamus priekus. Toki ir dzimis Jāņos, Latvijas simtgades gadā, ar lepnumu saka Akiko.
    Ap Akiko vienmēr pulcējas cilvēki. Un arī mūsu sarunā viņa nemitīgi piesauc savus latviešu draugus. Sandra Lismane, ir cilvēks kuras dēļ Akiko sākusi mācīties latviešu valodu.
    Latvija ir Akiko Mizoguči garīgā dimensija. Viņa jūsmo par sēņošanu, par iespēju satikt zirgus. Par iespēju satikt amatniekus, izzināt viņu darbu.
    30 min
  • Antropoloģijas doktores Viedas Skultānes dzimtas stāsts tapis dzīves garumā
    Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?
     “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe.
    Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”.
    “Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē.
    Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju.
    Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti.
    Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās.
    Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības.
    Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.  
    “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.
    30 min
  • Ar tulkotāju Ingmāru Balodi pārrunājam poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas darbu tēmas
    Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās. 
    Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode.
    Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”.
    Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts.
    Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna.
    Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.”
    Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone.
    Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma.
    Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd.
    Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”
    30 min
  • Grupa "Baltijas māsas" kļuvusi par Baltijas folkloras vēstniecēm
    “The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību.
    Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības.
    Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē.
    Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle.
    Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.
    31 min
  • Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību - grāmatu mīlestību
    Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.  
    Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi.
    Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sākusi lasīt, šķiros no galvenā varoņa jau krietni pāri pusnaktij un grāmatas pusei, kad kara bēglis Miķelis Goppers jau laimīgi nokļuvis Zviedrijā, atkal apvienojies ar ģimeni, atradis istabiņu vecā vasarnīcā, no kurienes ģimenes apgādniekam divas stundas jāpavada ceļā, lai strādātu smagu fizisku darbu grāmatspiestuvē Stokholmā, un tikpat ilgu laiku atpakaļceļā, atlikušajās diennakts stundās un brīvdienās turpinot cīņu par latviešu grāmatu izdošanu trimdas apstākļos.
    Miķeļa Goppera dzīvesstāsts lielā mērā izstāstīts caur izdotajām grāmatām. Veiksmīga ir izdevēju ideja dzīvesstāsta lappušu malās norādīt kodu, kas pieminētās grāmatas sasaista ar kataloga lappušu numerāciju. Tādejādi abas grāmatas var lasīt gan kā lineāru vēstījumu, gan kā izziņu literatūru, uzreiz uzšķirot nepieciešamo šķirkli. Grāmatu kopuma, kas atklāj izdevēja Miķeļa Goppera dzīvi, tapšanā pamatīgu darbu ieguldījis redaktors Raimonds Ķirķis. Viņš ir ne tikai grāmatu par Miķeli Gopperu redaktors, viņš savā ziņā ir arī Goppera darba kolēģis, izdevniecības ar “Neputns” galvenais redaktors.
    Laimoņa Oša monogrāfija “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” lielā mērā ir visas Gopperu dzimtas stāsts. Tas sākas ar vectēvu Jāni Gopperu, kurš „Maskatu” mājas Plāņos, prasmīgi saimniekodams, bija izveidojis no nekā, vienlaikus būdams cienīts Hernhūtes brāļu draudžu kustības sacītājs. Jo pamatīgāk izstāstīts tēva, Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļa, latviešu strēlnieku virsnieka Kārļa Goppera dzīvesstāsts. Tradicionāli dzimtas stāstos uzsvērta tiek patriarhālā līnija, taču Laimonis Osis pietiekamu vērību piegriež arī Miķeļa Goppera mātei Verai Pajevskai, grāmatā ir brīniškīga epizode, kur mājas viesībās no galvas skandēta dzeja, un šai sacīkstē Edvartam Virzam līdzi turēt spējusi vien Vera Goppere, saprotams, skandējot dzeju krievu valodā.
    Grāmatu kopums "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs un Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve" rokās iegulst kā pamatīgs smagums. Grāmatas diezgan burtiskā nozīmē ir pamatīgs ķieģelis latviešu grāmatniecības vēstures ēkā. Un lai arī tik pilnīgs grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīves un darba apraksts tā pa īstam noderīgs visdrīzāk būs salīdzinoši nelielam pētnieku un speciālistu lokam, ir vēl kāds aspekts, kas piemita arī "Zelta ābeles" izdevumiem. Tā ir sajūsma, kas pārņem, šķirstot tik skaistu, pamatīgu, un arī atjautīgi iekārtotu izdevumu.
    Par Laimoņa Oša mūža darbu stāsts arī raidījumā Radio mazā lasītava:
    30 min
  • "Upes sniegs". Latviešu lasītājam līdz šim nezināmais senās Ķīnas dzejas stāsts
    Iznākusi senās Ķīnas lirikas antoloģija “Upes sniegs”, kurā ietvertie dzejoļi aptver laikaposmu no 3. līdz 13. gadsimtam. Tās sastādītājai Ievai Lapiņai, ne tikai atdzejojot no mūsdienu ķīniešu valodas atšķirīgos pantus, bet arī rādot lasītājam kaligrāfijas paraugus, ievadā pastāstot Ķīnas dzejas vēsturi, apkopojot  dzejnieku biogrāfijas, izdevies aizraujošā veidā atklāt latviešu lasītājam līdz šim nezināmu senās Ķīnas dzejas stāstu.  
    Stāsta sinoloģe, atdzejotāja Ieva Lapiņa, sinologs, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” zinātniskais redaktors Franks Kraushārs un dzejnieks, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” redaktors Ivars Šteinbergs.
    Grāmatas atvēršanas svētki tika svinēti Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā, Van Beija spēlē milzu koklei līdzīgo Ķīnas tradicionālo mūzikas instrumentu gudžen, Rīgā dzīvojošais ķīnietis Hans Vang šo dzeju skandē savā valodā, bet krājuma sastādītāja un atdzejotāja Ieva Lapiņa lasa latviski.
    “Upes sniegs. Senās Ķīnas lirikas antoloģija” ir ļoti skaista grāmata, un kā gan citādi, tās dizaina autors ir Aleksejs Muraško. Izdevums ir biliguāls, skaistas ir ķīnzīmes, kas ir sarežģītākas un atšķiras no mūsdienu Ķīnas rakstības. Skaista ir Senās Ķīnas klasiskā dzeja, kas vēsta par mūžīgām lietām – apdzied dabas skaistumu, kavējas cilvēciskās skumjās.
    Ievai Lapiņai, ne tikai atdzejojot no mūsdienu ķīniešu valodas atšķirīgos pantus, bet arī rādot lasītājam Senās Ķīnas kaligrāfijas paraugus, izstāstot Ķīnas dzejas vēsturi un apkopojot dzejnieku biogrāfijas ir izdevies aizraujošā veidā atklāt latviešu lasītājam līdz šim nezināmu senās Ķīnas dzejas stāstu. Ieva Lapiņa ilgāku laiku dzīvojusi ārpus Latvijas.
    Ieva Lapiņa atzīst, ka Ķīnas klasiskās dzejas tradīcija ļauj spēlēties ar iepriekšējo gadsimtu tekstiem, radīt jaunas, netiešas nozīmes. Taču nav tik optimistiski, ka Senās Ķīnas dzeja mūsdienu Ķīnā būtu ārkārtīgi populāra. Jā, tā tiek mācīta skolās ar atbilstošu, ideoloģizētu komentāru. Taču ne katrs Ķīnas iedzīvotājs spēs Senās Ķīnas dzeju lasīt un saprast. Senās Ķīnas lirikas antoloģija “Upes sniegs” ir bilinguāls izdevums, vizuāli es varu novērtēt ķīnzīmes, kurās šī klasiskā dzeja pierakstīta, un tās atšķiras no mūsdienu rakstības.
    Senās Ķīnas dzeja ir bijis kas elitārs jau tās rašanās laikā. Un Arī mūsdienu pasaulē tā uzrunās ne katru. Taču tas, kas mums būtu jāapbrīno, ir nemitīgā atgriešanās pie šiem tekstiem, saka Senās Ķīnas lirikas antoloģijas “Upes sniegs’ sastādītāja un atdzejotāja Ieva Lapiņa. Ar apjomīgo antoloģiju Ieva Lapiņa ir iedibinājusi šādu tekstu latviskojuma tradīciju. Un tagad gaida kolēģu un lasītāju atsauksmes.
    31 min

About Augstāk par zemi

From the publisher's feed

Kā tajā bērnības spēlē - jāatrod vieta, kur pakāpties. Tāda gravitācijas likumiem ačgārna loģika, taču ļoti tuva patiesu kultūras vērtību meklējumiem. Kultūra ir tā, kas dod drošības sajūtu un turpinājumu, ka šī - augstāk par zemi - sajūta. Tā vēsturē pārdzīvota ne reizi vien.

More shows like Augstāk par zemi

Divas puslodes by Latvijas Radio 1

Divas puslodes

2 Listeners

Kultūras rondo by Latvijas Radio 1

Kultūras rondo

1 Listeners

Laikmeta krustpunktā by Latvijas Radio 1

Laikmeta krustpunktā

2 Listeners

Grāmatu stāsti by Latvijas Radio 3 - Klasika

Grāmatu stāsti

0 Listeners