Kultūras rondo

Pirms gada pirmo Vijas Celmiņas fonda stipendiju ieguva māksliniece Ieva Putniņa. Ieva galvenokārt strādā eļļas glezniecības tehnikā, taču viņas kompozīcijās sastopami arī tēlniecības un objektu elementi. Šobrīd Ievai saspringts laiks, jo notiek gatavošanās divām jaunām izstādēm. Viena no tām būs atjaunotajā mākslas muzejā "Arsenāls" nākamā gada rudenī.

Kāds māksliniecei bijis gads, kopš iegūta balva radošai brīvībai?

28. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika Vijas Celmiņas fonda stipendijas pasniegšanas svinīgā ceremonija. Šogad to ieguva māksliniece Dzelde Mierkalne. Viņas rokrakstu pasvītro interese par formas un grafikas saplūsmi senā marmora imitācijas tehnikā. Kultūras rondo tiekamies ar laureāti.

Šoreiz stipendijas ieguvēja ir Dzelde, bet sarunas beigās viņa atzīst, ka nākotnē, lai arī pagaidām vēl nezina kādā veidā, arī pati gribētu palīdzēt mākslas pasaulei plaukt.

--

Vijas Celmiņas stipendija ir rets tik dāsna mecenātisma žests Latvijas mākslā. Šogad stipendijai bija pieteikušies 96 pretendenti. Vispirms mākslinieku radošās biogrāfijas, atsūtītos portfolio un motivācijas pamatojumus izvērtēja  stipendijas Latvijas žūrija, kas atlasīja 11 finālistus, kuru darbi tika nodoti Vijas Celmiņas fonda žūrijai ASV.

Uz stipendiju varēja pretendēt jebkurā vizuālās mākslas medijā strādājoši autori. Pieteikumos dominēja glezniecība un jaukta tipa instalācijas, ietverot visdažādāko materiālu priekšmetus, digitālus attēlus un video darbus.

Septembris bijis blīvi piepildīts ar dažādiem kultūras notikumiem. Kultūras rondo runājam ne tikai par kultūras politiku, bet arī saviem izcēlumiem kultūras telpā dalās Latvijas Sabiedriskā medija kultūras žurnālisti Anete Ašmane-Vilsone un Jānis Lācis, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča un kino zinātniece, žurnāla "Kino Raksti" līdzredaktore Elīna Reitere.

Septembris Latvijas kultūrā ierasti ir mēnesis, kurā ir neiespējami visu paspēt dzirdēt, redzēt, apskatīt. Septembris ir jaunā teātra festivāla „Homo Novus”,  Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma „BalticSeaDocs”, laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” mēnesis; teātri nodod vērtējumam savas jaunās sezonas pirmās pirmizrādes, pie kino skatītājiem nonāk visu vasaru gaidītas filmas. Septembris, protams, ir arī Dzejas dienu laiks. Un šogad tam visam klāt vēl nāk arī priekšvēlēšanu fons un jautājumi par kultūrpolitikas prioritātēm topošo politiķu vidū.

Siguldas novads vēlas dzejnieci Valdu Mooru atkal saukt par savējo. Tostarp, atbalstot trimdas dzejnieces, dziesmas "Zilais lakatiņš" vārdu autores, dzejas izlases iznākšanu grāmatā "Atmiņā lakatiņš zilais". Par dzejnieci Andas Buševicas stāsts rubrikā "Vienā laivā".

--

Šoruden plānots Valdai Moorai veltīts pasākums viņas dzimtajā Lēdurgā, datums vēl nav precizēts.

Augusta beigās Helsinkos kopīgā laikmetīgās mākslas izstādē "Latvieshi International" satikās seši dažādās valstīs dzīvojoši latviešu mākslinieki. Un kopā pētīja ideju par fona troksni – gan gluži fizisku, gan metaforisku, ar ko ikdienā pārsvarā jau neapzināti sadzīvojam mēs visi. Arī Kultūras rondo bija iespēja būt klāt šai izstādē un neparastā skaņas performancē, ko tai veidoja mūziķi no dažādām pasaules malām.

Ģitārists Gints Smukais nupat kā izdevis jaunu albumu “Ekspresijas 1”. Tajā iekļauti pēdējos piecos gados veidoti divi citu autoru skaņdarbu aranžējumi un desmit oriģinālkompozīcijas, kas ierakstītas gan vienatnē, gan sadarbojoties ar citiem mūziķiem. Tostarp, ar reperi ansi, saksofonistu Arti Gāgu, čellisti Ernu Daugavieti, kā arī ģitāristiem Rihardu Lībieti un Jāni Kalniņu. Kādas tēmas urda viņā vēlmi rakstīt mūziku? Kāpēc naktī jāceļas un jāskrien spēlēt nosapņotās kompozīcijas?

No 26. septembra līdz 2027. gada 3. janvārim Mākslas muzeja "Rīgas birža" Lielajā zālē norisināsies izstāde “Pilnības rags. Muzeja kolekcija”. Tā pievēršas pilnības raga simbolikai dažādās kultūrās un reliģijās, vienlaikus izjautājot muzeju kā institūciju. Kas muzejs ir šodien - kādas un kam tiek veidotas ekspozīcijas; vai jebkas var kļūt par eksponātu? Vai pilnības ragam ir arī ietilpības robeža? Ekspozīcijas pamatā ir muzeja kolekciju darbi, kuri vai nu gadu desmitiem, vai nekad līdz šim nav bijuši pieejami apmeklētājiem. 

Kultūras rondo saruna ar divām no izstādes kuratorēm – Vitu Birzaku un Kristīni Mileri, kā arī filozofu Tomu Babincevu no žurnāla "Tvērums", kam ir svarīga loma šīs izstādes publiskajā programmā.

Vārdus – pilnības vai pārpilnības rags – mēs nereti lietojam, lai pozitīvā ziņā apliecinātu teju neierobežotu garīgo vai materiālo labklājību, bet kas notiek, kad šim vārdu savienojumam pieķeras muzejs? Vai arī pats muzejs ar savu krājumu ir pilnības rags, no kura skatītājiem redzama vien neliela daļa? Šos jautājumus interesantā un pārdomas rosinošā jaunā izstādē uzdod Mākslas muzejs "Rīgas birža". Pilnības raga ideju tas apskata ne vien savās daudzveidīgajās kolekcijās – no antīkās mākslas līdz Āzijas mākslai, bet arī vērš skatu pats uz sevi un aicina domāt, kas dažādos laikos noteicis, ko uzskatām par vērtīgu un krājamu.

Ieskatāmies aktrises Sandijas Dovgānes radītajā vizuālā teātra izrādē “ieelpa:izelpa”. Šajā iestudējumā par galveno varoni kļūst cilvēka elpa, aktrise pēta materialitāti, balsi un elpu starp ieelpu un izelpu.

Vajadzīga un unikāla pieredze – tā pēc vizuālā teātra izrādes “ieelpa:izelpa” atzīst skatītāji. Sandija Dovgāne, kura ir gan idejas, gan mūzikas autore, arī režisore un izpildītāja, izrādē pēta materialitāti, balsi un elpu starp ieelpu un izelpu. Darbošanos vizuālā teātra žanrā Sandija uzskata par atgriešanos pie sākotnes, kad studēja Kultūras akadēmijā dramatiskā teātra aktieru programmā ar specializāciju leļļu teātra mākslā. “ieelpa:izelpa” tapusi Ģertrūdes ielas teātrī.

Vizuālā teātra izrādi “ieelpa:izelpa” rāda šovakar Ģertrūdes ielas teātrī, pēc tam 30.un 31.oktobrī.

Britu režisors Rasels Dīns (Russell Dean) atbild uz Kultūras rondo jautājumiem par savu iestudējumu Latvijas Leļļu teātrī “Parks, soliņš un kaka”. Tā ir fiziska situāciju komēdija bez vārdiem, kurā caur maskām, kustību un ikdienišķām situācijām atklājas cilvēku attiecību komiskā un absurdā puse.

Vai esat kādreiz domājuši, kāda saistība leļļu teātrim, reklāmām un politikai? Tie visi tiecas mums pārdot stāstus un spēlējas ar mūsu smadzeņu instinktīvajām reakcijām, kas daudz ātrāk uztver emocijas, nevis loģiskus faktus. Leļļu teātrī viegli ļaujamies ilūzijai, ka lelle vai maska ir dzīva, jo šķietami redzam to kustamies, runājam un elpojam. Kāpēc par to ir interesanti domāt arī plašākā kontekstā? Par to saruna ar leļļu un masku meistaru no Lielbritānijas Raselu Dīnu, kurš nupat iestudējis izrādi Latvijas Leļļu teātrī.

Viņš aicina paskatīties uz maskām un lellēm nevis kā tikai bērniem domātu izklaidi, bet kā uz ļaušanos spēlei ikvienam no mums. Un jā, varbūt šī apziņa, ka mēs ļaujamies spēlei, mums var palīdzēt labāk ieraudzīt, kad ar mums spēlējas arī ārpus teātra.

Latvijas Leļļu teātris sācis sezonu ar Latvijas publikai neierastas formas izrādi – masku komēdiju bez vārdiem. Izrāde nav veidota speciāli bērniem, bet tiek piedāvāta kā stāsts dažādām paaudzēm, sākot no astoņu gadu vecuma. Tās režisors ir Lielbritānijā pazīstams un pieprasīts masku un teātra leļļu meistars, teātra kompānijas "Strangeface" mākslinieciskais vadītājs Rasels Dīns. Ar leļļu darināšanas meistarklasēm reiz jau viesojies Latvijā, tagad viņš atgriezies Leļļu teātrī kā režisors un iepazīstina skatītājus ar masku teātra pamatiem, ap kādu iemīļotu parka soliņu sapulcinot visdažādākos ļaudis – pedantisku parka uzraugu, bravūrīgus jauniešus, klaidoni, bezcerīgu romantiķi un citus.

Iespējams, komponistu darbu aranžijas un pārcēlumus attāli varētu salīdzināt ar literāru darbu tulkošanu un atdzejošanu. Smalks, virtuozs un neredzams darbs, kurā jāspēj atrast reizēm neesoši tilti starp valodām, vārdu spēlēm, gramatikas konstrukcijām… Ieraudzīt šo "oderi" mazliet ļāva diskusija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kurā par mūsdienu latviešu literatūras tulkotājiem, tulkotāja radošajiem un ētiskajiem izaicinājumiem sarunājās un klausītājus ar saviem stāstiem smīdināja Ieva Lešinska, Inga Ābele, Laura Vinogradova un Jānis Joņevs un Kaija Straumane no ASV. Saruna notika pasākumu ciklā „Starp valodām un kopienām”.