Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto.

"Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta.

"Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava.

"Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts.

Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās."

Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni.

Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol’s" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Uz studijas galda jaunākais “Avīzes Nosaukums” izdevums “Kīno”. Bet studija  žurnāla „Avīzes Nosaukums” redaktors, dzejnieks un paralēlajā dzīvē energoefektivitātes speciālists Valters Liberts un jaunākā numura „Kīno” viesredaktors, montāžas režisors un raidieraksta "Bezfilma" veidotājs Rūdolfs Deinats. Runājam par kino literārā kontekstā.

Starptautiski augstu novērtētās Latvijas filmas prestižos kino festivālos un kritiski zemais valsts finansējums kino nozarei kopumā. Kultūras rondo situāciju pārrunājam ar režisoru Matīsu Kažu, producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi Dairu Āboliņu.   

Kino pasaules ļaudis sāk pulcēties Francijas dienvidpilsētā Kannās, jo 12. maijā tur sāksies pasaulslavenais Kannu kinofestivāls. Un filmai no Latvijas atkal izdevusies teju neiespējamā misija – milzīgā un arvien intensīvākā konkurencē iekļūt A klases kinofestivāla konkursā „Īpašais skatiens / Un certain regard”. Pirms diviem gadiem Kannu kinofestivāla „Īpašā skatiena” programmā savu fenomenālo panākumu ceļu sāka animācijas filma „Straume”, šogad caur 2500 filmu sietam „Kannu” laimīgo piecdesmitniekā iekļuvusi Viestura Kairisa spēlfilma „Uļa”. Festivāla norisēs un filmu tirgū aktīvi piedalās arī citi Latvijas filmu nozares profesionāļi. 

Ar šiem panākumiem gribas lepoties visiem. Tai pat laikā jaunu spēlfilmu uzņemšanai šogad no valsts maka piešķirts nepilns pusmiljons eiro, kas ir mazākais finansējums pēdējo desmit gadu laikā. Kā šādos apstākļos sadalīt pieticīgo naudu, kādas ir Latvijas kino nākotnes izredzes ar šādu valsts atbalstu un vai laikā, kad valsts prioritāte numur viens ir aizsardzība, vispār ir pamats sagaidīt vairāk naudas kino?

Par to sarunājamies ar režisoru un ilmas “Straume” producentu Matīsu Kažu, filmas “Uļa” producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi, vienu no šā gada filmu projektu konkursa žūrijas pārstāvēm Dairu Āboliņu.

Runājot par valsts finansējumu kino nozarei, Guntis Trekteris noradā, ka tendence ir bēdīga un valsts piešķirtais finansējums ir 2018. gada līmenī.

"Tas nozīmē, ka nākamgad varam atbalstīt vienu, divas vai nevienu filmu; tas nozīmē, ka 2028. gadā vai 2029. gadā nav latviešu spēlfilmu," vērtē Guntis Trekteris. "Kad iepriekšējās pabeigs, tad arī viss beigsies. Situācija ir diezgan dramatiska un paradoksāla – ir panākumi gan animācijā, gan dokumentālām filmām, gan spēlfilmām, turpretī finansējums tikai samazinās."

--

Vēl viena priecīga ziņa Latvijas kino – Edmunda Jansona animācijas filma “Laimīgie” startēs prestižā Ansī festivāla konkursā.

Čērčils – Tālivaldis Lasmanis. Valmieras teātra Apaļajā zālē skatāma monoizrāde "Čērčils". Amerikāņu dramaturga un aktiera Ronalda Kītona (Ronald Keaton) lugu iestudējis režisors Reinis Suhanovs, bet leģendārā britu politiķa lomā iejuties aktieris Tālivaldis Lasmanis. Kultūras rondo saruna ar aktieri un režisoru.

Šoreiz nebūs pārāk daudz par skaisto un brīnišķo mūzu pieskārieniem. Tāpēc, ka pasaulē pašlaik ir pārāk daudz karu sācēju, un tāpēc, kā izcelt no vēstures britu valstsvīru Vinstonu Čērčilu ir arī mazliet biedējoši. Viņa pieredzē ir divi lieli kari, un viņam pieder apzīmējums "dzelzs priekškars", ko viņš 1946. gada 5. martā pirmoreiz lietoja, uzrunājot Vestminsteras koledžas audzēkņus ASV pilsētā Fultonā. Bet viņš arī gleznoja un saņēma Nobela prēmiju literatūrā. 

Amerikāņu aktieris Ronalds Kītons lugu "Čērčils" rakstīja pats sev. Bet tagad Reinis Suhanovs kā režisors un scenogrāfs "Čērčilu" iestudējis Valmieras teātrī. "Čērčils" ir aktiera Tālivalža Lasmaņa monoizrāde, kura līdz sezonas beigām jau izpārdota. 

--

Es esmu gatavs satikties ar Radītāju, bet jautājums, vai Radītājs ir gatavs smagajam pārbaudījumam satikt mani, ir cita lieta – ar sev raksturīgo pašironiju un sarkasmu teicis viens no ievērojamākajiem un impozantākajiem britu valstvīriem un politiķiem Vinstons Čērčils (1874-1965). Viņš ne tikai dzēra viskiju un kūpināja Kubas cigāru, bet jau savā laikā iestājās par Eiropas Savienības ideju, radīja jēdzienu “dzelzs priekškars” un par savām nāciju iedvesmojošām runām un memurāriem 1953. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Self made man* – no stostīga puikas līdz izlēmīgam stratēģim, nekad neatsakoties arī no savām cilvēciskajām vājībām.

Amerikāņu aktiera un dramaturga Ronalda Kītona luga – atmiņu mozaīka "Čērčils" (2015) ieaicina Vinstona Čērčila iekšējā pasaulē. Ļaujoties savai gleznošanas kaislībai, Čērčils pats veido subjektīvo biogrāfiju, kur vienā rindā ir gan vēstures annālēs iegravēti notikumi, gan tikai pašam dārgi intīmi brīži.

* visu sasniedzis paša spēkiem

Kultūras rondo tiekamies ar vijolnieku, kamerorķestra "Davinspiro Camerata" dibinātāju Daniilu Bulajevu. 16. maijā kamerorķestris "Davinspiro Camerata" Melngalvju namā atskaņos programmu "Bach was born in South America!". Tas būs Daniila Bulajeva un Andreja Puškareva autorprogrammas pirmatskaņojums.

Daniils arī  kopā ar kolēģiem 11. maijā muzicēs Latvijas Radio 1. studijā, kur tiks atklāts 72. starptautiskais komponistu forums "Rostrum". Latvijā tas notiks pirmoreiz. Stāstīt par gaidāmo mūzikas notikumu sarunā pievienojas LR3 „Klasika” kolēģe un projekta vadītāja Anna Veismane.

Pasaules mākslas kopienas acis šajās dienās ir pievērstas kādai kanālu pilsētai Itālijā: Venēcijas biennālē sākas 61. starptautiskā mākslas izstāde, un biennāles jaunā vadība nolēmusi, ka arī biennālei vajadzētu kļūt par savienojošu kanālu starp konfliktējošām pusēm un laipni atvērusi durvis arī Krievijas dalībai. Eiropas Savienības valstis šo rīcību nosodījušas, biennāles žūrija atkāpusies, taču publicitāte ir sanākusi liela un ieguvēji no tās ir ne viens vien. Kāda atmosfēra šogad valda Venēcijā un kā klājas Latvijas māksliniekiem, kuru paviljons vērs durvis šodien, stāsta Laima Slava, kura šajās dienās atrodas Venēcijas biennāles notikumu virpulī.

Kultūras rondo šoreiz runājam par kotletēm, tāpēc iesakām šo stāstu klausīties ne ar tukšu vēderu. Tiesa gan, šoreiz runa par kādu mākslas darbu, kurš sava kotletīgā izskata un kustīguma dēļ jau izpelnījies diezgan plašu interesi un diskusijas soctīklos. Izstādē "kotlete" tiekamies ar jauno mākslinieci Elzu Ābeli.

Latvijas kultūrtelpa ir vienlaikus plaša un daudzveidīga un reizē cieši saistīta. Dodamies uz radošo telpu “Sābrs Workroom” Rīgā, kur mēģinājumi notiek arī folkloras grupai “Banga”, ar kuru stāstījām vakardienas raidījumā, bet tur skatāma arī kāda visnotaļ neparasta laikmetīgās mākslas izstāde.

Radošajā telpā "Sābrs Workroom", kas atrodas Pārdaugavā, pašlaik skatāma jaunās mākslinieces Elzas Ābeles personālizstāde "kotlete", kuras centrā ir gan vairāki īpaši izstādei radīti jaundarbi, gan mākslas darbs – kinētiskā "kotlete", ko izstādes rīkotāji piesaka kā “jau plaši atpazīstamu”.

Una Zvejniece apskatīja gan kustīgo "kotleti", gan pārējos mākslas darbus un tikās arī ar Elzu Ābeli.

Kultūras rondo raugām iepazīt un domās jau izstaigāt kādu taku lielpilsētas vidū, uz kuras mēs visi varam satikties latviešu folklorā – tā varētu teikt par ģimeņu folkloras festivālu “Taka”, kas šo svētdien, 10. maijā, aicinās lielus un mazus rīdziniekus un viesus iepazīt un piedzīvot folkloru tai šķietami pavisam netipiskā vietā – VEF kvartālā.

Par festivālu un par folkloras nozīmi mūsdienu cilvēka dzīvē runājam ar festivāla idejas autori, etnomuzikoloģi, “Garatakas” vadītāju un ļoti aktīvu mūziķi Asnati Rancāni, studijas “Garataka” dalībnieci Karīnu Banderi un kultūras un sociālo antropoloģi Māru Neikenu.

Trenējamies mīkstā "ŗ" izrunā, jo albumu ar nosaukumu “Jūŗa” ir izdevusi tradicionālās mūzikas grupa “Banga”, kas kopā muzicē jau desmit gadus un turpina meklēt veidus, kā tradicionālās mūzikas skanējumu padarīt mūsdienīgāku.

Tradicionālās mūzikas grupa “Banga”, kurā līdzdarbojas gados jauni dziedātāji, sanāk kopā jau kopš 2016. gada. Apdarinot jau šūpulī dzirdētās dziesmas un meklējot veidus, kā tās padarīt mūsdienīgākas, kolektīvs ierakstījis albumus “Talka”, “Šai svešā pusītē”, veidojis Latvijas ebreju koncertprogrammu “Džingale” un piedalījies ārkārtīgi daudzos citos projektos. Sagaidot 10. jubileju kolektīvs ierakstījis jaunu albumu “Jūŗa”. Nosaukuma specifiskā izruna likumsakarīgi saistāma ar tradīciju saglabāšanu, kas šim kolektīvam ir nozīmīga. Kāpēc tieši ūdeņu tēma caurvij jauno ierakstu izlasi?

Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) top jau otrais audio seriāls, kura nosaukums – “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?”. Tas pievēršas kādam 20. gadsimta 30. gadu presē plaši aprakstītam un arī zinātnieku interesi raisījušam gadījumam par mazu meiteni Trapenes pusē, kurai, iespējams, piemita prasme lasīt domas. Galvenās varones balsi meklēja Alūksnē. 

Tieši Alūksnē seriāla balsis meklēja, jo galvenā varone un notikumi ir saistīti ar šo Alūksnes pusi, ar Malēniju, un tiek meklēti cilvēki, kas vēl prot malēniešu izloksni. Uz atlasi bija ieradušās daudzas pusaudzes, bet svarīgi, lai viņas prastu runāt izloksnē. Meitenes atklāja, ka vecmāmiņas ir runājušas izloksnē un kādreiz mājās ir tā dzirdēta, bet mūsdienās tā jau zūd. 

Atgādinām, ka, gaidot Latvijas Radio simtgadi, tika izsludināts konkurss audioseriāliem. Pirmo vietu ieguva detektīvseriāls "Plānās sienas", kas piecās sērijās šķetināja noslēpumainu slepkavību mazā lauku ciematā. Toreiz režisors Staņislavs Tokalovs kopā ar scenārija autoru Jāni Joņeva un skaņu režisoru Jāni Eglīti veidoja šo seriālu. 

Savukārt topošais seriāls, kura pirmatskaņojums būs šajā rudenī, ieguva otro vietu.

Audioseriāls ir balstīts filozofa, psihologa un Latvijas Universitātes profesora Paula Dāles grāmatā "Vai Ilga Ķ spēj lasīt domas?". Tas ir eksperimentāls pētījums par latviešu brīnumbērnu. Pagājušajā gadsimtā, 1936. un 1937. gadā Rīgā notika mēģinājumi izpētīt šo šķietamo domu lasīšanas fenomenu. Tolaik tas ieguva ļoti plašu publicitāti, jo tā bija jauna lieta. Ir zināms, ka iznāca vairākas grāmatas, bija arī vairāki raksti Vācijas, Francijas un pat ASV izdevumos un neskaitāmas publikācijas arī šeit pat Latvijā. Interesanti, ka šie eksperimenti notika tieši tā laika radio studijā, kas atradās ēkā tagadējā Radio iela. Tā kā ar radio tam ir cieša saistība. 

Jaunais seriāls Latvijas Radio ēterā un digitālajās platformās skanēs rudenī. Seriāls balstīts patiesos notikumos un top pēc Matīsa Gricmaņa scenārija, tā režisore ir Elizabete Gricmane, bet producē “Story Hub” sadarbībā ar Latvijas Radio.