Kultūras rondo

„Es, zilais putns” – tā sauca stāstu krājumu, ko mūža nogalē deviņdesmito gadu sākumā sarakstīja trimdas gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa. Tagad tapusi izrāde – kolāža ar nosaukumu „Veronika, zilais putns” par Janelsiņas dzīvi Kalifornijā pēc dzīvesbiedra rakstnieka Anšlava Eglīša aiziešanas mūžībā. Izrādes iecere pieder Amerikas latviešu dziedātājai Lailai Saliņai, kura kopā ar aktieri Ģirtu Krūmiņu atklās reālas un iedomu ainas no Veronikas Janelsiņas pēdējiem dzīves gadiem.

Izrādi – kolāžu  “Veronika, zilais putns” rādīs Rīgā 10. un 11.oktobrī Mākslas akadēmijas 2.korpusā, pēc tam izrādes Līgatnē un Valmierā.

"Meldra un negantie kaimiņi" ir jauns latviešu oriģinālkomikss, kura idejas autore ir ilustratore Elvīra Beķere, bet Lote Eglīte rakstījusi scenāriju. Par pašmāju mākslinieku veidotajiem oriģinālkomiksiem un grafiskajiem stāstiem bērniem un pieaugušajiem abas mākslinieces izvaicājam Kultūras rondo.

Skaļi krauķu bari, īgna ome, kaimiņi, katrs ar saviem putniem, un divas piedzīvojumus alkstošas meitenes vasaras brīvlaikā – no šīm sastāvdaļām izaugusi krāsaina 126 lappuses gara komiksu grāmata bērniem, ko nupat klajā laidusi izdevniecība "Liels un mazs".

Sarunājamies par to, kā radās stāsts, kā veidojās abu autoru sadarbība un kāpēc tieši komikss, nevis vienkārši bērnu grāmata ar ilustrācijām?

Kamēr šais platuma grādos saules gaismu tuvākajos mēnešos izjutīsim aizvien mazāk, Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma grieķu kuratores Marinas Fokidis izstāde "Vienmēr saule". Ironiski,tomēr izstādē gaismas ķermeņa iespaids ir cieši klātesošs. 27 grieķu mākslinieku darbos saule ir gan kā spīdeklis, kas rada siltumu un patīkamu sajūtu, gan drauds. Šī izstāde aktualizē arī saules negatīvo iespaidu uz dabu, augiem, kultūras mantojumu, kā arī cilvēkiem. Tostarp, varētu šķist, ka doties atvaļinājumā uz siltajām zemēm nav nekas slikts, tomēr vairākos izstādes darbos mākslinieki meklē ceļu prom no tūristu pūļiem. Kā Rīgas rudenī iemājojusi grieķu saules ideja?

Lai arī varbūt dažam UNESCO šķiet tikai abstrakts burtu savienojums, Latvijas dalība Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijā ir klātesošāka mūsu ikdienā, nekā to nojaušam. Šoruden aprit 35 gadi, kopš Latvija pievienojusies Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai jeb UNESCO. Bet Dace Resele nupat kļuvusi par UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas jauno ģenerālsekretāri.

Par UNESCO nozīmi un ietekmi Kultūras rondo sarunājamies ar Daci Reseli un pētnieci Rūtu Muktupāvelu, Latvijas pārstāvi UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai.

 

--

Šoruden UNESCO nedēļa  no 12. līdz 18. oktobrim iezīmē laiku, kad Latvija atzīmē 35 gadus kopš pievienošanās UNESCO. Šajā nedēļā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija atskatīsies uz to, kā Latvijas balss šo gadu laikā ir skanējusi pasaulē. Šajā nedēļā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija iepazīstinās ar dokumentiem un atmiņu stāstiem par Latvijas devumu kopējā pasaules telpā. Vienlaikus tas ir aicinājums arī citiem, meklēt atbildi uz jautājumu – ko UNESCO ir devis man?

Rudenī daudzi aizraujas ar sēņu, ogu un dārzeņu konservēšanu. Savukārt jebkurā gadalaikā var iekonservēt mākslas darbus. Arī tiem var parādīties pelējuma sēnes. Tieši tāpēc šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā aplūkojam izstāde, kurā var izpētīt ne tikai tekstilmākslas diplomdarbus, ko veidojuši akadēmijas studenti pirms apmēram 70 gadiem, bet arī uzzināt, kā šos darbus glābt no bojāejas. Lielākoties krājuma priekšmetus apdraud mitrums, bet kāpēc tad tos var tīrīt ar mitru tvaiku? Kāpēc ne vienmēr jaunatklāti, inovatīvi un visādi citādi dabai draudzīgi materiāli ir ilgmūžīgi?

Latijas Mākslas akadēmijas (LMA) izstāžu telpā "DOU" aplūkojama izstāde "Ieeraudzīt vairāk. Darbi, pārmaiņas un saglabāšana". Tā ir LMA 1967.–1989. gada 15 tekstilmākslas diplomdarbu konservācijai veltīta izstāde.

Latvijas Mākslas akadēmijas Metodiskajos fondos glabājas nozīmīga 20. gadsimta otrās puses tekstilmākslas kolekcija. 2026. gada vasarā veikta 15 tekstilmākslas diplomdarbu mikrobioloģiskā izpēte, izstrādāta preventīvās saglabāšanas un konservācijas metodika, veikts praktiskais konservācijas darbs.

Izstādē apskatāmie konservētie mākslas darbi ir nozīmīgi Latvijas tekstilmākslas vēstures liecinieki.

Kāpēc kamerorķestris ir pavisam cits zvērs nekā lielais simfoniskais? Kultūras rondo izvaicājam „Sinfonietta Rīga” jauno māksliniecisko vadītāju, harizmātisko un enerģisko igauņu diriģentu Olari Eltsu – par Bēthovenu, igauņu un latviešu rakstura līdzībām un to, kāpēc bez kultūras uz „Rail Baltica” stacijām pietiks ar uzrakstu „izeja”.

Diriģenta Normunda Šnē radītais kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” savā 21. sezonā nonācis igauņu diriģenta Olari Eltsa rokās. Kā Šnē mums sacīja kādā intervijā – "mēs esam diezgan līdzīgi savās muzikālajās interesēs un prioritātēs, un ir liela jēga saglabāt „Sinfoniettas” atvērto repertuāra politiku arī turpmāk". Kā to darīs Olari Eltss, vaicājam diriģentam.

--

Piektdien, 2. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā 21. koncertsezonu atklās Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", bet jaunā mākslinieciskā vadītajā statusā publikas priekšā pirmo reizi stāsies igauņu diriģents Olari Eltss. Diriģentam šis būs arī inaugurācijas koncerts jaunajā amatā. Savu pirmo sezonu Eltss aizsāks ar simbolisku atskaites punktu - vācu klasiķa Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju. Līdzās likta arī viņa tautieša Erki Svena Tīra un Vācijā mītošās dienvidkorejiešu skaņumākslas zvaigznes Unsukas Činas mūzika, kā arī starptautiski visatpazīstamākā latviešu skaņraža, šīgada jubilāra Pētera Vaska Pirmais koncerts vijolei un stīgu orķestrim “Tālā gaisma”, kurā solistes godā aicināta virtuozā somu vijolniece Elīna Vehele (Elina Vähälä).

Sākam jaunu ierakstu ciklu – „Laimas izrāžu kalendārs”. Mūsu kolēģe Laima Slava šogad ir arī viena no "Spēlmaņu nakts" ekspertiem, un ik mēnesi viņa piedāvās pārdomas un sarunas ar vēl kādu teātra vērotāju par mēneša laikā redzēto un piedzīvoto Latvijas teātros. 

Septembrī gandrīz katrā teātrī, arī neatkarīgajos, ir notikušas pa vienai vai divām pirmizrādēm. Mēs izvēlamies izcelt dažas, mūsuprāt, saturiski un emocionāli svarīgākās. Pieskaramies arī minimālisma pieejai  izrāžu veidošanā. Jaunās teātra sezonas pirmos iestudējumus un arī starptautisku teātra festivālu iespaidus Laima Slava apspriež kopā ar teātra kritiķi Kitiju Balcari.

Tiekamies ar mākslinieci un scenogrāfi Moniku Korpu, lai iztaujātu viņu ne tikai par gaidāmo izstādi “bez nosaukuma Nr. 20” Čehova teātra galerijā, bet arī par darbu pie operas iestudējuma "Rosa Alchemica" Latvijas Operā nākamā gada maijā. 

--

Par izstādi māksliniece izsakās šādi: “m - 20. burts latviešu alfabētā - kļūst par mākslas darba zīmi un sākumu desmit vārdiem, kas skan kā “baušļi” šodienai. Tie sakņojas vienā valodā, taču to jēga plešas pāri tās robežām - it kā šie vārdi būtu atbalsis no kādas senākas un lielākas, visus cilvēkus vienojošas valodas. Valodas, kurai nav nepieciešams tulkojums, jo tā runā par to, ko cilvēks atpazīst sevī vēl pirms vārdiem.

Kā glītrakstīšanā vārdi tiek “rakstīti” vēlreiz un atkal, it kā iegaismojot tos mūsu atmiņā. Vārdi kļūst par zīmēm, bet atkārtojums - par klusām pārdomām, līdz to nozīme kļūs klātesoša.”

Par to, ka visiem vajag naudu, laikam būtu grūti strīdēties. Bet kādās ziepēs var iekulties, ja to nolemj risināt, aptīrot boulinga zāli? „Visiem vajag naudu” ir laupīšanas komēdija, ko uzņēmis režisors Kristiāns Riekstiņš.

Kristiānu Riekstiņu pirms apmēram astoņiem gadiem sauca par jauno režisoru. Tajā laikā viņš izveidoja īsmetrāžas spēlfilmu “Eva”, guva iespēju to izrādīt arī kinofestivālā Kannās. Šobrīd pienācis laiks uz lielajiem ekrāniem izrādīt viņa pirmo pilnmetrāžas darbu “Visiem vajag naudu”, kurā viena no galvenajām lomām dota aktrisei Agatei Marijai Bukšai un arī viņai šī ir debija pilnmetrāžas kino. Viņa saspēlējās ar Kārli Dzintaru Zahovski.

Ar filmas “Visiem vajag naudu” radošo komandu tikās Una Zvejniece, atklājot vairāk nekā filmas stāstu par jaunu aktrisi Paulu un viņas draugu Kasparu.

Fotogrāfija kā stāstnieks. Par fotogrāmatu un tās īpašo vietu  izdevējdarbības žanrā, un fotogrāfu Vinitas Vilcānes-Krilovas un Georga Avetisjana sadarbību, izdodot Džeimsam Krogzemam veltīto fotogrāmatu „Brīvības meklējumi. 2. daļa”, pārrunājam Kultūras rondo.

Mazliet par pašu grāmatu. Tās centrā ir Vinitas radinieks – gleznotājs, ceļotājs, dēkainis Džeimss Krogzemis. Daudzi Latvijā viņu iepazina pēc grāmatas „Klaidonis”, ko viņš sarakstīja par savu neparasto dzīvi uz baržas Parīzē, Sēnas upes krastā, un Anša Epnera filmas „Atvadas no Klaidoņa” – Klaidonis bija baržas nosaukums. Dzimis Latvijā 1925. gadā, devies trimdā, ASV ieguvis maģistra grādu biznesa vadībā un doktora grādu ģeogrāfijā, viņš 70. gados kopā ar dzīvesbiedri Diānu Rovu pārdeva iedzīvi un pārcēlās uz Eiropu.

Fotogrāmatas nosaukumā liktie vārdi „brīvības meklējumi” bija Džeimsa Krogzemja dzīves pamatā. Tāpēc pirms sarunas ar izdevuma autoriem ieklausāmies paša Džeimsa Krogzemja balsī – tas ir fragments no raidījuma "Monopols" 2009. gadā, kur viņš atbild uz raidījuma vadītāja Kaspara Zlidņa jautājumu – kas, viņaprāt, ir klaidonis.

Fotogrāmatas „Brīvības meklējumi 2.daļa” atklāšana plānota decembra vidū, kad Džeimsam Krogzemim apritētu 101.