"Man reti bijušas tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēniņi" atzīstas Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže.
"Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga tā pati. Un tas Pērs Gints vai tas Lāčplēsis nav vairs tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk – gan viņš būs mainījies, gan aktieris."
Ieva Struka: Pārdomājot, kā sākt šo sarunu, atcerējos vienu faktu, kas man saistās ar tevis nospēlētajām lomām un dzīvi. Šogad teātrī esi spēlējis lielas, ļoti lielas un pavisam lielas lomas. Un tu esi kāpis kalnos. Es nezinu, vai tu to dari joprojām, bet man pēkšņi likās, ka gribu pajautāt: vai ļoti lielas lomas var salīdzināt ar kāpšanu kalnā? Kas notiek, kad tu esi virsotnē? Kā no augšas tas izskatās? Kā tas ir – būt Pēram Gintam, Lāčplēsim? Pašlaik nezinu, kuru lomu vēl varētu piesaukt, pavisam jaunības gadu lomas varbūt negribētos, bet nu – šīs divas manā dzīvē spēlējušas ļoti lielu lomu.
Uldis Anže: Vladimiram Visockim ir tāda skaista dziesma par kalnā kāpšanu: kad esi virsotnē, tu apskaud tos, kam tā virsotne vēl tikai priekšā. Tas kāpiens uz to virsotni, tas neaizsniedzamais sapnis, tava iztēle par to, kas būs tajā virsotnē… Tas ir daudz interesantāks un saviļņojošāks par realitāti.
Neesmu bijis pašā augstākajā virsotnē, bet no kāpējiem esmu dzirdējis un arī lasījis, ka tur nekā nav. Tās ir pārvarētas mokas un tur ir absolūts tukšums. Es to neesmu piedzīvojis. No tām grūtībām un saviļņojuma esmu raudājis tāpat kā pēc pirmā noskrietā maratona.
Jā, kaut kādā mērā var teikt, ka ir paralēles ar labi paveiktu darbu. Arī ar labi paveiktu darbu teātrī. Gan [pēc] lielām, gan mazām lomām ir šāds saviļņojums un gandarījums. Jā, tādas ir tās paralēles ar to kalnos kāpšanu un lomu veidošana. Nevarētu gan teikt – nekad, bet man reti ir tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt. Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga ir tā pati. Un tas pats Pērs Gints vai Lāčplēsis nav tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk - gan viņš būs mainījies, gan aktieris.
Esmu runājusi ar režisoriem, kuri saka, ka pirmizrādē izrādi esi palaidis pasaulē, un tad iestājas tukšums. Vai tevi pirmizrādes vakarā piemeklē tukšuma, saviļņojuma vai padarīta darba sajūta? Vai arī šīs sajūtas atnāk, kad ir nospēlēta pēdējā izrāde?
Manuprāt, tu pat biji līdzās brīdī, kad mēs spēlējām pēdējo “Pēra Ginta” izrādi.
Man daudz lielāks saviļņojums un nozīme ir pēdējai izrādei. Pirmajā izrādē ir tik daudz kā lieka. Lieka tādā nozīmē, ka man ir satraukums, kā to uztvers publika. Ir jāpaiet laikam, kādām desmit izrādēm, kad es pilnībā varu atdoties lomai un partneriem,
un kad arī partneri sāk dzīvot tādu īstu skatuves dzīvi bez liekiem satraukumiem, kad ir atnākuši mammas un papi...
Bet tas nozīmē, ka, teiksim, tad, ja teātris nepasaka un neizsludina skaļi to pēdējo izrādi, bet tomēr tā ir pēdējā izrāde, tad paliek nepabeigtības sajūta? Zinu, ka nevari atbildēt par visiem, bet vai tev ir svarīgi pielikt punktu teātra izrādēm?
Ja tas ir sirdij ļoti tuvs un nozīmīgs darbs, tad tas ir svarīgi.
Teātrī ir dažādi darbi un dažādas lugas, pie kurām tu piesaisti sirdi, vai kuras tev nākušas grūtāk. Ir lugas, kuras nākušas viegli, bet varbūt ar mazu nepatiku, kas ir klātesoša tāpat kā citos darbos.Tas ir darbs: tev tas var patikt vai nepatikt, bet tu to dari pēc labākās sirdsapziņas.
Varbūt tu neesi mierā ar režisora traktējumu vai neesi mierā pats ar sevi, ka to nevar izdarīt, vai arī tev nav tuva šī luga. Un tad, ja tiek noņemta izrāde un tu nezini, ka tā ir bijusi pēdējā… Bet tā ir noņemta. Noņemta.
Runājot par frāzi, ka tu pats kaut ko nevari izdarīt. Nav noslēpums, ka mājaslapā aktieru raksturojumus nākas veidot man. Kad man nācās domāt, ko rakstīt par tevi… Savā laikā esmu teikusi, ka tev pa spēkam ir viss, kas, protams, ir tāda ļoti skaista metafora. Kā tev pašam liekas – kas ir tas, kas tev nav pa spēkam? Noteikti tu pats iekšēji jūti, kas tev sagādā lielākas grūtības.
To es nezinu, kas man nav pa spēkam... Nu, piemēram,
kad mācījos pamatskolā un vidusskolā, domāju, ka noskriet maratonu ir pārcilvēka darbs, jo trīs kilometrus skrēju gandrīz ar mokām un nevarēju to izdarīt… Tā ir arī kalnos – tev sākumā kalnā jāuzkāpj "ar galvu", jo morāli tev jābūt gatavam. Tad ir nākamais – jātiek galā ar ķermeni. Teātrī ir ļoti līdzīgi.
Nav nekā neiespējama, bet ir lietas, par kurām kritiski apzinos: neesmu ticis galā. Iespējams, tā ir iekšējā paškritikas deva, kad liekas, ka neesmu līdz galam ticis ar šo lomu galā. Bet to, ka cilvēka spēju robežas ir bezgalīgas, saka jau Rainis: "Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!"
Kad cilvēkiem uztic spēlēt Raiņa darbos, viņi pēc tam atsaucas uz autoru. Runājot par šīs sezonas savādajām sakritībām un likumsakarībām… Tie ir jau divi tēvi, kurus izrādēs tu attēlo. Tā ir izrāde "Suņu ciema Nelaimes lācis", bet tikko pirmizrādi piedzīvoja režisora Henrija Arāja izrāde "Ugunsseja". Kā tas ir – braši un konsekventi spēlēt tēva lomu?
Es esmu gandarīts, es teiktu - beidzot! Kad sāku strādāt teātrī, mūsu grimētavā bijām trīs Uldi: Uldis Norenbergs, Uldis Dumpis un es. Un tad Uldis Norenbergs domāja par to, lai mūs nejauktu. Viņš izdomāja mums tādus raksturojošus apzīmējumus – sevi viņš nodēvēja par Gudro, Dumpi par Skaisto un mani par Infantilo... Iesākot attēlot tēva lomas, beidzot es no tā infantilā apzīmējuma esmu ticis ārā! Varu spēlēt tēvus, un varu varbūt apvienot gan to gudro, gan skaisto, jo Norenbergs šobrīd vairs aktīvi nav teātrī.
Mans jautājums par tiem tēviem ir arī mazliet citā kontekstā. Par to es arī nereti esmu domājusi, kā ir strādāt ar jaunu režisoru vai režisori sievieti, uzklausīt viņa viedokli par tēmu vai par vecuma grupu, par kuru patiesībā viņa dzīves pieredze atšķiras no tavējās. Kā tu vari komentēt šos sadarbības brīžus? Henrijs Arājs ir jauns režisors un, visticamāk, par tētiem vairāk zini tu pats. Varbūt tam nav nekādas izšķirošas nozīmes?
Nu, ar jebkuru režisoru, vai viņš būtu mans vienaudzis vai nē, mūsu pieredzes ir atšķirīgas. Mēs dalāmies savā pieredzē un piedāvājumā, un tikai labos darba strīdos mēs nonākam pie kaut kāda kopsaucēja. Šajā gadījumā tas nekas, ka Henrijam ir tikai 26 gadi un man 52. Mūsu darbs saistās ar novērojumiem. Tu esi uzmanīgāks pret apkārtējo pasauli, jo tu arī spēj uzsūkt dažādas dzīves situācijas, pat brīžiem dzīvnieku attiecības. Man U
ldis Dumpis, kādreiz atbraucis no laukiem, stāstīja, ka viņš ir vērojis, kā kaķis lavās klāt putniņam, un kā putniņš palecas tālāk un viens ar otru spēlējas. Tad, lūk, šie novērojumi nav atkarīgi no tā, cik tev ir gadu, tev ir šajā profesijā jābūt ļoti uzmanīgam, un tad nav nekādu problēmu, ja kāds ir jaunāks. Es dalos savā pieredzē, viņš dalās savā pieredzē.
Henrijs nav stūrgalvīgs, viņš uzklausīja manu viedokli ar cieņu, un es to novērtēju. Vai ar strādāt ar sievieti… Nu, kaut kādā mērā droši vien es esmu seksists. Bet ne darba ziņā.
Runājot par novērojumiem un pieredzi, vai ar gadiem vērīgums pieaug vai samazinās?
Manā gadījumā pieaug.
Abās iepriekš minētajās izrādēs tēvs ir cieši saistītas ar vardarbības tēmu. Man liekas, ka abos gadījumos zināma atbildība jāuzņemas tēvam par to, kā noris notikumi un kāpēc tie cilvēki – vienā gadījumā meita, cenšoties pāraudzināt vardarbībai viegli pakļaujamu cilvēku, nespēj tikt galā, un “Ugunssejas” gadījumā dēls šo vardarbību padara par savu mērķi savā negarajā dzīvē. Ko tu pats kā aktieris un cilvēks domā par vardarbības tēmu mākslā? Cik tas ir kultivējami? Vai ļaunuma arheoloģija patiešām ir kas tāds, kas fascinējusi māksliniekus visos laikos? Un ko tu iegūsti, pētot, kā dzimst ļaunums vai vardarbība?
Man liekas, ka ar teātra un mākslas līdzekļiem var runāt par visu, arī par vardarbību. Akcents ir uz mākslas, ne sadzīves līdzekļiem. Ja uz skatuves tiek rādīts sadzīvisks ļaunums, tad, man liekas, ka tas nav pareizi. Šekspīra lugā "Karalis Līrs" ir kaudze ar līķiem, bet tur klātesošs ir "virstonis", kaut kāds pārcilvēciskums.
Runājot par cilvēcīgām lietām, ir skaidrs, ka ļaunums ir bijis un būs. Tas rodas no skaudības, konkurences un mazvērtības. Vardarbībai ir daudz iemeslu. Un arī šajā gadījumā, manuprāt, tevis pieminētajās izrādēs tā vardarbība ir klaja. Nav nepieciešams novērtēt skatītāju par zemu vai kaut kādā veidā viņu šokēt.
Skatītājs ir gudrs, un cilvēkiem ir pietiekoši laba iztēle, lai ar mākslas līdzekļiem to padarītu vēl iedarbīgāku. Mēs pirms tam runājām par izrādi "Pīters Pens. Sindroms" un tur ir ļoti daudz tēlainības. Šāda pieeja mākslai man ir daudz tuvāka par tādu klaji sadzīvisku vardarbību uz skatuves.
Pieaugušais Pīters Pens, kuru iestudē Dmitrijs Krimovs, ir trešais darbs, kas šosezon bijis un ap kuru sakults daudz putu. Par to ir jādomā drīzāk tādā kontekstā: Dailes teātrī – Bulgakovs, Jaunajā Rīgas teātrī – Dostojevskis, un mums ir Dmitrijs Krimovs ar 15 minūtēm, kas veltītas Puškinam… Troksnis, manuprāt, bija neadekvāti liels. Kā šobrīd, kad ir pagājis zināms laiks un izrādes tiek spēlētas, tev pašam liekas – vai mākslas politizācijai, kas notika februārī, bija pamats? Varbūt mēs ļoti saasināti spējam sakult putas pat par kaut kādiem šķietami mazsvarīgiem faktiem?
Nezinu, tas atkarīgs no katra cilvēka. Kad redzu, ka cilvēki ir eksperti visos jautājumos, un viņi grib kliegt tikai kliegšanas pēc, neiedziļinoties un nemotivējot savu viedokli attiecībā par kaut kādām tēmām… Mūsu gadījumā, teiksim, uz skatuves ir Puškins un viņam ir veltīts pārāk daudz laika. Tā izrāde ir par autoru, un viņš jau mūsu latviešu klasiķus nepārzina tik labi kā Puškinu. Šeit nevar salīdzināt to bronzas tēlu, kas bija kanālmalā, cik saprotu, nelikumīgi novietots, un tagad pārvietots. Skolā esmu mācījies šo valodu. Tas dzejas plūdums ir neiztulkojams, un man jautājumi neradās. Un tiešām tādi cilvēki ir, kas varbūt ceļas kājās, kurus tas aizskar, ka šajā brīdī no Nacionālā teātra skatuves tiek runāts krievu valodā. Es uz to skatos daudz, daudz mierīgāk un daudz plašāk. Mums jābūt konsekventiem daudzās citās lietās, nevis teātrī.
Ja teātris baidīsies un nespēs būt drosmīgs, tad teātrim nav jēgas. Teātrim ir jēga tad, ja tajā nebaidās no šādu jautājumu uzdošanas – ja tas rada arī šīs putas, tas ir labi. Lai rada.
Ņemot vērā, ka šī izrāde šobrīd ir jau kādu brīdi spēlēta, kāda ir tava sajūta par auditoriju – cik lielā mērā iztēle ir vai nav notrulināta ar visu to, kas mums ir apkārt, sākot ar sociālajiem medijiem un visu pārējo? Izrāde tiešām prasa bērna atvērtību un varbūt arī trenētu iztēli, nevis racionālu pieslēgšanos un domāšanu par tēmu. Kā tu redzi to publiku? Viena lieta ir pirmizrādes publika, kur sanāk cilvēki, kas zina, kas ir Dmitrijs Krimovs, kāpēc viņi tur atrodas un ko viņi grib redzēt. Vēl viena lieta ir kritiķis, kurš ir redzējis vairākas Dmitrija Krimova izrādes, visticamāk, pat klātienē, ne tikai ierakstos. Un tad ir normāls ikdienas skatītājs, kurš apmeklē šo izrādi. Varbūt tu vari, ņemot vērā, ka tu esi tas, kurš izrādes sākumā arī kā aktieris ir publikā, pastāstīt, kā tu redzi, kā mainījusies publika?
Publika ir ļoti krāsaina un dažāda. Jau vakar pirms mūsu sarunas teicu, ka redzēju divus piemērus: viens vīrietis bija atnācis ar diviem pusaugu dēliem un sievu. Sieva bija ļoti ieinteresēta, bet vīrietis ļoti garlaikojās. Viņš bija ielicis ausīs austiņas un klausījās acīmredzot kaut ko, kas viņam likās interesantāks par šo izrādi. Un bija viens pavisam cits pāris, arī līdzīgas paaudzes, kur vīram pēc izrādes aplaudējot bira asaras, un sieva uz viņu skatījās kā uz brīnumu. Šī iztēle un asociācijas mums katram ir. Šodien tās asociācijas izraisa vienas, bet pēc gada – pavisam citas domas. To jau arī režisors teica, ka viņš visas savas izrādes veido asociatīvajai domāšanai un tēlainībai. Viņš pats pēc profesijas ir gleznotājs. Scenogrāfija un režijas taisīšana varbūt ir vairāk tēva iedvesmota. Klasiskā izpratnē viņš arī atzīst, ka nav vis režisors, bet mākslinieks. Tā ka es arī to tā uztveru. Bet mūsu skatītāji ir ļoti, ļoti dažādi. Kā mēs visi.
Tu pasviedi man ideju, ka Dmitrijs Krimovs saka, ka viņš nav vis režisors, bet mākslinieks. Tu esi aktieris vai mākslinieks?
Es esmu aktieris.
Kā tu to zini?
Izrādes "Ugunssejas" iestudēšanas laikā man sanāca strīds ar kādu jaunāku kolēģi. Es minēju, ka mūsu amatā ir kaut kādas prasmes, amata pienākumi, bet viņš pastāvēja par to, ka mēs esam mākslinieki.
Jā, skaidrs, ka aktieris ir radoša profesija, kaut kādā mērā tu esi mākslinieks. Manī, protams, ir gan tas racionālais, gan arī tas iracionālais, bet vispār es esmu diezgan vienkāršs cilvēks.
Vēl mazliet pievēršoties publikai citā aspektā. Tev ir salīdzinoši daudz lomu, ar kurām tu vērsies publikā, kur tu to redzi un ar skatītāju sarunājies. Man liekas, ka tā ir ārprātīgi sarežģīta lieta – komunikācija ar publiku. Nerunāsim par bērnu izrādēm, jo tā ir augstākā pilotāža – spēt komunicēt ar lielu skaitu jaunu cilvēku. Cik tev tas ir organiski? Vai tev ir jāpārvar kādas grūtības, lai spētu uzrunāt auditoriju? Jo ne jau visiem piemīt tāda prasme. Manuprāt, ir aktieri, kuri netiek ar šādu uzdevumu galā.
Man nav tā, ka es pavisam netiktu galā. Citreiz ir labāk, citreiz sanāk sliktāk. Piemēram,
izrādē "Spītnieces savaldīšanā" biju kā skatītājs, starpbrīdī un izrādes laikā komunicēju ar skatītājiem, un tas man sagādāja azartu un prieku. Jutu to atsauksmi, jutu skatītāju vēlmi ar mani komunicēt, un tas man labi izdevās.
Savukārt izrādē “Salmu cepurīte” komunikācija ar publiku man neizdevās tik labi.
Savienot tēla dzīvi ar komunikāciju ar auditoriju man ļoti labi izdevās izrādē "Hotel Kristina". Tie brīži, kad arī dramatiskajā izrādē – kā "Pērs Gints" – tu Lielajā zālē vari pavisam klusītēm, čukstus, bet runājot skatītājam pavēstīt savas domas… tā atgriezeniskā saite ir tik ļoti cieša, ka es jūtu gandrīz katru skatītāju zālē, pat otrajā balkonā. Jūtu, ka viņš neelpo, un tā ir tā burvīgākā sajūta.
Man tikko ienāca prātā tā doma, kur ir tas noslēpums, ka tev jāspēj padarīt skatītājs par savu labāko draugu. Tu ar viņu runā bez augstprātības un agresijas, jo savādāk tas uzreiz cilvēku aizver ciet, tu viņam netiec klāt, un tad ir ļoti grūti. Es domāju, ka tur ir tas noslēpums. Tev mierīgi skatītājs ir jāpadara par savu sabiedroto, par savu draugu, lai viņš tevi iemīl, bet liels meistars uz to es neesmu.
Tāpēc es vienmēr atsaku. Es nevadu korporatīvos pasākumus, to es nemāku darīt, nespēju.
Bet tev ir viena monoizrādes pieredze kopā ar režisoru Fēliksu Deiču. Kā tas ir, ka tev tiešām uz skatuves nav partnera? Tu esi viens pret viens ar skatītāju. Vai tur strādā tā pati likumība, kuru tu tikko pieminēji?
Es domāju – tā pati likumība.
Atcerējies Deiču?
Nē, es domāju par to, kad cilvēks tev sāk līdzi dzīvot tad, kad viņš mazliet kaut ko redz arī no sevis. "Ārprātīgā piezīmes" ar Feliksu iksu Deiču bija brīnišķīgs stāsts. Tā man ir ļoti mīļa un tuva pieredze.
Jāatzīstas, ka ir tiešām vairākas lomas, kurās tu esi teicis atsevišķas frāzes un citātus, un licis domāt par to nedēļām, mēnešiem un pat gadiem. Viena no tām ir no izrādes "Ezeriņš". Pateicoties tev, vairākās dzīves situācijās, rakstos, darbos esmu bijusi spiesta domāt par Ezeriņa tekstu. Dzirdot tavu intonāciju, kad tu saki, "ka to dzīvi kopumā mēs varam redzēt tikai tad, kad dzīve ir galā un nevaram izdarīt nekādus secinājumus ne vidusposmā, ne sākumposmā…" Vai tu pats apzinies savas balss kā instrumenta iedarbību? Es, protams, negribu tagad sākt citātos runāt, bet ir vairāki Lāčplēsa teksti gan no “Uguns un nakts” gan no "Pēra Ginta", gan izrādes “Zeme un mīlestība” un visbeidzot no "Ezeriņa". Es pat varētu tavā vietā pašlaik dažus tekstus norunāt. Bet tu un tava balss… tu viņu izjūti kā instrumentu, kurš ir jāspodrina, jāskaņo un kuram ir konkrēta iedarbība?
Noteikti, neapšaubāmi!
Man citi aktieri, radio balsis un vokālisti, liekas ļoti būtiski. Es domāju, ka balss ir jāspodrina. Ar to jāstrādā kā ar jebkuru ķermeņa daļu. Arī ar balsi ir jāstrādā. Daudzi vokālie pedagogi ir teikuši, ka tur arī ir muskulīši iekšā un viss, ko tev ir Dievs un vecāki devuši. Bet ir kolēģi, kas ļoti tīksminās: piemēram, vīrieši par baigi zemo balsi. Es nekad neesmu tā tīksminājies. Un tad,
kad es pats dzirdu sevi no malas, man ne sevišķi patīk. Es esmu ļoti, ļoti piesardzīgs. Bet to, ka balss ir ļoti ietekmīgs instruments – tas ir neapšaubāmi
Īpaši tad, kad skan poētiski, tad balss tiešām pārvēršas par mūzikas instrumentu.
Jā, lugas man ir ļoti mīļš žanrs gan saistītā, gan poētiskā tekstā. Es domāju, ka mūsu sadrumstalotajā sadzīvē un komunikācijā ļoti pietrūkst tādas poēzijas. Režisore saka, ka tās ir vertikāles. Tās vertikāles pietrūkst un man sirdij ļoti tuva ir šī vertikāle.
