Šņorbēniņi

Šoreiz "Šņorbēniņos" – par Matīsa Gricmaņa "Rīkojumu Nr. 2", ko Dailes teātrī iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrāde stāsta par Latvijas nesenās vēstures notikumiem – jāsaka, diezgan ekstrēmiem, jo demokrātiskā valstī parlamenta atlaišana nav ikdienišķa parādība.

Taču izrāde ir izpārdota un apspriesta visdrīzāk ne jau vēstures, bet šodienas dēļ. Kaut vai tā iemesla pēc, ka šodien politiķi teātrim draud ar tiesībsargājošu iestāžu uzmanību. Skaidrs, ka šādu skandālu katrs grib redzēt.

Protams, tas ir arī ļoti garšīgs kumosiņš diskusijai. Īpaši tāpēc, ka šis iestudējums kā politiskā teātra piemērs Latvijā ir arī retums.

Raidījuma autore, teātra zinātniece Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi aktieri Lauri Subatnieku, kurš izrādē atveido visuzmanīgāk vēroto varoni, proti, Aināru Šleseru, teātra kritiķi Ati Rozentālu, kurš ikdienā ir arī žurnālists un ļoti cieši vēro Latvijas politiskās vides aktualitātes, un komunikācijas speciālisti, kura vienlaikus pārstāv inteliģenta skatītāja viedokli – Ingu Latkovsku.

Par ko liecina skandāli? Un vai Latvijas teātrī ar vārda brīvību viss kārtībā?

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.

Dailes teātrī nesen notikusi jauna pirmizrāde – režisors Viesturs Kairišs iestudējis Ainas Rendas romānu „Pirmavots”. Pirmās atsauksmes jau ir publicētas, un šķiet, ka izrāde ir veiksme. Bet īpaši interesantu to padara tēma. „Pirmavots”  ir ōda absolūtam bezkompromisa individuālismam. Tā esot viena no mīļākajām Īlona Maska grāmatām, un novērojumi rāda, ka arī izrādei skatītāji atsaucas ne tikai mākslas, bet arī savu personisko pārliecību dēļ. ZANE RADZOBE uzlūko šo izrādi kā lakmusa papīrīti Latvijas sabiedrības sapņiem un cerībām. Vai individuālisms Latvijas teātrī un sabiedrībā šodien ir tēma, kas spēj mūs satraukt un iedvesmot? Par to Zane runā ar savām kolēģēm - teātra kritiķēm un zinātniecēm VALDU ČAKARI un LAUMU MELLĒNU-BARTKEVIČU - un aktieri MĀRTIŅU MEIERU.

Rūdolfa Blaumaņa luga "Ugunī" pirmoreiz pie skatītājiem iznāca 1905.gadā Ērgļos – amatieriestudējumā, kurā Baronu spēlēja pats autors, bet Kristīnes lomu atveidoja Blaumaņa brāļasieva Anna.

Par pirmo profesionālo Kristīni gan kļūst pavisam cita mēroga aktrise – Dace Akmentiņa, kas 20. gadsimta sākuma teātrī iemiesoja gan mākslinieces, gan sievietes ideāltēlu.

Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un mums ir jauna Kristīne: Nacionālajā teātrī Ineses Mičules režijā tapis jauns "Ugunī" iestudējums. 

"Šņorbēniņos" viesojas divas Kristīnes: Elza Rūta Jordāne no jaunā iestudējuma un Lidija Pupure, kuras Kristīne uz Dailes teātra skatuves pirmoreiz kāpa 1966. gadā.

Lai saprastu, kāds tad ir bijis Kristīnes gadsimts latviešu kultūrā, raidījuma vadītāja Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi arī kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kura par latviešu sievietēm latviešu kinofilmās ir uzrakstījusi grāmatu, tās nosaukumā liekot Blaumaņa Kristīnes sacītos vārdus: "Es varu tikai mīlēt". 

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos?

"Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe.

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka. 

Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma?

Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt. 

Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni. 

Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums.

Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot?

Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā. 

Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna. 

Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi…

Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās?

Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi. 

Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā.

Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos.

Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta.

Diskusiju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV!

Kā liecina dažādu straumēšanas platformu piedāvājums, pasaule šobrīd ļoti interesējas par noziegumiem: uzvaras gājienu svin dažādi kriminālžanri – gan dokumentāli, gan fikcionāli.

Latvijā kulta parādība ir britu detektīvseriāli: jaunākos pasaules kriminālromānus var lasīt latviski gandrīz uzreiz pēc to uzrakstīšanas, un šim trendam atsaukušies arī teātri. Lielākoties tā ir izklaide, bet – ar savu pievienoto vērtību…

"Šņorbēniņos" šoreiz aicināti trīs eksperti, kas palīdz saprast, kas noziegumos ir tik vilinošs: par izklaidi, noziegumiem un taisnīgumu teātrī diskutē režisore Laura, Dailes teātra aktieris, režisors un seriāla "Nelūgtie viesi" zvaigzne Niklāvs Kurpnieks un teātra kritiķis, jurists, tiesību zinātnes doktors Toms Čevers.

 

Zane Radzobe: Vai jūs paši patērējat kriminālžanra darbus – ne tikai teātrī, bet vispār? Un kas ir labākais, kas skeptiķus varētu pārliecināt, ka šajā žanrā ir vērts iedziļināties?

Laura: Kad tu, Zane, man zvanīji un ierosināji piedalīties šajā diskusijā, es uzreiz teicu – lūdzu, tikai nerunāsim par Agatu Kristi un manu pēdējo darbu "Slepkavība Austrumu ekspresī". Negribu būt banāla, bet patiešām –

jebkura laba dramaturģija ir detektīvs! Vai mēs ņemam melodrāmu, trilleri, drāmu vai klasisku traģēdiju – mēs vienmēr tajā redzam detektīvstāstu, jo darbu vienmēr veido vajadzība un arī neiespējamība realizēt savu vajadzību.

Faktiski mēs [jebkurā darbā] ejam pretī kaut kādai darbībai, kas detektīvā izpaužas kā noziegums, un tad seko tā atrisināšana. Jebkura žanra literatūrā ir tāda pati uzbūve kā detektīvā, tikai varbūt bez fiziskiem upuriem un fiziskas vajadzības pierādīt tiesisko taisnīgumu. Līdz ar to šajā diskusijā mēs varētu izkāpt no tradicionālā detektīva žanra un parunāt par to, ar ko nodarbojas gan televīzija, gan kino pēc savas būtības. Laba literatūra, arī laba vizuālā māksla pēc savas būtības iekļaujas vistradicionālākā, vispareizākā, visklasiskākā detektīvstāsta ietvaros. 

Tas ir stāsts par noslēpumu, par mīklu?

Laura: Tas ir par noslēpumu, par mīklu, par intrigu, jo kopumā mēs tiešām vienmēr minam mīklas. Ja mēs tās neminam, ja mums viss ir skaidrs un iepriekš paredzams, mums kļūst garlaicīgi, un mēs ļoti ātri gribam pamest konkrēto laika pavadīšanas veidu.

Niklāv, seriāls "Nelūgtie viesi" laikam ir kulta klasika. Mani studenti pēc zināmas pretošanās arī mani piespieda to noskatīties... Vai tas ir tas, kas jānoskatās katram latvietim?

Niklāvs Kurpnieks: (Smejas.) Nē, nē, nē! Katram latvietim jāskatās tas, ko viņš grib! Jāpatērē arī ārzemju saturs. Bet, protams, skatieties Arī "Nelūgtos viesus" – tā ir laba reklāma! Klausoties Lauras teiktajā, pats tikai tagad sapratu, ka interesanti ir nonākt no vienas domas līdz citai, bet tas ceļš – tas ir detektīvs, pat ja mēs runājam par bioloģiju vai jebko citu! Taču sākotnējais jautājums bija par kriminālžanru. Patērēju to, cik vien varu.

Mani vienmēr vairāk interesējušas cilvēka ēnas puses, nevis skaistās puses.

Jūs arī sākumā minējāt, ka šobrīd pasaulē tas viennozīmīgi ir populārākais žanrs. Arī "Netflix" pirmajā trijniekā ir pilnīgi "krimiķi", un tieši par slepkavībām, par asinīm, par nāvi.

Cilvēkiem šobrīd apnicis, ka viss ir skaisti un mīļi, jo saprotam, ka tā patiesībā nav, un tad mums gribas sākt patērēt šo netīro saturu.

Toms Čevers: Arī es lasu kriminālžanra literatūru, un gribētu to lasīt un patērēt vairāk, bet sakarā ar darbu, kur ir pietiekami daudz lasāmā, arī rakstot par izrādēm, ir gana daudz jāizlasa kas tāds, ko nekad brīvprātīgi nelasītu… Bet, runājot par detektīvu – kā jau kolēģi teica, tā vienmēr ir intriga, tas vienmēr ir noslēpums. Tas ir arī kvalitatīvs laika pavadīšanas veids, kvalitatīvs atslodzes veids, jo tas provocē iztēli un domāšanu: tur vienmēr ir kaut kāds noslēpums, ko gribas minēt, un tad skatīties, kā tavs risinājums saslēdzas ar rezultātu, ko piedāvā autors. Tas, manuprāt, ir bagātinošs saturs, ko patērēt.

Tom, tevi uz šo diskusiju esmu aicinājusi ar konkrētu nolūku – gribu izmantot abas tavas profesijas. Daudzi tevi zina kā teātra kritiķi, taču tev ir arī doktora grāds jurisprudencē! Tev droši vien nācies ne reizi vien pamatot, kas teātrim kopīgs ar tieslietu sistēmu?

Toms Čevers: Pamatot nav nācies, bet nu –

skatoties detektīvus un izrādes, kas veltītas tiesvedībai – un tādas mūsu teātros ir ne mazums gan pagājušajā, gan šajā sezonā –, protams, profesionālais skats nāk līdzi.

Šajā kontekstā nav runa tikai par jurisprudenci, bet par jebkuru tēmu, kur ir skatītājs ar speciālu pieredzi konkrētā nozarē – vai tā būtu arhitektūra, dārzkopība, medicīna, pedagoģija vai jebkas cits. Tas viss veido skatītāju. Labi zināmā tēze par to, ka izrāde veidojas skatītāja galvā – runājot ne tikai par emocijām un pārdzīvojumiem, bet tīri praktisku pieredzi – konkrētām zināšanām, kas viņam, iespējams, ir pat lielākas nekā izrādes autoram un dramaturgam. Tad viņš skatās kritiskāk – viņš ir sagatavots skatītājs. Un izrādes veidotājiem jāpieliek papildu pūles, lai arī viņu pārliecinātu un paņemtu savā pusē.

Vai juristi šīs izrādes skatās citādāk? Gatavojoties šai sarunai, noklausījos pēc Lauras izrādes tapušo sarunu ar skatītājiem, kuru pulkā bija arī juristi. Un sarunas sākumā izvērtās milzīga diskusija par to, ko dara Puaro. Ka viņam juridiski nav nekādu tiesību un pamata kaut ko darīt.

Laura: Puaro faktiski ir atvaļināts detektīvs, kas tiek pieaicināts krīzes situācijā, jo

viņš pēc manas saprašanas atrodas neīstajā laikā un neīstajā vietā – cilvēks ir atvaļinājumā, dodas no viena punkta uz otru, bet atkal tiek pielikts pie darba! Mēs pat ironizējām par to, ka viņš ir kā tāds nāves vēstnesis – ja parādās Erikls Puaro, būs kāda slepkavība! (Smejas.)

Ja viņš kaut kur paiet garām, zinām, ka šajā ēkā kāds mirs. Tā vienkārši ir. Viņš nekur nav nejauši! Izrādes prologu veidoju tā, ka viņš negrib kāpt tajā vilcienā, un viņu no tā attur arī visādi apstākļi. (..) Viņš vēlas attālināties no iekāpšanas tajā nelaimīgajā Austrumu ekspreša reisā. Pie tam viņu vajā vainas apziņa pēc iepriekšējās lietas – viņš ir nestabilā, labilā stāvoklī, taču beigu beigās viņš tomēr tiek iebāzts tajā vilcienā, un – kā viņš tur iekāpj, tā notiek slepkavība. Un viņam, cilvēkam, atkal jāsāk strādāt, kaut viņš nebija ne to paredzējis, ne viņam tas bija darba pienākumos. 

Toms Čevers: Mazliet tevi paturpinot: Puaro, mis Mārpla, Šerloks Holmss – viņi tomēr ir iztēles augļi, un uz to mēs arī tā relaksētāk skatāmies. Bet ja mums piedāvā kādu tiesvedības rekonstrukciju, tad, bez šaubām, mēs to salīdzinām ar tiesvedības procedūrām, praksēm un to, kā šo profesiju pārstāvji uzvedas, izpildot savus pienākumus. Mēs gribam ticamību. Ja runājam par konkrētām lietām, nevaram izvairīties no reālistiskas pieejas. 

Laura: Mūsdienās noteikti! Agata Kristi rakstījusi citā laikmetā, kad tiesvedības leģitīmā vara nebija tik ļoti definēta pantos. Protams, Puaro ir izdomāts. Nereti esmu sastapusies ar pretenzijām pret manu darbu, kad es vēsturiskas personības neinterpretēju tā, kā vajadzētu: visi zina, kādas šīs personības bijušas, bet es nedaru tā, kā vajadzētu...

Pirms šīs pirmizrādes tā arī teicu: ceru, ka šajā gadījumā man neviens neko nepārmetīs, jo Puaro ir literārs varonis… Taču tik un tā pār mani nāca kritika! Jo Puaro taču tāds nav – viņam neinteresē privātā dzīve: nu, kur tad viņš varēja vēl iemīlēties darbam pa vidu!?

Patiešām mēs nezinām, vai Erkilam Puaro varētu būt bijušas simpātijas pret pretējo dzimumu, ja viņš vienkārši ir darba mašīna; turklāt viņam jābūt tik un tik vecam, tādam un tādam. Es domāju – nopietni? Man atņems tiesības interpretēt pat literāru varoni? Jo vēsturiskas personas tiešām ietver kādu vajadzību atdurties pret reāliem faktiem un tos nepārskatīt, bet nu literārs varonis... Manā ieskatā Puaro bija četrdesmitgadīgs, diezgan sprigans vīrietis, pārstrādājies, un tad arī, iespējams, viņš satika savu iespējamo dzīves mīlestību, bet nespēja ar viņu būt kopā…

Saskaitīju, ka šobrīd Latvijas teātros ir vismaz deviņi kriminālžanra darbi: ņemot vērā to, cik neliels ir Latvijas teātru repertuārs, tas ir ārkārtīgi daudz! Jūs tas nepārsteidz? Varbūt sāksim tieši ar Niklāvu, jo tu savai debijai režisora ampluā izvēlējies tieši krimināldarbu "Nāve un meitene": tā gluži nav tipiskākā izvēle, kas pirmā nāktu prātā.

Niklāvs Kurpnieks: Biju pārsteigts, ka līdz šim neviens šo lugu Latvijā nebija iestudējis! Manuprāt, lai uztaisītu kriminālžanra izrādi, ir divas opcijas. Var ņemt tīru dramaturģiju, kā Laura to darījusi – tu it kā to stāstu zini, un tev ir interesanti skatīties.

Man kā skatītājam interesantāk skatīties, ja kaut kas tiek pamainīts jau esošajā struktūrā. Piemēram, pamainīti personāži. Bet manā gadījumā luga pati par sevi bija diezgan nezināma, tēma – diezgan asa, tāpēc izvēlējos tīrās reālpsiholoģijas ceļu.

Var izkrāšņot šo ceļu no notikuma līdz tā atrisinājumam un visu laiku domāt, kā izdarīt to, to un to. Var arī sākumā cilvēkiem skaidri pateikt, kas ir noticis, viņš izdara savus secinājumus, un tad līdz izrādes beigām tu viņu rausti un mēģini pierādīt pretējo, lai skatītājs beigās jūtas apjucis... Tas, ko gribēju savā izrādē - lai cilvēkiem nav šīs viennozīmīgās idejas: ka viņa ir vainīga vai viņš ir vainīgs, vai viņa ir traka vai kas tamlīdzīgs. Man vienmēr ir paticis šis žanrs, tāpēc arī to izvēlējos, jo man likās, ka es teātrī bieži neredzu šo tīrās reālpsiholoģijas žanru. Tāpēc meklēju šo lugu. Izrādījās, ka ir arī Poļanska filma. Sapratu, ka to var uztaisīt kā reālpsiholoģisku darbu. Un tad gāju šo ceļu cauri "otrām durvīm" – lai būtu ticamība; lai cilvēks to skatītos nevis kā fikciju, bet kā īstu stāstu.

Diskusiju pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā LSM.LV!

Raidījuma producente — Sandra Ņedzvecka.

Par sievietēm un traģēdijām jeb par lietām, kas dzīvē un kultūrā ir lielākas par cilvēku aizejošā gada beidzamajos "Šņorbēniņos" sarunājas aktrises Guna Zariņa, Maija Doveika un režisore Inese Mičule, kuras studijā aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente - Sandra Ņedzvecka.

Zane Radzobe: Jums, mūsu raidījuma viešņām, ir mūsdienu teātrim gluži ekskluzīva pieredze: jūs visas esat strādājušas ar tekstiem, kas nākuši no antīkajā kultūrā balstītām traģēdijām. Bet traģēdijas dod iespēju parunāties par to, kas ir lielāks par dzīvi. Bet sākšu mazliet netradicionāli – ar personiskas dabas jautājumu. Vai jums personīgi ir svarīgi tādi jēdzieni kā "lielums" vai "mērogs"?

Maija Doveika: Izklausās, ka nav, bet droši vien realitātē ir. Tie vārdi varbūt neizsaka to, kas tas varētu būt. Bet nākas par to domāt.

Guna Zariņa: Man gan viss uzreiz visu izsaka. Bet, ja runājam pavisam konkrēti par izrādi, ir daudz jēdzīgāk pavadīt savu laiku, risinot lielos jautājumos, nevis "skrumzinoties" pa krikumiem.

Inese Mičule: Arī manā skatījumā ir nozīme šiem diviem jēdzieniem. Gan morāles vērtību atskaites punktā – kas ir tavs mazums un kas ir tavs lielums (un mēs starp šiem jēdzieniem visu laiku šaudāmies), gan arī runājot par mērogu: pirmais, kas nāk prātā, ir telpa. Telpa, kas saistīta ar darbu, kuru tu izveido telpā. Telpā, kurā satiekas materiāls ar mūsu tulkojumu un dzimst izrāde. Tā ka šie jēdzieni viens otru ietver ļoti personiski.

Varētu jautāt – kāpēc pirmssvētku laikā esmu izvēlējusies tādu bagātu, pirmajā brīdī varētu likties – traģisku tēmu. Iemesli ir divi. Pirmkārt, traģēdijas, manuprāt, patiešām ir ļoti liels retums: proti, traģēdijas jau nav stāsti, kuros kāds mirst – tie ir stāsti, kur beigas ir neizbēgamas. Un, lai tā notiktu, tam, ar ko varonis sastopas, jābūt lielākam par viņu pašu. Teorija mums saka, ka kopš 20. gadsimta vidus Rietumos cilvēki tā vairs nedomā – nekā lielāka par cilvēku nav. Tomēr 21. gadsimtā cilvēki tomēr ilgojas pēc lieluma, pēc kārtības, pēc stabilitātes un kaut ko meklē. Un tāpēc ir arī otrs iemesls. Proti, šosezon Latvijas teātru repertuārā ir veselas divas antīkās traģēdijas, kurām arī Eiropas mērogā ir neparasts formāts. Man ir ļoti žēl, ka mums šodien nepievienojās daugavpilieši, jo Eiripīda "Hekube" Daugavpilī ir patiešām traģēdijas vērienā. Savukārt interesantā kārtā šodien nebūtu iederīga Valmieras pārstāvniecība: Reinis Suhanovs tur tikko iestudējis "Mēdeju", un izlasījis to drīzāk kā komēdiju. Guna, jūsu Mēdeja pie Vladislava Nastavševa gan nebija komēdija, bet, skatoties šo darbu, jau toreiz domāju, ka tas īstenībā ir ļoti sarežģīti stāstāms stāsts, jo tas ir sens stāsts. Kaut arī mūsdienās sievietes mēdz nogalināt bērnus, iedomāties, ka mēs tādai sievietei uzreiz esam gatavi noticēt, just līdzi un viņu saprast, gan ir daudz grūtāk. Kā jūs par šo problēmu domājāt un kas šai stāstā ir laikmetīgs?

Guna Zariņa: Varu izstāstīt, kā pie tā nonācu. Man vienkārši radās jautājums: kas mūsdienu pasaulē ir traģēdija, un vai antīkā traģēdija mūsdienu pasaulē var būt traģēdija? Kā abus laikus savest kopā? Pirmkārt, man bija palicis prātā Silvijas Radzobes lekcijās stāstītais par antīko traģēdiju, un konkrēti – par "Mēdeju". Man tas likās ļoti stāstāms stāsts – pat nezinu, kāpēc, bet manos jaunajos gados likās, ka tas ir kas tulkojams mūsdienu valodā. Man šķita, ka būtu interesanti to mēģināt. Kad nonācu antīkajā teātrī Atēnās, sēdēju gan skatītāju vietās, gan aizgāju izrādes vietā, cenšoties saprast, kas tad tur notika: kas notika starp skatītāju un izrādi, un es domāju – vai mūsdienu pasaulē tas būtu iespējams? Kādu brīdi meklēju, runāju ar režisoriem saviesīgos pasākumos, vai kāds negribētu ar mani uztaisīt "Mēdeju". Neviens uz to "baigi nerāvās". Runājāmies ar Vladu. Pa vidu vēl bija iejaukts Kirils Serebreņņikovs, kurš teica: brauciet, taisiet pie manis! Un tad sākās tas sarežģītākais, varbūt arī nepatīkamākais, sāpīgākais un briesmīgākais, jo izrādījās, ka mēs nezinām, kā to tulkot mūsdienu valodā! Bija visādi ceļi. Viens no tiem – ka mēs to visu mēģinājām risināt kādā Jelgavas, Ventspils vai Kuldīgas virtuvē, runājot par gadījumu, kad sieviete ar diviem bērniem bija ielēkusi upē... Mēģinājām kaut kā to tulkot, bet tas nestrādāja, nestrādāja un nestrādāja, kamēr nonācām līdz tīrai esencei – attīrījām to stāstu no jelkā, kas ir sadzīvisks. Tagad pat nemāku pateikt, vai es šajā izrādē maz spēlēju cilvēku. Es tur nespēlēju konkrētu sievieti. Man gribētos domāt, ka tas tēls ir notīrīts līdz tādam kā arhetipam – putnam. Nezinu. Mēģinājām to tulkot arī caur kādu dzīvnieku pasauli, kaut ko tik esenciālu kā sieviete-dzīvnieks vai sieviete-piemineklis. Tā ka beigās palika tikai lielums – nekāda mazuma vairs nebija. Bet es laikam neatbildēju uz tavu jautājumu…

Tas, ko es dzirdēju, ir tēma par arhetipiem, tēma par pirmsākumu, par atgriešanos pie daudz intensīvākām attiecībām starp teātri un skatītāju, nekā ierasts mūsdienu teātrī. 

Guna Zariņa: Jā, jo tur tās atbildes nāca pavisam banālas. Ka to, ko Senajā Grieķijā darīja teātris, šobrīd aizstāj seriāli, kurus skatoties, cilvēki var izraudāties, kur viņi gūst līdzīgus efektus, bet patiesībā jau laikam tas īsti nav iespējams mūsdienu pasaulē. 

O'Nīla "Sēras piestāv Elektrai" apvieno antīko un arī moderno kultūru. Un šeit pamats droši vien ir arhetips – psihoanalīzei ir milzīga nozīme. Inese, vai mūsdienās lielākais šķērslis cilvēka dzīvē slēpjas psihē?

Inese Mičule: Nevarēšu viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo man nav tādu zināšanu. Turpinot Gunas domu, neesmu iestudējusi antīko traģēdiju, bet, ķeroties klāt O'Nīlam, arī mani vadīja ziņkāre. Pirmkārt, gribēju saprast, par ko šī luga bijusi nominēta Nobela prēmijai. Likās – kur ir šī darba milzīgā vērtība? Manuprāt, autors caur antīko mītu meklēja to, kas tolaik viņam notika apkārt: bija beidzies Pirmais pasaules karš, un šausmas, kuras viņš tajā izjuta, viņš centās paust caur savu darbu. (..) Skatītājs tikai pēc nosaukuma var saprast, ka darba fundaments ir antīkā traģēdija. Jā, viņš meklē, tāpat kā, iespējams, Eiripīds, tā brīža morālo pagrimumu caur kādu leģendu, kura liek runāt par konfliktu, kas ir cilvēkam ar dieviem – kā "Mēdejā". Bet O'Nīlam ir cilvēka konflikts nevis ar dieviem, bet ar savām iekšējām dziņām, vēlmēm; tur vairs nav nekādas atbildības dievu priekšā, kā bija antīkajā paraugā. Te tu esi pats – ko tu dari un ko tu nedari. Un iekšējie konflikti slēpjas psihoanalīzē, cilvēka psihē, ko iedod tēvs, māte. Tad jau aiziet visi arhetipi – viss, ko varam psihoanalīzē izlasīt par Edipa kompleksu, tēva un meitas kompleksu, kas savukārt ir Elektras stāsts.

Ļoti līdzīgā aspektā es domāju arī par Antigoni, par kuru atcerējos tieši pēc Daugavpils: arī Anuijs, protams, ir pārrakstījis šo darbu 20. gadsimtam, bet sajūta par to, ka stāsts, kas tiek stāstīts, acīmredzot ir nu jau tūkstoš gadu aktuāls, visam iet cauri. Stāsts ir par to, ka neviens tevi nespēj piespiest nebūt cilvēkam, ja vien tu pats to neizvēlie. Maija, skatījos interviju, kurā Elmārs Seņkovs teica, ka tad, kad jūs iestudējāt šo izrādi, jūs domājāt par Baltkrieviju. Vai tiešām šie senie stāsti, senie procesi var būt saskatāmi arī mūsdienu sabiedrībā?

Maija Doveika: Mēs tobrīd domājām par Ukrainu – tas bija laiks, kad notika pirmais trieciens Ukrainai, mēs par to domājām, un tas bija visnotaļ satraucoši: pēkšņi jautājums par dzīvību un nāvi aktualizējās politiskā nozīmē! Anuijs šo darbu tomēr ir pārrakstījis pa savam, jo tur ir fašistiskais moments, pret kuru viņš nostājas; viņš runā par cilvēka brīvību – respektīvi, ka cilvēks pats ir brīvs izvēlēties – stāvēt, krist, dzīvot, atdot savu dzīvību un par ko atdot savu dzīvību. Sākumā Anuija redakciju mēģināju visādi apcerēt, bet atzīšos – man bija "par īsu". Un tad mums bija sarunas ar vēsturnieku Hariju Tumanu par antīko pasaules skatījumu, un rezultātā pēc vērtībām es atgriezos pie Sofokla. Tāpēc, ka man likās, ka cilvēks nav nekāda mēraukla – viņš ir pats sava lieluma, bet ir jābūt kam lielākam. Sofoklam ir doma par to, ka šie cilvēki netrīcēja tik daudz nāves vai kādu lēmumu priekšā, bet gan dievišķā likuma priekšā, kas uz viņiem attieksies – vai viņi ir dzīvi, vai miruši. Respektīvi, valdnieka likums, ar kuru saskārās Antigone, ir tikai tāda paša lieluma, kāds ir cilvēks pats. Bet patiesībā tu stāvi daudz lielāku likumu priekšā – par to, kā tev būs izturēties pret mirušajiem, kādi ir apbedīšanas rituāli, ko tas nozīmē, ja tu neapbedī un zem kāda lāsta nokļūsti. Kad es sāku domāt tādās kategorijās, man pēkšņi radās viedoklis par traģēdiju. Es to sapratu, un man liekas, ka tā bija pareizā domāšana. Katrā ziņā ar to tu vari tikt daudz tālāk, nekā vienkārši ar to, ka esi tāds brīvs un visu kaut ko vari darīt. Arī nomirt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV.

Valsts svētku nedēļā – saruna ar un par Latvijas teātra nākotni. Zanes Radzobes viesi "Šņorbēniņos" ir jaunie režisori Henrijs Arājs, Gusts Ābele un Egija Silāre.

"Manuprāt, teātrim ir jābūt dzīvi apliecinošam un kaut kādā ziņā izkāpinātam – nevajag slēpties no tā, ka teātris ir teātris!"

"Man tas ceļš sākās tieši caur sirreālismu – manuprāt, tas ir veids, kā sistematizēt haosu, jo tā ir domāšana iespējamībās..."

"Man patīk taisīt izrādes par jauniem cilvēkiem un viņu mēģinājumiem saprast, kā dzīvot."

To, kuram no jaunajiem režisoriem pieder konkrētais teikums, kas kalpo kā maza vizītkarte katra mākslinieciskajai koncepcijai, uzzināsit, klausoties raidījumu!  

Pārraides producente –  Sandra Ņedzvecka.

Jaunās sezonas iesākumā raidījuma vadītāja teātra kritiķe Zane Radzobe tiekas ar trim Latvijas teātru direktoriem: Evitu Ašeradenu no Valmieras Drāmas teātra, Juri Žagaru no Dailes un Māri Vītolu no Nacionālā teātra.

Iepriekšējā sezona noslēdzās ar secinājumu, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi izprot savu lomu Latvijas mākslā, estētiku un darba metodes. Vai skatītājs būs ieguvējs no "teātru kariem"? Un kā saprast, kur meklēt teātri, kas patiks tieši jums?

Zane Radzobe: Šis raidījums pašreklāmā mazliet izaicinoši tiek pieteikts kā raidījums par teātru kariem. Man šis nosaukums patīk, jo "Klasikai" piedien koru kari, un kāpēc lai nekarotu arī teātri? Šī metafora ir ļoti daudzpusīga, jo, kā rāda pēdējās sezonas, teātri patiešām arī sacenšas – gan par skatītājiem, gan par māksliniekiem. Bez tam aizvien izteiktāk iezīmējas tas, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi saprot, kādai vajadzētu būt mākslai, un skatītājus tas reizēm ļoti mulsina. Tāpēc "Šņorbēniņu" rudens cēlienu sāksim ar sarunu, uz kuru esmu aicinājusi trīs Latvijas lielo teātru direktorus: Evitu Ašeradenu no Valmieras, Māri Vītolu no Nacionālā un Juri Žagaru no Dailes teātra. Līdz ar to, ka šis ir teātra sezonas sākuma raidījums, varbūt jūs varētu atgādināt mūsu klausītājiem, ko viņi jūsu teātros šajā sezonā var gaidīt? Kāds katram no teātriem ir caurviju motīvs?

Evita Ašeradena: Viena lieta ir tos motīvus noformulēt, bet cita lieta – pēc tam sasniegt. Sezonas kvalitāte nav atkarīga no tā, vai vadmotīvs ir vai tā nav: reizēm visu noformulē brīnišķīgi, bet īsti neizdodas.

Valmieras teātra šīgada uzstādījums ir šāds: ja iepriekšējā sezona bija vīriešu sezona un atgriešanās mājās sezona, tad šī ir par atbildību. Vairāk atgriežamies pie tā, ka saruna ir par vīriešu atbildību pret pasauli, pret sievieti un arī to, kāds tam visam ir rezultāts.

Mūs pamudināja arī demogrāfijas situācija: var par to skaļi runāt, var piešķirt milzīgas naudas, bet var arī mainīt domāšanu. Skatāmies uz to, kas notiek ar pamestiem bērniem brīdī, kad cilvēki izšķiras: tūkstoš laulību pie mums gadā reģistrē, un piecus simtus izšķir... Kaut kāds iemesls tam ir. Raudzīsim, kā uz to var paskatīties mākslā. Mēģināsim aptvert visas iespējamās paaudzes.

Juris Žagars: Mums īsti nav vienas īpašas tēmas;

nekad tādā veidā neesam pat domājuši, un es pat neprotu tā domāt – ka izvēlamies sezonas tēmu un tad tai pieskaņojam izrādes. (..) Jo galu galā mūsu uzdevums ir apkalpot sabiedrību. Mūsu uzdevums vai direktora uzdevums – uzminēt to, ko sabiedrība "ēd", ko skatītāji ir gatavi nopirkt un kas viņus interesē.

Ņemot vērā, ka šobrīd sabiedrībā nedominē viena interešu zona, mums jāseko pieprasījumam. Kopīga tendence, ko esmu novērojis visā pasaulē – ka politiskās un kara tēmas, kas bija aktuālas pēc Ukrainas kara sākuma, ir aizgājušas ēnā. Šobrīd lielie meistari, pasaules klases režisori, runā par personiskām, cilvēciskām lietām, caur kurām, iespējams, var pastāstīt kaut ko vairāk par pasaules kārtību; par to, kas tajā notiek.

Māris Vītols: Es tomēr uzskatu, ka tas ir ļoti labs intelektuāls izaicinājums – mēģināt atrast metaforisko ietvaru vai caurviju tēmu visai sezonai: tas dod plašāku kontekstu sezonas griezumā – ja varam padomāt par kādām lietām kopumā, katru izrādi iestudējot kopā arī aktieriem, ar māksliniekiem, kam mēs vēlamies veltīt uzmanību šajā sezonā.

Šajā sezonā kā metaforisko ietvaru esam izvēlējušies kvēlās ugunis: pievēršamies vienai no dabas stihijām – uguns tēmai. Uguns ir ne tikai siltuma un gaismas avots; tā simbolizē arī mīlestību, kaislību, un kara laikā mīlestību un kaislību ir jēgpilni pretstatīt naidam un neiecietībai, vienaldzībai.

Ne velti sezonu sākam ar Raiņa lieldarbu, ar "Induļa un Ārijas" iestudējumu, jo Rainim mīlestība vienmēr bijusi sabiedrības virzītājspēks – viņš to vienmēr stādījis augstāk par naidu. Tas ir svarīgi – skatītājam pavērt plašāk domu apvāršņus un ideju horizontus. Protams, būs arī ļoti tieši mīlestības ugunskuri, kuri degs šajā sezonā: kā Blaumaņa "Ugunī" un ne tas vien. Manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mēs mēģinām kontekstualizēt visu sezonu kopumā.

Mazliet nekaunīgs jautājums: kas ir tā viena īpašā izrāde, kuru katrs no jums kā direktors savā teātrī šosezon gaidāt visvairāk?

Evita Ašerandena: Pirmkārt, ir ļoti riskanti to nosaukt, jo tad ir tās gaidas... Es jau dzirdu, ko saka kritiķi, ko viņi gaida no sezonas, uz ko viņi liek [galveno kārti]. Tas ir tāpat kā ar zelta medaļu gaidīšanu sportā – sportistam tiek uzlikta papildus emocionālā slodze. Otra lieta – direktoram uzmanība un cerība jādod visiem, tieši tāpēc mēs zinām, ko mēs darām, mēs arī saprotam, kas varētu būt mūsu virsotne, bet lai paliek tā, kā izdosies. Un skatītāji, kritiķi un visi pārējie lai lemj paši.

Māris Vītols: Arī man visas repertuāra vienības, sezonu uzsākot, ir vienlīdzīgās starta pozīcijās. Svarīgākais, domājot par repertuāra izvēli – lai būtu kvalitatīva daudzveidība: lai būtu izrādes jauniešiem, lai būtu muzikālas izrādes, lai būtu izrādes, kas runā par šodienu un šodienas aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Kvalitatīvā daudzveidība, kur tiešām mēs rūpējamies par kvalitāti katrā niansē – tā ir tā latiņa, par ko jātur rūpe teātra direktoram.

Juris Žagars: Es tomēr reaģēšu uz jautājumu, kas bija ļoti precīzs. Kuru izrādi mēs, direktori, gaidām ar interesi? Man noteikti tāda ir! Vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka nostrādās "Orākuls" – tas arī nostrādāja tā, kā bijām gaidījuši. Vairāk vai mazāk ir skaidrs, kā nostrādās Daniela Regeta "Sapņu novele" – tur arī nezināmo nav tik daudz. Ir pilnīgi skaidrs, kā nostrādās "Rīkojums Nr. 2" Valtera Sīļa režijā par Zatlera rīkojumu atlaist parlamentu.

Bet nav skaidrs, kā nostrādās Viestura Kairiša "Pirmavots". Vai viņam patiešām šoreiz izdosies pastāstīt personisku stāstu par mīlestību, vai atkal viņš aizies plašākos ūdeņos un stāstīs par lielām idejām? Šo izrādi gaidu ar vislielāko interesi, jo ar Viestura iestudējumiem vienmēr ir tā, ka absolūti nav prognozējami biļešu ieņēmumi un skatītāju interese.

Citreiz liekas – izrādi nepirks, un pēkšņi pērk; citreiz liekas – šim nu gan ir jānostrādā, bet nenostrādā.

Evita Ašeradena: Vai tu, Juri, domā, ka izrādes kvalitāte vienmēr ir saistīta ar biļešu pirkšanu?

Juris Žagars: Viennozīmīgi, simtprocentīgi un vienmēr. Protams, tas nenozīmē – ja biļetes pērk, tad noteikti ir arī laba izrāde. Bet –

ja biļetes nepērk, tu nevari teikt, ka tev ir laba izrāde. Jo mēs tomēr strādājam sabiedrībai. Mākslas patērētājs ir sabiedrība. 

Evita Ašeradena: Bet reizēm sabiedrība arī jāizglīto un jārāda kaut kas nesaprotams.

Juris Žagars: Es tam nepiekrītu. Nekādā gadījumā negribētu lietot šo teicienu! Nedomāju, ka esam kaut kādi guru, kas tagad nu izglītos sabiedrību, kas nav tik gudra kā mēs, un tad nu mēs viņiem kaut ko mācām...

Evita Ašeradena: Es gan tieši tā neteicu! (Smejas.)

Juris Žagars: Jā, bet man negribas lietot šo jēdzienu – izglītot sabiedrību. Mēs varam dažādot piedāvājumu un skatīties, vai sabiedrībai interesē tas, ko piedāvājam. Bet, ja nepērk biļetes, domāju, tev kā direktoram ir ļoti grūti iestāstīt sabiedrībai, ka tev ir laba izrāde. Tu mēģināji kādu izglītot, bet redzi, ka viņi nav izglītojami…

Evita Ašeradena: Nē, nav pat runa par izglītošanu.

Arī Valmieras teātrī ir izrādes, par kurām pilnīgi droši zinu: ja tās rādītu Rīgā, tās aizietu, jo Rīgā ir lielāka auditorija.

Juris Žagars: Protams, ja skatāmies uz ļoti mazo teātra patērētāju skaitu, kas ir Latvijā, tad atsevišķi nišas produkti ir daudz grūtāk pārdodami, nekā tas ir Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur uz tavu nišas produktu ir pietiekoši daudz skatītāju, lai šis produkts varētu izdzīvot ilgāku laiku. Pie mums tā nav.

Māris Vītols: Manuprāt, mākslā un arī teātra mākslā riska apetīte pieļaujama augstāka nekā jebkurā citā ekonomikas jomā, un tas ir pareizi, ka, veidojot repertuāru, varam un spējam pieņemt arī drosmīgus un ambiciozus lēmumus, nerēķinoties ar to, kādi būs vai nebūs šīs izrādes nosacītie ekonomiskie panākumi. Jo

pēc būtības mākslā nevajag aizrauties ar rēķināšanu: panākumi var atnākt, bet tos nevar izrēķināt uz priekšu – tu nevari kā matemātikā šeit paredzēt: sak’, te visas būtiskās komponentes sakritušas, lai gūtu panākumus.

Bet riska līmeni ir pieļaujams uzturēt, jo mēs, lielie teātri, tomēr saņemam valsts dotāciju. Ja to nesaņemtu nemaz, droši vien teātri nevarētu pastāvēt. Bet, ņemot vērā, ka dotācija teātriem tomēr ir, nevaram nodarboties tikai ar aprēķiniem: mums jāiet arī tādās teritorijās, kas ir riskantas, drosmīgas un ambiciozas. Manuprāt, tāds piemērs ir tieši Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde "Indulis un Ārija", kuras sakarā teātrim bija jāpieņem sarežģīti ekonomiski jautājumi: no skanējuma viedokļa Māris Sirmais izvēlējās, ka koris sēdēs partera ložās, kas aizņem lielu daļu skatītāju sēdvietu Lielajā zālē – tieši šajās vietās, korim sēžot pakava formā, iegūstam visaugstāko skanisko kvalitāti. Līdz ar to katrā izrādē noņemam lielu skatītāju sēdvietu daļu. Šeit kaut kādā ziņā kvalitāte nonāk pretrunā ar aprēķiniem.

Vienmēr, kad ir konflikts starp kvalitāti un naudu, uzskatu, ka jādod priekšroka kvalitātei.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

Diskusija pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

"Mirklis šis". Vienam no Edvīna dzejoļu krājumiem ir likts šis nosaukums, bet "Šņorbēniņos" skan arī no citiem krājumiem ņemti panti. Tos lasa pats dzejnieks un aktrise, režisore Daiga Kažociņa.

Sandra Ņedzvecka: Dzejas saistībā ar partitūru - vismaz senākos laikos komponisti centās ierakstīt ar visām iespējamām zīmēm, kā viņi gribētu, lai skaņdarbu atskaņo. Edvīn, kā Jūs skatāties uz to, ka varētu būt pārprasts vai ne tā saprasts? Varbūt reizēm nākas sevi šaustīt, ka neesmu uzrakstījis tā, ka mani nepārprot?

Edvīns Raups: Tas ir ļoti aktuāls jautājums, sevišķi mūsdienās. Mēs valodas evolūcijas ceļā dzejā esam atteikušies no pieturzīmēm un citām interpunkcijas zīmēm. Bet, ja mūziķi pieraksta stingrā nošu rakstā, kādreiz arī dzejnieki vispirms apguva akadēmiskos ritmus, ir bijušas dažādas augstskolas gan viduslaikos, gan vēlāk, kur tos ritmus mācīja, bet tikai ļoti izredzētiem cilvēkiem. Iespējams, to var kaut kādā veidā sasaistīt, bet, protams, dzejas brīvais gars, tāpat kā mūzikā, vienmēr cenšas tās formas lauzt.

Es domāju, ka svarīgais, ko mēs visi cenšamies ielikt kaut kādos rāmjos, ir ritms. Ritmizēts teksts manā gadījumā ir kaut kas līdzīgs vārdu maģijai.

Ne velti ir “burts” un “burties”, es saskatu dziļu tuvību šiem jēdzieniem. Ritmam piemīt spēja iedarboties uz cilvēku viļņveidīgi, un tu kādā brīdī esi saviļņots. Vai neesi. Un brīdis, kad tu esi saviļņots, ir saprašanas, aptveršanas brīdis. Tu esi sapratis, tāpēc tu esi saviļņots. Tas nav racionāls izpratnes veids, ko esam pieraduši ikdienā lietot, jo šīs zināšanas mēs nevaram sadalīt, kā zinātne ir pieradusi. Konstruē, dekonstruē, izpēta, kā tas viss darbojas - skaidrs, to mēs izmantot sadzīvē ērti un saprotami. Savukārt, kad tu aizej Gaujas krastā un skaties, kā plūst Gauja, pēkšņi caur tevi nāk kāds vilnis, varbūt tas ir gaismas vilnis, bet viņš ar tādu jaudu nāk caur tevi, ka tu pēkšņi saproti, kā tā Gauja plūst. Tu saproti, jo tu to sajūti, un tas iekšējais spēks ir tik milzīgs, ka tu vēlies to pateikt. Tās ir zināšanas, kas ir, domāju, pat lielākas nekā tās racionālās zināšanas, ko esam spējīgi iegūt ar prātu.

Bet zinātne arī attīstās, mēs sākam ielauzties arī šajā uztveres līmenī, ko sauc par sajūtām, lai gan tas nav nekas jauns.

Kā zinām, senos laikos bija tāds Epikūrs, kurš definēja, ka viņš ir sensors, kas pasauli uztver tikai caur sajūtām un maņām un pēc tam ar prātu apstrādā šo informāciju un mēģina to pateikt dimensijā, kas mums ir racionāla pieeja. Apmēram tā es redzu ritmu, kurš ir jāsavalda, jāieliek kaut kādos rāmjos, un cik tas ir viegli un nošu rakstam līdzīgi - es teiktu, ka jebkurš augsta līmeņa literārs teksts ir ritmiski ļoti smalki strukturēts, un, jo mazāk tur ir akadēmisku ritmu un atsauču, ja tas ir izdevies teksts, tad tur simtprocentīgi ir smalka ritma struktūra apakšā, kas to visu vada. Aktieri lieliski to jūt uz skatuves. Ja tev teksts neguļ uz mēles, tas nozīmē, ka tam pietrūkst ritmiskās uzbūves, tu nevari viņu brīvi runāt, un tu ilgi mal un mal to tekstu, kamēr vari viņu pateikt. Arī dramaturģijā visos dialogos ir vissmalkākā ritma struktūra.

Raidījuma viesi - aktieris Ģirts Krūmiņš un dzejnieks Kirils Ēcis. Ģirts lasa Kirila un Friča Bārdas dzeju, Kirils klausās, lasa pats un meklē līdzīgo ar Bārdu.