21. gadsimtā kultūrā un arī teātrī bieži tiek runāts par sievietēm. Mums savukārt gribējās parunāt par vīriešiem, par to, ko vīrieši meklē un kā viņiem pietrūkst Latvijas teātrī. Studijā "Šņorbēniņos" šoreiz divu ļoti vīrišķīgu izrāžu veidotāji – izrādes "Alfas" režisors Valters Sīlis, Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs izrādē "Latviešu raķetes" aktieris Mārtiņš Kalita, kā arī teātra kritiķis Atis Rozentāls, kurš pastāstīs, kā vīrietis skatās izrādes par sevi.

Sarunu vada Zane Radzobe.

Ati, vai tev ir bijusi pieredze, kad saproti, ka šo izrādi skaties kā kritiķis-vīrietis?

Atis Rozentāls: Manuprāt, tas nosacītais dalījums - mēs stereotipizējam un sakām “sieviešu izrāde” vai “vīriešu izrāde”, tāpat kā par grāmatām saka “vīriešu romāns” vai “sieviešu romāns” - drīzāk balstās nevis saturā vai intelektuālajā līmenī, bet emocionālajā līmenī. Gaidas no mākslas piedzīvojuma emocionālā līmenī var atšķirties vairāk nekā intelektuālā līmenī.

Domāju, nekad nerunāsim par dalījumu vīriešu vai sieviešu izrādēs. Mēs runāsim par absurda dramaturģiju vai ko tādu, kas ir vairāk orientēts uz prātu, uz analīzi, paradoksiem.

Tur šo dalījumu nekad nepielietosim. Mēs to lietosim tad, kad runa ir par emociju pusi. Protams, ka atsevišķos gadījumos kritiķis-vīrietis var sajust, ka šī izrāde viņu saista vairāk ne tikai caur to, ka uz skatuves visi ir vīrieši kā abos konkrētajos piemēros, bet var saslēgties arī ar vienu varoni. Tas var nebūt galvenais varonis. Skatoties “Tēvoci Vaņu” tu vari saslēgties nevis ar Vaņu, bet ar Astrovu, bet arī tas būs konkrēta vīrieša stāsts un saslēgsies nevis intelektuāli, bet emocionāli.

Valters Sīlis: Sāku domāt par situācijām, kur izrādēs kāds cilvēks man ir nācis klāt un teicis “paldies par šo izrādi”. Man apsargs ir pienācis klāt un pasateicis “paldies” par noteiktām izrādēm. Viņš seko līdzi noteiktai manas daiļrades daļai, nevis visai, bet tieši vēsturiski politiskam materiālam, kur pats ir iedziļinājies. Tad darbs viņam ir gandrīz vai sarunu biedrs. Viņš var kaut kam piekrist vai nepiekrist, bet tu esi ienācis kāda cilvēka interešu pasaulē.

Mēs iedodam tajā lokā, kur dažreiz neesam ļāvuši teātrim būt - sports vai krimināli stāsti, vai zinātniskā fantastika, piemēram, teātrī ir ļoti maz. Man liekas, būtu vesela auditorijas daļa, kas ļoti priecātos par to.

Mūsu izrādē, kad vienā brīdī visi iedzied “benzīntanks”, es [atceros] - ā, jā, mums ir cita specvienība šajā izrādē - basi, tenori un baritoni! Tā arī ir vibrācija, tā arī ir noteikta enerģija, kura ir pozitīva un vajadzīga, un vajag ļaut tai būt. Tā ir vēl viena sajūta, ka tā nav tikai šķērslis un destrukcija. Pēc tam mēs uzzinām - jā, tā mēdz būt arī pašdestruktīva, arī “[Latviešu] raķešu” stāstā, bet tajā ir arī daudz pozitīvas enerģijas - to nenoliegt.

Mārtiņš Kalita: Atsvešinājums - arī man pašam, ne tikai skatītājiem zālē - tas ļauj pazaudēt piesaisti pie laika, pie konkrētā laika konkrētajā brīdī ar konkrētajiem cilvēkiem.

Šī uzvara vai vēlme uzvarēt tagad kļūst aktuāla pat aktieriem, jo ir šis atsvešinājums - nevis tie cilvēki tajā attālinātajā gadā, bet šie puiši uz skatuves tagad grib uzvarēt.

Labi, beigās neviens balvu neiedos, bet griba kļūst īsta, jo atsvešinājums ļauj tam kļūt personiskam. Es esmu rezultātu šim jutis izrādes beigās, kas ir ļoti dīvaini, jo tiešām ir sajūta, ka mēs atbraucam ar bronzu kā hokejisti. Ir sajūta, ka tu kaut ko tiešām esi uzvarējis, un arī no skatītājiem sajūta ir tāda. Ir bijušas lielas un skatītāju mīlētas un atzītas izrādes, bet tieši “Raķetēs” ir sajūta, ka mēs kā nācija vai nācijas pārstāvji uzvarējām. Tā ir ļoti jocīga sajūta, tāda nav bijusi citās izrādēs, kur skatītājs līdzpārdzīvo mums gluži kā skatītājs pie televizora, skatoties hokeja čempionātu - viņi seko līdzi un mūs atbalsta.

Normunda Naumaņa biedrības Valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte ir Normunda Naumaņa tekstu izlases "Kultūrnieze II" sastādītāja.

Grāmata vaļā tiks vērta 6. janvāra pēcpusdienā, kam sekos sarīkojums "NN Nakts", kad uzzināsim Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un arī Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējus.

Sarmīte Ēlerte, raksturojot Naumani, saka tā: "Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Otrkārt, viņš bija apgaismotājs. Un treškārt – es teiktu, ka viņš nodarbojās ar to, ar ko ir jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība."

Ar Sarmīti Ēlerti tad arī tiekamies plašākā sarunā, kurā runājam par kritikas lomu, par procesiem šajā jomā, Normunda Naumaņa personību un balvas nominantiem.

Liene Jakovļeva: Kopš "Kultūrniezes" pirmā izdevuma pagājuši jau vairāki gadi. Vai tad, kad klajā nāca pirmā grāmata, tu jau zināji, ka varētu būt arī otrā?

Sarmīte Ēlerte: Protams, Normunds pats būtu veidojis arī otro grāmatu, bet 2014. gadā viņš no mums aizgāja.

Tomēr laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam ir tapuši ļoti nozīmīgi teksti, tāpēc nedrīkstēja tos laist zudībā. Jo tad, ja teksti paliek tikai avīžu komplektos, tie netiek cilvēku pārlapoti.

Tas no manas puses bija ilgāka laika parāds, kas bija jānokārto... Tagad sakritis tā, ka grāmata iznāk un mēs to atveram tajā pašā dienā, kad jau desmito reizi tiks pasniegta Gada balva mākslas kritikā. Jo gan kritika un tās kvalitāte, gan māksla – tās abas Normundam bija ļoti svarīgas.

Rudenī būs pagājuši jau desmit gadi, kopš Normunda Naumaņa vairs nav mūsu vidū. Nedrīkstam dzīvot ilūzijās un domāt, ka pilnīgi visi, īpaši jaunā paaudze, ļoti labi zina, kas ir Normunds Naumanis. Zinu, ka tu par Normundu Naumani varētu runāt dienām un naktīm, bet – ja cilvēkiem, kuriem nav vispārēja vai ļoti skaidra priekšstata par Normundu, tev trijos teikumos būtu jāraksturo, kas bija tas, kādēļ par Normundu mēs aizvien runājam un viņa vārdā tiek saukta balva, kā tu sacītu?

Mēģināšu nosaukt trīs lietas.

Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Viņš bija urdītājs tādā nozīmē, ka viņam pašam bija ļoti nozīmīgi iedziļināties, saprast, izprast to drēbi un izprast, kas arī aiz šīs drēbes stāv.

Viņš bija urdītājs, viņš bija apgaismotājs, jo viņam bija ļoti, ļoti svarīgi, lai ne vien viņa tuvākie draugi, bet vispār cilvēki noteikti, noteikti redzētu to filmu; noteikti, noteikti izlasītu to grāmatu; noteikti, noteikti noklausītos to koncertu vai noskatītos to teātra izrādi... Un trešais – viņš nodarbojās ar to, ar ko jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība. Un tādā nozīmē viņš daudziem palīdzējis veidot zināmu kritēriju sistēmu, kā raudzīties uz mākslu. Un vēl viņš ir veidojis arī tādu kā līmeņa latiņu, ko nozīmē interesanti rakstīt par mākslu.

Tikai viens piemērs. Šī gada "NN nakts" ceremonijas scenāriste ir Ance Muižniece. Tikai sagadīšanās pēc uzzināju, ka viņa savu maģistra darbu rakstījusi par Normundu Naumani, par viņa recenzijām. Lūdzu viņai uzrakstīt pāris vārdu grāmatas ievadam. Un tajā viņa atzīst, ka reiz nejauši izlasījusi vienu no Normunda recenzijām.

Ance Muižniece nav pazinusi Naumani personīgi, nekad nav viņu satikusi, bet viņa saka tā: šī recenzija uz viņu atstājusi tikpat spilgtu iespaidu kā laba teātra izrāde, un tas bijis iemesls, kāpēc viņa sākusi par viņu interesēties, un rezultātā tapis maģistra darbs.

Man šķiet, ka Normundu ir interesanti lasīt arī tagad – tā iemesla dēļ, ka viņa slejas runā par lietām, kuras ne tikai tad, pirms desmit vai drusku vairāk gadiem bija svarīgas, bet kuras turpina notikt arī šodien.

Un viņa recenzijas ir interesanti lasīt arī tāpēc, ka daļa no tām stāsta par mākslas darbiem, kurus cilvēki Latvijā neredzēja. Šīs recenzijas pamatā ir par Alvja Hermaņa operu uzvedumiem un teātra izrādēm Itālijā, Vācijā, Zalcburgā.

Un vēl Normundam piemita ļoti augsta līmeņa kritiķa kvalitāte, ko es formulētu tā: viņš spēja mākslas darba tēlainību un atmosfēru pārtulkot drukātā vārdā.

Nevis atstāstīt, nevis pārstāstīt, bet ar savu literāro talantu viņš spēja [mākslas darba vēstījumu] transformēt no viena medija otrā.

Vairāk – ierakstā.

"Tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. (..) Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta!" – tā dzejniece, dramaturģe, libretu autore, romānu rakstniece, arī politiķe un sabiedriskā darbiniece MĀRA ZĀLĪTE sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku.

Ieva šajā raidījumā pēdējoreiz ir "Šņorbēniņu" saimnieces lomā. "Klasika" sirsnīgi pateicas par 75 brīnišķīgām sarunām ar Ievas uzrunātajiem, sagaidītajiem viesiem – aktieriem, režisoriem un teātra cilvēkiem, kuri prožektoru gaismā nav redzami –, un nākamībā cer Ievu satikt raidījuma viesu vidū!

Ieva Struka: Publiskajā telpā labi redzams, ka uz skatuves atgriežas mūzikli, kuriem jūs esat libretu autore. Tomēr sarunu gribu sākt ar citu tēmu – par  dramaturģiju un dramaturģijas atgriešanos. Jo kādu brīdi pirms pandēmijas Jaunajā Rīgas teātrī tika iestudēta "Pilna Māras istabiņa", bet vistrakākajā pandēmijas laikā bija pat veseli divi iestudējumi: luga "Margarēta" Nacionālajā teātrī Reiņa Suhanova režijā un "Dzīvais ūdens" Valmierā, ko iestudēja diplomande Ilze Bloka. Ko autoram nozīmē atgriešanās? 

Māra Zālīte: Pirmkārt, tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. It īpaši, ja tas interesē jaunos režisorus – un ne tikai režisorus, bet arī citus māksliniekus, kas piedalās iestudējumā. Man ir interesanti skatīties, kā viņi to dara, ko viņi grib pateikt. Tas, ko gribēju pateikt tolaik – tas bija diezgan skaidrs ne tikai man, bet arī publikai, bet vai šodien notiek tas pats? Nezinu, vai visos gadījumos, bet pamatā skatos, ka – jā. Un tas man dod lielu gandarījuma sajūtu. Ļoti egoistisks gandarījums – ka nav tā, ka visu mūžu esmu rakstījusi un beigās tas nevienam nav vajadzīgs. Tas tagad ir vajadzīgs! Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta. (smaida) Tā ka nevaru žēloties. Es tiešām esmu priecīga, ka tas nav kaut kas, kas būtu izmetams miskastē. 

Vai varat mēģināt definēt, kas ir tās lietas, kuras nevis režisors ir ieraudzījis, bet kuras jūs pati, skatoties pirmizrādes, saredzat no jauna – sak’, hm, manos tekstos ir arī kaut kas šāds?! Proti, vai ir kādas lietas, kas pārsteidz jūs pašu, skatoties izrādes? 

Vienīgais, kas pārsteidz, ir citāds skatījums tīri tehniskā nozīmē – kā režisors uzliek, kā aktieri spēlē. Bet, runājot par ideju, domu – man liekas, ka tā ārkārtīgi precīzi atdod to pašu, ko autors ir ielicis. "Margarēta", protams, bija mazliet cits gadījums. Tas, ka publikai bija jāstaigā, domāju, traucēja tās plūdumu. Mazliet traucēja. Bet no otras puses – Daiga Kažociņa bija izcila! Un ka Reinim Suhanovam vispār ienāca prātā to iestudēt... Un vēl kovidlaikā! Lai gan – man jau pandēmijas laikā bija arī "Smiļģis". Tā vispār savā ziņā bija tāda teātra mistika, kas jau Smiļģim piedien.

Pirmizrāde tika spēlēta tajā datumā, kad bija paredzēta – 2020. gada 23. novembrī, tukšā zālē, pilnā ekipējumā. Izrāde ar absolūto atdevi! Visiem bija tāda sajūta, ka tas ir kaut kas speciāls – ka Smiļģis šo izrādi tā kā pats gribēja apskatīties – bez publikas…

Mēs to tā traktējām – metaforās, kā jau mākslinieki, jo galvenais iemesls bija tas, ka cilvēkiem vienkārši bija aizliegts iet uz teātri. Es, būdama autore, un vēl daži tur bijām. Skudriņas skrēja pār kauliem, cik tas bija stipri un cik tas bija spēcīgi – ar kādu atdevi! Aktieri arī pēc tam teica: mēs spēlējām Smiļģim.

Jums ir nācies pabūt savu darbu iestudējumu ģenerālmēģinājumos, kad zālē nav neviena cilvēka? Kāda ir sajūta?

Protams, ka ir nācies! Ģenerālmēģinājums – tas jau ir nopietni. Bet ir jau pirms tam vēl tā saucamās caurlaides. Tajās es arī šad un tad esmu bijusi klāt. Tas gan ir nervozi… Jo tu gribi kliegt: nē, tas nav pareizi, tā nevar būt – tur taču jābūt pilnīgi citai domai! (smejas) Bet tu saki sev: klusē! Tagad strādā režisors. Tavs darbs ir izdarīts un nemaisies pa vidu, jo arī režisors kaut ko grib pateikt. Pie kam viņš nedrīkst iet autora pavadā, tas ir skaidrs. Es jau arī negaidu, ka režisors "izpildīs" manu lugu vai libretu – es gaidu pienesumu! Es gaidu to pievienoto vērtību. Bet tad, kad es to nesagaidu, kad man liekas, ka daudzas vērtības tur ir "atvienotas", tad es arī režisoram to pasaku. Aizkulisēs. Dažreiz viņš piekrīt, citreiz viņš man nepiekrīt... (nopūšas)

Kas var kļūt par tādu "atvienoto vērtību"? Kas tiek pazaudēts – poētiskums, dziļums? Vispār tas ir labs jēdziens – "atvienotā vērtība". To varētu izmantot vēl šad un tad.

(smejas) "Atvienotā vērtība" sākas tad, kad režisors priekšplānā izvirza savu ego. Lāčplēsis būs pēdējais idiots, Laimdota būs ķēķī sēdētāja vai arī parādīsim viņu vannā vai vēl kaut kā. Vārdu sakot, kad režisors iziet uz daļas skatītāju atbalstītām lietām – oho, super! Es vienmēr lūdzu: dari, ko gribi, bet saglabā manu domu, ideju. Jo tas ir viselementārākais, ko var darīt – apgriezt otrādi: sliktie tagad ir labie, un labie tagad ir sliktie. Vai arī – nekādas poēzijas nebūs, viss būs kā dzīvē, kaut gan manas lugas nav tā kā dzīvē! Tās tomēr ir kaut kādā citā dimensijā iegrieztas – viena vairāk, cita mazāk. Man nepatīk, ja slāņo virsū sadzīvi – ja tā ir poētiska luga vai pat ideju drāma, kā man dažkārt tīk teikt un kas izklausās diezgan iedomīgi, bet kā lai tās citādi sauc?

Man ir vairākas, rupji sakot, sabeigtas izrādes. Tāpēc, ka režisoram nav bijusi interese par to tēmu, par kuru runāju es. Viņam – tieši pretēji – tā riebjas. Patriotisms – šausmas, to viņš visu slaucīs nost. Ja tur kaut kāds sentiments – nekādā gadījumā!

Ciniski spiežam uz to un to. Bet citādi – domāju, ka man tā teatrālā dzīve ir izvērsusies ļoti laimīga.

Bez režisora ego droši vien arī nekas netop, bet tajā pašā laikā, ja runājam par sentimentālu vai patriotisku intonāciju, tēmām un idejām, neizbēgami tās tiek laistas caur tādu sietu, kas droši vien nav aktuāls brīdī, kad režisors veido konkrēto darbu. Ko šajā situācijā darīt autoram? Būtībā jau viņš var tikai noskatīties un cerēt, ka kodols tiks uztverts un [režisors] pret to izturēsies ar cieņu. 

Nav jau obligāti jāizturas ar cieņu, var jau izturēties arī ar necieņu. Bet jautājums ir – kas to skatīsies? Un ko viņš ar to sapratīs? Un kāpēc vispār tas ir iestudēts?

Kāpēc tu ņēmi "šito stulbo lugu", kurā ir sentiments, kurā ir patriotisms? Labi, "Lāčplēsis" ir tautas eposs, tas jau nav mans. Bet ņem taču kaut ko savu! 

Es pilnīgi tev piekrītu, ka režisoram ir sevi jāparāda. Protams, viņam sevi ir jāapliecina. Bet vislabāk, ja režisors ir par sevi pārliecināts – ka es esmu pieaudzis cilvēks, es saprotu, kas tur ir, es zinu, kā var novatoriski tam pieiet, bet nevis tāds, kurš vienkārši grib izsaukt kaut kādu "Uhhh!" reakciju. Tad autors, domāju, ir ļoti nelaimīgs. Jā...

Man tā īsti nelaimīgai būt nav bijis pamata, izņemot divus iestudējumus. Neminēšu, kurus. Negribas Ziemassvētku laikā teikt kaut ko sliktu. Bet te bija tas gadījums, ka tas nav tavs materiāls – nu, ko tu vispār pie tā ķeries, ja negribi to interpretēt vai arī tev nav savas īstas vīzijas, ko tu ar to darīsi.

Nē, vienkārši rutīna: tev kāds ir piespēlējis to, nu, tad tagad tu to cel gaisā. Tas man ļoti nepatīk. Tas vienkārši nav godīgi – ja tu nesaproti šo darbu, ja tu to nevari to pieņemt, ja tev tas riebjas, neķeries tam klāt. Tik vienkārši.

Vairāk – ierakstā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

"Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā. Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās ekoteātris," uzsver Kitija Balcare – teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Kultūrs akadēmijas pasniedzēja, arī žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunākā numura viesredaktore. Žurnāla uzmanības centrā ir ekoteātris, kas ir arī Kitijas Balcares topošās disertācijas tēma.

Sarunā ar Kitiju – par to, ko saprotam ar jēdzienu "ekoteātris", kāda ir sabiedrības attieksme pret to, kā tas sācies pasaulē un Latvijā.

Liene Jakovļeva: Mūsu tikšanās iemesls ir žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunais numurs, kuram tu esi viesredaktore. Vai šim žurnālam tas šobrīd ir tipiski, ka nav viena redaktora, bet gan vienmēr ir kāds cits, kurš viesojas un pārzina konkrēto lauku? 

Kitija Balcare: Viesredaktora uzdevums ir izcelt kādu konkrētu tēmu, kas aizņem aptuveni trešdaļu žurnāla. Tā ir rotējoša pozīcija, kurai atrod cilvēku, kurš konkrēto lauku tajā brīdī redz visplašāk un kuram uzticēts uzdevums parādīt šīs tēmas dažādās puses un saistību ar teātra procesiem.

Un tēma šoreiz ir ekoteātris. Domāju, ka daudziem vēl pavisam svešs jēdziens. Cik sens tas ir?

Laikam jāiezīmē, kā uz šo jēdzienu var raudzīties. Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā.

Tas laikam ir otrs svarīgais atslēgas vārds – ilgtspēja.

Jā! Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi.

Bet tie nav tādi ļoti sen izmantoti vaļi, vai ne?

Ja raugāmies uz citām nozarēm, mums ir ilgtspējīga mode, ilgtspējīga arhitektūra, un nu beidzot pienācis laiks arī ilgtspējīgam teātrim. Ja skatāmies vēsturiski, tad

ekoteātra idejas nāk no deviņdesmitajiem, kad teorētiķi un pētnieki sāk par to runāt. Tas lielākoties nāk no Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju tautām, kuras visciešāk dzīvojušas ar dabu un visciešāk arī izjutušas tās pārmaiņu sekas, kas ietekmē viņu ikdienu.

Tā ka varam teikt, ka tas nāk no mazām kopienām – šī pakāpeniskā kustība, kas pāraug aizvien lielākā tendencē arī daudzviet Eiropā.

Šķiet, tā nav tava tēma tikai "Teātra Vēstnesim", bet krietni plašāk, krietni ilgāk un krietni dziļāk. 

Jā gan, šobrīd lieku pēdējos punktus pēdējās nodaļās savā disertācijā, kurā pētu, kā ekoteātris var kļūt par vides aktīvisma formu. Tātad – kā teātris mums var palīdzēt būt atbildīgākiem pret vidi – pret citiem, ar ko mēs dzīvojam kopā. 

Tātad jautājums ir – kā, nevis – vai. Jo atbilde ir skaidra, ka – jā, var.

Tieši tā. To rakstīju arī šīs tēmas ievadrakstā par to, ka tas nav jautājums par "darīt vai nedarīt", bet jautājums – kā darīt.

Vai Latvijas teātra vidē dzīvojoties un strādājot "Spēlmaņu nakts" žūrijā, jūti sev līdzdomātājus, atbalstītājus? Un vai vispār jūti, ka ekoteātra tēma ir saprotama un tāda, par kuru var runāt ne tikai vienā "Teātra Vēstneša" numurā vien?

Attieksme ir ļoti dažāda.

Ekoteātris lielā mērā ir personību jautājums. Ja konkrētajam māksliniekam pašam rūp šīs tēmas, tās ienāk arī viņa praksē. To redzu, pētot teātri arī citās Eiropas valstīs, ne tikai Latvijā: tas patiešām iet [rokrokā] ar mākslinieka iekšējo pārliecību, iekšējām vērtībām,

un tad arī redzam, ka šis konkrētais teātra praktiķis – vai tas būtu scenogrāfs, režisors vai dramaturgs – ievij šīs tēmas un vērtības arī savos darbos, kas tur ienāk dabiski. Tā ir dabiska reakcija uz apkārtējo lietu kārtību vai drīzāk nekārtību šobrīd. 

Vai var runāt arī par paaudžu lietu? Pieņemu, ka jaunākā paaudze to saprot labāk un ir gatavi vairāk iesaistīties. 

Mani novērojumi atšķiras. Piemēram,

man ir lekciju kurss Kultūras akadēmijā, kurā ar studentiem runājam par vides aizsardzību un mākslām – kā tas mijiedarbojas, kā varam ar mākslu risināt dažādus vides jautājumus, un arī studentu vidū attieksme dalās: ir arī ļoti skeptiski cilvēki.

Tāpat kā sabiedrībā kopumā.

Pārlapoju tavus materiālus "Teātra Vēstnesī" un apstājos pie fakta, ka pirmā ekoteātra izrāde, ar ko sākās ekoteātris Latvijā, bija "Mārupīte".

Manā teorētiskajā pētījumā – jā, ja skatāmies uz definīciju, ka tas ietver gan vēstījumu, gan formu, kā tas tiek darīts, un arī apzinātību par to, ko esam radījuši izrādes tapšanas procesā. Jo

pat "Mārupītes" programmiņā bija rakstīts, cik bateriju tika izmantots audio tehnikai, cik daudz degvielas patērēts, lai nokļūtu konkrētajā vietā. Tā ka jau tajā brīdī viņi bija apzinājuši arī šīs savas izpausmes ietekmes uz vidi. 

Tas bija 2012. gads. Otrs stūrakmens, kas ļoti domā par šāda veida teātri, tiek minēts Ģertrūdes ielas teātris.

Lielā mērā šeit redzam to pašu, ko citviet pasaulē – ka tas sākas ar mazajām teātra apvienībām, bieži vien neatkarīgajām teātra apvienībām, kuras gan sava kompaktuma dēļ, gan arī ekonomisko iespēju dēļ ir spiestas, iespējams, domāt radošāk. Un patiesībā šis radošums lielā mērā arī ir ilgtspējas atslēga – ka tas nenozīmē darīt kaut ko ļoti citādāk. Vienā no sarunām ar scenogrāfiem secinājām, ka mākslu jau tas nemaina – tas maina tikai to, kā mēs to radām. Un

Ģertrūdes ielas teātris savos principos definējis, cik reižu izrādēm jābūt parādītām, kādai jābūt scenogrāfijas ietilpībai. Bet tur redzam arī šīs dažādās puses – gan ekoloģiski atbildīgo, gan arī kaut kādā ziņā ekonomiski ierobežojošo.

Satiekoties abām pusēm, redzam arī raksturīgo pieeju.

Vai tās ir dekorācijas, kuras var ielikt vienā mikroautobusiņā?

Arī, jā. Bet tas nav unikāli tikai Ģertrūdes ielas teātrim. To jau [teātra režisors] Milo Rau savulaik formulējis savā manifestā. Ka teātrim kaut kādā ziņā ir jāmainās laikam līdzi. Tas nebūt nenozīmē, ka tagad visām izrādēm jārunā tikai par vides jautājumiem. Nē! Tas ir par to, ka mēs izvēlamies radīt izrādes, kā mēs tās radām, no kā mēs tās radām, cik ilgi mēs tās rādām, cik mums ir pirmizrāžu – vai patiešām mums to nepieciešams tik daudz.

Aiz tā visa slēpjas ne tikai ekoloģiskie vides faktori, bet arī tas, kāda ir pašu teātra darbinieku labbūtība – vai viņi radīšanas un ražošanas cehos ir gatavi radīt tik lielā tempā un apjomā. 

Tādi retoriski un arī ļoti praktiski jautājumi.

Vairāk – ierakstā.

"Risinājumiem ir jābūt zibenīgiem!" – tā par savu darbu izrāžu laikā saka Rodrigo Lorencis. Ar Latvijas Nacionālo teātri kopā siets jau trešajā paaudzē, vairāk nekā 20 gadus viņš ir teātra skatuves montāžas meistars.

"Kad skatītāji iziet no zāles, noskatījušies izrādi un pilni emociju, pozitīvu vai negatīvu, mēs sākam nobūvi," sarunā ar teātra zinātnieci un kolēģi Nacionālajā teātrī Ievu Struku atklāj Rodrigo. "Ja izrāde beigusies desmitos, tad līdz aptuveni vieniem skatuvi esam nobūvējuši. Skatītājs sen jau mājās guļ! Tā vajadzētu būt. Un mēs tad sākam būvēt nākamās dienas izrādi. Naktī, jo no rīta desmitos uz skatuves ir mēģinājums – arī tam kaut kas ir jāsagatavo. Dažkārt no teātra aizejam sešos septiņos no rīta. Bet gadās arī tā, ka divos, trijos…"

Par to, kas svarīgāks Rodrigo darbā – galva vai rokas, par traumām un būšanu aktiera lomā, arī par šņorbēniņiem – cik tad galu galā tie ir augsti un vai tur ir tikpat interesanti, cik zemskatuvē – klausieties sarunā!

Berta Vilipsone ir diplomēta scenogrāfe un laimīga, ka mācījusies pie Andra Freiberga, taču sanācis ir tā, ka kļuvusi par kostīmu mākslinieci.

"Esmu taktils cilvēks. Ļoti svarīgi man ir pataustīt tos audumus – kā tie krīt,  ko spēj panākt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai atzīstas Berta. "(..) Manuprāt, ir jābūt ļoti lielam iemeslam, lai izmantotu sintētisku audumu. Es tik ļoti esmu par visu, kas ņurcās!"

Raidījumā – arī par māla mīcīšanu, parūkām un diplomdarbu Operā, par silto, krāsaino un vēso, par Nacionālā teātra iestudējumu "Bezkaunīgais vecis", kā arī jaunāko izrādi "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", kurai komponētu dziesmu īpaši "Šņorbēniņu" klausītājiem ieskaņojis šīs izrādes mūzikas autors Edgars Mākens.

"Ja kāds būtu nolicis to kristāla bumbu man priekšā un ja es būtu zinājusi, kas viss man būs jādara, es laikam teiktu – nē, nē, tas nav iespējams, es to nedarīšu!" prāto Jaunā Rīgas teātra (JRT) Ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite, kura par JRT "ārlietu ministri" kļuva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. 

Kopš tā laika viņa gādājusi par JRT viesizrādēm vairāk nekā 40 pasaules valstīs, kopā ar kolēģiem izdzīvojusi pandēmijas laiku, teātra remontu un atgriešanos Lāčplēša ielā, ieguvusi diplomu psihoterapijā un turpina psiholoģijas studijas.

"Kas mani pārsteidz – ir pagājuši divdesmit gadi, bet vienalga gadās kas tāds, ko mēs vēl neesam pieredzējuši... Taču sajūta jau ir daudz citādāka nekā sākumā: ir drošības sajūta, ka ar visu iespējams tikt galā."

Jānis Everss teātra vidē dzīvo kopš piedzimšanas. Kā citādi, ja viņa mamma ir aktrise Dace Everss un  tēvs – aktieris Aigars Vilims. Ne vien aizskatuvē pagājusi Jāņa bērnība, bet arī uz skatuves, piedaloties Māras Ķimeles „Rutes grāmatā” (1994) un Valmieras teātra izrādēs „Ļaunais gars” (Rūdolfs Blaumanis - Fēlikss Deičs, 1996) un „Vilkate” (Augusts Kicbergs -Māra Ķimele, 1998).

Arī pieaudzis, Jānis palicis teātrī, gan - šaipus skatuvei. Šobrīd būdams brīvmākslinieks, daudzus gadus viņš strādājis Valmieras teātrī par skaņu operatoru. Mūzika, trokšņi, foni, balsis – tā ir Jāņa pasaule. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” citstarp Jānis meklē atbildi uz jautājumu – kas dara kādu balsi pievilcīgu? Kas viņu pievelk vai atgrūž no kāda balss tembra?

„Es teiktu, ka tembrs man nav tik būtisks, cik intonācijas: kā tiek runāts, kur ir uzsvari, vai teikuma beigas tiek laistas uz augšu vai uz leju.

Pats tembrs ir puse no uzvaras. Uz skatuves ir svarīgi, kā aktieris strādā ar balsi. Vai spēj to aizsūtīt līdz zāles pēdējai rindai,  vienalga, kāds tembrs – ar intonācijām. Īpaši svarīgi tas ir, ja izrādē nav mikrofonu. Jā, bieži vien ir tā, ka vairāk klausos intonācijas, ne tembru.”

"Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, ir jābūt radošam. Ne jau visu mums skolā iemāca. Teātrī ir tik daudz kā, kas pašam jāizdomā. Tas jau ir tas radošais. Bez tā, man šķiet, teātrī nevar strādāt. Radošam jābūt arī šuvējam un piegriezējam. Kad aktieris uzvelk kostīmu, man ir prieks skatīties, kā kostīms palīdz viņam iejusties lomā," sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku uzsver Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra kostīmu modelētāja, piegriezēja un šuvēja Ināra Innuse, kura ilgus gadus strādājusi arī Latvijas Nacionālajā teātrī.

Ieva Struka: Ļoti daudzus gadus tu nostrādāji Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā ik gadu tiek spēlētas "Skroderdienas Silmačos". Tāpēc gribu sākt ar citātu. Dūdars saka: "Par to man atkal spēki ātrāk sadilst. Sēdi un sēdi dienu no dienas, un vārsti kopā svārkus, vestes un bikses, bikses, vestes un svārkus. Un tad sāc to pašu atkal no gala. Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies." Aleksis pirms tam pastāstījis, kā viņš savukārt redz Dūdara dzīvi. Un tā viņi abi otrās bildes pirmās ainas sākumā diskutē, kas tad ir labāk – būt Dūdaram, proti, strādāt telpās, vai dzīvot tādu dzīvi kā Aleksim – allaž uz lauka, vienā un tajā pašā vietā. Kā ir no tava skatupunkta raugoties uz šo hrestomātisko dialogu: kuram vairāk taisnības – Dūdaram vai Aleksim?

Ināra Innuse: Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kā mums nav. Jo mums šķiet, ka citam tā dzīve ir labāka, vieglāka, viss nāk vieglāk, bet

taisnība ir Dūdaram – ka tas saēd kaulus, saēd miesu; gribas ārā, bet tu sēdi, griez un šuj. Un ja es tajā visā esmu iekšā līdz ausīm, tad nevaru tā vienkārši visu nomest un skriet ārā. Man tas darbs ir jāizdara. 

Un tad iespēju robežās lecu ārā: ravēju un laistu dārzu, audzēju puķes, kāpju kalnos un daru visādas citādas lietas.

Savulaik Astrīda Kairiša teica, ka viņa otrreiz ne pa kam negribētu būt aktrise. Bet vienlaikus tas ir arī liktenis. Kā ir ar šo jautājumu? Ja otrreiz sāktu dzīvi un zinātu visu to, ko tu tikko uzskaitīji: vai izvēlētos to pašu ceļu?

Grūti pateikt. Nezinu, vai otrreiz to izvēlētos, jo [daudzkārt] tiešām bijis ļoti grūti. Ir ļoti daudz strādāts. Varbūt arī labi, ka mēs iepriekš nezinām, kas mūs sagaida, jo tad jau tā dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bet tagad vienmēr ir kāds pārsteigums! Katra jauna izrāde nāk ar jauniem izaicinājumiem, un tas dod spēku un varēšanu – ar domu: vai varēšu izdarīt tā, lai tas būtu skaisti un baudāmi? Cilvēks ieiet azartā.

Starp citu, vai ir bijis arī tā, ka kostīmu mākslinieks uzzīmē savas vēlmes, bet šuvējs spiests pateikt, ka šito nu gan nevarēs izdarīt? Ka fantāzijas lidojums bijis par lielu. Jeb tu uzskati, ka tev jāvar izdarīt jebko?

Nekad uzreiz nesaku – nē , to nevar izdarīt. Ir gan bijuši brīži, kad skatos uz skici un saprotu – neesmu gatava to izgriezt, jo nezinu, kā to izdarīt... Un tad es ilgi staigāju tai riņķī, neķeros klāt šim darbam, bet, kad sāk darīt, darbs pats parāda, kā to izdarīt.

Kuri ir tie ļoti sarežģītie gadījumi? Kaut kas asimetrisks? Vai, piemēram, dzīvnieku kostīmi? Kas ir tie brīži, kad kostīmu mākslinieks var samulsināt piegriezēju? Vai atceries kādu konkrētu gadījumu vai detaļu, kas tevī radījusi šaubas – kā to vispār var izdarīt...

Bijis viens īpašs brīdis – nevis tehniski, bet apjoma ziņā: filmai "Homo novus" bija ļoti daudz kostīmu, un kad filmas kostīmu māksliniece Liene Rolšteina mani uzrunāja un parādīja skices, nodomāju – tā ir neiespējamā misija... Ilgi, ilgi šķirstīju skices, tad kaut kā es tās apdzīvoju, saradu ar tām, un tad vienkārši sāku darīt…

Bet šī filma tev ir tāds kā sānsolis, ja?

Jā, tas ir sānsolis. Bet tas ir tik interesanti! Tas tiek iemūžināts, un pēc laika var apskatīties – tiešām? Es to esmu darījusi?

Reizēm ir kāds darbs, kuru man atnes un saka: tu to šuvi un piegriezi. Patiešām? Es tik smuki to esmu izdarījusi? (smejas) 

Režisora un aktieru darbs ir gaistošs. Bet patiesībā tāds ir arī tavs darbs – katrai izrādei ir savs mūžs: dažreiz tas ir ļoti īss, un līdz ar izrādes noņemšanu no repertuāra arī kostīmi kaut kādā ziņā aiziet nebūtībā. Kā tu raugies uz šo aspektu?

Tad jau var runāt par to, kas vispār ir mūžīgs… Puķes zied noteiktā laikā, noteiktā ilgumā, kokiem pavasarī uzplaukst lapas un ziedi, un rudenī tas viss atkal nobirst. Tas ir mūžīgais dzīves ritējums. Tu jau neko nevari saglabāt: mēs šajā pasaulē atnākam bez nekā un arī aizejam bez nekā. 

Vai, sākot strādāt teātrī, tu uzreiz biji gatava samierināties ar to, ka aktieris pusgadu nostaigās kādā ārkārtīgi sarežģītā kostīmā, ko esi darinājusi, un – viss: izrādes repertuārā vairs nav.

Man par to nav žēl. Esmu izdarījusi savu darbu – esmu izdzīvojusi ar to, piedzīvojusi ar to, tas aiziet tālāk savās gaitās, un man atkal nāk nākošie darbi. Man nav laika skumt un ilgoties par kaut ko, kas tiek nonēsāts vai norakstīts, jo tiek radīti jauni kostīmi. Un tā visu mūžu.

Sarunu teksta formātā pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!

"Mans uzdevums ir ielīst režisora smadzenēs," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku citstarp saka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – jaunajā sezonā viņš ir pirmais viesis "Šņorbēniņos".

"Pamatu pamatos tomēr ir profesija. Un es sevi uzskatu par profesijas cilvēku," uzsver Mārtiņš. "Un tad, ja visi apstākļi sakrīt, varbūt arī pienāk gadījums, ka māksla izdodas.

Ja mēs zinātu, kas ir māksla, sanāktu vienmēr. Bet matemātiski izrēķinātas receptes tam nav."

Šobrīd Mārtiņa domas un darbs ir pie trim topošām izrādēm: Alvja Hermaņa iestudētās "Arkādijas" Jaunajā Rīgas teātrī, "Lielā Getsbija" Indras Rogas režijā Nacionālajā un "Romeo un Džuljetas", ko Valmieras Drāmas teātrī iestudē Inese Mičule.