Runājam par intelektuālo slinkumu. Tieši tādu virsrakstu savai nesen publicētajai esejai vācu teātra žurnālā Theater Heute ir likusi ukraiņu teātra zinātniece, režisore un tagad arī Ukrainas Bruņoto spēku kareive Olena Apčela. 

Viņas eseja Māras Poļakovas tulkojumā nesen tika publicēta arī portālā "Satori”, un, domājot par nesen apritējušajām, stindzinošajām tūkstoš dienām kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, mēs kopīgi lasām šo Olenas Apčelas ļoti būtisko tekstu par Rietumu nespēju un nevēlēšanos arī trīs gadus pēc kara sākuma mainīt savu postimperiālistisko optiku. 

Mūsu sarunbiedri: esejas tulkotāja Māra Poļakova, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, mākslas zinātņu doktore Nadežda Pazuhina, mākslas kurators un teorētiķis Kaspars Vanags un kinorežisors Juris Kursietis.

Sarunas gaitā pieskaramies arī paši saviem kompleksiem un augstprātībām, savām paviršībām un savai identitātei: vietai pasaulē.

Šoreiz sarunājamies par kultūras mantojumu pilsētvidē, un šo sarunu rosinājuši gan pēdējā laika notikumi ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja atklāto vēstuli pret nepārdomātām izmaiņām Rīgas vēsturiskajā centrā, gan arhitektu atbalsta vēstule pārvaldes ilggadējam vadītājam Jurim Dambim. 

Mūsu pamattēma — kā pilsētā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei, kā līdzsvarot vēsturiskā mantojuma aizsardzību ar vēlmi attīstīt pilsētu un atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru. 

Sarunbiedri: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš amatā ir beidzamo nedēļu; arhitekts, arhitektu biroja NRJA dibinātājs Uldis Lukševics; arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs; Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta eksperts UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos, arī arhitekts, pilsētplānotājs Aigars Kušķis.

Runājam par vēsturisko zemesgabalu apvienošanas un arhitektūras konkursu atcelšanas bīstamību, mēģinām noteikt Rīgas vēsturiskā centra faktisko status quo, meklējam lielākās pilsētbūvnieciskās kļūdas vēsturiskajā centrā pēdējos 35 gados, atsaucamies uz Zaigas Gailes teikto TV raidījumā “1:1”, interesējamies par baisās birokrātijas potenciālo mazināšanu, atceramies 2005. gada “Šlesera spiedienu” un ieskatāmies Sofijas Annas Kozlovas un Robertas Atrastes intervijā ar holandiešu pētnieku un kritiķi Renē Būru portālā punctummagazine.lv, kur runa par gludajām pilsētām.

Pieskaramies Rātslaukuma “kapa piemineklim”, krastmalas “cukurtraukam” un Triangula bastionam, apspriežam tukšo vecpilsētu un tās iespējamo apdzīvošanu, salīdzinām Rīgu ar Tallinu un Viļņu. Noslēgumā — sapnis par bulvāru loka atjaunošanu pilnā apmērā.

Meistars Knehts sāk jauno sezonu ar paškritisku skatu uz sabiedriskajiem medijiem. Kāda patlaban ir sabiedrisko mediju vieta Latvijas kultūrtelpā? Cik lielu uzticību baudām un kas to nosaka? Cik pamatoti ir pārmetumi par viedokļu līdzsvara trūkumu?

Raidījuma sarunbiedri: filozofe Skaidrīte Lasmane, socioloģe Inta Mieriņa, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Jānis Juzefovičs un sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons.

"Meistara Knehta" uzmanības lokā šajā reizē – saruna par digitālajām spēlēm kā mūsdienu kultūras formu.

Runājamies ar tiem, kuri izauguši ar spēlēm, un tiem, kuri nespēlē nemaz. Spriežam, vai un kādas digitālās spēles ir māksla, cik pamatoti ir pret tām vērstie aizspriedumi un kā šīs radošās industrijas attīstībā izskatāmies salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Apspriežam igauņu Disco Elysium un poļu The Whitcher panākumus, runājam par spēli Papers, Please kā morāli ētisku dilemmu trenažieri un pieminam vēl virkni nosaukumu, kas daļai sarunbiedru liek piekrītoši māt ar galvu, bet citiem – neizpratnē raustīt plecus.

Šī saruna turpina publiskajā telpā aizsākto diskusiju par kultūras ministres Agneses Loginas ("Progresīvie") rosināto valsts atbalstu digitālo spēļu nozarei. 

Raidījumā piedalās mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, spēļu dizaineris Aleksandrs Priedītis, datu zinātnieks un pedagogs Linards Kalniņš, un ierakstā – arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Inese Baranovska, kura cita starpā uzsver: "Datorspēles nav mans formāts, bet es akceptēju, ka tas ir izklaides veids. Un ja ir kvalitatīva datorspēle, tad tā ir arī kvalitatīva izklaide. (..) Pirmkārt, tā ir mākslu sintēze. Tur ir gan skaņa, gan attēls, vizuālais kods… Tas noteikti ir dizains. (..) Vairāk nekā pirms septiņiem gadiem redzēju izstādi par datorspēļu dizainu ļoti prestižā muzejā – Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Tā tiešām ir mūslaiku kultūra, ar kuru mums ir jārēķinās. Labāk iepazīt, jo tas ir mūsu laiks un tam nevar pretoties."

Ja jūs interesē šī tēma, iesakām noklausīties:

sarunu ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktori Kseniju Miļču raidījumā "Kāpēc dizains?" :

 

Gustava Terzena sarunu ar Spēļu izstrādātāju asociācijas vadītāju Jāzepu Rutki un starptautiski atzītās datorspēles "The Case of the Golden Idol" izstrādātājiem Andreju un Ernestu Kļaviņiem LR1 raidījumā "Kultūras rondo":

Šoreiz diskusija par tādu mūžvecu un mūžam aktuālu lietu kā kultūra un mecenātisms, kultūra un sponsorēšana.

Publiskajā telpā šī tēma ik cilāta ik palaikam, atkal un atkal secinot, ka mecenātisma tradīcija pie mums ir vāji attīstīta un kultūra nav privāto finansētāju prioritāšu augšgalā, bet mūsu saruna šoreiz vairāk būs par to, ko darīt, lai to mainītu. Vismaz – kā to redz pašas kultūras nozares pārstāvji.

Studijā – Dailes teātra direktors Juris Žagars, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš, Ģertrūdes ielas teātra producente un Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas vadītāja Maija Pavlova un kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors (šobrīd jau – jaunievēlētais rektors) Dāvis Sīmanis. 

Spriežam par to, kāpēc nozares ieskatā aplams ir patlaban spēkā esošais ziedošanas regulējums, kas neļauj ziedotāju ne pieminēt, ne uz koncertu uzaicināt; pārrunājam kultūras iestāžu attiecību veidošanu ar sponsoriem un to, kā tiek izvērtēti potenciālo naudas devēju reputācijas riski; dzirdam dažādas interesantas idejas par to, kā veicināt mecenātisma kultūras attīstību Latvijā un vairot tā prestižu, un runājam arī par to, cik būtiska ir arī pašu kultūras iestāžu un privāto naudas devēju atklātība naudas izlietojumā un gatavība bez augstprātības diskutēt par finansējuma piesaistes ētiskajām robežām ar tiem, kuri domā citādi.

“Meistara Knehta” uzmanības lokā šoreiz jautājumi, kas turpina gruzdēt un uzliesmot dažādās diskusijās arī divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – par to, kā šajos apstākļos attiekties pret krievisko un padomju kultūras mantojumu, ko šie divi kara gadi mūsos ir mainījuši un likuši pārvērtēt. Kā sadzīvot ar savām dažādajām saknēm un pieredzēm, iekšējām pretrunām un ārējiem apstākļiem?

Diskutējam par to, vai būtu jāpārvērtē padomju laika kultūras mantojums un personības; pieskaramies Rīgas ielu pārdēvēšanai un dzirdam arī alternatīvus ierosinājumus, spriežam par šķelšanos starp krieviem un krieviem Latvijas sabiedrībā, un jautājam, vai šis laiks mums liek skaidrāk nonākt pie vienas pareizās atbildes – kaut vai par to, kādas mūzikas atskaņošana būtu vēlama vai nevēlama.

“Domāju, ka tas, ka mums nav vienas atbildes, ir skaistākais, kas var būt. Jo Krievijā ir viena atbilde,” raidījumā saka teātra zinātniece Edīte Tišheizere. “Mēs varam izteikt dažādus viedokļus un nekļūt tāpēc par ienaidniekiem. Varbūt māksla ir tieši tā joma, kurā mēs vēl varam atļauties to greznību – nedomāt tikai melnbalti. Māksla var atļauties pētīt šo pelēko zonu un tāpēc netikt uzreiz nosodīta, kā tas būtu, ja to izteiktu, piemēram, politiķis.”

“Meistara Knehta” sarunbiedri šajā reizē – arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore un aktrise Dana Bjorka, mūzikas vēstures pētnieks un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un vēsturnieks Andrejs Gusačenko, kurš nesen aizstāvēja doktora disertāciju par krievu pretboļševistisko kustību Latvijā 20.-40. gadā.

Šīmēneša "Meistara Knehta" diskusijai mūs rosinājis raksts portālā ir.lv ar ironisko virsrakstu "LOL nau vērc". Tas ir rakstnieces Ilzes Spergas pieredzes stāsts, pērnruden pirmoreiz kļūstot par Latvijas Universitātes (LU) docētāju, lai pasniegtu kursu "Ievads latgalistikā", un caur traģikomiskiem piemēriem parādot, kur prioritāšu skalā LU vadībai ir humanitārās zinātnes un cik birokrātiska un neieinteresēta var būt sistēma, kas aicina viņu strādāt.

Dienu iepriekš turpat portālā ir.lv bija publicēta LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas docētāju diskusija ar skumīgo nosaukumu "Kur palikusi jaunā paaudze?", kas no ilggadēju nodaļas pasniedzēju viedokļa skatījās uz to, kāpēc tādi pasniedzēji kā Ilze Sperga un arī vēl jaunākas paaudzes pārstāvji nepaliek darbā šajā fakultātē.

Gaidot jauna LU rektora ievēlēšanu 1. martā, "Meistars Knehts" šoreiz uzaicinājis abus rektora amata kandidātus — Signi Bāliņu un Gundaru Bērziņu — laukuma vienā pusē un trīs humanitāro zinātņu pārstāvjus — dzejnieci Ilzi Spergu, literatūrzinātnieci Māru Gruduli un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu, kurai drīzumā beigsies noslēdzošais termiņš amatā, — laukuma otrā pusē uz diskusiju par humanitāro zinātņu vietu gan LU ekosistēmā, gan Latvijas sabiedrībā kopumā.

Mūsu uzmanības lokā ir gan mūžsenais jautājums par humanitāro un eksakto zinātņu pretnostatīšanas viltus dilemmu, gan par lietderības pierādīšanu un humanitārajām zinātnēm kā nacionālās drošības pamatu, gan ļoti praktiski finansējuma jautājumi un risinājumi tam, kā celt šo zinātņu prestižu, ko vismaz vārdos apņēmīgi sola abi LU rektora amata kandidāti. Klausāmies arī ilggadējās LU profesores Māras Grudules pieredzes stāstu, kāpēc viņa vairs nestrādā universitātē kā pamatdarbā, un arī visnotaļ skaudrus vērojumus šodienas darbā ar topošajiem skolotājiem, daži no kuriem viņas lekcijās lūdz — mums, lūdzu, stāstiet vieglāk un vienkāršāk, jo mēs būsim TIKAI skolotāji.

Raidījuma tēma šoreiz – politkorektums. Un uzreiz jautājums: politkorektums vai cenzūra? Vai arī abi.

Atsperamies no igauņu mākslinieka Marka Mēetamma bažām un vokeisma; runājam par jaunās paaudzes garīgo nebrīvību un studentu sasaistītību, labas izglītības trūkumu, cilvēku informācijas krājuma nepietiekamību, ģimeni, skolu un domstarpībām ar bērniem; pieļaujam jokošanas robežu nospraušanu; apspriežam drosmi, empātiju, stereotipus; piesaucam cenzūras pakāpes, mākslas provokācijas un laikabiedru spēju uztvert mākslasdarbu.

Sarunbiedri ir režisors Elmārs Seņkovs, dzejniece Ingmāra Balode, komponists, cenzūras pētnieks Edgars Raginskis un filozofs Haralds Matulis.

Pēdējā desmitgadē Latvijā īpaši aktīvi attīstījusies džeza mūzika – šobrīd to var apgūt teju katrā mūzikas vidusskolā, vairāk nekā desmit gadus – arī Mūzikas akadēmijā.

Daudzi mūziķi, kas mācījušies ārvalstīs, ar savu pieredzi atgriezušies Latvijā, daudz aktīvāk džezs skan koncertzālēs un neformālākās kultūrtelpās, džezu pamana arī Lielās mūzikas balvas žūrija, top aizvien jauni ieraksti, turpinās ilggadēji festivāli, džezs dažādās formās tiek atbalstīts ar valsts finansējumu, un šī gada 29. jūnijā nodibināta arī Latvijas Džeza asociācija.

Kāda ir aktuālā situācija šobrīd – to mēģinām noskaidrot šīs reizes raidījumā "Meistars Knehts". Runājam par džeza pārstāvniecību valsts līmenī, par finansējumu, meistarklasēm, eksportu, savstarpējo un starptautisko sadarbību, kā arī par darāmo tuvākajā nākotnē.

Anete Ašmane-Vilsone un Inga Saksone uz diskusiju aicinājušas fonda "Mūsdienu mūzikas centrs" valdes locekli, festivāla "Rīgas ritmi" rīkotāju Māri Briežkalnu, JVLMA Džeza katedras vadītāju, profesoru, VKKF Mūzikas nozares komisijas locekli, mūziķi Indriķi Veitneru, Latvijas Džeza asociācijas valdes locekli, LRBB izpilddirektoru, mūziķi Dāvi Jurku, mūzikas menedžeri, JVLMA pedagoģi, džeza žurnāla JAZZin.lv līdzdibinātāju Aleksandru Lini, kā arī mūziķi, komponistu un pedagogu Tomu Rudzinski.

Raidījumā "Meistars Knehts" šoreiz atskatāmies uz šīs vasaras Dziesmu un deju svētkiem un tikko notikušo svētku izvērtēšanas konferenci.

Svētki uzdod neskaitāmus jautājumus, liek karsti diskutēt un pārspriest piedzīvoto vēl ilgi pēc tam. Ciktāl svētku tradīcija spēj mainīties līdzi laikam? Kas ir nepieciešamā tradīcija un kas būtu ikreiz grozāms? Kā labāk sadalīt atbildību svētku tradīcijas uzturēšanā starp valsti, pašvaldībām un pašiem dalībniekiem? Vai virsdiriģentu ir par maz vai par daudz? Vai 60 pasākumu svētku nedēļas laikā ir par daudz, par maz vai tieši laikā? Kāpēc drošības pasākumi? Ko iesākt ar skatītāju staigāšanu koncerta laikā un izmestajām dalībnieku ēdiena porcijām: cik daudz tā ir rīkotāju un cik – mūsu pašu atbildība?

No saturiskajām virsotnēm un lejām līdz pašiem praktiskākajiem jautājumiem – savās pārdomās šoreiz dalās četri aizrautīgi sarunbiedri: žurnālistes Anete Ašmane-Vilsone un Lauma Spridzāne, kuras vadīja divas no konferences diskusijām, radio "Naba" raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžas docētājs Linards Kalniņš un ļoti zinātkārais un asredzīgais svētku vērotājs –aktieris un svētku uzzīmētājs Vilis Daudziņš.