"Meistars Knehts" rudens sezonas sākumā atgriežas pie tēmas par kultūras mecenātismu.

Pērnā gada pavasarī tikāmies ar  vairāku kultūras institūciju vadītājiem, bet šoreiz turpinām sarunu ar tiem, kuri ziedo un dara to ļoti dažādos veidos – proti, ar uzņēmējiem. Izzinām viņu motivāciju atbalstīt kultūras procesus, uzklausām idejas, kā kultūras nozares spēlētājiem labāk aizsniegt uzņēmējus, un pārrunājam, vai augoša valsts aizsardzības budžeta apstākļos varētu mainīties privāto atbalstītāju loma kultūras nozares finansēšanā.  

"Meistara Knehta” studijā viesojas zvērinātā advokāte, "BDO Law" un "BDO Latvia" vadošā partnere Vita Liberte, Komunikācijas vadības aģentūras "Deep White" partnere un valdes locekle Krista Grasberga, Koksnes nozares uzņēmuma "Stiga RM" īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Ramoliņš un zvērinātais advokāts, "COBALT" advokātu biroja vadošais partneris un LU fonda valdes loceklis Lauris Liepa. 

Ierakstos dzirdam arī "G. Vīksnas arhitektu biroja" valdes locekļa Gundara Vīksnas un Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV prezidenta, advokāta Ivara Slokenberga pieredzes stāstus.

Sarunas gaitā pieskaramies dažādiem atbalsta veidiem – gan sponsorēšanai, gan mecenātismam.

"Es vadu uzņēmumu, kas regulāri tieši vai netieši atbalsta dažādus kultūras pasākumus, un tur motivācija visbiežāk ir saistīta ar biznesa mērķiem un uzdevumiem. Tas ir kolektīvs, racionāli izsvērts lēmums, kāpēc mēs to darām," nošķīrumu iezīmē Vita Liberte.

"Un otrs veids, kā es atbalstu kultūru, ir personīgs – to es laikam varētu nosaukt par mecenātismu. Tas ir absolūti privāti vadīts un racionāli neizskaidrojams. Arī tiem, kas man pārmet, ka es kādu neesmu atbalstījusi, es nevarēšu atbildēt, kāpēc."

Lauris Liepa dalās ar savu pieredzi Latvijas Universitātes fonda valdē, atbalstot ne vien izglītības, bet arī kultūras procesus: "LU fonds ir viens no tiem, kam ir ļoti veicies: tas nav kā bizness, kas mums, šeit pie galda sēdošajiem ir radies pirms gadiem 20 – 30. Mums bija iespēja atjaunot Kristapa Morberga pirms Otrā pasaules kara ziedotos nekustamos īpašumus, no kuriem daļa tika pārvērsta naudā.

Gribētu aicināt padomāt – ja šie procesi, kas bija, Latvijai nodibinoties 20.gadsimta sākumā, nebūtu pārtrūkuši okupācijas gadu dēļ, mums Latvijā būtu diezgan daudz institūciju ar vairāku miljonu kapitālu. LU fonds var operēt ar pietiekami solīdiem naudas līdzekļiem, kas katru gadu palielinās.

Pārējās mūsu ieceres lielā mērā balstās nevis uz stratēģiju un plānošanu, bet bieži vien – taktisku tūlītējas palīdzības nepieciešamību. Pie tevis kāds atnāk, un tu redzi: fantastiska ideja, dīvaini, ka tas jau nav kaut kā institucionalizējies atbalstā! Tā ir tāda diezgan izmisīga nepieciešamības sajūta, jo tu nedotu, ja redzētu, ka bez tevis var iztikt – ka tam ir valsts, pašvaldība vai kāds cits finansētājs." Sava uzņēmuma izvēles atbalstīt dažādus izglītības, sociālus vai kultūras procesus Liepa sauc par "vērtību manifestācijas aktu", bet kā privātpersona par atbalstu lemj subjektīvi, balstoties savās un sev tuvāko cilvēku simpātijās.

Andris Ramoliņš, kura uzņēmums pārsvarā atbalsta sociālus projektus, atklāj, ka palīdzēt Dailes teātrim viņu pārliecinājis direktors Juris Žagars. "Viņš uzrunāja mani personīgi, mēs tikāmies, un viņš izstāstīja, ka Dailes teātrim ir jāmaina grīda.

Likās izcili, ka mēs kā koksnes nozares uzņēmums varam būt iesaistīti – ka 20 gadus uz Dailes teātra skatuves būs mūsu sponsorēta grīda! Tāpēc es ar lepnumu šo sponsorēšanas piedāvājumu pieņēmu.

Bet sarunā ar Juri aizgāja tēma, ka viņiem ir arī pirmais kurss ar dziedošajiem aktieriem, kuriem pirmajā gadā nav budžeta finansējuma. Man likās, ka šajos laikos, kad apkārt ir tik daudz nedrošības, šī kara smaka, mums ir vajadzīgs patriotisms un tā foršā dziesma. Man ļoti patīk, kad ir dziedoši aktieri, mani tā ideja aizrāva, un tāpēc mēs iesaistījāmies arī tur."

Ramoliņš atklāj, ka uzņēmums arī agrāk sponsorējis dažādus kultūras projektus, kas pašiem likušies būtiski – piemēram, filmu "Nameja gredzens".

Reizēm gan nākoties saskarties ar negatīvu pieredzi, kad, atbalstot vienu, jāsaņem pārmetumi no citiem, kas nav atbalstīti: "Katrs no mums dods savu privāto naudu, neesam valsts iestāde vai Kultūrkapitāla fonds, kas sadala budžetu. Un mēs tiešām ik palaikam saskaramies ar šausmīgām negācijām: kāpēc tu tam iedevi, mums ir svarīgāks projekts!

Bet mēs dodam pēc savas sapratnes, tā brīža aktualitātēm un tā, kas mums tajā brīdī ir svarīgi. Es aicinātu tomēr neapvainoties, ja kādu nespējam atbalstīt. Jo diemžēl tās vajadzības kopā ir lielākas par mūsu uzņēmuma gada apgrozījumu."

Sponsorēšanu un ziedošanu visbiežāk saprotam kā finansiālu atbalstu, bet nekomerciāliem spēlētājiem ne mazāk būtisks var izrādīties arī atbalsts pakalpojumu veidā, ko šajā sarunā iezīmē komunikācijas speciāliste Krista Grasberga. "Mēs kā samērā neliels uzņēmums kultūru un citas nozares vairāk atbalstām nevis finansiāli, bet ar mūsu darbu. Ar to, ko protam vislabāk – veidot komunikācijas kampaņas, sniegt komunikācijas konsultācijas.

Tas sākās pirms nu jau vairāk nekā 10 gadiem, kad pie mums vērsās producentu kompānija "Mistrus Media" ar lūgumu palīdzēt veidot komunikācijas kampaņu filmai "Melānijas hronika". Mēs tam atsaucāmies, jo mums ir ļoti būtiski dot ieguldījumu sabiedrībā, ar savu darbu palīdzot labas lietas vērst plašumā."

Kopš tā laika uzņēmums bez atlīdzības vai par simbolisku samaksu pielicis "komunikācijas roku" vairāk nekā 10 Latvijas kinofilmu projektiem, bet šogad atsaucies palīdzēt Latvijas rakstnieču rosinātam lasīšanas veicināšanas projektam, radot kampaņu „#LaiksLasīt”. 

Pilnu sarunas ierakstu klausieties audio formātā!

***

2024. gada 15. aprīļa raidījums

Sabiedrībā lielu popularitāti iemanto viedokļi, kas postulē, ka Latvijā viss ir slikti. Kopīgi paskatāmies uz šo jautājumu ar piecu Latvijā dzīvojošu citzemnieku acīm. Kā viņi redz Latvijas veiksmes un neizdošanās? Kas viņus šeit piesaista un kas neliekas īsti labs? Ar ko mēs, viņuprāt, varam lepoties, kā pietrūkst un ko varbūt neprotam novērtēt? Un galu galā — ko mēs vispār saprotam ar izdevušos vai neizdevušos valsti?

Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža vadītās sarunas dalībnieki:

- Alina Igoševa, pedagoģe, pārcēlusies uz Latviju no Maskavas Krievijā 2014. gadā, strādā vienā no Rīgas skolām par sākumskolas un angļu valodas skolotāju; dzīvojot Maskavā, dziedāja Maskavas Latviešu biedrības korī “Tālava”, šo tradīciju turpina arī Latvijā — dzied RLB kamerkorī “Austrums”;

- Kristofers Volšs-Sinka ir amerikāņu kordiriģents, dziedātājs un uzņēmējs, kurš dzīvo Latvijā kopš 2015. gada; vada Rīgas Projektu kori un ir Latvijas Radio kora mākslinieks;

- Alberto Sadu ir ģimenes ārsts, lektors un padomnieks no Libānas; studējis medicīnu Libānā, Zviedrijā un Latvijā; Rīgā dzīvo 33 gadus;

- Aleksandrs Tomass Matjusons ir bulgāru un skotu izcelsmes Latvijas komponists un mūziķis; piecas viņa operas ir iestudētas, toskait Minhenes biennālē; rada daudzveidīgu mūziku dažādiem ansambļiem, sākot no solo instrumentiem līdz lieliem orķestriem — 2022. gadā viņa Pirmo simfoniju atskaņoja Čehijas Nacionālais kamerorķestris Tomasa Brauna vadībā; kopš 2023. gada Latvijas Nacionālā teātra Mūzikas daļas vadītājs;

- Maiks Koljers ir rakstnieks un žurnālists; Latvijā dzīvo kopš 2007. gada; autors romāniem “Ceturtais lielākais Latvijā” (2014), “Iz Baltikas” (angļu valodā 2017, tulkojums 2018), “Stārks” (2024), kā arī stāstu krājumam Baltic Byline (“Baltijas paraksts”, 2016).

Vārdu savienojums "mākslīgais intelekts" pēdējos gados tiek intensīvi locīts visdažādākajos kontekstos – no informātikas līdz medicīnai, no militārās rūpniecības līdz mākslai un kultūrai.

Lai gan mākslīgā intelekta pirmsākumi meklējami jau 20. gadsimta vidū, tā uzplaukuma laiks ir tieši pēdējā desmitgade, kad internetā pieejamās informācijas apjoma un tehnoloģiju attīstības saplūsme izraisījusi neskaitāmu mākslīgā intelekta rīku lavīnu. Un tam līdzi – daudz pārdomu un minējumu par mākslīgā intelekta lomu cilvēces nākotnē, tai skaitā – mākslā.

Arī "Meistars Knehts" 2023. gadā diskutēja par ētiku mākslīgā intelekta rīku izmantošanā, jau toreiz apjaušot, cik ātri tehnoloģijas turpinās attīstīties un ka katrā nākamajā sarunā jau nonāksim pie arvien jauniem secinājumiem.

Tā nu 2025. gada maijā "Meistars Knehts" atgriežas pie sarunas par mākslinieka un mākslīgā intelekta attiecībām tieši pašlaik. Spriežam par to, ko šodien uzskatīt par cilvēka radītu mākslu, par autorības jēdzienu un radošuma demokratizāciju, par MI rīku ietekmi uz realitātes izpratni un interpretāciju.

Sarunbiedri:

Ineta Sipunova – videomāksliniece, pēdējā laikā daudz interesējusies par mākslīgā intelekta rīkiem, strādājot pie operas "Salome" videoprojekcijām. AI radīts "cilvēkēdāja" tēls ir arī viņas veidotajās videoprojekcijās tikko tapušajai izrādei "Runcis zābakos" Latvijas Leļļu teātrī. 

Goran Gora – mūziķis un Ziedoņa muzeja vadītājs. Nesen vadīja koncertu "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Ravela "Bolero" un mākslīgais intelekts", bet Imanta Ziedoņa mājās Murjāņos tagad dzirdami stāstījumi par dārzu, kur Ziedoņa balsī runā mākslīgais intelekts.

Rūdis Bebrišs – filozofs un publicists, īpaši interesē estētikas un mākslas filozofijas tēmas.

Andris Teikmanis – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Profesionālās doktora studiju programmas direktors, aizrautīgs AI rīku pētnieks.

"Meistara Knehta" uzmanības centrā šoreiz – Amerika un amerikāņu kultūra.

Šī saruna top laikā, kad piedzīvojam radikālu ASV ārpolitikas kursa maiņu mūsu dzīves telpai nedraudzīgā virzienā. Vai un kā politika ietekmē mūsu attieksmi pret kultūru? Cik liela ir amerikanizācijas ietekme mūsu kultūrtelpā, kā tā veidojusies un vai tagad esam potenciālu pārmaiņu priekšā?

Viens no sarunas aizmetņiem ir martā notikusī ASV Kinoakadēmijas balvu jeb "Oskaru" pasniegšana, kas nesa nebijušus panākumus Latvijai, bet notika vien pāris dienu pēc ASV prezidenta Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska dramatiskās tikšanās Baltajā namā, kas daudzos raisīja šoku un pazemojuma sajūtu no agrāk uzticamā sabiedrotā – ASV. 

Raidījumā sarunājamies par to, kādas ir kultūras un varas attiecības; cik daudzslāņaina ir ASV kultūra un vai spējam atšķirt graudus no pelavām; kā kultūra vēsturiski bieži vien atradusies pretrunā varai; ko iesākt ar emocionālo diskomfortu pret konkrētu kultūru un kas ir tās kvalitātes, ko sev atklāt vai nepazaudēt šajā ģeopolitisko pārmaiņu un nenoteiktības laikā. 

Mūsu sarunbiedri:

* tulkotāja un publiciste Ieva Lešinska-Geibere, kura nokļuva ASV vēl Latvijas okupācijas laikā 1978.gadā un nodzīvoja tur līdz 1987. gadam;

* komponists Krists Auznieks, kurš dzimis pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un ASV pavadīja septiņarpus gadus, studējot Jeila universitātē;

* ASV dzimušais latviešu žurnālists un žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps, kurš studējis Hārvarda universitātē un kopš 1990. gada dzīvo Latvijā; 

* kultūrpētnieks Deniss Hanovs, kura interešu lokā ir globalizācijas procesi, kultūras vēsture un mākslas politika.

Raidījuma "Meistars Knehts" jaunākajā laidienā runāsim par radošā darba novērtējumu skolā, balvu žūrijā, konkursā. Punkti, procenti, kompromisi, plusi un mīnusi...

Ingas Saksones un Oresta Silabrieža sarunbiedre ir komponiste un skolotāja Evija Skuķe, kura citstarp uzsver: "Ciparu rezultāti būs līdzīgi, bet satura rezultāti atšķirsies. Tātad, manuprāt, to nemaz nav iespējams izmērīt pēc vienādotas skalas ar kaut kādu vienlīdz lielu jēgu."

Tikām pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Konstantinovs novērojis: "Tas, kas Latvijā ir pilnīgi absurdi, ir tas, ka ministrijā pieņem lēmumu par to, kā katrā konkrētajā skolā mācīs katru konkrēto bērnu. Jebkurš skolotājs savus bērnus zina un saprot daudzkārt labāk nekā ministrijas ierēdnis, kurš viņus nekad dzīvē nav redzējis, varbūt pat klasē nav bijis!"

Vēl sarunā piedalās komponists un diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Andris Vecumnieks, kurš nekautrējas atzīt: "Es nevaru atrast tos kritērijus, lai pateiktu – draugs, tu spēlē neinteresanti..."

Bet literatūrfilozofe Ieva Kolmane diskusijas gaitā saka tā: "Vērtēšana vienmēr notiek no varas pozīcijām, un tas, ka tu nodod varu audzēkņiem, lai tie vērtē cits citu – tas ir adrenalīns."

Šoreiz “Meistara Knehta” uzmanības centrā – mūzikas klausīšanās un paradumu maiņa laikmetā, kad aktualitāti zaudē fiziskie datu nesēji. Kompaktdiski daudziem kļuvuši par suvenīru bez pielietojuma, kasetes mājās ir tikai retajam, vinila plates atgriežas kā stilīgs, tomēr nišas produkts, un kurš vairs atceras minidiskus un datu kasetes?

Tikai pusotru gadsimtu garajā skaņu ierakstu vēsturē esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu, bet pēdējās divās desmitgadēs straumēšanas platformas arvien vairāk izspiež no mūsu ikdienas fiziski taustāmus skaņu ierakstus. Kāda ir straumēšanas platformu vara pār mūsu gaumi un attieksmi pret mūzikas vērtību? Kā mainās albumu dramaturģija? Un kā nākotnei tiek glabāti tie ieraksti, kas fiziskā formātā nav izdoti?

Savos paradumos un pārdomās par straumēšanas laikmeta un fizisko skaņu ierakstu plusiem un mīnusiem dalās mūzikas menedžere un Latvijas Mūzikas informācijas centra eksperte Aleksandra Line, diriģents Kristofers Volšs-Sinka, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālās lasītavas vadītāja Zane Grosa un mūziķis un komponists Edgars Šubrovskis.  

Apskatām datus no Starptautiskās Mūzikas ierakstu federācijas (International Federation of the Phonographic Industry) 2023. gada pētījuma par mūzikas klausīšanos 26 pasaules valstīs. Aptaujājot vairāk nekā 43 tūkstošus cilvēku, 63 % atbildējuši, ka klausās mūziku audio vai video straumēšanas platformās, 17 % klausās mūziku pa radio, un tikai 9 % klausās iegādātu mūziku (CD, vinila platēs, digitālās lejuplādes). 

Pieminam arī izraēliešu profesora Ofera Bergmana 2023. gada pētījumu par saistību starp mūzikas kolekcionēšanu un klausīšanās prieku straumēšanas laikmetā. Viņu interesēja, kā mūsu klausīšanās prieku ietekmē tas, ka mums tagad ir pieejamas teju bezgalīgas mūzikas klausīšanās iespējas, arī to speciāli nepērkot un neveidojot savu kolekciju, bet vienkārši ļaujoties algoritmam. 

Apspriežam arī kādu rakstu britu izdevumā “The Guardian” par to, kā straumēšanas laikmets ietekmē vēl pavisam mazu bērnu attieksmi pret mūziku: autors Olivers Kīns raksta, ka tā ir kļuvusi gandrīz nepieejama, ja tev vēl nav sava telefona. Tev katru reizi jālūdz palīdzība vecākiem – jo vairs nevari uzlikt savu kaseti, disku vai plati.

Runājam par intelektuālo slinkumu. Tieši tādu virsrakstu savai nesen publicētajai esejai vācu teātra žurnālā Theater Heute ir likusi ukraiņu teātra zinātniece, režisore un tagad arī Ukrainas Bruņoto spēku kareive Olena Apčela. 

Viņas eseja Māras Poļakovas tulkojumā nesen tika publicēta arī portālā "Satori”, un, domājot par nesen apritējušajām, stindzinošajām tūkstoš dienām kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, mēs kopīgi lasām šo Olenas Apčelas ļoti būtisko tekstu par Rietumu nespēju un nevēlēšanos arī trīs gadus pēc kara sākuma mainīt savu postimperiālistisko optiku. 

Mūsu sarunbiedri: esejas tulkotāja Māra Poļakova, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, mākslas zinātņu doktore Nadežda Pazuhina, mākslas kurators un teorētiķis Kaspars Vanags un kinorežisors Juris Kursietis.

Sarunas gaitā pieskaramies arī paši saviem kompleksiem un augstprātībām, savām paviršībām un savai identitātei: vietai pasaulē.

Šoreiz sarunājamies par kultūras mantojumu pilsētvidē, un šo sarunu rosinājuši gan pēdējā laika notikumi ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja atklāto vēstuli pret nepārdomātām izmaiņām Rīgas vēsturiskajā centrā, gan arhitektu atbalsta vēstule pārvaldes ilggadējam vadītājam Jurim Dambim. 

Mūsu pamattēma — kā pilsētā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei, kā līdzsvarot vēsturiskā mantojuma aizsardzību ar vēlmi attīstīt pilsētu un atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru. 

Sarunbiedri: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš amatā ir beidzamo nedēļu; arhitekts, arhitektu biroja NRJA dibinātājs Uldis Lukševics; arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs; Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta eksperts UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos, arī arhitekts, pilsētplānotājs Aigars Kušķis.

Runājam par vēsturisko zemesgabalu apvienošanas un arhitektūras konkursu atcelšanas bīstamību, mēģinām noteikt Rīgas vēsturiskā centra faktisko status quo, meklējam lielākās pilsētbūvnieciskās kļūdas vēsturiskajā centrā pēdējos 35 gados, atsaucamies uz Zaigas Gailes teikto TV raidījumā “1:1”, interesējamies par baisās birokrātijas potenciālo mazināšanu, atceramies 2005. gada “Šlesera spiedienu” un ieskatāmies Sofijas Annas Kozlovas un Robertas Atrastes intervijā ar holandiešu pētnieku un kritiķi Renē Būru portālā punctummagazine.lv, kur runa par gludajām pilsētām.

Pieskaramies Rātslaukuma “kapa piemineklim”, krastmalas “cukurtraukam” un Triangula bastionam, apspriežam tukšo vecpilsētu un tās iespējamo apdzīvošanu, salīdzinām Rīgu ar Tallinu un Viļņu. Noslēgumā — sapnis par bulvāru loka atjaunošanu pilnā apmērā.

Meistars Knehts sāk jauno sezonu ar paškritisku skatu uz sabiedriskajiem medijiem. Kāda patlaban ir sabiedrisko mediju vieta Latvijas kultūrtelpā? Cik lielu uzticību baudām un kas to nosaka? Cik pamatoti ir pārmetumi par viedokļu līdzsvara trūkumu?

Raidījuma sarunbiedri: filozofe Skaidrīte Lasmane, socioloģe Inta Mieriņa, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Jānis Juzefovičs un sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons.

"Meistara Knehta" uzmanības lokā šajā reizē – saruna par digitālajām spēlēm kā mūsdienu kultūras formu.

Runājamies ar tiem, kuri izauguši ar spēlēm, un tiem, kuri nespēlē nemaz. Spriežam, vai un kādas digitālās spēles ir māksla, cik pamatoti ir pret tām vērstie aizspriedumi un kā šīs radošās industrijas attīstībā izskatāmies salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Apspriežam igauņu Disco Elysium un poļu The Whitcher panākumus, runājam par spēli Papers, Please kā morāli ētisku dilemmu trenažieri un pieminam vēl virkni nosaukumu, kas daļai sarunbiedru liek piekrītoši māt ar galvu, bet citiem – neizpratnē raustīt plecus.

Šī saruna turpina publiskajā telpā aizsākto diskusiju par kultūras ministres Agneses Loginas ("Progresīvie") rosināto valsts atbalstu digitālo spēļu nozarei. 

Raidījumā piedalās mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, spēļu dizaineris Aleksandrs Priedītis, datu zinātnieks un pedagogs Linards Kalniņš, un ierakstā – arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Inese Baranovska, kura cita starpā uzsver: "Datorspēles nav mans formāts, bet es akceptēju, ka tas ir izklaides veids. Un ja ir kvalitatīva datorspēle, tad tā ir arī kvalitatīva izklaide. (..) Pirmkārt, tā ir mākslu sintēze. Tur ir gan skaņa, gan attēls, vizuālais kods… Tas noteikti ir dizains. (..) Vairāk nekā pirms septiņiem gadiem redzēju izstādi par datorspēļu dizainu ļoti prestižā muzejā – Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Tā tiešām ir mūslaiku kultūra, ar kuru mums ir jārēķinās. Labāk iepazīt, jo tas ir mūsu laiks un tam nevar pretoties."

Ja jūs interesē šī tēma, iesakām noklausīties:

sarunu ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktori Kseniju Miļču raidījumā "Kāpēc dizains?" :

 

Gustava Terzena sarunu ar Spēļu izstrādātāju asociācijas vadītāju Jāzepu Rutki un starptautiski atzītās datorspēles "The Case of the Golden Idol" izstrādātājiem Andreju un Ernestu Kļaviņiem LR1 raidījumā "Kultūras rondo":