Pirms došanās vasaras pauzē raidījums “Meistars Knehts” liek sarunas galdā terminu “Rīgocentrisms”. Runājam par to bieži sastopamo un bieži vien stereotipiem pilno domāšanas veidu, ka Rīga ir visa centrā, ka ir “Rīga un reģioni”, un ka tas, kas notiek Rīgā, jau noteikti ir lielākas uzmanības vērts.
Ar to nereti grēko arī Rīgā mītošie žurnālisti, notikumu dienaskārtību vērtējot caur galvaspilsētas prizmu, tai skaitā attiecībā uz dažādām kultūras norisēm. Tāpēc šodienas raidījumā runājam par labiem piemēriem, kā kultūra dzīvo un elpo citās Latvijas vietās, no kā ar “Rīgocentrismu” sirgstošie varētu daudz ko mācīties.
Mūsu sarunbiedri:
Gleznotāja un mākslas telpas “Mala” izveidotāja Līva Graudiņa, rīdziniece no Cēsīm
Ilggadēja Balvu novada kultūras dzīves vadītāja un Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja Ruta Cibule
Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktors Uldis Lipskis, liepājnieks ar saknēm Latgalē
Neklātienē uzklausām arī kultūras pasākumu producentes Kristīnes Zvirbules (Rīga/Kuldīga/Dienvidkurzemes novads) pieredzi
“Cilvēki no Rīgas atbrauc, ja ir kaut kas ļoti, ļoti liels,” raidījuma ievadā savā pieredzē dalās māksliniece Līva Graudiņa, dzimusi rīdziniece, kura uz Cēsīm savulaik pārcēlās pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas, lai būtu tuvāk dabai. Tieši kāda saruna pēc viņas izstādes “Gaismas atmiņa” 2025. gada vasarā Cēsu Vecajā alus brūzī bija viens no šī raidījuma impulsiem, jo toreiz Līva atzina, ka izjūt Rīgā bāzēto mediju attieksmi, kas ārpus Rīgas notiekošo vizuālajā mākslā mediji mēdz uztvert kā mazāk nozīmīgu.
“Ja tu organizē savu izstādi [ārpus Rīgas], tad ļoti maz ticams, ka mediji vai konkursu žūrijas… tas vienmēr būs kaut kas it kā otrajā plānā. Vispirms apskatīsies visu, kas ir Rīgā, un, ja paliks pāri laiks, tad aizbrauks arī kaut kur uz reģioniem. Bet tas ir arī saprotami, jo Rīgā tiešām notiek ļoti daudz kas.”
Tomēr vai tāpēc tam automātiski būtu pievēršama arī daudz lielāka nozīme? “Es jau pie tā esmu ļoti pieradis,” atzīst LSO direktors Uldis Lipskis, atbildot uz jautājumu, vai arī viņam nākas sastapties ar attieksmi, ka nacionālais orķestris ir Rīgā, un “forši, ka viņiem tur, Liepājā, arī kaut kas notiek”.
“Es saprotu, ka mums ir jāskrien divreiz ātrāk un jābūt divreiz spilgtākiem, lai turētos tajā līgā, kur ir topa orķestri, un mums tas ir zināmā mērā izdevies.”
Lipskis gan uzsver – ļoti daudz ko nosaka arī finansējuma plūsma, jo nacionālā līmeņa orķestrus un citas kultūras institūcijas, kas pārsvarā atrodas Rīgā, finansē no valsts budžeta, bet par ārpus Rīgas notiekošo lielā mērā jārūpējas pašvaldībām. “Liepāja [LSO] ir izņēmums, jo mums ir valsts kolektīvs, kas tiek dotēts. Starp citu, vienīgais mūsu zemē – atšķirībā no kaimiņvalstīm, kur ir vairāki orķestri dažādos valsts galos. Līdz ar to nav īsti līdzsvara – ja finansisti parēķinātu, tad reģionu mērķprogrammas Valsts kultūrkapitāla fondā proporcionāli noteikti nesakrīt ar reģionu iedzīvotāju skaitu pret Rīgas iedzīvotāju skaitu, bet ir vairāk tāds pieklājības žests,” vērtē Lipskis.
Viņš atceras piemēru, kā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā LSO vēlējies veidot koncerttūri Latvijas Austrumu pierobežā, lai izrādītu solidaritāti, bet projekts klasificēts kā “maznozīmīgs”.
“Mēs patiešām pie tā esam pieraduši, bet no mūsu puses jāsaka, ka mums jau arī ne vienmēr liekas svarīgi, kas tai Rīgā notiek,” pasmaida Ruta Cibule no Balvu puses, turpinot Ulda Lipska teikto. “Katrai vietai ir savs kultūras pakalpojumu grozs, ko šī vieta vēlas saglabāt un nodrošināt. Tāpat kā Rīgā, arī lauku reģionos ir ārkārtīgi dažādas cilvēku intereses. Vienam vajag stendapu, otram – kamermūziku, trešajam – tradicionālo mūziku.
Lauku cilvēki ir vairāk orientējušies uz to, lai saglabātu un tālāk nodotu savas vērtības, un tā ir lielākā darba daļa. Otra ir atvest no Rīgas tā saucamo profesionālās mākslas pieejamību, un es neteikšu ka tas nāk viegli.
Tas nāk ilgi, sarežģīti un arī ar iedzīvotāju pieradināšanu pie šīm lietām,” teic Cibule, kura ilgus gadus pavadījusi Balvu rajona kultūras nodaļas vadītājas amatā un bibliotēku darbā un šogad saņēma “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā.
“Domāju, ka jebkurā nozarē strādājošie, kuriem ir bijusi kāda pieredze ar darbu ārpus Rīgas, zinām, ka tā tas ir – arī ekonomikā visa valsts esam rigocentriska,” norāda pasākumu producente Kristīne Zvirbule, kura ikdienā dzīvo Rīgā, bet kultūras pasākumus rīko gan savā dzimtajā Kuldīgā, gan Dienvidkurzemes novadā – piemēram, nesen viņa sadarbībā ar Dienvidkurzemes pašvaldību sarīkoja komponista Pētera Vaska jubilejas koncertu mūziķa dzimtajā Aizputē, ko tiešraidē translēja arī Eiropas kultūras kanāls “Arte”. Viņa arī bija idejas autore Kuldīgas pieteikumam Eiropas kultūras galvaspilsētai.
“Tas, ko es noteikti jūtu, – un nesaku, ka pati neesmu daļa no šīs kultūras, jo kā kultūras profesionāle esmu izaugusi tieši Rīgā, – ir šis mākslinieciskais snobisms, kas piemīt cilvēkiem, kuri pārzina “īsteno, pareizo, patiesi dziļo, nopietno kultūru vai mākslu”.
Tā teikt – laukos uzspēlēsim šlāgerīti, Rīgā rādīsim īsto mākslu, ko cilvēki saprot. Pēc savas pieredzes (..) ar pilnu atbildību varu teikt: novados strādā ārkārtīgi profesionāli cilvēki ar pamatīgu augstāko izglītību, starptautisko pieredzi, meistarklasēm… Tie ir cilvēki, kuri ļoti labi saprot, kā darbojas kultūra, bet ir nianse, ko mēs kultūrā bieži aizmirstam – par pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Novados cilvēki par to nevar aizmirst. Tu nevari visu laiku nākt ar piedāvājumu, kas neatbilst pieprasījumam. Tāpēc es domāju, ka programmēšanas un variāciju ziņā reģionos strādā visizcilākie kultūras profesionāļi, lai izbalansētu visu vēlmes un vajadzības,” uzsver Zvirbule.
Raidījumā runājam arī par kultūras pieejamību finansiālā ziņā; par lauku reģionu iztukšošanos un tās ietekmi uz kultūras pasākumu pieejamību; par plusiem, dzīvojot un veidojot kultūras dzīvi reģionos.
“Daudzas lietas izdarīt ir ātrāk un vieglāk. Tu esi cilvēks pret cilvēku, un birokrātiskā ķēde ir mazāka. (..) Ir vieglāk tikt pie telpām, un tā uzreiz ir arī tāda eksotiska vide,”
saka gleznotāja Līva Graudiņa, kā piemēru minot tekstgrupas “Orbīta” pēdējo gadu projektus Sedā un Strenčos un citas kultūras aktivitātes, kas spēcīgi uzplaukušas pavisam mazās apdzīvotās vietās.
Pieskaramies arī tam, kā vietējā kultūras dzīves organizācijā ienāk politika. “Tas, ko esmu pamanījusi ne tikai savā novadā, bet arī, vērtējot dažādus projektus novadu programmās, – pašvaldības finansējumu labprātāk iegulda kaut kamā populārākā, vienkāršākā, kam ir masveidīgāks atbalsts. Manuprāt, šī tendence iezīmējas diezgan bīstami,” akcentē Ruta Cibule. “Runājot par “Rigocentrismu” – manuprāt, uz to vajadzētu paskatīties arī tā, ka iestāties par laukiem, piemēram, par to, kas notiek ar Latgales koncertzāli “Gors”. Zinām, ka šis likumprojekts ir tapis un nonācis līdz Saeimai, bet tagad sākas politiskās rebes.
Mīļā Rīga, mēs no jums sagaidām izlēmību. Tas būtu reāls atbalsts un valstiskuma nodrošinājums.”
Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!
