Raidījuma uzmanības centrā  vārdi, nosaukumi un to loma mūsu kolektīvās atmiņas veidošanā. Domāt par to Kultūras rondo rosināja iniciatīva portālā „manabalss.lv”, kas aicina pārsaukt Uzvaras parku Rīgā par Saules parku. Ko darīt ar nosaukumiem, kas vēlāku vēstures pavērsienu dēļ kļūst pretrunīgi? Vai un kādos gadījumos tie būtu maināmi, kam par to būtu jālemj un kā līdz ar nosaukuma maiņu neaizslaucīt arī daļu no mūsu nebūt ne vienkāršās vēstures? Par to šodien runājam ar ar diviem vēstures un kolektīvās atmiņas pētniekiem – Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Vitu Zelči un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli.

--

Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" norit parakstu vākšana, lai Uzvaras parku Rīgā pārdēvētu citā nosaukumā.

"Uzvaras parks pēc lielajām pārvērtībām ir pilnībā mainījis savu enerģiju, jēgu un auditoriju, ir tikai dabiski, ka arī nosaukumam vajadzētu atspoguļot šo jauno, gaišo realitāti. Šeit pulcējas bērni, ģimenes, sportot gribētāji, notiek muzikāli pasākumi, tiek svinēti saulgrieži, tāpēc nosaukums "Saules parks" lieliski piestāvētu atjaunotajam parkam," uzskata iniciatīvas iesniedzēja Jolanta Stricka.

Šī ideja gan pagaidām savākusi tikai 178 no diviem tūkstošiem nepieciešamo parakstu, lai tā būtu jāizskata Rīgas pašvaldībai.

Mežotnes pilī pašlaik skatāma izstāde „Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās”. Tā ļauj iepazīt vienu no spilgtākajiem 19. gadsimta Eiropas aristokrātiskajiem un intelektuālajiem saloniem un arī ļaudis, kas tajā viesojās. Izstāde iezīmē pirmo gadadienu kopš Mežotnes pils nonākšanas Rundāles pils muzeja pārraudzībā.

Izstāde „Mūzu galms” Mežotnes pilī būs skatāma līdz 6.septembrim, bet augustā to papildinās arī vairāki saistīti notikumi – pils Kupola zālē notiks karikatūru zīmēšanas meistarklase kopā ar vizuālās mākslas skolotāju un karikatūristu Bruno Bahu. Tāpat interesenti tiks aicināti uz senās mūzikas koncertu un dzejas lasījumu “Hercogienes laika stāsti – Doroteja un Elīza”, ko sniegs “Mīteļa ansamblis” (“Müthel Ensemble”).

Aicinām doties ceļojumā tepat uz Zemgali, uz kādreizējo Kurzemes un Zemgales hercogisti, jo pašlaik viskarstāko tūrisma laiku piedzīvo viens no Latvijas visapmeklētākajiem muzejiem – Rundāles pils muzejs. Tagad par tā filiāli kļuvusi arī netālā Mežotnes pils, kas pamazām atkal sāk atplaukt – tukšajās telpās nonāk mākslas darbi un nesen durvis vērusi pirmā izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās".

Par pils dzīves tālāko virzību Kultūras rondo izvaicājam Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi, kuras pārziņā šobrīd Mežotnes pils darbojas. Taujājam arī par Rundāles pils muzeja aktualitātēm šovasar. Bet runājam ne vien par pils izstāžu jaunumiem, bet arī par to, kā Rundāle jau tagad uz savas ādas izjūt ASV un Irānas kara sekas.

Vai vienmēr vajag visu būvēt, ko mēs sagribam? – šāds jautājums ir aizsākums iniciatīvai “Būvēt – Nebūvēt”.  Iniciatīvas mērķis  ir attīstīt jaunu būvēšanas procesa modeli. Tā vietā, lai steigtos visu celt no jauna, projekta iniciatori rosina būvēt saites starp jau esošo. Jūnija vidū projekta idejas autore, arhitekte Brigita Bula aicināja uz ievadpasākumu, iepazīstinot ar manifestu un  rīcības plānu, kā arī ar savu pieredzi un pārdomām dalījās latviešu un dāņu arhitekti un citi speciālisti.

Iniciatīva “Būvēt – Nebūvēt” guvusi iedrošinājumu turpināt ceļu uz tālredzīgāku būvēšanas praksi! Turpmākos mēnešus iecerētas diskusijas, lekcijas, izglītojošu pasākumu un darbnīcu sērija.

"Esmu daudz pārliecinātāka par sevi, jo cirkā visu laiku ir sev jānotic un jāsaņemas pārkāpt savām robežām,"– tā saka jaunā cirka māksliniece Elīna Konrade, pirmā Rīgas cirka skolas absolvente, kura iekļuvusi profesionālā cirka augstskolā ārzemēs. Pirms deviņiem gadiem dibinātajai Rīgas cirka skolai, kas darbojas līdzīgi kā citi interešu izglītības pulciņi, tas ir liels sasniegums. Kā klājas skolai un par kādu nākotni cirkā sapņo jaunie mākslinieki, saruna ar Elīnu Konradi, kura turpinās profesionālo cirka izglītību Nīderlandē, un cirka skolas vadītāju Ilzi Tormani-Kļaviņu.

Sarunā Elīna arī atzīst, ka pirms četriem gadiem varbūt pat nebūtu uzdrošinājusies sarunai ar Nīderlandes cirka universitātes programmas direktori. Tagad ir daudz atvērtāka, spēj sev uzticēties un noticēt, lai pamēģinātu kaut ko jaunu un nezināmu.

Elīna arī turpinās piedalīties Rīgas cirka skolas izrādē "Aizbēgt līdzi cirkam". Viņa bilst, ka vēlas atgriezties Latvijā pie draugiem un savas cirka kompānijas un kopā ar viņiem turpināt attīstīt cirku Latvijā.

"Cirka skolai pievienojos pavisam nejauši, kad man bija 15 gadi. Es biju tas bērns, kuram visu laiku bija kāds pulciņš, uz kuru doties, un tad pienāca brīdis, kad no viena devos prom un bija brīvais laiks. Nejauši gājām ar vecākiem Jūrmalā garām Rīgas cirka skolas stacijai, kuru nu jau pati vadu. Piedalīties neuzdrošinājos, bet lapiņu paņēmu. Oktobrī pēc skolēnu brīvlaika es pievienojos, kas toreiz bija vienu reizi nedēļā," atminas Elīna Konrade.

Izrādās pirms sākt darboties Cirka skolā, Elīna nebija apmeklējusi nevienu cirka izrādi.

"Cirka cilvēki, man liekas, ir visforšākie cilvēki, es nevaru sagaidīt, kad katru dienu pavadīšu kopā ar viņiem," bilst Elīna, pirms doties mācīties uz Nīderlandi.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka un Tallinas teātra „Sidalinna” mākslinieciskais vadītājs Dmitrijs Petrenko sarunājas par to, kā teātriem, kas orientējas uz krievvalodīgiem skatītājiem, domāt par savu būtību un identitāti, veidojot repertuāru un režisoru piesaisti, kā arī par iespējām ar teātra starpniecību mazināt plaisu sabiedrībā.

Vai un kā teātris šodien vēl spēj kļūt par sabiedrības saliedētāju? Pēdējā laikā publiskajā telpā, droši vien jau arī priekšvēlēšanu noskaņās, bijis daudz diskusiju par un ap Mihaila Čehova Rīgas krievu teātri. Bet maz esam runājuši ar pašu teātri. Šķiet, ka emocionālajās diskusijās par krievu valodas lietojumu afišās vai teātra mājaslapā otrajā plānā palicis pats teātra saturs, repertuāra izvēle un darbs ar nebūt ne vienkāršo Čehova teātra publiku.

Pretestības pilnu pārmaiņu ceļu pašlaik iet arī Tallinas krievu teātris, kas tagad mainījis nosaukumu uz Sidalinnas teātri. Durvju aizciršana pēc politiski asām izrādēm un zvērojoša naida pilni komentāri no tiem, kuri joprojām dzīvo Krievijas domu telpā, un pārmetumi par krievu valodas izmantošanu saziņā no citiem ir dzirnakmeņi, starp kuriem pašlaik savu identitāti un misiju atkal no jauna rauga pierādīt krievu teātri gan Rīgā, gan Tallinā. Tos abus pašlaik vada mākslinieki no Latvijas: Dana Bjorka un Dmitrijs Petrenko, kuri kopīgās intervijās līdz šim nebija tikušies. Runājam gan par valodu, gan repertuāra izvēli šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan arī par abu teātru politiku sadarbībā ar ārvalstu māksliniekiem un attieksmi pret "Spēlmaņu nakts" žūrijas lēmumu svītrot no nominantu saraksta režisoru Ādolfu Šapiro.

Otro gadu Piejūras Kino ciemā Liepupē notiek jauniešu radošā kino darbnīca jeb nometne. Piejūras Kino ciems atklāts pērn, un ir dokumentālā kino režisora Ivara Zviedra izlolota vieta, kur satikties ar kino un tā tapšanas procesu. Šogad Piejūras Kino ciemā dažādas kino prasmes nedēļas garumā apgūst 15 jauni cilvēki, bet ar zināšanām dalās režisore Linda Olte, kinooperators Haralds Ozols un dokumentālists Ivars Zviedris.

Nometni jau otro gadu atbalsta Vidzemes augstskola, nodrošinot filmēšanas tehniku un montāžas iespējas.

Kā digitālo tehnoloģiju attīstība ietekmē to, kā patērējam kultūru? Un kāpēc klātienes pieredzei joprojām ir nozīme arī laikā, kad tik daudz ko it kā varam baudīt datorā un telefonā? Atbildes zina jauna Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma autori. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta veiktā pētījuma „Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi” ziņojuma autori, zinātņu doktoi Līgu Vinogradovu un pētījuma asistenti Loti Katrīnu Cērpu.           

--

Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūts publicējis pētījuma ziņojumu “Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi”, kurā analizēts, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē kultūras patēriņu Latvijā, kā iedzīvotāji izmanto digitālo kultūras saturu un kā digitālā līdzdalība saistās ar klātienes kultūras pieredzi. Pētījums pieejams LKA mājaslapā.

Pētījuma rezultāti atklāj, ka digitālajai un klātienes kultūras pieredzei ir atšķirīga nozīme iedzīvotāju paradumos. To atklāj arī dati par iedzīvotāju izteiktāku gatavību maksāt par klātienes saturu, savukārt digitālais kultūras saturs biežāk tiek uztverts kā bezmaksas vai zemākas cenas pakalpojums. Tāpat secināts, ka digitālajās kultūras aktivitātēs iesaistītie iedzīvotāji augstu novērtē klātienes kultūras sociālo un emocionālo nozīmi, tādējādi digitālās kultūras izmantošana pati par sevi nenozīmē vēlmi aizvietot klātienes pieredzi ar digitālajām iespējām. Digitālais kultūras saturs tiek vērtēts drīzāk kā ērts, sasniedzams un elastīgs, dod plašāku izvēli. To arī apliecina tādas Latvijas iedzīvotāju visbiežāk patērētās digitālās kultūras formas kā mūzikas klausīšanās un filmu skatīšanās, bet mazāk patērēti tiek tādi produkti, kas prasa aktīvāku iesaisti, piemēram, vietējo kultūras institūciju radītie digitālie resursi.

Rēzeknes novada Rogovkā jau vairāk nekā 20 gadu tiek rīkots dzejniekam Pīteram Jurciņam veltīts literātu konkurss. Viens no tā mērķiem ir veicināt jaunu literāru darbu latgaliski tapšanu, jo īpaši – veltītu bērniem un jauniešiem. Šogad darbus varēja iesniegt trīs kategorijās. Dzejā uzvaras laurus plūca literāte ar radošo pseidonīmu Elizabete, humoreskā – Aija Mikele un bērnu un jauniešu literatūrā – Meldra Gailāne.

Plašāk par latgaliešu literātu konkursu mūsu LSM Latgales studijas kolēģes Beatrises Borises sagatavotajā ierakstā.

Nautrēnu kultūras centrā aizvadīta „Pīterdīna Rogovkā” ar tradicionālo Pīteram Jurciņam veltīto literātu konkursa noslēguma pasākumu. Par viņa devumu Nautrēnu pagastam un to, kāpēc ir svarīgi turēt cieņā Jurciņa piemiņu, vairāk stāsta Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule:

“Viņš bija tāds kā jauno literātu skolotājs. Viņš aicināja, lai nebaidās sākt rakstīt, un viņš palīdzēja jaunajiem literātiem uzsākt savas gaitas rakstniecībā. Un mums tad, kad tika sākts literātu konkurss, likās, ka tas ir pats piemērotākais veids, kā godināt viņa piemiņu. Tā kā turpinot to, ko viņš ir darījis un kam ir veltījis savus spēkus.”

Šogad Pīteram Jurciņam veltītajā literātu konkursā piedalījās 13 autori. Žūrija vērtēja 22 darbus trīs kategorijās – dzejā, humoreskā un bērnu un jauniešu literatūrā. Un tieši par bērnu un jauniešu literatūras kategoriju konkursa rīkotājiem bija vislielākās bažas, cik tā būs kupli pārstāvēta, jo autoru, kas rakstītu latgaliski jaunākajai paaudzei, ir gaužām maz. Par pārsteigumu bērnu un jauniešu literatūras kategorijā tika iesūtīts visvairāk darbu – astoņi. Un uzvaras laurus šajā kategorijā plūca Rēzeknes novada iedzīvotāja Meldra Gailāne par darbu, kurš iecerēts kā sākums topošajai grāmatai.

Meldra Gailāne ir četru bērnu mamma. Iespējams, tieši tas motivējis rakstīt ne vien dzeju, bet pievērsties arī stāstiem bērniem. Līdz šim Meldra jau izdevusi divas grāmatas bērniem.

„acij ir maza kabatiņa” – šādu nosaukumu savam otrajam dzejas krājumam pieaugušajiem devusi dzejniece Linda Mence, intriģējot lasītāju, kas tad glabājas šajā kabatiņā. Tas interesēja arī Kultūras rondo, jo Lindu Menci pazīstam ne vien kā talantīgu dzejnieci, bet daudzpusīgu radošu personību un dziļi domājošu sarunbiedri. Raidījumā saruna ar Lindu Menci – par kontekstiem, kādos tapis viņas jaunais dzejas krājums, par to, kā dzejā iesūcas pasaulē notiekošais, un arī par to, kas pašlaik dod ticību literatūrai, sev un apkārtējiem. Un, protams, klausāmies arī Lindas Mences dzejoļus viņas pašas lasījumā.

„Mences otrajā dzejoļu krājumā pieaugušajiem harmoniski sadzīvo interese par vēsturi, raizes par tagadni un rūpes par valodu. Šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz saglabāt ticību literatūrai un cilvēkiem." Tā Lindas Mences krājumu „acij ir maza kabatiņa” raksturo tās redaktors Artis Ostups.

Studējusi antropoloģiju, teoloģiju, absolvējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, skolojusies grafikā Latvijas Mākslas akadēmijā un tagad savos 34 sākusi mācības, kurās jūtas pavisam savā vietā – Lēvenes universitātē viņa studē literatūrzinātni. Linda Mence ir literatūras un filozofijas žurnāla „Punctum” galvenā redaktore un dzejniece, kuras otrais dzejoļu krājums pieaugušajiem „acij ir maza kabatiņa” ir iemesls, kura dēļ tikāmies uz sarunu tieši pašlaik. Tiesa gan – attālināti, jo Linda pašlaik ģimenes apstākļu dēļ dzīvo un mācās Beļģijā.

Grāmatu laidis klajā apgāds "Neputns".

Bet žurnālā „Punctum” varat lasīt arī lieliskas Lindas Mences intervijas ar dažādiem literātiem un domātājiem, kur viņa ir jautātāja, nevis atbildētāja kurpēs. Un izrādās, ka Lindas Mences dzejoļu krājums „acij ir maza kabatiņa” jau ieinteresējis pirmos tulkotājus un šoruden iznāks arī nīderlandiešu valodā.