Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī.

Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā".

Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks.

Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts.

Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties.

Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top?

Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk...

Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums?

Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā.

Kas tas bija?

Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu.

Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums. 

Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais.

Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu?

Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju]. 

Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties...

Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā.

Vairāk – ierakstā.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" - Ingas Šteimanes saruna ar trim radošām personībām, kas strādā ar telpu, - Kristapu Ancānu, Paulu Rietumu un Renāti Lagzdiņu par to, kā telpa var būt mākslas materiāls, kādus pienākumus tā uzliek māksliniekam un kā domāt par mērķiem, ja par materiālu ir izvēlēta telpa.

Mākslas vēsturniece un kuratore, Rīgas Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa plašāk Latvijā pazīstama Sporta pils dārzu projektu Rīgā un vides mākslas objektu "Rotaļu skatuve" Valmierā.

Kristaps Ancāns ir mākslinieks un starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Paulam Rietumam aiz muguras ir maģistra studijas arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā, 

Signe Šteimane: Telpa ir plašs jēdziens, un mūsdienās mēs runājam par komplicētu, saliktu telpu. Tā var būt publiska, privāta, virtuāla, dabiska, mākslīga, arhitektoniska vai vēsturiska, profesionāla, vai ainaviska utt. Kā jūs uztverat telpu? Vai tā jūsu apziņā vairāk ir vienota vai sadalīta?

Renāte: Renāte: Mani interesē, kas ir cilvēki, apdzīvo telpu. Katram uztvere ir citāda, kā viņš tajā jūtas. Pēdējā laikā vairāk domājusi par bērniem, kas atrodas viņa acu līmenī, ko redz cilvēks ratiņkrēslā, reāli skatoties pēc fiziskā auguma. Tāpēc es teiktu, ka

telpa pieder daudziem cilvēkiem, līdz ar to tā ir fragmentāra.

Mani interesē atrast kaut nelielus aizmetņus tām lietām, kas telpā var savest kopā šos dažādos lietotājus - telpas patērētājus un cauri gājējus, kas viņus veido pēc tam par tādu vienotu kopumu kā kopiena.

Pauls Rietums: Viena lieta, no kā nevaram izbēgt, ir būšana telpā. Mēs varam būt tikai mazāk vai vairāk apzināti par to, kādi mēs tajā esam un kā mēs dalam to ar citiem.

Telpa vienmēr ir vieta, kurā esam vienoti, no kuras mēs tiešām nevaram izbēgt.

Mēs varam tikai būt prātīgāki šajā apziņā vai neprātīgāki.

Kristaps Ancāns: Interesanti, ka Renāte pieminēja bērnus. Bērni ir starta pozīcija, kurā mēs uzzīmējām šo nelielo perimetru, mūsu mājas. Iepazīstot pasauli, šo perimetru zīmējam arvien lielāku un lielāku, līdz sākam pēc funkcijas, nepieciešamības, atrašanās cilvēkiem, kas mums apkārt, sadalīt šīs telpas dažādos ietvaros. Kādā brīdī saprotam, ka mēs paši varam veidot šo perimetru, paši veidojam to, kāda šī telpa būs. Ir svarīgi apzināties, ka tu esi telpas veidotājs un tev ir visi rīki, lai to darītu.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā.

Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas...

Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu.

Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā. 

Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku?

Jā, jā. 

Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties?

Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav.

Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu –

es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi.

Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu.

Bet, lūdzu, nelieciet otas malā!

Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas. 

Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri...

Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina.

Un dubļi, un grimstošie zābaki. 

Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts!

Kā jums toreiz rokas nenolaidās?

Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski.

Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.)

Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā.

"Tikai" 50 gadi…

Jā... Soli pa solim.

Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts?

Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim.

Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam.

Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā?

Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus.

Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība.

Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties. 

Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta.

Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos?

Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt.

Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas.

Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu?

Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā.

Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.)

Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis.

Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Ainava. Kāpēc tā nenoveco un stāsta gan uzreiz, gan pēc gadiem? Par to mākslas zinātniece Inga Šteimane sarunājas ar gleznotāju Daci Lielo, gleznotāju Vinetu Kaulaču un fotogrāfu Jāni Deinatu.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī.

Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi.

Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu.

Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem.

Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi…

"Nebija viegli, toties saistoši un interesanti"

Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei?

Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā.

Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu?

Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem. 

Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla.

Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas).

"Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga"

Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto? 

Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem.

Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne?

Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot. 

Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli.

Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot.

"Tas ir stāsts par satikšanos"

Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds?

Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu. 

Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu.

Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties! 

Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes.

Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Ģeneratīvā māksla ir jauns jēdziens, kas radies 21. gadsimta pagājušajā desmitgadē, taču pati ģeneratīvās mākslas prakse tiek datēta ar pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem un faktiski ir sākusies konceptuālisma ietvaros.

Vienkāršoti runājot, ģeneratīvā māksla ir tāda māksla, kur mākslinieks izmanto kādu autonomu sistēmu mākslas darba radīšanai. Protams, mūsdienās tas ir visvairāk saistīts ar mākslīgo intelektu un tehnoloģiskajiem rīkiem, bet 20. gadsimta otrajā pusē tās varēja būt formulas, algoritmi, arī dabas parādības vai bioloģiskas parādības, kas autonomi, neatkarīgi no mākslinieka, ietekmēja mākslas darbu.

Protams, ģeneratīvajai mākslai radusies arī definīcija. Tā gan ir diezgan plūstoša, bet pašlaik tā skan apmēram tā: ģeneratīvā māksla ir postkonceptuāla māksla, kas kopumā vai daļēji ir radīta ar autonomu sistēmu palīdzību. Definīcijā tiek uzsvērts, ka šīs autonomās sistēmas noteikti ir nehumānas - ka tā nav cilvēciska būtne un ka šai sistēmai tiek uzticēts noteikt mākslas darba izskatu: noteikt mākslas darba plastiskās vērtības, estētiku, formu, kas citkārt ir ekskluzīva mākslinieka prerogatīva. 

Kas īsti ir ģeneratīvā māksla: tehnika, tehnoloģija vai ideoloģija? Vai tā apšauba radošuma būtību? Vai ģeneratīvi radīts mākslas darbs ir unikāls? Šos jautājumus mākslas zinātniece Inga Šteimane uzdod māksliniekam un komponistam Voldemāram Johansonam, māksliniekam un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogam Gintam Gabrānam, reklāmas māksliniekam un radošo risinājumu aģentūras Wrong radošajam direktoram Oskaram Cirsim, komponistam Platonam Buravickim un arī pašam mākslīgajam intelektam. 

.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izpilddirektori Evitu Gozi, mākslinieku Indriķi Ğelzi un Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, lai ieskicētu vairākas jaunas iniciatīvas Rīgas mākslas dzīvē. Tās sāksies šovasar un varbūt izvērtīsies par tradīciju.

"Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine").

Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs?

Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā.

Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk.

Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē.

Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju.

Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi.

To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir?

Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz? 

Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību. 

Vairāk – ierakstā.

***

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka.

Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā.

Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā.

Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā?

Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis.

Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu.

Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu.

To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova. 

1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai.

Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa.

Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".