Laikmeta krustpunktā

Smiļģis uz teātra sienas, padomju kino un kastingi, savas zemes saimnieku spēks un skumjas par lauku skolu likteni, atbrīvošanās no okupantu pēdām un valsts atdzimšanas brīnums – tik dažādas šogad bijušas sarunas Laikmeta krustpunktā studijā – ar aktieriem, mūziķiem, politiķiem, māksliniekiem, zinātniekiem. Ieskats 2024.gada mirkļos.

Gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā esam sagaidījuši un iztaujājuši vairākus desmitus mūsu viesu, kas ir daļa no Latvijas laikmeta un ar savu darbu veidojuši mūsu jaunāko laiku vēsturi. Sportisti, mūziķi, politiķi, ārsti, žurnālisti, uzņēmēji, zinātnieki, aktieri – ļoti dažādi cilvēki. Šajā raidījumā vēlreiz satiekamies ar dažiem no gada garumā sastaptajiem mūsu raidījuma partneriem, uzklausām viņu pieredzes stāstus un arī vērtējumu par aktuālajiem gada notikumiem.

Ieklausāmies fragmentos no sarunām ar arhitekti Zaigu Gaili, mākslas zinātnieci Māru Lāci, fotogrāfu Gunāru Bindi, kādreizējo Valsts prezidentu Gunti Ulmani, basketbolistu Valdi Valteru, žurnālistu Voldemāru Hermani, režisori Virdžīniju Lejiņu, žurnālisti Dainu Bruņinieci, aktrisi Ilzi Vazdiku, aktrisi Mirdzu Martinsoni, mūziķi Armandu Birkenu un ārstu Pēteri Stradiņu.

Ja kaut kas nesanāk, tad ar kutināšanu to var panākt, galvenais nesteigties – tāds padoms visiem dzīves gadījumiem ir slavenākajam Ziemassvētku vecītim – aktierim Kasparam Pūcem. Par bērnību izsūtījumā un kā pazaudēja savu pirmo vārdu Inesis, kā Pauls centās iemācīt dziedāt un kāpēc pirmais vecīša kostīms bija fraka – saruna ar Kasparu Pūci Laikmeta krustpunktā.

Ar garu, baltu, īstu bārdu, priecīgs un patiess – tāds jau gadu desmitiem pie bērniem nāk Latvijas iemīļotākais Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce. Viņš nešaubās, ka ticība brīnumam joprojām nav zudusi ne lieliem, ne maziem. Savus pirmos Ziemassvētkus aktieris gan piedzīvoja izsūtījumā Sibīrijā, kur lielākā dāvana bija koka slēpes. Kaspars Pūce ir pieredzējis gan dzīves dotus baltus brīnumus, gan tumšus brīžus un ļoti tuvu cilvēku zaudējumus, arī dēla un vedeklas. Kopā ar kundzi abu galvenā uzmanība tagad ir rūpes par mazmeitu. Vēl Kaspars ļoti lielā cieņā tur sava tēva piemiņu. Arī režisors Voldemārs Pūce izgāja Sibīrijas šausmu ceļus, viņš ir atstājis pamatīgu stāstu Latvijas kino un kultūrā, bijis režisors arī leģendārajai Rīgas kinostudijas filmai „Mērnieku laiki”. Pirms Ziemassvētkiem Latvijas Radio tiekamies ar aktieri Kasparu Pūci.

Jūs esat arī mans Ziemassvētku vecītis, jūs nācāt uz manu bērnudārzu, un vai es varēju iedomāties, ka paies gari 40 gadi un būs brīdis, kad jūs Latvijas Radio intervēšu. Jūs man atmiņā arī esat ar šo pašu bārdu varbūt toreiz tā nebija īsta, nezinu, tie bija astoņdesmitie gadi.

Kaspars Pūce: Jā, toreiz bija ļoti augstas kvalitātes bārda. Speciāli meistari gatavoja viņu un es katru reizi pirms Ziemassvētkiem viņu mazgāju, pucēju, veidoju, lai viņa tik tiešām nepieviļ mazos skatītājus un līdzjutējus…

Arī mazo Arni… Es atceros, bija liels sarkans maiss un bija konfektes, un bija arī dažādas rotaļas un dzejoļi bija.

Kaspars Pūce: Kādu nu katrs dzejoli sagatavoja, tāds arī bija.

Jūs man esat tāds vecīša ideāls. Tas vecīša stāžs, būs jau tuvu pie 50 gadiem?

Kaspars Pūce: Vairāk. Ja tā nopietni, tad rēķināsim no kāda 1968. gada apmēram, bet tāds māju izgājiens, viens tāds tiešām izgājiens ar publiku man bija 1964. gadā. Tad es arī vēl skolā mācījos, bet mūsu dziedāšanas skolotāja, šodien saka - tā ir muzikālā audzinātāja, Irēna Veinberga, "Knīpu knauķu" māte, toreiz viņa man skolā bija dziedāšanas  skolotāja. Viņa saka: Kaspar, tev uz to skolu Vecmīlgrāvī, Viļa Lāča nosaukto skolu, tev jāiet un vecākajām klasēm jāvada Ziemassvētku pasākums. Toreiz jau nebija Ziemassvētki, bija Jaunais gads. 

Nu tad bija funktieris tāds – ko es tur ar saviem vienaudžiem tur ņemšos un to sarkano mēteli un garo balto bārdu, un izfunktierēju tādu lietu - taisīt modernā stilā to visu, jo man bija iespēja tikt Operetes teātra ģērbtuvē, jo tēvs bija Operetes teātra galvenais režisors. Un es tiku iekšā tajā kostīmu noliktavā, ģērbtuvē, dabūju fraku, kārtīgas bikses un balto kreklu, cilindru, laka kurpes. Un toreiz paralēli 60. gados nāca modē porolons. Un tad kā piemērs 60.gadu sākumā man bija Jaunatnes teātrī "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", kur visi rūķi bija ar porolona bārdām. Galvenais rūķis Pirmdienis bija Uldis Pūcītis, kurš ar garo, savu garo balto bārdu visus rūķus klapēja. Un jaunākajam rūķim Svētdienim bija tikai tādi puļķīši, Liniņš Arnolds viņu spēlēja. 

Un tad izdomāju, nu ko tad – uztaisīs no porolona to bārdu, un uztaisīju tādas strēmeles, iemācījos piestiprināt un tad bija man tāds iznāciens, tādas strēmeles līdz vidum, cilindrs, frakā un ar strēmelēm. Un ļoti labi mani vienaudži mani pieņēma, jo klausīja, darīja. Kā es mācēju, tā novadīju tos svētkus. Beidzām mēs tā, ka izlēkājām tajā laikā tādu pusaizliegtu danci letkisu, tā bija tāda - it kā jā, it kā nē. Un tad es teicu, ka ar šo deju somu bērni sāk vienā ciematā, visi rindā Vecgada vakarā sāk, un kaut kad jaunajā gadā beidz kāda desmitajā ciematā, izlēkājuši šo deju cauri visam savam rajonam. 

(..)

Jūsu bērnība pagāja tālajā Sibīrijā, Ziemassvētkus jau toreiz nesvinēja, bija Jaunais gads, vai ir atmiņā kaut kāda pirmā eglīte vai pirmais vecītis, kas nāca?

Kaspars Pūce: Latvieši vienmēr, lai kur viņi būtu, viņi svinēja gan Ziemassvētkus, gan Jāņus. Ziemassvētki vienmēr bija. Es galvenais atceros tos dažus Ziemassvētkus, kad jau lielāks biju – man vienkārši bija šausmas, es nevarēju saprast, kā tas var gadīties, ka šitas vecis zina visus manus nedarbus, kā viņš orientējas tajā visā. Es raudāju un varbūt spaini varēja piepildīt ar asarām, ko es raudāju, un solījos – es labošos, es labošos, vairāk tā nedarīšu. Bet dzejoļus tā arī iemācījos, varēju norunāt un tā tālāk.

Kā tas vecis zināja visus nedarbus?

Kaspars Pūce: Nu tikai tad, kad jau biju liels izaudzis, tad uzzināju, ka tas vecis bija paša māmiņa. Viņai kārtīgs baigais kažoks bija, mēs barakās dzīvojām, lūrējām pa logu, kā tur viņš nāk pa sniegoto lauku un baigā bārda...

(..)

Jūs savās grāmatās arī esat iekļāvis stāstus par to, ko esat pieredzējis kā Ziemassvētku vecītis. Ja es jums lūgtu kaut vienu, kādi stāsti prātā palikuši?

Kaspars Pūce: Leļļu teātris, mums ir prakse tāda, ka izrāde un pēc izrādes Ziemassvētku vecītis tur darbojas 40 minūtes un ar akordeonu. Pēc tam tiek saukti bērni, norunā, ko sagatavojuši, pēc tam balviņu iedod, nelielo, pēc tam saņem tūtas kā tādas. Te pēkšņi viens puisītis stāv. 

Saku: - Nu bērniņ, kā tevi sauc?

Klusums. 

- Bērniņ, kā tevi sauc? 

Viņš krieviski – man ir dzejolītis. 

Es (krieviski): Nu labi, klausāmies tavu dzejolīti. 

Viņš pēkšņi – "Simtu cepu kukuliņus, Ziemassvētku gaidīdams, nu pienāca Ziemassvētki, nu kukuliņi jādala". 

Kolosāli! Tajā laikā, 90. gadu kaut kāds vidus vai ne, un bērniņš iemācīts to mazo četrrindīti latviešu valodā. Paldies Dievam. Tagad noteikti čalis ir liels un viņš saprot, kur viņš dzīvo. Ka viņš nav kaut kur pie Urālu kalniem, bet dzīvo Latvijā un "cep tos kukuliņus". Un toreiz dabūja dubultporciju no manis kā pateicību.

Ziemassvētki parasti tiek gaidīta arī kā balti Ziemassvētki, bet šogad Toms Bricis un sinoptiķi prognozē, ka laikam balti gluži nebūs.

Kaspars Pūce: No savas prakses atceros, bija arī šitādi te paši – ūdens, dubļi. Un tad es vienā Pārdaugavas dārziņā sāku eglīti un saku: neuztraucieties, bērni, drīz būs sniegs un tā tālāk. Sāku dubļos. Un apmēram eglīte pusē, skatos sācis snigt ārā. Es saku: bērni, pasūtītais sniegs ir klāt. Visiem acis lielas, tiešām snieg lielām baltām pārslām. Toreiz gan vēlēja laimīgu Jauno gadu. Toreiz Ziemsvētku eglīte tikai drīkstēja būt tikai sākot no 26. decembra.

Kaspar, ne vienmēr brīnumi piepildās, ne vienmēr visas dienas ir baltas, un arī jūs to esat pieredzējis. Kas būtu jūsu spēka vārdi, stiprie vārdi mūsu klausītājiem. 

Kaspars Pūce: Spēka vārdi tādi – neļauties psiholoģiskajai diversijai, jābūt stingriem savā psihiskajā tādā attieksmē un attīstībā. Nevajag, kā saka, panikā nevajag iet, jo vislielākās briesmas sadara panika. Vajag kā mans tēvs ir teicis – tu nesteidzies, ja kaut ko nevari, tad ar kutināšanu to var panākt. Tā ka - nepakļauties panikai un tad viss būs kārtībā.

Un kur to mieru rast.

Kaspars Pūce: Savā sirdī. Daba ir daba. Un cikls vienmēr atkārtojas, bet citā pakāpē. Un skatieties uz to, kāda šī pakāpe ir – labāka vai sliktāka. Katrā gadījumā nākamā diena nekad nebūs tāda, kā šodiena. Un ar to dzīvojiet. Tādā veidā. Es domāju, ka tā tas ir.

Tagad katrs var mājās uztaisīt studiju un dziedāt kā grib, bet mūzikas kritikas gan trūkst, saka Aldis Ermanbriks, savulaik leģendārā mūzikas raidījuma "Varavīksne" veidotājs. Kā pats savulaik nokritizēja Paulu, kā padomju gados kopēja rietumu plates un kā izglāba līvu tautas namu, arī par savu čekas kartiņu – saruna ar Aldi Ermanbriku Laikmeta krustpunktā.

Gadā, kad Latvijas televīzija svin savu 70 jubileju un Latvijas Radio jau tuvojas simtgadei, uz raidījumu esam aicinājuši cilvēku, kura darba mūžs aizritējis gan radio, gan televīzijā. Padomju cenzūras gados viņš, cik nu tas tolaik bija iespējams, klausītājiem un skatītājiem pavēra smago cenzūras priekškaru un savos raidījumos iekļāva arī oficiālai varai netīkamo Rietumu mūziku. Viņš bija Latvijas estrādes vēstnesis un arī vērtētājs, viņa pirmā kritika presē ir 1968.gadā publicētā recenzija par ansambļa REO un Raimonda Paula koncertu un tā bija arī gana kritiska. Latvijas Televīzijas skatītāju vecākā paaudze viņu arvien atceras kā raidījuma “Varavīksne” vadītāju, bet viņa ieguldījums Latvijas mūzikas pasaulē ir arī darbs skaņu plašu firmā “Melodija” un vēlāk arī Rīgas skaņu ierakstu studijā. Viņa dzimtas saknes ir pamatīgas, jo tās ir lībiešu saknes. Raidījuma viesis – Aldis Ermanbriks.

Vai jums atmiņā ir pati pirmā reize, kad jūs vērāt smagās Latvijas Radio nama durvis šeit, Doma laukumā, un kā radio izskatījās?

Aldis Ermanbriks: Jā, protams, es atceros un – kā izskatījās, man liekas, ka izskatās tāpat kā šodien, izņemot studijas, tās nu gan izskatās tagad citādi. Atceros, kāds tas zvans bija, piezvanīja. Es dzīvoju tur, kur bija telefons, tolaik jau visās mājās nebija telefona, bet mums bija un piezvanīja. Un uzaicināja mani strādāt, gan uz aizvietošanas laiku. Tas bija 1961. gadā – pēdējās ziņās.

Kā ziņu cilvēks, žurnālists?

Aldis Ermanbriks: Jā un kā toreiz, kāds tas darbs bija, tas bija pavisam citāds, piemēram…

Bet jums bija ap 20 gadu tikai?

Aldis Ermanbriks: Jā, es students biju, 1958. rudenī iestājos augstskolā Filoloģijas fakultātē un toreiz man, piemēram, laika ziņas bija jāpiezvana pa telefonu uz attiecīgo iestādi, kur ziņoja pa telefonu, es pierakstīju un tad nodevu. Tad jau paši mēs tā pie mikrofona negājām, visus tekstus lasīja diktori. Tā bija tā lielākā atšķirība.

Tātad 1961. gads ir tas gads, kad jūs pirmo reizi ienācāt radio. Radio šodien, televīzija šodien – cik daudz jūs to klausāties un ko jūs klausāties.

Aldis Ermanbriks: Tā kā man ar redzi nav labi, neredzu vairs tik skaidri kā kādreiz, tad manas acis ir manas rokas un ausis, nu ar tausti var daudz ko redzēt un pārbaudīt. Un es ļoti klausos, un diemžēl, tā kā es pēc pamatizglītības filologs, žurnālistos specializācija man bija, nu tad es ļoti daudz zinu, samanu valodas kļūdas. Tas nenozīmē, ka es pats runāju pareizi. Tās ir divas dažādas lietas.

Un tad mani satrauc, kā šie valodnieki, kas pa radio Kā labāk dzīvot piedalās, profesionāli valodnieki, un būtiskākās kļūdas neredz. Cīnās par dažiem vārdiņiem, vai to pareizāk lietot, vai tā… Un nesamana to, kā valoda pašos pamatos bojājas. Nu viens ir angļu valodas ietekme, ka nav tā ģenitīva. Un tad Streips kādreiz teica: mums ir karikatūra no Ērika Oša, nevis mums Ērika Oša karikatūra. Un vistrakāk ir, ka viss kaut kas runātājiem liekas, ka pazudis ir tas darītājs un viss kaut kas notiek no kaut kā puses. Un tad bija, neteikšu, kurš tas bija, kas runā Latvijas Radio, ļoti populārs un labs runātājs, un tad viņš saka – un sekoja uzruna no Saeimas priekšsēdētājas puses. Bet vienkāršāk taču būtu sekoja Saeimas priekšsēdētājas uzruna.

Tas ir ļoti labi, ka jūs sadzirdat arī tās kļūdiņas, bet kas ir, klausoties radio, tie brīži, kas jūs spēj uzmundrināt vai iedvesmot? Vai tie ir kādi koncerti, ieraksti vai tiešraides, vai varbūt arī politiskie raidījumi?

Aldis Ermanbriks: Jā, arī politiskie ļoti, jo mani satrauc tas, ka mēs nezinām, kā desas taisa, un kā taisa politiku. Bet tas jāzina un jābūt aktīviem. Un tas diemžēl satrauc. Tāpēc es varu teikt, ka viens no mīļākajiem raidījumiem ir arī šis raidījums, kurā man ir tas gods. Un es nezinu, es no lepnības pārplīsīšu, ka mani uzaicina šādā raidījumā piedalīties…

…paldies, ka piekritāt!

Aldis Ermanbriks: Nu es tagad jūtos kā pie zobārsta, satraucies, nav tik vienkārši.  Bet varbūt, ka mans mīļākais raidījums ir vēl viens – Stiprie stāsti. Un te nu ir pārmetums, jo mēs kritizējām, kritizējām, kritizējam citus, tāpat kā es tagad to daru. Un maz ir šādu raidījumu, kas apliecina, kā var – kā var dabūt Eiropas naudas. Un tie ir parasti cilvēki, dzīvo laukos. Un es katru reizi cenšos šo, un es domāju, nu ko es tur klausīšos, es slēgšu…, sāku klausīties, nevaru beigt klausīties šo raidījumu.

Bet runājot par mūzikas raidījumiem, Aldis Ermanbriks uzteic Anša Pavasara veidotos raidījumus, gan nedaudz norādot uz viņa nepareizi lietotajiem uzsvariem vārdā "orchestra". Tāpat viņš ir kritisks par starpmūziku jeb mūziku, kas skan starp raidījumiem.

Aldis Ermanbriks: Starp citu, pirmā "Varavīksne", daudzi mani, teiksim, atceras kā "Varavīksnes" vadītāju un vēl tagad ik pa brīžam uz ielas un tā tālāk… Interesanti, 30 un vairāk gadi pagājuši kopš televīzijas "Varavīksnes" –  atceras, nu protams, ka nezina to, ka vispirms bija radio "Varavīksne". Un tur, ko tad mēs darījām, mēs mēģinājām plēst to skatu mazliet plašāku un ārzemju ierakstus likām iekšā. Bet "Varavīksne", kas bija Latvijas Radio, mēs pat ielikām nu tādu dziesmu "Spanish Harlem", tāda tiešām melno mūzika, Amerikas melno mūzika, ar pavisam citu dziedāšanas stilu. To pašu pēc tam es darīju televīzijā. 

Piemēram, kā mēs kopējam ar Ivaru Mazuru. Mēs vienā istabā sēdējām ar Ivaru Mazuru un kopējām, viņš vairāk džezu un es visādu popmūziku. Kā mēs tās plates dabūjām? Nu, piemēram, komponists Miervaldis Ramans, Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs, no ārzemēm atveda plati "Vestsaidas stāsts", laikam divas plates. Viņš man iedeva, viņš saka ļoti interesanta mūzika. Un es uztaisīju latviešu valodā muzikālu uzvedumu "Vestsaidas stāsts", tas fonotēkā kaut kur esot šeit. Nu tā kā tie raidījumi bija daudz un dažādi. Un tā centāmies nokopēt. 

Tāpat kāds draugs, kas strādājis padomju vēstniecībā Francijā, vedis franču mūzikas ierakstus, kas arī pārkopēti, jo oficiāli jau drīkstēja tikai no Maskavas saņemt ierakstus.

"To visu mēs nokopējām un par to mums faktiski paldies neteica, tā bija tā mūsu spītība, cenšanās pavērt mazliet plašāk skatu uz pasauli," atzīst Aldis Ermanbriks.

Ja ir  vismaz viens stabils atbalsta punkts, tu pasauli vari apgriezt otrādi – saka šahiste, bijusī politiķe Dana Reizniece. Kā sāp zaudējumi šahā un kā politikā, par politisko krusttēvu Lembergu un dienestu Zemessardzē un kā pirmoreiz ārzemēs pirka ananāsu – saruna ar Danu Reiznieci Laikmeta krustpunktā.

Esot politikā, sevišķi Saeimā, var atrauties no realitātes un pazaudēt pārliecību, ka dzīvē var darīt arī ko citu. Tā ir teikusi raidījuma viese, kura pati politikā ienāca nepilnu 30 gadu vecumā. Viņa ir bijusi Saeimas deputāte četros parlamenta sasaukumos, ieņēmusi ekonomikas un finanšu ministra amatus, pieredzējusi dažādus politiskos un saimnieciskos Latvijas jaunākās vēstures dzīves satricinājumus, bet vienmēr ar analītisku prātu un skaidru pamatojumu spējusi publiski visus savus lēmumus paskaidrot. Jo viņa jau kopš bērnu dienām ir arī šahiste, bijusī Latvijas un Eiropas čempione šahā. Šobrīd Dana Reizniece ir Starptautiskās Šaha federācijas rīkotājdirektore.

Šahs izraisa atkarību, tāpēc ka tajā var pieredzēt visplašāko emociju gammu no milzīga uzvaras prieka līdz ļoti sāpīgiem zaudējumiem. Kad esi izdarījis visu, bet nesanāk. Katra partija ir vesela dzīve. Šahs ir mana meditācija, jo tā es atslēdzos no pārējās pasaules. Tie ir jūsu vārdi. Kad bija jūsu pēdējā šaha partija, tajā uzvarējāt vai zaudējāt?

Dana Reizniece: Pēdējā šaha partija bija pagājušajā nedēļas nogalē, divas partijas bija, es spēlēju Vācijas klubā sieviešu izlasē, un abas partijas zaudēju. Un tad ir tie brīži, kad sāp šausmīgi. Šķiet, ka ne tikai sirds salūzusi, bet aknas un nieres, un plaušas sāp no nepatīkamām sajūtām. 

Mums ir šahā tāda dieviete Kaissa. Mēs sakām, ka nu tad, kad tu viņai nevelti pietiekami daudz uzmanības, tad viņi tevi soda. Man šķiet, šis bija viens no tādiem brīžiem. 

Un tagad, kad es strādāju šaham, ir tāds paradokss, ka man ir vismazāk laika spēlēt šahu pašai un tajās retajās reizēs, kad man izdodas to atrast, tad nesanāk tik labi. Bet mans spīts atkal iedarbojās, un es pēc pēdējās zaudētās partijas piezvanīju savam trenerim Edvīnam Ķeņģim, ar kuru es šad tad sadarbojos, vienam no Latvijas lieliskākajiem lielmeistariem, un atsāku šaha nodarbības. Tā kā nākamo partiju es uzvarēšu!

Bet tie abi zaudējumi bija tādēļ, ka bija spēcīgi partneri pretī vai vienkārši nepaveicās?

Dana Reizniece: Spēcīgi partneri, bet spēles prakses pietrūkst. Un tad ir tā, ka tev šķiet, ka tu visu pareizi dari, bet tev tos lēmumus pieņemt prasa daudz vairāk laika. Tu tērē daudz vairāk enerģijas, un tad kādā ceturtajā stundā tu pieļauj šķietami bērnišķīgas kļūdas, bet tās kļūdas ir sekas tavam fiziskajam, garīgajam nogurumam tur, kura citkārt nebūtu. Ja tu regulāri spēlē, tu daudz ātrāk vari pieņemt pareizos lēmumus.

Jūs esat teikusi, ka šahs ir kā meditācija. Tās reizes, kad es esmu pamēģinājis spēlēt šahu – kāda tur meditācija. Tur viens liels stress, lai vismaz kaut cik cienīgi līdz vidum tiktu.

Dana Reizniece: Man šajā dzīves posmā šahs nav meditācija. Tad, kad es biju ministre vai darīju ko citu, tad šahs man ļoti labi palīdzēja atslēgties no reālās dzīves. Patiešām tā spēle tevi iesūc tik ļoti, ka nespēj domāt ne par ko citu. Piemēram, tad, kad es spēlēju kādos turnīros, bieži vien aizmirstu, kāda nedēļas diena, kāds datums, aizmirsu savas mammas vārdu. Tagad, kad man ikdienā darbs ir saistīts tik ļoti ar šahu, atpūtas brīžos man gribas darīt vienalga ko citu, tikai ne šahu spēlēt, ir mazliet par daudz apkārt. Tā sāta sajūta rodas pat nespēlējot.

(..)

Šahā ir savi likumi un politiku dažkārt sauc par tādu kā šaha spēli. Tikai nu politikā tie likumi nav tik stingri. Tur karali vai dāmu var nogāzt pat bez kāda viltīga domu gājiena…

Dana Reizniece: Jā, un tavā vietā kāds cits var pienākt un izdarīt gājienu. Tā arī gadās. Tāda ir politika.

Politikas gados jūs bijāt arī ministres amatos, nu gluži kā karaliene uz šaha lauciņa, vai arī jūs politikas laikā pieredzējāt, ka jūs cenšas uzvarēt vai cenšas apspēlēt ne pēc spēles noteikumiem.

Dana Reizniece: Politika ar to ir raksturīga. Tev ir jāsaprot, ka ir daudz līdzību ar šahu, piemēram, tā ir daudzdimensionāla spēle un ir ļoti daudz figūru, ar kuram jāspēlē vienlaikus, bet ir tā kā jūs sakāt - spēles noteikumi gan var mainīties. 

Un nereti ir tā, ka šahā tu zini, ka tavs lielākais pretinieks sēž tev pretim, tu zini, kas viņš ir, tu vari pret viņu gatavoties, tu saproti, varbūt dažkārt ir stiprāks un tu objektīvi zaudē. Bet politikā nereti tavs lielākais pretinieks ir nevis no tavas politiskās konkurentu partijas kāds redzams, skaidrs pretējās puses pārstāvis, bet mēdz būt arī tā, ka tavs tuvākais biedrs var būt tavs lielākais konkurents.

(..)

Par politiku šodien - cik daudz jūs sekojat tam, kas notiek.  Vai jūs kas spēj arī pārsteigt, piemēram, tas, kas notiek ar "Rail Baltica"?

Dana Reizniece: Es sekoju tā, lai būtu lietas kursā par to, kas notiek. Tā pieredze 10 gadu garumā politikā ļauj arī ziņas lasīt un tās klausīties selektīvi. Tu, jau virsrakstus redzot, saproti, kas notiek, un tā nav pārāk daudz laika jātērē, analizējot detaļas. Protams, arī no pieredzes tu proti lasīt starp rindiņām un varbūt kontekstu labāk saproti. 

Vai kas mani pārsteidz? Diemžēl ne. Gribētos, lai patīkami pārsteigtu, piemēram, valdības spējā vadīt tādus lielus projektus kā "Rail Baltica". Man diemžēl tas nav pārsteigums. Mani drīzāk pārsteidz tas, ka premjere šādā projektā neuzņemas līderību un nenovada to līdz kādam saprātīgam rezultātam. Diemžēl tas Latvijas politikā nav mainījies, ka tad, kad ir kādas sarežģītākas situācijas, tad reti kurš grib un var un spēj uzņemties atbildību. Parasti mēģina to kā tādu karstu kartupeli iesviest kāda cita plaukstā. Tas apbēdina. 

Bet citādi… arī man šķiet, ka ir tāds nu tāds reaģēšanas laiks, kad valdība kopumā strādā tā reaģējot, nevis radot paši savas idejas, savus projektus, savus priekšlikumus, un man šķiet, ka no tā stāvokļa vajadzētu iziet. Es saprotu, ka tas bija tāds dabisks stāvoklis krīzes dēļ, Covid dēļ, kara dēļ. Bet tādam darba režīmam nav laba rezultāta, nav attīstības, un man šķiet, ka mūsu valstij vajag attīstību un tādu pozitīvāku perspektīvu redzēt. Ja mēs tādā reaģēšanas režīmā ilgi turpināsim, cilvēki būs spiesti aizbraukt no šejienes.

(..)

Kā tas ir - aiziet no politikas? Mareks Segliņš teica, ka tu esi ministrs, tev ir garš saraksts, kas tev zvana, un paziņas un draugi, un nākamajā dienā, kad vairs neesi ministrs, tavs telefons klusē. Esmu lasījis stāstus ar virkni politiķiem, kuriem emocionāli bijis ļoti grūti dzīvot ārpus politikas, paiet krietns laiks, kamēr tu pierodi pie šīs jaunās dzīves. Kā bija jums?

Dana Reizniece: Man nebūt nebija grūti, bet es domāju, ka varbūt man ir mazliet cita situācija, politika mani neizsvieda, es aizgāju no tās uz ļoti labu, interesantu darbu - Starptautisko Šaha federāciju. Kur telefons nezvana mazāk, varbūt gluži otrādi, vēl pat vairāk, un zvana tev no visas pasaules, no Ķīnas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas notiek diennakts režīmā. Dažkārt gribētos, lai būtu mazāk zvanu un ziņu, uz ko ir jāatbild. Bet man patiešām bija viegli. 

Es gaidīju, dzirdot tos stāstus, ka politika tevi nelaiž vaļā un ir grūti, ir kādas mieles, kaut kā pietrūkst. Tad es gaidīju, gaidīju vienu, divus, trīs mēnešus, pusgadu, gadu, tā arī neiestājās tā sajūta, ka man pietrūkst politikas. Tieši otrādi, pirmais periods bija tāds, ka pat tajos brīžos, kad kāds politiskais spēks izteica piedāvājumu vai aicinājumu atgriezties, vai vismaz apsvērt iespēju atgriezties politikā, man nepavisam negribējās par to domāt. Bija tāda pārsātinājuma sajūta, es to salīdzināja ar konfekti, ka tu esi pārēdies saldumus un tad kāds piedāvā konfekti - konfekte garšīga, bet nepavisam negribas.

Tagad jau ir pārgājusi tā sajūta, jau tāda veselīga apetīte rodas gan sekot politikai, gan neizslēdzu iespēju kaut kad arī atgriezties. Bet nav tā, ka pietrūkst, un man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi saglabāt to sajūtu, ka var dzīvot bez politikas. 

(..) 

Sieviete Latvijas politikā. Kā jūs redzat, vai ir gadu gaitā mainījusies attieksme, vērtējot sieviete vai vīrietis? (..) Salīdzinot ar 2010. gadu, kad jūs ienācāt politikā, vai mēs esam pietuvojušies Ziemeļvalstīm, ka nedala sieviete vai vīrietis, bet prasmes raugās?

Dana Reizniece: Gan jā, gan nē, jo jums pilnīga taisnība, ka joprojām ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts tam, kā sieviete, ministre vai deputāte, politiķe izskatās, kāda tai frizūra, kāda - kleita, vai ir izgulējusies pietiekami. Par vīriešiem nekomentē nekad tādus vizuālos atribūtus, un tam nav tik liela nozīme un pēc tā nespriež, cik labs tu esi politiķis. Sievietei, manuprāt, joprojām daudz vairāk ir jāstrādā, lai sevi pierādītu. Bet ir arī pozitīvās lietas. Neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt premjerministre, neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt finanšu ministre, aizsardzības ministre…

Ka sieviete var vadīt armijas parādi…

Dana Reizniece: Tieši tā, tieši tā, un tas ir brīnišķīgi. Mums ir arī daudz lielāks skaits sieviešu ministru. Mums tagad ir tāda zelta komanda ar tieslietu ministri, veselības ministri, premjeri, tā ka ir labas pārmaiņas kvantitatīvā ziņā vismaz. Attieksmes ziņā pret sievietēm politiķiem gan es gribētu redzēt, ka ir tāda godīgāka, neitrālāka attieksme. (..)

Vienmēr ir bijis tāds pieņēmums, ja jau sievietei ir daudz bērnu un viņa daudz strādā, tad noteikti viņa ir kaut ko netiek galā, vai nu darbs cieš, vai bērni cieš. Par vīrieti reti kurš tā aizdomājas, un reti kad ir jāsaņem tāda kritika. Jo - atkal jau automātiski varbūt šķiet, ka blakus vienmēr noteikti ir sieviete, kas palīdz, viņa noteikti parūpējas par bērniem, bet to, ka varētu būt arī otrādi, ka ir labs tētis, vīrs, kurš atbalsta bērnu audzināšanu, tas varbūt arī retāk ienāk prātā. Ir tādi stereotipi, kuri joprojām ir jālauž.

Ir nepatīkami, kas tagad notiek Amerikā, bet tad mums vēl vairāk jācīnās nevis jābrauc prom – domā godalgotā komponiste Lolita Ritmane. Par basģitāru bērnībā un saviļņojuma asarām dziesmu svētkos, par vecāku mīlasstāstu un 11.tramvaju, un kāpēc tagad filmu mūziku ieraksta Latvijā – saruna ar Lolitu Ritmani Laikmeta krustpunktā.

Viņa rada mūziku, kurā sadzirdams gan Holivudas vēriens, gan latviskais sentiments. Komponiste Lolita Ritmane ir teikusi, ka mūzika ir viena no viņas dzīves lielākajām mīlestībām. Tā saviļņo, mierina, aizkustina un spēj arī sadusmot. Lolitas Ritmanes mūzika skan filmā “Dvēseļu putenis” un no Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā, viņas mūzika dzirdama pasaules mēroga kino projektos un novērtēta ar ļoti prestižām godalgām, ieskaitot „Grammy” balvu. Ikdienā liela dzīves daļa komponistei aizrit Dienvidkalifornijā blakus citronkokiem, taču šoreiz, esot Latvijā, Lolita var pieredzēt arī baltu sniegu un Rīgu jau Ziemassvētku noskaņās.

Tiekamies Latvijas Radio namā, un, šķiet, tā ir sanācis, ka pēdējos gados šis nams ir gluži vai jūsu otrās mājas Rīgā.

Lolita Ritmane: Es sāku tā justies tiešām, jo cilvēki tik sirsnīgi un profesionāli un man ir bijis tik liels gods sadarboties ar izciliem Latvijas mūziķiem šeit un arī ar visu šo komandu ar Vari Kurmiņu priekšgalā tieši mūsu ierakstos. Jā, ar katru doto iespēju, kad es varu būt Rīgā, ierakstīt mūziku…  un šoreiz arī tad mēs uz Liepāju devāmies ierakstīt. Bet tas ir vēl cits stāsts, nākamais stāsts. Man ļoti, ļoti te patīk, un es ļoti labi jūtos, un kvalitātes līmenis ir tik augsts, ka tieši Latvijā ierakstītā mūzika ir tā, kas man visvairāk ir atzinību devusi pasaules mērogā. Tas ir ļoti skaisti savā ziņā.

Varbūt jāpaskaidro, ka jūs strādājat Radio namā, radio studijā, jāsaka pat leģendārajā radio studijā, kur tapuši daudzi ieraksti, kur ir strādājis Raimonds Pauls, mūsu labākie kori, mūsu labākie mūziķi. Kādēļ šī studija arī jums ir tik mīļa?

Lolita Ritmane: Nu varbūt arī tieši dēļ tā, bet mans pirmais ieraksts šeit bija tieši ar "Dvēseļu puteni", un tad to visi organizēja Dzintars Dreibergs un Inga Praņevska. Tā kā viņi arī izdomāja te ierakstīt. Tā kā man tas bija tāds pirmais oficiālais gājiens, kur ierakstīt, bija šeit. Mēs lūkojām arī kādā baznīcā varbūt ierakstīt. Bet es nezinu, kur vienreiz ir ierakstīts kaut kas, tad es sāku pierast un es tiešām jutos šeit ļoti labi. Un sevišķi, tas, ka Varis Kurmiņš ar savu komandu mums tiešām ir gandrīz kā ģimene tagad un mans vīrs Marks, kurš ir arī skaņu režisors maniem projektiem, Marks ļoti labi sadarbojās ar Vari. 

Bet jā, no bērnības, es padomāju to, kā mums atceļoja plates, Raimonda Paula plates un citas plates, mēs klausījāmies. Es nezinu vai tie bija pirmie Paula ieraksti, bet vienkārši visas tās dziesmas un, domājot par to, ka tas ir ierakstīts šeit, tas ir diezgan neticami.

Šajā Latvijas braucienā jūs strādājat Rīgā, arī Liepājā ar orķestri, kas top šoreiz?

Lolita Ritmane: Šoreiz ir filmai "The American Miracle", kas kino teātros droši vien būs nākamvasar. Bet arī tad droši vien kaut kur, es nezinu, kā latviski saka – streaming (straumēšana). Tā ir pilnmetrāžas filma, tā kā angliski sauc "docudrama" – daļa dokumentāla, daļa ar aktieriem – par Ameriku, tieši pirms Amerika atdalījās no Anglijas un parakstīja Neatkarības deklarāciju. Tā ir tāda vēsturiska filma un viens no producentiem ir tāds Ralfs Augstroze un viņš ir Amerikas latvietis. Bet viņam senči ir no Liepājas, viņš jau sen… viņam mūzika ļoti mīļa, viņš arī ir daudz pats dziedājis, diriģējis un tā tālāk. Un viņa meita dzīvo tagad Liepājā, ir apprecējusies un ar divām mazām meitiņām, un Ralfam ļoti gribējās saviem amerikāņu producentiem dot iespēju varbūt ierakstīt kaut ko labu Latvijā un tieši Liepājā, jo tas ir, no kurienes viņa senči ir. 

Mana pirmā doma bija – es esmu tik ļoti pieradusi Latvijas Radio visu ierakstīt un vai mēs nevaram tepat, vai  Liepājas orķestri mēs nevaram tepat, jo zinu, ka Liepājas orķestris arī dodas uz Rīgu. Bet izdevās ļoti labi,

mēs kora daļas ierakstījām Latvijas Radio, Māris Sirmais ar kori "Latvija". Un tad Liepājas simfonisko orķestri mēs ierakstījām "Lielajā dzintarā". Un tiešām - burvīgs piedzīvojums.

Es biju drusku no sākuma tā – nez kā būs, jo jaunas attiecības ar mūziķiem, kurus es nepazīstu, es Rīgas mūziķus pazīstu daudz, bet tik sirsnīgi un līdz nedēļas beigām mēs… viņi jau visi teica - uz tu, mēs varam uz tu. Tiešām līdz nedēļas beigām bija tāda sajūta, ka mēs esam…, mēs varētu turpināt tā vēl kādu laiciņu. Lieliski!

(..)

Par politiku mēs runāsim maz, vairāk skanēs mūzika, tomēr viens jautājums vēl par Trampu. Protams, jūs esat savos darbos esat iestājusies par cilvēktiesībām, par sieviešu tiesībām, kādu jūs redzat Ameriku Trampa otrās valdīšanas laikā?

Lolita Ritmane: Es esmu jau publiski izteikusies, es nebalsoju par Trampu, bet man ir paziņas…, manā ģimenē nav cilvēku, kas balsoja par Trampu, man ir „draugi”, kas balsoja nevis tieši par Trampu, bet balsoja pret demokrātiem. Tā kā tur ir drusciņ starpība, tur ir cilvēki, kas balso vairāk tādā konservatīvā slānī un kuriem vienkārši ir kaut kā pieticis ar to, viņiem nepatīk, ka viņiem kaut kā iestāsta, ka jāpieņem visas tās lietas, ko demokrāti it kā grib. 

Bet es saku atkal – nav tikai melns un balts. Es domāju, ja Tramps nebūtu ticis šoreiz ievēlēts, tad mums būtu jāskatās vēl četrus gadus visas tās lietas, kur viņš runā priekšā cilvēkiem, un viņš atkal mēģinātu pēc četriem gadiem. Tā kā jācer, ka mēs kaut kā tos četrus gadus, varbūt mēs varam kā Amerika sanākt tuvāk atkal kopā un ka varbūt tās balsis, kas nav par demokrātiem, kas ir vairāk konservatīvi, ka konservatīvie un liberāļi kaut kā var sākt sadarboties. Es nezinu, es neesmu politiķe, bet es vienkārši domāju, ka mēs nevaram vienkārši to "mēs" un "jūs", jo mēs nekur netiksim ar to.

Kā jūs redzat, ko Trampa ievēlēšana nozīmēs Eiropai, nozīmēs Latvijai, mūsu drošībai?

Lolita Ritmane: Es negribu spekulēt, es lūdzu Dievu, ka kaut kāda loģika kaut kur tur parādīsies. Mana vienīgā cerība manā uzskatā varbūt, ka tur kaut kas ir sakarā ar sankcijām... Man liekas, ka Trampam ir ļoti liels ego un viņš ir diezgan liels narcisists, kā saka. Man liekas, ka

viņa ideja – ja viņš varētu kaut kā visu šo apturēt un karš beigtos, un ka viņš būtu tas, kas ir atbildīgs par to. Varbūt… ja mēs uz to ceram, ka tad varbūt beigsies kaut kā. Tā kā nevis tikai, ka viņš būs tikai kā Putina draugs, vēl lielāks draugs un ka tas viss tā… Es vienkārši domāju, ka viņš gribētu būt tas, kas ir izglābis visu šo situāciju.

Pēdējās dienās es lasu, ka virkne Holivudas slavenību tagad saka, ka viņi šos četrus gadus, kamēr būs Tramps, pametīs Ameriku un dodas uz Lielbritāniju, uz citām valstīm. Jūs ar tur ap Holivudu grozāties, esat ko dzirdējusi?

Lolita Ritmane: Ir cilvēki, kas to saka…, arī kad kovids sākās un Tramps bija, man divas draudzenes, ne draudzenes, komponistes apprecējās, viņas aizvācās uz Kanādu, jo vienai bija tur saknes Kanādā. Bet viņām bija bail, ka tāpēc, ka viņas ir apprecējušās abas, ka kaut kas viņām slikti notiks zem Trampa valdības tajā pirmā Trampa prezidentūras četros gados. 

Ir nepatīkami. Bet es teikšu tā, ja mēs vairāk vienkārši lasām un klausāmies ziņas no visas pasaules un neklausīsimies tikai to, kuram mēs piekrītam, un vienkārši mēģinām ar cilvēku runāt, tad es domāju, ka tās lietas uzlabosies. 

Un mēs nevaram tā pamest, kāpēc mēs varam pamest mūsu Ameriku, tāpēc ka mums nepatīk tas, kas notiek? Mums ir vēl vairāk jācīnās un arī jācer, kad vienkārši… 

Par cilvēktiesībām bez šaubām es esmu ļoti liela aktīviste, sevišķi sieviešu tiesību lietās un kā tas saistīts ar mūziku un ar komponēšanu, un es biju viena no dibinātājām „Alliance for Women Film Composers“ (Sieviešu filmu komponistu apvienība). Kad mēs to organizāciju ar trim citām komponistēm iesākām, tur bija kādas 20 sievietes, tagad tur ir kādas, man liekas, 600 pa visu pasauli. Un mēs esam panākuši to, ka vairāk sievietēm dod iespēju tieši mūsu laukā komponēt un tās pašas algas dabūt ko vīrieši komponisti. Bet šī lieta ir daudz lielāka nekā mūzikas, šī lieta…

(..)

Lolita Ritmane: .. vispār Oregonā bija un ir ļoti aktīva latviešu sabiedrība - maza, bet varena. Un tie Dziesmu svētki [1973. gadā Portlandē]. Es tik daudz neatceros no tiem Dziesmu svētkiem, bet es zinu vienkārši, ka dziesmu svētku rīkošana bija liela daļa no mūsu ikdienas, tieši tā gatavošanās uz dziesmu svētkiem. Jo kad sanāca kopā, ikdienā visu laiku mēs runājam angliski, bet kad sanāk kopā nedēļas nogalēs un ir mēģinājumi, un ir rīkošana, tad kaut kā tāda sajūta, ka nesanāk kopā vienkārši, lai paciemotos, bet tieši kaut kas jāsagatavo.

Tas mērķis vēl tagad, man liekas, ir tas, kas ir ļoti svarīgs latviešu dziesmu svētkiem ārpus Latvijas, tieši diasporai. Tas, ka sanāk kopā un dejo tautas dejas vai dzied. 

Bet 1973. gadā diez vai tolaik jūs varējāt iedomāties, ka reiz brīvā Latvijā, Mežaparkā, Dziesmusvētku estrādē, milzīgais tautas kopkoris dziedās Lolitas Ritmanis dziesma...

Lolitas Ritmane: Tas bija kaut kas tāds neaprakstāms un arī vienkārši būt daļai no tā, ar Rasas Bugavičūtes-Pēces vārdiem „Augšup dzīvība skan”. Tas man bija tāds liels, nu liels pārdzīvojums. Romāns Vanags man deva izvēli, vai es gribu vienkārši sēdēt un klausīties, vai es gribu arī piedalīties un spēlēt pie klavierēm. Un es izvēlējos spēlēt, lai gan es būtu gribējusi būt abās vietās, publikā un arī ar mūziķiem. Bet jā, ļoti liels pārdzīvojums tas man bija.

Man tas liekas galīgi greizi, ka katrs ierēdnis ir paslēpies aiz ziņotāja, kas medijiem kaut ko atstāsta – uzskata bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis. Par darbu spirta rūpnīcā un puķu biznesu padomju gados, par plāniem būvēt tuneli zem Daugavas, kāpēc sētniekiem rīkoja balli Melngalvju namā un kā vīlās politikā – bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis.

"Lai kā arī man dzīvē ir gājis, savu dzīvi esmu izbaudījis – gan tās zemākos, gan augstākos punktus. Lai kurā no tiem es būtu, neviens par mani nav varējis teikt: tu biji augstprātīgs. Tiešs, ātrs, skarbs, to jā, bet ne augstprātīgs. Vienmēr esmu bijis tas pats vienkāršais Ipiķu puika."

Raidījuma viesis ir dzimis Latvijas – Igaunijas pierobežā. Dzimis meža malā pie purva, jo tobrīd, 1944. gada 18. augustā, Ipiķiem pāri gāja frontes līnija. Tuvojās Otrā pasaules kara beigas, karā pazuda tēvs, drīz mūžībā aiziet arī māte. 

"Visu bērnību un pusaudža gadus esmu juties izsalcis un nepaēdis," tā kādā sarunā teicis Andris Ārgalis. 

Padomju gados pie turības tika ar puķu biznesu un bija priekšnieks virknei zināmāko restorānu, Atmodas gados asi kritizēja komunistus, kuri pārceļoja uz neatkarīgās Latvijas vadošajiem amatiem, bet 2000.gadā "puika no Ipiķiem" kļuva par Rīgas mēru un kļuva otrs populārākais politiķis aiz Vairas Vīķes-Freibergas. Raimonds Pauls bija trešais. 

Par dzīves laikā pieredzētajiem kāpumiem un kritumiem, par politiku, puķēm un darbu padomju laikā spirta rūpnīcā Latgalē saruna arAndri Ārgali.

Pirmais jautājums par Rīgu. Nākot uz Radio māju, uz Doma laukumu, jūs noteikti pamanījāt, ka Vecrīga šodien ir ļoti pelēka un tukša. Uz Rīgu jūs droši vien ikdienā skaties savādāk nekā ikdienas rīdzinieks, ņemot vērā, ka esat bijis arī pilsētas saimnieks. Kāda šodien ir Rīga, kādu jūs viņu redzat? 

Andris Ārgalis: Man jāizsaka liela nožēla, jo manas domas 2000. gadā bija, ka Rīga ir plaukstoša un faktiski Baltijā lielākā un vadošā galvaspilsēta. Bet diemžēl visa dzīve ir tā sagriezusies, bija periods, kad Rīgas vadītāji vairāk domāja par sociālām lietām, arī atbalsts iedzīvotājiem ir vajadzīgs, bet faktiski netika nekas darīts ne biznesam, ne attīstībai, un tagad ir tas rezultāts. Žēl, ka vecpilsēta faktiski ir izdzīta tukša no iedzīvotājiem, tukši restorāni, kafejnīcas.

Es domāju, ka atgriezt atpakaļ vecpilsētā dzīvību būs ļoti, ļoti grūti un pat neiespējami, kamēr neizdarīs dažas nopietnas kustības -  gan atbalstot īpašniekus īpašumu sakārtošanā, gan atrodot iespēju sakārtot transportu ap pilsētu.

Jo man jāizsaka liela nožēla, ka man izdevās tik īsu periodu būt Rīgas vadītājam, jo faktiski ilgākā periodā strādājot, man bija ideja atbrīvot krastmalu no transporta, izveidot tuneli, un es domāju, ka tad arī šobrīd Rīga būtu ar citu dzīvības dvesmu nekā viņa ir šobrīd.

Pāris piemēru - ja jūs šodien būtu Rīgas saimnieks, ko jūs darītu savādāk?

Andris Ārgalis: Ja šodien es būtu Rīgas vadītājs, pirmais jautājums būtu, ka es veselu rindu pārskatītu visus tos lēmumus, kas attiecas uz īpašuma apsaimniekošanu Rīgas pilsētā. Ir rinda pasaulē pilsētas un valstis, kurās atrod risinājumu, kā iet pretī īpašniekiem, lai viņu īpašums būtu apsaimniekots un pirmie stāvi it sevišķi būtu vai nu veikali vai dzīvi. Nu nevar būt, ka visa pilsēta ir šobrīd, vai nu iznomā, vai nu principā pārdod, bet tajā pašā laikā neviens neuzprasa nomātājam un tam īpašniekam, ka vajadzētu vismaz panākt, ka logi tiek nomazgāti. Tad vismaz kaut kādu vidi rada, ka pilsētai ir dzīvība un viņa tiek sakārtota. Šobrīd faktiski tāda milzīga bēdu ieleja. 

Šobrīd ir moderni runāt par riteņbraucējiem uz skrituļiem, kamēr vēl eksistē autotransports, ir jāatrod arī viņam stāvvietas. Vienīgās auto stāvvietas, cik tas nožēlojami būtu, ir uzbūvētas 24 gadus atpakaļ, kad vadīja domi Ārgalis un Bērziņš. Pēc tam faktiski nav neviena autostāvvieta uzbūvēta. Vai tad tas nav arī zināmā mērā faktiski visas šīs saimniecības tāds bojāejas cēlonis, kāpēc ir Rīga tukša šobrīd, kāda viņa ir. Es nerunāju par tūristiem šobrīd, tūristu jautājums ir ļoti sarežģīts visās mūsu Baltijas valstīs, lai arī nedaudz ir labāks Igaunijā un Lietuvā, jo mēs kā nekā skaitāmies pie tādas nosacītas kara zonas un Eiropas tūristu asociācijās tā arī ir atzīmēts, ka jūs tur varat braukt, bet tur ir pielikta tāda zīmīte. Tā kā es domāju, šobrīd tas nav tas galvenais rādītājs,  kāpēc nav tūristu. Bet visi pārējie saimnieciskie jautājumi pilsētai jārisina noteikt krietni savādāk, nekā tagad tiek darīts.

Ejot pa Rīgu, vai ir kāds objekts vai kādi darbi, uz kuriem raugoties jums ir tāda apziņa, ka šis ir tas mans veikums, kas no mana amata laika perioda paliks vēl paaudžu paaudzēs rīdziniekiem?

Andris Ārgalis: Es domāju, ka ir dažas lietas, kuras faktiski ir sakārtotas. Nevar teikt, ka tas tikai absolūti tāpēc, ka es tajā īsajā periodā biju mērs, bija arī Andris Bērziņš, un es domāju, ka tajā periodā tika ļoti būtiskas lietas darītas. Ja nebūtu tajā reizē tāda uzņēmība, nebūtu ne Melngalvju nams, nebūtu ne rātsmāja jaunā, ne arī Rātslaukums sakārtots. Nerunāsim vēl par kanālu, kurš ir visu laiku tāds neliels piedauzības akmens, ka tas bijis mans zelta kanāls un tā tālāk. Tas nebūt nav tā. Jo pamatā kanāla tīrīšana, visu tiltiņu atjaunošana un tā tālāk faktiski, salīdzinot ar tām cenām un izcenojumiem, kādus šobrīd pielieto, faktiski jāsaka, ir tikai santīmi. Un es domāju, ka ir vēl rinda jautājumu, kuri praktiski tiks risināti, bet iesaldēti. 

Es vēl joprojām uzskatu, ka paralēlais Brīvības ielas izbūves Ziemeļu koridors bija jāturpina. Labi - tagad osta vairs nav prioritāte, nav vairs jātaisa varbūt tunelis ar ostu, bet toties visa plūsma, transportu novirzīt no centra uz apvedceļu ziemeļu virzienā, es domāju, būtu ļoti pareizi viņu turpināt.

Tur jau nebija tālu līdz tehniskajam projektam. 

Kas attiecas par dienvidu šķērsojumu, es viņu ļoti vienmēr esmu kritizējis, bet tai pašā laikā es arī uzskatu, ka tas Dienvidu tilts, kā viņš tagad tiek nosaukts par Zelta tiltu, ir nedaudz neprecīzs. Sākums bija Bojāra [Gundara] un vietnieks Bojāram bija Kreituss [Aivars], kad izstrādāja projektu un pirmo pāli iesita. Principā sadārdzinājums pieauga, kad mērs bija Aksenoks [Aivars] un kad faktiski pieļāva domu, ka Vācijas bankas aizņēmumus apkalpo PAREX. Līdz ar to tur arī tika pieaudzēta tā cena. (..) Bet vēl joprojām es uzskatu, ka tā nebija tai momentā. Prioritāte prioritāte bija Ziemeļu šķērsojums.

(..)

Kurā brīdī uzrodas stāsts par puķēm, kurā brīdī Andris Ārgalis tiek pie saviem pirmajiem sīpoliem?

Andris Ārgalis: Tie ir pēdējie gadi jau Daugavpilī. 1972. / 73. gads. Vēsturiski es atcerējos gadījumu, kad mēs kā studenti ar vienu draugu braucam pie puķkopjiem Carnikavā palīdzēt zemi izvest no siltumnīcām un ieviest jaunu. Un tad mēs dūšīgi strādājam.

Sestdienās, svētdienās aizbraukt un pastrādāt, labi samaksāja, labi uzcienāja un tā tālāk, un pasmējās par mums kā jauniem padomju inženierim, ka mēs neko nepelnīsim, lai mēs nākam viņu pulciņā. Un tās summas, ko tai reizē šis kungs mums stāstīja, tas man likās vienkārši prātam neaptverams, ka tā ir un kā tā cilvēki dzīvo. Bet tā, bez šaubām, arī vēlāk es dzīvē, strādājot un redzot, un pats darbojaties, tā arī bija. 

Kā mazu piemēru varu pateikt:

Siguldas pilsētā pirms visām, kā saka perestroikas un naudas sabrukuma, krievu rubļa, bija vairāk nekā simts cilvēku, kuriem bija krājkasē uz grāmatiņas simts un vairāk tūkstoši rubļu. Un žigulis maksāja 5000.

Par to puķu biznesu padomju laikos es esmu dzirdējis dažādus stāstus daudz, bet, ja jūs varētu paskaidrot man, kurš tos laikus nav piedzīvojis, ko nozīmē audzēt puķes, tirgot, cik brīvi to varēja darīt, cik paklusām, cik lielas platības varēja būt, kur tas viss tika realizēts, kādas naudas grozījās?

Andris Ārgalis: Grozījās lielas naudas, kas pareizi strukturētas, strādāja. Ar savu iestrādi. Vislielākās naudas, bez šaubām, grozījās rožu potētājiem. Rozes, mežeņus iepirka lētus Moldāvijā. Un šeit principā katrs... jo tu nebrauc pakaļ, bet tas, kas veda tos mežeņus, tas šeit izpārdeva un potētāju bija daudz. Rīgas rajonā, ar ko man visciešākais sakars bija, es Rīgas rajonā vadīju to biedrību arī kādus 15 gadus laikam. Bet es kādus četrus vai sešus [gadus] vadīju arī visu republiku. Tad jāsaka, bija tādi noslāņojumi, kur rozes, kur gladiolas audzē, nu kur apmēram tā zeme un kur arī cilvēki ar viņiem vairāk nodarbojas. Tā bija pamatā. 

Lai to apjomu salīdzinātu, viena pati Siguldas nodaļa katru dienu divas smagās automašīnas, katrā apmēram simts olu kastes, tās mums tas standarts, kurā salikt tulpes un gladiolas kā sezonas sīpolus, gāja uz lidostu. Lidostā viņas tika ielādētas lidmašīnās dažādos virzienos. Apgrozījums pa visu Latviju 90... Baidos samelot, vai... Īsi pirms tā naudas kursa milzīgā krituma gada, ja, bijis 32 miljardu rubļu. Pa visu Latviju.

Teātris tagad ir pilnīgi mainījies un visi tie kastingi man galīgi nepatīk – tā saka aktrise Ilze Vazdika. Par bērnību komunālajā dzīvoklī un sestās pakāpes vectēvu Rumpi, par savu operas balsi, dzīvi seriālā, "Spēlmaņu nakti" un kā pa kluso aizgāja no teātra – saruna Ilzi Vazdiku Laikmeta krustpunktā.

Novembris ir valsts svētku un arī Smiļģa mēnesis. Jau ierasti režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā – 23.novembrī, Latvijas teātra saime pulcējas "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremonijā. 

Šo raidījumu sākam ar Smiļģa citātu no laikraksta “Dzimtenes Balss” 1959.gadā. Viņš raksta: "Bieži gadās, ka vecāku arodu izvēlas viņu bērni. To redzam dažādās dzīves nozarēs. Šoreiz pakavēsimies pie dažām aktieru ģimenēm. Ja paskatāmies mūsu Raiņa Dailes teātra jaunās studijas audzēkņu sarakstā, tad redzam tur daudzu mūsu mākslinieku bērnus. Viņiem nebija nekādu priekšrocību, tāpat bija jāiztur stingrais konkurss. No 360 jauniešiem uzņēmām tikai sešdesmit. Mūsu studijā iestājusies arī dailēnieku Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika meita Ilze. Viņa līdz šim spēlējusi mākslinieciskās pašdarbības kopā Būvstrādnieku klubā."

Jau pēc daudziem gadiem, 90 gadu vidū, aktrise Ilze Vazdika sarunā ar teātra kritiķi Gunāru Treimani teiks šādi: "Kas man būtu vislielākais apbalvojums: ja par mani kādreiz teiktu – viņa bija laba aktrise. Jo tad attaisnotos Eduarda Smiļģa teiktie vārdi manai mātei: to, ko liktenis jums pāri darījis, to izpirks jūsu meita."

Aktrise Ilze Vazdika šogad sava skolotāja Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā saņems "Spēlmaņu nakts" apbalvojumu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.

Mīļš prieks jūs satikt šeit, radio namā, jo gan jūsu, gan arī jo īpaši abi vecāki šeit pie mikrofona Radioteātrī, šķiet, ir aizvadījuši daudzas savas dzīves stundas.

Ilze Vazdika: Jā. Un mikrofons arī man ir ļoti mīļš, jo jaunībā es domāju, ja nu gadās tā, ka es netieku teātrī, tad es tā kā gribēju mēģināt iekļūt radiofonā. Tāda man bija klusa cerība.

Es redzēju šeit studijā, ienākot jūs burtiski nu stāv aiz sajūsmas izplaukāt, ieraugot mikrofonus.

Ilze Vazdika: Jā, un kā viss te ir mainījies un modernizējies vienkārši brīnišķīgi.

Ilze, es esmu lasījis, ka rudens esot jūsu mīļākais gadalaiks – pelēks, tumšs, bieži lietus…

Ilze Vazdika: Jā, grūti pateikt, bet tas ir arī pēc tādām iekšējām sajūtām, ka rudenī es kaut kā atplaukstu, un tagad es domāju, kāpēc tas tā ir. Varbūt tāpēc, ka rudenī, redz, vienmēr sākas jaunais darba cēliens, un tad tu domā par nākotni, par to, ko tu darīsi,  par savu izaugsmi. Tāpēc

man rudens ir ļoti tuvs, man patīk viss – lapkritis, no aukstuma es nebaidos, no dubļiem arī nē, vienkārši vajag attiecīgi saģērbties.

Kā jūs, Ilze, jūtaties šajā rudenī, šajā laikā, kad ir gan tumšs un pelēks, gan arī tie pelēkie mākoņi te arī ziņas skatoties.

Ilze Vazdika: Šis rudens, jāsaka, man nesa lielu pārsteigumu, es tiešām nebiju domājusi, ka mani nominēs. Es nepārspīlēju, es nebiju domājusi. Diezgan liela ažiotāža un visādas intervijas, un neteikšu, ka man tas iet pie sirds. Bet nu kas jādara, tas jādara. Un tagad jau gadalaiki mainās. Kur tad tagad novembris pilnīgi bez sniega, kad agrāk rudens jau kad bija. Un tagad vēl novembris bez sniega. Tātad laikam mainās viss, visa pasaule mainās.

Kad jūs uzzinājāt, ka jums tiks pasniegta "Spēlmaņu nakts" balva par mūža ieguldījumu, ja tāda iespēja būtu un varbūt arī šo raidījumu klausās gan jūsu mamma, gan tētis, es pieļauju, ka blakus arī brālis Uldis un varbūt pat pievienojies viņa kompānijai arī Smiļģis... Ko jūs, ko jūs viņiem šodien gribētu pateikt? 

Ilze Vazdika: Ko es varu pateikt? Lielu paldies, ka viņi visi bija manā dzīvē. Un vecāki nekad nav skubinājuši mūs ar brāli, lai mēs būtu aktieri un tā tālāk, bet laikam jau piedzimstot aktieru ģimenē un kā bērniņam ejot visu laiku uz teātri, es visu to sasmēlos, un

es atceros jau skolas laikā vidusskolā, es domāju – tikai par aktrisi kļūšu. Ja nu es kļūšu. Tikai par aktrisi, es tur būšu. Un tā, paldies Dievam, tas viss arī piepildījās, bet varēja jau būt arī citādāk.

Kas jums ir acu priekšā - tie pirmie mirkļi no teātra, kad jūs kā maza meitene vecākiem gājāt…

Ilze Vazdika: Vai, tur ir bezgala…

(..)

Ilze, jūs no teātra aizgājāt tā diezgan klusi, kovida laikā jums izdevās tā teikt aizšļūkt prom bez nekādām tādām lielām atvadām vai kāda pompoza sarīkojuma.

Ilze Vazdika: Un neviens nezināja, es biju tik priecīga, neviens nezināja, neviens mani nemeklēja. Tāpēc, ka es aizgāju tādā brīdī, kad tādas lomas man tā kā nebija, man bija tikai pie Rēzijas Kalniņas Mazā zālē. Un tur jau es izdomāju, ka es zvanīšu Rēzijai un teikšu, ka es vairāk nespēlēšu, lai meklē citu. Tas bija burtiski Covid laiks, kā mūsu nodzina no skatuves, teica: viss, visi momentā mājās un vairāk nerādieties, bet izrāde bija gandrīz pie pirmizrādes jau sliekšņa, tas bija traģiski, visi kostīmi sašūti un viss.

Un tad jau man bija ne pirmās pazīmes, tas, ka es nevarēju uzkāpt uz podesta vairs, man vajadzēja kaut kādu atbalstu vai roku, vai kaut ko. Es domāju, kas tas tagad nu ir. Taču jāpārvietojas ātri, tur gaisma, tumsa, tur viss. Un tad es sapratu, ka nu tad tā - nu tas brīdis ir pienācis, un, tā kā bija tas kovids, es klusībā aizgāju uz teātri, izvācu visu galdiņu. Saliku savus rotiņas, kas man bija, tādā maisiņā, atdevu Vitai Vārpiņai, kura man teātra krustmeitiņa, tā kā viņi izvēlējās mani. Un otra krustmeitiņa man bija Regīna Razuma. Tā kā man brīnišķīgas aktrises bija. To es viņai atdevu, es teicu, kas tev neder, met laukā, un kas der, to paturi.

Un tad bija liels miers un klusums, un es biju mierīga, jo es neko neesmu nokavējusi. Tad bija zvans, pirmais zvans man zvanīja Vaivods [Juris], atkal dziesmu vīrs, un par tiem kanoniem. Nu Ilze, ko tad tai kanonā? Es saku, nebūs Vaivodiņ nekāda kanona, mans kanons ir beidzies un cauri viss. Tā es viņam paziņoju, un tā man izdevās ļoti smuki, mierīgi aiziet.

Nevis – tā tava pēdējā izrāde, vai tad tur visi, nu kā tad… Nu neko, pavisam mierīgi, pavisam mierīgi. Un tas bija ļoti labi.

Ilze, jūs dzīvojat pavisam blakus teātrim, es nezinu – garāmejot, vai tomēr nav kaut kāds tāds skumjš skats uz teātri, ka gribētos vēl iekšā ieiet, parunāt ar kolēģiem, uz skatuves vēl uzkāpt.

Ilze Vazdika: Cik dīvaini – nu nav. Manī kaut kā viss, ko es atstāju, tā man viss noslēdzas, tas posms ir beidzies. Es nupat biju arī teātrī, man bija jāaiziet uz frizētavu. Tad jau kolēģi visi teica – Ilze, taču atnāc, nu atnāc, paskaties kādu izrādi. Es tā kā solīju, bet laikam neiznāks. Es tā kā vairs nē. Kur to visu var izstaigāt, un man izstaigāt ir grūti un… Es ļoti daudz skatos televizoru, klausos radio un tā…

Kāda jūs redzat, ir teātrī, Dailes vai citos, attieksme pret aktieriem, kuri jau ir ar krietnu pieredzes bagāžu? Mēs nesen sarunājāmies ar Mirdzu Martinsoni un tas, ko es saklausīju no Mirdzas, bija, ka, viņasprāt, nenovērtē dažkārt režisori arī vecāka gadagājuma aktierus. Mums tāds liels jaunības kults.

Ilze Vazdika: Nu jā, Mirdziņai drusku savādāk, redz, viņa jau tiešām bija zvaigzne, nu viņu caur filmām un viss, viņa bija zvaigzne un ir zvaigzne. Tāpēc viņai tā drusku grūtāk. Nu mums, mums atkal starp mums trijām, protams, Olga ir zvaigzne, bet nu mēs ar Lidiju tā tādu mierīgu ceļu ejam. Bet katrā ziņā man ir jāpasaka liels paldies Žagaram. Nu visu cieņu, kā viņš izturas vismaz pret mums visām trijām un ko viņš ir izdarījis teātrim, kā viņš pārveidojis un kādi viņam nākotnes plāni, tad es domāju, ka teātris ir laimējis, ka ir tāds Žagars. Un viņš grib vēl turpināt, un lai Dievs viņam dod to iespēju turpināt. Tā kā es varu teikt tikai to labāko. 

Nu, protams, ka teātris ir pilnīgi mainījies. Vēl viņš skaitās repertuāra teātris, bet es domāju, ka diez vai nākotnē viņš būs repertuāra teātris. Nerunājot par to, ka tagad nāk nepārtraukti viesrežisori, arī Žagars tā vēlas. Nāk svešie. Man tas viss ir tik nepieņemami, visi tie kastingi, es pilnīgi uz kaut kādu kastingu aizslēdzos ciet.

Es domāju – kas par kastingu, ko viņš vēl no manis grib. Es esmu visu mūžu staigājusi pa tiem dēļiem, kastingu tagad, pie tam svešs cilvēks. Viņš ienāk… Nu man tādas stulbas domas – viņš ienāk manā mājā, un es tagad iešu uz kastingu. Es nekur neiešu. Nu tad es arī negāju un aizgāju. Nu tā man ir ar tiem kastingiem.

2007. gadā Ilze Vazdika saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā labākā otrā plāna aktrise. Saņemot balvu, aktrise teica: Man ir grūts uzdevums tagad dzīvē, man ir jāspēlē par mums visiem četriem Vazdikiem, ja man tas ir izdevies, esmu laimīga."

Tagad balva par mūža novērtējumu ir nonākusi līdz Vazdikiem. Vai ir jau prātā, ko jūs publikai, kolēģiem gribēsiet teikt no Valmieras teātra skatuves?

Ilze Vazdika: Tikpat īsi, pāris, burtiski kādi četri teikumi, jo tādās reizēs ir jo īsāk, jo labāk. Tā es esmu skatoties, vienmēr novērtējusi, kā saka, ko nu vairs pierunāsi, lai tavs darbs runā.

Bet jūs būsit lieliskā kompānijā, jo blakus jums būs Lidija Pupure, ar kuru arī gari teātra gaitas ceļi ir iet kopā.

Ilze Vazdika: Jā, tas ir liels prieks, jo mēs jau vēl tagad turamies kopā. Lidija, Olga Dreģe un es - mēs uzturam sakarus un tā vienā garderobē sēžam, un visu laiku esam brīnījušās – laiki iet un laiki mainās, mainās režisori, mainās direktori, un mēs tik sēžam, un mēs tik sēžam, un mēs burtiski katru reizi gaidījām, kura tad nu lidos, kuru metīs ārā, bet, redziet, kā kaut kā tomēr nosēdējām.

(..)

Raidījumā skan arī ieraksts, kurā dzirdamas Ilzes Vazdikas atmiņas par Smiļģi. Kā jūs tagad vērtējat, kad, runājot par Smiļģi tie vērtējumi ir dažādi, vieni viņu sauca par kolaboracionistu un ka to bildi vajadzēja ņemt nost no teātra 

Ilze Vazdika: Cik tas ir nepareizi. Ak, kungs, es domāju… Nu kas tur par viņu arī slikti izteicās, ka viņš bijis Maskavā un dabūjis Staļina prēmiju. Es nezinu, vai tas bija Alvis Hermanis, vai vai…. Ja tu dzīvotu tanī laikā, mēs taču nezinām, kā tu būtu rīkojies. Tas laiks bija ārkārtīgi sarežģīts. Un Smiļģis bija vienkārši varens un neatkārtojams, un tādas runas vispār… Tas ir briesmīgi. Nu jāsaka, izaudz tu līdz Smiļģim un paliec tautas vēsturē. Kā Smiļģis. Tad jau viss būs labi.

Pasaulē diez vai vispār ir kāds cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid, bet ar šo vīrusu mums turpmāk būs vienkārši jāsadzīvo – saka infektoloģe Ludmila Vīksna. Kāda ir profesores versija par Covid izcelsmi un kāpēc vairs nemēģina pārliecināt vakcīnskeptiķus, kur ziemo gripas vīruss, ko pati ārstē ar adatu terapiju un kāpēc nekļuva par filoloģi – saruna ar Ludmilu Vīksnu Laikmeta krustpunktā.

Šī raidījuma viesi žurnālisti ierasti uzmeklē un iztaujā rudens un ziemas mēnešos, un arī mēs šoreiz neesam izņēmums. Aukstais laiks un gripas sezona profesorei Ludmilai Vīksnai ir karstākais darba laiks – skaidrojot, mudinot vakcinēties un arī ārstējot. Daudzu gadu garumā profesore Vīksna sabiedrību ir izglītojusi par vīrusiem un infekciju slimībām, gan jaunām, gan tādām, kuras zinātnei jau izdevies apkarot, bet tās atkal mēdz uzliesmot. 

Covid, difterija, pērtiķu bakas, Ebola vīruss, Sibīrijas mēris, poliomielīts, leptospiroze, malārija, trihineloze, vēdertīfs, hepatīts B – šis ir tikai mazs uzskaitījums no garā slimību, vīrusu un baktēriju saraksta, par kurām Ludmila Vīksna var zinoši stāstīt stundām ilgi. 

Profesores darba mūžs jau kopš 1971.gada cieši saistīts arī ar Rīgas Stradiņa universitāti un augstskolas mājaslapā par Ludmilu Vīksnu rakstīti šādi vārdi: "Profesore ir atklāta un tieša, neaizmirstot uzslavēt gan kolēģi, gan studentu, ja darbs ir labi paveikts, kā arī pasakot kādu stingrāku vārdu, kad tas ir vajadzīgs. Pats svarīgākais viņai darbā un attiecībās ir godīgums."

 

Vīksnas kundze, pirmais jautājums būs nedaudz personisks, bet ja varu vaicāt par jūsu pašas pieredzi, vai esat aptuveni skaitījusi, cik reizes savā mūžā jūs esat potējusies un pret kādām slimībām jau sākot no bērnu dienām, cik garš ir saraksts?

Ludmila Vīksna: Par skaitu es varbūt nevarētu teikt, bet tie ir noteikti vairāki desmiti. Es esmu potējusies pret visām tām infekcijām, kuras tajā laikā, kad bija bērnībā paredzēts potēt, bija jāpotējas, un pieaugušā vecumā es arī potējos pret visām tām infekcijām, kuras ir aktuālas - nu gripa un, piemēram, kovids pēdējā laikā, bet braucot uz tropiskām zemēm, arī pret tropiskām infekcijām.

Kaut gan man jābilst, ka es savā mūžā vienu rakstu biju uzrakstījusi ne ļoti par potēšanos, jo tajā brīdī viens no manas ģimenes bērniem pēc potēšanas pārdzīvoja tādas zināmas komplikācijas, un es biju acīmredzot tajā brīdī ļoti par to daudz domājusi, un es biju uzrakstījusi rakstu, ka bērns nav adatu spilventiņš.

Tagad, to rakstu pārlasot, jūsu vērtējums, cik daudz tur jums toreiz bija emocijas, cik daudz varbūt tagad tā nerakstītu, vai bija lietas, pie kurām jūs paliekat arī šodien.

Ludmila Vīksna: Faktiski ir tā, ka es zem tā, ko es tur toreiz uzrakstīju, gandrīz zem visa varētu parakstīties, bet vairāk no emociju viedokļa. Ja iedziļinātos tajā situācijā, tad, protams, un ar manu tagadējo pieredzi un arī vakcinācijas attīstības pieredzi, un vakcīnu kvalitāti, tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas, bet tā ir gadījies, un patiesībā es domāju, ka tas nav slikti, jo tas ļoti mudina uz domāšanu. Jo es sākumā biju ļoti par vakcināciju, jo draudēja, ka infekcijas vispār likvidēsies pasaulē, kas, protams, nav iespējams. Pēc tam šis pārdomu periods un tad pakāpeniski pat - nē, bet skaidri zinot un pētot un apzinoties, es sapratu, ka tā profilakse ir gandrīz vienīgā tāda speciālā profilakses iespēja.

Bet tad es sadzirdu, ka jūs, iespējams, saprotat arī kaut kādā veidā tos cilvēkus, kuri ir piesardzīgi pret potēšanos, īpaši, ja viņiem ir kāds savs personiskās pieredzes stāsts.

Ludmila Vīksna: Jā, personiskā pieredze vienmēr ļoti ietekmē gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, es zinu cilvēkus, kas šobrīd dzīvo ārpusē, Anglijā, tur bija kāds gadījums aprakstīts, kur ar meningokoka infekciju bija netālu kaimiņi nomiruši, tad tie cilvēki atbrauca uz Latviju vakcinēties pret meningokoka infekciju. Un ir arī cita pieredze, piemēram, ja ir kādas pēcvakcinācijas komplikācijas - temperatūra vai kaut kas ļoti sāp, vai kaut kas neveiksmīgi iznāca, tie cilvēki ir pamatoti piesardzīgi. 

Bet mēs jau arī vienmēr sakām, kuriem cilvēkiem jābūt ir īpaši piesardzīgiem un kuriem cilvēkiem vakcīna ir ļoti vajadzīga.

Ko izsver, kādi ir tie svaru kausi - nomirt vai izdzīvot, saņemot vakcīnu. Man liekas, ka tas ir viennozīmīgi. Bet ja tā vakcīna, piemēram, nemaz nav ļoti vajadzīga, piemēram, pret kādām tropu zonā esošajām infekcijām. Es vienkārši tāpat savakcinēšos. Nu tad varbūt tas arī nav vajadzīgs līdz tam brīdim, kamēr nebrauc uz šīm valstīm.

Par vakcīnskeptiķiem runājot, ienākot internetam, sociālajiem medijiem, ļoti daudz varam lasīt šo vakcīnskeptiķu viedokļus un mudinājums nevakcinēties un visus izteikumus, ka tā ir inde un tā tālāk. Vai jūs esat kādreiz internetā vai tiešā sarunā mēģinājusi diskutēt ar šiem ļaudīm, kuri mudina nevakcinēties? Man daži infektologi ir teikuši, ka tā ir lieka laika tērēšana un tos cilvēkus pārliecināt nevar. Kāda jums ir attieksme pret tiem, it sevišķi tiem, kuri tā nu ļoti skaļi un spēcīgi pauž šo viedokli?

Ludmila Vīksna: Es varu teikt tā, ka sākumā, apmēram gadus, varbūt piecus, desmit iepriekš, es mēģināju runāt un pārliecināt. Pēdējos gados es nepiedalos šādās pārrunās, jo mēs esam, ziniet, tā kā uz dažādām sliedēm - vieni brauc pa vienu sliedi, otri - pa otru. Līdz ar to tur tam nav nekādas nozīmes. Labāk es detalizēti stāstīšu par vakcīnām tiem, kas saprot un grib. Piemēram, ja mēs runājam par pēdējo gadu vakcināciju Covid sakarā, tad, kad Covid sākās ap 2020. gadu, tad mums absolūti nebija imunitātes un vienīgā iespēja izsargāties, patiesībā, bija vakcīna. 

Ja mēs tagad raugāmies uz to, uz to situācija pēc četriem gadiem, tad es

domāju, ka pasaulē diez vai vispār ir kā cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid, jo mēs esam tik inficēti bijuši, tik daudz un plaši, un tik daudz jau savakcinējušies, ka patiesībā – ja toreiz es ļoti aicināju vakcinēties cilvēkus, pasakot gan, ka vakcīna nav ļoti vēl detalizēti pārbaudīta un tā tālāk, tad tagad es arī saku, ka vajag vakcinēties, it īpaši mediķiem, kuri ir tajā plūsmā, tiem, kas ir ļoti ar lieko svaru vai ar citām slimībām. Pārējie lai dara, kā grib.

Kas varbūt jums ir prātā pirmie paši absurdākie argumenti, kurus jūs no šiem vakcīnu neticīgajiem esat dzirdējusi? 

Ludmila Vīksna: Man liekas diezgan jocīgi, ka, piemēram, viens pretinieks teica, ka tas ietekmē dzimstību un ietekmē šīs te ģenitālās, hormonālās sfēras. Tas man likās diezgan jocīgi. Pārējie parasti..., arī šis, bet tādi nepamatoti, neargumentēti. Jo starp vakcinācijas pretiniekiem, vakcīnu pretiniekiem ārstu ir ļoti maz un ar bioloģiskām zināšanām arī ir ļoti maz. Tā ka patiesībā tie cilvēki uz kaut kādiem saviem priekšstatiem balstās.

Šis pēdējais gadījums, kurš sabiedrībā ļoti plaši bija pamanīts par mazo puisīti, kurš gāja bojā Bērnu slimnīcā ar difteriju, šis atkal uzjundīja visu šo stāstu par vakcinēšanos un argumenti par un pret, un beigās arī apsūdzības ārstiem, ka gluži vai viņu vainas dēļ šis puisītis nomira. Kā jūs šo gadījumu uztverat?

Ludmila Vīksna: Patiesībā kā milzīgu traģēdiju, jo

mūsdienās, kad no difterijas patiešām bērniņus un pieaugušos var pasargāt, vai tiešām ir bērnam jāzaudē dzīvība tikai tāpēc, ka viņa vecāki kaut ko ir iedomājušies? Man liekas, ka faktiski pret tādiem cilvēkiem jāvēršas tomēr stingrāk.

Jo arī par svaru kausiem runājot – tā ir bērna dzīvība, cilvēka dzīvība, milzīgs zaudējums ne tikai ģimenei, kas varbūt to nemaz tā neapzinās, jo viņi arī tur tālāk rīkojās, bet arī valstiskā nozīmē, tas bērns jau izaug par pieaugušu cilvēku. Es to uztveru kā traģēdiju.

Un kā jūs uztverat to, ka virkne vecāku, kuri paši bērnībā ir potēti un ir plaši pasargāti pret šīm slimībām, savus bērnus potēt neļauj?

Ludmila Vīksna: Vienmēr visos laikos ir kaut kādi virzieni, plūsmas un tamlīdzīgi. Un tagad tā plūsma par to, ka vajag daudz ko dabīgu vai, piemēram, dabiski izcīnīties arī tai skaitā ar infekcijas slimībām. Bet nu tā jau neiznāk, tāpēc ka ar dažām slimībām mēs diezgan labi izcīnāmies, bet ar dažām slimībām, kuras ir daudz agresīvākas un daudz lielāku skaitu nāvju nesošas vai invaliditāti neesošas, tur tomēr vajadzētu izmantot šo vienreizējo iespēju vakcinēties. Jo ar pareizu uzturu, sportošanu, skriešanu pa mežu vai ar ķiplokiem…  Tas viss, bez šaubām, ir ļoti labi, bet tas ir fakts, ka, jo cilvēkam organisms ir labā stāvoklī, visādi fiziski no vitamīnu viedokļa un citādi, un arī no mentālā viedokļa, jo, protams, viņam arī tā infekcija varētu noritēt mazliet labvēlīgāk. Bet ļoti liela nozīme ir pašiem ierosinātājiem. Jo es jau teicu, viens ir vieglu slimību rosinošs, mēs pat par to nerunājām, kaut gan - 1500 ir apzinātas infekcijas slimības, bet par citu mēs skaidri zinām, ka tā ir ļoti bīstama, tai skaitā difterija.

(..)

Runājot par kolēģa mediķa rīcību konkrētajā gadījumā Bērnu slimnīcā, vēršoties pret citiem kolēģiem sociālajos medijos, un gaidāmo attiecīgā gadījuma izvērtējumu Ētikas komisijā, Ludmila Vīksna vērtē, ka tas varētu būt saistīts ar kādu nepilnvērtīgu punktu mediķu izglītībā: "Ja Latvijā šis cilvēks ir ieguvis ārsta grādu, beidzis izglītību šajā jomā, un viņš līdz šim nesaprot vakcinācijas nozīmīgumu šajā, kaut vai konkrētajā gadījumā, tas ir patiesībā, sertifikācijas jautājums. Konkrētā situācija, situācija, to jau lems Ārstu biedrības Ētikas komisija, bet no izglītības un resertifikācijas viedokļa man tas liekas tas ir izglītības nepilnvērtība."

Vērtējot situāciju kopumā Ludmila Vīksna atzīst: "Man liekas, ka pēdējā laikā tāda agresija pret ārstiem ir sabiedrībā uzliesmojusi. Ne tikai runājot par manu sfēru - infekcijām un pret vai par vakcināciju. Bet arī uzbrūk ārstiem, piemēram, ārsti nav pasargāti, arī likumdošanā nav tik ļoti viss noteikts, kas notiek, ja ātrā palīdzība aizbrauc izsaukumā un tiek nodarīts pāri. Tā tāda sabiedrības zināma deviācija ar savu tādu naida un nepatikas izpaušanu, manuprāt, nepareizā virzienā.

Ar ko jūs skaidrotu šo naidu? Naids ir arī tad, ja, piemēram, jaunais ārsts runā latviski, viņš nepārzina krievu valodu, arī tad ārsti saka, ir izjutuši dažādas naida izpausmes.

Ludmila Vīksna: Ziniet, es esmu no no tās ārstu paaudzes, ka mums mācīja, ka mums ir jāārstē absolūti jebkurš slimnieks, neatkarīgi no tā, vai viņš runā vai nerunā, vai viņš pieder vienai partijai vai citai, vai tamlīdzīgi. Un man liekas, ka tā mana vecuma ārsts pie tā ļoti stingri pieturas. Jo arī par valodas jautājumu - šīs valodas man nav problēma, bet domāju par to, kas tos gan kolēģus, gan pacientus vedina uz to valodas zināšanu, nezināšanu un ievīšanu medicīnas lietās. Nu tā arī kaut kāda pašu vai nepilnvērtība vai kaut kas cits. Jo ārsta sūtība ir tikai ārstēt pacientu, nu tur vēl profilakse un kas tur. Bet ārstēt pacientu. Ja pacients ir kurlmēms, tad ko mums darīt? Es atceros man ļoti jaunos jaunos gados uzņemšanā, piemēram, ieveda pacientu, kas, es toreiz domāju, ka tas ir ķīnietis, viņš nerunāja nekādā valodā, bet tas taču nenozīmē, ka mēs viņu izlikām kaut kur vai teicām, lai viņš atrod tulku mums. Domāju, ka ārstiem par to vajadzētu mazāk domāt un visādi mēģināt darīt tā, lai tam pacientam ir labi. Bet vispār es uzskatu, ka latviešu valoda, protams, ir jāzina visiem, kas pie mums dzīvo, un tas tā kā nav jautājums.

Latvija ir pilna mirdzuma, tikai mums viņa kaut kā vairāk ir jāsargā un jālolo – šo Imanta Ziedoņa aicinājumu atgādina žurnāliste, raidījuma "Savai zemītei" veidotāja Daina Bruņiniece. Par stiprajām lauku sētām un mūrīša siltumu no ekrāna, par trīs metriem kinolentes "Panorāmas" sižetam un kā izdeva Latvijā pirmo šlāgeru izlasi – saruna ar  Dainu Bruņinieci Laikmeta krustpunktā.

Novembris ir Latvijas Televīzijas jubilejas mēnesis. Latvijas Televīzijai šogad – 70. Tādēļ nolēmām, ka šis ir īstais laiks satikties ar kādu televīzijas cilvēku, kurš kā žurnālists īpaši 90. gados bija klātienē gaidīts ciemiņš daudzās Latvijas lauku sētās un savs cilvēks tūkstošiem skatītāju arī no televizora ekrāna.

Tā ir Daina Bruņiniece, viņa ir gan reiz ļoti populārā un novērtētā raidījuma “Savai zemītei” autore, gan arī krietnu laiku strādājusi Latvijas Televīzijas “Panorāmā”.  Abi esam pamatīgu gadu cēlienu aizvadījuši “Panorāmā”, vien katrs savā laikā, bet mēs abi esam panorāmieši.

Daina, pēdējos gados esot laukos ārpus Rīgas, pie manis nereti pienāk cilvēki un jautā: kā Dainītei klājas šobrīd, ko dara, kā jūtās, vai vēl atmin tos daudzos lauku cilvēkus, pie kuriem bijusi kā žurnāliste?

Daina Bruņiniece: Paldies, Arni, pielēji balzamu manā dvēselē. Tas ir tāds silts sveicinājums. Vispirms, kā man klājas – kā visiem dzīvē. Labas dienas, ne tik labas, kā mēs visi dzīvojam šai zemītē.

Esat tagad pilsētniece vai lauciniece?

Daina Bruņiniece: Es šobrīd esmu tāda pilsētniece ārpus pilsētas, mazu gabaliņu, pabraucot piecas minūtes no pilsētas centra, no Jelgaviņas, dižas muižas, ir manas mājas, manas krustvecāku mājas, kuras es mantoju, un tagad esmu sakārtojusi tādai labai dzīvošanai. 

Un par cilvēkiem, saviem mīļajiem cilvēkiem, protams, es domāju bieži, jo tas ir milzīgs laiks manā dzīvē. Tas ir ļoti piepildīts laiks, ko es atceros ar bezgala lielu sirds siltumu, kas man arī iedod tādu labu enerģiju tad, kad varbūt šīs enerģijas pietrūkst. Atceroties atmiņas arī silda, tikai nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās, bet labajās atmiņās, kā kādreiz teica mans mīļš varonis no Iecavas puses Strēļa tēvs - nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās. Tu jau neko negūsti, tik sevi bendē nost, bet parakņājies tais siltajās atmiņās. 

Man ir liela lāde, kur rakņāties. Man vēl ir tagad ir cimdu, zeķu un dažādu prievīšu kaste, ko es katru pavasari nesu ārā vēdināties, saulītē čubināt. Saprotot to, ka tagad jau tās siltās istabās un tās siltās zeķes vairs tik daudz nevajag, bet es viņas turu kā tādu labu, mīļu atmiņu. Tā kā - paldies.

Šķiet, ka Latvijas Televīzija bija tava pirmā darba vieta un faktiski viss mūžs, darba mūžs arī televīzijā aizvadīts.

Daina Bruņiniece: Tā var uzskatīt, bija tur dažas epizodes mazlietiņ pirms tam, jo es ātri sāku skolā iet ātri beidzu, un tad man bija tā kā viens gads, mana mīļā mammīte viņai bija diezgan slikti ar veselību, un tad es varēju likt šo rezerves gadu lietā. Bet vispār televīzija ir viss mans mūžs. Kaut gan tad, kad mēs mācījāmies, tad mūsu kursa, toreiz bija tā saucamie tie kuratori vai vadītāji, – un izcilais pasniedzējs Ābrams Kleckins sacīja tā – nu pamēģiniet studiju laikā visu, jo tas ir laiks, kad jūs varat izmēģināt, kur jums tā roka un kur jums tas prāts, un tā kā veiksies labāk. Un tad es pamēģināju gan presē – toreiz bija Talsu avīzīte "Padomju karogs". Tad es pamēģināju "Padomju Jaunatnē" toreiz pie Intas Burānes, ļoti apbrīnojamas žurnālistes, toreiz Andris Bergmanis vēl tur bija, es vēl tagad ar siltām domām par viņiem piedomāju. Andris Bergmanis jau, protams, ir citur. 

Nu lūk, un tad es aizgāju uz televīziju, jo televīzija jau bija tā vilkme, televīzija toreiz bija salīdzinoši jauna lieta, televīzija bija vienīgā televīzija. Tagad jau mums ir televīziju vesels bars, bet toreiz bija vienīgā televīzija un tur tikt pastrādāt tā bija droši vien katra žurnālista liela vēlēšanās un arī zināms sapnis.

Tad jā, es pieteicos tur, bet tā pirmā televīzijas prakses pieredze man bija diezgan ne visai, jo toreiz jau tās redakcijas bija, un propagandas redakcija un citas, kultūras redakcija un es nokļuvu tur…

Pie propagandistiem?

Daina Bruņiniece: …pie propagandistiem, toreiz  tā viņu sauca, jā.

(..)

Pirmie "Savai zemītei" raidījumi Latvijas TV parādījās 1988. gadā.

Daina Bruņiniece: Varētu pasacīt apmēram tā - reiz sensenos laikos, kad tie atmodas gadi sāk gaisā virmot, kad Latvijas Televīzijā dzima daudz raidījumu, piedzima arī raidījums  Savai zemītei", kur neviens nebija paredzējis viņam tik ilgu mūžu. Nu kā, raidījumi nāk un iet. Bet sanāca tā, ka jā, 30 un vairāk gadu mēs bijām kopā ar saviem skatītājiem. Un vēl pavisam nesen man pat zvanīja un satiekot teica - es taču tevi redzēju no rīta agri. Zini kā, vecākiem cilvēkiem vairs miegs nenāk tik … sešos no rīta un naktīs rāda. Un tad kad cilvēkiem nenāk miegs, viņi pēkšņi ierauga "Savai zemītei", un es taču tevi redzēju atkal… Tas ir prieks.

Bet, atskatoties uz "Savai zemītei" laiku un velkot paralēles ar šodienu, Daina Bruņiniece vērtē: Es arī es esmu arī diezgan apjukusi šajā laikā. Es visu laiku skatījos ar tādu diezgan lielu optimismu, nu mēs tiksim pāri, nu kaut kas ir tā jāsakārto vairāk un jāpārvar. Bet zini, es nācu šodien uz radio, un es ieraudzīju, ka Rīga ir tik tukša. Es ieraudzīju, ka Vecrīgā katra otrā, teiksim, ēka ir aizvērta, kur kādreiz bija… Man palika diezgan neomulīgi. 

Mēs varam uz daudz ko novelt, mēs nevēlām visu laiku uz padomju gadiem, uz to situāciju, kādā mēs bijām un ka tur bija, lūk, tā un… Uz ko mēs tagad varam novelt? Protams, mēs varam novelt uz karu, jo šī dramatisma pilnais laiks daudz ārda un viss…, bet mēs nevaram novelt to, kas ir uz mūsu sirdsapziņas, uz to cilvēku sirdsapziņas, kam par to tomēr ir jātur rūpe. 

Man savulaik Ilze Indrāne kādā sarunā teica arī vienā raidījumā sen atpakaļ, bet es atceros to, ko viņa teica - arī tad bija laiki, kad gribējās kaut ko vairāk saņemt, kaut kādu sapratni. Viņa teica: "Tu paskaties uz to, uz to pīlīšu baru, kas nāk, uz tiem pīlēniem, un kā tā mamma skrien un viņus visus kaut kā sagana kopā, tur, lai tas tur nenokrīt, vai tas tur kaut kur nepazūd. Un to izdara mazā pīlīte. 

Mēs neesam liela valsts, mēs neesam tik daudz, mēs skatāmies tagad uz Krieviju un šausmināmies, kāds tur ir, atvaino, bardaks, kas tur viss notiek. Jā, tā ir milzīga valsts, milzīgs monstrs mums blakām, bet mēs savā valstiņā… Labi, mēs daudz ko esam izdarījuši, es negribu noliegt, ir ļoti daudz kas izdarīts, ir ļoti daudz skaistu, padarītu darbu arī laukos, bet kopēji… Es esmu nobažījusies. 

Mums jāpārtrauc šie… Nu šī pretstāve. Mēs tagad esam nostājušies pretī tiem, kas tomēr lemj un kam būtu jādomā vairāk par to visu un tautu.

Un šobrīd, teiksim, par daudz ko sāp sirds, piemēram, par lauku mazajām skoliņām. Es saprotu šo, mēs nevaram cilvēkus radīt vairāk nekā viņi mums ir, mums ir tik daudz naudas, cik mums ir, bet atrast kādu modeli, lai šos mazos bērniņus, kuri vēl tur ir, un šīs jaunās ģimenes, kuras vēl tur cīnās, kaut kādā veidā līdz ceturtajai klasei izskolotu turpat. Nu lai kopā sanāk skolotāji, sabiedrība, lai sanāk vecāki. Es nezinu, ko salikt kopā, lai ministrija izdomā modeli, kā šajos laikos laukos radīt apmācības sistēmu, ar tautskolotāju palīdzību varbūt, agrāk bija tautskolotāji, gudri cilvēki, kas, teiksim, šo gudrību līdz ceturtajai klasei ielika bērnos vienkārši pārpārēm labu.

Daina, tu pati esi mācījusies šādās mazās skolās Glūdā un arī Dursupes skolā. Tās skolas vēl arvien ir?

Daina Bruņiniece: Diemžēl. Glūdas skolu… tāpēc mēs arī pārcēlāmies no Dobeles puses, no Glūdas skolas, jo toreiz arī likvidēja mazās skoliņas, tā bija apvienotā skola, tur bija gan krievu, gan latviešu bērni, jo tā ir tomēr Zemgales sirds, tur ļoti daudz cilvēkus izveda, un līdz ar to vieta tukša nepalika, kā tu saproti. Bet arī tad bija kaut kādas reformas, un tā mēs pārcēlāmies uz Kurzemes pusi, uz Balgali. Un diemžēl arī mana skoliņa vairs nav. Tur gan tagad ir bērnudārzs, tur ir vēl bērni, bet skološanās lieta jau ir 10 un vairāk kilometru tālu. 

Protams, ka skola un visas šīs lietas ir tā lauku asinsrite, nu ja mēs viņu pārcērtam, nocērtam, ko tad mēs gribam. Nu ko tad mēs gribam sagaidīt, ka jauni cilvēki tagad vizinās bērnu tik tālus gabalus, un bērniņš celsies sešos no rītos un kaut kādā autobusā brauks pa mājām, lai viņu savāc vēl pārējos un vedīs. Ir jāatrod modelis.

Kādreiz biju internāti, piemēram. Nu drusku piezemējamies, nu drusku piezemējāmies, jo mēs dzīvojam šobrīd tādā laikā, ka mums ir bišķi jāsaspringst. Mēs dzīvojam šajā kara ēnā, un tāpēc arī kaut kādā veidā ir jādomā drusku savādāk, drusku savādāk, lai to savu spēku tik ļoti tā nepalaistu vējā, nu tos cilvēkus un tā tālāk.

(..)

Atminoties darbu "Panorāmā" Daina Bruņiniece stāsta: Un arī tāda epizode bija, ka man savulaik bija jākūrē atviegloto cūku mītņu celtniecības programma Latvijā. Jo kāds bija iedomājies, ka saceļot cūku mītnes, atvieglotās viena ķieģeļu platumā, tagad cūkas augs vairāk, astes gredzenos un ka mēs varēsim saudzēt tik daudz cūkas, ka pietiks ko sūtīt prom uz Maskavu un ka pašiem ar kaut kas paliks…

Un jūs tobrīd bijāt kā informatīvā atbildīgā...

Daina Bruņiniece: Dimants teica – jums, biedre Bruņiniece, būtu tā kā par to jāatbild. Mēs tagad esam lieliski draugi, mēs esam uz tu, bet nu toreiz... Man tādam skuķēnam…. kas viņas cēla tās kūtis, cēla jau tādi atkal kaut kādi iebraucēji, kas tika piesaistīti, un tad ar gumijas zābakiem tu kaut kā aizbridi līdz turienei, kur tu redzēji trīs vīrus, tādus labā žvingulī, un ko tu te gribi, meitēn. Un tu redzi, ka tā siena arī ir tāda ne visai taisna. Tāda bija tā īstenība, nu gāja tur traki ar tām… un tad man tur gandrīz vai teica, nu ko, nu kā, nu ko, beigās es nezinu kā ar tām mītnēm tur gāja, viņas tā arī palika sāktas vai beigtas, jo saprata, ka arī ēst būs tām cūkām jādod.

Bet runājot par to, kā šodien atspoguļo lauku dzīvi un cilvēku radio un televīzijā, Daina Bruņiniece uzteic savu kādreizējo kolēģi, tagad Latvijas Radio žurnālisti Dainu Zalamani: Es es ļoti priecājos par Dainas Zalamanes "Stipro stāstiem". Tas ir ļoti labs, atkal stāsti par stipriem cilvēkiem. Daina ir patiešām liels malacis, ka viņa to dara, un es ar prieku klausos šos raidījumus.

Tagad man ir vairāk laika lasīšanai, un cenšos nedomāt par slikto, bet vairot labo – saka aktrise Mirdza Martinsone. Par jaunajiem teātrī un krievu valodu, par Latgales babiņu un raudāšanu kino un kā tad īsti izvairīties no grumbām – saruna ar Mirdzu Martinsoni Laikmeta krustpunktā.

"Martinsonei nepiemīt infantilais latviskums". Tā par aktrisi, kuru esam aicinājuši uz sarunu, ir teicis Rīgas kinostudijas režisors Aloizs Brenčs. Latviskums viņai ir latgalisks, vismaz no mammas puses noteikti. Senču radurakstos uzvārdi – Andžāns, Čivčis, Šaripo. Šaripow uzvārds pirmo reizi poļu valodā minēts tālajā 1765.gadā Šķaunes pagastā, Baltkrievijas pierobežā. Šķaunē mazā Mirdza pavadījusi bērnības vasaras, iepazīstot latgalisko un došanos uz baznīcu kopā ar savu Latgales babiņu.

Vismaz 90 lomas teātrī un 60 kino. Tik spoža un piepildīta ir Mirdzas Martinsones radošā dzīve. "Mirdza, mirdziet!" – tā neskaitāmas reizes viņai vēstulēs rakstījuši teātra un jo īpaši kino pielūdzēji.

Kā jums šobrīd klājas? Redzu, ka Mirdza arvien mirdz.

Mirdza Martinsone: Jāmirdz. Savādāk nevar. Man kāds vārds ir dots un es brīnījos, ka latviešu tautā nedod vārdu savām meitām Mirdza. Un tad pēkšņi es atradu avīzē, kāda slavena čelliste, nē flautiste, apprecējās ar itāli un deva meitiņai vārdu, itāļu vārdu un Mirdza. Un es tā nopriecājos, es domāju, man jāsazinās ar viņu un jāsaka paldies. Pirmā Mirdza pēc ilgiem gadiem. Pārsvarā bija tādi vecāki cilvēki tikai.

Pēdējā laikā intervijās ar saviem viesiem pārsvarā runājam par to, kas satrauc, kas apbēdina, kas sadusmo šodienas pasaulē, redzot arī, kas notiek aiz mūsu robežām. Šoreiz es vaicāšu savādāk - kas ir tas mūsu ikdienā, kas jūs spēj pozitīvi aizkustināt, kas jūs spēj iepriecināt, kas jums liek arī tā emocionāli saņemties un saredzēt arī to labo un gaišo, ne tikai slikto.

Mirdza Martinsone: Ir grūti. Tās sajūtas mainās, ir brīži, pārņem kaut kādas dusmas un bezcerība un kaut kādas šausmas, bailes.

Skatoties ziņas?

Mirdza Martinsone: Jā, pamatā ziņas. Tad es domāju – es taču nevaru visu laiku skatīties, nevaru savu dzīvi veltīt tikai, lai skatītos karu. Un tad es atcerējos – Bergmans  vai kāds cits teica, ka  “Es taisu kino par mieru, lai aizmirstu karu. Un netaisu karu, lai neaizmirstu mieru. Tāpēc es arī tā reizēm vienkārši atslēdzu un skatos kaut ko ļoti priecīgu. Man patīk vēsturiskas filmas, ar veciem labiem aktieriem. Populāriem, pazīstamiem, mūsu un ārzemju. Tagad nesen noskatījos "Madame Rosa" ar Simonu Sinjorē (Simone Signoret). Tas bija tik brīnišķīgi. Uzreiz izlasi grāmatu par viņu. Vai par Līvu Ulmani. Un tad atkal Bergmana grāmata un viņas grāmata. Tagad man vairāk laika ir lasīšanai. Tā ka es cenšos nedomāt slikto un vairot to labo.

Cik daudz jūsu ikdienā vēl ir teātris un vai teātris šodien jūs vēl spēj iedvesmot un iepriecināt un aizraut pēc tik ilgiem gadiem uz skatuves, kur liekas - jau viss taču pieredzēts.

Mirdza Martinsone: Jā, man liekas, ka es savu esmu padarījusi. Lai gan man draugi saka nē, nu ko, tu taču vari vēl spēlēt un tā… Un arī skatoties pasaules dramaturģiju, ir daudz dažādas vecuma sievietes, lomas, labas lomas. Bet mūsdienu teātris man tā kā…. Es neko negribu kritizēt, es vienkārši vēroju to visu, kas notiek. Es domāju, ka atnāks atpakaļ pie īstā labā teātra.

Pēdējā laikā esmu lasījis dzeltenajā presē sarunās, tādās īsās intervijās ar jums, tur es nolasu ne gluži aizvainojumu un ne rūgtumu, bet tādas kā pārdomas, ka vēl jau es varētu nospēlēt arī krietni vairāk nekā tikai divās izrādēs. Tā ir tāda dzeltenās preses interpretācija, vai jūs tiešām dažbrīd jūtaties, ka  pārāk ātri režisori tās paaudzes maina?

Mirdza Martinsone: Atstumj, jā, es sapratu, jā, es piekrītu. Es vēl varētu…

.. ka vecos nenovērtē, pieredzējušos.

Mirdza Martinsone: Jā. Un arī Bergmans un arī Rožē Vadims, kura "Sātana memuārus" es izlasīju, saka - visa gadagājuma aktieri ir vajadzīgi. Un

tas nenozīmē, ka uzreiz, ja tev ir drusku pāri 50, tad tev jāspēlē uzreiz vecmāmiņas, tu vari spēlēt arī dziļākas, tādas saturīgākas lomas.

Tas jau nav tikai teātri, mēs arī medijos, televīzijā mēs maz redzam kadrā cilvēkus pēc 50.

Mirdza Martinsone: Jā, nu tagad tā ir, ka ņem tikai jaunus aktierus un… Nē, nu viņi ļoti labi tur darās un viss, bet šķiet viņi tā saplūst kaut kādā tādā vienveidībā un vienādībā, ka es bieži vien nevaru atšķirt un es nevaru…

Pat savā teātrī?

Mirdza Martinsone: Pat savā teātrī. Es iepazīstu jaunos aktierus tikai tad, ja es strādāju ar viņiem kopā. Bet citreiz es tā… paeju garām svešam cilvēkam.

Jaunās aktrises. Kur jūs saskatāt kādas paralēles un līdzības ar tiem laikiem, kad jūs ienācāt teātrī un bijāt jauna aktrise, un tagad jaunie. Ir kādas līdzības arī vai mūsdienu jaunie ir pilnīgi no citas pasaules, pilnīgi savādāki?

Mirdza Martinsone: Gan no citas pasaules, gan arī… Visas jaunās aktrises, katrai savs. Bet

viņas ir daudz drosmīgākas, daudz… Viņas pieprasa vairāk sev. Un tas ir labi, tā vajag. Mēs bijām biklāki un baidījāmies. Un vispār tas bija tāds laiks, kad, nedod Dievs, kaut ko paprasīt man. Es biju laimīga par to, ko man iedeva, bet man iedeva daudz. Man iedeva daudz, un, paldies Dievam, un visiem maniem režisoriem tā laika, un pedagogiem, ka viņi manī saskatīja to, ko tagad neviens neredz, varbūt. Es nezinu…

(..)

Mirdza Martinsone sarunā atminas, ka Ērika Ferda bijusi gan stingra pret jaunajiem aktieriem mācību laikā, gan arī daudz iemācījusi.  "Manieres un tādu gadsimta uzvedību un, piemēram, kā jātur garā kleita.

"Nedrīkst turēt tur kā kalponīte, jātur kā dāmai, kalponīte savādāk tur. Un daudzas lietas viņai iemācīja," bilst Mirdza Martinsone.

Un Lilita Bērziņa? Es saprotu, kad viņa devās prom no teātra, Lilitas Bērziņas grimētava tādu kā goda vieta…

Mirdza Martinsone: Jā, viņa man to novēlēja. Tikai pēc remonta teātrī visi sajuka galdiņi, un es nožēloju, ka es neatzīmēju to galdiņu, kas bija tieši Lilitas galdiņš. Bet jā, viņa kaut kā mani ļoti mīļoja. Viņa pienāca, viņa ļoti gribēja..., viņa bija viena, viņa nebija tāds sabiedrības cilvēks, kas daudz runātu. Un tad viņai patika, ka viņu sauc vārdā un tad mēs aprunājāmies, un mums bija izrāde "Krauja", kur spēlējam kopā… Un tad mēs daudz arī parunājām ar viņu.

Viņa dalījās arī atmiņās par laiku, ko saucam par Ulmaņa laiku, kad viņa arī bija vadošā zvaigzne? Jo vēlākos gados, tas tā, protams, arī nav noslēpums, viņa bija arī partijas kongresos un goda prezidijos…

Mirdza Martinsone: Nē, par to mēs nerunājām. Mēs runājam par tādām sievišķīgām lietām, par aktiera profesiju, par to, kā aktrisei vajag… Piemēram,

viņa teica, ka katrai lomai ir sava stāja, savas kurpītes. Viņa saka, tu noteikti skaties, lai katrai lomai tev būtu tāda kurpīte, lai būtu tā gaita vajadzīgā. Un tad es sapratu, ka to vajag ievērot un bieži vien, klausoties viņā, man iznāca nesaskaņas, pieņemsim ar kādu kostīmu mākslinieci, kas gribēja man iedot citas kurpes. Es teicu - nē, es negribu, es gribu citas… un tā. Viņa daudz ko deva tādu sievišķīgu.

(..)

Kādas ir jūsu attiecības ar to laiku, ko saucam par padomju gadiem vai okupācijas gadiem? 

Mirdza Martinsone: Nu es taču nevaru norakstīt, tās ir manas jaunās dienas, tās ir manas filmas. Es tur neko politisku neattēloju, tie visi pārsvarā bija mīlas stāsti vai kaut kas tāds. Tas lai paliek, lai paliek nākotnei, ja kādam interesēs. Man gan liekas, ka sevišķi teātra māksla tā ir tik gaistoša. Es te parunāju - cilvēki neatceras jau pat Uldi Pūcīti, neatceras par Viju Artmani. Neatceras! Es padomāju, ar to tā lieta arī beidzas. Vienīgais, kas paliek, tas ir kino. Nu varbūt ieraksts. Ja kādam interesēs. Bet ar varu mīļš netapsi.

Nu jau arī pēdējos gados, kopš pilna mēroga kara ir diskusijas, kā mums attiekties pret krievu valodu arī uz teātra skatuves, kā mums attiekties pret Puškinu vai citiem krievu autoriem, vai komponistiem. Vieni saka, krievu valoda, kultūra, to nevajag jaukt ar politiku, citi saka - tā ir arī agresoru valoda. Vai jūs par to esat domājusi?

Mirdza Martinsone: Nē, nu es saprotu, ka jārunā ir latviski, Latvijā jārunā latviski. Bet ja es braucu taksometrā, kur ir cilvēks, kurš saka, es esmu no Ukrainas, un es runāju krieviski, man viņam jātic, bet šobrīd jau visi var pateikt, ka viņš ir no Ukrainas un tāpēc viņi runā krieviski.

Krievu autoru darbu iestudēšanu, piemēram, uz teātra skatuves, tur tagad ar vajag kādu pauzi ieturēt?

Mirdza Martinsone: Es domāju, ka varētu,

varētu mazu pauzi gan ieturēt un tad redz, kā. Bet tā, lai pavisam aizmirst… Kur man te vajadzēja krieviski izteikties… Es jau vairs… jau valoda sāk aizmirsties. Valoda jau nav nekas slikts, valoda ir jāzina, arī ienaidnieka valoda esot jāzina.

Un arī savā laikā, kad varēja grāmatas par kapeikām sapirkt, man ir sapirktas grāmatas daudz un es lasu. Lai man vienkārši nepazūd valoda.

Bet, kas attiecas uz teātri, tas jau viss jau ir režisora ziņā. No aktiera ļoti maz kas atkarīgs. Aktieri ir ļoti atkarīga profesija.