Laikmeta krustpunktā

Domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi saka režisore Ilona Brūvere, kas nekad neesot jutusies atbilstoši savam vecumam pasē. Par tēvu cietumā un bailēm no padomju spiegiem Vācijā, par savu filmu varoņiem un mīļākajiem, par dzīves traģiskākajiem brīžiem un kāpēc par to visu gribējies izstāstīt grāmatā saruna ar Ilonu Brūveri Laikmeta krustpunktā.

Šodien mēs daudz runāsim par kino, jo saruna ar cilvēku, kura liela dzīves daļa ir kino. Un par viņu pašu varētu filmēt kino, gan dokumentālo, gan mākslas. 

Režisores Ilonas Brūveres ekrāna rokraksts ir pazīstams jau 50 gadu garumā. Viņas pirmie darbi top Rīgas kinostudijā, tad seko izceļošana vai izraušanās no Padomju Savienības, astoņdesmitie gadi pavadīti Rietumvācijā. Tur sastapšanās ar brīvās pasaules kino domātājiem, iespēja runāt brīvā vizuālajā valodā un Atmodas gados atkal atgriešanās Latvijā.

Ilona Brūvere dokumentējusi daudzas Latvijas personības, fiksējusi Latvijas vēsturi, kuru šodienas cilvēkiem viņa spēj atdzīvināt savā īpašajā ekrāna valodā.  

“Satura un stila meklējumi man ir svarīgākais kino,” – tā reiz kādā sarunā ir teikusi Ilona Brūvere. 

Bet par viņu pašu nesen amatā apstiprinātais Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis raksta šādus vārdus: “Ilona Brūvere ir viena no retajiem autoriem latviešu kino vidē, kas patiesi tic kino mākslinieciskajam spēkam, nevis politiskai konjunktūrai vai izpatikšanai skatītāju gaumei.”

Mēs esam radio mājā un, ienākot pa lielajām radio durvīm, es redzēju, ka ir arī atmiņas, kas jums saistās ar šo namu, ar Latvijas Radio.

Ilona Brūvere: Tā ir pirmā mana darbavieta, lai cik tas nebūtu dīvaini, un es sāku strādāt radio bērnu raidījumos, jo režisore Herta Naudiņa bija atnākusi pie mums uz skolu un meklēja bērnus, kas varētu runāt radio. Un tā viņi izvēlējās mani un Ēriku Grundšteinu no mūsu klases, un mēs bijām traki lepni un turpmāk gājām uz radio.

Kas jūs bijāt, kāpēcīši vai pionieri?

Ilona Brūvere: Mēs bijām pionieri, mēs bijām arī kāpēcīši, mēs bijām visvisādi, un reizēm mēs bijām arī kaut kādi mazie, tur ezīši vai kaut kādi tur citādi, visvisādi mēs bijām. Un tad, kad esi jau beidzu skolu un sāku strādāt kinostudijā, tad es neatstāju radio, bet sāku veidot intervijas jau "Dzirkstelei". Es atceros vienu raidījumu par vijoļu meistaru, viņš stāstīja, kā vijoles veido un tā.

Vai jums ir atmiņā arī kopdarbi ar aktieriem šajā laikā?

Ilona Brūvere: Man atmiņā ir drīzāk divi tēli. Vienu no viņiem es varu uzskatīt par savu tuvu draugu un tas ir Raitis Kalniņš, žurnālists, kurš vienmēr bija kā piemērs. Tad, kad ienāca studijā Raitis Kalniņš un Edmunds Freibergs, kas arī bija šai pašā pulciņā, bet viņi vienkārši bija vecāki. Bet viņi pie tiem mazajiem arī citreiz ienāca un mums kopā bija šis tas laikam arī jāierunā. Tad mēs uz viņiem skatījāmies tā, tik šausmīgi lielām acīm, ar tādu apbrīnu. Es vispār Edmundam to neesmu teikusi, bet Raitis to zināja. Un mēs – tad, kad es jau atgriezos – mēs bieži ar Raiti tikāmies un pat kādu laiku dzīvo jām Dzintaros vienā vasarnīca kopā.

Ilona, mēs esam "Facebook" draugi, kā jau tas tagad bieži gadās, un nezinu, kā tu esi man draugos, bet dzīvē mēs tā aci pret aci tiekamies, šķiet, ka pirmo reizi. Es diezgan rūpīgi sekoju jūsu "Facebook" ierakstiem un no tiem secinu, ka pēdējās nedēļas, pēdējie mēneši nu jums ir ļoti piesātināti un intensīvi, jo top kas tāds liels un pamatīgs.

Ilona Brūvere: Jā, es domāju, ka pēdējie mēneši intensīvāki ir manam vīram nevis man, jo viņš ir grāmatas mākslinieks. Tapusi grāmata “Citādā dzīve”. Jo man ir bijis jāsecina, ka

es esmu citādāk, laikam dzīvojusi nekā daudzi cilvēki. Tas sanācis kaut kā tā savādāk. Tā nu ir. Tā kā nekad neviens par to nav neko jautājis, tad es domāju, ka es kā no pašiem pamatiem dokumentālā kino pārstāve esmu parādā savam darbam, radošajam, savam mantojumam – atstāt liecību par savu dzīvi, kā par jebkuru citu dzīvi, vienkārši par dzīvi, kura ir citāda nekā varbūt… Katram jau ir savādāka. Bet es šo citādību visu kaut kā tomēr gribēju uzrakstīt.

Grāmata nebūs tikai par kino un darbu, tā būs arī diezgan privāta.

Ilona Brūvere: Grāmata būs galvenokārt jau par dzīvi, nebūs varbūt tik jautra tāpēc, ka es nedomāju, ka dzīve tik jautra un tik brīnišķīga, un tā mēs te iesim un smaidīsim visi. Bet es domāju un ceru, ka nebūs garlaicīga. Par mīlniekiem arī būs, bet es vārdā nevienu neminu.

Nesen kādā intervijā jūs teicāt: "Man nācies tikt galā ar daudziem pārbaudījumiem, manā dzīvē ir bijuši vairāki traģiski notikumi, kad ir nonākts pie robežlīnijas, aiz kuras liekas, ka vairs nekā nebūs." Šīs lappuses no dzīves arī būs grāmatā?

Ilona Brūvere: Jā, bet es sāku smieties pirms tam tāpēc, ka es domāju, ka būs viens citāts no viena televīzijas raidījuma izklaides žanrā, kurā es teicu, ka man ir bijuši trīs vīri un 15 paziņas, mīļākie, un viens civilvīrs… Par to civilvīru un trīs vīriem tā ir taisnība, bet tie mīlnieki, tie nav saskaitīti noteikti precīzi, tos vajadzētu pārskatīt.

15  – tā kā uz augšu vai uz leju?

Ilona Brūvere: Nu nezinu, viss, kas ir pārbaudāms, par to mēs iepriekš ziņas nesniedzam.

Bet par šiem pārbaudījumiem un arī dzīves traģiskajiem notikumiem, kāda bija jūsu doma, ar šo savu stāstu daloties ar lasītāju, vai tas jums pašai bija svarīgi arī to norakstīt no sevis un izstāstīt. Tas noteikti nebija tā viegli piesēsties un dažas arī ļoti tumšas dzīves lappuses publiski uzrakstīt.

Ilona Brūvere: Ziniet, tas ir tā, man liekās, ka

ir lietas, kuras sāp un gadu desmitiem sāp, bet viņas kaut kā aiziet. Viņas ir, bet viņas kaut kur tā attālinās. Man liekas tomēr, ka tā ir tāda atbrīvošanās, tāda atstāšana. Nu, ka tu, teiksim, viņas paņem visas tagad kopā un noliec, viss – tas ir beidzies. Es domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi. Es tā iedomājos. Jo es vecumu nesaprotu kā būtību, kā kaut kādu parādību. Es saprotu ka cilvēks paliek vecs un beigās nomirst, tik dumja es neesmu. Bet es nevienā vecumā neesmu jutusies kaut kā tam vecumam atbilstoši.

Ne 20 gados, ne 70?

Ilona Brūvere: Nevienos… un teiksim, ka 70 – par ko jūs tagad runājat? Par mani? Es apskatos pasē – par mani. Es nesaprotu, es to nesaprotu, jo es visu daru tāpat, kā to darīju pirms 30 gadiem. Nu labi, ar šo gadu man parādījušās krunkas pa īsto. Skatieties. Bet es to tā kā netveru, nejūtu, bet tas tā nepatīkami. Nepatīkamākais tajā vecumā padarīšanā man liekas ir tās krunkas. Baigi nepatīkami, nesmuki…

Viens no tādiem smagākiem brīžiem jums ir bijis arī ļoti personisks zaudējums, dēla zaudēšana. Vai arī šī ir epizode, ar kuru jūs bijāt gatava dalīties ar lasītāju un arī par to stāstīt?

Ilona Brūvere: Jā, tas ir ļoti sen, tas ir jau 40 gadu atpakaļ. Es tagad par to jau varu runāt. Es varu pateikt tikai to, ka es pēc tam, man liekas, kādus 20 gadus neuzvilku īsus svārkus. Un vispār pēc tam… Ja nebūtu mans tēvs, es laikam beigtu savu dzīvi, tur bija ļoti viss, tas bija ļoti smagi. 

Bet lai cik tas nebūtu..., lai cik tas neskanētu ciniski, bet ir tā, ka dzīve vispār, man šķiet, brīdi pa brīdim piedāvā ļoti daudzus smagus pārbaudījumus. To es varu teikt tagad savos 70 gados… Tiešām smieklīgi izklausās...

Par dzīvi šodien. Vai grāmatas rakstīšana jums ļāva varbūt atslēgties no tā ikdienas ziņu trokšņa un tā, ko mēs katru vakaru redzam ziņu izlaidumos vai radio un internetā. Vai jūs paralēli arī sekojat pasaules trakumiem?

Ilona Brūvere: Ziniet, es to visu uztveru kā neiespējamu. Man tas nav saprotams. Un, tā kā man ir ļoti vāja nervu sistēmu, tad es necenšos klausīties nepārtraukti pasaules notikumu atstāstu, kurā vietā atkal ir kas iznīcināts, cik cilvēku aizgāja bojā, kā mēs tagad visi bruņojāmies, kā mēs tagad visi taisāmies karot un vispār... Tas nav priekš manis. 

Es, paldies Dievam, esmu nodzīvojusi dzīvi bez kara redzēšanas, es esmu pēckara bērns un pēckara bērni, viņi… tas karš tikko ir bijis, un lai gan viņi to nav piedzīvojuši, ir kaut kāds kods, caur ko tad viņi, es domāju, ir tie, kas pasauli uztver savādāk nekā tie, kas piedzimst vēlāk pēc kara. 

Nu, jo tālāk no kara, jo mazāk saprašanas par to, cik tas ir baisi. Un cik tas neiespējami. 

Bet, tā kā man vēl šogad jāuzraksta ir Kultūrkapitālam jauns aktierfilmas scenārijs, tad man nav laika būtībā kaut kā kavēties pie televizoriem vai tur kaut kā… Jo es jau arī kaut kur esmu teicamniece. Protams, ne tik varenā veidā kā jūs, bet - es neprotu haltūrēt. Tautas vārdiem sakot, es nehalturēju nekad.

Es uzskatu, ka valodai nav nekādu problēmu, un neizslēdzu iespēju kādreiz atkal dziedāt krieviski – taču tikai tad, ja Krievijā notiks kas šausmīgi pozitīvs, saka mūziķis, dziedātājs un mākslinieks Igo. Par kautiņiem grupā "Līvi", biznesu un bandītiem deviņdesmitajos, par "Remix" slavas laikiem un dzīvi pēc avārijas – saruna ar Igo Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma sākumā citāts no žurnāla “Liesma” 1986.gadā. Publikācijas autors ir Guntars Račs un tajā viņš apraksta dažas savas satikšanās epizodes ar dziedātāju Igo Liepājas pludmalē un Doma laukumā Rīgā. “Neko nopietnu ar Igo šodien parunāt nav iespējams. Metamies peldēties. Igo ir labs peldētājs, viņam patīk nirt. Tā viņš nirst ne tikai ūdenī, bet arī paša dzīvē. Viņš nav pa virsu peldētājs, ja viņu kaut kas interesē, tad neliksies mierā, līdz nebūs visu līdz galam izpētījis un uzzinājis. Un te jau mēs klīstam pa Vecrīgas ielām. Esam Doma laukumā, blakus Radio ēkai. Strauji tuvojas jauniešu grupiņa, prasot autogrāfus. Es laižos, paspēj pateikt Igo un ir jau aiz lielajām durvīm, pa kurām viņš šogad iesoļoja kā Latvijas Radio solists.”

Dziedātājs Igo arī šoreiz ir vēris lielās Latvijas Radio ozolkoka durvis un ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.

Latvijas Radio durvis pati Radio māja un, protams, arī leģendārā ierakstu studija, šī vieta Vecrīgas sirdī, - kas viņa ir tavā sirdī?

Igo: Vairākas epizodes man uzreiz uzplaiksnī atmiņā, kad es par to domāju, un pirmais, protams, ir 80. gadu sākums, kad šeit notika jau pirmie ieraksti, "Vēju muzikants" un "Sniega velns", un tanī skaitā arī "Zīlīte", Viļņa Krieviņa "Rokas". Jā, "Zīlīte" nupat bija ierakstīta un neatceros, ko mēs šeit nācām darīt, bet es biju viens pats, uz radio kāpnēm, un es domāju, ka tas stāsts ir ļoti daudziem māksliniekiem līdzīgs kā man, ko es tagad stāstu, pēkšņi man pretī nāk Raimonds Pauls, un…  viņš man paspiež roku. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgi, es to mirkli atceros, un viņš pateica komplimentu un kaut ko teica par "Zīlīti", nav vairs tik svarīgi. Es šo mirkli kopumā atceros. 

Tad, protams, bija laiks, kad mēs darbojāmies šeit ar "Remix" un es biju Latvijas Radio solists. Un jā, vēl divtūkstošajos gados es vadīju gadus trīs šeit savu autorraidījumu, pat divus.

80. gadu vidus, "Remix" laiks, kāda bija toreiz tā studijas dzīve šeit, es saprotu, ka studijas ieraksts bija dienu un nakti, te esot bijis pa stundām rezervētas.

Igo: Tās bija mājas, tās bija īstas mājas. Un dažkārt agri no rīta, dažkārt līdz vēlai, vēlai naktij, un ir arī daži skaņdarbi, kuri ir ieskaņoti naktī un kur pa logu esam izlikuši ārā mikrofonu, lai ierakstītu, ka skaņu režisors izgājis laukā paslauka ar slotu asfaltu. Un to mēs arī ierakstījām, un tam fonā vēl ieskanas vārnas ķērciens. Tas ir dziesmā "No rīta", un tas ir reāls ieraksts no rīta.

Tev pirms 10 gadiem iznāca dzejoļu krājums “Debesis karstas” un dzejolī ir arī vārdi - "Kā baltiem diegiem šūta pasaule kopā turas". Šobrīd pasaulē un īpaši jau, ja domājam par Ukrainu, debesis ir ļoti karstas un daudz kas no vīlēm irst. Tavas sajūtas par to, kas notiek šodien?

Igo: Dzejolis tapa, un pēc kāda pusgada faktiski varēja sajust to svelmi, kas sāka valdīt mums visapkārt. Un diemžēl daudzi notikumi nav manis ietekmējami un varu tikai par to pārdzīvot un apspriesties ar draugiem. Ir, protams, lietas, kur mēs varam teikt savu vārdu un to arī gadījumā, ja mani uzaicina, ja pašam rodas arī kāda ideja, es arī daru un neliedzu savu palīdzību. Tomēr kopumā liekas, ka notikumi kaut kādā veidā rit savu neparedzamo, jeb - kādam paredzamo, iespējams, gaitu un manas iespējas ir pārāk sīkas, lai to ietekmētu, un varu tikai brīnīties un līdzpārdzīvot.

Cik daudz tu seko ziņām, kas saistītas arī ar Ukrainu. Vai arī tevi ir piemeklējis tas, ko daži sauc par tādu ziņu nogurumu no kara un un tu vairāk esi varbūt savā…

Igo: Nē, es neesmu noguris, es aizvien gaidu labas ziņas, protams, saistībā ar ukraiņu panākumiem šajā netaisnīgajā karā un ļoti, ļoti ceru uz veiksmīgu iznākumu.

Tavā dzimtā, cik es paskatījos, ir gana daudz krievu tautības cilvēku, ir senči, kas ir dzimuši Krievijā. Tev pat pirmajā pasē kā tautība bija norādīta - krievs. Kādus tu redzi krievu cilvēkus šobrīd, gan tur aiz robežas, gan tos, kas dzīvo Latvijā un arī droši vien tavā paziņu lokā ir? 

Igo: Jā, es esmu no tiem, kas uzskata, ka valodai nav nekādu problēmu, nav nekādas vainas un, protams, ka saprotu arī, kas notiek sabiedrībā un it sevišķi tajā sabiedrības daļā, kura nemāk varbūt nodalīt lietas un nemāk analizēt situāciju. Domāju, ka ļoti liela daļa krievu inteliģences ir vienkārši aizbēgusi vai nu sevī vai alkoholā, vai vienkārši prom no savas dzimtenes, un diemžēl tas nav noticis pirmo reizi Krievijas vēsturē. Es arī Rietumos esmu ticies ar daudziem krieviem, kuri runā un domā savādāk. Mēs jau to visi zinām.

Nav daudz, bet tev ir arī dziesmas krievu valodā un it īpaši pēc, protams, Jūrmalas konkursa 86. gadā. Tu vēl dziedāsi krieviski un krievu publikai?

Igo: Es to neizslēdzu.

Kam ir jānotiek, lai tā notiktu?

Igo: Nu kaut kam šausmīgi pozitīvam. Bet līdz 2014. gadam es salīdzinoši aktīvi pat tulkoju savus tekstus, dziesmu tekstus krieviski, tos ieskaņoju. Tie tika atskaņoti arī Krievijas dažādās raidstacijās. Es salīdzinoši bieži arī braucu uz Maskavu un piedalījās televīzijas raidījumos, lielos, nopietnos televīzijas raidījumos. 2014. gads simtprocentīgi pielika punktu tam visam, un mans pārstāvis Krievijā tika informēts par to, ka mani vairāk šī puse nesaista, neinteresē.

Tu esi bijis Lāčplēsis, Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā “Lāčplēsis”. Uz krustcelēm mazs bērniņš… Šajos laikos kādu tu redzi Latviju pasaules krustcelēs, kur atkal cīnās Lāčplēsis un Kangars, labais un ļaunais. Un no šīs cīņas ir atkarīgs mūsu liktenis, še, Daugavas malā. Latvija pasaules krustcelēs?

Igo: Es aizvien to tēmu uztveru tā, ka tā lielā cīņa jau tev pašam ir jāizcīna sevī un jāsaprot. Šā vai tā mēs katrs atbildam par sevi, par saviem vārdiem, par saviem darbiem, lēmumiem un par rīcību. Un tad ir, protams, ļoti labi, ja tev apkārt rodas cilvēki, tavi līdzdomātāji, ar kuriem, iespējams, ir vieglāk kaut ko risināt, bet vienalga atceries, tu esi viens un lēmums jāpieņem konkrēti.

(..)

Te mēs nonākam līdz 80. gadu vidum, konkrēti līdz 86. gadam, kas, manuprāt, pārskatot tavus dzīves pagriezienus un arhīvus ir tāds svarīgs arī atskaites gads. Jūrmalā Vissavienības jauno izpildītāju konkurss, arī tava satikšanās ar Raimondu Paulu, arī "Remix" projekts. Kas ir 1986. gads tavā dzīvē?

Igo: Jāsaka tā, ka šajā konkursā es piedalījos negribīgi. Bija tā, ka man pateica skaidri un gaiši, tev tur jābūt tāpēc, ka tu esi Latvijas Radio solists un viss. Nu un tad sākās tas, kas bija neglābjami. - šo tu drīksti, šo tu nedrīksti, šādas drēbes tev būs, šādas tev nebūs.

Bet garie mati drīkstēja būt? Tik gari man liekas, nebija pat Ļeontjevam?

Igo: Vispār jau nedrīkstēja būt. Nebija tik dramatiski kā 82. gadā "Zīlītes" filmēšanas laikā, kad visiem mums bija gari mati "Līvos", bet tie tikai īpaši saveidoti un uztaisīti par īsiem.

Plus vēl uz skatuves jūs bijāt uzvalkos.

Igo: Bet jāsaka godīgi, mani tur diezgan mēģināja apgraizīt un dažādi ierobežot 86. gadā. Un, neskatoties uz to, iespējams, ka tieši tas, ka es paliku melnās biksēs, baltā kreklā, ļāva man arī dziesmas būtību, gan vienas, gan otras dziesmas būtību parādīt vislabāk.

(..)

Un tad jau tuvojas Atmodas laiks, 80. gadu otrā pusē un 1988. gads, protams, arī ir svarīgs gan Latvijas vēsturē, gan tavā radošajā biogrāfijā. Zigmārs Liepiņš, Māra Zālīte, rokopera "Lāčplēsis". Lāčplēša loma, Atmoda, 88. gads, kas no  šī perioda tev prātā?

Igo: Jā, tas tiešām ir perioda sākums un es domāju, ka daudziem mūziķiem, it īpaši tiem, kas bija iesaistīti grandiozajā tālaika Lāčplēša uzvedumā, tas arī bija tāds situācijas pārvērtēšanas laiks un arī kaut kādā savas lomas pārvērtēšana visā tajā, ko mēs jūtam visapkārt, ko varam ietekmēt. Neapšaubāmi arī man tas bija tā.

Kinokadros var redzēt uzvedumu, kas bija Burtniekos, tas laikam vēl sākums…

Igo: Pati pirmā reize, kad vispār šī rokopera tika... Tā ir pati pati pirmā reize, kad bez tērpiem, tomēr visā garumā rokopera tika atskaņota. No šī koncerta atceros ļoti skaidri vienu cilvēku, kuru es redzēju starp rindām, tas bija Edgars Liepiņš, kurš, izslējis galvu, ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi klausījās un skatījās uz skatuves notiekošo.

Tagad arī, pavērojot šos kadrus, var just, var redzēt, ka cilvēki ir gluži kā pārņemti, kā sastinguši, viņu acu priekšā notiek kaut kas vēl nebijis. Tās pārmaiņu sajūtas un Lāčplēša stiprā balss…

Igo: Mēs jau paši bijām kā vēl nekad nebijuši.

Sabiedriskajos medijos krievu valodai vairs nevajadzētu skanēt, jo diskusija vairs nav par valodu kā kultūras vērtību, bet kā politisko instrumentu - domā žurnālists un publicists Voldemārs Hermanis. Kā nokļuva vadošos amatos propagandas presē padomju laikos, kādu padomu savulaik saņēma no pārbēdzēja spiega Imanta Lešinska un kā vērtē dēla Alvja izrādes saruna ar Voldemāru Hermani Laikmeta krustpunktā.

“Es bezgalīgi cienu savu tēvu, kurš bija Komunistiskās partijas biedrs. Viņam bija līdzīga profesija kā Mavrikam Vulfsonam, viņš bija starptautisko notikumu komentētājs, bet viņam nekad neienāca prātā no tā gūt personisku labumu. Vulfsonam tik mūža beigās ierunājās sirdsapziņa. Jā, bija tajā paaudzē cilvēki, kas komunisma ideāliem ticēja no sirds. Piemēram, Ojārs Vācietis.” 

Šis ir sarunas fragments no 2009.gada intervijas laikrakstā "Diena" ar režisoru Alvi Hermani un šos vārdus viņš ir teicis, runājot par savu tēvu. 

Tikmēr žurnālists Voldemārs Hermanis par savu laiku padomju okupācijas gados, ir rakstījis šādi: “Mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, bet varam izvēlēties veidu, kā nokārtot savus rēķinus ar pagātni. Vajadzīga atklāta saruna, nevis "cepšanās" un nomelnošana. Netiekot galā ar savu pagātni, neglābjami pinamies tagadnē un nākotnes redzējumā.” 

Raidījumā Laikmeta krustpunktā ir viesis, kura balss padomju gados bieži skanēja Latvijas Radio un arī Latvijas Televīzijas ārpolitikas raidījumā "Globuss", viņš strādāja padomju propagandas vadošajos laikrakstos – "Cīņa" un "Dzimtenes Balss". Viņam drīz būs 90, viņš ir pieredzējis dažādas varas, bet šajos laikos nav vairījies noliegt reiz paša rakstīto okupācijas gados, viņš atklāti stāsta par žurnālistiku nebrīves desmitgadēs un arvien ar savām pamatīgajām zināšanām vērtē šobrīd pasaules politikā notiekošo. 

Kādas jums šodien bija sajūtas, ienākot Radio namā Doma laukumā? Savulaik daudzus gadus no šīm telpām skanēja raidījums “Komentētāji pie apaļā galda”, un arī jūs bijāt viens no tiem komentētājiem, kas sēdēja pie šī apaļā galda.

Voldemārs Hermanis: Jā, taisnība, es ienācu tajā pašā radio mājā, bet pavisam jaunā, citā studijā, kurā neesmu vēl bijis līdz šim…

Tās ozolkoka durvis ir tās pašas….

Voldemārs Hermanis: Jā, laukums tas pats un dažas sejas arī pazīstamas no pēdējiem gadu desmitiem.

Kas bija tie kolēģi, kas toreiz jums bija blakus pie šī apaļā galda, man nāk prātā Mavriks Vulfsons, viņš gan vairāk televīzijā, kas bija šie radio cilvēki, es jau vēl maziņš biju, bet bija Astrīda Lidemane…

Voldemārs Hermanis: Viņa bija vadītāja redaktore. Tur bija daudz cilvēku, tai skaitā jau pieminētais Ojārs Skudra, Ojārs Potreki, reizēm nāca arī Ivars Ķezberis, Haralds Priedītis, bija tāds centrālkomitejas darbinieks ar kultūras ievirzi, Augusts Lediņš…, Imants Dekšenieks arī jāpiemin katrā ziņā.

Voldemār, es vēroju, ka jūs arvien ļoti aktīvi sekojat visam, kas notiek, un arī sociālajos tīklos es esmu pamanījis jūsu profilu sociālajā tīklā X un es neteikšu, ka katru dienu, bet ik pa brīdim jūs arī tur šo to ierakstāt.

Voldemārs Hermanis: Taisnība, es šad tad pabāžu galvu tur. Nu, ir tādas situācijas, kur man liekas, ka ir jāatgādina, piemēram, pavisam nesen, marta vidū Akadēmiskajā bibliotēkā tika sarīkota Visvalda Lāča simtgades piemiņas pēcpusdiena, pasākums, kur daudzi viņa tuvinieki bija klāt. Nu jā, un tur politiķu nebija klāt, preses pārstāvju arī tikpat kā nebija klāt, un es vienkārši vēlējos atgādināt, ka Visvaldis Lācis ir ne tikai iesējis kaut kādu latviskuma sēklu, kura aug un aug, bet nu, ka viņam ir dzimtas turpinājums.

(..)

Jums daudzus gadus saistība ar radio, televīziju. Vai tagadējās diskusijas par krievu valodu sabiedriskajos medijos, gribētu dzirdēt jūsu viedokli, vai vajag skanēt Latvijas Radio arī krievu kanālam un Latvijas Televīzijā?

Voldemārs Hermanis: Es teiktu, ka sabiedriskajā radio un televīzijā nevajag skanēt (krievu valodai). Ir vēl pietiekami laiks, lai pārkārtotos. Ja krievu valodu vēlas saglabāt privātajā sfērā, - skolās, preses izdevumos, raidītājos, lai tas pārietu uz privāto lēsi. Tāpēc, ka krievu valoda tieši vai netieši kaut kā dod to rezonansi okupācijas, agresoru slavinājumam.

Diemžēl šī diskusija vairs nav par krievu valodu kā kultūras vērtību, bet par krievu valodu kā politisko instrumentu. Šajā ziņā es brīnos par dažu mūsu inteliģences pārstāvju mīkstčaulību.

(..)

Jūs esat daudzu gadu garumā starptautisko notikumu komentētājs, jūs sekojat pasaules presei, bet vai novērtējat arī jūsu pēcnācējus šajā arodā, vai sekojat Latvijā raidījumiem par starptautisko politiku un varbūt arī esat piefiksējis kādu no komentētājiem? Kā jūs vērtējat jūsu arodu turpinātājus tieši Latvijā?

Voldemārs Hermanis: Nu viņi darbojas pavisam citos apstākļos - citas iespējas, informācijas aprite ir tādu tempu uzņēmusi, avotu daudzums. Mēs jau bijām komentētāji, varbūt tāda nedaudz izredzēto kasta, tāpēc, ka informācija bija ļoti limitēta, mums bija pieejams šis tas vairāk, kas nebija citiem. Nu tik daudz. Es domāju, ka cilvēki, kas nodarbojas ar šīm lietām, viņi ir profesionāļi, viņi ir izgājuši dažādas skolas, ārpusē arī un tā tālāk. Viņi ir daudz uzstājīgāki, drošāki par mums, kādi mēs tur tā reizēm šo to purpinājām varbūt.

Bet kas man drusku uzkrīt, ka… un tas attiecas varbūt arī uz sportu komentēšanu - ka jaunajiem žurnālistiem ļoti patīk drusku tā paštīksmināties. Jo es domāju, ka komentētājiem, īpaši arī raidījuma vadītājam, viņam faktiski vajadzētu būt tā kā futbola tiesnesim - viņš ir laukumā, bet viņu nepamana, viņš dara savu darbu.

Nu dažkārt arī pārgudrība ir jādozē. Ka es tur biju, es to zinu, zināju jau tad un tā, bet es saku, tas ampluā mainījies stipri.

Runājot par pasauli un Latviju šodien. Izskan pieņēmums, ka ļaudis pēdējā laikā no šīm trauksmainajām ziņām, no kara ziņām sāk nogurt. Jums tas ir visa mūža darbs - sekot notikumiem pasaulē kā starptautisko notikumu komentētājam, droši vien esat no tiem, kas nevar nogurt no ziņām.

Voldemārs Hermanis: Es gribētu teikt, ka nevienam nav tiesību nogurt. Vienmēr ir jācer uz to labāko iznākumu, un tad beidzot ir kaut kāda tāda arī atvieglojuma sajūta, ka Vašingtonā ir pieņemti svarīgi lēmumi par atbalstu Ukrainai. Jo Ukraina mūsu acu priekšā, Eiropas acu priekšā noasiņo, jo tas ir traģiski pavērt to pašu pieminēto X vai twitter un redzēt tos bojā gājušās - jauni puiši, virsnieki un ne tikai virsnieki, viņi krīt šajā nevienlīdzīgajā, netaisnīgā kaujā. No Ukrainas puses, protams, taisnīgā karā, bet šajā uzspiestajā karā. 

Nu ko var sacīt - es neapgalvošu, ka diendienā sekoju visām ziņām, bet ja kaut kas briest, ja kaut kas nopietns, es tiešām ieslēdzu kanālu "France24", kas raida angļu valodā. Un tur ir ļoti labi korespondenti no vietām, labi komentētāji. 

Mani bažīgu dara arī tas, ka jau vairākus mēnešus, pusgada garumā ir faktiski divas frontes, otrā fronte Gazā, un līdz ar to pat ziņu topos Ukraina atbīdās pat nereti trešā vietā vai pat ja Āfrikā noticis kaut kāds vietējais konflikts, tad vēl tālāk.

Latvijai ir jādzīvo līdzi Ukrainai, un šajā ziņā es tiešām jūtu tādu zināmu lepnumu, ka Latvija tiek pieskaitīta pie tām valstīm, kas vislabāk saprot, visvairāk atbalsta ukraiņus un atbalsta ļoti dažādā veidā.

Jūs esat redzējis, kā komentētājs sekojis daudzu gadu garumā dažādiem starptautiskajiem konfliktiem un kariem, ar ko šī Krievijas agresija Ukrainā ir varbūt īpaša, kas līdz šim vēl nav pieredzēts?

Voldemārs Hermanis: Ar savu vērienu un nežēlību, es teiktu tā. Bet ka tas būtu galīgi negaidīti, arī nevar sacīt. Jākonstatē, ka zināms aklums ir bijis visiem politikas vērotājiem, veidotājiem tepat Eiropā. Vismaz kopš 2014.gada. Ja ieslēdzam Solovjova raidījumu, kā nu tas saucas, tad mēs redzam tādu ļoti mērķtiecīgu kūdīšanu pret Ukrainu. Likās, ka Ukraina tā kā pasviests kauls un visi viņi tie "lielie eksperti", Ārlietu ministrijas pārstāvji vēl un vēl, un kad bija Žirinovskis, protams, tas tur izcēlās, visi grauza to Ukrainas kaulu, un tā masu psihoze tika iesēta. Un tad varbūt, ka nav jābrīnās, ka tik liels atbalsts ir šim te agresīvajam karam, kuru nosauca par speciālo operāciju, tas neko nemaina.

Tas ir viens no jūsu skaidrojumiem, kādēļ aptaujas rāda, ka tik liela Krievijas sabiedrības daļa, neraugoties uz to, ka ir daudz upuru un Ukrainai veiksmīgi izdodas arī dziļi Krievijas teritorijā veikt pretuzbrukumus, arvien Putinu atbalsta?

Voldemārs Hermanis: Jā, nu otrā skaidrojuma daļa varētu būt tāda, kā uzskata – Ukraina jau nav valsts un ukraiņi nav pilntiesīga tauta un tamlīdzīgi. Bet ka Krievija karo pret NATO un ka tur ir tikai NATO iekšā, bet nav jau neviena NATO karavīra iekšā, nav Ukrainā, cik zinu, arī NATO instruktori pagaidām. Tā kā ir iesēta arī šī te šī naida sēkla pret rietumniecisko, pret NATO. Rietumu vērtības, jā, tās tiek nu visādi zākātas un noķengātas. Bet šeit vēl būtu, jāatkāpjas mazliet vēsturē - jau Ļeņins savulaik ir rakstījis un paredzējis, ka Krievija var būt dižena tikai kopā ar Ukrainu un ukraiņi ir tā teikt tas katliņa vāks, ja to noņem, tad ir cauri.

Jūs minējāt par naidu pret Rietumiem, kā jūs redzot Latvijas sabiedrību, un arī tas, kas ir dažādos sociālajos tīklos, cik daudz mūsu vidū ir šādu ļaužu, kas arī ir ar tādu pat līdzīgu naidu, kāds ir sajūtams Putinam?

Voldemārs Hermanis: Nu to ir galīgi grūti pateikt, cik daudz, bet kaut kur viņi ir, kaut kur viņi ir. Un ja kāds šajās studijās noliegtu, ka Latvijā nav piektās kolonnas, nu es teiktu raidījuma vadītājam ir tūlīt jāapklusina viņš.

Tā piektā kolonna… kas tad zīmē burtus Z uz pieturvietām? Nu, par laimi, manā pusē, tas ir netālu no Šķirotavas stacijas, no "Akropoles", tas mazāk parādās [Ķengaragā], bet citos Rīgas rajonos tas ir biežāk bijis redzams. Tā, ka viņi ir.

Bet, kas man liekas zīmīgi, redzot sociālajos tīklos ļaudis, kuri ļoti ir atklāti prokrieviski un Putinu atbalstoši un arī policijas kadros, kur bija šis pāris, kurš meta degmaisījumu Okupācijas muzejā, tie ir salīdzinoši gados jauni cilvēki, kuri pat Padomju Savienībā nav dzimuši un dzīvojuši. Kā to saprast?

Voldemārs Hermanis: Nu viņai, tā teikt, ir ne tikai noderīgie idioti, bet nu viņi ir pakalpiņi. Nu  ir tāds jēdziens starptautiskajā terminoloģijā – proxy, tās ir tādas valstiņas, kuras kā pakalpiņi, kā vasaļi uzdarbojas. Nu viņi tādi vasaļi, izsūtāmie, viņi jau neapjēdz varbūt, kur viņi īsti dzīvo. Bet toties tāpēc jābūt modriem visiem mūsu tiesībsargiem, drošības sargiem un arī medijiem ir savs stingrs vārds bez kaut kādas lielas svārstības jāsaka.

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”. 

Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā.

Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas?

Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt. 

Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs.

Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes?

Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām.

Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes. 

Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam.

Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados.

Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas?

Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus…

(..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties.

Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja.

Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu.

Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā. 

Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk… 

Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir…

Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu.

Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību.

Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien.

Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas?

Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam. 

Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos. 

Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās.

Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt?

Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies.

Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk. 

Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra.

Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā."

Tāda ir dzīve.

Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu?

Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

Sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, un ir tikai viena iespēja - rūdīties un gudri dot pretī, saka žurnāliste Ilze Strenga. Par medijiem tagad un televīzijas aizkulisēm deviņdesmitajos, par dzīves skolu Ziedoņa Dižkoku grupā, Jenču dzimtas stiprajām sievietēm un kāpēc nekļuva par mediķi saruna ar Ilzi Strengu Laikmeta krustpunktā.

"Kam mēs strādājam? Rīgas intelektuāļiem, bagātniekiem? Nē, ne vella! Viņiem mūsu raidījumus nevajag. Mēs tos veidojam lauku cilvēkiem. Kad uzmācas domas par žurnālista profesijas bezjēdzību, tad atrodu uz darba galda skatītāju pateicības vēstules un atkal sapurinos." Tā 1995. gadā intervijā laikrakstam Diena teikusi Latvijas Televīzijas žurnāliste Ilze Strenga. 

Ilze daudzu gadu garumā televīzijā dokumentējusi teātra dzīvi un mūsu skatuves talantus. Ilze veidojusi virkni dokumentālo stāstu par izcilām Latvijas kultūras personībām, par viņām atklājot arī sabiedrībai maz zināmus privātus faktus, bet nedarot to dzelteni. Ilze teju ik rītu Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" skatītājus modina ar interesantām reportāžām par kultūras norisēm. 

Un vēl Ilze par sevi ir teikusi šādus vārdus: "Mana nelaime ir tāda, ka nekad nevaru nosēdēt mierā, arī televīzijas darbā esmu nepārtraukti sevi tērējusi. Tāds ir mans raksturs – neļaut ūdenim stāvēt kā dīķi un zinu, ka ļoti daudzus tas kaitina."

Ilze Strenga: Kad piezvanīja jūsu producente un teica, ka jūs vēloties, lai es atnāku uz šo raidījumu, es viņai teicu: ļoti, ļoti padomājat, jo es esmu jau aizgājusi kadra otrajā pusē. Bet es tam ūdenim tajā akvārijā vai dīķī vienalga lieku kustēties, un es neesmu ērts cilvēks. Es kaut vai esmu jau tuvu tam posmam, ka vajadzētu mierīgi būt modernai pensionārei, bet kaut kā nesanāk, un es turpinu to ūdeni kustināt, un varbūt būt vēl atklātāka, vēl tiešāka, bet jau tolerantāka. Jo dzīve iemāca, ka tu vari arī ar tādiem baltiem cimdiem varbūt to ūdeni kustināt uz kādu labu enerģiju. 

Pirms gada iztaujāju tavu dzīvesbiedru Juri [Strengu], viņš teica, ka visa viņa dzīve tagad esot pakārtota ziņu raidījumiem, sekojot karam Ukrainā, grāmatām laiks vairs neatliekot. Ilze, tavā informatīvajā telpā arī dominē šī mūsu nemierīgā laika tematika, vai tev arī ir laiks grāmatām, teātrim, kādam koncertam?

Ilze Strenga: Ir tā, ka man ir jābūt laika visam. Citādāk nav iespējams. Ja es teiktu, ka vakar man rīts sākās sešos un beidzās kādos pusvienpadsmitos vakarā, tad varbūt viens otrs neticētu. Un ar līdz paņemtām pusdienām darbā. Tas temps jau nav mainījies un arī tā sekošana ir tāda pati. 

(..) nav man tā, ka es nenervozēju. Es arī nervozēju. Tieši vakar [dienu pirms raidījuma ieraksta] man izdevās intervēt brīnišķīgas Ukrainas filharmonijas mūziķus, kas šeit ir izrāvušies pirmo reizi no Kijivas,  ārpus tām šausmām, ko viņi piedzīvo. Un tad tu jūti to savu baigo atbildību par to, kā tev tas cilvēks jāpaceļ. Iedomājies, bija visi koncertmeistari un nobrieduši četri solisti, tādi kungi manos gados, bezgala talantīgi. Kad viņi mēģina tur un ka viņiem ir telefonos ieslēgts tas trauksmes signāls, un ka Latvija ir vienīgā vieta, kur viņi šajās 3-4 dienās var to signālu izslēgt, tad tu nevari dzīvot savādāk, tev ir jābūt tajā solidaritātē, tajā atbalsta sajūtā ar viņiem kopā, un tu nevari nolikt malā - tas uz mani neattiecas. Tas uz mums visiem attiecas baigi. 

Un kas to būtu domājis, ka arī mana paaudze un tā tavējā un vēl jaunāka piedzīvos šīs kara šausmas. Tas prātā neienāca,  kur tādas lietas spēj ienākt prātā!

Tagad daudz runā arī par nogurumu no kara ziņām. Nesen iztaujājam uzņēmēju Baibu Rubesu, viņa teica, ka diezgan apzināti cenšas atslēgties no šīm ziņām un no negatīvās informācijas. Kāda tev ir ar šo ziņu nogurumu? 

Ilze Strenga: Tev ir ar sevi jāstrādā. Žurnālistikā vispār tas ir pienākums, tev ir jābūt informētam, un tas ir tavs pienākums, ja tu negribi būt tāds lūzeris, slinks un nevēlēties kustēties, un nevēlēties domāt, un nemeklēt jaunu informāciju un jaunas idejas. Tas ir tavs darbs. Tātad es nedrīkstu nogurt. Bet protams, tas resurss jau kaut kur ir jāņem, un tad tu vienu resursus pazaudē, kaut vai informāciju, emocionālo, uzkrājot, bet tad ir jācenšas to resursu kaut kur dabūt atpakaļ. 

Un tad tu satiec, piemēram, šos Ukrainas mūziķus.

Ilze Strenga: Jā, un tad es domāju, ko es te, tie manas paaudzes grandi dzīvo tur varbūt 2-3 stundas lidojuma attālumā, bet viņiem dzīve ir elle, kad starp mēģinājumiem jāskrien lejā bumbu patvertnē ar savām vijolēm. Tā ir tā vērtību samērošana. Ko mēs saucam - ai, ai, mēs esam noguruši! Nu protams, ka tas ir traki.

Ilze, tu esi televīzijas cilvēks jau no 80. gadu otrās puses. Vai tavā ikdienā skan arī radio? Vai tu klausies radio? Vērtē radio darbu?

Ilze Strenga: Es sekoju jums, un, manuprāt, Latvijas Radio ir brīnišķīgs. Jūs strādājat vienkārši kolosāli, jūs esat dedzīgi, jums ir svaigums. Bet es nevarētu teikt, ka mums tas nav. Mums arī ziņu dienestā ir baigi foršie jaunieši un asi, un domājoši, un trauksmaini, un dedzīgi. Arī mums tas ir. Es klausos radio "Klasika", jo tā atkal iegūstu varbūt kaut kādas zināšanas. Es klausos noteikti Gundara Āboliņa "Mazo lasītavu".

Brīvo mikrofonu?

Ilze Strenga: Brīvo mikrofonu klausos.

Varbūt tu pat zvani? 

Ilze Strenga: Nē!

Ilze, tu noteikti arī esi sekojusi, un tas stāsts ir gadu desmitiem garš par vienotu sabiedrisko mediju. Beidzot tas lēmums ir pieņemts un nākamajā gadā vienots sabiedriskais medijs būs. Kad tu sāki strādāt televīzijā, televīzija un radio bija zem viena jumta. Pēc tam atkal bija atdalīšanās, tagad atkal apvienošanās. Kā tu raugies uz visu šo procesu - gan to, cik tas bija garš un klamzīgs, gan uz to lēmumu, ka tas beidzot notiks?

Ilze Strenga: Tas ir jēgpilni.

Jēgpilni! Tāpēc, ka mums ir vienīgā iespēja šajā dzīves situācijā strādāt vienotā informatīvā telpā. Ja mēs to neizdarīsim un negribēsim darīt, tad dzīve būs ļoti sarežģīta. Nu, mēs jau paši to jūtam, ka ar baigo spiedienu nāk cita informācija iekšā. Es domāju, ka radoši mēs viens otru netraumēsim, ka es nelīdīšu tavā lauciņā, kaut gan es ļoti apskaužu to fundamentālo darbu, ko jūs tieši "Laikmeta krustpunktā" darāt. Kādreiz arī mēs tādus raidījumus veidojām, kur mēs grauzāmies cauri līdz pēdējam, nu, sīkumiņam.

Bet, kas varbūt saistās ar administratīvo resursu, man liekas, pēdējais brīdis, jo tas ir uzpūsts līdz tādam grand lielumam.

Vecos laikos, piedod Arnīt, vecos laikos direktori vai x vēl kaut kādi, viņi pazina mūs un mēs pazinām viņus. Es, goda vārds, nepazīstu viņus. Man arī nav vairs tieši nekādu kontaktu, jo es neko neproducēju, neesmu vadošos amatos, es esmu ierindas žurnālists. Es nerunāju par kolosālām ballēm, pasākumiem un visu pārējo. Un mēs arī pazinām jūsu kolorīto vadību, radio vadību. Tagad es, tā varbūt ir mana vaina, bet es tiešām nepazīstu viņus. Es zinu, ka Priedes kungs, Ivars, Gintu Miķelsonu pazīstu, jo viņš bija vienā kolosālā sadarbībā ar mums, ka viņš jau vienreiz bija prokūrists. Tieši dzejnieks Imants Ziedonis nomira, un mēs to fantastisko vai to cieņpilno tiešraidi izveidojām no bēru ceremonijas, un arī raidījums. Viņš bija kolosāls balsts. Bet pārējos, godīgi sakot, es nezinu. 

Televīzijā varbūt tā problēma arī ir tie gaiteņi garie un daudzie stāvi.

Ilze Strenga: Nē, tā nav problēma. Viņiem lifts darbojās, mums arī darbojas. Bet varbūt, ka tā ir mana problēma.

Bet par vienu patiesi nopietnu problēmu es gribu pavaicāt. Sabiedriskie mediji pēdējā laikā ceļ trauksmi, ka pieaug tendence gan radio, gan televīziju publiski nepamatoti pazemot, nozākāt žurnālistus, diktēt, kas un kā būtu jāatspoguļo. Naidīgi un pārsvarā anonīmi komentāri internetā pret sabiedriskajiem medijiem ir arvien biežāk. Žults un tādas nievas, ko daudzi tagad izgāž pret radio un televīziju. Vai vai arī tu šādas tendences mani un vai tev ir skaidrojums, kādēļ tas tā ir? 

Ilze Strenga: Zini, tas ir riebīgi, bet tā ir vēl viena mūsu profesijas pārbaude. Tev ir jābūt gatavam, ka tev uzgāzīs samazgas. Es esmu varbūt citādā veidā tās samazgas dabūjusi, citādāk mazliet.

Arī mēs varbūt neesam vēl tik rūdīti, ka sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, viens briesmīgs ierocis. Ir viena iespēja - rūdieties un dot pretī. Neklusēt. Tu nevari tā ļauties - ai, ai, ai, lai mums uztaisa uz galvas visi... Nu, ko tu tik gribi, to ieraksti internetā. Tev ir jādod pretī. Jādod pretī gudri.

(..) protams, tu vari neiesaistīties vispār, bet tad tev ir kāds savādāks... Paldies Dievam, ka es varbūt neesmu to dabūjusi, bet neiesaistīties ir viens, protams, izdzēst, izlikties, ka tā nav. Bet iedomājies, ar kādu kaifu viena daļa cilvēku lasa to to zaņķi.

Es arī esmu to piedzīvojusi, nu, pēc Gunāra Cilinska filmas, kur arī sakairinātas personas rakstīja par sarkanajām līnijām un kāpēc tik atklāti? Bet ir kaut kā jāsaprot, var aiztaisīt acis, bet ir vienkārši jāturpina strādāt un jāturpina strādāt, cik vien labi var. Cik vien labi var un cik vien patiesi var. Viegli nav.

Kāpēc daļu kaitina sabiedriskie mediji? Vai arī viņi vēlas, lai sabiedrisko mediju žurnālisti būtu klusāki un varbūt iztapīgāki?

Ilze Strenga: Un kuram patīk atklātība? Kuram patīk atklātība? Varai patīk atklātība? Tiem, kas mūs pārvalda vai kas virza mūsu darbu, un piešķirt naudu, nepiešķirt naudu un visu pārējo, kas vada mūs - viņiem atklātība patīk? Tas ir līdzīgi kā ar sociāliem tīkliem.

Mūsu valstī nav pateikts, ka prioritāte ir bērni visās jomās, tāpēc arī ir tik bēdīga situācija ar jauniešu fizisko formu un veselību, tā uzskata basketbola leģenda Valdis Valters. Cik biezu ādu uzaudzēja, spēlējot padomju izlasē, un kāpēc var pretendēt uz Lietuvas pasi, kā piedalījās "Latvijas ceļa" dibināšanā un arī par nokļūšanu Basketbola slavas zālē un dzīvi sociālajos tīklos saruna ar Valdi Valteru Laikmeta krustpunktā.

Kad Valdi Valteru 2017. gadā uzņēma Starptautiskās Basketbola federācijas Slavas zālē, savu pateicības runu Šveices pilsētā Ženēvā viņš sāka ar pateicību vecaimātei Almai Miezītei, kura viņu bērnībā uzaudzināja.

Viņa uzaudzināja pasaules un divkārtējo Eiropas čempionu, PSRS izlases sastāvā vienīgo latvieti pasaules čempionu basketbolā. Savu vecomāti viņš bērnībā saucis par opīti, jo omīti nav varējis izrunāt un kādā no kinohronikām ir saglabājies Almas atmiņu stāsts. “Valdis man bija labs puika, lai tādi visi būtu, mēs vārda pārmainījām, man viņu nebija jābar ne par ko.” 

Vieni sauc par Latvijas basketbola leģendu, citi par basketbola ģenerāli. Vēl ir daudz stāstu par Valda Valtera aso mēli un nevaldāmo raksturu. Bija jāmāk uzvesties, bija jāmāk dzert un bija jāmāk spēlēt - tik precīzi kā savus metienus grozā savu laiku pagājušā gadsimta 80. gados basketbolā ir raksturojis Valdis Valters. 

Raksturojot situāciju jaunatnes sportā šodien, Valdis Valters vērtē, ka jāiegulda bērnu un jauniešu sportā, jāiegulda līdzekļi, lai bērni vairāk sportotu.

Valdis Valters: Par šodienas situāciju, es teikšu tā. Mums ir 40000 bērnu, kuri trenējās vienreiz pēc skolas. 160000 ir skolā, tikai 20% bērnu trenējas. Es uzskatu, ka vispār tā sistēma tika sajaukta kaut kad 2010., 11., 12. gadā, kad sporta pārvaldi likvidēja un visas funkcijas atdeva Olimpiskajai komitejai un Sporta federāciju padomei. Tā bija kļūda. Tagad viss ir atpakaļ. Tā stratēģija ļoti vienkārša - tie lielie kungi, kas tur ievēl, viņi no tā sporta dzīvo. Kā es esmu vienmēr uzskatījis, ar sportu nopelnīt neko nevar, tur jābūt tikai fanātismam, tev ir no rīta līdz vakaram jādomā, kā lai to sporta līmeni pacelt augstāk. 

Šobrīd es uzskatu, vispār jau visās jomās nav ideju, nav ideju, kā mēs varētu pacelt šo problēmu. Čakša arī atnāca, ministre, kura pateica, ka mums prioritāte ir bērnu un jauniešu sports, bet neviens nav uzlicis uz papīra, kādam viņam būtu jāizskatās. Jo mums 105 federācijas, kur prasa naudu. Bet federācijas ko dara - organizē sacensības. Principā organizē darbu jau pašvaldības, un mums vajadzētu izveidot tādu programmu, ka mēs vairāk varētu aptvert tos bērnus pašvaldībās, skolās, visur, lai viņi vairāk sportotu. 

Un vēl viena lieta, ja tu man to tēmu esi uzdevis. Principā Latvijā nav līdz šim brīdim neviens pētījums izdarīts, kādā stāvoklī mūsu bērni ir fiziski. Vispār nav. Es saprotu, ka tas nav vajadzīgs, jo, tiklīdz tie dati iznāks ārā, ka tur 50% tādu, 40% - tādu. Kas ir galvenais - armijai nederīgi cilvēki. Armija, man liekas, bija pateikusi kaut ko tādu…  

Tā kā man tā ideja tāda, ka principā līdzekļus lielākoties visus vajag novirzīt bērnu un jauniešu sportam. Jo tālāk, kas notiek, viņš ir veselīgs, viņš ir domājošs, viņam ir labāka izglītība, labāk mācās un tā tālāk, un tā tālāk. Veseli plusi.

Hosams Abu Meri, jaunais veselības ministrs, arī to secina, ka tas veselības budžets jau pēc tam aiziet tieši tiem bērniem, kas neko nedara, pēc tam aiziet viņu ārstēšanā. Un to mēs nesaprotam. Mums nav stratēģijas valstī, nav cilvēku, kā Igaunijai bija savā laikā, viņi kaut kad kaut kādu stratēģiju uzlika un viņa strādā. Šobrīd mēs redzam, kur mēs esam un kur viņi. Mums nav pateikts, ka prioritāte bērni, jaunieši visās jomās. Nav tā, un tā ir tā bēda, kāpēc ir varbūt šobrīd tāda situācija.

Parasti ar sportistiem saruna sākas par sportu, par sporta statistiku, bet šoreiz sākam ar sociālo mediju statistiku. Nezinu, vai esi iemetis grozā, spēlējot profesionālo basketbolu, 50000 metienus. Diez vai, tas laikam nav iespējams. Bet tu jau esi ierakstījis 50000 tvītus jeb ierakstus. Tas ir gana daudz, ja saskaita tās stundas, cik tu esi rakstījis. Tas ir tikai tviterī jeb tagad sauc X.

Valdis Valters aktīvi seko visam, kas notiek pasaulē, lietas, kam piekrīti, atbalsti, ļoti daudz ko arī vērtē kritiski. Kādēļ tu tik daudz laika pavadi internetā un kādēļ tev ir svarīgi arī dalīties ar saviem vērojumiem?

Valdis Valters: Tas tāds labs jautājums. Man liekas, tu esi pirmais cilvēks, kas jautā,, kāpēc es to daru. Es uzskatu, ka mums Latvijā pietrūkst tādu, kā var pateikt, viedokļu līderu, kuri izsaka savu viedokli. Es arī ļoti daudziem sekoju un man viņi arī ir paraugs tam, ko viņi saka, un es arī daudz ko ņemu. Ir daudzas lietas, ko tu pilnīgi neko nesaproti, un tad, kad tu sāc klausīties un ieklausīties citos, tev ir viedoklis uzreiz un tu saproti, kas pasaulē vai kaut kādās situācijās notiek.

Sportā man vienmēr prasa, kāpēc tu neizsakies. Tur kaut kas notiek - kāpēc tu klusē?  Nav tas jautājums, kāpēc tu raksti, bet tagad ir tā pierasts, ka man gandrīz par katru lietu ir kaut kas jāizsaka. Par sportu baigi viegli, tur man ir viedoklis un tur man ir pieredze, tur man ir gan spēlētāja pieredze, gan jauniešu pieredze, gan trenera pieredze, gan organizatora.

Bet man arī patīk šobrīd, nu… 

Es varu iedomāties Latvija 40. gadā [1940.] un kaut kur varbūt kādā 38. [1938.] tagad atrodamies Latvija, kad kaut kas tāds var notikt, var nenotikt ar Latviju. Un ļoti svarīgi tomēr ir izteikt savu viedokli un sekot procesiem līdzi, lai  neatkārtotos tas 40. gads. Tomēr mana vecāmamma stāstīja, kā tas notika un ko. Godīgi sakot, tad mēs tam uzmanību nepievērsām, bet kad atkal atguvām neatkarību, tad ... nu pazaudēt vairāk negribas viņu. 

Ja tu būtu neinteresants, tev nesekotu. Ir tādi, kam ir 200 sekotāju, viņš arī 50000 raksta, bet viņam neseko. 

Vēl, kas ir. Man ļoti nepatīk dezinformācija, jo ļoti daudzi raksta, sevi reklamē kaut kā, bet es tieši iestājos par to, lai informētu otru pusi. Nu ka, ka tas nav pareizi, ka jādara ir tā. Cik tas strādā, nezinu?

Bet tev dažreiz arī nenolaižas rokas, kā teikt, atklājot šo dezinformāciju? Pēdējais vilnis, kas bija pirms dažām dienām, ka no Sahāras tās smiltis un vesela rinda ļaužu…

Valdis Valters: To es nekomentēju. Beidz, 5G un Covid, vesela grupa cilvēku, es viņus saucu par trampistiem, kuri Covid noliedza un potēšanu, tagad viņi nez kāpēc mirst pirmie… Cilvēki neizpēta to problēmu dziļāk, bet noklausās kaut kādu virsrakstu un tad arī "mauc" par to. Šinī ziņā tev ir jāinformē, vismaz jāizsaka savs viedoklis. Varbūt, ka 10, 20, 50 cilvēki varbūt padomās un izvērtēs.

(..) Lai būtu tik aktīvs internetā un sociālajos tīklos, kā tu, tur arī vajag sava veida imunitāti pret komentāriem. Kā tu sadzīvo, jo katrs, kam nav slinkums, var var kaut ko "iepļekāt" un nozākāt. Tevi dažkārt arī varbūt tas aizskar?

Valdis Valters: Man patīk. Nē, ir tas sākums, ir cilvēki, kuri uzraksta labas lietas, tad interesanti ir padiskutēt. Bet ir lietas, kas vienkārši, es viņiem nepatīku. Tas ir normāli - vienam māte, vienam meita. Tu nevari visiem izpatikt. 

Es vienmēr esmu uzstājis, lai internetā būtu cilvēks vismaz ar vārdu un uzvārdu, kas, teiksim, nepilda kaut kādu uzdevumu, vai ir kaut kāds bērnībā apvainotais, vai kā. Tu zini, ar ko tu runā un par ko tu runā. Un šitie te ar anonīmiem, kuri plēš virsū…

Kā tu sadzīvo ar šiem naida komentāriem?

Valdis Valters: Es nezinu, es pieradis esmu. Es teikšu tā, kad PSRS izlasē biju, visu to sportisko gaitu, ko vispār esmu izgājis, diezgan bieza āda ir uzaudzināta. Tur sākās tā kritika un tā bija katru dienu, katrā treniņā. Katrā minūtē tu varēji dabūt pa ļipu par neko un ar to bija jāsadzīvo.

Kāds tev ir skaidrojums, kāpēc tik daudz naida un šī žults ir interneta komentāros, kādēļ ļaudīm šādā veidā jāizpaužas?

Valdis Valters: Tas ir psiholoģijas jautājums. Es izlasīju arī pētījumu, kāpēc cilvēki tos naida komentārus izsaka. Principā viņi cīnās ar savām negatīvām īpašībām, piemēram, viņi redz, ka tas viņā ir un cenšas tā tikt no savām naidīgām, sliktajām īpašībām [vaļā]. Tāpēc raksta, lai sev vieglāk paliktu. Viņš tāds ir, bet viņš izdzird, ka tāds un tad viņam vajag viņu kārtīgi naidīgi apsaukāt un attiecīgi tad viņš kaut kādu vieglumu dabū. Tā es to redzu. Tas ir psiholoģijas jautājums.

Bet kas ir sociālie tīkli – vairāk ziņas un televīzija nestrādā. Tas viss iet ar baigo nobīdi, a tur pēc vienas minūtes, tur kaut kas notiek un tu zini, kas pasaulē notiek, tu zini, kā reaģēt, ko darīt, un tā tālāk. Tu vari izteikt viedokli.

Uzvārdi gan ir mainījušies, bet arī tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši, saka uzņēmēja Baiba Rubesa un atzīst, ka biznesa intereses joprojām stipri ietekmē Latvijas politiku un kavē arī "Rail Baltica" būvēšanu. Par bērnību Kanādā un kādu pirmo reizi ieraudzīja Latviju 70. gados, par sievietēm biznesā un kā ir būt par postmodernu pensionāru saruna ar Baibu Rubesu Laikmeta krustpunktā.

Baiba Rubesa nesen publiski ir teikusi šādus vārdus: "Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojušies, lai tie tādi būtu."

Kad viņai bija 19 gadi, 1973. gadā uzrunājot trimdā Kanādā dzīvojošos latviešu jauniešus, Baiba sanāksmē saviem vienaudžiem teica: "Es jūs visus aicinu justies kā latviešus, nevis kā kanādiešus vai amerikāņus. Un vienmēr pieminiet Latviju, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!"

Par Latviju šodien un sapni par Latviju, dzīvojot trimdā, par darbu lielu starptautisku uzņēmumu vadībā, par Rubesu dzimtu un ko nozīmē būt postmodernai pensionārei, kā Baiba pati sevi kādā intervijā nodēvēja, saruna Laikmeta krustpunktā.

Kas ir postmoderna pensionāre. Tāda, kurai ir konts tiktokā?

Baiba Rubesa: "Tiktok" konta man nav, tad varam izslēgt. Parasti domā, ka pensionāri sēž mājās, skatās televīzijas seriālu, dārzus veido un gādā par mazbērniem, un apmēram tā. Es domāju, ka tomēr mana paaudze, domāju, ka visā pasaulē arvien vairāk ir tādu, kas tomēr vēl turpina strādāt, vai tas būtu par atalgojumu vai brīvprātīgi, meklē joprojām attīstīt lietas, ceļo. Varbūt drusku ar tādu atkāpi, nemēģina visu izdarīt reizē, jo tev vienkārši tādu spēku vairs nav. Respektīvi, turpina darboties.

Jums pirms gadiem bija arī projekts par to, kā dzīvot pēc 55. Man jau ar drīz tuvojas, tad jāsāk domāt?

Baiba Rubesa: Es tam neatradu perfekta risinājumu, lai gan man tas bija tīri praktiski, ko izpētīju, daudzas lietas es tomēr esmu ņēmusi vērā. Viens pavisam noteikti, ka tev vairāk jāpievērš uzmanība veselībai. Tomēr daudzas lietas fiziski mainās, gribot negribot.

Ne jau es vienmēr daru to, ko vajadzētu, bet es zinu, kas būtu vai nebūtu jādara, un es domāju, tas galvenais, ko iemācies, ir dzīvot tagad, nevis nākotnē. Tas visvairāk mainās, es teiktu, uztverē pēc 55 gadu vecuma.

Tu jau sāc redzēt apmēram horizonta otro galu. Nevis izdomā, ka tu kaut ko darīsi nākotnē. Un es domāju, kovid laiks vēl jo vairāk ieaudzināja tādu apziņu, ka neatliec uz rītdienu to, ko tu vari izdarīt šodien.

Atgriežoties pie citāta - "mani dzen ārprātā, ka visur atpaliekam". Jūs esat teikusi, ka, piemēram, lietuvieši ir kā labais piemērs, viņi ir tikuši daudz tālāk, viņiem lēmumu pieņēmēji ir ar daudz labāku izglītību, daudz labāku angļu valodu. Kāpēc mēs visur atpaliekam?

Baiba Rubesa: Es, goda vārds, nesaprotu, bet tas citāts ir ļoti akurāts. Acīmredzot tas bija tāds kliedziens no sirds, kā francūži teiktu.

Es nezinu, kas tas ir mūsu sabiedrībā, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis sarunāties un meklēt risinājumus.

Teiksim, globāli, protams, arvien vairāk ir tādas robežšķirtnes, ir melnie - baltie, pareizie - nepareizie, ir daudz grūtāk sarunāties, kas man noteikti nav saprotami. Es nezinu. Ja kāds var pateikt, kāpēc tas tā ir, es nezinu. Es būtu teikusi vēl pirms, nu varbūt astoņiem gadiem, ka Lietuva no mums atpaliek un atpalika ar.  Bet kaut kā ir, strādājot ar lietuviešiem esmu iemācījusies, ka gados jaunākā paaudze, teiksim, ap 40, tā ir daudz homogēnāka, nekā mēs esam, viņiem vērtības ir daudz līdzīgākas, kaut kā intuitīvāk saprot, kur vajag vest arī valsti un kādas lietas darīt, un pašiniciatīva ir pilnīgi citādāka.

Un arī varbūt uzņēmība, jo mēs redzam Lietuvas bizness Latvijā, Rīgā. Kas tik tiem lietuviešiem nepieder!

Baiba Rubesa: Pavisam noteikti. Igauņi aizskrēja, lietuvieši pakaļ un mēs te sēžam faktiski zelta bedrē, kam Latvijai vajadzētu būt, pavisam noteikti Rīgai vajadzētu būt, un palaižam šīs iespējas garām.

Iespējams, tagad zīlēju, es neesmu vēsturniece un neesmu nekāda socioloģe, bet es domāju, ka varbūt padomju domāšanas mantojums ir daudz dziļāk mūsu sabiedrībā iegājis nekā Igaunijā vai Lietuvā, piemēram. Tas ir viens. 

Otrs, mums joprojām ļoti daudzas no gaišākām galvām un katrā ziņā daudzas no mūsu gaišāko galvu atvasēm, kas ir aizbraukuši un dzīvo ārzemēs ļoti interesantās karjerās, ļoti interesantās vidēs un faktiski nav gatavi ieguldīt sevi, lai veidotu labāku valsti.

Daži kā vēl vienu iemeslu min trauksmainos deviņdesmitos, divtūkstošos gadus, kad Latvijā politiskā vara bija ļoti cieši savijusies ar biznesa varu, oligarhu stāsti.

Baiba Rubesa: Tas jau nav daudz mainījies, viņš ir tikai daudz elegantāks stāsts.

Tagad?

Baiba Rubesa: Jā. Es domāju, ka vēl arvien biznesa intereses katrā ziņā valsts uzņēmumos un daudzos lēmumos ir ļoti tuvu pie lemšanas, patiesiem lēmējiem, teiksim tā.

Tikai uzvārdi ir mainījušies?

Baiba Rubesa: Uzvārdi ir mainījušies. Es tagad negribu, lai mani pārprot, pavisam noteikti lietas ir labākas un nav trīs oligarhu rokās. Bet tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši. Būsim pilnīgi skaidri par to. Un ļoti daudzi citi, es teiktu, arī, ja mēs skatāmies uz to, kā pašvaldības strādā un tā tālāk. Ir tāds kulturāls mantojums, kā cilvēki skatās, kā vecāki lietas kārto, tā tu parasti arī pats turpini lietas kārtot jeb pilnīgi pretēji. Tā atkal tāda melnbaltā reakcija. Tātad mums ir, es domāju, arī tur vēl ko izaugt. Jo, ja runā par pārvaldību, pārvaldība ir atkal mīļākais vārds, ko lieto un ko interpretē. Katram no mums - jebkuru vārdu, ko mēs lietojam, mēs stādāmies kaut ko citu priekšā, kas ir laba pārvaldība vai nav laba pārvaldība. Es saderēšu, ka drīz arī mūsu enerģētikas uzņēmumiem atkal mainīsies padomes un valdes, jo it kā kaut kas nav. Visdrīzāk domāju, ka tur citas ekonomiskas intereses, kas strādā.

Jūs bijāt pie "Rail Baltica" projekta šūpuļa. LTV "Panorāma" 2016. gadā jūs sākāt, ka diez vai uz Berlīni 2030. gadā mēs ar "Rail Baltica" aizbrauksim, lai gan sākums ir cerīgs un ir sapņi. Kādēļ ir tā, kā ir šodien, kad pat izskan, ka sliedes ies gar Rīgu, jo nav naudas. Kas te paklupa?

Baiba Rubesa: Kad mani aicināja izveidot "RB Rail", uzstādījums bija tāds - pēc Eiropas tā kā Valsts kontroles, viņiem tāda audita funkcija, bija pateikuši, ja vēlas jebkad turpmāk pārrobežu projektus veikt, to var veikt tikai viena institūcija. Ja ir vairākas, tad noteikti kavēsies laiki un tas būs dārgāk. Un tik vienkārši es to secinājumu varu šodien pateikt, ka tad, kad es atstāju "RB Rail", es skaidri uzrakstīju garu vēstuli ar ieteikumiem visādām amatpersonām par to, kā veikt labāk, jo, ja nepaliks projekts vienās rokās, "RB Rail" rokās, tad viņš noteikti sadārdzināsies un noteikti kavēsies, jo vietējās intereses vienmēr pārspēj kopīgās intereses. Tas ir faktiski tas, kas ir noticis.

Lietuvieši no pirmās dienas lobēja, lai būtu citādāk, un mēs paši ieviesīsim. Kā man viena amatpersona teica: Lietuvā lietuvieši būvē ar lietuviešiem priekš lietuviešiem, no lietuviešiem uz Lietuvu un no Lietuvas. Un to viņi nodrošinājuši visādos veidos, pat līdz šai dienai nepieņemot dažus būtiskus lēmumus par trasi. Igaunija arī galu galā aizgāja savu ceļu, un Latvija kavējās. Un kur ir visādi cilvēki, arī tanī sižetā var redzēt faktiskos atbildīgos par lēmumu pieņemšanu.

(..) To projektu jau vada dienas beigās valsts aparāti trīs valstīs, nemaz nerunājot par Briseli. Un Latvijā kavējās ar zemes atvasināšanu. Es varu viņus skaitīt vienu pēc otra. Šodien Briškenam pārmet to, ka viņš neko nav izdarījis, bet viņam jau nebija nekādas teikšanas pie "Rail Baltica" galda. Skatieties, lūdzu, kas bija pārstāvji "RB Rail" padomē, tur jūs redzēsit tos cilvēkus, kas nepieņēma lēmumus. Pēc manis, kad es aizgāju, nav bijis neviens ilgtermiņa izpilddirektors, jo akcionāri nevar par to vienoties. Tas, ka Baltijas pārstāvji uzvedās ap šo projektu, komisijā netika augstu vērtēts, bija ļoti kritiski par to.

No šī projekta jūs aizgājāt 2018. gada sākumā, presē izskan, ka jums akcionāri izteikuši neuzticību, īpaši kritiski pret jums ir lietuviešu, cik var no preses redzēt. Toreiz preses konferenci jūs sākāt ar vārdiem: "Neesmu pakļāvusies akcionāru un labuma guvēji spiedienam, tāpēc esmu nevēlama." Jau vēlāk esat arī teikusi: ""Rail Baltica" man iedeva ļoti daudzas dzīves paraugstundas par varu un naudu."

Par šo es gribētu nedaudz plašāk par šīm paraugstundām?

Baiba Rubesa: Ko jūs gribat zināt?

Par varu un naudu, ko jūs ar to domājat, kas bija tas ko jūs pieredzējāt?

Baiba Rubesa: Tad, kad es uzsāku amatu, "RB Rail" izpilddirektora [amatu], ar mani sazvanījās viena ļoti, teiksim, ēnās ietekmīga persona aprunāties. Mēs aprunājamies, un viņš saka: "Baiba, vai tu saproti, ka tu pārvaldīsi pēdējo lielo piķi, kas mums pienākas no Eiropas Savienības." 

Un es tāda… es personīgi tādos kontekstos pat nedomāju par to un ja tu esi naftas biznesā bijis, tad cipari, tikai cipari, tas ir jautājums par dimensijām. Mēģināja mani dažādos veidos ietekmēt - gan pozitīvi, gan pavisam noteikti negatīvi. Es nekad neesmu piedzīvojusi starptautiskas padomes sēdes, kur tev kliedz virsū, pazemo, melo, regulāri melo un šantažē - ja tu darīsi tā, tad varētu būt šitā. Nu tas ir tīri unikāli. 

Mans instinkts bija, atstājot amatu, iesūdzēt akcionārus tiesā, jo viņi pārkāpa n-tos paragrāfus, ko parakstīja kopīgā līgumā, droši vien joprojām tos pārkāpj. Bet mani atrunāja no šādas ambīcijas. 

Bet ziniet, tad, kad tu ej pie vairākiem bijušajam dažādu valstu prezidentiem - vai nevarētu palīdzēt ar šo sadarbību. Ja tu aizej līdz faktiski akcionāru līguma parakstītājiem, kas ir ļoti ietekmīgi arī augstās Eiropas iestādēs, - vai nevarētu palīdzēt, lūdzu, savest kopā, jo es saprotu, ka tas projekts neizdosies tā, kā viņš ir iecerēts un nauda būs būtiska. Un tu ej pie ministriem, un tev padome saka - labāk pieņem šo lēmumu, nevis tādu lēmumu, jo mūsu interesēs ir šāds lēmums, nevis tāds lēmums, pēc tā kā ir aprēķini. Nu tās ir daudzas paraugstundas.

Lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas, tā saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce un atzīst, ka muzeja krājumos joprojām ir arī Staļina portrets. Kāpēc ielu pārdēvēšana liekas nepārdomāta, arī par Avena porcelānu un lībiešu saknēm saruna ar Māru Lāci.

“Sieviete ar Kurzemes spēku,” šādu apzīmējumu reiz izvēlējās televīzijas kolēģe Ilze Strenga, ievadot savu dokumentālo stāstu par raidījuma Laikmeta krustpunktā viešņu. 

Sieviete ar Kurzemes spēku ir Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore. Spēks un izturība viņai bija nepieciešama, pārliecinot lēmumu pieņēmējus par muzeja rekonstrukciju; spēks vajadzīgs, rūpējoties par mūsu mākslas izcilāko vērtību saglabāšanu; izturība noder, lai panāktu, ka Nacionālais mākslas muzejs ir viena no izcilākajām kultūrvietām Latvijā. Māras Lāces spēks nāk no viņas bērnības dienu zemes – Dundagas. Kurzemnieces raksturs, tiešums un apņēmība. Un arī lībiešu saknes un spīts – lai kādi vēji pūš dižjūrā, Māra kā Šlīteres bāka stalti un mierpilni turpina savu apņēmību – rādīt ļaudīm tagad un saglabāt nākamajām paaudzēm mūsu nacionālo mākslu.

Savos darba gados esat redzējusi tik daudz gleznu, skulptūru, mākslas instalāciju, performanču. Kas ir pats jaunākais pēdējais mākslas piedzīvojums, kurš jūs ir spējis pārsteigt, licis to atcerēties arī nākamajā dienā pēc redzētā?

Māra Lāce: Mana atbilde šoreiz ir ļoti, teiksim, nesarežģīta, jo es dažas dienas atpakaļ atgriezos no Ņujorkas, kur mans tas jaukākais piedzīvojums bija mūsu izcilās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas jaunākā izstāde, kas ir Metjū Marks galerijā (Matthew Marks Gallery), Čelsijā, Ņujorkā, skatāma šobrīd. Man patiešām Vijas Celmiņas darbi atkal pārsteidza, pārsteidza ar to tēmas turpinājumu, izvērsumu zīmējumos un glezniecībā, kas ir ļoti būtiski. Viņai parādījušās ir atkal gleznas un ir nedaudz mainījusies tematika, zvaigžņoto debesu vietā ir nākušas sniegotās ainavas. Un šī sniega izpēte atkal, kā viņa to darījusi, kā tas parādās darbos. Tas ir viens šajos glezniecības darbos un arī atsevišķos un "printos".  Bet interesanti ir daži objekti, kas izraisa nenoliedzami lielu skatītāju interesi. 

Man bija jāuzkavējas galerijā ilgāku laiku, jo pati Vija Celmiņa sarunājās ar kādu kultūras žurnālistu, kas taisījās rakstīt par izstādi, un es vēroju publiku šajā izstādē, kas tiešām nāca, un ļoti daudz bija jaunu cilvēku. Varēja saprast, ka viņi tiek vesti organizēti, teiksim, kā klase. Viens no objektiem izraisīja patiesu interesi, jo tā bija virve, kura saritināta un stāvēja taisni un it kā turējās bezgalībā. Tātad neturējās nekur. Tā virve, protams, nebija tāda virve, tā bija metāla virve. Tas sasaucas ar Vijas Celmiņas 70. gadu darbu, kad viņai bija objekti, kad viņa ikdienas objektus iecēla nopietnas mākslas kārtā.

(..) Jautāšu arī, kas ir bijis pēdējais iespaids, kur jūs esat sapratusi - nē, man nevajadzēja to redzēt, un ne vien man, bet arī citiem kaut ko tādu nevajadzēja redzēt?

Māra Lāce: Ziniet, ir ļoti daudz sliktas mākslas, ir patiešām ļoti daudz. Un varbūt to nevajadzētu redzēt. Bet, lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas. Tas ir neizbēgami. Pieņemsim, tai pašā Ņujorkā šobrīd es neredzēju nevienu citu, vēl papildus tādu ļoti radošu izstādi, kas mani pārāk uzrunātu. Jo bija tāda liela mērenība, teiksim tā, visur, visās izstāžu zālēs valdīja liela mērenība. Un es pat varētu teikt, ka tās izstādes bija nekādas, ko mēs skatījāmies. Bet

es tomēr palieku pie tā, ka īpaši manā profesijā ir jāredz ļoti daudz, un tas nekas, ka ir slikta. Arī slikta māksla liek uzdot jautājumus.

Nesen sabiedriskais medijs izpelnījās tādu pamatīgu reputācijas triecienu saistībā ar portālu "lsm.lv" un tā saucamo "cūku komiksu", kurš tika publiskots 24. februārī, Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienā. Izvērtās diskusija, ka arī mākslas valoda ir tāda pati brīvība kā vārda brīvība. Kur jūs redzat, kur beidzas šīs mākslas brīvības robežas? Daļa cilvēku teica - tā ir māksla, arī tādai ir jābūt, bet daudzi teica, ka viņus šāda māksla ir aizvainojis un aizkārusi.

Māra Lāce: Jā, tas ir ļoti komplicēts jautājums. Es akurāt tieši šo jautājumu ieraudzīju mediju informācijā, kad neatrados Latvijā. Tas ir sensitīvs, diskrēts un ļoti komplicēts.

No vienas puses, mēs nedrīkstam runāt par mākslas cenzūru un kaut kādā veidā ierobežot. Bet manā skatījumā tur, kur mēs saskaramies ar kaut kādiem noteiktas sabiedrības daļas ētiskajiem principiem vai uztveri, tur ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Šajā gadījumā lielas sabiedrības daļas. Un māksliniekam pašam arī tomēr ir jābūt uzmanīgam. 

Bet visvairāk par to ir jādomā tam, kas vai nu to publisko kaut kādā medijā, izstāžu zālēs un tā tālāk. Jā, šeit ir jāmēģina šo jautājumu kaut kā sabalansēt ar šo mākslas brīvības jautājumu. Es gribētu teikt, ka tas ir grūti un katrā reizē tur var būt ļoti dažādi risinājumi.

Principā arī šādai mākslas valodai būtu jābūt sabiedriskajos medijos? Jā, varbūt caur cūkas tēlu, bet tā māksliniece parāda, kā viņa izprot kaut kādas norises sabiedrībā.

Māra Lāce: Es domāju, ka ir jābūt, nevar no tā arī, teiksim, norobežoties. Bet tur ir jāsabalansē, kā jau es teicu, jāsabalansē un jādomā, kas ir tas, kas visvairāk cieš no tā, vai kur kādai arī sabiedrības grupai vai kādiem principiem tiek nodarīts pāri ar tādu vai citādu ierobežojumu. Es domāju, ka, lūk, tur ir jāsamēro šī pārinodarījuma lielums. 

Un šai gadījumā varbūt, ka to varēja publiskot kādā citā brīdī. Bet ne tieši kara gadadienā, kas ir jau tā pati par sevi ļoti jūtīga, un cilvēki visus šos jautājumus, kas saistīti ar karadarbību, uztver patiešām ārkārtīgi saasināti šobrīd. Tāpēc tiem, kas visu to arī publiskoja, ļoti nopietni jādomā, kā tas izskatās.

Saasināts ir arī jautājums par ielu nosaukumu maiņu, par pieminekļa noņemšanu, arī mākslinieku izvērtējums. Nesen bija diskusijas par Smiļģi un atgādinājums, ka viņš ir bijis ne vien izcils režisors, bet arī Staļina prēmijas laureāts. Tādi bija arī virkne mūsu vizuālās mākslas klasiķu. Sabiedrība šobrīd ir ļoti emocionāla un kategoriska, tā jūs teicāt intervijā Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā pāris mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā 2022. gada maijā. Toreiz runājāt, ka jācenšas toleranti izturēties pret iepriekšējiem vēstures periodiem. Kā mums ar to veicas?

Māra Lāce: Es tomēr gribētu teikt, ka mēs visu laiku ejam galējībās. No vienas puses, protams, pienāk situācijas, kad ir jādara ļoti radikālas lietas, un tāda situācija tiešām reāli pienāca sabiedrībā, kad sabiedrības prasība bija arī ļoti kategoriska ar šo saukto Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. Bija viens brīdis, kad es biju pret šo nojaukšanu - es to nekad neesmu slēpusi.

Kas bija tas, kas lika mainīt jums viedokli?

Māra Lāce: Tieši tas, ka šī sabiedrības attieksme arvien vairāk tomēr sliecās uz nojaukšanas pusi, un visa šī situācija, kas bija saistīta ar karadarbību. Tas fons kļuva pārāk radikāls. Un tad kaut kas ir jāupurē. Tad pienāca tas brīdis, kad bija jāupurē... Tajā ansamblī mani uztrauc tikai un vienīgi Aivara Gulbja šī sievietes figūra, par to es tiešām ļoti uztraucos, jo es ļoti cienu arī šo autoru. Bet tad pienāca tas brīdis, kad tas bija jādara, neko tur nevarēja vairs mainīt, jo tas bija pārāk politizēts objekts. 

Kas attiecas, teiksim, uz kultūras darbinieku kaut kādiem pieminekļiem... Puškins bija vienkārši vājš, ļoti vājš tēlnieciski darbs. Man, starp citu, nebūtu nekādu iebildumu, ja Rīgā stāvētu kaut kur Puškins, jo man personīgi nav iebildumu pret šiem kultūras darbiniekiem. Es saprotu viedokli, ka nevajag radīt vidi, kas savā veidā runā par šo Krievijas impērijas laiku, bet

man nepatīk tas, ka, pieņemsim, ielu nosaukumi tiek mainīti un tiek noņemts viena kultūras darbinieka, lai arī tas ir krievu tautības, krievu kultūrai piederīgā kultūras darbinieka ielas nosaukums, un pēkšņi tur parādās Vilhelma Purvīša iela. 

Turgeņeva vārdu noņem. Man ne pārāk labi interesējošs autors, labi, Latvijā, varbūt Rīgā varētu nebūt Turgeņeva iela. Es nekādi nesaprotu, kāpēc tāda savā laikā radīta. Bet man ļoti nepatīk, ka, noņemot šo kultūras darbinieka vārdu, tiek ielikts Vilhelma Purvīša vārds, kurš nebija tā rajona cilvēks, kuru Maskavas priekšpilsēta nekādā veidā neinteresēja. Viņš bija tomēr "centra cilvēks". Ja viņam mēs meklētu kaut kur ielas nosaukumu, tad es domāju, ka tas būtu pavisam noteikti citā rajonā. Mēs arī esam pauduši rakstiski šo savu šo savu neapmierinātību ar šādu faktu.

(..) Man šķiet, ka ir ļoti nepārdomāti tas tiek darīts un man liekas, ka tas tomēr netiek pareizi līdz galam izdiskutēts.

Tāpat tas ir jautājums arī ar tiem pieminekļiem, nu pieņemsim, ko mēs darīsim ar to nelaimīgo Andreju Upīti. Protams, ka tur veidosies šī koncertzāle, protams, ka tā vide pārveidosies un kaut kur tas Andrejs Upītis būs jāliek.

Kāds būtu jūsu piedāvājums?

Māra Lāce: Es pasaku godīgi, es nezinu. Es tiešām nezinu, jo...

Tur bija idejas sašķelt uz pusēm…

Māra Lāce: Tā ir tēlnieka Drulles [Ivars] ideja, ko varbūt var realizēt, bet tad ir atkal ļoti pareizi jānokomunicē un jāsaprot, kāpēc tas tiek darīts un kādu vēstījumu savukārt mēs atkal gribam dot. Jāsaka jau kā ir, tām nākamajām paaudzēm. Jo nomainās dažas paaudzes un tad vairs neviens nezina, kas tur aiz muguras ir palicis. Tāpat kā ar to pašu nelaimīgo Smiļģi un Bindes foto uz Jaunā Rīgas teātra rekonstruētās ēkas fasādes.

Protams, ka nebija Smiļģis jāliek, Smiļģa foto atpakaļ, jo tas ir pavisam cits teātris, pavisam cits laiks, pavisam cita situācija, un nekādā veidā nav nepieciešams likt Smiļģi. Bet kā tas tika nokomunicēts. Es esmu drusciņ pat pārsteigta.

Ne jau šis, ka viņš bija Staļina prēmijas laureāts nosaka to, vai mēs liksim Bindes foto uz fasādes vai neliksim. Šādā veidā ja mēs skatāmies, protams, tad mēs varētu aizliegt praktiski visu padomju laika mākslas vēsturi un atstāt tikai atsevišķus dažus autorus, kurus kaut kā nosacīti mēs varētu pieskaitīt pie disidentiem.

Kaut gan Latvijas mākslā tāda disidentu kustība praktiski gandrīz nebija. Ir daži, ko mēs varētu izcelt. 

Mums arī akadēmiski nav uzrakstīta vēl padomju laika mākslas vēsture, mums nav salikti akadēmiskā izpētē veikti secinājumi par šo laiku. Pārāk daudz ir vēl šai saulē autori, tas ir viens, otrs – mūsu  vēsturiskajā atmiņā šis laiks vēl ir pārāk tuvs. Ir jāpaiet kādam noteiktam periodam, lai to visu izvērtētu neitrālāki, jo šobrīd mēs nevaram pieiet neitrāli šim periodam. Vēlreiz es atgriežos pie tā, ko es teicu nepilnus divus gadus atpakaļ - ka mēs pārāk emocionāli pieejam šiem jautājumiem. Bet tas ir loģiski, tas ir saprotami tāpēc, ka mēs esam iekšā šajā.

Man ir ļoti rūgti domāt, ka arī izsūtīto latviešu pēcnācēji ir pakļauti Krievijas propagandai un šobrīd karo pret Ukrainu, tā saka kinorežisore Dzintra Geka, kura Krievijā vairs necer filmēt. Par unikālo dzimtas stāstu un Sibīrijas braucienos pārdzīvoto, horizontālā koda lietu televīzijā un "Vienotības" aplokšņu algu skandālu saruna ar Dzintru Geku Laikmeta krustpunktā.

Sibīrijas bērni atceras, ka čekisti nav ļāvuši viņu mammām skatīties apkārt, kad lopu vagonos veduši ģimenes uz Sibīriju. Tomēr mammas teikušas saviem bērniem: "Atskaties, meit, cik Latvija ir skaista un paturi to prātā!" Latviešu mātes Sibīrijā turpināja ticēt Latvijai, ticēt savai valstij un iemācīja to arī bērniem. Tie bija briesmu, pazemojumu, nabadzības un nāves gadi, kurus daudzi Latvijas iedzīvotāji pieredzēja Sibīrijā un citās izsūtījumu vietās. Bet vēl ir Sibīrijas bērni, kuri tur redzēto atceras. 

Režisore Dzintra Geka jau krietnu laiku dokumentē Sibīrijas bērnu likteņstāstus, kopā ar viņiem Krievijas plašumos izstaigājusi izsūtīto moku ceļus un pēdējās atdusas vietas. "Mums vajag uzklausīt Sibīrijā dzimušo latviešu bērnu stāstus, tos pārdomāt un darīt visu, lai ar mūsu tautu nekas tāds vairs nekad neatkārtotos." Tā ir teikusi režisore Dzintra Geka. Ar viņu saruna Laikmeta krustpunktā.

Kad jūs pēdējo reizi bijāt Krievijā un kas no šī brauciena jums šodien ir acu priekšā, kas palicis prātā?

Dzintra Geka: Pēdējoreiz Sibīrijā mēs bijām 2019. gadā, un kaut kā tā liktenīgi iznāca, ka tajā gadā maršruts bija izplānots uz Noriļsku, tālāk pa citiem Krievijas apgabaliem. Kas man palicis prātā? Tas ir pie Lomes ezera, kur ir lēģera vieta, kur 1945. gadā nokļuva Baltijas valstu artilērijas virsnieki. Un gandrīz visi arī aizgāja bojā. Un par to uzzināja tikai 1991. gadā, kad kāds cietumsargs, lēģera sargs bija ieracis kaut kādu zīmīti vai pudeli, kur atrada to papīru un kur tas bija aprakstīts. Tā vieta bija aizaugusi. Krievi vienmēr saka, ka viņi kopj kapu vietas un visus tos melus, ko Krievija saka, protams. Tā vieta bija aizaugusi, un mēs nedrīkstējām arī viņu apkopt. Tad mūsu kuģīša kapteinis pabrauca kādu pus kilometru kuģīti tālāk, un mēs tur lavījāmies ar saviem cirvjiem un darbarīkiem un to kapavietu sakopām. Iepriekšējā gadā lietuvieši bija sodīti un sodīti bija vietējie, kas bija veduši uz turieni. 

Un tad ir vēl prātā arī Šmita kalns, kurš jau daudzus gadus skaitījās, ka viņam ir kaut kāds remonts vai renovācija tai vietai. Tas nozīmē to, ka, ka viss ir jāaizmirst, jāiznīcina. Bet nu, protams, es nevaru arī neteikt to, ka bija vienmēr cilvēki, kas arī palīdzēja mums. Taču no 2014. gada attieksme pret mums ļoti izmainījās. Tajā pašā Noriļskā 2010. gadā, kur mēs tikām uzņemti pilsētas muzejā un tur vietējā administrācija kāds atnāca un satika mūs, un visādā veidā palīdzēja mums ar pārvietošanos un braukšanu, 2019. gadā es saņēmu vēstuli, ka mēs netiekam gaidīti, jo mēs ar dubļiem apmētājam Krieviju. Tāda attieksme.

Pēdējais brauciens 2019. gadā. Jūs pieļaujat, ka jūsu filmēšanas grupai un vispār latviešu žurnālistiem un dokumentālistiem, kas vēlas fiksēt Sibīriju un izsūtījuma vietas, tas varētu būt arī bijis pēdējais brauciens, zinot šībrīža Putina Krieviju?

Dzintra Geka: Man tā grūti to būtu pateikt. Katrā ziņā es domāju, ka jā, un nebūtu ieteicams tur braukt, jo mēs arī tos daudzos gadus, ka braucām un neticamā veidā arī filmējām tik daudzās vietās, tas bija pateicoties tam, ka vienmēr tika nokārtoti papīri par to, ka mēs braucam uz kapavietām. Grupā bija vienmēr 25 līdz 30 cilvēki un pa plašo Sibīriju katram bija kāds tuvinieks, kas bija izsūtīts, nu varbūt arī atgriezies. Šādā veidā mums nevarēja it kā formāli aizliegt, taču Omskas apgabalā neatļāva pat fotoaparātus izņemt, ne kameras. Bet mēs bijām ar diviem mikroautobusiem. Mēs jau arī ar gadiem kļuvām arvien viltīgāki, un nevis negodīgi, vai pārkāpjot kaut kādus likumus, tomēr viltīgāki, lai brauktu ar diviem mikroautobusiem.

Bet jūs jau nefilmējāt krievu militāros objektus, vai tur poligonus, jūs filmējāt kapus un krustus.

Dzintra Geka: Mēs filmējām cilvēkus.

Tas, ka jūs Krievijā kaut kur klajā laukā izņemiet kameru vai fotoaparātu, tas nenozīmē, ka jūs to drīkstiet darīt. Jo varbūt, ka tur ir kāds objekts un jūsu nezināšana nav nekāds attaisnojums. Mēs arī Maskavā tikām aizturēti.

Jūs, braucot uz Sibīriju, filmējot, protams, esat tikusies arī ar ļoti daudziem krieviem. Kas, jūsuprāt, ir ar viņiem noticis, kas ir aizmiglojis prātu, ka tik daudzi ir par Putina. Nupat arī tā saucamās "vēlēšanas" - var neticēt tiem 90%, bet skaidrs, ka viena liela daļa Krievijas iedzīvotāju ir par Putinu. Un vēl trakāk - viņi atbalsta šo karu pret Ukrainu.

Dzintra Geka: Es domāju, katrai tautai ir sava mentalitāte un krievu tauta ir atšķirīga mentāli no latviešiem, no baltiešiem. Un vēl būtu jāmin tas, ka tā saucamā patriotiskā audzināšana, kas bieži vien tiek apsmieta, un atceros 90. gadu sākumā arī, ka mēs teicām - patriotisms, nacionālisms, tie bija tādi, it kā tu nedrīksti tā tik klaji teikt. Tad Krievijā bērniem jau ar mātes pienu visu laiku šo patriotismu, nacionālismu... Viņš tiek ieaudzināts skolās, bērnudārzos. Mazie visu laiku tiek dresēti. Tagad jau tas ir tāds absurds, ko mēs redzam, viņi tur ar kaut kādām šautenēm staigā.

Piecgadniekam jau armijas forma...

Dzintra Geka: Bet viņi tādi ir. Un, protams, man ir ļoti rūgtas pārdomas, atceroties to, ka tur ir latviešu pēcnācēji un viņu bērni, un viņu mazdēli droši vien arī ir karā. Mēs taču tik daudz, braucot ar vilcieniem dienām, trīs dienas, četras dienas ar kuģi, mēs satikām daudzus, arī jaunus cilvēkus. Atceros, ka vilcienā Blagoveščenska - Krasnojarska tur arī bija armijas puiši, un viņi tur ar ar konserviem dalījās, un...  Taču tad, kad sākās karš, es arī sarakstījos ar vairākiem žurnālistiem, kas ir mums palīdzējuši, un daļa, protams, arī latvieši Sibīrijā, viņi neatbild, protams, ne uz kādām īsziņām.

Tieši pēc kara sākuma?

Dzintra Geka: Protams. Tomēr tie žurnālisti… Es no sākuma domāju, ka viņi tā kā joko. Mums tāds viens draugs bija, kas regulāri brauca uz Latviju arī, ka viņš sāka šo propagandu stāstīt par to, ka viņi tomēr cīnīsies līdz galam pret nacismu un fašisms "ņeproidjot". Un es domāju, ka viņš tā kā joko. Tad es viņam rakstīju, ka varbūt tu gribi braukt uz Latvijas pusi. Tad tur bija tāda sašutuma vētra, un tad viņš rakstīja, ka viņš tic krievu karavīriem un ka krievi pasauli atbrīvos no fašisma un nacisma. Un tad vēl pēc kādām divām nedēļām viņš atrakstīja, ka viņa draugs krita Ukrainā un ka mēs esam tagad ienaidnieki. Es saprotu, es viņam teicu, ko tavs draugs no Soļikamskas darīja Ukrainā? Nu, jā, viņš aizgāja cīnīties pret nacismu. Tātad tas prāts ir pilnīgi tāds savādāks.

Daudz ir tādu cilvēki, kuriem jūs kontaktējāties šo gadu garumā, kuri vairs nevēlas runāt ar jums, vai varbūt jūs nevēlaties ar ar viņiem runāt. Un tie kontakti faktiski ir kopš kara sākuma zuduši arī ar latviešu pēcnācējiem tur?

Dzintra Geka: Kopš kara sākuma viņi ir zuduši. 19 gadu laikā tajos braucienos ir simtiem un simtiem cilvēku satikti, bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Tie, kas ir nu, teiksim, kaut kādos jau tādos augstākos amatos, sevišķi, ja tu strādā administratīvajā aparātā, vienalga pašvaldībā vai kaut kur citur. Nu ja tu esi sādžā tikai vienkāršs cilvēks vai pensionārs, tas ir savādāk, bet, protams, ka lielais vairums no viņiem arī neraksta. Bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Mēs parasti arī "vatsapā" tikai  kaut kādu informāciju - būsim tad un tad un par kaut kādām konkrētām lietām, par braucieniem. 

Tad, kad mēs bijām tur uz vietas, tad tad viss bija savādāk - draudzība un pasēdēšana. Bet arī 2019. gadā mēs aizbraucām uz tādu sādžu, nekur nebija viesnīcas, jo ir likums, ka tu drīkst palikt tikai oficiālā viesnīcā vai tur, kur tev uzreiz paņem pasi, ieskanē aizsūta uz orgāniem attiecīgi. Un tur nebija. Un tajā sādžā mēs arī noturējām kapavietā pie Selgas Jankovskas kapa, kur mēs daudzus gadus bijām braukuši pie tās ģimenes, un viņas dēls ir nu pagastvecis, vai kā viņš tur saucās tajā lielā sādžā.  Tur mūs arī viss izmitināja un bija brīnišķīga, un vakariņas kopā, un pirtis, un viss, un nākošā dienā, protams, bija FSB klāt un pratināja viņus tur. Tas viss ļoti nepatīkami, vai ne, un mēs arī vienā citā vietā kaut kur arī nebija viesnīca, tur arī otrā rītā, tur gan mani sagrāba, par to, ka es esmu pārkāpusi likumu, ka vesela grupa ir tātad atbraukusi. Par laimi, mani izglāba tas, ka tajā viesu namā, kur mēs palikām, tur nebija ne skanieris, ne tas fakss viņiem nebija, un tad viņi tur attiecīgi laikam matiem izrēķinājās.

Filmējot Sibīrijā, jūs esat apmeklējusi arī daudzas mūsu izsūtīto pēdējās atdusas vietas un piemiņas vietas. Jau stāstījāt, ka iespēju robežās centušies tās sakopt. Tagad pēdējā laikā ļoti satraucošas ziņas no Krievijas var redzēt, kur viņi sāk postīt šīs piemiņas vietas. Piemēram, es redzēju poļu karavīriem un citiem represētajiem ņem nost krustus, ņem nost piemiņas zīmes. Vai ir kādi signāli, ka arī šīs latviešu vietas var sākt ciest?

Dzintra Geka: Bet, protams, bez signāliem mēs to zinām. Vienīgā vieta, kas ir cienījami saglabājusies, ir Novojuginā pie Lielā Vasjuganas purva, kur... bija organizācija, ko Āboltiņš vadīja, un arī tāds Kārlis Bērziņš, un tādi brīvprātīgie entuziasti brauca. Viņi tādu pamatīgu akmeni pie purva nolika, un tur ir iekalti visi tie vārdi, kas netālu no Kargasokas, kur gājuši bojā, un daudzi cilvēki arī pat atrod. Es esmu sūtījusi arī fotogrāfijas no šī pieminekļa, kur cilvēki atrod savu tuvinieku vārdus, par kuriem viņi neko nezināja. Bet, protams, ka viņi to visu nogāzīs, izpostīs, izputinās. Vai tad kāds šaubās.

Es varbūt pārspīlēju, bet ir sajūta, ka mēs dzīvojam priekškara situācijā un paši vien šo nedrošību esam veicinājuši, saka žurnālists un teātra darbinieks Ojārs Rubenis. Par darbu Propagandas redakcijā un "Labvakar" zvaigžņu stundu, par operas un teātra leģendām, krievu valodas lietošanu un čekas maisu ēnu saruna ar Ojāru Rubeni Laikmenta krustpunktā.

"Es jau kādu laiku protu novērtēt dzīvi." Tā nesen kādā publiskā sarunā ir teicis žurnālists Ojārs Rubenis. "Ir aizgājis diezgan daudz līdzcilvēku, krietni jaunāku par mani. Skatos uz kapakmeņiem, rēķinu un priecājos par katru laika posmu, ko esmu pārdzīvojis. No rītiem pamostos un esmu laimīgs, ka varu pats pakustēt, katru vakaru, gultā ejot, pasakos liktenim, ka varēju nodzīvot šo dienu. Vēl mēģinu sev atbildēt uz jautājumu – kā esmu to nodzīvojis? Cik daudz laba esmu izdarījis, cik slikta, cik cilvēku aizvainojis, cik patiesības esmu varējis pateikt, cik noklusējis, kur biju konformists, kur ne – man tas ir riktīgi svarīgi."

Par labo un slikto, patiesībām un noklusēto, par bērnību Smiltenē, raidījumu Labvakar, pieredzēto teātra direktora amatā un pasauli šodien saruna ar žurnālistu Ojāru Rubeni.

"Mēs dzīvojam šobrīd briesmīgā un trakā laikā," tā šobrīd, vadot sarunu vakarus kopā ar Arni Krauzi un Valteru Krauzi, cilvēkiem saka Ojārs Rubenis, jo tieši tā šobrīd jūtas.

"Es tieši tā jūtos, un es tieši tā arī teikšu. Es domāju, ka mēs dzīvojam trakā laikā, bet traks varbūt nav tas īstais vārds, es domāju, ka patiesi mēs dzīvojam ļoti briesmīgā laikā," atzīst Ojārs Rubenis. 

"Es esmu dzimis pagājušā gadsimta vidū, lai cik tas jocīgi neskanētu, bet es nekad neiedomājos, ka nāksies mums piedzīvot karu. Un es jūtos, lai cik mierīgi mēs šobrīd nebūtu Latvijā, es jūtos tādā priekškara situācijā, un es tur neko nevar izdarīt sev. Es atceros visus tos stāstus 50. gadu beigās, kurus man nācās noklausīties, un visas tās problēmas, kurām mani vecāki un vecvecāki ir izgājuši cauri, un man ļoti daudz kas asociējās ar to. Tad, kad es, piemēram, vakar satieku vienu producenti no Krievijas, kura aizbēga arī uz Vāciju, kur strādāja kopā ar Kirilu Serebreņņikovu. Viņi tagad visi ir Vācijā. Kad viņa man stāsta par to, ka viņai ir informācija, ka Krievijā kaut kur tālumā tiek būvētas nometnes, tad es nevaru par to nedomāt.

Es domāju, ka mēs dzīvojam briesmīgā laikā, un tas briesmīgais laiks ir vēl dubultā tāpēc, ka 30. gadu beigās likās, ka tas nav iespējams, visi dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, Latvija tā kā plauka, un, neskatoties uz diktatūrām, visām lietām, kas tur bija, tomēr viņi atdzīvojās, mēs bijām Eiropā iekšienē, mēs gājām uz priekšu. Es nevaru teikt mēs ar tevi, bet tā laika cilvēki, kas centās. Kad es paskatos vecos videomateriālus, tāpat bija problēmas, ļoti daudz bija problēmu, bija nabadzīgi cilvēki un visādi gāja, bet kaut kā bija tā cerība uz priekšu, un tad - bladāc, ienāca krievi, sāka Hitlers, ienāca krievi, sākās Otrais pasaules karš, to visu pārdzīvoja. Tagad, pēc tiem gadiem, mums liekas, ka mums tas nevar notikt, un tā man ir tā briesmīgā sajūta. Mums visu laiku ir tā sajūta, ka nu taču nav iespējams! Mums ir NATO, mums ir piektais pants, mēs esam drošībā, viņi mūs aizsargās. Paldies, Vairai Vīķei un Kristovskim, un visiem tiem, kas tur strādāja pie tā, lai mēs būtu Eiropas Savienībā, lai mēs būtu NATO. Bet man nav uzticības visam, un tā ir mana sajūta."

Tu biji "Panorāmas" studijā tiešajā ēterā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Tu esi intervējis omoniešus, esi intervējis čekistu, tu esi intervējis prokuroru Dzenīti un ko tik vēl ne. Un tas bija arī laiks, kad krievu armijas zābaki vēl staigāja pa Latviju. Un toreiz tiešām, kā tā laika aculiecinieki saka, tas viss varēja pagriezties arī krietni savādāk. Es šobrīd jūtos daudz drošāk, nekā, šķiet, tu juties 1991. gadā "Panorāmas" studijā vai puča dienās.

Ojārs Rubenis: Ir tāda jocīga sajūta, ka tanī brīdī, kad tu esi iekšā tai skrējienā, tev patiesībā nav [bail]. Man nebija nekāda baiļu sajūta, man nebija nekāda nedrošības sajūta. Man drīzāk bija cerību sajūta. Visu to, ko tu noskaitīji, ko mēs darījām, tas galarezultātā vainagojās, piemēram, ar Skrundas lokatoru, kur man to pasākumu nācās vadīt. Bet tas bija tas skrējiens par to, ka tu ej uz priekšu un tu esi iekšā, tu dari to, apzinies.

"Labvakar" jau arī sākās no tādām epizodēm. Nebija jau doma par to, ka tagad mēs cīnīsimies riktīgi par neatkarību, mēs viņu sasniegsim. Tas viss... Tas akmens vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, kamēr viņš ievēlās lielā jūrā, un to jūru sabangoja. Tur ir varbūt tā tava sajūta, jo tu esi krietni jaunāks un tu to laiku piedzīvoji savādāk, pie televizora ekrāna pārsvarā. 

Tagad man ir tā sajūta cita viena apsvēruma dēļ, ka mēs neesam par tiem gadiem mācījušies. Tā man ir tā briesmīgā sajūta. Ja es paskatos kino vai vienu vakaru rādīja, kā Somijā ir izbūvējuši savus bunkurus, kur apakšā ir sporta zāles, kuri nav vienkārši izbūvēti bunkuri, bet viņi ir drošībai, cilvēkiem, kur notiek lietas. Kur sporto, kur jaunieši iet, kur ir tusiņu klubi.

Mēs 30 gados esam tā kā peldējuši pa straumei, iekāpuši Gaujas augštecē un brīnišķīgi peldējuši līdz jūrai, visi jutušies laimīgi. Malās ir saimniecības, malās ir dzirnavas, vēl kaut kas, vēl kaut kas, un mēs par to neesam domājuši. Un tagad mēs esam sasistas siles priekšā. Tā ir mana sajūta, tas ir tikai mans viedoklis, un tas mani dara ļoti nemierīgu.

Sarunās Ojārs Rubenis ir teicis, ja pienāks x stunda, viņš nekur nebrauks, cīnīsies līdz pēdējam. 

Ojārs Rubenis: Kaut gan zini, tie vārdi... Kad tev pienāk tas tā x stunda, un tad tu saproti, ko un kas. Es zinu, ka mani bērni, kuri šobrīd nav Latvijā, viņi tur kliegs, brēks un tā tālāk. Bet pagaidām man tāda nostāja, man ir tas vecums, ka man nav vairāk ko zaudēt, un es patiesībā arī neuztraucos par sevi. Daudzi mani draugi jau ir zem zemes un viņi ir jaunāki par mani, un es par to bieži piedomāju.

Es drīzāk uztraucos par visiem, un ne tikai par saviem bērniem un mazbērniem, es uztraucos par visiem Latvijas bērniem un mazbērniem. Tas mani uztrauc daudz vairāk, jo manā vecumā es jau to dzīvi kaut kā esmu pieredzējis un labāk vai sliktāk nodzīvojis. Bet par viņiem es uztraucos. Un tāpēc man ir tā sajūta.

Tā sajūta man rodas diendienā tad, kad es klausos dažādus liekulības par to, kā politiski mēģina izlavierēt starp to kur, kas, kā, ko mēs celsim, ko mēs necelsim, neizlīdzsvarojot galveno - kā pasargāt cilvēku, tai skaitā nevienam līdz galam neizskaidrojot, vai mums ir kaut vai sabiedriskajās raidorganizācijās, es neesmu redzējis, kaut vai viens cikls par to, ko mēs darītu, kā mēs ietu, kurš rajons uz kurieni brauktu, ko darītu, kam būtu jābūt līdzi, kur būs dzeramais ūdens, kur būs tas. Un man ir šī nemiera sajūta.

Noteikti ir daļa klausītāju, kas šobrīd domā, vai tas Rubenis tomēr nepārspīlē?

Ojārs Rubenis: Es pārspīlēju, bet es uzskatu... Tas ir tā kā mīlestībā, ja tu esi šausmīgi iemīlējies, tad kāpēc nedāvināt daudz ziedus, kāpēc iet ar vienu nabaga tikai rozīti? Dāvini, kamēr tu vari, daudz ziedus, un, ja tu nevari, tad tu nes to vienu rozīti. Jā, es varbūt arī pārspīlēju. 

Arī pirms nedēļas mūsu bruņotie spēki, mierinot sabiedrību, teica: mēs šobrīd dzīvojam drošībā, mums ir NATO, un arī Krievija šobrīd ir ļoti vāja pie mūsu robežām.

Ojārs Rubenis: Es neapšaubu neko. Es neapšaubu pilnīgi neko, ko saka, bet es domāju, ka nevajag tracināt pasauli un nevajag tracināt Latvijas iedzīvotājus ar nereālām lietām. Protams, nevajag teikt, ka tūlīt būs karš un rīt nāks iekšā. Bet ir otra lieta, kas, man liekas ļoti svarīgi, ir būt gataviem. Nu tu taču arī nevari strādāt, ja tu neesi sagatavojies šai intervijai, tu vienkārši nevari to darīt, tu nevari iet vakarā lasīt ziņas, ja tie nav priekšā, par ko tu lasīsi tās ziņas.

Vēl vairāk, es zinu, ir virkne manu kolēģu arī sabiedriskajos medijos, kuri šobrīd iziet vai ir izgājuši arī īpašas apmācības, kā rīkoties stundā x, kur būt, no kurienes ziņot.

Ojārs Rubenis: Man ir viens piemērs, un es esmu sabiedriskajā radio, un ceru, ka to neuztvers slikti, bet tas bija tas brīdis, kad pēkšņi pārtrauca raidīt radio, un tad es atceros, Aidis Tomsons, kuru es ļoti cienu, un man ļoti patīk viņa raidījumi, un es vispār esmu Latvijas Radio pirmās programmas fans, un "Brīvā mikrofona" fans, es ļoti daudz klausos. Mašīnā man patiesībā ir tikai tas, jo mani tas visvairāk interesē. Un tanī brīdī arī Aidis savā studijā sāka analizēt, es neatceros pat, ar ko, kā tad tas varēja notikt, mēs neesam gatavi... Draugi mīļie, es biju tādā šokā tanī brīdī, tāpēc ka

90. gadā, kad bija barikādes, 91. gada, kad bija pučs, tas bija immediately, kā saka, tas bija sekundes desmitdaļā, ka skaidri zināja, uz kurieni jāpārslēdzas, ka ir papildus stacija, ka tur momentā var pieslēgties. Tagad, šinī digitālajā laikmetā, kad no mājām var pieslēgties... Nē, pirmkārt, sēdēt stundu un nevienam neko neteikt, un jau tiešām tāda baiļu sajūta rodas cilvēkos. Es atceros, man sieva saka: tu zini, radio neraida, pēkšņi radio nerāda.

Tas ir svarīgs arī aspekts, kas parāda, cik svarīgs ir sabiedriskais radio, sabiedriskie mediji. No šī gadījuma, es ticu un zinu, jau arī radio kolēģi ir izdarījuši secinājumus. Bet karš ir aktualizējis un sakāpinājis daudzus jautājumus saistībā arī ar medijiem, un man pašam tas viedoklis īsti vēl nav noformulēts par to, vai sabiedriskajos medijos ir jābūt krievu ziņu redakcijām, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai, krievu žurnālistikai. Kāda ir tava attieksme? Skatoties arhīvus, redzēju, ka, piemēram, 91. gadā tu biji "Panorāmas" studijā, bet tev blakus bija arī žurnālists Mihails Popkovs, kurš to, ko tu runā latviski, tulko arī krieviski, lai to saprot arī krievu auditorija. Tolaik ziņas bija svarīgos brīžos paralēli latviski un krieviski, lai saprastu visi. Bet, protams, ir pagājuši daudzi, daudzi gadi. Vai arvien sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai?

Ojārs Rubenis: Ļoti sarežģīts jautājums. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka tuvāko divu gadu laikā, maksimums trīs gadu laikā mums tomēr vajadzētu palikt un pāriet tikai un vienīgi uz latviešu valodu. 

Mēs paši esam ļoti daudz līdzvainīgi, tai skaitā es pats. Tad, kad mani kāds uzrunā uz ielas krieviski, es neviļus atbildu krieviski. Man ir ļoti daudz draugu, kuri zina arī latviešu valodu, un es nesaprotu, kāpēc es automātiski pāreju uz šo krievu valodu. Un es tagad pat to mācos to nedarīt. Es domāju, ka ir pienācis laiks.

Es domāju, ka ne šodien un šobrīd šajos bīstamajos apstākļos, es domāju, ka nē. Man liekas, ka kādu brīdi mums ir jāstrādā abās valodās, kādu brīdi mums ir jādod maksimāli daudz informācijas. Un es pat piederu, es zinu, ka mani par to kritizēs nacionāli ļoti noskaņoti, bet tad, kad es nācu uz Radio četri [LR4], es tomēr atļaujos runāt krievu valodā, jo es zinu, to klausās krievu auditorija. Nu, tā ir arī tāda..., ja mani intervēja, piemēram, Amerikā, tad es mēģināju, varbūt mana angļu valoda nav tik laba, es mēģināju tomēr atbildēt angliski, nevis caur tulku. Bet tas ir dažādi. Bet es domāju, ka nu, divi gadi, jā, un tad mums ir jāpāriet. Ir šiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, skaidri un gaiši jāsaprot, ka viņiem ir jāzina latviešu valoda.

Šinī brīdī, kamēr kara laiks, man liekas, ir svarīgi pateikt, ka viņi ir līdzatbildīgi par Latviju tāpat kā mēs, un no viņiem ir ļoti daudz kas atkarīgs šobrīd. Un tāpēc, man liekas, pilnīgi skaidri ir jāpasaka: draugi mīļie, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk jums būs slikti, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk mums visiem būs slikti. Un vai jūs gribat piedzīvot to, kas ir Ukrainā? Vai jūs gribat savus bērnus sūtīt karā? Jūs to negribat! Tad darīsim visu to kopā! Šai pozīcijai, man liekas, ka ir jāizmanto tās iespējas un tad ir kaut kādā brīdī jānogriež. Es esmu par latviešu valodu, protams.