Laikmeta krustpunktā

"Pirms izrādes man vajag to pusstundu, apmīļot skatuvi," tā saka aktieris Jānis Paukštello. Ar Raini teātrī viņam esot palaimējies un Jāzepu varētu nospēlēt kaut tagad. Par providenci dzīvē un lūgšanu spēku un kāpēc pats sev filmās liekas svešs cilvēks, saruna ar Jāni Paukštello Laikmeta krustpunktā.

Ziemassvētki ir arī ticības, piedošanas un lūgšanas laiks. “Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums” – tā reiz rakstīja Imants Ziedonis, un šis viņa dzejolis Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāts aktiera Jāņa Paukštello balsī. Par lūgšanu un par piedošanu daudz ir runājis arī pats Jānis Paukštello, bet kā saka viņa mūža lomas varonis Jāzeps: “Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš”. 

Vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums. Šādi dažādos laikos ļaudis ir raksturojuši Jāni Paukštello. Arvīds Lasmanis no filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, Jāzeps no izrādes “Jāzeps un viņa brāļi”, vai Raimonds Paula "Cielaviņas" izpildījums. Tie ir pirmie darbi, kas daudziem nāk prātā, domājot par Jāni Paukštello. Paveikts ir ļoti daudz. Latvijas Radio fonotēkas meklētājā, ierakstot aktiera vārdu, var atrast ap 700 dažādu arhīva vienību. Ziemassvētkos aicinājumam uz sarunu ir atsaucies Jānis Paukštello.

Jau 30 gadu garumā tradīcija daudzās ģimenēs ir Ziemassvētkos televīzijā skatīties režisora Vara Braslas filmu "Ziemassvētku jampadracis", kur Jānis Paukštello ir Cīrulīšu ģimenes galva Valdemārs. Vai arī jūs paskatāties savas filmas?

Jānis Paukštello: Ar mani tā, ka ir ļoti dīvaina attieksme, skatoties uz sevi filmās tieši. Man liekas, ka tas ir kaut kāds cits cilvēks. Nezinu kāpēc. Streiča "Nenopietnajā cilvēkā" viena epizode bija jāpārfilmē, viņš teica: Jāni nāc paskaties, kas nav izdarīts. Es paskatījos un pēc tam teicu – nerādi man vairāk, es ticu tev, pasaki, ka jādara. Ir diezgan dīvaini skatīties uz sevi ekrānā un klausīties sevi, kad es dziedu. Katru filmu varbūt vienreiz esmu obligāti redzējis. Pieņemu, bet neskatos.

Un savā ģimenē ne īpaši esmu kopis to, ka viņu tēvs ir īpašs cilvēks,

vienmēr esmu audzinājis tādu attieksmi, ka tēvs ir tāds pats cilvēks, kā pārējie, tikai viņam ir tāda profesija, kas ir visu acu priekšā. Tas uzliek daudz pienākumu un mazliet sarežģī dzīvi, jo visu laiku esi kā palielināmā stikla priekšā, un tevi jebkurš var apskatīt. Kāds var uz tevi skatīties, un tu jau nezini, ko viņš par tevi domā.

Viss tas komplekss manī ir iekšā un man ir ļoti liela pietāte pret skatuvi, pārņem dažādas sajūtas, kad eju uz skatuves, īpaši kad esmu centrā. Es neliekuļoju, tā tas ir, tā īpaša vieta. Tā nav kā baznīcā altāris, bet lielāks, nozīmīgāks. Tāda vieta, kas mani mulsina mazliet, vienmēr mulsinājusi.

Šis Valdemārs "Ziemassvētku jampadracī" pēc dabas paskarbs, bet svētku laikā atmaigst, pie eglītes smaidīgs, dzied. Kā ir ar Jāni Paukštello?

Jānis Paukštello: Nu jā, Ziemassvētkos Esmu katolis, eju baznīcā un lūdzos katru ritu un katru vakaru. Nu un eglīte, elementārās Ziemassvētku dziesmas, un pīrāgi, zirņi, ko man bērni ne visai, bet arī pāris karotes jāapēd arī viņiem. Tas ir  labākais brīdis. Jāņos man ir mazliet skumji, Ziemassvētkos, ja vēl ir sniegs, tad viss manī pārvēršas.

Par ko tad Jāņos skumji?

Jānis Paukštello: Jo diena iet mazumā, un viss zāles leknums un dabas leknums ir nobriedis, daba ir gatava, lai rudenī dotu tālāko turpinājumu. Tad man nezin kāpēc ir mazliet skumji.

Ar izrādi "Čūsku vārdi" , ko veidojis kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, Jānis Paukštello atkal ir atgriezies uz Dailes teātra skatuves. 

Jānis Paukštello: Īstenībā ir tā, ka neesmu atgriezies, esmu atkal teātr,. Man nekāda cita teātra nav bijis. Varbūt esmu pie Annas Eižvertiņas paskatījies, kā ir kad nav ne resursu, nekā, un tad tu aizej tur un paskaties, ka tavs teātris vienkārši ir priekš aktiera dieva dota dāvana.

Kādas bija sajūtas, atkal atgriežoties teātrī?

Jānis Paukštello: Juris Žagars man piedāvāja piedalīties Dailes kanonā.

Varēju, protams, varēju darīt to, ko daru, braukt savos koncertos Latvijā, uztaisīt ko jaunu un arī dziedāt. Bet tad es sapratu, ka man nebūs citas iespējas kā tikai šī, kad es varu darīt to, ko gribu.

Un mans labs eņģelis – draugs Juris Vaivods, ar kuru man ir ļoti labas attiecības, darba ziņā viņš tik daudz palīdzējis dziedāt un ar savu muzikālo klātbūtni visā pārējā, un viņš man palīdzēja. Mums bija arī citi – Poruks, kurš tomēr tik labi saderējas ar manu dvēseli, un tad mēs vienā brīdī nolēmām "Čūsku vārdi". Jo tas bija pārbaudīts variants vēl 80. gadu vidū. Ziedonis man teica. Viņš aulā veidoja tādu ciklu "Mans Rainis". Un viņš teica: "Jāni, es gribu, lai tu 25 minūtes runā bez jebkādiem režisoriem". Mēs ar viņu bijām strādājuši pie "Kunga un kalpa", pie "Poēmas par pienu" un pie "Tik un tā". Es reti par to runāju – man ir dikti labas attiecības ar Ziedoni, mēs esam runājuši par pasauli, viņš man ir izklāstījis savu pasaules uzskatu un tas ir nācis tikai par labu manam darbam teātrī un visam ko es daru.

Raidījumā skan fragments no Jāzepa monologa un Jānis Paukštello vārds vārdā tos atkārto līdzi.

Jānis Paukštello: Ja man dotu divas nedēļas laika, es varētu spēlēt Jāzepu mierīgi. Tāpēc arī ir "Čūsku vārdi". 

(..) 

Kādas bija domas, emocijas pirmajā izrādē, atkal ejot pie publikas teātrī?

Jānis Paukštello: Tas nav prātam aptverams. Pirmkārt, skatītāji bija ļoti tuvu. Nav jau tā, ka biju beidzis savas aktiera gaitas. Es dziedu un varu pastāstīt, kā tas notiek – runāju arī kaut ko nopietnu. Bet ka tik tuvu... un tik daudz pazīstamu cilvēku skatījās…

Īstenībā, ja ir kas nopietns, tad nelaižu nevienu klāt kādu pusstundu pirms, pamīļoju to skatuvi. Kā Pauls [Raimonds], kad iet pirms katra koncerta apmīļo tās klavieres, viņš apmīļo to skatuvi. Viņš iet uz katru koncertu vismaz 40 minūtes iepriekš. Es arī tā, es nelaižu nevienu klāt, "Jāzepā" es nelaidu nevienu klāt, tagad arī es aizeju apmīļot to mazo skatuvi, pasēžu viens, paskatos uz tām tukšajām vietām.

Jā, es lūdzos pirms katras izrādes no "Jāzepa" laikiem un pēc obligāti. Jo visi lūdzas pirms, un tad kad tas ir beidzies, aizmirst. Bet ja tev kaut kas nav iznācis, tev jāpasakās providencei, ka tev ir bijusi izdevība šādu lietu darīt.

Tā bija dīvaina atkalredzēšanās ar skatītājiem. Bezgala dīvaina. Pirmā izrāde bija mazliet nervoza, bet otrā jau aizgāja, kad varēja atvērties, bez jebkādiem stresiem. Tas nav stress vairs, iekšējais tremolo, par kuru Pāvuls teica – ja  tev tas vairs nav iekšā, tad jau tu neesi aktieris.   

Es  to nevaru pateikt – kā tas ir pēc septiņiem gadiem tik tuvu un ar nopietnu programmu. Ka tu zini, ka tas ir liels gabals un tā ir tik liela intensitāte – tā runāt un tik ilgi. Bet es biju pārliecināts, ka visu nolīdzinās Jāzepa, Potivāra un Jēkaba dialogs. Un Kārlis ir vienkārši fantastisks.

Nav labais tonis par kolēģiem runāt, bet skumji, ka tagad visu, ko uzfilmē, sauc par filmu. Manuprāt, uz ekrāna tagad ir daudz garīgā brāķa, vērtē režisors Varis Brasla. Par Imanta Kalniņa apbrīnojamo komponista intuīciju, par nepiepildītu ideju uzņemt filmu par mežabrāļiem, par to, kā tika pie sava uzvārda un kur glabā unikālu ierakstu ar sava tēva radio diktora balsi, saruna ar Vari Braslu Laikmeta krustpunktā.

“Bērns ir vislabākais katalizators par to, vai kino filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru bērns raugās pasaulē.” Tā reiz ir teicis kino un teātra režisors Varis Brasla. 

Viņa filmās īpašu patiesumu rada tieši mazo varoņu iesaiste un viņš ir radījis arī mūsu izcilākās bērnu filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim", "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru". 

Un Vara Braslas režisora acs ir fiksējusi manu emocionālāko latviešu kino filmu – "Ezera sonāti". To esmu noskatījies neskaitāmas reizes un no maziem gadiem tā man palīdzēja iepazīt Regīnas Ezeras izcilo prozu, Imanta Kalniņa īpašo mūziku, mūsu aktierus un jo īpaši Astrīdu Kairišu. "Ezera sonāte" ir mans latviešu kino etalons. Es jau sen vēlējos klātienē reiz satikt cilvēku, kurš ar savu kino valodu ir veidojis manu labāko priekštatu par latviešu kino, kurš mani bērnībā ir smīdinājis ar Emīla jokiem un kurš vienmēr ir licies ļoti līdzīgs Raimondam Paulam – ar iespaidu par savu stingro raksturu, ar vizuālo līdzību un pat balss tembru tādu pašu, kā Maestro.

Arī Maestro teicis, ka viņam norāda uz līdzību ar Vari Braslu. Vai jums kāds ir to teicis?  

Varis Brasla: Jā, tikai es labāk klavieres spēlēju… Epizode iz dzīves. Cēsīs bija pilsētas svētki, tur uz estrādes Raimonds pie klavierēm, Paukštello uz skatuves. Vienā manā filmā lomu spēlē aktrise no Maskavas Gaļina, viņa bija nejauši nokļuvusi Cēsīs. Ir pauzīte, gājusi klāt pie Paula un saka: "Zdrastvui Varis! (Sveiks, Vari!). Pauls bijis mazliet apjucis. Kaut kas tur tās mazliet mistisks. 

Tuvojas svētku laiks, kad ierasti televīzijā rāda Vara Braslas filmas. Dažas ir jau restaurētas, bet tajās nemanīgs paliek patiesums. Vai arī pats skatāties savas filmas televīzijā?

Varis Brasla: Paretam noteikti pārskatu. Speciāli nē, bet ir vairākas filmas, kuras ļoti bieži [rāda], sevišķi "Jampadracis" un "Emīls". Tā, ka jau patiešām 4-5 reizes pa dažādiem kanāliem. Galvenais, ka savulaik, kad bija celofāna bantes, tās ļoti nodrillēja, kvalitāte ļoti sliktāka paliek, vecajām filmām traki krāsas pagaisušas. Vajadzētu ļoti atjaunot tās filmas, jo tā ir vislabākā vēsture.

Dokumentālisti ir teikuši, ka laikmets vislabāk parādās labās aktierfilmās. Tieši laikmeta faktūra, ritms, atmosfēra spēcīgāk tieši aktierfilmās. Runa ir par labām filmām.

Kā jums šodien klājas, par ko prieks, par ko raizes?

Varis Brasla: Par raizēm nerunāsim, jo 84 gadi sagādā dažus pārsteigumus. Bet man patiess prieks, ka piemēram, Valmierā… Pagrūti man to nabas saiti pārgriezt ar teātri. Tagad bija jubileja teātrim, aizbraucām, un jaunās izrādes esmu redzējis, un priecājos par to, ka neskatoties, ka nav savas mājas pagaidām, teātris dzīvo, ir ienācis jauns kurss. Tajā visā ir dzīvības smarža, nav tas - vai, vai… Tas man tiešām rada tādu mierinājumu, varbūt mazliet egoistiski, jo es tur arī savus spēciņus esmu licis iekšā. Tas sagādā prieku, ka process notiek un jaunie lielākā daļa ir ļoti sakarīgi cilvēki.

Šodienas kino, cik izdodas sekot līdzi, kādi ir pēdējie iespaidi?

Varis Brasla: Cenšos visam izsekot. Nav labais tonis par kolēģiem runāt, īpaši ar mīnus zīmi. Man šķiet, ka kaut kas dāņu valstī nav kārtībā, ka tagad viss, ko uzfilmē, saucas filma. Puse no cilvēkiem ir operatori, puse - režisori, puse ir aktieri. Tāda privāta iniciatīva, ka viens otru filmē un nosauc to par … "Divi šūpolēs". Tā ir viena lieta, to var rādīt mājās, kāzās.

Bet uz ekrāna ir tik daudz…  manuprāt, nāk garīgais brāķis. Tas ir sāpīgi. Bet ir arī daudz brīnišķīgas lietas, kas ir uz ekrāna. Arī aktierkino. 

(..) Bet viens, ko citēju kā Bībeli: kad bija Kroderam 90 gadu jubileja un viņš no skatuves teica: "Mīļie draugi, neaizmirsīsim, ka esam LATVIEŠU teātris". Tas lielā mērā attiecas uz skatuvi, bet tikpat arī pret ekrānu. Tas nenozīmē, ka vajag spēlēt un filmēt tikai Blaumani un Jaunsudrabiņu. Es nevaru atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ simtiem cilvēku … paceļ cepures un aizbrauc. Es to nevaru atbildēt, es to nesaprotu. Un man liekas visus spēkus vajadzētu salikt iekšā, lai mēs nebūtu tik maz. 

Par kino idejām – šobrīd nefilmējat, bet vai joprojām ir domas, ka šeit labs kino sanāktu?

Varis Brasla: Tā jau ir tāda "psihiska novirze", bet tā tas notiek. Ļoti žēl, viena nerealizēta lieta, daļēji pašu neuzņēmības dēļ. Ļoti gribēju filmu par Ēvaldu Pakulu, boļševiku laikā viņu sauca par bendi un fašistu, to mežabrāli, kas vairākus tūkstošus puišu no Kurzemes katla ieveda mežā, un viņi cīnījās ilgus gadus. Es ar viņu nejauši saskrējos un iepazinos. Bija ļoti skaisti materiāli, viņš stāstīja tos visus briesmīgos notikumus ar tādu humora izjūtu, vieglumu. Tieši tādā žanrā, stilistiskā uztaisīt kaut kādas briesmu lietas… Jūs jautājāt par Ukrainu. Protams, tur ir traģēdija traģēdijas galā, bet to varētu pagriezt arī nevis "Misters Pitkins ienaidnieka aizmugurē". Tas tā vandās pa galvu, bet visu jau nevar paspēt dzīvē.

Kā tas ir, ka pie filmas strādā divi režisori, kā tas bija, veidojot filmu "Ezera sonāte".

Vairs Brasla: Es nestāstīšu pasakas, es stāstīšu patiesību. Režija ir solo numurs, bet šeit šis savienojums, jo Gunārs [Cilinskis] kā aktieris sevi pierādīja simts punkti, bet uzticēt filmu negribēja, baidījās vienkārši. Es savukārt biju izgājis desmit filmas kā otrais režisors, es to kino ķēķi zināju labi. (..) Cilvēciski nebija domu nekādu par otra nostumšanu malā, bet galvenais bija labu filmu uztaisīt. Ja bija kāds konflikts, teiksim, Gunārs saka pirms filmēšanas - vajag Astrīdai to šķirbu zobu priekšā aiztaisīt ciet. Es saku: Gunār, tu esi dulls, jo tā jau ir viņai raksturīga. Tā piekāpšanās notika nevis varmācīgi, bet vienojāmies. Ja vienojamies, tad tā tas paliek, tas ir mūsu lēmums. Man tas laiks ir ļoti skaistā atmiņā. Bija ļoti laba uzņemšanas grupa. Gvido Skulte, brīnišķīgs operators un cilvēks.

Vai Regīna Ezera arī iesaistījās, ietekmēt scenāriju vai brauca uz filmēšanu?

Varis Brasla: Es jau esmu stāstījis. Regīna ir normāla sieviete un normālai sievietei nevar nepatikt Gunārs Cilinskis. Tāpēc, ja vajadzēja kaut ko no Regīnas dabūt laukā, kādu piekrišanu, tad pa priekšu gāja Gunārs. Tā vienreiz izdomājām, ka vajag jaunu epizodi, kas trūkst. Braucām pie viņas uz Ķegumu, pie Regīnas, pie autores, izstāstām, ko mums vajag. Viņai bija tāds teiciens – „tā tas varētu būt”. Mēs tur dzeram kafiju, viņa uziet augšā, dzirdam klapē, tad atnāk pēc pusstundas lejā ar trīs lapām un saka: te jums būs īsināšanai. Viņa bija vēl tajā "Akas" materiālā un viņai nebija grūti salaist savus varoņus kopā citā situācijā.

Man vēl mājās grāmata ar viņas ierakstu. (..) Viņa ļoti labi uzņēma un pieņēma visu. Bet viņas cilvēciskā smalkjūtība jūtama gandrīz visos viņas darbos.

Es jau pats sev esmu mazliet apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu – ka latvieši izmirst, bet labu ziņu man joprojām nav, atzīst demogrāfs Ilmārs Mežs. Par savas dzimtas ķoniņu saknēm, par to, kā radušies latviešu uzvārdi, par bezatbildīgiem vīriešiem un viesstrādniekiem, kuri pie mums būs arvien vairāk, saruna ar Ilmāru Mežu Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš varbūt nedaudz, bet zina kaut ko par mums katru. Par mūsu uzvārdu, par tā izcelsmi, par mūsu senču dzīvi pirms gadiem 100, 200 un vēl senāk. Viņš savā pētniecībā ir atracis daudzas mūsu senču ciltskoku saknes un kopis daudzas radurakstu atvases. 

Demogrāfs, vēsturnieks, ģeogrāfs, pētnieks Ilmārs Mežs ir pavadījis arhīvos neskaitāmas stundas un daudzus gadus, lai mēs visi zinātu, no kurienes un kā cēlušies uzvārdi – Mežs, Krauze, Bergi, Goldbergi un Freibergi, arī Liepiņi, Bērziņi, Kalniņi, Zariņi, Keiši un Streiči, Rinkēviči un Čakstes. Ilmārs Mežs pēta pagātni, dokumentē izloksnes un cilvēku paradumus, bet arī prognozē Latvijas ļaužu nākotni. Jau vairākus gadu desmitus viņa skaļākais trauksmes zvans skan divos vārdos: latvieši izmirst. Demogrāfs Mežs ir no tiem retajiem cilvēkiem, kurš šodienas Latviju var vērtēt gan no pagātnes salīdzinājuma, gan nākotnes paredzējuma.

Demogrāfiskā situācija Latvijā joprojām ir ļoti slikta, bet tā nav tik katastrofāla, kā brīžiem varēja paredzēt –  tā jūs nesen jūs teicāt kādā intervijā. Pirms 20 gadiem jūs prognozējāt, ka pēc simts gadiem latviešu skaits nepārsniegs 300 000. Vai tagad prognozes ir mainījušās un uz kuru pusi?

Ilmārs Mežs: Laikam nē, aptuveni tādas paliek. Jo te runāju nevis par visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tiem, kas runā latviski, kas būtu tautas un kultūras tālāki nesēji. Apmēram uz to tas iet.

Drīzāk mums ir jādomā par spēju piemēroties, jo dažreiz esmu uzsvēris, ka laime jau nav tajā skaitā – igauņi jau nedzīvo par trešdaļu sliktāk, ja viņu ir par trešdaļu mazāk. Vai luksemburgieši, vai Islandē, vai vēl mazākas valstis. Svarīga ir tā proporcija, attiecības starp cilvēkiem, kas jau ir pensijas gados, kas drīzumā ies pensijā, kas viņus nomainīs, vai kā Latvijas gadījumā, nav kam nomainīt daļu no tiem, kas varētu doties pensijā.

Nav jau tā, ka Latvija vienā dienā paņems un izbeigs eksistēt, tas būs tāds gadsimtu lēnām saplokošs balons. Vienīgais mierinājums, ka tie mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni nebūs piedzīvojuši tos laikus, kad bija miljons un divi miljoni un vēl vairāk Latvijā. Tik liela Dziesmu svētku estrādes piepildītība diez vai būs. Kaut vai paskatāmies uz vīru koru rindām.

Šajos Dziesmu svētkos bija 23 vīru kori, 90.gada svētkos –  vairāk nekā 100…

Ilmārs Mežs: Es jau arī būtu starp tiem dziedātājiem, tik nespēju sadisciplinēties, lai piedalītos daudzajos mēģinājumos. 

Noteikti vajadzētu valdībai, parlamentam, bet arī pašai sabiedrībai par to jautājumu vairāk domāt. Esmu mazliet sev apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu, tāpēc drīzāk izvairos pēdējā gadā par to runāt , jo man nav labu ziņu un droši vien vēl nebūs. 

Bet jādomā par to, kā Latvija pietiekoši spēs attīstīties ar daudz mazāku bērnu un jauniešu skaitu. Kamēr šie bērni ir bērnudārza un skolas vecumā, tas ir ietaupījums. Ironiski var teikt, ka valsts patiesībā pat ietaupa vairākus miljonus no tā, kas bija plānotais demogrāfiskā atbalsta apjoms. Tā kā bērnu piedzima par 10-15% mazāk, tad ir attiecīgais miljonu skaits ietaupīts. Brīnišķīgi! Varam novirzīt to citām  svarīgākām lietām. Kad šiem cilvēkiem vajadzēs ieņemt darba tirgus vietas, kādam vajadzēs doties armijā, policijā un citur, nezinu kā to…

Vienmēr ir iespēja ņemt indiešus, ukraiņi tagad mūs glābj lielā mērā, bet tas ir jautājums – cik mēs spēsim Latvijas saturu nodrošināt, kā ir rakstīts Satversmes preambulā, ka Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis, varbūt precīzi neatceros no galvas, nākotnē maksimāli nodrošināt un sekmēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Mēs to īsti nepildām... 

Mēs esam ļoti kautrīgi, mums ir grūti pastāvēt kā frančiem uz franču valodas lietošanu Francijā. Ja nerunāsi, savu rīta avīzi nevarēsi nopirkt, vai autobusā iekāpt. Mums ļoti patīk ne tikai krieviski, kas ir biežāk, bet arī angliski pāriet bez vajadzības. Cilvēki, kas ir ļoti labi iemācījušies, bet izskatās, ka varētu nebūt latvieši, piemēram, tumši, melnīgsnēji cilvēki, viņi sūdzas, ja viņiem sarunu biedrs trāpās nelatvietis, piemēram, kāda krievu daktere, tad saruna notiek latviski, jo krievu daktere nepazīst akcentu un viņa var praktizēt latviešu valodu. Ja gadās latvietis, viņš neļauj runāt šim ārzemniekam latviski, uzspiež krievu valodu vai reizēm angļu. Mēs uzspiežam cittautiešiem nerunāt latviski. Par to jāpadomā. Ja mēs to spētu atrisināt, tad varbūt nevajadzētu būt tik pesimistiskiem. 

Ja raugāmies, cik strauji Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, statistiski redzam tūkstošus, salīdzinot vidēji gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 17 - 18 tūkstošiem. Tā ir katru gadu viena Salaspils vai Cēsis, kas pazūd.

Ilmārs Mežs: Man patīk pieminēt "Prāta vētras" dziesmu – manis pietiks vēl cik tur pavasariem. Būs jau arī latvieši pēc tiem simts gadiem, jautājums, ja igauņi mūs apsteigs vēl manas dzīves laikā, neņemos teikt, vai tie būs 20 vai 30 gadi.

Arī "Eurostat" prognozes paredz, ka Igaunija un Latvija drīz izlīdzināsies. Mēs drīz paslīdēsim arī zem Luksemburgas, vienkārši būsim arvien mazāki un pārvērtīsimies par mikrovalstiņu. Kāda tur ekonomikas attīstība, kādas tur būs jauno tehnoloģiju iespējas... Mēs jau arī neieguldām zinātnē un tehnoloģijās. 

Tas nav viegli, es morāli arī nevaru katram atsevišķam politiķim pārmest, ka šis jautājums netiek risināts šogad, bet partijām un politiķiem, kas ir pie varas vismaz 10 gadus, un ja joprojām nespējam to atrisināt, vai vismaz tik daudz, kā vidēji Eiropas Savienībā, kur ap 2-2,5% no IKP iegulda jaunās ģimenēs. Latvijā joprojām, kaut esam kārtīgi dubultojuši to nepilno procentu uz knapiem 1,5%, esam astē. Kāpēc mūsu valstī latviešu vecākiem ir jācieš un jābūt lielākā nabadzībā kā citās valstīs?

No statistikas saprotu, ka vēl viena bēdu ieleja Latvijā ir vīrieši. Ja raugās statistikā, cik daudz vīriešu iet bojā nelaimes gadījumos, tāpat alkohols. Salīdzinoši ļoti ātri vīrieši aiziet no dzīves.

Ilmārs Mežs: Tas ir jautājums, ko vieglāk būtu risināt, jo mēs katrs varam to lietu labot. Mums nav jādzer visādus draņķus, nav jāpīpē, nav jāguļ visu dienu pēc sēdoša darba vēl dīvānā pie televizora, un nav tik daudz jāēd, kā mums varbūt gribas. Tad jau tās lietas risinās. 

Latvija ir nelabi slavena arī ar to, ka mums ir pasaulē vislielākā starpība starp vīrieša un sievietes mūža ilgumu. Mūsu vīrieši dzīvo par 10 gadiem īsāku dzīvi, nekā sievietes. Nekur nav desmit gadi, ir valstis, kur ir daudz īsāks mūža ilgums, kurās nav 75 gadi, kā Latvijā, ir 60 vai 55 gadu, īpaši Āfrikā. Bet nav tik liela starpība.

Ko tas nozīmē, vai vīriešiem 10 gadus grūtāk tikt pie medicīnas pakalpojumiem, ja mēs tā to traktētu. Vīrieši vienkārši ir desmit reizes bezatbildīgāki. Ir, protams, ģenētiski ieprogrammēts, ka zēni, vīrieši, kaut arī mēs mazliet vairāk piedzimstam, tāds ir dabas likums, mēs esam vairāk tendēti saslimt jau zīdaiņa gados. Vai risks, agrāk tās bija medības ar mamutiem, kaut kur iet bojā. Ģenētiski ietaisīts, ja vīrietis iet bojā, vēl ir cerība, ka sieviete tajā alā bērnus spēs kaut kā izbarot, īpaši, ja kāds cits vīrietis viņai būs tuvumā, kas to mamutu nesīs.

Gandrīz ģenētiskā līmenī mums ieprogrammēta šāda veida uzvedība, ka vieglāk uzņemam riskus. Bet tad starpība būtu tikai trīs, četri vai pieci gadu, kas ir normāli. Tie otri pieci ir Latvijas vīriešu bezatbildība par savu dzīvi, par saviem apkārtējiem.

Ai, ko es tur pie ārsta... Mašīnu, jā, re ku tur rūsa parādījās, nez kas tur klab motorā, uz to viegli simtus eiro izgrūž. Par savu veselību, vai esi jau nokritis infarktā, vai vēzis kurā stadijā, nu tad, jā, ko nu varēja darīt, kā būt. Daudzas no tām problēmām varēja risināt jau iepriekš. Ne viss ir mērāms lielā naudā. Šeit arī ar mazumiņu mēs varētu, ar to pašu budžetu, ar tiem pašiem cilvēkiem, kas esam, varētu daudz ilgāk dzīvot un daudz noderīgāki būt gan sev, gan saviem tuvajiem, gan valstij kopumā. Man pašam tas palīdzēja, man ārsts "iebelza" pa galvu. 

(..) Pie uzlabojumiem ir vērts piestrādāt, un viņus iespējams sasniegt, tad ir vēl lielāks gandarījums, kad vēl kaut ko savā dzīvē esi spējīgs izdarīt, lai varbūt būtu noderīgs saviem tuvajiem. Cik daudz vīriešu nomirst 60, pat vēl agrākos gados. Kā lai tā ģimene izvelk tīri finansiāli, vai arī morāli, tam tētim vēl bija ar mazbērniem jādzīvojas un mazmazbērnu jāsagaida, bet viņš jau kapā 20 gadus pirms laika. Tas nekur neder.

Drošības situācija šobrīd ir ļoti trausla, jo Eiropa sāk nogurt no kara Ukrainā – atzīst pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, jurists Tālavs Jundzis. Par tēvu mācītāju, no kura neatteicās padomju gados, par Neatkarības deklarāciju un barikādēm, kā pieņēma darbā Edgaru Rinkēviču un kādu nākotni vēlas Daugavpils universitātei – saruna ar Tālavu Jundzi Laikmeta krustpunktā.

Iesākumā citāts no 1997.gada laikraksta "Diena", kur žurnāliste Ināra Egle ir veidojusi lielāku aprakstu par tā brīža aizsardzības ministru Tālavu Jundzi un publikācijas ievadā ir šādi vārdi: "Tālavam Jundzim bija lemts piedzimt padomju sistēmā un mācītāja ģimenē. Šī sakritība nesolīja vieglas dienas. Tomēr viņš sasniedza salīdzinoši augstus amatus, ko vieni skaidro ar milzīgo uzņēmību, bet citi – ar iešanu pret savu būtību. Tagad šķiet, ka Tālava Jundža politiskajai karjerai varētu traucēt tas ideālisms, kas viņam tika ieaudzināts ģimenē un ar kuru varēja piemēroties atmodas sākuma gadu politiskajai dzīvei, bet – ne vairs šodienas politiskajām spēlēm."

Kā padomju varas represēta mācītāja dēls padomju gados kļuva par prokuratūras darbinieku, bet pēc tam – par vienu no tiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību un bija Neatkarības deklarācijas līdzautors. Ko nozīmēja kļūt par pirmo aizsardzības ministru pēc neatkarības atgūšanas, kad pa Latvijas zemi vēl bradāja okupantu armijas zābaki. Kāpēc Tālavs Jundzis reiz nolēma pieņemt darbā aizsardzības ministrijā augstā amatā toreiz ļoti jauno ierēdni Edgaru Rinkēviču un kāds ir viņa skats uz šobrīd tik nemierīgajiem pasaules notikumiem? 

Jūs bijāt pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs un varat novērtēt mūsu bruņoto spēku izaugsmi. Ja paraugāmies, sabiedrības aptaujas, kur ļaudīm vaicā, kam jūs uzticaties, tad uzticības saraksta augšgalā stabilās pozīcijās pēdējos gados regulāri ir bruņotie spēki. Cilvēki saka, ka tic mūsu armijai, bet uzticības raksta lejasgalā ir valdība, Saeima, politiskās partijas. Kā jūs skaidrotu, kādēļ mūsu armija ir iemantojusi tautas uzticību? 

Tālavs Jundzis: Liels pārsteigums tas nav ne Latvijas kontekstā, ne varbūt Eiropas kontekstā, jo armija, baznīca tādās valstīs kā mūsējā un Polija vienmēr ir populāras. Jo valdībām ir tāds liktenis, ka tās ir saraksta lejasgalā. Skandāli nedaudz ietekmē uz laiku, bet domāju šis ir objektīvs vērtējums un aizvadītajos 30 gados, kopš armija attīstījusies, ceļš bijis pareizs. Integrācija starptautiskajās militārajās, politiskajās struktūrās, esam ieguvuši arī popularitāti sabiedroto vidū – mūsu puiši ir centīgi. Tas dod rezultātu. Jācer, ka lielie budžeta līdzekļi, kas tiek piešķirti, būš ļoti caurspīdīgi un redzams, kā tiek izmantoti, vai aiziet mērķiem, kam domāti. Citādi reitings, protams, pamatoti, kritīsies, un tās ir lielas bēdas ne tik daudz pat armijai, kā sabiedrībai kā tādai.

Redzot trauksmainos notikumus, kas šobrīd risinās pasaulē, cik jūs droši jūtaties šobrīd Latvijā?

Tālavs Jundzis: Kā vairumam Eiropas un Latvijas iedzīvotāju, tas bija liels pārsteigums, kas notika Ukrainā ar negaidīto un normālam prātam neaptveramo Krievijas agresiju. Šobrīd, lai arī Latvija nav kara stāvoklī ar Krieviju, faktiski esam ierauti karā. Lai dievs dod, ka tas karš tiešā veidā neatnāk līdz mūsu mājām. Es teiktu, drošības sajūta pašreiz ir trausla un mūs visus uztrauc, kā beigsies šis militārais konflikts vai karš Ukrainā.

Rietumu šaubas un sabiedroto šaubas par to, ka varbūt tomēr vajadzētu sarunas, varbūt vajadzētu ar Krieviju runāt, cik tad ilgi karot – tas viss bažas par mūsu drošību tikai palielina, jo Ukrainas uzvara ir arī mūsu uzvara un mūsu drošība. Ukrainas zaudējums ir mūsu nedrošība un faktiski kara agrāka vai vēlāka pārcelšana arī uz Baltijas valstīm. Ja Krievija uzvarēs Ukrainā, kas, lai dievs dod, nekad nepiepildītos, nākamā būs Baltija. Vai tas būs gada vai desmit gadu laikā, tas varbūt ir tikai jautājums.

Kādu redzat kara iznākumu, jo daudz saka, ka jau sāk nogurt no kara?

Tālavs Jundzis: Tas ir lielākais risks, ka Eiropa, mūsu sabiedrotie sāk nogurt. Man gribētos ticēt, ka apgaismība, ka kara iznākums Ukrainā ir arī visas Eiropas, ja ne visas Rietumu pasaules drošība, domāju, ka tā apziņa atnāks. Protams, ir daži izņēmumi – Ungārija droši vien, arī Slovākija – bet tās ir detaļas. Kopumā, domāju, Eiropa apjēgs, ka Ukrainas uzvara ir svarīga viņiem pašiem. Bet

Problēma ir tā, ka reāli Eiropa negatavojās karam, redzam, ka Eiropa militāri nav gatava karam. Par to jau 90. gados runāja un rakstīja. Mums nav ieroču, munīcijas, ražošanas jaudas. Tas ir tagad redzams. Atšķirībā no Krievijas, kura pēdējos 10 gadus gatavojās šim karam. Tagad Eiropai ar lielu jaudu ir jāmēģina atgūt šo, varētu teikt, nokavēto laiku aizvadītajās desmitgadēs.

Jūs esat Daugavpils universitātē padomes loceklis. Daugavpilī un Rēzeknē pašvaldībā amatos ir cilvēki, kuru izteikumus var dēvēt par prokrieviskiem. Kā Latvijas sabiedrība ir sadalījusies Ukrainas kara jautājumā un kā vērtējat prezidenta iniciatīvu par pielaidi pašvaldību vadītājiem valsts noslēpumam?

Tālavs Jundzis: Latgalē ir šādi cilvēki, bet šādi cilvēki ir arī Rīgā, varbūt pat ne mazākā skaitā, tādi ir arī citos Latvijas reģionos. Ir jārēķinās, ka tādi ir, nezinu, vai kāds viņus var pārliecināt. Līdz ar to arī šī prezidenta iniciatīva ir atbalstāma, lai arī neesmu iedziļinājies detaļās. Ņemot vērā šo ārkārtējo situāciju, kas sakarā ar karu Ukrainā veidojas Eiropā un Baltijā, domāju, ka mums jāsper papildu soļi mūsu drošības stiprināšanai un garantēšanai.

Par Daugavpils universitāti un Latgali runājot, savu misiju tur, lai arī pats esmu vidzemnieks, bet mans vārds nāk no latgaļu valsts Tālavas, lielākā mērā redzu, kā panākt, lai Daugavpils saglabā savu universitāti kā neatkarīgu struktūru, lai viņa kļūtu par visas Latgales kultūras centru, lai kļūtu par drošības veicinātāju, latviskuma attīstītāju Latgalē tajā daļā, kas vēl pilnībā nerunā arī latviski, īpaši Daugavpilī. 

Vai tiesa, ka jums bija sava loma Edgara Rinkēviča ierēdņa karjeras pirmajos soļos – kad jūs bijāt aizsardzības ministrs, virzījāt viņu par valsts sekretāru.

Tālavs Jundzis: Tas bija tāds laiks. 1997.gadā man otrreiz stājoties aizsardzības ministra amatā, valsts sekretāra vieta bija vakanta, un Edgars Rinkēvičs bija palīgs vai padomnieks. Es viņu "saņēmu mantojumā" no iepriekšējā ministra, un mēs ar viņu strādājām. Viņam bija tik kādi 25 gadi, bet jau redzēju, ka viņš ir saprātīgi domājošs, reālistisks un lielām darbaspējām, ar lielām spējām ātri uztvert sarežģītas lietas, tajā skaitā militārā jomā. Tas mani fascinēja. Nezinu, vai daudzus varu nosaukt tādus cilvēkus, kurus būtu sastapis.

Tad bija jautājums, ko iecelt par valsts sekretāru. Protams, pirms iecelšanas izcēlās mīnusi – tikko ar Radio [darba] pieredzi, bez pieredzes militārā jomā, bez dienesta militāros spēkos padomju armijā vai kādā citā militārā struktūrā. Tāpēc

uz viņu vispār neskatījās kā uz potenciālo valsts sekretāru, tur bija bijušie pulkveži, kas aizgājuši no dienesta, tika saukti jau konkrēti uzvārdi, tam jābūt, to jāieceļ. Nebija neviena ministrijā, kas mani atbalstītu, bet visi brīdināja - viņš taču ir tik jauns. Mana pārliecība bija, ka ir jāriskē, ka ir pamats tam.

Par šo lēmumu, kur man vienam nācās izšķirties un dzirdēt daudz pārmetumus sākumā, pēc dažiem mēnešiem viss norima, redzēja, ka viņš spēj to darbu veikt. Es teiktu, ka tas bija  viens no maniem sakarīgākajiem lēmumiem. Arī sastrādāšanās bija ideāla. Arī tagad tas,  ko dara Rinkēvičs Valsts prezidenta amatā, es bieži nodomāju, es tieši tāpat būtu darījis. Varbūt mēs viens otru esam ietekmējuši jau tajos laikos. Es domāju, esam ieguvuši vienu izcilu Valsts prezidentu.

Esmu laimīgs, ka medicīna mainās un agrākais mans padoms tagad ir kļūdains – tas nozīmē progresu, atzīst profesors Anatolijs Danilāns. Reiz strikti ierobežojis ēšanas režīmu, tagad saka – ja gribas, var ēst kaut naktī. Kā glāba tēvu no Sibīrijas, kā pats glābās no grādīgā, kā kandidēja politikā, kā baktērijas vēderā palīdz domāt un par skolnieku Hosamu abu Meri saruna ar ārstu Anatoliju Danilānu Laikmeta krustpunktā.

Viņš arī par nopietnām un sarežģītām lietām spēj runāt ar humoru. Un tieši ar joku viņš palīdzējis daudziem saviem pacientiem, kuriem ārstēšanās gaitā, protams, arī jāpiedzīvo operācijas un satraukuma brīži slimnīcas gultā, kad joki nemaz nenāk prātā. 

Profesors Anatolijs Danilāns ir Latvijas medicīnas leģenda, profesors ir labi pazīstams arī Latvijas Radio klausītājiem, jo bieži bijis pie mūsu mikrofona. Bet visilgāk viņš ir bijis blakus saviem pacientiem – jaunības gados Preiļu slimnīcā un mūža darbu aizvadot Stradiņa slimnīcā Rīgā. 

Vai drīkst ēst speķi, šokolādi, asus ēdienus, vai drīkst dzert kafiju ar balzāmiņa "jumtiņu" un treknu pienu no govs pupa? Profesors Danilāns šādus jautājumus savos darba gados ir dzirdējis tūkstošiem un vienmēr atbildēs ar – jā! Uzreiz gan piebilstot, bet ar mēru un saprātu. Daudz runāsim par medicīnu, bet ne tikai. Arī par laikmetu, dzīvi padomju okupācijas gados, komunismu un čeku, politiku šodien. Un noteikti pieminēsim divpadsmitpirkstu zarnu, jo par to profesors zina visu, vai gandrīz visu, jo to zinātniski pētījis daudzus gadu desmitus.

Jūs visu mūžu esat runājis par ēšanu. Ar pacientiem, ar studentiem, ar savu grāmatu lasītājiem un radio klausītājiem. Tādēļ ar to arī sākšu. Ko profesors Danilāns, Latvijas šobrīd zināmākais vēderdakteris, ir apēdis pēdējās diennakts laikā?

Anatolijs Danilāns: Par ēšanu es nerunāju visbiežāk, ja runā par medicīnas lietām, es neesmu dietologs, bet kuņģa-zarnu trakta slimību dakteris, esmu gastroenterologs. Es runāju par gremošanas trakta slimību ārstēšanu un kuņģa nebojāšanu.

Esmu kategoriski zvanījis visās malās un apnicis [atkārtot] – ar ēšanu, labu, pareizu ēšanu, vērtīgu ēšanu, nesanāks īsti nekas.

Pastāstīšu – trīs mani draugi pastāstīja, ka viņi konsultējušies pie labas dietoloģes. Viņa izstāstīja labu diētu, pilnvērtīgu, kā labāk jāēd. Tagad viņi tā norunājuši, skatās man virsū mirdzošām acīm un es viņiem ģīmī – puiši, jums nekas nesanāks. Kā, tu pats, profesor, teici, ka tā daktere laba, gudra, zinoša. Es to arī atkārtoju. Bet jums nekas nesanāks. Ar ēšanu vien vesels nepaliksi – var ēst cik gribi ideāli, tik smuki, ka tiešām prieks. Var vest uz karaļa pili rādīt, kā jāēd. Bet vajadzīgi daudz citu nosacījumu, jau pieminētā fiziskā aktivitāte. Fiziskā slodze, muskuļi palīdz visu labāk sagremot un veselību iztaisīt. Vajadzīgs miegs.

Kas vēl latviešiem ļoti vajadzīgs – labs garastāvoklis un sirsnīgs smaids. Mums kādreiz ir par maz.

Bet ko pats profesors lieto uzturā. Kas pēdējās diennakts laikā bijis uz jūsu šķīvja?

Anatolijs Danilāns: Man atbilde ir vienkārša – jābūt daudzveidībai. Neatzīstu nekādus veģetāriešus vai ierobežojumus. Ir atsevišķi izņēmumi, kad ir alerģijas, bet visu pārējo vajag zvetēt iekšā. Man šodien arī bija kotlete, zupa, maizīte un uzlikts vēl sviests, un saldumiņi bija. Bet viss ar mēru. Tāpēc es laikam nevaru uzbaroties milzīgi. Bet daudzveidīgi. Organisms prasa daudzveidību.

Kā jums šobrīd klājas: vai arvien žiperīgais profesors pēc 80 gadu sliekšņa beidzot vairāk laiku velta sev un savai sieviņai, vai arī arvien žiperīgi soļo lielus attālumus pa Rīgas ielām, soļo pie saviem pacientiem?

Anatolijs Danilāns: Sev un savai sieviņai veltīju jauns būdams, puisis gados un arī tagad veltu [laiku], varbūt pat vēl vairāk. Kā to mēra. Mīļie klausītāji, veltiet saviem tuviem cilvēkiem labus vārdus, mīļus vārdus pasakiet, noglāstiet kādreiz, fizisks kontakts ir labs. To es visu daru. Bet es par Rīgu jozdelēju kā agrāk. Tagad šķiet, līdz VEFam aiziet pagrūti. Es trenējos, pusotru stundu ņemos pa sporta zāli, nosvīdis kā susļiks, un tad eju atpakaļ. 

Arī uz Radio nācāt ar kājām?

Anatolijs Danilāns: Kā tad! Man ir braukšanas biļete, kauns atzīties, man nav jāmaksā par braukšanu, bet es eju ar kājām. No Pārdaugavas, es tur dzīvoju, uz Radio.

Darbu, protams, ir gadi un esmu slodzi mazinājis. Tā ir jādara, aicinu visus, kaut kur jēga jāsaprot. Ko tur simtgadīgs vēl raušos kā turks. Man jau kauns atzīties – es pieņemu slimniekus divās vietās, bet ne jau tāpēc, ka būtu jucis uz naudu, neko jau es tur nepelnu, bet man patīk darbi un patīk palīdzēt.

Mediķiem lekcijas gan esmu tagad atteicies, bet nemediķiem gan ik pa brīdim lasu, tur mana niša ļoti patīkama.

Daudz dažādus ieteikumus gadu garumā esat devis, vai ir kāds jūsu padoms, kuru kādreiz esat devis, bet tagad vairs neder un tagad uz to raugāties pilnīgi citādi?

Anatolijs Danilāns: Esmu laimīgs, ka medicīna mainās, viss, kas ir progresīvs, tas mainās. Ja sāksies brīdis, kad medicīna stāvēs uz vietas un vairs nemainīsies, tas būs ļoti ļauns mirklis. Domāju, ka tāds mirklis neiestāsies. Ticu, ka tāda brīža nebūs.

(..) Es kādreiz pārāk strikti ierobežoju, man drusciņ kauns,

Preiļos strādājot teicu – ēdīsiet četras reizes dienā un starp ēdienreizēm, dieva dēļ, neko neņemiet mutē. Pat varbūt šķidrumu cilvēki nedzēra, baidīdamies. Danilāns pieteica četrreiz dienā! Ziniet, palīdzēja, tik stingri noteicu, ka tas palīdzēja uz to laiku. Bet tā bija muļķība, bet tajā laikā zinātne tā domāja. Tad bija zinātnes brīdis, kad tāda kārtība bija ļoti svarīga. Kārtība svarīga arī tagad, nesaku, ka vajag darīt, kā gribi, bet principā – ja ļoti gribas ēst naktī, tad ej un paēd.

Un kā kafija ar balzamiņa "jumtiņu"?

Anatolijs Danilāns: Nekāda vaina! Cilvēki šajā aspektā dalās divās lielās grupās: ir cilvēki, kas var kļūt par alkoholiķi. Es varu kļūt alkoholiķis, man tāds raksturs, varu nodzerties, vienu brīdi jutu, kad rakstīju disertāciju, ka jau par daudz tā lieta aiziet. Tad uzliku – punkts, cauri, nav nemaz. Es vispār tagad nedzeru nemaz, ne vīnu, neko. Bet ir, kas to var darīt. Ja pieder tiem cilvēkiem, kas nekļūst alkoholiķis un visu mūžu nav kļuvis, pa reizei iedzēris balzāmiņu.

40 gramus tīrā spirta vīrietis var ieraut katru dienu, to esmu atkārtojis. Tas nenozīmē, ka tīrs spirts jādzer, bet 40 gramus alkohola, ja, piemēram, šņabīti var 100 gramus, 40 grami būs tīrā alkohola. Vīnu var vairāk. 

Sievietēm ir sliktāk – tikai 30 gramus.

Tur jau tā nelaime, ka alkohols ir narkotika un daudzi sāk lietot. Redz, Danilāns teica 40, labi ir. Oi – šovakar ierāvu 80 gramus tīrā spirta... un vēl labāk. Danilāns mani nepareizi mācīja. Un aiziet. Tas jau ir alkoholisms. Latvija ir dzērāju zeme (..) ir arī nedzērāju zeme vienlaikus. Ja ir dzērāji, tad ne grama, vairs tad nejoko, 40 gramus vai 30. Nemaz. 

Man bija agrāk pat drusku neērti, kauns, kā tad tu nevari drusku šņabīti. Bet tagad man nav kauns, es esmu pat lepns – es nedzeru. Es nekādu trūkumu nejūtu, neesmu nekāds kroplītis, ka nevaru iedzert šņabi. Ja kāds jūt, ka viņam tas šņabis var kaitēt, nedzeriet nemaz un nemaz jūs kroplītis nebūsiet. Vēl labāks paliksiet, jo nemaz nedzerat.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā.

Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā. 

“Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere. 

Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas. 

18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri. 

Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī.

Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks.

Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs?

Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda.

(..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība.

Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad?

Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti. 

Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt.

Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti,

un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu...

Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību?

Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo

no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību. 

(..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu.

"Es ļoti gaidu no jaunās paaudzes, ka tā aizrausies tieši ar latvisko," saka aktrise Lidija Pupure, kura arvien lepojas ar savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru un viņa gājienu ar Latvijas karogu cauri padomju Rīgai. Kāpēc kino vietā izvēlējās teātri, par nevēlēšanos sekot bara domāšanai, arī par savas vecmāmiņas gaitām pie Ķīnas robežas saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri.

“Uzvarēt var ar pašcieņu un savu mugurkaulu. Par paraugu ņemot tādus cilvēkus kā Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra. Tie ir mūsu varoņi, no kuriem būtu jāmācās. Tāda ir mana pārliecība.” 

Šos vārdus pirms pāris gadiem intervijā ir teikusi Dailes teātra aktrise Lidija Pupure. Un ja vien sarunā būtu iespēja vēl papildināt šo uzskaitījumu, minēt vēl kādus mūsu laika varoņus, mūsu gadsimta lāčplēšus, es pieļauju, ka Lidija Pupure to vidū noteikti nosauktu arī savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē iznesa mūsu sarkanbaltsarkano karogu cauri Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, un jau drīz par to čeka viņu izraidīja no Latvijas.

“Es stipri, stipri priecājos par mūsu jauno paaudzi, jo es redzu, ka tā ir garā ļoti radniecīga manai paaudzei - atvērta un ļoti talantīga. Viņi tikai vēl jāiedrošina iet savu ceļu, atrast savu dvēseli un izprast brīvību gara brīvībā.”

Arī tie ir aktrises Lidijas Pupures vārdi, un Lāčplēša dienā saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri.

11. novembra vakarā ļaudis nu jau ierasti Rīgā dodas uz 11. Novembra krastmalu pie daudzu svecīšu sienas un katrs aizdedzina savu - kāds par mūsu senčiem, jaunajiem zēniem, kas stājās pretī brīvās Latvijas pirmajiem ienaidniekiem; kāds iededz sveci par saviem senčiem, kas par Latviju cīnījušies vēlākos gados dažādās frontēs, vai arī savu brīvas Latvijas sapni saglabāja, aizmiegot Sibīrijā. Un kāds vienkārši atnāk uz krastmalu, lai sasildītos pie šī mūsu tautas stiprumu apliecinājuma. Lidija, kuri ir tie ļaudis, tie mazie un lielie Lāčplēši, par kuriem Jūs piedomājat īpaši šajā dienā 11. novembrī.

Lidija Pupure: Nu, protams, no manas dzimtas pēdējais tas ir Konstantīns. Bet man ir jādomā par manu dzimtu, par maniem tēva brāļiem. Mans tētis gan tā aktīvi šajā viņu interešu lokā neiekļāvās, jo viņam bija bērnībā bijusi tāda actiņas trauma, un līdz ar to viņš netika nedz armijā, un viņš tā lepojās vai palīdzēja, vai balstīja vēlākajās dienās savus brāļus, kuri arī bija lieli patrioti. Onkulis Jānis – pat armijas cilvēks mūsu brīvajā Latvijā. Un, protams, visi tie likteņi, kas sagaidīja daudzus no šiem cilvēkiem. Un vispār man ir jādomā ne tikai par savējiem. Man liekas, ka šis spēks mūsos ir ļoti, ļoti liels, stabils, un tai pašā laikā, domājot par šodienu un domājot par to, ka mēs varbūt, iegūstot savu neatkarību, citādā veidā esam arī paši līdzvainīgi pie viņas zaudēšanas vairāk vai mazāk, vai nu caur ekonomiku, vai caur politiku… Nu diemžēl tāds ir mūsu liktenis, šeit dzīvojot šādās krustcelēs, ja tā var teikt. 

Domājot par šodienu un par 11. novembri, svarīgi, ka krastmalā visas dienas garumā nāk arī jaunā paaudze, es tur redzu bērnudārzu grupiņas, es tur redzu pusaudžus no skolām. Nāk ģimenes ar bērniem. Bet ir ļaudis, kas saka, tiem jaunajiem jau nekas neinteresē – viņiem neinteresē mūsu vēsture, viņi sēž tikai savos telefonos un planšetēs; citi, gluži pretēji, saka, kādas muļķības, es zinu daudzus jaunus cilvēkus, kuri iesaistās jaunsargos un un interesējas par vēsturi. Kādu jūs redzat mūsu jauno paaudzi un viņu patriotismu?

Lidija Pupure: Mūsu tautā vienmēr ir bijuši gan tādi, gan tādi. Un šodien tas arī ir varbūt pat raksturīgāk, vairāk šī dalīšanās, kam tas interesē un kam tas neinteresē, kurš ir aktīvs, kurš interesējas par mūsu vēsturi un kuri nē. Kaut kāda tāda dalīšanās. Padomju okupācijas laikā, es domāju, ka mēs bijām savā viedoklī, domās iekšēji vienotāki. Arī šajā jautājumā. Bet tas, ka mums ir jauki, gudri jaunieši, par to es nešaubos, un vispār, interesējoties par savu tautu un mūsu vēsturi, es varu apbrīnot un vienmēr uzdod sev jautājumus – kur mēs esam šo spēku, šo individuālo spēku guvuši? Un ziniet, pie kā es esmu  arī tā savās domās un pārdomās nonākusi? Ko mēs varbūt īsti pareizi nenovērtējam, un

man vienmēr ir jādomā, kur mēs klūpam? Kāpēc mums neizdodas, kur ir tā problēma? Mani tas vairāk interesē. Jo tur, kur mēs esam, tur pierādījumu ārkārtīgi daudz, pie kam šie individuālie pierādījumi, šīs personības, un man liekas, ka mūsu tautā un mūsu tādā ģenētikā ir  tik milzīgs vieds spēks. Bet man personiski arī bieži vien jādomā - ja mūsu ģenētika nebūtu tik  sajaukta, vai mēs tādi būtu?

Un mēs esam arī ļoti atšķirīgi, tas nozīmē ļoti krāsaini. Tā taču arī ir vērtība! Un tad es saku tā, reizēm dusmojoties, kurš te ir īsts latvietis? Nav taču neviena! Nu padomājiet, kādas tautības mums nav pāri gājušas un ir atstājušas šo sajaukumu.

Jūsu radu rakstus papētot, var redzēs arī poliskus uzvārdus.

Lidija Pupure: Tieši tā, un man jāteic, es to ļoti jūtu, es jūtu tieši to. Vispār

man ir mazliet tāda tendence: ja visi pūš vienā stabulē, man vienmēr vajag tur iemest kaut kādu dzirksteli. Tad tur izceļas tāds liels nemiers, tad, protams, apmēram tā – atnāca Lidija un visu dziesmu sabojāja. Bet kas manī tajā kaitina, mani kaitina bara domāšana. Man vienmēr gribas iemest ideju – bet paskaties uz to problēmu no cita rakursa, no cita leņķa, un tad tu kļūsi plašāk domājošs, tad tu nenostāsies balts, melns.

Arī ja manī ir jau tīri ģenētiski tik daudz sakņu, asiņu, informācijas, tas taču nozīmē, ka es visas šīs kultūras jūtu, saprotu, un tad es nevaru iestāties pret to. Piemēram, es par daudz ko esmu sašutusi, ko mēs šodien darām. Nu kaut vai nu padomājiet paši - kāds sakars vienam monstram ar valodu? Kāpēc mēs jaucam dažādas lietas līdz tādam, nu bērnišķīgam, muļķīgam absurdam. Es nevaru ienīst visu tautu kaut kādas kustības, politiskās situācijas dēļ.

Te jūs runājat par krievu valodu? Ka šobrīd notiek tāda kā izdzēšana no visurienes?

Lidija Pupure: Bet piedodiet, tas ir tik absurds. Priekš tam taču ir likumi. Ja kāds te ir nelojāls, ja kāds ir mūsu ienaidnieks, nu raidiet viņu laukā. Galu galā lieciet pat cietumā, priekš tam taču ir likumi. Bet ko tas vispār nozīmē... Būsim taču arī godīgi – mēs arī neesam eņģeļi savā vēsturē. Un to es arī no saviem senčiem esmu dzirdējusi, kuri bija lēģeros, kuri bija Sibīrijā. Un tad es domāju tā, kas to izmanto – tie, kas nav cietuši, tie, kas nav tam purvam cauri gājuši, tie dižojas ar svešām spalvām?

Tie cilvēki, kas ir izgājuši, kas to ir izturējuši, viņi ir tik cildeni, viņi ir tik mierpilni. Viņi nemētājās ar ļaunumu, viņi nerunā un neraksta tādus komentārus. Mēs esam slimi, es to saku ne dusmās, bet sāpēs.

Fragmentā skan aktrises māsasdēla Konstantīna Pupura teiktais 2011. gada 14. jūnijā. Jūsu pieminētā emocionalitāte jūtama, bet arī liels patriotisms dzirdams.

Lidija Pupure: Jā, jā… pirmās ierindas, jau vienmēr paveic savu, un diemžēl tā tālāka attīstība ir tāda – moris  savu padarījis, lai iet. Tas jau neattiecas tikai uz Konstantīnu. Tā ir daudziem, visus nosaukt, kur mēs kļūdāmies. Es jau pirmīt teicu… Kur mēs iekrītam? Es par to ārkārtīgi daudz domāju, man par to ir jādomā gandrīz vai katru dienu, arī šodien. 

To, ka ir cerība, es ticu jaunatnei, es ticu, ka būs. Bet kāpēc mēs vienmēr tik bieži iekrītam bedrē? Arī tagad un arī, ka es atceros visu Atmodas laiku. Nu nevar, nu nedrīkst tā uzreiz skriet atkal kaut kādā virzienā neapdomājot, neizanalizējot, neizvērtējot, ar ko mēs esam atšķirīgi no šitām lielvalstīm. Kas mums ir jāsaglabā –tieši šis individuālais atšķirīgais. Es bieži saku tā: viss, kas bija tajā okupācijas laikā, mēs pasludinājām visu kā nederīgu, vārdu sakot, ārā, un es saku – mēs izlējām vannu ar visu bērnu. Nevajag jaukt, katrā mūsu vēstures periodā, kad mēs neesam bijuši paši savi saimnieki, ir bijušas lielas vērtības. Un es domāju, ka mums ir jāiemācās viena lieta, nu arī visi mūsu lielie dižgari ir mācījušies Pēterburgā. Kur tik nav mācījušies! Man ir jāpateicas, ne tikai jānoliedz. Man ir jābūt godīgai, gudrai, par to es saku paldies, tam es protestēju, tam es nepiekrītu, jo ir nu šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās. Teica Ziedonis. 

Un taisnība ir vieniem, un taisnība ir otriem. Meklēt to zelta vidusceļu, tas ir arī starp Austrumiem un Rietumiem, caur šīm civilizācijām. (..)

Tieši ņemot vērā, ka mēs ģenētiski esam tik jaukti, mums nevajadzētu ieņemt tik negudru attieksmi. Jā, patiesību pateikt arī mums vajadzētu uzdrīkstēties par saviem nedarbiem, par savām kļūdām, kā mēs esam arī kareivīgi..., mēs cīnījāmies par savu neatkarību, un tomēr mēs taču arī zinām, mēs zinām, ka mūsu cilvēki palika un palīdzēja tikt pie varas tai sistēmai. Saprotiet, cik tas ir dīvaini. Un visi šie darbi,  varētu vienmēr teikt tā: apdomā, apdomā, ko tu dari, par katru tavu rīcību būs bumerangs. 

Un tas, kas notiek šodien. Es, piemēram, šodien neieņemu tādu kardinālu asu nostāju vispār. Jo, lai es to darītu, es redzu, notiek kaut kas globālāks, ne es to spēju aptvert. Mums ēterā neskan dažādi viedokļi, mūsu ēterā skan tomēr viens vienvirziens. Es to ļoti labi apzinos, es lasu daudz ko, es skatos, daži to var saukt par sazvērestības teoriju, bet mūsu Rainis ir teicis: "Ikvienā klausies, ņem katra padomu, bet spriedi pats".

Un spriedi nevis kādam par labu, bet globālāk, izvērstāk. Nu kas tad šodien notiek pasaulē – viena liela, liela pārvērtība. Tas ir tikai sākums, vēl būs tik daudz sāpju, tik daudz bēdu, to taču mēs redzam. Un arī raugoties kaut vai uz Ukrainu, protams, sirds sāp, tas viss ir necilvēcīgi, tas viss ir briesmīgi, bet mēs taču esam tam gājuši cauri jau neskaitāmas reizes. Mums vajadzētu kaut ko no tā visa mācīties, un es arī tagad varbūt… jā, es apbrīnoju daudzos cilvēkos šo mieru viņos. Bet mani uztrauc, mani vairāk interesē, kas notiks pēc tam.

Tāpat kā mēs ieguvām neatkarību, bet kas notika pēc tam? Un ja kāds šodien grib izcīnīt sev neatkarību, tad es šiem cilvēkiem, šai tautai pat, teiktu: tikai Dieva dēļ – lēnām, nesteidzieties, neizlejiet vannu ar bērnu.

Mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un diemžēl galvenais, kā pietrūkst visos medijos, ir sirds, tā domā viena no leģendārajām Radio balsīm Lia Guļevska. Par Smiļģi, Paulu un brāļiem Skrastiņiem, par grieķiskajām dzimtas saknēm un kāpēc netic nejaušībām Laikmeta krustpunktā saruna ar Liu Ģuļevsku.

Mēs tiekamies novembra pirmajā nedēļā, un 1.novembris ir Latvijas Radio dzimšanas diena. 2025.gadā sabiedriskais radio svinēs savu simtgadi. Pusi no Radio mūža Doma laukumā ir strādājusi žurnāliste Lia Guļevska, un ja nu ir kāds patiesi īsts radiocilvēks, tad tā ir viņa.

Lia savas radio gaitas iesāka 70. gadu sākumā raidījumā „Dzirkstele” un jau ātri dzirkstele pārvērtās liesmā – mīlestības liesmā pret žurnālista darbu, mīlestībā pret savu klausītāju un pie mikrofona satiktajiem cilvēkiem. Pateicoties raidījumiem, kas ir saglabāti Latvijas Radio fonotēkā, mēs varam arī šodien sadzirdēt Latvijas laikmetu un ieklausīties daudzu Latvijas vēsturē svarīgu cilvēku reiz teiktajā. Lia ir sarunājusies ar mūsu izcilākajiem kultūras ļaudīm, bet arhīvs glabā arī raidījumus par lauku cilvēkiem un sadzīves norisēm. 1991.gada janvārī Lia ir dokumentējusi Rīgas sargus un barikāžu balsis, un, protams, Lia ir viena no leģendārā raidījuma “Mikrofons” balsīm.

Zīmīga sakritība, ka saruna skan sestdien, bet to ierakstām tieši 1. novembrī. Kad ar producenti plānojām ierakstu grafikus un viesus, un studijas ieraksta iespējas, tikai pēc tam secinājām, ka Liu esam uzaicinājuši gluži nejauši tieši radio dzimšanas dienā un 1. novembris arī pašai Liai ir svarīgs datums viņas radio biogrāfijā.

Lia Guļevaka: 1. novembrī mani pieņēma Radio štatā, un tas notika programmā „Mikrofons”. Otrs skaistākais, brīnišķīgākais notikums pēc manas meitas piedzimšanas. Es Radio mīlu līdz šai dienai, vēl joprojām tās ir manas otrās mājas, bet nu „Mikrofons” bija kas sevišķs.  Un, kad jūs man piezvanījāt un pateicāt datumu, es zinu, ka nejaušību nav, un sapratu, ka šodien ir 50 gadi, tieši 50, kā mani pieņēma. Toreiz tā nebija Radio dienu, tad jau bija Popovs, vai ne, un tas bija 7. maijs, kad tika svinēts un atzīmēts vismaz. Bet vēlāk tā iznāca, ka tieši Radio dienā pēc Latvijas laika mani pieņēma.

Te man jūs jācitē – sakritību nav.

Lia Guļevaka: Nav, nav nejaušību, viss jau ir nolemts, ka Zigmunds Skujiņš raksta, mans mīļais rakstnieks, kad viss jau tur ir iezīmēts.

50 gadi kopš tās dienas, kad jūs kļuvāt par Latvijas Radio štata darbiniece. Kāds Latvijas Radio ir šodien. Kādu jūs to dzirdat šodien?

Lia Guļevaka: Es teiktu, ka man drusku pietrūkst – ne tikai Latvijas Radio, visā periodikā un nu vispār visā publiskajā telpā – sirds. Tas neattiecas uz jūsu raidījumu. Es principā domāju, ka mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un to jūt, bet šajā kontekstā uz visa pārējā fona Latvijas Radio turas vislabāk.

Mainās paaudzes, mainās tehnoloģijas, mainās arī žurnālisti. Šobrīd Radio gaiteņos var sastapt arī ļoti daudzus gados jaunus cilvēkus. Radio mainās, bet kas ir tā dzirkstele, tā liesma, kuru visos pārmaiņu vējos šeit Doma laukumā nedrīkstētu nopūst?

Lia Guļevaka: Nu to attieksmi pret klausītāju, primāri, domājot par klausītāju. Mans uzstādījums ir principā jebkurā darbā, ko es daru, lai tas, nu cik ir iespējas, palīdz, lai tas cilvēkiem palīdz, es mēģinu to arī savās grāmatās… tikai nesauciet lūdzu mani par rakstnieci, es esmu starpnieks, esmu vienalga kas, bet mana lieta ir dot ziņu par to un par to, nevis pašai kaut kā kaut ko izdomāt, to es vienkārši nespēju. 

Bet es domāju, ka

principā jau visu nosaka sirds, ja tu to savu sirdi ieliec tajā, ko tu dari, tad viss ir pareizi, tad viss ir vienkārši pareizi. Man pat nav citu salīdzinājumu, darīt labu un darīt to no sirds, un tad jau tad jau tevi sadzirdēs.

Jo klausītājs, īpaši jau tā paaudze… jaunajiem ir savas lietas un radio tagad ir ļoti daudzas stacijas. Tas viss jau ir kādā citā aizgājis…  Mēs droši vien pieminēsim arī "Mikrofona" aptauju. Toreiz nebija konkurences, tas bija tikai viens, pie kam atļāva drusku vairāk tāpēc, ka bija paralēli "Amerikas balss". Bija cits laiks. Man patīk, kā Raimonds Pauls pirms dažiem gadiem teica man intervijā: Atstāt radio tā, kā tas bija, jo neko nevajag jaunu izdomāt, nevajag izdomāt to, kas bija labs. 

Mēs nerunāsim par saturu politisko, tajā aizliegtajā laikā, kā Aleksandrs Grīva mēdza teikt. Vienkārši

Radio vienmēr ir strādājis, nu īstenībā, no sirds, tā es gribētu teikt.

Runājot par radio šodien, gribētu dzirdēt arī jūsu pārdomas par divām aktualitātēm, kas šobrīd saistās ar pārmaiņām. Pirmā ir doma par vienotu sabiedrisko mediju. Jūs strādājāt laikā, kad radio un televīzija bija zem viena jumta, tad atkal pašķīrās. Tagad atkal ir plāns un apņēmība, un jau Saeima sper pirmos soļus, ka radio un televīzija atkal būs kopā. Ko jūs par to sakāt?

Lia Guļevska: Es nocitēšu Minhauzena frāzi, ko Harijs Liepiņš atkārtoja visbiežāk: "Atļaujiet pasmaidīt." Man tiešām jāpasmaida, viss jau ir bijis. Es atceros, ar kādu degsmi to visu ārdīja ārā, tad es vēl biju.

90. gadu sākumā?

Lia Guļevska: Jā. To it kā varēja saprast, valsts ir atkal atguvusi neatkarību un kaut ko grib mainīt un kaut ko dikti patstāvīgi arī medijus. Nu tagad es ar smaidu skatos, kā to visu atkal grib apvienot. Man nav viedokļa, jo viedoklim jābūt tiem cilvēkiem primāri, kas strādā šajā jomā, un ja tas kaut kādā veidā atvieglo kaut kādu komunikāciju vai kaut kādu vadošo... Bet principā man nav viedokļa, es neredzēju jēgu jau tad, kad viņi ārdīja ārā.

Un otrs stāsts ir nopietna diskusija šobrīd, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai. Vai Latvijas Radio ir jābūt Latvijas Radio 4? Mēs arī pazīstam daudzus kolēģus no šī kanāla. Marina Kosteņecka tur daudzus gadus strādāja, daudzi citi. Vai Latvijas Televīzijā jābūt LTV7 ziņām krievu valodā? Krievu valoda sabiedriskajos medijos.

Lia Guļevska: Mans uzskats ir, ka Latvijas valstij, kura ir Latvijas valsts, kur valsts valoda ir latviešu valoda, tiem cilvēkiem, kuri grib šeit dzīvot, ir latviešu valoda, pat ja viņi viņu nezina spoži, bet ir jāsaprot. Es neesmu nekāda nacionāliste, man vectēvs viens ir grieķis, kurš, starp citu, neiemācījās īpaši latviešu valodu, mēs runājām ar viņu krievu valodā. Bet es uzskatu, ka ir jāzina šī valoda, es esmu par to, ka ir jāzina latviešu valoda. Ja tu aizbrauc vienalga uz kādu pasaules valsti, ja tu gribi tajā palikt dzīvot un darboties, tev ir jāiemācās šīs valsts valoda. Viss. Punkts.

Vai 30 gadus, nu jau vairāk pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir jābūt kanālam krievu valodā sabiedriskajā radio?

Lia Guļevska: Es šajā kontekstā atbildēšu, ka nē. Jo principā it kā būtu viņiem jādod iespēja saprast, kas notiek, bet ir jābūt vienam vienotam likumam un vienotai nostājai. Ir jāsaprot. Labi, nerunā, tik spoži, kaut kā jau tiks galā, bet ir jāsaprot un pieci teikumi tomēr jāiemācās. Es pat grieķiski dažus vārdus varu pateikt. Nu tas ir pilnīgi elementāri.

Tas viens no argumentiem, kādēļ joprojām ir jāraida sabiedriskajos medijos krievu valodā ir ja šādu kanālu nebūs, šie ļaudis pārslēgsies uz Krievijas propagandas kanāliem un mēs viņus vairs nesasniegsim.

Lia Guļevska: Mīļo Arni, viņi vienalga pārslēgsies uz tiem kanāliem, jo, ja viņi nesaprot, tad viņi slēdzas un slēgsies. Tāda ir mana sajūta, es varu kļūdīties, bet tāda ir mana sajūta. 

Raugoties Latvijas Radio fonotēkā, tas pats senākais ieraksts, kas ir saglabājies ar Lias Guļevskas balsi, ir saistīts ar Eduardu Smiļģi. Tas ir 1974. gada raidījums "Mikrofons" Eduarda Smiļģa dzimšanas dienas priekšvakarā, raidījuma vadītāji Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons, redaktore Lia Guļevska, raidījumā piedalās arī aktieris Harijs Liepiņš un Eduarda Smiļģa meita Aija.

Lia Guļevska: Kad mani nosēdināja svinīgi pie Gunāra Jākobsona memoriālā galda, tad tur bija tāds milzīgs, skaists uzraksts zem stikla - "Īss prāts, garš materiāls". Visa "Mikrofona" redakcija īsināja šo sižetu par Smiļģi, jo tas bija apmēram 11 minūtes, tas bija kaut kas neticams priekš "Mikrofona". Visi īsinot, noīsināja līdz sešām minūtēm, kas arī bija neticams priekš "Mikrofona", un tomēr palika un tā es lēnām ievazāju garākus sižetus. Bet pirmais tiešām bija par Smiļģi, jo man ir vēl tāds fatāls teikums, ka tikai Harija Liepiņa dēļ es kļuva par žurnālisti, lai tiktu viņam tuvāk, un tā arī bija. Mums bija ļoti laba saskaņa, kā saka, visa mūža garumā. Tā turpinās tagad ar Mudīti Šneideri.

(..)

Jānopūšas. Dikti jau es tur runāju, ne augstā stilā, bet drusku tādā izteiksmē. Bet tas bija tikai pats sākums, es domāju, ka man pagāja vismaz pašai priekš sevis kādi septiņi gadi, kamēr es pieradu pie savas balss. Es atceros, ka bija viens sižets, viesojas Liepājas teātris toreizējā Drāmas teātrī, un es ierakstīju Veru Šneideri, kur tēloja karalieni Elizabeti "Marijā Stjuartē . Un man ir tas no pieteikuma tekstiņš. Man vienmēr ļoti patika iet ar Gunāru un Ausmiņu kopā uz studiju. Man likās, ka viņi mani iedvesmo, un es uzskatīju to par lielu godu un laimi, un neticamu prieku. Un es sāku to ievadu tam sižetam, un pēkšņi atskan Gunāra balss: "Pietiks jau ar vienu karalieni, nevajag divas." Tas bija uz mūžu. Labi, ka es nesāku raudāt, Ausmiņa tā kā nomierināja. Es domāju, ka no tā brīža es arī sāku mazāk izteiksmīgi runāt.

Tautas fronte ir manas dzīves spilgtākais posms, atzīst viens no tās dibinātājiem Jānis Škapars. Par pieredzēto karu jaunībā, kā kļuva par centrālkomitejas instruktoru, par gadiem "Literatūras un Mākslas" vadītāja krēslā, arī par peldēšanu līdz sirmam vecumam saruna ar Jāni Škaparu Laikmeta krustpunktā.

Šajā oktobrī aprit jau 35 gadi, kopš Latvijas Tautas frontes pirmā kongresa, kas tika rīkots 1988. gada 8. oktobrī. Dienu pirms lielā notikuma tiek izdota informācijas lapa „Atmoda”. Tajā Marina Kostaņeckas un Jānis Rukšāns ir parakstījušies zem šādiem vārdiem: „Tā stunda ir situsi, šodien izšķiras viss. Beidzot ir radusies iespēja nomest staļinisma un brežņevisma smago slogu. Tautas fronte aizstāv Latvijas pamatiedzīvotāju tiesības, kas likumīgi pieder katrai nācijai tās vēsturiski apdzīvotajā teritorijā. Tā stunda ir situsi – šodien vai nekad.”

Šobrīd jau izaugušas vairākas paaudzes, kuras par Atmodu un Tautas fronti var uzzināt vien no skolas vēstures stundām vai dokumentāliem raidījumiem, bet ļaudis, kas bija cieši klātesoši lielajos pārmaiņu procesos, šo mūsu neseno pagātni sauc par svētu laiku. Virkne atmodas kustības līderu ir uzrakstījuši savas atmiņas, un tajās tiek arī minēts, ka Jānis Škapars lielā mērā bija tas cilvēks, kurš izstrādāja Tautas frontes stratēģiju un taktiku Latvijas neatkarības atgūšanai. Pirms Atmodas perioda Jānis Škapars bija Rakstnieku savienības literatūras kritikas konsultants, vēl pirms tam 16 gadus vadīja laikrakstu „Literatūra un Māksla”, bet jaunības gados bija arī darbs komjaunatnē un kā partijas instruktoram viņa pārziņā bija kino nozare Padomju Latvijā.

Decembrī Jānim Škaparam apritēs 96 gadi, viņš arvien ar asu prātu seko visām mūsu laikmeta norisēm, un raidījums Laikmeta krustpunktā devās ciemos pie Jāņa Škapara Carnikavas pusē.

Kā jums šodien klājas?

Jānis Škapars: Klājas kā jau 96-gadniekam. Cenšos šajā vecumā, cik tik iespējams, arī pats kaut ko darīt, man tad labāka pašapziņa, ja tas nav jādara manai meitai, bet es varu pats padarīt. Pamata apgādi – sagādā zāles vienmēr, tā ļoti rūpējās Inese, mana meita, un tā var būt man ir laba izdevība, ka viņa var savos gados daudz man palīdzēt. Citādāk man jau, protams, klātos grūtāk. Bet šeit klājas labi vēl tāpēc, ka pie dabas es dzīvoju un es domāju stādu sev uzdevumu katru dienu pāris reizes izmest pamatīgu loku dabā, tas ceļ veselību.

Škapara kungs, kad jums bija 80 gadu jubileja, jūs intervijā teicāt, ka ļoti svarīgas ir kustības, gan garīgas, gan miesīgas. Es saprotu, ka jūs arvien esat kustībā un katru dienu.

Jānis Škapars: Es domāju mazliet citādāk, es domāju, ka garīgais un tas, ko domā smadzenes, ir jālīdzsvaro ar fizisko, tas, ko dara kājas un rokas un tamlīdzīgi. Cilvēkam, vismaz tagad jau man ir pārliecība, ir jākustas, lai viņš dzīvotu. Tas veicina asinsriti, un tas veicina visu. Organizē arī darbaspējas. Es vienmēr esmu bijis par to, ka garīgais ir jālīdzsvaro ar fizisko.

Kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas aizritējuši jau 35 gadi. Mēs runājām pirms brīža par kara laiku, par jūsu bērnības gadiem, tie ir trīsdesmitie četrdesmitie gadi. Bet vai Tautas frontes dibināšana nu jau arī ir diezgan tāla pagātne, vai arvien šīs epizodes jums ir tā spilgti acu priekšā?

Jānis Škapars: Viņa ir gan spilgta, gan arī tālāka. Gadi jau kaut ko dzēš, gadi dzēš asos stūrus un tamlīdzīgi.

Bet Tautas fronte ir manas dzīves tomēr tas spilgtākais posms. It īpaši tagad karš starp Krieviju un Ukrainu palīdz atmiņai atgādināt, ko nozīmē mūsu tie gadi. Ka mums izdevās dabūt brīvību, neatkarību toreiz. Ukraina bija diezgan aktīva toreiz, bet par brīvību viņi cīnās tagad.

Tautas fronte ir spilgtā atmiņā, tāpēc ka tas bija mūsu milzīgs darbs un bieži uz augsta riska pakāpes arī, kas mūs pašus bieži satrauca. Mēs zinājām, ka kādā brīdī var būt kaut kas negaidīts un tamlīdzīgi. Mums var būt gāja veiksmīgāk tāpēc, ka visa apkārtējā situācija toreiz bija nemierīgāka, pretrunu pilna.

It īpaši padomju sabiedrība, dzīvot tā vairs viņa nevarēja, kā viņa dzīvoja. Tās man pierakstīts gan manās dienasgrāmatās, gan arī dažādos materiālos par "Literatūru un Mākslu". Bija skaidrs, ka kaut kas jādara, kaut kam jāmainās. Tomēr tā tautas aktivitāte trešajā atmodā ir milzīga, tauta arī gaidīja. Dažreiz saka, ka var atkal kaut kas līdzīgs atkārtoties. Tādi laikmeti, kā Tautas frontes laiks - ne tik bieži. Tur jānobriest situācijai, lai tauta būtu gatava. Iedomājieties, lai tūkstoši nāktu ielās, lai tūkstoši un desmit tūkstoši, nu simt tūkstoši nāca no tautas un gāja Daugavmalā uz mītiņiem. Mītiņš pēc būtības toreiz bija sava veida karš, un spēcīgākos viļņus šīs akcijas deva tad, kad mēs saskaņoti ar lietuviešiem un igauņiem to darījām. Tad mums visvairāk veicās. To tomēr respektēja. Labums vēl mums bija mūsu ceļa izvēle. Mēs izvēlējāmies parlamentāro ceļu diezgan agri. Tas bija izdevīgāk  tāpēc, ka toreiz bija tādi notikumi, it kā demokrātiski notikumi, kas mums ļāva brīvāk darboties šādā virzienā.

Palasot tā laika vēstures materiālus par Tautas frontes dibināšanu, redzu, ka viena daļa Tautas frontes dibinātāju uzskatīja, ka varbūt tie procesi ir jāvirza lēnāk, citi, gluži pretēji, teica, ka mums ir jāprasa maksimāli daudz un uzreiz pilnīga neatkarība. Un tad bija arī tādi, kuri izvēlējās vidusceļu. Pa kuru no šiem ceļiem gājāt jūs?

Jānis Škapars: Es neteiktu, ka to varētu saukt pa vidusceļu. Es jau toreiz uzskatīju, ka galvenais nevis izkliegt kaut kādu lozungu, bet galvenais, lai uzvarētu mūsu mērķi. Programmu un paņēmienus, ceļu izvēlieties tādu, lai mēs varētu uzvarēt. Jo nebija svarīgi izkliegt kaut kādu  ļoti, ļoti radikāli, šķietami radikālu programmu, tur nevar panākt nekā. Nebija pareizi arī tas, ka daži arī vardarbību pieļāva. Tā bija priekš Latvijas nereāla lieta, vardarbība, jo Latvijā bija milzīga armija, Baltijas kara apgabals, militārās iestādes dažādas, arī drošības iestādes, mēs būtu daudz cilvēku zaudējuši, ļoti, ļoti daudz.

Es esmu runājis ar vairākiem bijušajiem tautfrontiešiem, arī šajā raidījumā, un viņi diemžēl tagad ar nožēlu secina, ka toreiz ļoti ātri tos ideālistus pabīdīja malā, tad, kad Latvija atguva neatkarību, tad tautfrontieši vairs tā īsti dažkārt nebija vajadzīgi. 

Jānis Škapars: Jā, šis laiks pēc Tautas frontes, pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas, pēc otrā kongresa ir pagājis, mainoties situācijām, jo viens no būtiskiem jautājumiem – privatizācija – daudzus ideālus pārņēma savās interesēs, detalizēja un pārvirzīja uz attiecīgo spēku interesēm. 

Vēl ir viens no jautājumiem, kas bija ļoti akūts Latvijai, tas ir okupācija un cittautiešu daudzums Latvijā. Tas ir ārkārtīgi liels šis procents, un pa tiem gadiem, gandrīz 50 gadus valdīja Maskava, un Latvijā bija ieviesta ļoti spēcīga cittautiešu ietekme, viņiem bija lielākie īpašumi, viņiem bija lielākās bagātības, lielākie uzņēmumi bija viņu rīcībā. Un deformēja šī procesa gaitā daudz ko. Bet pamatos man, kā vienam no tautfrontiešiem, spēlē lielu lomu tas, ka mēs esam tomēr brīvi, tomēr pamatos mēs atbrīvojamies no Maskavas saitēm. Arī arī šis pēdējais posms, pēdējais karš, kas mums tepat aiz robežas notiek, liecina, ka tā bija liela lieta, ka mums izdevās uzvarēt, kaut gan teikšu, ka daudzos gadījumos mums nācās iet uz kompromisiem tur, kur varbūt citādāk it kā nevajadzētu tā būt. Bet mums vajadzēja panākt, lai Latvija ārpus PSRS būtu, tas bija pats galvenais. Tomēr pats kaitīgākais bija tas pēc otrā pasaules kara, ka Padomju Savienībā būtībā ieviesies centralizētu Maskavas varu visās tajās tā saucamajās republikās.

Jūs pieminat cittautiešus. Dažkārt var dzirdēt no cilvēkiem, kuri saka, jā, mēs esam krievi, bet mēs toreiz arī gājām uz demonstrācijām krastmalā. Mēs balsojām par neatkarīgu Latviju un neatkarīgā Latvija mūs, krievus, tā kā atstūma. Ko jūs redzat, kā mums vajadzēja, kā tagad saka, integrēt cittautiešus? 

Jānis Škapars: Mums vienkārši vajadzēja ar daudz ko rēķināties. Jebkurā karā jārēķinās ar spēku samēriem, man liekas, tā jāvērtē arī tie notikumi. Tas būtībā… lai tas ir karš politiskajā līmenī, bet arī tas bija karš un bieži tas pārvērtās par īstenu karu, sevišķi jau var teikt pirmajā Latvijas neatkarības gadā - 1991. gadā.

Bet ko jūs redzat, kā mums vajadzēja Latvijā dzīvojošos krievus un citas tautības iesaistīt, lai arvien nebūtu tik daudz cilvēku, kuri nav lojāli pret mūsu valsti arī šodien?

Jānis Škapars: Es gribu teikt, ka mēs cittautiešus vairāk iesaistīt, aktīvāk iesaistīt nevarējām, kā to darījām, jo mūsu pašu spēki bija nepietiekami. Es gribu teikt, mūsu pārākums bija tas, ka latvieši atmodās pirmie, tāpēc latviešu aktivitāte bija milzīga. Tie, kas dzīvoja tajā laikā, atceras, kāda izskatījās Daugavas krastmala, Daugavas tilti tur, Rīgā, un visas tās sanāksmes. Latvieši atmodās pirmie un bija ļoti spēcīgi savā atmodā.

Cilvēks pie klimata pārmaiņām nav vainojams, ir pārliecināts Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme un atzīst, ka īsti nesaprot Grētu Tunbergu. Par protesta akcijām un kāpēc centies pārdot Triju Zvaigžņu ordeni, par Haraldu Sīmani un kāpēc aicināja čekas maisus sadedzināt – saruna ar Arvīdu Ulmi Laikmeta krustpunktā.

"Piecelieties līdz ar rītausmu, brīvi no visām rūpēm, un nāciet man līdzi mežā mācīties vērot dabu. Bet daba atklājas savā patiesajā būtībā tikai tiem, kas tai uzticas," tā 1974. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" raksta tolaik 27 gadus vecais Arvīds Ulme. Un šī ir viņa pirmā publikācija lielajā presē. 

Vēl mazs citāts no šī raksta: "Neticiet vispārpieņemtajam uzskatam, ka dabā valda nežēlīga cīņa par eksistenci. Tādā gadījumā mēs visi jau sen būtu noslīkuši ļaunumā. Nevis stiprākie un viltīgākie, bet gan labākie un tikai labākie ir tie, kas valda un uzvar dabā. Kroplākais koks atdod savu vietu skaistākajam. Vērot dabu jāmācās, tāpat kā jāmācās klausīties simfonisko mūziku, jāieklausās basos, skanīgie ritmi sevi pieteiks paši."

Raidījumā saruna ar dzejnieku, sabiedrisko aktīvistu, politiķi, ilggadējo Vides aizsardzības kluba prezidentu, deputātu, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību, Arvīdu Ulmi. 

Ja reiz es sāku ar citātu par mežu, kad pēdējo reizi Arvīds Ulme bija mežā un ko viņš tur saskatīja un saklausīja?

Arvīds Ulme: Interesanti, vakar [dienu pirms sarunas ieraksta] es biju mežā ar brālīti Jurīti. Tur mēs braucam, kur ir Rakstnieku parks..., aiz Līgatnes, Amatas pagastā. Un tad iegājām lasīt rudmieses. Tagad tieši ir tāds rudmiešu laiks. Rudmiese ir visu meža princese, viņa ir vienīgā sēne, kurai ir asinis. Un rudmiese ir augstāka par visādām baravikām. Viņa skaitās, ka viņa jāēd zaļa. Tā man tāda mīļsēne.

Arvīds Ulme ir saukts par vides ekstrēmistu deviņdesmitajos gados, tieši tāpat kā Grēta Tūnberga tagad. Vai Arvīds Ulme par Grētu Tūnbergu pasmīn, vai arī saka, ka katra paaudze par vidi cīnās pēc savas un laikmeta izpratnes.

Arvīds Ulme: Nē, nu pasmīnēt jau galīgi nepasmīnu, bet tā īsti piegājienu un kā viņa strādā, un kādi tie viņas protesti, tā īsti arī neizprotu. Bet tā vides aizsardzība mums jau nebija… Arī Vides aizsardzības kluba statūtos nebija tik daudz kā par vidi, kā par šo Latvijas neatkarības, par Latvijas atdzimšanu un atjaunošanu un tā tālāk. Arī par metro nebija… Tas metro jau nebūtu slikti, ka mums būtu metro, bet tie protesti pret metro faktiski bija pret to migrācijas pieplūdumu, jaunu rūpnīcu, jo mēs to nevarētu, tad mēs jau bijām 50 pret 50 procentos Rīgā gandrīz.

Bet, paliekot pie Grētas Tunbergas, vai viņas aktivitātes esat pamanījis, zināt, kas viņa ir?

Arvīds Ulme: Jā, bet nu kaut kā, ka īsti viņa būtu tāda manējā, es tā neteiktu nē…

Cita paaudze vai tās protesta formas savādākas?

Arvīds Ulme: Jā, viņas ir tādas virspusēji… Tā gribētos, ja protestē, tad pēc centra…, respektīvi, visas lietas jau sākas no centra, kā saules stari no saules. Un tos starus tur apkarojot vai nepieskaroties tam centram, vai cilvēkus nevedot uz to pamatu…

Es viņai arī nesekoju, bet, cik es saprotu, viņas centrs ir dramatiskās klimata izmaiņas, kuras mēs piedzīvojam.

Arvīds Ulme: Jā, ar tām klimata izmaiņām tur arī ir tādas, kas ir biznesa vadītas, un biznesa, kā saka, joma, lai varētu…. Jo es burtiski pagājušajā nedēļā tikos fiziķu lekcijā, kurā viņš pierāda ar cipariem, skaitļiem, mērījumiem, ka zeme nav sasilusi. Un ka līdz ar to visa tā CO2 lieta, tā visa ir bišķi tāda uzspēlēta fikcija. Ja atkal iedziļināsies tajās lietās, kas viņu bīda, kas maksā, tad...

Ilggadējais Vides aizsardzības kluba prezidents, es sadzirdu tādu kā skepsi par to, ka pasaule piedzīvo klimata pārmaiņas. Kas bija tās postošās vētras, kas te mums šovasar bija, vai kas bija tie ūdens, lietus plūdi, kas ir bijuši Vācijā un Čehijā? Kas tad tas viss?

Arvīds Ulme: Viņi jau būs, būs vēl briesmīgāk, nekur nepazudīs, klimata pārmaiņas kā tādas.

Tad viņas ir vai nav?

Arvīds Ulme: Klimats kā tāds mainījies ir…, kur Grenlande, zaļā zeme, tur tagad ledus, un atkal atgriezīsies zaļā zeme atpakaļ. Klimats mainās neatkarīgi…

Tas, ko mēs tagad pieredzam, tas ir cilvēka darbības dēļ?

Arvīds Ulme: Nē. Viens vulkāns mums ir kā saka… Un tas CO2 nemaz nav tik slikts. Un tas CO2 pārvērš tuksnešus mežos. Viņš jau vajadzīgs katram stādiņam, katram kokam, un viss tas ir atkal virspusēji… Bet tas, ka klimats mainās, to neviens neapstrīd.

Gatavojoties sarunai, izpētīju dažādus arhīvus un mēģināju saskaitīt, pret ko dažādos gadu desmitos ir protestējis Arvīds Ulme. Man sanāca vismaz 40 "pret" akcijas, bet noteikti to ir krietni vairāk. Arvīds Ulme ir protestējis pret vides piesārņošanu padomju okupācijas gados, pret padomju armijas kaitniecību Zvārdes poligonā. Arvīds Ulme protestējis arī pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un pret pirmo amerikāņu makdonaldu Rīgā. "Pret" akcijas bijušas arī saistībā ar naftas termināliem Būtiņģē, Lietuvā, un Kundziņsalā, Rīgā. Arvīds Ulme iebildis arī pret pazemes autostāvvietām Rīgas vēsturiskajā centrā, pret celulozes rūpnīcu, mazajiem HES un Arēnas "Rīga" būvniecību mazdārziņu rajonā Skanstē. Protesta balss skanējusi arī pret seksuālo minoritāšu pirmajiem gājieniem Rīgā un ierobežojumiem Covid pandēmijas laikā.  

Gadu garumā šo "pret" ir bijis daudz, bet šodien, kas ir tas, par ko iestājas Arvīds Ulme, nevis "pret", bet "par" ko?

Arvīds Ulme: Jā, es arī gribētu vairāk vērst uzmanību, ka kriticisms ir ļoti bīstama lieta, jo viņš iznīcina cilvēkā dvēseles spēku un tāpēc svarīgāk ir iestāties "par". Un dabīgi, ka šodien tas aktuālākais, man liekas, ir iestāties par mieru. Un par patiesību. Nu un par Dievu, es teiktu. Jo cilvēki tādā matērijā iegrimuši, tādā – manta, izdzīvot, rēķini un tā … un kaut kā no tā garīgā ir tā kā attālinājušies. Tāds tas arī būtu… Ungāru prezidents, viņš nosauca viņa tautai trīs vissvarīgākās lietas – ir ģimene, tauta un Dievs. Tā likās ļoti skaisti, ka uz tādiem pamatiem, un būt par to – par ģimeni, par tautu, par Dievu. Es "par" tomēr labprātāk iestājos.

Neraugoties uz to, ka liela dzīves daļa daudzas "pret" akcijas ir bijušas?

Arvīds Ulme: Jā. Pret – tas nav patīkamākais dzīves laiks, dzīvot pret ko. Par dabu – jā, par sauli, par mīlestību.

Kas ir pats pēdējais, pret ko jūs esat protestējis? Tas bija Covid laiks, vai pēc tam vēl kaut kas ir bijis?

Arvīds Ulme: Pret šo konvenciju Stambulas, tas ir par ģimeni, teikšu tā.

Tas ir jūsu pēdējais "pret" protests?

Arvīds Ulme: Jā, pret Stambulas konvenciju.